TIESAS SPRIEDUMS
1974. gada 11. jūlijā (*)
Lieta 8/74
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par EEK līguma 30.–33., 36. un 85. panta interpretāciju, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Tribunal de première instance de Bruxelles (Brisele, Beļģija), šajā tiesā izskatāmajā krimināllietā
Procureur du Roi
pret
Benoît Dassonville,
Gustave Dassonville
un civillietā
SA Ets. Fourcroy,
SA Breuval et Cie
pret
Benoît un Dassonville.
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Lekūrs [R. Lecourt], palātu priekšēdētāji A. M. Donners [A. M. Donner] un M. Sērensens [M. Sørensen], tiesneši R. Monako [R. Monaco], Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars], P. Peskatore [P. Pescatore], H. Kučers [H. Kutscher], K. O’Daleijs [C. Ó Dálaigh] un E. Dž. Makenzijs Stjuarts [A. J. Mackenzie Stuart] (referents),
ģenerāladvokāts A. Trabuki [A. Trabucchi],
sekretārs A. van Haute [A. Van Houtte],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Tribunal de première instance de Bruxelles [Briseles Pirmās instances tiesa] ar 1974. gada 11. janvāra spriedumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 1974. gada 8. februārī, saskaņā ar EEK līguma 177. pantu uzdod Tiesai divus jautājumus par to, kā interpretēt EEK līguma 30., 31., 32., 33., 36. un 85. pantu, kas skar prasību par oficiāla eksportētājvalsts valdības izsniegta dokumenta esamību produktiem, uz kuriem ir norādīts izcelsmes apzīmējums vai nosaukums.
2 Uzdodot pirmo jautājumu, Tiesai tiek lūgts sniegt atbildi par to, vai valsts noteikumi, kas aizliedz ievest preci, uz kuras ir norādīts izcelsmes apzīmējums vai nosaukums, ja šādai precei nav pievienots eksportētājvalsts izdots oficiāls dokuments, kurš apstiprina, ka šai precei piešķirts attiecīgais izcelsmes apzīmējums vai nosaukums, ir uzskatāmi par pasākumiem ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību Līguma 30. panta izpratnē.
3 Šis jautājums ir radies saistībā ar krimināllietu, kas Beļģijā ierosināta pret uzņēmējiem, kuri noteiktā kārtībā saņēmuši Skotu viskija [Scotch whisky], kas Francijā ir brīvā apgrozībā, partiju un ieveduši to Beļģijā, nesaņemot no Lielbritānijas muitas dienesta izcelsmes sertifikātu un tādējādi pārkāpjot Beļģijas tiesību aktus.
4 No lietas materiāliem un mutvārdu procesa izriet, ka uzņēmējs, kurš vēlas Beļģijā ievest Skotu viskiju, kas Francijā jau ir brīvā apgrozībā, atšķirībā no importētāja, kas ieved preci tieši no valsts, kurā to ražo, šo sertifikātu var iegūt tikai ar nopietnām grūtībām.
5 Jebkuri dalībvalstu tirdzniecības noteikumi, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību, ir jāuzskata par pasākumiem ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību.
6 Tā kā nav izveidota Kopienas sistēma, kas patērētājiem garantētu produkta atbilstību norādītajam izcelsmes apzīmējumam vai nosaukumam, tad dalībvalsts pasākumi, kas vērsti pret negodīgu rīcību attiecībā uz produkta izcelsmi, ir attaisnojami tikai tad, ja tie ir pamatoti un ja prasītie pierādījumi neapgrūtina tirdzniecību starp dalībvalstīm un līdz ar to ir pieejami visu dalībvalstu pilsoņiem.
7 Pat neizvērtējot, vai uz šādiem pasākumiem attiecas 36. panta noteikumi, šie pasākumi saskaņā ar minētā panta otrajā teikumā pausto principu nekādā ziņā nedrīkst būt līdzeklis patvaļīgas diskriminācijas vai slēptu ierobežojumu radīšanai dalībvalstu tirdzniecībā.
8 Par šādu līdzekli var uzskatīt formalitātes, kuras dalībvalsts var pieprasīt kā pierādījumu produkta izcelsmei un kuras bez nopietnām grūtībām var izpildīt vienīgi tiešie importētāji.
9 Tāpēc dalībvalsts prasība par autentiskuma sertifikātu, ko ir grūtāk iegūt tiem importētājiem, kuri ieved autentisku produktu, kas ir brīvā apritē kādā citā dalībvalstī, nekā tiem importētājiem, kuri šo produktu ieved tieši no izcelsmes valsts, ir pasākums ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, kas ir aizliegts ar Līgumu.
10 Ar otro jautājumu Tiesai tiek lūgta atbilde attiecībā uz to, vai nolīgums, kura iedarbība ierobežo konkurenci un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm, apvienojumā ar valsts noteikumiem par izcelsmes sertifikātiem ir uzskatāms par spēkā neesošu, ja šis nolīgums tikai ļauj ekskluzīvajam importētājam izmantot šos noteikumus, lai nepieļautu paralēlu importēšanu, vai neliedz to darīt.
11 Uz ekskluzivitātes nolīgumu attiecas 85. panta aizliegums, ja šis nolīgums juridiski vai faktiski liedz ievest attiecīgos produktus no citām dalībvalstīm aizsargātā zonā jebkuram importētājam, kas nav ekskluzīvais importētājs.
12 Ekskluzivitātes nolīgums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tā iedarbība var kavēt konkurenci, ja koncesionārs spēj nepieļaut paralēlu importēšanu no citām dalībvalstīm teritorijā, attiecībā uz kuru viņam piešķirtas ekskluzivitātes tiesības, pateicoties nolīguma un tādu valsts tiesību aktu apvienotai iedarbībai, kas pieprasa vienīgi noteiktu autentiskuma pierādīšanas līdzekli.
13 Lai varētu spriest, vai šis ir tāds gadījums, ir jāņem vērā ne tikai tiesības un pienākumi, kas izriet no nolīguma noteikumiem, bet arī nolīguma ekonomiskais un juridiskais pamatojums un it īpaši tas, vai, iespējams, pastāv līdzīgi agrāk noslēgti nolīgumi starp šo ražotāju un koncesionāriem, kas veic uzņēmējdarbību citās dalībvalstīs.
14 Šajā ziņā ievērojami augstāku cenu uzturēšana kādā dalībvalstī salīdzinājumā ar cenām citā dalībvalstī var likt izvērtēt, vai ekskluzivitātes nolīgums netiek izmantots, lai liegtu importētājiem iegūt attiecīgā produkta autentiskuma pierādījumu, kas prasīts tādos valsts tiesību aktos, kādi minēti iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā.
15 Tomēr ar to vien, ka nolīgums tikai ļauj izmantot šādus valsts tiesību aktus vai neliedz to izmantošanu, nepietiek, lai nolīgumu atzītu par spēkā neesošu.
Par tiesāšanās izdevumiem
16 Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Beļģijas valdībai un Apvienotās Karalistes valdībai, kā arī Eiropas Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas apsvērumus Tiesā, nav atlīdzināmi.
17 Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata Tribunal de première instance de Bruxelles, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
TIESA,
atbildot uz jautājumiem, ko ar 1974. gada 11. janvāra spriedumu tai iesniegusi Tribunal de première instance de Bruxelles, nospriež:
1) dalībvalsts prasība par autentiskuma sertifikātu, ko ir grūtāk iegūt tiem importētājiem, kuri ieved autentisku produktu, kas ir brīvā apritē kādā citā dalībvalstī, nekā tiem importētājiem, kuri šo produktu ieved tieši no izcelsmes valsts, ir pasākums ar kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, kas ir aizliegts ar Līgumu;
2) ar to vien, ka nolīgums tikai ļauj izmantot šādus valsts tiesību aktus vai neliedz to izmantošanu, nepietiek, lai nolīgumu atzītu par spēkā neesošu.
Monaco | Mertens de Wilmars | Pescatore |
Kutscher | Ó Dálaigh | Mackenzie Stuart |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1974. gada 11. jūlijā.