VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2014. gada 14. maijā (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamā kalcija karbīda un magnija tirgi EEZ, izņemot Īriju, Spāniju, Portugāli un Apvienoto Karalisti – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana un tirgus sadale – Naudas sodi – Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. pants – 2006. gada pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība administratīvajā procesā – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme – Samērīgums – Maksātspēja

Lieta T‑406/09

Donau Chemie AG, Vīne (Austrija), ko pārstāv S. Polster, W. Brugger un M. Brodey, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja N. von Lingen un M. Kellerbauer, pārstāvji, kuriem palīdz profesors T. Eilmansberger, vēlāk – N. von Lingen un M. Kellerbauer,

atbildētāja,

par prasību atcelt 2. pantu Komisijas 2009. gada 22. jūlija Lēmumā C(2009) 5791, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.396 – Tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamais kalcija karbīds un reaģenti, kuru sastāvā ir magnijs [izmantojamie reaģenti, kuru sastāvā ir kalcija karbīds un magnijs]), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, kā arī, pakārtoti, samazināt tai ar minēto lēmumu uzliktā naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [O. Czúcz], tiesneši I. Labucka un D. Gracijs [D. Gratsias] (referents),

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 16. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Savā 2009. gada 22. jūlija Lēmumā C(2009) 5791, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.396 – Tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamie reaģenti, kuru sastāvā ir kalcija karbīds un magnijs) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Kopienu Komisija uzskatīja, ka galvenie tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamā kalcija karbīda un magnija piegādātāji ir pārkāpuši EKL 81. panta 1. punktu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. pantu, no 2004. gada 7. aprīļa līdz 2007. gada 16. janvārim piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas izpaudās tirgus sadalē, kvotu noteikšanā, klientu sadalē, cenu noteikšanā un apmaiņā ar sensitīvu komercinformāciju attiecībā uz cenām, klientiem un pārdošanas apjomiem EEZ, izņemot Īriju, Spāniju, Portugāli un Apvienoto Karalisti.

2        Šī lieta tika uzsākta, pamatojoties uz Akzo Nobel NV 2006. gada 20. novembrī iesniegto pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda Komisijas paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par iecietību”) izpratnē.

3        Prasītāja Donau Chemie AG 2007. gada 25. janvārī iesniedza pieteikumu par tai uzliktā naudas soda apmēra samazinājumu (apstrīdētā lēmuma 342. apsvērums) 2002. gada paziņojuma par iecietību izpratnē (turpmāk tekstā – “prasītājas pieteikums par iecietības programmas piemērošanu”).

4        Apstrīdētajā lēmumā (1. panta c) punktā) Komisija uzskatīja, ka prasītāja ir piedalījusies pārkāpumā no 2004. gada 7. aprīļa līdz 2007. gada 16. janvārim. Konkrēti no apstrīdētā lēmuma 57., 64.–92., 114. un 214. apsvēruma izriet, ka, pēc Komisijas domām, prasītāja ar tās vadības locekļu vai personāla starpniecību iepriekš minētajā laikposmā ir bijusi iesaistīta nolīgumos vai saskaņotās darbībās, kas attiecās uz kalcija karbīdu pulvera vai granulu veidā. Komisija turpretim neuzskatīja, ka prasītāja ir bijusi iesaistīta otrā minēto nolīgumu un saskaņoto darbību daļā, kas attiecās uz magniju.

5        Apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punktā Komisija par iepriekš minēto pārkāpumu prasītājai uzlika naudas sodu EUR 5 miljonu apmērā.

6        Lai noteiktu prasītājai un citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem uzliktā naudas soda apmēru, Komisija piemēroja metodiku, kas ir aprakstīta Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”).

7        Šī metodika sastāv no diviem posmiem. Pirmkārt, Komisija nosaka naudas soda pamatsummu katram uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, pamatojoties uz pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto attiecīgā uzņēmuma realizēto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā. Naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums. Turklāt saskaņā ar Pamatnostādņu 25. punktu neatkarīgi no tā, cik ilgi uzņēmums piedalījies pārkāpuma izdarīšanā, Komisija iekļauj pamatsummā summu, sauktu par “iestāšanās maksu” [“droit d’entrée”], kas ir līdzvērtīga 15 % līdz 25 % no pārdošanas apjoma, lai aizkavētu uzņēmumus noslēgt horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas ierobežošanu. Otrkārt, Komisija pirmajā posmā noteikto naudas soda pamatsummu var koriģēt, to palielinot vai samazinot, lai ņemtu vērā vainu pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus.

8        Šajā lietā Komisija noteica, ka pārkāpumā tieši iesaistītā realizētā pārdošanas apjoma daļa, kura ir jāņem vērā, nosakot gan naudas soda pamatsummu, gan iestāšanās maksu, ir 17 % (apstrīdētā lēmuma 301. un 306. apsvērums). Turklāt no apstrīdētā lēmuma 288. apsvērumā ietvertās tabulas izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka naudas soda apmēra noteikšanai vērā ņemamais prasītājas realizētais kalcija karbīda pārdošanas apjoms gan pulvera, gan granulu veidā katra no šiem produktiem gadījumā bija EUR 5–10 miljoni.

9        Piedevām no apstrīdētā lēmuma attiecīgi 55.–91. un 92.–112. apsvēruma izriet, ka prasītājas dalība aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri, ilga no 2004. gada 22. aprīļa līdz 2007. gada 16. janvārim (proti, divus gadus, astoņus mēnešus un 24 dienas) un ka tās piedalīšanās aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz kalcija karbīdu granulu veidā, ilga no 2004. gada 7. aprīļa līdz 2007. gada 16. janvārim (divus gadus, deviņus mēnešus un deviņas dienas). No apstrīdētā lēmuma 304. apsvērumā ietvertās tabulas izriet, ka Komisija, pamatojoties uz minēto, uzskatīja, ka, lai noteiktu naudas soda pamatsummas daļu, kas attiecas uz kalcija karbīda pulveri, prasītājas realizētā šī produkta pārdošanas apjoma daļa (kas bija noteikta 17 % apmērā) ir jāreizina ar 2,5. Attiecībā uz kalcija karbīdu granulu veidā no tās pašas tabulas izriet, ka Komisija ir izvēlējusies reizinātāju 3.

10      Tādējādi prasītājai uzliekamā naudas soda pamatsumma, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 308. apsvērumā ietvertās tabulas, sasniedza EUR 7,7 miljonus. Tomēr apstrīdētā lēmuma 342.–346. apsvērumā norādīto iemeslu dēļ Komisija nolēma piešķirt prasītājai naudas soda pamatsummas samazinājumu 35 % apmērā, ņemot vērā tās sadarbību administratīvajā procesā 2002. gada paziņojuma par iecietību izpratnē (skat. iepriekš 3. punktu).

11      Turklāt apstrīdētā lēmuma 362.–378. apsvērumā Komisija izvērtēja vairāku aizliegtās vienošanās dalībnieku pieteikumus par naudas soda apmēra samazinājumu saskaņā ar Pamatnostādņu 35. punktu. Komisija noraidīja prasītājas šādā nolūkā iesniegto pieteikumu (apstrīdētā lēmuma 373. un 374. apsvērums). Turpretim citai aizliegtās vienošanās dalībniecei Almamet GmbH tā piešķīra naudas soda apmēra samazinājumu par 20 % (apstrīdētā lēmuma 372. apsvērums).

12      Pamatojoties uz iepriekš 9. un 10. punktā īsi izklāstītajiem apsvērumiem, Komisija apstrīdētajā lēmumā noteica prasītājai uzlikto naudas sodu EUR 5 miljonu apmērā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

13      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 5. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.

14      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, sākotnēji ieceltais tiesnesis referents tagad darbojas trešajā palātā, kurai, attiecīgi, tika nodota šī lieta. Vispārējās tiesas tiesnešu sastāva daļējas nomaiņas dēļ šī lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas tajā pašā palātā.

15      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināja Komisiju iesniegt noteiktus dokumentus. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

16      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 16. oktobra tiesas sēdē.

17      Tiesas sēdē prasītāja lūdza atļaut iesniegt izvilkumus no paziņojuma, ko tā bija iesniegusi Komisijai kopā ar pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu. Komisija pret attiecīgā dokumenta iesniegšanu iebilda. Vispārējā tiesa prasītājas piedāvājumu tālāk 212.–214. punktā norādīto iemeslu dēļ noraidīja.

18      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

–        pakārtoti, samazināt tai apstrīdētajā lēmumā uzliktā naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

20      Prasītāja ir precizējusi, ka tās prasība attiecas tikai uz tai uzliktā naudas soda apmēra noteikšanu. Šajā ziņā tā atsaucas uz to, ka Komisija, nosakot tai uzliktā naudas soda apmēru, ir vairākos aspektos pārkāpusi Savienības tiesības, kā arī Pamatnostādnes un 2002. gada paziņojumu par iecietību. Tā uzsver, ka Komisija nav ņēmusi vērā konkrētā gadījuma būtiskus apstākļus, kuri liecinot par labu prasītājai, un piedevām ir gan faktiski, gan juridiski nepareizi novērtējusi un piemērojusi izmantotos kritērijus, tādējādi, pēc tās domām, pieļaujot Savienības tiesību pārkāpumu. Komisija turklāt esot prettiesiski pārsniegusi tās rīcībā esošās novērtējuma brīvības robežas.

21      Kaut gan prasītāja formāli nav savu argumentāciju sadalījusi pamatos, no prasības pieteikuma izriet, ka tā būtībā izvirza piecus pamatus, kuri attiecas, pirmkārt, uz kļūdainu naudas soda pamatsummas noteikšanu, otrkārt, uz prettiesisku atturēšanos ņemt vērā tai par labu vainu mīkstinošus apstākļus, treškārt, uz 2002. gada paziņojuma par iecietību neievērošanu, ceturtkārt, uz vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu neievērošanu un, piektkārt, uz Komisijas prettiesisku atturēšanos piešķirt tai naudas soda apmēra samazinājumu tās maksātnespējas un konkrēto lietas apstākļu dēļ. Šie pamati tiks secīgi izvērtēti turpmāk spriedumā. Turklāt ir jānorāda, ka prasītāja vienu sadaļu prasības pieteikuma beigās ir veltījusi atsaucei uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, apgalvojot, ka apstrīdētajā lēmumā vairākās vietās nav bijis sniegts pamatojums. Tomēr šīs prasības pieteikuma daļas mērķis nav izvirzīt patstāvīgu pamatu, bet gan atgādināt, ka vairāki iebildumi, kas attiecas uz šķietamu pamatojuma nesniegšanu apstrīdētajā lēmumā, tiek izvirzīti piecu iepriekš minēto pamatu kontekstā. Šie iebildumi līdz ar to tiks izvērtēti kopā ar pārējo argumentāciju attiecībā uz katru no šiem pieciem pamatiem.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz kļūdainu naudas soda pamatsummas noteikšanu

22      Prasītāja uzsver, ka tai uzliktā naudas soda pamatsumma, kas apstrīdētā lēmuma 308. apsvērumā tika noteikta EUR 7,7 miljonu apmērā, ir pārmērīgi liela. Prasītājas šajā ziņā norādītā argumentācija ir veidota no sešām daļām, kuras attiecas, pirmkārt, uz aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējās tirgus daļas kļūdainu novērtējumu, kas izriet no kļūdas attiecīgo tirgu noteikšanā, otrkārt, uz Komisijas atturēšanos ņemt vērā pārkāpuma ietekmes uz tirgu neesamību, treškārt, uz kļūdainu attiecīgā tirgus saimnieciskās nozīmes novērtējumu, ceturtkārt, uz prasītājas dalības pārkāpumā relatīvā smaguma kļūdainu novērtējumu, piektkārt, uz Komisijas atturēšanos ņemt vērā to, ka prasītāja ir piedalījusies tikai atsevišķās pārkāpuma daļās, un, sestkārt, uz kļūdu tiesību piemērošanā un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, nosakot iestāšanās maksu.

 Ievada piezīmes

23      Kā tika norādīts iepriekš 7. punktā, saskaņā ar Pamatnostādnēs paredzēto un Komisijas šajā lietā piemēroto metodiku katram pārkāpuma dalībniekam uzliekamā naudas soda pamatsumma tiek aprēķināta, pamatojoties uz tajā tieši iesaistītā realizētā pārdošanas apjoma daļu, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums (Pamatnostādņu 19. punkts).

24      Saskaņā ar Pamatnostādņu 21. punktu “vispārējais princips ir tāds, ka pārdošanas apjoma daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma”. 22. punktā šajā ziņā ir paredzēts, ka, “lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma raksturu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne”. Saskaņā ar 23. punktu “horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu [..], kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem[; s]askaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods[; t]āpēc, nosakot pārdošanas apjoma daļu par šādiem pārkāpumiem, tai jāatrodas diapazona augšdaļā”.

25      Pamatnostādņu 25. punktā paredzētā iestāšanās maksa (skat. iepriekš 7. punktu) tiek pieskaitīta šādi noteiktajam apmēram, un summa veido naudas soda pamatsummu. Kā jau tika norādīts, procentuālā daļa, kuru ir izvēlējusies izmantot Komisija gan Pamatnostādņu 19.–24. punkta, gan 25. punkta piemērošanas vajadzībām, sasniedz 17 % visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem.

26      Vispirms ir jākonstatē, ka šajā lietā, lai gan pārkāpuma raksturs saskaņā ar Pamatnostādņu 23. punkta formulējumu būtu attaisnojis tādas pārdošanas apjoma procentuālās daļas noteikšanu, kas atrodas diapazona (kurš sasniedz 30 %) augšdaļā, Komisijas noteiktā procentuālā daļa 17 % apmērā atrodas apmēram šī diapazona vidū. Runājot par iestāšanās maksas noteikšanu, šī pati procentuālā daļa ir ļoti tuvu Pamatnostādņu 25. punktā paredzētā diapazona lejasdaļai (15 %). Šī konstatācija ir jāņem vērā saistībā ar šo pamatu norādītās prasītājas argumentācijas dažādo daļu analīzē.

 Par pirmo daļu, kura attiecas uz aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējās tirgus daļas kļūdainu novērtējumu, kas izriet no kļūdas attiecīgo tirgu noteikšanā

27      Prasītāja Komisijai pārmet, pirmkārt, no formālā viedokļa apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, kā arī, otrkārt, pēc būtības kļūdas tiesību piemērošanā un faktos, nosakot aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējo tirgus daļu. Tā uzskata, ka, ja Komisija būtu pareizi veikusi attiecīgo tirgu, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās, novērtējumu, tā būtu uzskatījusi, ka strīdīgā pārkāpuma smagums ir mazāk būtisks, un noteikusi naudas soda pamatsummu mazākā apmērā.

28      Vispirms ir jāatgādina, ka EKL 253. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 67. punkts; 2001. gada 22. marta spriedums lietā C‑17/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑2481. lpp., 35. punkts, un 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 146. punkts).

29      No judikatūras izriet arī, ka EKL 253. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā ir skaidri un nepārprotami jānorāda iestādes, kas ir izdevusi tiesību aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu īstenot tās pārbaudi. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi nozīmīgie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopumu (skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 63. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 58. punkts).

30      Turklāt EKL 253. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu prasa, lai argumentācija, ar kuru ir pamatots lēmums, būtu skaidra un nepārprotama. Tādējādi tiesību akta pamatojumam ir jābūt loģiskam un tajā it īpaši nedrīkst būt saturisku pretrunu, kas liegtu pareizi uztvert šo tiesību aktu pamatojošos iemeslus (iepriekš 28. punktā minētais spriedums lietā Elf Aquitaine/Komisija, 151. punkts).

31      Pirmkārt, prasītāja uzsver, ka apstrīdētajam lēmumam nav sniegts pamatojums, jo 297. apsvērumā ir pieminēta “visa uzņēmumu, attiecībā uz kuriem ir ticis konstatēts pārkāpums, attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā [..], kopējā tirgus daļa, kas ir mazāka par 80 %”. Prasītāja vērš uzmanību uz to, ka šādam konstatējumam nav jēgas, jo tas var attiekties uz visām iespējamām tirgus daļām, kas nepārsniedz 80 %.

32      Šis arguments nevar tikt atzīts par pareizu. Šajā ziņā ir jāņem vērā 620. zemsvītras piezīme, uz kuru ir norāde apstrīdētā lēmuma 297. apsvērumā. Šī piezīme ir formulēta šādi: “Novērtējums, kura pamatā ir dalībnieku norādītais pārdošanas apjoms [skat. it īpaši 288. apsvērumu un 604. zemsvītras piezīmi] un 46. apsvērumā ietvertajā tabulā izmantotie dati.”

33      Proti, apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā ir ietverta tabula, kurā ir norādīta ar katru no trīs produktiem, uz ko attiecas aizliegtā vienošanās, saistītā tirgus daļa, kuru 2006. gadā ieņēma katrs no uzņēmumiem šīs aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Šajā pašā tabulā atsevišķā ailē ir norādīta arī kopējā tirgus daļa, kuru ieņem “citi”, t.i., tajos pašos tirgos darbojošies uzņēmumi, kas nebija aizliegtās vienošanās dalībnieki. No šīs tabulas izriet, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējais realizētais pārdošanas apjoms 2006. gadā atbilda 80–85 % no visa kalcija karbīda pulvera pārdošanas apjoma attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā, 65–70 % no visa kalcija karbīda granulu pārdošanas apjoma un 70 % no magnija granulu pārdošanas apjoma. Katra aizliegtās vienošanās dalībnieka realizētā pārdošanas apjoma daļa euro tajā pašā laikposmā, kura tika konstatēta, pamatojoties uz pašu attiecīgo uzņēmumu sniegtajām norādēm, turklāt ir norādīta apstrīdētā lēmuma 288. apsvērumā ietvertajā tabulā.

34      No tā izriet, ka aplūkota tās kontekstā, apstrīdētā lēmuma 297. apsvērumā ietvertā norāde “mazāka par 80 %”, kā pamatoti uzsver Komisija, noteikti var tikt izprasta tādējādi, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējā tirgus daļa ir diezgan tuva šai procentuālajai daļai, tomēr to nepārsniedz, līdz ar to apstrīdētais lēmums šajā ziņā ir juridiski pietiekami pamatots.

35      Otrkārt, prasītāja Komisijai pārmet apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību saistībā ar produktu tirgu, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās, norobežošanu. Prasītāja šajā ziņā uzsver, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 3. un nākamajos apsvērumos ir minējusi atšķirības magnija pulvera un granulu izmantošanā, kā arī 40. un nākamajos apsvērumos – atšķirību starp šiem diviem produktiem no pieprasījuma viedokļa. Turklāt apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā ietvertajā tabulā ir nošķirts kalcija karbīda pulveris un granulas. Tomēr, kaut gan šīs norādes vedinot domāt, ka šie divi pēdējie minētie produkti pieder diviem atsevišķiem tirgiem, apstrīdētā lēmuma 182. un 183. apsvērumā ietvertās norādes attiecībā uz šo abu produktu līdzīgajām īpašībām, kā arī to cenu un izmaksu struktūru attīstību liekot secināt, ka Komisija tos ir uzskatījusi par piederīgiem tam pašam tirgum. Tāpat, runājot par attiecību starp kalcija karbīda pulveri un magnija granulām, apstrīdētā lēmuma 184. apsvērumā ietvertās norādes, lai arī nav nepārprotamas, tomēr liekot domāt, ka Komisija ir uzskatījusi, ka šie divi produkti pieder vienam un tam pašam tirgum. Šajā kontekstā apstrīdētā lēmuma 177. apsvērumā ietvertais apgalvojums, saskaņā ar kuru “var uzskatīt, ka notikumi, kas ir šī lēmuma priekšmets, ir norisinājušies divos tirgos, kurus var uzskatīt par atšķirīgiem, un attiecas uz trim produktiem”, esot gluži vienkārši neizprotams. Galu galā prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertie Komisijas konstatējumi par tirgiem, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās, ir nepārliecinoši, pretrunīgi un nesaprotami, tādējādi apstrīdētajam lēmumam nav sniegts pamatojums un tas ir prettiesisks.

36      Šī argumentācija, kas ir pamatota ar apstrīdētā lēmuma daļēju interpretāciju, neņemot vērā kontekstu, vēl jo mazāk var tikt atzīta par pareizu.

37      Apstrīdētā lēmuma 3.–5. un 7. apsvērumā Komisija par produktiem, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās, norādīja:

“(3)      Kalcija karbīds (CaC2) ir ķīmisks savienojums, kas tiek ražots karbīda krāsnī redukcijas procesā augstā temperatūrā. Tas ir sastopams balti pelēcīgas krāsas blokos, kurus sasmalcina, izsijā, saberž un iepako saskaņā ar katra klienta specifikācijām [..]. Kalcija karbīds var tikt izmantots dažādiem pielietojumiem [..].

(4)      Kalcija karbīds mazu kubiņu (granulu) veidā tiek izmantots gāzes ieguves rūpniecībā, lai ražotu acetilēnu. Metināšana un griešana ar acetilēnu ir salīdzinoši ne pārāk sarežģītas tehnikas, bet tās joprojām pasaulē visvairāk tiek izmantotas materiālu savienošanai. Lēmumā būs atsauces uz šādu kalcija karbīda granulu pielietojuma veidu.

(5)      Pulverveida kalcija karbīds tiek izmantots tēraudrūpniecībā, lai dekontaminētu un attīrītu kausēto tēraudu no skābekļa (= deoksidācija) un sēra (= desulfurizācija). Veicot desulfurizāciju, lai pastiprinātu kalcija karbīda īpašības, tas tiek sajaukts ar nelieliem daudzumiem aktīvu ingredientu, tādu kā oglekļa putekļi, kušņi un magnijs [..]. Lēmumā būs atsauces uz šādu kalcija karbīda pulvera pielietojuma veidu. [..]

(7)      Desulfurizācijas nolūkam tēraudrūpniecībā kalcija karbīds konkurē ar reaģentiem, kuru sastāvā ir magnijs. Magnijs ir dārgāks, bet ir vajadzīgs mazāks tā tilpums un tas reaģē ātrāk [..]. Lēmumā būs atsauces uz magnija granulu kā reaģentu, kuru sastāvā ir magnijs, pielietojumu desulfurizācijas nolūkā tēraudrūpniecībā.”

38      Runājot par šo trīs produktu, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās, pieprasījumu, Komisija apstrīdētā lēmuma 40.–43. apsvērumā sniedza šādus skaidrojumus:

“(40)      Klienti, kas pieprasa kalcija karbīdu, var tikt iedalīti divās kategorijās: tie, kas darbojas tēraudrūpniecībā (kalcija karbīda pulvera patērētāji), un tie, kas darbojas gāzes ieguves rūpniecībā (kalcija karbīda granulu patērētāji). Klientu skaits šajās divās kategorijās bija ierobežots, un katram no tiem EEZ piederēja vairākas ražotnes.

(41)      Klienti, kalcija karbīda pulvera pieprasītāji, produktu parasti pirka no vairākiem piegādātājiem. Reģionos, kuros ir tikai viens ražotājs (tādos kā Ziemeļeiropa), klients produktu iepirka galvenokārt no piegādātāja, kas darbojas tā valsts tirgū.

(42)      Attiecībā uz gāzes ieguves rūpniecību tirgus bija stabilāks; faktiski tehnisku iemeslu dēļ gāzes ieguves rūpnīca parasti izmanto tikai viena kalcija karbīda piegādātāja pakalpojumus [..].

(43)      Ekonomiskās un tehniskās attīstības dēļ pieprasījums pēc kalcija karbīda nepārtraukti samazinājās [..]. Koksa un elektrības cenas pieaugums arī veicināja interesi par magniju. Atsevišķi klienti varēja viegli pāriet no kalcija karbīda pulvera uz magnija granulu izmantošanu, šādi sekojot tendencei. Turklāt konsolidācija Eiropas tērauda un gāzes ieguves rūpniecībā izraisīja klientu ietekmes uz tirgu pieaugumu.”

39      Apstrīdētā lēmuma 168.–194. apsvērumā, starp kuriem ir prasītājas argumentācijā minētais 177. un 182.–184. apsvērums, ir aplūkots jautājums, vai ar minēto lēmumu konstatētie nolīgumi un saskaņotās darbības ir vienots un turpināts pārkāpums. Kā tika norādīts iepriekš 1. punktā, Komisija uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši.

40      Konkrēti apstrīdētā lēmuma 181.–184. apsvērums ir formulēts šādi:

“(181)      No pieprasījuma viedokļa klienti no tēraudrūpniecības nozares var izmantot magnija granulas kā kalcija karbīdam alternatīvu produktu [..]. Abi ir tēraudrūpniecībā desulfurizācijas nolūkā izmantojami aģenti, un no reaģentu, kuru sastāvā ir kalcija karbīds, piegādātāju puses tādējādi bija loģiski paplašināt kolūziju, to attiecinot uz reaģentiem, kuru sastāvā ir magnijs, uzņēmumu vidū, kas nodarbojas ar šo divu reaģentu veidu pārdošanu, un šādi izmantot kolūziju par kalcija karbīda pulveri arī attiecībā uz magnija granulām.

(182)      Granulveida kalcija karbīds varbūt arī tiek izmantots citādi nekā pulverveida kalcija karbīds (gāzes ieguves rūpniecība/tēraudrūpniecība), bet no piedāvājuma viedokļa, produkti ir ļoti līdzīgi [..]. Atšķiras vienīgi tīrapstrādes process. Neapstrādātais produkts paliek tāds pats [..], un tam ir tāda pati cena neatkarīgi no tā, kāda ir tā paredzētā izmantošana. Līdz ar to granulveida produkta cenas attīstība līdz noteiktam punktam ir līdzīga pulverveida produkta cenas attīstībai un beigās notiek abu produktu cenu vajadzīgā izlīdzināšanās [..]. Lielā mērā tieši šīs neapstrādātā produkta identiskās cenas struktūras un cenu līdzības tirgū dēļ bija patiešām loģiski, ka attiecīgie uzņēmumi izmantoja attiecībā uz kalcija karbīda granulām kolūziju par kalcija karbīda pulveri.

(183)      Piedevām nolīgumi/saskaņotas darbības attiecībā uz tēraudrūpniecībai paredzēto kalcija karbīda pulveri ietekmēja gāzes tirgū izmantojamo kalcija karbīda granulu jomā darbojošos uzņēmumu tirdzniecības praksi un otrādi. Divpusējo sanāksmju un telefonisko kontaktu laikā piegādātāji apsprieda apjomus, klientus un cenas vienlaikus tērauda un gāzes tirgū [..].

(184)      Nolīgumi/saskaņotās darbības attiecībā uz tēraudrūpniecībai paredzēto kalcija karbīda pulveri ietekmēja arī magnija granulu jomā darbojošos uzņēmumu tirdzniecības praksi un otrādi [..]. Acīmredzot alternatīv[o] produkt[u] – magnija un kaļķu – izraisītie konkurences draudi tika ņemti vērā, nosakot realitātei atbilstošu kalcija karbīda pulvera cenas pieaugumu [..].”

41      Pretēji prasītājas apgalvojumiem apstrīdētajā lēmumā paustie apsvērumi, kas tika minēti šī sprieduma 37., 38. un 40. punktā, ir skaidri un nekādā ziņā nav pretrunīgi. Faktiski no apstrīdētā lēmuma 3.–5., 40., 41. un 182. apsvērumā sniegtajiem skaidrojumiem izriet, ka kalcija karbīda pulveris un granulas ir divi dažādi veidi, kādos ir sastopams no ķīmiskā sastāva un izgatavošanas procesa viedokļa viens un tas pats produkts. Kā apstrīdētā lēmuma 182. apsvērumā norāda Komisija, abus apstrīdētajā lēmumā minētos kalcija karbīda veidus atšķirīgus padara vienīgi (apstrīdētā lēmuma 3. apsvērumā minētais) kalcija karbīda bloku tīrapstrādes process. Šie divu veidu produkti atbilst divu dažādu rūpniecības nozaru vajadzībām. Gāzes ieguves rūpniecības vajadzībām kalcija karbīda bloki ir sadalīti kubveida granulās (skat. apstrīdētā lēmuma 4. apsvērumu), savukārt tēraudrūpniecības vajadzībām tie paši bloki ir samalti pulverī (5. apsvērums). Līdz ar to attiecībā uz jautājumu par divos dažādos veidos sastopama būtībā viena un tā paša produkta tirdzniecību apstrīdētā lēmuma 182. apsvērumā ietvertais arguments, ka šo divu produkta veidu atbilstošo cenu attīstība ir līdzīga, patiesībā ir loģisks un saprotams.

42      Attiecībā uz magnija granulām no apstrīdētā lēmuma 7., 43. un 184. apsvēruma skaidri izriet, ka tas ir no ķīmiskā viedokļa patiesi atšķirīgs produkts, kas tomēr ir paredzēts tiem pašiem lietotājiem, kuri izmanto kalcija karbīda pulveri (proti, tēraudrūpniecībai), ko tas var aizstāt.

43      Aplūkots šajā kontekstā, apstrīdētā lēmuma 177. apsvērumā ietvertais apgalvojums, ka nodarījumi, uz ko attiecas minētais lēmums, ir notikuši “divos tirgos, kurus var uzskatīt par atšķirīgiem”, var tikt saprasts tikai tādējādi, ka attiecīgie tirgi ir respektīvi gāzes ieguves rūpniecībā (kalcija karbīda granulas) un tēraudrūpniecībā (kalcija karbīda pulveris, magnija granulas) izmantojamo reaģentu tirgi. Šo secinājumu turklāt apstiprina apstrīdētā lēmuma nosaukums (skat. šī sprieduma 1. punktu). Tik un tā Komisija apstrīdētā lēmuma 46. un 288. apsvērumā ietvertajās tabulās ir papūlējusies atsevišķi attēlot katra no šiem trīs produktiem pārdošanas apjomu, kaut arī divi no tiem pieder vienam un tam pašam tirgum.

44      No tā izriet, ka ir jānoliedz, ka apstrīdētajā lēmumā nav sniegts pamatojums saistībā ar produktu tirgu, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās, norobežošanu.

45      Treškārt, prasītāja Komisijai pārmet kļūdainu attiecīgo tirgu norobežošanu, kuras dēļ apstrīdētajā lēmumā minētās tirgus daļas esot neprecīzas un nepieļaujot pareizu naudas soda pamatsummas aprēķinā vērā ņemto faktoru, kādi ir norādīti Pamatnostādņu 22. punktā, novērtējumu.

46      Šajā kontekstā prasītāja Komisijai pārmet, ka tā ir nepamatoti definējusi attiecīgo tirgu kā kalcija karbīda tirgu, nenošķirdama šī produkta granulas un pulveri. Tomēr šis arguments ir jānoraida kā nepamatots tāpēc, ka tas ir balstīts uz kļūdainu premisu, jo, kā izriet no šī sprieduma 41.–43. punkta, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir skaidri nošķīrusi gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamo reaģentu (kalcija karbīda granulas) tirgu no tēraudrūpniecībā izmantojamo reaģentu (pie kuriem pieder kalcija karbīda pulveris) tirgus.

47      Prasītāja arī uzsver, ka tirgum, pie kura pieder kalcija karbīda pulveris, bez magnija granulām ir pieskaitāmi arī kaļķi. Klienti pēdējos minētos arī uzskatot par kalcija karbīda pulvera un magnija granulu aizstājēju produktu, jo tiem esot līdzīgas īpašības kā šiem diviem produktiem un tie tiekot pārdoti par līdzīgām cenām.

48      Kā atgādina prasītāja, viņa jau bija norādījusi šo argumentu savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem. Tas tika izskatīts un noraidīts apstrīdētā lēmuma 298. apsvērumā, kas ir formulēts šādi:

“Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Donau Chemie kā argumentu norāda, ka kaļķi ir vēl viena alternatīva kalcija karbīdam un magnijam, veicot desulfurizāciju tēraudrūpniecībā [..]. Atbilstošais tirgus tātad esot plašāks un aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējā tirgus daļa – mazāka. Ir taisnība, ka (dedzinātie) kaļķi ir produkts, kas, lai veiktu desulfurizāciju, tradicionāli tiek pievienots reaģentiem, kuru sastāvā ir magnijs un/vai kalcija karbīds. Kā atsevišķs produkts tie tomēr Eiropā parasti netiek izmantoti kā alternatīva reaģentiem, kuru sastāvā ir magnijs un/vai kalcija karbīds, jo tie ļoti palēnina desulfurizācijas procesa norisi [..]. Nav nevienas norādes, kas pierādītu, ka uz kaļķiem attiecas aizliegtās vienošanās norunas. Turklāt, pat ja kaļķi būtu jāņem vērā, nosakot produkta tirgu, no tā izrietošām tirgus daļu izmaiņām šajā lietā nebūtu nekādas ietekmes uz to, kā Komisija ņem vērā šo faktoru, šajā lēmumā novērtējot pārkāpuma smagumu.”

49      Ir jānorāda, ka prasītāja prasības pieteikumā nav norādījusi nekādu īpašu argumentāciju, lai pierādītu, kādā ziņā iepriekš minētie apstrīdētā lēmuma apsvērumi ir kļūdaini. Replikā tā uzsver, ka pastāv pretruna starp apstrīdētā lēmuma 298. un 184. apsvērumu. Kamēr pirmajā esot noliegta kaļķu kā kalcija karbīda pulvera aizstājēja produkta izmantošana, otrajā tie skaidri esot kvalificēti kā šāds produkts. Tomēr šis arguments nevar tikt atzīts par pareizu.

50      Ir taisnība, ka apstrīdētā lēmuma 184. apsvērumā ir minēti “alternatīv[o] produkt[u] magnija un kaļķu izraisītie konkurences draudi”, kuri esot “tikuši ņemti vērā, nosakot realitātei atbilstošu kalcija karbīda pulvera cenas pieaugumu”. Taču šis apgalvojums nav pretrunā apstrīdētā lēmuma 298. apsvērumā ietvertajiem skaidrojumiem, saskaņā ar kuriem kaļķi būtībā Eiropā parasti netiek izmantoti kā alternatīva kalcija karbīda pulverim un magnija granulām. Faktiski kaļķi tomēr varēja izraisīt “konkurences draudus” tādējādi, ka ļoti liels kalcija karbīda pulvera cenas pieaugums varēja pamudināt ražotājus, kas darbojas tēraudrūpniecībā, mainīt to praksi un sākt izmantot kaļķus kā reaģentu, veicot desulfurizāciju.

51      Turklāt prasītāja savā replikā pieminēja arī “neseno attīstību” tēraudrūpniecībā izmantojamo desulfurizācijas reaģentu tirgū. Tā šajā ziņā uzsvēra, ka kopējā vajadzība pēc kalcija karbīda pulvera desulfurizācijas veikšanai no 140 000 tonnām 2000. gadā ir samazinājusies līdz tikai 90 000 tonnām. Tā piedevām minēja dažus piemērus par tērauda rūpnīcām Eiropā, kuras pieder dažādiem uzņēmumiem, kas esot aizstājuši kalcija karbīda pulvera izmantošanu ar kaļķiem.

52      Tomēr, lai gan Komisija apstrīdētā lēmuma 43. apsvērumā (atveidots šī sprieduma 38. punktā) tiešām pati ir atzinusi nepārtraukto pieprasījuma pēc kalcija karbīda samazināšanos, taču prasītāja tā vai tā nav pat ar vismazāko pierādījumu pamatojusi savu apgalvojumu, ka šīs samazināšanās iemesls ir kalcija karbīda aizstāšana ar kaļķiem. [Prasītāja] tā arī nav sniegusi pierādījumus saviem apgalvojumiem saistībā ar kalcija karbīda pulvera aizstāšanu ar kaļķiem dažādās rūpnīcās Eiropā. Šajos apstākļos nevar tikt uzskatīts, ka Komisija savā lēmumā ir pieļāvusi kļūdu, jo, nosakot aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējo tirgus daļu, nav ņēmusi vērā kaļķu pārdošanas apjumu.

53      Prasītāja arī uzsver, ka kalcija karbīda granulu tirgū ietilpst arī petroķīmiskā acetilēna tirgus. Tā skaidro, ka kalcija karbīda granulas tiek izmantotas gāzes ieguves rūpniecībā metināšanas darbos izmantojamā acetilēna ražošanai, kā ir norādīts apstrīdētā lēmuma 4. apsvērumā. Tomēr Komisija neesot ņēmusi vērā iespēju šīm pašām vajadzībām izmantot ar petroķīmijas palīdzību iegūto acetilēnu. Petroķīmiskajam acetilēnam esot tādas pašas funkcijas un cenas struktūra kā no kalcija karbīda granulām iegūtajam acetilēnam, un abi produkti esot savstarpēji aizstājami, kā apliecinot gadījums ar kādu prasītājas klientu, kurš nesen esot pārtraucis no kalcija karbīda iegūtā acetilēna ražošanu un kondicionēšanu un šobrīd iepērkot petroķīmisko acetilēnu.

54      Kā pareizi norāda Komisija, tāpat kā prasītājas apgalvojumi saistībā ar kaļķiem tās apgalvojumi saistībā ar šķietamo no kalcija karbīda iegūtā acetilēna un ar petroķīmijas palīdzību iegūtā acetilēna savstarpējo aizstājamību nav pamatoti ne ar vienu pierādījumu. Ar tiem līdz ar to nepietiek, lai pārmestu Komisijai kļūdu, nosakot tirgus, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās, un uzņēmumu – tās dalībnieku kopējo tirgus daļu.

55      Ir jānorāda arī, ka prasītāja vienīgi apgalvo, ka, ja Komisija būtu pareizi norobežojusi attiecīgos tirgus, kopējā tirgus daļa būtu bijusi “daudz mazāka” par to, kas tika konstatēta apstrīdētajā lēmumā, līdz ar to pārkāpums būtu ticis atzīts par mazāk smagu un būtu bijusi attaisnota mazākas naudas soda pamatsummas noteikšana.

56      Tomēr ir jākonstatē, ka šī ir vāja un vispārīga argumentācija, ar kuru nepietiek, lai secinātu, ka apstrīdētajā lēmumā ir tikušas pieļautas kļūdas, novērtējot pārkāpuma smagumu. Faktiski prasītāja nav norādījusi tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamo kaļķu un petroķīmiskā acetilēna galvenos piegādātājus ģeogrāfiskajā teritorijā, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, un to pārdošanas apjomu. Tā arī nav norādījusi pat aptuvenus no jauna definēto tirgus daļu, kuras tās uztverē ieņēma attiecīgi aizliegtās vienošanās dalībnieki un pārējie uzņēmumi, aprēķinus. Tādējādi bez šādām norādēm prasītājas apgalvojums, ka attiecīgo tirgu pareiza norobežošana būtu pamudinājusi atzīt pārkāpumu par ievērojami mazāk smagu, paliek vienkārša apgalvojuma līmenī un to nevar atzīt par pareizu.

57      No tā izriet, ka ir jānoliedz, ka apstrīdētajā lēmumā nav sniegts nekāds pamatojums vai ir sniegts nepietiekams pamatojums attiecībā uz aizliegtās vienošanās dalībnieku ieņemto kopējo tirgus daļu vai tirgu, uz kuriem tā attiecas, norobežošanu. Turklāt ir jāsecina, ka prasītājai nav izdevies pierādīt Komisijas šajā ziņā pieļautu kļūdu faktos vai tiesību piemērošanā, tādējādi pēdējai minētajai nevar tikt pārmests prettiesiskums pārkāpuma smaguma un naudas soda pamatsummas noteikšanā.

58      Katrā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 31. pantu naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumiem jomā Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence pieņemt nolēmumus un tā tādējādi var aizstāt Komisijas novērtējumu ar savu novērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzliktā naudas soda vai noteiktās kavējuma naudas apmēru (Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedums lietā C‑389/10 P KME Germany u.c./Komisija, Krājums, I-13125. lpp.,130. punkts).

59      Vispārējo tiesu tās neierobežotās kompetences īstenošanā nesaista Pamatnostādnes, kuras neietekmē Savienības tiesas veikto naudas soda novērtējumu (Vispārējās tiesas 2005. gada 27. jūlija spriedums apvienotajās lietās no T‑49/02 līdz T‑51/02 Brasserie nationale u.c./Komisija, Krājums, II‑3033. lpp., 169. punkts, un 2007. gada 12. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑101/05 un T‑111/05 BASF un UCB/Komisija, Krājums, II‑4949. lpp., 213. punkts). Faktiski lai gan Komisijai, kad tā piemēro tiesību normas – tādas kā Pamatnostādnes –, kuras tā ir pati sev noteikusi, ir pienākums ievērot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, šis princips nevar būt tādā pašā veidā saistošs Savienības tiesām, ja vien tās, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, nemēģina piemērot vienu specifisku naudas sodu aprēķina metodi, bet gan izvērtē katru atsevišķo to izskatīšanai nodoto situāciju, ņemot vērā visus faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas uz to attiecas (Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums lietā C‑70/12 P Quinn Barlo u.c./Komisija, 53. punkts).

60      Tomēr no Tiesas judikatūras izriet arī, ka neierobežotas kompetences īstenošana, nosakot naudas sodu apmēru, nedrīkst radīt diskrimināciju to uzņēmumu starpā, kas ir bijuši Savienības konkurences tiesību normām pretēja nolīguma dalībnieki. Gadījumā, ja Vispārējā tiesa īpaši attiecībā uz kādu no šiem uzņēmumiem ir paredzējusi novirzīties no aprēķina metodes, ko ir izmantojusi Komisija un ko šī tiesa nav apšaubījusi, tai tas ir jāizskaidro savā spriedumā (iepriekš 59. punktā minētais spriedums lietā Quinn Barlo u.c./Komisija, 46. punkts).

61      Šajā lietā nav attaisnojuma tam, lai novirzītos no Komisijas Pamatnostādnēs minētās naudas soda apmēra noteikšanas metodes. Līdz ar to, pieturoties pie minētās metodes, Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, var aizstāt Komisijas veikto strīdīgā pārkāpuma smaguma novērtējumu ar savu novērtējumu un vajadzības gadījumā mainīt procentuālo daļu, ko Pamatnostādņu 19. un 25. punkta piemērošanas vajadzībām ir noteikusi pēdējā minētā.

62      Tomēr pārkāpumi, kuri attiecas uz cenu noteikšanu un tirgu sadali, kas atbilst šīs lietas apstākļiem, judikatūrā ir pastāvīgi tikuši kvalificēti kā “sevišķi smagi” (Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 80. punkts, un 2009. gada 12. novembra spriedums lietā C‑554/08 P Carbone-Lorraine/Komisija, 44. punkts; skat. arī Vispārējās tiesas 2008. gada 18. jūnija spriedumu lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 325. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Šajos apstākļos, pat ja piekristu, ka uzņēmumu aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējā tirgus daļa, kā uzsver prasītāja, bija ievērojami mazāka par to, ko apstrīdētajā lēmumā ir noteikusi Komisija, pārkāpumā tieši iesaistītā realizētā pārdošanas apjoma procentuālā daļa 17 % apmērā, ko Komisija ir noteikusi naudas soda pamatsummas un iestāšanās maksas noteikšanas nolūkā, ņemot vērā arī šī sprieduma 26. punktā minēto vispārīgo piezīmi, nekādā gadījumā nepārsniedz to, kas būtu bijis piemērots šajā lietā. Līdz ar to Vispārējai tiesai, īstenojot neierobežoto kompetenci, nevajadzētu noteikt mazāku procentuālo daļu.

64      Visbeidzot, kā nepārliecinošs ir jānoraida prasītājas arguments, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, jo Komisija minētā lēmuma 298. apsvērumā neesot norādījusi nevienu saprotamu iemeslu, kāpēc atšķirīga tirgus, uz kuru attiecas pārkāpums, norobežošana nebūtu nekādi ietekmējusi pārkāpuma smaguma novērtējumu. Faktiski šis prasītājas arguments attiecas uz ad abundantiam motīvu – secinājumu, ka, lai noteiktu aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējo tirgus daļu, nav jāņem vērā kaļķu pārdošanas apjoms, [turklāt šis secinājums] ir pietiekami juridiski pamatoti balstīts uz apgalvojumu, ka kaļķi Eiropā parasti netiek izmantoti kalcija karbīda pulvera un magnija granulu aizstāšanai, un prasītājai šo apgalvojumu nav izdevies atspēkot. Iepriekšējā punktā minētais apsvērums piedevām arī ļauj secināt, ka, pat ja prasītājas arguments ir pamatots, tas nevar attaisnot apstrīdētajā lēmumā naudas soda pamatsummas (ieskaitot iestāšanās maksu) noteikšanas vajadzībām noteiktās pārkāpumā tieši iesaistītā realizētā pārdošanas apjoma procentuālās daļas samazināšanu.

65      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu, kura attiecas uz Komisijas atturēšanos ņemt vērā pārkāpuma ietekmes uz tirgu neesamību

66      Prasītāja Komisijai pārmet pārkāpuma īstenošanas un ietekmes uz tirgu kritērija, kas bija jāņem vērā, nosakot naudas soda pamatsummu, kļūdainu novērtējumu. Savā argumentācijā tā piemin Pamatnostādņu 22. punktu, kurā starp uzskaitītajiem kritērijiem, kas ir jāņem vērā, nosakot pārdošanas apjoma daļu, kura ir jāizmanto naudas soda pamatsummas noteikšanā, ir tas, “vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne”. Tā turklāt uzsver, ka no Vispārējās tiesas 2006. gada 5. aprīļa sprieduma lietā T‑279/02 Degussa/Komisija (Krājums, II‑897. lpp., 247. punkts), kā arī no Komisijas lēmumu pieņemšanas prakses izriet, ka jautājumam, vai pārkāpums ir radījis konkrētu ietekmi uz tirgu, ir nozīme, noskaidrojot šī pārkāpuma smagumu.

67      Kā norāda prasītāja, no iepriekš 66. punktā minētā sprieduma lietā Degussa/Komisija (231. punkts) izriet, ka aizliegtas vienošanās konkrētā ietekme uz tirgu ir jāuzskata par pietiekami pierādītu, ja Komisija var sniegt konkrētus un ticamus pierādījumus, kas ar saprātīgu iespējamību norāda, ka aizliegtā vienošanās ir ietekmējusi tirgu. Turklāt savā 2007. gada 12. septembra spriedumā lietā T‑30/05 Prym un Prym Consumer/Komisija Vispārējā tiesa esot pieprasījusi Komisijai sniegt vairāk nekā tikai vienkāršu pierādījumu, ka aizliegtā vienošanās ir tikusi īstenota, lai pierādītu, ka tā ir reāli ietekmējusi tirgu.

68      Kā norāda prasītāja, ir taisnība, ka šajā lietā strīdīgie pārkāpumi vismaz daļēji ir tikuši īstenoti. Toties administratīvā procesa gaitā tā esot pierādījusi, ka klientiem pārkāpuma īstenošanas dēļ neesot ticis nodarīts kaitējums, un tam esot vairāki iemesli: tie neesot atkarīgi no uzņēmumu aizliegtās vienošanās dalībnieku veiktās piegādes, to peļņa pārkāpuma laikposmā esot pieredzējusi rekordlielus skaitļus, pārkāpuma īstenošanas gaitā bieži esot notikušas “blēdības” un, visbeidzot, klientu pirktspēja esot ievērojama un gandrīz nepieļaujot cenas pieaugumu. No tā, kā norāda prasītāja, izriet, ka aizliegtās vienošanās ietekme uz tirgu katrā gadījumā bija minimāla. Konkrēti, apstrīdētā lēmuma apsvērumi, uz kuriem ir norādes 300. apsvērumā un 624. zemsvītras piezīmē, varētu pierādīt, augstākais, ka aizliegtā vienošanās ir tikusi īstenota daļēji, bet tie nekādā gadījumā nepierādot, ka tā ir radījusi ietekmi uz tirgu.

69      Ņemot vērā šo prasītājas argumentāciju, vispirms ir jāprecizē, ka kritērija attiecībā uz to, vai pārkāpums jau ir ticis īstenots vai vēl ne, un kritērija, kas attiecas uz tā konkrēto ietekmi uz tirgu, nošķiršana pavisam noteikti ir tikusi veikta. Runājot par tādu pārkāpumu, kāds ir lietā aplūkotais pārkāpums, kas izpaudās tirgus sadalē, kvotu noteikšanā, klientu sadalē, cenu noteikšanā un apmaiņā ar sensitīvu komercinformāciju, pirmais no šiem diviem kritērijiem ir jāuzskata par izpildītu, ja ir ticis pierādīts, ka tas, par ko ir vienojušies aizliegtas vienošanās dalībnieki, faktiski ir ticis īstenots to tirdzniecības darbībā, t.i., ka aizliegtās vienošanās dalībnieki ir veikuši pasākumus, lai, piemēram, piemērotu norunātās cenas, tās paziņojot klientiem, dodot saviem darbiniekiem norādījumus tās izmantot kā pamatu sarunām un uzraugot, kā šīs cenas piemēro konkurenti un [šo uzņēmumu] pašu tirdzniecības dienesti (Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no T‑259/02 līdz T‑264/02 un T‑271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, Krājums, II‑5169. lpp., 285. punkts). Tādējādi prasītāja piekrīt, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti konstatējusi, ka, runājot par strīdīgo pārkāpumu, šis kritērijs ir izpildīts.

70      Runājot par kritēriju, kas attiecas uz pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, jautājums ir par īstenotā pārkāpuma reālo ietekmi uz konkurenci attiecīgajā tirgū. Kaut gan pārkāpuma īstenošana, protams, ir nozīmīgs elements, kas, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus, var izrādīties pietiekams, lai secinātu, ka attiecīgajam pārkāpumam ir bijusi konkrēta ietekme uz tirgu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Recueil, II‑4407. lpp., 148. punkts, un iepriekš 69. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 283.–288. punkts), nolīguma īstenošana obligāti nenozīmē, ka tas rada reālu ietekmi (iepriekš 67. punktā minētais spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 110. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 157. punkts). Kritēriji, kas attiecas respektīvi uz to, vai pārkāpums jau ir ticis īstenots vai vēl ne, un uz tā konkrēto ietekmi uz tirgu, tātad pavisam noteikti ir tikuši nošķirti, un nevar tikt pieņemts, ka gadījumā, ja pirmais no tiem ir izpildīts, automātiski būs izpildīts arī otrais.

71      Tātad ir jākonstatē, ka Pamatnostādņu 22. punkts attiecas tieši uz pirmo no šiem diviem kritērijiem, ko Komisija ir apņēmusies ņemt vērā, lai izlemtu, vai nosakāmajai pārkāpumā tieši iesaistītā pārdošanas apjoma daļai naudas soda pamatsummas noteikšanas nolūkā ir jāatrodas šo pašu pamatnostādņu 21. punktā paredzētā diapazona, kas sniedzas līdz 30 %, sākumā vai beigās. Pamatnostādnēs turpretim nav paredzēts, ka naudas soda pamatsummas noteikšanas nolūkā būtu jāņem vērā pārkāpuma konkrētā ietekme uz tirgu. Minēto pamatnostādņu 5. punkts, saskaņā ar kuru “pārkāpuma izdarīšanas ilgums visādā ziņā ietekmē sekas, ko pārkāpums var atstāt uz tirgu”, nevar izraisīt atšķirīgu secinājumu, jo, kā pamatoti uzsver Komisija, tā mērķis ir vienīgi attaisnot faktu, ka atbilstoši Pamatnostādņu 19.–23. punktam noteiktā pārdošanas apjoma daļa saskaņā ar 24. punktu tiek reizināta ar gadu skaitu, kas atbilst dalībai pārkāpumā.

72      No tā izriet, ka Komisijai nevar tikt pārmesta Pamatnostādņu neievērošana tādēļ, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav analizējusi strīdīgā pārkāpuma iespējamo konkrēto ietekmi uz tirgu un nav ņēmusi vērā šo analīzi naudas soda pamatsummas noteikšanas nolūkā.

73      Šajā ziņā Komisija pamatoti atgādina, ka Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas sodu] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”), 1.A punkta pirmajā daļā bija tieši paredzēts, ka, novērtējot pārkāpuma smagumu, ir jāpārbauda pārkāpuma konkrētā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt. Judikatūra, ko prasītāja ir minējusi savā argumentācijā, attiecas uz gadījumiem, kad ir tikušas piemērotas 1998. gada pamatnostādnes (iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 214. punkts, un iepriekš 67. punktā minētais spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 108. punkts).

74      Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī Komisija nedrīkst atkāpties no noteikumiem, kurus tā ir sev noteikusi, tai tomēr ir brīvība šos noteikumus grozīt vai aizstāt ar citiem, ja vien tā norāda iemeslus, kas ir saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu. Gadījumā, kurš ietilpst jauno noteikumu piemērošanas jomā, kā tas ir strīdīgā pārkāpuma gadījumā, kas ratione temporis ietilpst Pamatnostādņu piemērošanas jomā, kā izriet no to 38. punkta, Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā, nosakot pārkāpuma smagumu, nav analizējusi kritēriju, kas nav paredzēts šajos jaunajos noteikumos, tikai tādēļ, ka tā analīze bija paredzēta agrākajos noteikumos (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑352/09 Novácke chemické závody/Komisija, 93. punkts).

75      Prasītāja tomēr uzsver, ka Komisijai bija jāveic visu pārkāpuma smaguma noteikšanai nozīmīgo apstākļu visaptverošs juridisks un saimniecisks novērtējums un šajā kontekstā tai arī bija jāanalizē strīdīgā pārkāpuma konkrētā ietekme uz attiecīgajiem tirgiem un jāpamatojas uz to, lai noteiktu naudas soda pamatsummu.

76      Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pārkāpumu smagums ir jānoskaidro, pamatojoties uz ļoti daudziem elementiem, tādiem kā konkrētajiem lietas apstākļiem, tās kontekstu un naudas sodu preventīvo iedarbību, turklāt situācijā, kad nav izstrādāts saistošs vai pilnīgs obligāti vērā ņemamo kritēriju saraksts (skat. iepriekš 69. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 238. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas, ka Komisija Pamatnostādnēs ir precizējusi savu pieeju jautājumā par pārkāpuma smaguma novērtējumu, neliedz tai šo kritēriju novērtēt visaptveroši, ņemot vērā visus nozīmīgos lietas apstākļus, ieskaitot elementus, kas nav tieši minēti Pamatnostādnēs (iepriekš 69. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 237. punkts).

77      No tā izriet, ka tas, ka Pamatnostādnēs nav tieši paredzēts, ka, nosakot pārkāpuma smagumu, lai noteiktu naudas soda pamatsummu, ir jāveic pārkāpuma konkrētās ietekmes uz tirgu analīze, netraucēja Komisijai šajā lietā pārbaudīt arī šo faktoru.

78      Tomēr prasītājs, lai pamatotu savus apgalvojumus, ar kuriem tas apstrīd tam uzliktā naudas soda par konkurences tiesību normu pārkāpumu apmēru, nevar vienīgi apgalvot, ka Komisijai, lai tā novērtētu pārkāpuma smagumu, bija jāanalizē arī viens vai otrs faktors, kura analīze nebija paredzēta Pamatnostādnēs. Tam vēl ir arī jāpierāda, kā šī analīze būtu izmainījusi Komisijas noteiktā pārkāpuma smaguma novērtējumu un attaisnojusi naudas soda uzlikšanu mazākā apmērā.

79      Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāja tā arī nav sniegusi šādu pierādījumu. Tās īsā un vispārīgā argumentācija šajā ziņā (skat. šī sprieduma 68. punktu) paliek vienkāršu apgalvojumu līmenī. Šajā ziņā ir jānorāda, ka prasītāja nav paskaidrojusi, kādi ir tie argumenti, ar kuriem tā it kā esot spējusi administratīvā procesa gaitā pierādīt, ka klientiem tirgos, uz kuriem attiecas aizliegtā vienošanās, tās konstatētās īstenošanas dēļ nav ticis nodarīts kaitējums, un tā arī nav pievienojusi lietas materiāliem it nekādu pierādījumu šajā ziņā.

80      Piedevām ar prasītājas norādītajiem nepamatotajiem apgalvojumiem nepietiek, lai izslēgtu strīdīgās aizliegtās vienošanās konkrētas ietekmes uz tirgu iespējamību. Faktiski tas, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku klientu peļņa laikposmā, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, it kā esot pieredzējusi rekordlielus skaitļus, neizslēdz, ka tā ir ietekmējusi šo klientu maksātās cenas. Gluži pretēji fakts, ka šie klienti neatkarīgu, ar vispārējo konjunktūras situāciju saistītu iemeslu dēļ pārkāpuma izdarīšanas laikposmā piedzīvoja lielu rentabilitāti, tos varēja noskaņot samērā vienaldzīgi izturēties pret cenu, ko tie maksāja par reaģentiem, uz kuriem attiecās aizliegtā vienošanās, un neizmantot to pirktspēju un atkarības no aizliegtās vienošanās dalībniekiem neesamību, lai iegūtu labvēlīgākas cenas. Turklāt, runājot par prasītājas atsauci uz biežām “blēdībām”, ir jānorāda, ka, neņemot vērā iespējamas blēdības, kas nekādā ziņā nav neparasta lieta, kad runa ir par šāda veida pārkāpumu, prasītāja pati atzīst, ka strīdīgais pārkāpums pamatā tika īstenots.

81      Vēl ir jānorāda, ka saskaņā ar šī sprieduma 62. punktā minēto judikatūru pret konkurenci vērstas darbības ietekme nav noteicošais kritērijs, novērtējot piemērotu naudas soda apmēru. Apstākļiem, kas attiecas uz nodomu, var būt lielāka nozīme nekā tiem, kuri attiecas uz minēto ietekmi, it īpaši, ja runa ir par sevišķi smagiem pārkāpumiem, piemēram, cenu noteikšanu un tirgu sadali; pēdējie minētie elementi ir sastopami šajā lietā.

82      No šī apsvērumu kopuma izriet, ka ar prasītājas šajā daļā norādīto argumentāciju nepietiek, lai pierādītu, ka Komisija, novērtējot strīdīgā pārkāpuma smagumu, ir pieļāvusi jebkādu kļūdu. Turklāt šo pašu iemeslu dēļ un arī ņemot vērā šī sprieduma 26. punktā minēto vispārīgo piezīmi, ievērojot iespējamību īstenot Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci, ir jāatzīst, ka šī prasītājas argumentācija neļauj secināt, ka tai uzliktā naudas soda pamatsumma, ko Komisija ir noteikusi saskaņā ar Pamatnostādnēs aprakstīto metodiku, pārsniedz to, kas ir piemēroti.

83      Tādējādi arī pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

 Par trešo daļu, kura attiecas uz kļūdainu attiecīgā tirgus saimnieciskās nozīmes novērtējumu

84      Prasītāja atsaucas uz Komisijas lēmumu citā lietā par konkurences tiesību normu pārkāpumu, kurā Komisija bija piešķīrusi naudas soda apmēra samazinājumu, jo pārkāpums attiecās uz samērā nelielu tirgu. Norādot skaitļos izteiktas atsauces uz kopējo darījumu apjomu tirgos, uz kuriem attiecas strīdīgais pārkāpums, un citos ķīmisko produktu ražošanas nozares tirgos, tā uzsver, ka šajā lietā runa ir par saimnieciski nenozīmīgiem tirgiem. Tā Komisijai pārmet, ka tā ir prettiesiski atturējusies ņemt vērā šo pārkāpuma aspektu, lai samazinātu naudas soda apmēru.

85      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Pamatnostādnēs aprakstīto metodiku naudas soda pamatsummas noteikšanai (skat. šī sprieduma 7. punktu) šī summa sastāv no pārkāpumā tieši iesaistītā realizētā pārdošanas apjoma procentuālās daļas, kas ir reizināta ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums, un palielināta par iestāšanās maksu, kas pati ir procentuāla daļa no attiecīgā pārdošanas apjoma.

86      No tā, kā pamatoti uzsver Komisija, izriet, ka, šajā lietā naudas soda pamatsummas noteikšanai piemērotajā metodikā gandrīz automātiski tika ņemta vērā tirgus, uz kuru attiecas pārkāpums, vairāk vai mazāk svarīgā saimnieciskā nozīme salīdzinājumā ar citiem tirgiem, jo saimnieciskā nozīme obligāti atspoguļojas pārkāpumā tieši iesaistītajā realizētajā pārdošanas apjomā un līdz ar to vairāk vai mazāk apjomīgā naudas soda pamatsummā. Šajos apstākļos gadījumā, kad ir tikusi piemērota šī metodika, ne pavisam nešķiet vajadzīgi piešķirt naudas soda apmēra papildu samazinājumu, lai ņemtu vērā tirgus, uz kuru attiecas pārkāpums, šķietami mazāko nozīmi, un tas tā ir pat neatkarīgi no [atbildes uz] jautājumu, vai šī elementa ņemšana vērā ir attaisnota vai piemērota.

87      Attiecībā uz Komisijas iepriekšējo lēmumu, uz kuru atsaucas prasītāja, runa ir par Komisijas 2004. gada 9. decembra lēmumu attiecībā uz procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/E‑2/37.533– Holīna hlorīds) (OV 2005, L 190, 22. lpp.). No tā, ka šis lēmums ir datēts ar 2004. gadu, izriet, ka ar minēto lēmumu uzliktās naudas sodu summas tika noteiktas saskaņā ar atšķirīgu metodiku nekā tā, kas ir aprakstīta Pamatnostādnēs, kuras ir datētas ar 2006. gadu. Līdz ar to no šī lēmuma nevar gūt nekādu noderīgu pamācību, lai noteiktu, vai prasītājai šajā lietā uzliktais naudas sods ir likumīgs vai piemērots. Katrā gadījumā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijas iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse nepieder pie naudas sodiem konkurences tiesību jomā piemērojamām tiesību normām (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I‑8935. lpp., 205. punkts, un 2009. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 233. punkts).

88      Turklāt ir jānorāda, kā pamatoti atgādina Komisija, ka Vispārējā tiesa 2004. gada 8. jūlija spriedumā lietā T‑44/00 Mannesmannröhren‑Werke/Komisija (Krājums, II‑2223. lpp., 229. punkts) tieši noraidīja tēzi, ka naudas sodi ir jānosaka tieši, ņemot vērā attiecīgā tirgus lielumu. Vispārējā tiesa norādīja, ka šis faktors ir tikai viens no nozīmīgiem apstākļiem un ka saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām, ievērojot to interpretāciju judikatūrā, saistībā ar pārkāpumu konkurences jomā uzņēmumam uzliktam naudas sodam ir jābūt proporcionālam attiecībā pret pārkāpumu, kurš ir novērtēts kopumā, ņemot vērā it īpaši tā smagumu, kas, kā tika norādīts šī sprieduma 76. punktā minētajā judikatūrā, ir jānovērtē, pamatojoties uz ļoti daudziem elementiem.

89      Prasītāja savu prasījumu pamatošanai ir atsaukusies arī uz iepriekš 70. punktā minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija (191. punkts). Proti, tajā ir norādīts, ka attiecīgā pārdošanas apjoma absolūtā vērtība arī ir nozīmīgs rādītājs attiecībā uz pārkāpuma smagumu, jo tas precīzi atspoguļo to darījumu saimniecisko nozīmi, kuriem, izdarot pārkāpumu, ir lemts liegt norisināties normālas konkurences apstākļos. Šis apsvērums ne tikai nekādi nepamato šajā daļā norādīto prasītājas argumentāciju, bet piedevām apstiprina Pamatnostādnēs aprakstītās metodikas naudas soda pamatsummas noteikšanai piemērotību, ņemot vērā pārkāpumā tieši iesaistīto realizēto pārdošanas apjomu.

90      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā šajā lietā nav samazinājusi prasītājai uzliekamā naudas soda, kas ir aprēķināts saskaņā ar Pamatnostādnēs aprakstīto metodiku, apmēru, lai ņemtu vērā tirgu, uz kuriem attiecas strīdīgais pārkāpums, nelielo saimniecisko nozīmi. Piedevām, ņemot vērā neierobežoto kompetenci, kas Vispārējai tiesai ir naudas sodu jomā, ir jāuzskata, ka prasītājas šajā daļā norādītajā argumentācijā nav nekā, kas ļautu secināt, ka naudas soda apmērs, kas ir noteikts apstrīdētajā lēmumā, pārsniedz to, kas ir piemēroti. Līdz ar to ir jānoraida arī trešā daļa.

 Par ceturto daļu, kura attiecas uz prasītājas dalības pārkāpumā relatīvā smaguma kļūdainu novērtējumu

91      Prasītāja atgādina, ka, lai gan pārkāpumu izdarīja vairāki uzņēmumi, ir jāpārbauda katra no tiem dalības relatīvais smagums. Proti, šajā lietā pastāvot vairāki Komisijai zināmi apstākļi, kas pierādot, ka [prasītājas] dalībai pārkāpumā bija minimāla nozīme. Pirmkārt, pārkāpums esot ticis uzsākts un turpināts pēc cita uzņēmuma, proti, Almamet, iniciatīvas. Prasītāja, protams, esot bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, bet tā neesot bijusi līdere. Otrkārt, no naudas soda apmēra noteikšanas nolūkā vērā ņemtā apgrozījuma, uz kuru attiecas aizliegtā vienošanās, viedokļa tā esot mazākā aizliegtās vienošanās dalībniece. Piedevām pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki to esot piespieduši iepirkt magniju no cita uzņēmuma aizliegtās vienošanās dalībnieka – Ecka grupas. No tā izrietot, ka prasītāja esot bijusi tikai nenozīmīga aizliegtās vienošanās dalībniece, attiecībā uz kuru citi dalībnieki sanāksmēs esot izdarījuši saimniecisku spiedienu. Visbeidzot, treškārt, prasītāja vērš uzmanību uz to, ka no tās kopējā lieluma viedokļa tā ir daudz mazāks uzņēmums nekā vairums pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku. Pēc tās domām, apstrīdētajā lēmumā bija jāņem vērā visi šie apstākļi, lai mīkstinātu tās dalības pārkāpumā smaguma novērtējumu un šādi izraisītu tās gadījumā noteiktās naudas soda pamatsummas samazināšanu.

92      Ņemot vērā šo argumentāciju, vispirms ir jānorāda, kā uzsver prasītāja, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, nosakot naudas soda apmēru, ir jāpārbauda katra no tiem dalības relatīvais smagums, kas konkrēti nozīmē, ka ir jākonstatē to attiecīgā loma pārkāpumā [visas šo uzņēmumu] dalības tajā garumā. Šis secinājums loģiski izriet no sodu un sankciju individuālas piemērošanas principa, saskaņā ar kuru uzņēmumam ir jāpiemēro sods tikai par tiem faktiem, kas individuāli tam tiek pārmesti, turklāt šis princips ir jāpiemēro ikvienā administratīvajā procesā, kurš var noslēgties ar sankciju piemērošanu atbilstoši Savienības konkurences tiesību normām (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 277. un 278. punkts un tajos minētā judikatūra).

93      Tomēr, kā pareizi norāda Komisija, tieši, lai tiktu ievēroti šie principi, Pamatnostādņu 28. un 29. punktā ir paredzēta naudas soda pamatsummas pielāgošana, ņemot vērā noteiktus attiecīgo uzņēmumu vainu pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus. Visā visumā nav nekā kritizējama metodikā, ko Komisija ir izvēlējusies Pamatnostādnēs un kas sastāv no vienādas pārkāpumā tieši iesaistītā realizētā pārdošanas apjoma procentuālās daļas noteikšanas visiem pārkāpuma dalībniekiem naudas soda pamatsummas noteikšanas nolūkā, kā arī no katram dalībniekam šādi noteiktās pamatsummas korekcijas, to palielinot vai samazinot atbilstoši konkrētajam gadījumam, ņemot vērā tā vainu pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus, lai atspoguļotu tā dalības aizliegtās vienošanās norisē relatīvo smagumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 100. punkts, un iepriekš 74. punktā minēto spriedumu lietā Novácke chemické závody/Komisija, 58. punkts).

94      Tātad ir svarīgi pārbaudīt, vai prasītājas argumentācijā attiecībā uz šo daļu apgalvotie apstākļi attaisno naudas soda piemērošanu tai mazākā apmērā nekā tai apstrīdētajā lēmumā uzliktais naudas sods. Galu galā nav lielas nozīmes, vai šāda prasītājai uzliktā naudas soda apmēra samazināšana bija jāveic naudas soda pamatsummas samazināšanas dēļ vai tāpēc, ka attiecībā uz to tika atzīti vainu mīkstinoši apstākļi.

95      Pirmkārt, runājot par Almamet šķietamo vadošo lomu pārkāpumā, ir jānorāda, ka saskaņā ar Pamatnostādņu 28. punkta pēdējo ievilkumu vadošā vai iniciatora pārkāpuma izdarīšanā loma ir vainu pastiprinošs apstāklis, kas var attaisnot naudas soda pamatsummas palielināšanu. Citiem vārdiem, ja attiecīgais prasītājas apgalvojums izrādītos pamatots, tas drīzāk attaisnotu naudas soda pamatsummas palielināšanu Almamet, nevis minētās summas samazināšanu prasītājai. Tomēr ar šo konstatējumu nepietiek, lai ļautu šo prasītājas iebildumu automātiski noraidīt kā neiedarbīgu. Patiesībā atkarībā no katras lietas apstākļiem vispiemērotākais veids, kā novērst nevienlīdzīgu attieksmi pret vairākiem pārkāpuma dalībniekiem tādēļ, ka dažu dalībnieku pārkāpjošās rīcības smagums ir ticis novērtēts pārāk zemu salīdzinājumā ar pārējo dalībnieku pārkāpjošās rīcības smagumu, var būt šiem pēdējiem minētajiem uzliktā naudas soda apmēra samazināšana (šajā ziņā skat. iepriekš 74. punktā minēto spriedumu lietā Novácke chemické závody/Komisija, 55. un 56. punkts un tajos minētā judikatūra).

96      Taču nav vajadzības uzdot jautājumu, vai iepriekšējā punktā minētā judikatūra var tikt piemērota prasītājas gadījumā, un šis iebildums katrā gadījumā ir jānoraida kā nepamatots.

97      Patiesībā prasītāja sava apgalvojuma, ka Almamet esot aizliegtās vienošanās līdere, pamatošanai tikai uzsver, ka šis uzņēmums rīkoja gandrīz visas aizliegtās vienošanās sanāksmes. Prasītāja šajā ziņā norāda uz apstrīdētā lēmuma 64. un 67. apsvērumu, saskaņā ar kuriem pirmās divas aizliegtās vienošanās sanāksmes notika Almamet telpās un tās bija rīkojis pēdējās minētās pārstāvis.

98      Vispirms ir jākonstatē, ka, lai gan faktiski no šiem diviem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem patiešām izriet, ka 2004. gada 22. aprīļa un 7. septembra sanāksmes saistībā ar kalcija karbīda pulveri notika Almamet telpās, būtu neprecīzi apgalvot, ka šis pēdējais minētais uzņēmums ir rīkojis visas aizliegtās vienošanās sanāksmes.

99      No apstrīdētā lēmuma 69. apsvēruma izriet, ka 2004. gada 7. septembra sanāksmes laikā dalībnieki, tostarp prasītāja, nolēma rīkot līdzīgas sanāksmes regulāri un pēc kārtas uzņemties atbildību par to rīkošanu. Apstrīdētā lēmuma 70.–89. apsvērumā tādējādi ir atsauces uz vēl deviņām dažādu aizliegtās vienošanās dalībnieku rīkotām sanāksmēm saistībā ar kalcija karbīda pulveri. Apstrīdētā lēmuma 78. apsvērumā ir norādīts, un prasītāja to nav apstrīdējusi, ka šī pēdējā minētā pati rīkoja septīto, 2005. gada 22. novembra sanāksmi, kas notika Vīnē (Austrija). Piedevām saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 90. apsvērumu vienpadsmitās un pēdējās sanāksmes saistībā ar to pašu produktu laikā tika nolemts, ka prasītāja uzņemsies atbildību par jaunas sanāksmes (kas, kā izriet no tā paša lēmuma 91. apsvēruma, pēc tam tika atcelta), kurai bija jānotiek Vīnē 2007. gada 9. janvārī, rīkošanu. Prasītāja šim nolūkam jau bija veikusi rezervāciju viesnīcā.

100    Attiecībā uz granulveida kalcija karbīdu Komisija apstrīdētā lēmuma 98. apsvērumā norādīja, ka pirmā sanāksme notika 2004. gada 7. aprīlī kādā Slovēnijas viesnīcā un ka to bija rīkojusi TDR‑Metalurgija d.d. Prasītāja un Novácke chemické závody a.s bija vienīgie no pārējiem uzņēmumiem, kas piedalījās šajā sanāksmē. Apstrīdētā lēmuma 99. apsvērumā Komisija atsaucas uz divām citām sanāksmēm Bratislavā (Slovākija) starp tiem pašiem trīs šī produkta ražotājiem. Tā tomēr piebilst, ka jautājumi saistībā ar granulveida kalcija karbīdu tika apspriesti arī vai nu sanāksmēs saistībā ar pulverveida kalcija karbīdu, vai arī īpašās sanāksmēs, kas notika pirmo sanāksmju turpinājumā (skat. apstrīdētā lēmuma 101. un 108. apsvērumu).

101    Runājot par sanāksmēm aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecas uz magniju, kurās prasītāja nepiedalījās, Komisija apstrīdētā lēmuma 115. apsvērumā norāda, ka trīs uzņēmumi, kas piedalījās šajās sanāksmēs, tostarp Almamet, pēc kārtas uzņēmās atbildību par to rīkošanu, kā arī par atbilstošo izmaksu segšanu.

102    Attiecībā uz argumentu, ka Almamet esot līdere vai iniciatore pārkāpuma izdarīšanā, jo tā rīkoja divas pirmās sanāksmes, ir jāatgādina, ka Vispārējai tiesai ir bijusi iespēja analizēt un noraidīt līdzīgu argumentu savā iepriekš 74. punktā minētajā spriedumā lietā Novácke chemické závody/Komisija (77.–79. punkts) attiecībā uz kādas citas tās pašas aizliegtās vienošanās dalībnieces celtu prasību par apstrīdēto lēmumu.

103    Vispārējā tiesa konstatēja, ka no apstrīdētā lēmuma 54. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Komisijas viedokli nolīguma par pulverveida kalcija karbīdu pamatā bija negatīvā tendence attiecībā uz šī produkta cenu kopš XXI gadsimta sākuma apvienojumā ar ražošanas izmaksu pieaugumu un pieprasījuma samazināšanos. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 104. apsvērumu līdzīga situācija bija granulveida kalcija karbīda tirgū. Šo pēdējo apsvērumu min “Akzo Nobel darbinieks”, kurš esot apgalvojis, ka visiem attiecīgā produkta piegādātājiem “cenas palielināšana šķita vajadzīga”. Attiecībā uz magniju, kas arī ir izmantojams tēraudrūpniecībā un ar ko var aizstāt pulverveida kalcija karbīdu, Komisija apstrīdētā lēmuma 113. apsvērumā atzīst, ka pieprasījums pēc šī produkta pieaug, bet piebilst, ka “piegādātāji arī apzinājās to klientu ietekmes uz tirgu pieaugumu” un turklāt izjuta arvien lielāku spiedienu jauno Ķīnas konkurentu ienākšanas tirgū dēļ.

104    Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šādā kontekstā nav lielas nozīmes atbildēt uz jautājumu par to, kuram piederēja iniciatīva rīkot pirmo sanāksmi, jo šī iniciatīva vienīgi atspoguļoja vairāku attiecīgā produkta ražotāju kopīgās izjūtas. Līdz ar to tā noraidīja argumentu, ka Komisija esot nepamatoti atturējusies atzīt attiecībā uz dažiem citiem dalībniekiem, tostarp Almamet, vainu pastiprinošu apstākli, jo tie esot līderi vai iniciatori pārkāpuma izdarīšanā.

105    Šie apsvērumi, kas nepavisam nav tikuši atspēkoti prasītājas norādītajā argumentācijā, ļauj noraidīt kā nepamatotu arī atbilstošo iebildumu, ko tā ir izvirzījusi šajā lietā.

106    Otrkārt, prasītājas apgalvotais fakts, ka tā esot vismazākā aizliegtās vienošanās dalībniece no produktu, kas attiecas uz to, realizētā apgrozījuma nozīmes viedokļa, ir ticis pietiekami ņemts vērā ar Pamatnostādnēm pieņemtajā pamatsummas aprēķina metodikā, kura ietver minētās summas aprēķinu, ņemot vērā pārkāpumā tieši iesaistīto realizēto pārdošanas apjomu. Ir acīmredzami, ka mazāk ievērojams apgrozījums attiecīgajā tirgū nozīmē, ka tiks noteikta mazāka pamatsumma.

107    Runājot par argumentu, ka prasītāja esot aizliegtās vienošanās “nenozīmīga dalībniece”, ir jānorāda, ka “vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma”, ko pārkāpuma izdarīšanā ieņem uzņēmums, 1998. gada pamatnostādņu 3. punkta pirmajā ievilkumā ir tieši paredzēta kā vainu mīkstinošs apstāklis, bet tā nav tikusi pārņemta neizsmeļošajā vainu mīkstinošu apstākļu sarakstā, kas ir ietverts Pamatnostādņu 29. punktā.

108    Katrā gadījumā prasītāja neatbilda vainu mīkstinošu apstākļu atzīšanas nosacījumiem, pat ja pieņemtu, ka saskaņā ar Pamatnostādnēm tā būtu bijusi iespējama. Kā Vispārējā tiesa atzina savā 2003. gada 9. jūlija spriedumā lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija (Recueil, II‑2473. lpp., 167. un 168. punkts), šāda pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpuma izdarīšanā nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums izturas “neuzkrītoši”, t.i., aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu sagatavošanā. Starp pierādījumiem, kas norāda, ka uzņēmumam aizliegtās vienošanās norisē ir pasīva vērotāja loma, var ņemt vērā to, ka uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs ievērojami fragmentārāk nekā aizliegtās vienošanās parastie dalībnieki, tāpat arī tā vēlo ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no tā dalības pārkāpumā ilguma vai arī no tā, vai pārkāpumā piedalījušos trešo uzņēmumu pārstāvji šajā ziņā ir izteikuši skaidrus paziņojumus.

109    Tomēr šajā lietā prasītāja piedalījās visās aizliegtās vienošanās sanāksmēs saistībā ar abiem produktiem, kurus tā tirgoja, proti, kalcija karbīda pulveri un granulām (skat. attiecīgi apstrīdētā lēmuma 64.–88., 98. un 99. apsvērumu). Tā pat rīkoja vienu sanāksmi un uzņēmās atbildību par vēl vienas sanāksmes rīkošanu (skat. šī sprieduma 99. punktu). Piedevām no apstrīdētā lēmuma izriet, ka prasītājas ieguldījums sanāksmēs, kurās tā tika pārstāvēta, bija pielīdzināms pārējo dalībnieku ieguldījumam. Faktiski no iepriekš minētajiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem ir redzams, ka dažādu sanāksmju dalībnieki sniedza informāciju par saviem pārdošanas apjomiem un ka pēc tam tika atjaunota tirgus sadales tabula. Turklāt tika apspriestas piemērojamās cenas un laiku pa laikam tika pieņemti lēmumi par cenas palielināšanu (skat., piemēram, apstrīdētā lēmuma 67. un 68. apsvērumu). Piedevām no apstrīdētā lēmuma 83. apsvēruma izriet, ka viens no pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kas nevarēja piedalīties 2006. gada 25. aprīļa sanāksmē, bija iepriekš prasītājai paziņojis datus, kas attiecās uz [tā darbību], lai tie tiktu nodoti aizliegtās vienošanās dalībniekiem šīs sanāksmes laikā. Tādējādi nav nekā tāda, kas ļautu secināt, ka prasītājas rīcība bija pasīva un ka tās loma pārkāpumā bija “nenozīmīga” vai, vispārīgi sakot, citāda nekā pārējo dalībnieku loma.

110    Visbeidzot, prasītājas apgalvojums, ka pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki to esot “piespieduši” iepirkt magniju no cita aizliegtās vienošanās dalībnieka, papildus tam, ka prasītāja nepaskaidro, kā un ar kādiem līdzekļiem pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki varēja tai uzspiest šādu pienākumu, pat pieņemot, ka tā ir taisnība, negatīvi neietekmē tās dalības pārkāpumā relatīvo smagumu. Turklāt, kā pamatoti atgādina Komisija, Vispārējā tiesa jau ir atzinusi, ka uzņēmums, uz kuru tiek izdarīts spiediens kļūt par aizliegtās vienošanās dalībnieku, tā vietā, lai piekristu dalībai aizliegtās vienošanās norisē, var par to informēt kompetentās iestādes, un līdz ar to tas nevar uz šo spiedienu atsaukties, lai iegūtu tam uzliktā naudas soda apmēra samazinājumu (Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 344. punkts).

111    Treškārt, prasītājas arguments saistībā ar faktu, ka tā no tās kopējā lieluma viedokļa ir daudz mazāks uzņēmums nekā vairums pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku, arī nevar tikt atzīts par pareizu. No vienas puses, ir jānorāda, ka Pamatnostādņu 30. punktā ir noteikts, ka Komisija īpašu uzmanību pievērš tam, lai naudas sodam būtu pietiekami preventīva iedarbība, un šajā nolūkā tā var palielināt naudas sodu, ko uzliek uzņēmumiem ar īpaši lielu apgrozījumu, kurā ietilpst preces un pakalpojumi, kas nav iesaistīti pārkāpumā. No otras puses, saskaņā ar Pamatnostādņu 35. punktu ārkārtas gadījumos Komisija pēc pieprasījuma var ņemt vērā uzņēmuma maksātnespēju konkrētā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā. Tātad Pamatnostādnēs ir paredzēta iespēja zināmos noteiktos apstākļos, nosakot naudas soda apmēru, šādā situācijā ņemt vērā uzņēmuma, kas ir piedalījies konkurences tiesību normu pārkāpumā, ievērojamo kopējo lielumu vai – otrādi – uzņēmuma ierobežoto maksātspēju.

112    Taču papildus šīm iespējām uzņēmums nevar pretendēt uz tam uzliktā naudas soda apmēra samazinājumu tikai tādēļ, ka tā kopējais lielums ir daudz nenozīmīgāks nekā pārējiem tā paša pārkāpuma dalībniekiem. Patiesībā savā 2005. gada 28. jūnija spriedumā apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija (Krājums, I‑5425. lpp., 312. punkts) Tiesa atzina, ka Komisijai, nosakot naudas sodu apmēru atkarībā no attiecīgā pārkāpuma smaguma un ilguma, nav gadījumā, kad naudas sodi tiek uzlikti vairākiem tajā pašā pārkāpumā iesaistītiem uzņēmumiem, jānodrošina, ka naudas sodu galīgie apmēri, kas izriet no tās aprēķiniem attiecībā uz šiem uzņēmumiem, atspoguļo visas to atšķirības, kuras ir saistītas ar katra attiecīgā uzņēmuma kopējo apgrozījumu.

113    Tā kā prasītāja, vēlēdamās panākt tai uzliktā naudas soda pamatsummas samazināšanu, ir atsaukusies vienīgi uz to, ka tās kopējais lielums ir šķietami nenozīmīgāks nekā pārējiem tās pašas aizliegtās vienošanās dalībniekiem, šis pēdējais minētais arguments un līdz ar to ceturtā daļa pilnībā ir jānoraida. Turklāt šo pašu iemeslu dēļ un arī ņemot vērā šī sprieduma 26. punktā minēto vispārīgo piezīmi, ievērojot iespējamību īstenot Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci, ir jāatzīst, ka šī prasītājas argumentācija neļauj secināt, ka tai uzliktā naudas soda pamatsumma, ko Komisija ir noteikusi saskaņā ar Pamatnostādnēs aprakstīto metodiku, pārsniedz to, kas ir piemēroti.

 Par piekto daļu, kura attiecas uz Komisijas atturēšanos ņemt vērā to, ka prasītāja ir piedalījusies tikai atsevišķās pārkāpuma daļās

114    Prasītāja atgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi, ka attiecīgie nolīgumi un saskaņotās darbības ir vienots un turpināts pārkāpums. Taču tā esot piedalījusies pārkāpumā tikai saistībā ar diviem no trīs attiecīgajiem produktiem, proti, kalcija karbīda pulveri un granulām, kā ir atzinusi pati Komisija. Judikatūrā esot prasīts, lai, novērtējot pārkāpuma smagumu un nosakot naudas soda apmēru, tiktu ņemta vērā šī daļējā dalība, no kā Komisija šajā lietā esot atturējusies. Kā norāda prasītāja, Komisijai bija tās gadījumā jāsamazina naudas soda pamatsumma, ņemot vērā to, ka tā ir piedalījusies pārkāpumā tikai saistībā ar diviem no trīs attiecīgajiem produktiem. Turklāt vienādas pamatsummas noteikšana visiem uzņēmumiem, kas ir piedalījušies pārkāpumā, esot prettiesiska, jo katram pārkāpuma dalībniekam uzliekamā naudas soda pamatsummai esot jāatspoguļo katra no tiem dalības pārkāpumā atšķirīgais apjoms un līdz ar to atšķirīgais pārkāpuma smagums, kādā katrs no tiem ir vainojams.

115    Protams, ir taisnība, ka, lai gan tam, ka uzņēmums nav piedalījies visās aizliegto vienošanos veidojošajās daļās, nav nozīmes, pierādot, ka tas ir izdarījis pārkāpumu, tomēr šis apstāklis ir jāņem vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu un – attiecīgā gadījumā – nosakot naudas soda apmēru (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Krājums, I‑123. lpp., 86. punkts).

116    Tomēr ir jākonstatē, ka Pamatnostādnēs aprakstītā un šī sprieduma 7. punktā īsi izklāstītā naudas soda noteikšanas metodika pilnībā atbilst šīs judikatūras prasībām. Patiesībā, kā apstrīdētā lēmuma 296. apsvērumā būtībā ir norādījusi Komisija, naudas soda pamatsumma tiek noteikta, pamatojoties uz pārkāpumā tieši iesaistīto attiecīgā uzņēmuma realizēto pārdošanas apjomu, kas nozīmē, ka vērā tiek ņemts tikai produktu, attiecībā uz kuriem attiecīgais uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā, pārdošanas apjoms. Konkrēti prasītājas gadījumā ir ticis ņemts vērā tikai tās realizētais kalcija karbīda pulvera un granulu pārdošanas apjoms, kā ir apstiprināts apstrīdētā lēmuma 288. apsvērumā.

117    Turklāt nav pareizi, kā to dara prasītāja, apgalvot, ka visiem uzņēmumiem, kas ir piedalījušies pārkāpumā, ir tikusi noteikta vienāda pamatsumma. Šī summa katram uzņēmumam ir noteikta, pamatojoties uz tā paša realizēto pārkāpumā tieši iesaistīto pārdošanas apjomu. Līdz ar to katram pārkāpuma dalībniekam ir noteikta atšķirīga pamatsumma. Apstrīdētā lēmuma 308. apsvērums, kurā ir ietverta katram uzņēmumam, kas ir piedalījies strīdīgajā pārkāpumā, noteiktā naudas soda pamatsummu apkopojoša tabula, turklāt apstiprina, ka šajā lietā tas tā ir noticis.

118    No tā izriet, ka piektā daļa nav pamatota un ir jānoraida. Turklāt, ņemot vērā arī šī sprieduma 26. punktā minēto vispārīgo piezīmi, ievērojot iespējamību īstenot Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci, ir jāatzīst, ka šī prasītājas argumentācija neļauj secināt, ka tai uzliktā naudas soda pamatsumma, ko Komisija ir noteikusi saskaņā ar Pamatnostādnēs aprakstīto metodiku, pārsniedz to, kas ir piemēroti.

 Par sesto daļu, kura attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā un uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar iestāšanās maksas noteikšanu

119    Pirmkārt, prasītāja uzsver, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, jo Komisija neesot pietiekami pamatojusi iestāšanās maksas noteikšanā piemērojamās procentuālās daļas noteikšanu 17 % apmērā. Tā uzskata, ka Komisija nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kā tas ir definēts judikatūrā, jo tā ir izmantojusi standartfrāzes un nav izteikusies par iestāšanās maksas noteikšanā izšķirošo aspektu, proti, Pamatnostādņu 25. punktā minēto preventīvo iedarbību, kā arī par iemesliem, kuri to ir pamudinājuši noteikt vēlamo preventīvās iedarbības sasniegšanai vajadzīgo procentuālo daļu 17 % apmērā.

120    Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms, kas izriet no EKL 253. panta, tika atgādināts šī sprieduma 28.–30. punktā. Runājot konkrēti par šī pienākuma apjomu attiecībā uz naudas soda, kurš ir uzlikts par konkurences tiesību normu pārkāpumu, apmēra aprēķinu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka būtiska formas prasība, kas izpaužas šajā pienākumā norādīt pamatojumu, ir izpildīta, ja Komisija savā lēmumā norāda novērtējuma elementus, kas tai ir ļāvuši noteikt pārkāpuma smagumu un ilgumu, kā arī novērtējuma elementus, kurus tā šajā nolūkā ir ņēmusi vērā, piemērojot tās pašas pieņemtajās Pamatnostādnēs ietvertās indikatīvās normas (skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 6. decembra spriedumu lietā T‑48/02 Brouwerij Haacht/Komisija, Krājums, II‑5259. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

121    Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 291. un turpmākajos apsvērumos ar nosaukumu “Naudas soda pamatsummas noteikšana” Komisija ir aprakstījusi apstākļus, kurus tā ir ņēmusi vērā katram pārkāpuma dalībniekam piemērojamās naudas soda pamatsummas, ieskaitot iestāšanās maksu, noteikšanā. Konkrēti apstrīdētā lēmuma 292.–296. apsvērumā tā ir analizējusi pārkāpuma smagumu un ir it īpaši uzskatījusi (294. apsvērums), ka tāds pārkāpums kā tas, uz kuru attiecas šī lieta, “pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem”. Apstrīdētā lēmuma 297. un 298. apsvērumā tā atsaucas uz pārkāpuma dalībnieku kopējo tirgus daļu (skat. arī šī sprieduma 28.–34. punktu). Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 299. un 300. apsvērumā tā atsaucas attiecīgi uz aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko darbības jomu, kas ir minēta šī sprieduma 1. punktā, un uz to, ka pārkāpumu veidojošie nolīgumi “vispārīgi ir tikuši īstenoti un to piemērošana ir tikusi kontrolēta”.

122    Pēc šo apsvērumu izklāstīšanas Komisija apstrīdētā lēmuma 301. apsvērumā ir izdarījusi secinājumus attiecībā uz naudas soda pamatsummas noteikšanā izmantojamās procentuālās daļas noteikšanu. Runājot par iestāšanās maksas noteikšanā izmantojamo procentuālo daļu, tā apstrīdētā lēmuma 306. apsvērumā ir norādījusi:

“Ievērojot lietas konkrētos apstākļus un ņemot vērā šajā lēmumā izvērtētos kritērijus attiecībā uz pārkāpuma raksturu un ģeogrāfisko darbības jomu, papildu summai piemērojamajai procentuālajai daļai ir jābūt 17 %”.

123    No tā izriet, ka pretēji tam, ko uzsver prasītāja, Komisija apstrīdētajā lēmumā ir izklāstījusi pietiekamu pamatojumu, lai attaisnotu procentuālo daļu 17 % apmērā, ko tā ir izvēlējusies izmantot, nosakot iestāšanās maksu. Tā nav izmantojusi vienīgi “standartfrāzesˮ, bet ir norādījusi uz iepriekš aprakstītajiem apsvērumiem saistībā ar pārkāpuma smagumu (292.–296. apsvērums), saskaņā ar kuriem šis ir pārkāpums, kas pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem pārkāpumiem, kā arī saistībā ar pārkāpuma ģeogrāfisko darbības jomu. Izmantotie kritēriji tādējādi ir tikuši norādīti pietiekami precīzi, un līdz ar to iebildums, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, ir jānoraida.

124    Otrkārt, prasītāja uzsver, ka, ja Komisija būtu novērtējumu veikusi pareizi, tai būtu bijuši jāņem vērā tās norādītie argumenti administratīvajā procesā un tādējādi noslēgumā jānosaka iestāšanās maksa mazākā apmērā vai pat jāatsakās iekļaut šādu maksu tai uzliekamā naudas soda pamatsummā. Šajā ziņā prasītāja piemin iekšējas mācību programmas saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumiem izveidi, kā arī krīzes situāciju, kurā tā esot atradusies pārkāpuma izdarīšanas laikposmā. Tā piedevām uzsver, ka ir vienīgais no uzņēmumiem – pārkāpuma dalībniekiem, kurš par šo dalību ir paudis nožēlu.

125    Ņemot vērā šo argumentāciju, vispirms ir jānorāda, ka atbilstoši pašam Pamatnostādņu 25. punktam Komisija “iekļauj pamatsummā” iestāšanās maksu. Citiem vārdiem, pretēji tam, ko liek noprast prasītāja, Komisijai nebija jālemj iekļaut vai neiekļaut iestāšanās maksu tai uzliekamā naudas soda pamatsummā. Pamatnostādnēs aprakstītajā metodikā, kuru Komisija ievēroja, ir paredzēts, ka šai summai ir jātiek iekļautai pamatsummā.

126    Tādējādi attiecīgi no apstrīdētā lēmuma 324. un 329. apsvēruma izriet, ka Komisija, pārbaudot vainu mīkstinošos apstākļus, kuru iespējamā pastāvēšana ir jānosaka attiecībā uz katru aizliegtās vienošanās dalībnieku, ir ņēmusi vērā prasītājas apgalvojumus saistībā ar iekšējās mācību programmas ieviešanu un ekonomiskās krīzes situāciju, kurā tā ir atradusies pārkāpuma izdarīšanas laikposmā.

127    Šajā ziņā jāatgādina, ka Pamatnostādņu 25. punktā paredzētā iestāšanās maksa ir daļa no naudas soda pamatsummas, kurai, kā izriet no šo pašu pamatnostādņu 19. punkta, ir jāatspoguļo pārkāpuma smagums un nevis katra attiecīgā uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvais smagums. Saskaņā ar judikatūru šis pēdējais jautājums ir jāizvērtē saistībā ar iespējamu atbildību mīkstinošu vai pastiprinošu apstākļu piemērošanu. Tātad Komisija visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem Pamatnostādņu 25. punktā minēto pārdošanas apjoma procentuālo daļu – turklāt tāpat kā to, kas ir minēta arī šo pašu [Pamatnostādņu] 21. punktā – var noteikt vienādā apmērā visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem (skat. iepriekš 74. punktā minēto spriedumu lietā Novácke chemické závody/Komisija, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    No tā izriet, ka Komisijai nevar tikt pārmesta kļūda tiesību piemērošanā vai tās pašas pieņemto Pamatnostādņu neievērošana tādēļ, ka tā prasītājai iestāšanās maksas noteikšanas nolūkā nav noteikusi pārdošanas apjoma procentuālo daļu mazākā apmērā par 17 %, ņemot vērā apgalvotos tās gadījuma konkrētos apstākļus, kuri tika sīki izklāstīti šī sprieduma 124. punktā. Tie bija jāpārbauda, pārbaudot iespējamu vainu mīkstinošu apstākļu par labu prasītājai pastāvēšanu, un, kā jau tika norādīts šī sprieduma 126. punktā, divi no tiem šajā kontekstā ir minēti apstrīdētajā lēmumā.

129    Protams, ir taisnība, ka Komisija attiecībā uz prasītāju nav atzinusi neviena vainu mīkstinoša apstākļa pastāvēšanu. Tomēr jautājums, vai šis novērtējums ir kļūdains tādēļ, ka iepriekš minētie prasītājas apgalvojumi attaisno šādu apstākļu atzīšanu, ir jāanalizē, izskatot otro pamatu, ar kuru prasītāja pārmet Komisijai kļūdu tiesību piemērošanā tieši šī iemesla dēļ. Turklāt šī pamata pamatošanai norādītajā argumentācijā prasītāja šos apgalvojumus atkārto un izvērš.

130    Treškārt, prasītāja pārmet Komisijai vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu neievērošanu, jo tā ir noteikusi “vienādu [iestāšanās maksu] visiem uzņēmumiem, kas ir piedalījušies pārkāpumā”. No vienas puses, tā uzsver, ka vajadzība pēc preventīvas rīcības ir lielāka attiecībā uz uzņēmumiem, kuri agrāk jau vairākkārt ir piedalījušies aizliegtās vienošanās, kā tas ir noteiktu strīdīgās aizliegtās vienošanās dalībnieku – šoreiz Akzo Nobel un Degussa AG – gadījumā. Savukārt tā nekad agrāk neesot bijusi Komisijas lēmuma par EKL 81. panta pārkāpumu adresāte. It īpaši šī iemesla dēļ vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem esot bijis jāmudina Komisija tās gadījumā iestāšanās maksu noteikt daudz mazākā apmērā nekā Akzo Nobel un Degussa gadījumā. No otras puses, tā apgalvo, ka, nosakot iestāšanās maksu, ir jāņem vērā arī atsevišķo pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu relatīvais lielums. Konkrēti judikatūrā esot atzīta uzņēmuma kopējā apgrozījuma nozīme, nosakot aizliegtās vienošanās dalībnieku finansiālo kapacitāti. Proti, prasītājas uzņēmuma lielums un tās kopējais apgrozījums esot tik liels, cik citu uzņēmumu, kas ir piedalījušies, pārkāpumā, konkrēti Akzo Nobel un Degussa, apgrozījuma daļa. Komisija neesot iestāšanās maksas noteikšanā pietiekami novērtējusi šo nozīmīgo atšķirību. Pareizam novērtējumam bija tā jāpamudina noteikt prasītājas gadījumā procentuālo daļu krietni mazākā apmērā par 17 %.

131    Arī šos argumentus nevar atzīt par pareiziem. Vispirms ir jāprecizē, ka pretēji tam, ko uzsver prasītāja, Komisija nenoteica vienādu iestāšanās maksu katram aizliegtās vienošanās dalībniekam. Tā, tiesa gan, noteica visiem dalībniekiem vienādu procentuālo daļu (17 %), ko izmantot šīs maksas aprēķināšanā. Tomēr, tā kā šo par “iestāšanās maksu” saukto summu veido procentuālā daļa no katra aizliegtās vienošanās dalībnieka pārkāpumā tieši iesaistītā realizētā pārdošanas apjoma, tā katra no tiem gadījumā ir atšķirīga, ņemot vērā to atšķirīgos realizētos pārdošanas apjomus (iepriekš 74. punktā minētais spriedums lietā Novácke chemické závody/Komisija, 58. punkts).

132    Visbeidzot, runājot par to, ka Akzo Nobel un Degussa esot recidīvisti, ir jānorāda, ka šī sprieduma 127. punktā izklāstītie apsvērumi attaisno arī, ka attiecībā uz to vai citu pārkāpuma dalībnieku atzīstama vainu pastiprinošu apstākļu (tādu kā recidīvs) pastāvēšana tiek ņemta vērā vēlākā naudas soda apmēra noteikšanas stadijā, pēc tam, kad ir noteikta pamatsumma, kurā ietilpst iestāšanās maksa. Patiesībā, kā tika norādīts šī sprieduma 7. punktā, Komisijas Pamatnostādnēs it īpaši ir paredzēts, ka pamatsummu var koriģēt, to palielinot, lai ņemtu vērā vainu pastiprinošus apstākļus. Recidīvs ir iekļauts starp Pamatnostādņu 28. punkta pirmajā ievilkumā norādes veidā minētajiem vainu pastiprinošajiem apstākļiem.

133    Tādējādi šajā lietā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 309. un 310. apsvēruma, Komisija attiecībā uz Akzo Nobel un Degussa faktiski ir atzinusi šī vainu pastiprinošā apstākļa pastāvēšanu un, lai to ņemtu vērā, ir attiecīgi par 100 % un par 50 % palielinājusi attiecībā uz tām noteikto naudas soda pamatsummu.

134    Līdz ar to nevar piekrist prasītājas argumentam, ka tās gadījumā iestāšanās maksas aprēķināšanai bija jānosaka procentuālā daļa mazākā apmērā nekā tā, kas tika noteikta attiecībā uz citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem un it īpaši abiem iepriekš minētajiem uzņēmumiem recidīvistiem.

135    Visbeidzot, šī sprieduma 111.–113. punktā aprakstīto iemeslu dēļ ir jāsecina, ka šķietamās atšķirības lieluma un kopējā apgrozījuma ziņā starp prasītāju un pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, pieņemot, ka tās ir pierādītas, arī neliek prasītājas gadījumā iestāšanās maksas noteikšanas vajadzībām izvēlēties procentuālo daļu mazākā apmērā.

136    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, sestā daļa ir jānoraida. Turklāt, arī ņemot vērā šī sprieduma 26. punktā minēto vispārīgo piezīmi, ievērojot iespējamību īstenot Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci, ir jāatzīst, ka šī prasītājas argumentācija neļauj secināt, ka tai uzliktā naudas soda pamatsumma, ko Komisija ir noteikusi saskaņā ar Pamatnostādnēs aprakstīto metodiku, pārsniedz to, kas ir piemēroti. Līdz ar to pirmais pamats ir noraidāms pilnībā.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz Komisijas prettiesisku atturēšanos ņemt vērā par labu prasītājai vainu mīkstinošus apstākļus

137    Prasītāja uzsver, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks tādā ziņā, ka Komisija nav ņēmusi vērā tai par labu nozīmīgus vainu mīkstinošus apstākļus. Šis pamats ir veidots no piecām daļām, kuras attiecas, pirmkārt, uz to, ka strīdīgie nolīgumi nav tikuši īstenoti, prasītāja nav iedzīvojusies un nav ticis nodarīts kaitējums patērētājiem, otrkārt, uz to, ka nav tikusi ņemta vērā prasītājas faktiskā sadarbība, treškārt, uz to, ka nav tikusi ņemta vērā prasītājas atzīšanās un nožēla, ceturtkārt, uz to, ka nav tikuši ņemti vērā prasītājas ieviestie atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas pasākumi, un, piektkārt, uz to, ka nav tikusi ņemta vērā kalcija karbīda ražošanas nozarē pastāvošā krīzes situācija un krīzes situācija, kurā ir atradusies pati prasītāja.

 Ievada piezīmes

138    Kā jau tika atzīts šī sprieduma 92. punktā, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, nosakot naudas soda apmēru, ir jāpārbauda katra no tiem dalības relatīvais smagums.

139    Atbilstoši šim apsvērumam Pamatnostādņu 29. punktā ir paredzēta naudas soda pamatsummas pielāgošana, ņemot vērā noteiktus katra attiecīgā uzņēmuma vainu mīkstinošus apstākļus. Šajā punktā konkrēti ir ietverts vainu mīkstinošu apstākļu, kurus var ņemt vērā, neizsmeļošs saraksts. Tomēr naudas soda apmēra samazināšanai nav liegts ņemt vērā citus Pamatnostādņu 29. punktā ietvertajā orientējošajā sarakstā neiekļautus apstākļus, ja tie var mazināt attiecīgās personas vai vienības dalības pārkāpumā relatīvo smagumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑400/09 Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 61. punkts).

140    Šīs ievada piezīmes ir jāņem vērā, analizējot šī pamata atsevišķās daļas.

 Par pirmo daļu, kura attiecas uz to, ka strīdīgie nolīgumi nav tikuši īstenoti, ka prasītāja nav iedzīvojusies un nav ticis nodarīts kaitējums patērētājiem

141    Pirmajā daļā prasītāja būtībā atkārto šī sprieduma 66.–68. punktā īsi izklāstītos argumentus, kas, pēc tās domām, pierāda, ka nolīgumi ir tikuši īstenoti tikai daļēji un ka pārkāpumam nav bijusi nekāda ietekme uz tirgu, tas nav radījis jebkādu kaitējumu klientiem, ne arī devis iespēju dalībniekiem gūt neadekvātu peļņu. Tā uzskata, ka Komisijai šie apgalvotie apstākļi bija jāņem vērā kā vainu mīkstinoši apstākļi, nosakot naudas soda apmēra samazinājumu.

142    Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 318. un 319. apsvērumā Komisija ir norādījusi:

“(318)      Kā tika norādīts 193. apsvērumā, nolīgumi starp kalcija karbīda un magnija piegādātājiem tika faktiski īstenoti. Visu aizliegtās vienošanās norises laiku dalībnieki apmainījās ar sensitīvu komercinformāciju, savā starpā sadalīja klientus, nolēma īstenot cenas palielināšanu, par kuru bija vienojušies, un apsprieda nolīgumu par kvotām ieviešanu, atjaunojot savas tirgus sadales tabulas. Nolīgumi neliedza dalībniekiem turpināt savstarpējo konkurenci, bet tas, ka notika sāncensība un blēdības, nemaina secinājumu, ka nolīgumi tika īstenoti un radīja kalcija karbīda un magnija granulu piegādātāju savstarpējās konkurences ierobežojumu.

(319)            Piedevām neviens no dalībniekiem nav paziņojis, ka būtu pilnīgi izvairījies no jebkādas uz prettiesisko nolīgumu piemērošanu vērstas rīcības. Konkrētāk, neviens no dalībniekiem nav sniedzis pierādījumus, kas norādītu, ka tas ir faktiski izvairījies tos piemērot, rīkojoties tirgū atbilstoši konkurences likumiem, vai vismaz, ka tas skaidri un vērā ņemami nav ievērojis uz šīs aizliegtās vienošanās īstenošanu vērstās saistības tiktāl, ka ir pat traucējis tās darbību [..]. Blēdība nekad neizraisīja noslēgto nolīgumu noraidīšanu, bet gan vienmēr tika uzsākta, ņemot vērā panāktās norunas. Tā tika dedzīgi apspriesta aizliegtās vienošanās sanāksmju laikā, un vajadzības gadījumā tika veikta kompensācija.”

143    No tā izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka strīdīgie nolīgumi ir tikuši faktiski īstenoti. Komisija, novērtējot iespējamus vainu mīkstinošus apstākļus, ir būtībā pilnīgi pamatoti uzskatījusi, ka tas, ka minētie nolīgumi pilnībā neizslēdza dalībnieku savstarpējo konkurenci, un tas, ka to vidū pastāvēja sāncensība un blēdības, neko nemainīja apstāklī, ka pārkāpums bija reāls. Patiesībā no judikatūras, par kuru Komisija būtībā pati ir atgādinājusi minētajā apstrīdētā lēmuma 318. apsvērumā, izriet, ka uzņēmums, kurš, neievērojot vienošanos ar saviem konkurentiem, tirgū īsteno vairāk vai mazāk neatkarīgu politiku, var vienkārši mēģināt izmantot aizliegto vienošanos savā labā un uzņēmumiem faktiski būtu ļoti viegli samazināt risku maksāt lielu naudas sodu, ja tie varētu gūt labumu no prettiesiskas aizliegtas vienošanās un tiem vēlāk varētu tikt piemērots naudas soda apmēra samazinājums tādēļ, ka tiem ir bijusi tikai ierobežota loma pārkāpuma īstenošanā, kaut gan to attieksme ir mudinājusi citus uzņēmumus rīkoties konkurencei vēl kaitīgākā veidā (skat. iepriekš 69. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 491. punkts un tajā minētā judikatūra). Kā Tiesa ir apstiprinājusi savā iepriekš 58. punktā minētajā spriedumā lietā KME Germany u.c. (94.–96. punkts), šāda to nosacījumu šaura interpretācija, kas ir izvirzīti, lai varētu gūt priekšrocību no vainu mīkstinoša apstākļa, kura pamatā ir pārkāpumu veidojošo nolīgumu nepiemērošana, nekādā ziņā nerada kļūdu tiesību piemērošanā.

144    Kā būtībā atklāj apstrīdētā lēmuma 319. apsvērums, vainu mīkstinošu apstākli par labu prasītajai vai citam aizliegtās vienošanās dalībniekam varēja atzīt tikai Pamatnostādņu 29. punkta trešajā ievilkumā paredzētajā gadījumā, ja attiecīgais uzņēmums būtu sniedzis pierādījumus, ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela, un tādējādi pierādījis, ka laikposmā, kad tas bija prettiesisku nolīgumu dalībnieks, tas faktiski tos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū (šajā ziņā skat. iepriekš 139. punktā minēto spriedumu lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 86. punkts un tajā minētā judikatūra). Ir jākonstatē, ka prasītāja nekādā ziņā nav sniegusi šādu pierādījumu.

145    Turklāt attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka tā no savas dalības pārkāpumā neesot guvusi nekādu peļņu, arī šis fakts, pieņemot, ka tas tiktu pierādīts, nevar būt vainu mīkstinošs apstāklis. Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, kura tika atgādināta arī apstrīdētā lēmuma 320. apsvērumā, fakts, ka uzņēmums no pārkāpuma nav guvis nekādu peļņu, nevar būt šķērslis, lai uzliktu naudas sodu, citādi zustu pēdējā minētā preventīvais raksturs. No tā izriet, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav pienākuma ņemt vērā to, ka no attiecīgā pārkāpuma nav gūta peļņa (skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 25. jūnija spriedumu lietā T‑66/01 Imperial Chemical Industries/Komisija, Krājums, II‑2631. lpp., 443. punkts un tajā minētā judikatūra).

146    Prasītāja uzskata arī, ka pārkāpuma ietekmes uz tirgu neesamība bija jāņem vērā kā vainu mīkstinošs apstāklis. Tomēr šajā ziņā pietiek norādīt uz šī sprieduma 78.–80. punktā paustajiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem prasītājas apgalvojumi attiecībā uz strīdīgā pārkāpuma ietekmes uz tirgu neesamību nekādā ziņā nav tikuši pamatoti ar pierādījumiem. Katrā ziņā no šī sprieduma 81. punktā minētā apsvēruma izriet, ka pat tad, ja šiem apgalvojumiem būtu tikuši sniegti pierādījumi, ņemot vērā strīdīgā pārkāpuma sevišķi smago raksturu, vainu mīkstinoša apstākļa atzīšana pārkāpuma ietekmes uz tirgu šķietamās neesamības dēļ nebūtu attaisnojama.

147    Līdz ar to pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu, kura attiecas uz to, ka nav tikusi ņemta vērā prasītājas faktiskā sadarbība

148    Prasītāja Komisijai pārmet, ka tā ir prettiesiski atturējusies kā vainu mīkstinošu apstākli, kas attaisno naudas soda apmēra samazināšanu, ņemt vērā tās faktisko sadarbību. Šī daļa tiks izskatīta kopā ar trešo pamatu, ar kuru tā ir cieši saistīta, turklāt pati prasītāja ir norādījusi uz šī pamata pamatošanai minēto argumentāciju.

 Par trešo daļu, kura attiecas uz to, ka nav tikusi ņemta vērā prasītājas atzīšanās un nožēla

149    Prasītāja uzsver, ka saskaņā ar judikatūru Komisija var piešķirt naudas soda apmēra samazinājumu, ja uzņēmums atzīst savu dalību pārkāpumā. Tā atgādina, ka ir nekavējoties pilnībā atzinusies pārkāpumā, kas tai tika pārmests, un uzskata, ka tas bija jāņem vērā kā vainu mīkstinošs apstāklis, nosakot naudas soda, kuru tai gatavojās uzlikt, apmēru. Tā piebilst, ka ir vienīgā aizliegtās vienošanās dalībniece, kura ir tieši paudusi nožēlu par tās izdarīto pārkāpumu. Tā šajā nolūkā atsaucas uz tās īpašnieka paziņojumu administratīvā procesa gaitā veiktās uzklausīšanas laikā un uzskata, ka arī tādēļ būtu pelnījusi vainu mīkstinoša apstākļa atzīšanu.

150    Šajā ziņā ir jānorāda, ka vienkārša faktu neapstrīdēšana no attiecīgā uzņēmuma puses nav ietverta starp Pamatnostādņu 29. punktā norādes veidā uzskaitītajiem vainu mīkstinošajiem apstākļiem. Komisijas paziņojuma par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.), 2.D punktā faktiski bija paredzēta naudas soda apmēra samazināšana sadarbības dēļ uzņēmumam, kas pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas informē Komisiju, ka neapstrīd faktu, kuri ir bijuši tās apsūdzību pamatā, patiesumu. Judikatūra, uz kuru atsaucas prasītāja, attiecas uz gadījumiem, kuros bija piemērojams šis paziņojums. Tomēr attiecīgais paziņojums nebija piemērojams šīs lietas faktiem, jo tas bija aizstāts ar 2002. gada paziņojumu par iecietību, kurā līdzīgs samazinājums nebija paredzēts.

151    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tika norādīts šī sprieduma 74. punktā, ka, lai arī Komisija nedrīkst, nenorādot iemeslus, kas ir saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu, atkāpties no noteikumiem, kurus tā ir sev noteikusi, tai tomēr ir brīvība šos noteikumus grozīt vai aizstāt ar citiem un tai nevar tikt pārmests, ka tā gadījumā, kurš ietilpst jauno noteikumu piemērošanas jomā, nav ņēmusi vērā vainu mīkstinošu apstākli, kas nav paredzēts šajos jaunajos noteikumos, tikai tādēļ, ka tas bija paredzēts agrākajos noteikumos.

152    No tā izriet, ka tikai tas vien, ka iepriekšējos lēmumos, kuri ir bijuši pieņemti saskaņā ar tiesību normām un praksi, kas pēc tam ir tikušas grozītas, Komisija uzņēmumam – aizliegtās vienošanās dalībniekam uzliktā naudas soda apmēra samazināšanas nolūkā ir ņēmusi vērā to, ka tas nav apstrīdējis faktus, kas tam tiek pārmesti, nenozīmē, ka tai šajā lietā ir pienākums piešķirt prasītājai naudas soda apmēra samazinājumu šī paša iemesla dēļ (šajā ziņā skat. iepriekš 139. punktā minēto spriedumu lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 60. punkts).

153    Līdz ar to, analizējot šo pamatu, ir jāpārbauda, vai tas, ka prasītāja nav apstrīdējusi faktus, kuri tai ir tikuši pārmesti, kā arī tas, ka tā ir paudusi nožēlu, var mazināt tās dalības aizliegtās vienošanās īstenošanā relatīvo smagumu un attaisnot tai uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu (šajā ziņā skat. iepriekš 139. punktā minēto spriedumu lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 61. punkts).

154    Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru naudas soda samazinājums sadarbības administratīvajā procesā dēļ ir attaisnojams tikai tad, ja attiecīgā uzņēmuma rīcība ir devusi iespēju Komisijai vieglāk konstatēt pārkāpuma esamību un – attiecīgajā gadījumā – to pārtraukt (skat. iepriekš 139. punktā minēto spriedumu lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 62. punkts).

155    Šajā lietā ir jāatgādina, ka Komisija pārmeta prasītājai dalību aizliegtās vienošanās daļās, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri un granulām. Runājot par pirmo no šīm abām daļām, ir jāatgādina, ka par strīdīgās aizliegtās vienošanās pastāvēšanu Komisiju informēja Akzo Nobel, kā ir ticis atgādināts apstrīdētā lēmuma 335. apsvērumā. Turklāt, kā izriet no 143. zemsvītras piezīmes pie apstrīdētā lēmuma 64. apsvēruma un no 348. apsvēruma, Komisija kāda cita uzņēmuma – aizliegtās vienošanās dalībnieka – šajā gadījumā tas bija TDR Metalurgija – telpās konfiscēja dokumentārus pierādījumus par to pašu aizliegtās vienošanās daļu un, vēl konkrētāk, par pirmo sanāksmi saistībā ar šo produktu, kura notika 2004. gada 22. aprīlī.

156    Ņemot vērā šos apstākļus, ir jākonstatē, ka Komisijas rīcībā bija ievērojams daudzums pierādījumu par faktiem, kas tiek pārmesti prasītājai saistībā ar tās dalību aizliegtās vienošanās daļā, kura attiecās uz kalcija karbīda pulveri. Šajos apstākļos un tā kā prasītāja nav norādījusi argumentus, ar kuriem varētu pierādīt pretējo, ir jāsecina, ka Komisija katrā gadījumā ir spējusi pierādīt faktus, kas tai tika pārmesti attiecībā uz šo aizliegtās vienošanās daļu. Līdz ar to minēto faktu neapstrīdēšana no prasītājas puses nevar tikt uzskatīta par faktisku sadarbību administratīvajā procesā Pamatnostādņu 29. punkta ceturtā ievilkuma un šī sprieduma 154. punktā minētās judikatūras izpratnē, un līdz ar to nevar attaisnot tai uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu.

157    Runājot par aizliegtās vienošanās daļu, kas attiecās uz kalcija karbīda granulām, ir jāatgādina, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 342.–346. apsvēruma, ka tieši prasītāja pieteikuma veidā 2002. gada paziņojuma par iecietību izpratnē sniedza Komisijai pierādījumus, kuri veicināja šīs pārkāpuma daļas konstatēšanu. Šī iemesla dēļ, piemērojot 2002. gada paziņojumu par iecietību, prasītājai tika piešķirts naudas soda pamatsummas samazinājums 35 % apmērā (apstrīdētā lēmuma 346. apsvērums).

158    Neatkarīgi no jautājuma par to, vai samazinājuma likme bija piemērota, ko prasītāja apstrīd ar savu trešo pamatu, kurš tiks izskatīts turpmāk spriedumā, katrā gadījumā nevar tikt atzīts, ka Komisijai bija jāpiešķir prasītājai atšķirīgs naudas soda apmēra samazinājums tādēļ, ka tā neapstrīdēja savu dalību vienā aizliegtās vienošanās daļā, ko tā pati palīdzēja Komisijai pierādīt.

159    Visbeidzot, attiecībā uz to, ka prasītāja pauda nožēlu par savu dalību aizliegtās vienošanās norisē, šāds paziņojums, lai cik tas arī būtu slavējams, nevar ietekmēt konstatētā pārkāpuma izdarīšanas faktu un tādējādi nevar būt vainu mīkstinošs apstāklis, kas attaisno uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu (pēc analoģijas skat. iepriekš 139. punktā minēto spriedumu lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 79. punkts).

160    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka trešā daļa nav pamatota un ir jānoraida.

 Par ceturto daļu, kura attiecas uz prasītājas ieviesto atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas pasākumu neņemšanu vērā

161    Prasītāja uzsver, ka gan Komisija kādā lēmumā par citu pārkāpumu, gan Vispārējā tiesa savā 1994. gada 14. jūlija spriedumā lietā T‑77/92 Parker Pen/Komisija (Recueil, II‑549. lpp., 93. punkts) ir uzskatījusi par vainu mīkstinošu apstākli, kas attaisno naudas soda apmēra samazināšanu, to, ka uzņēmums, attiecībā pret kuru ir uzsākta procedūra saistībā ar Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, ir ieviesis atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas pasākumus. Tā kā prasītāja pēc procedūras, kura izraisīja apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, uzsākšanas ieviesa šādus pasākumus, tā uzskata, ka tai tādēļ bija jāpiemēro naudas soda apmēra samazinājums.

162    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kaut arī patiešām ir nozīme tam, ka uzņēmums ir veicis pasākumus, lai novērstu to, ka tā personāls nākotnē izdarītu jaunus Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumus, tas tomēr nekādi nemaina konstatētā pārkāpuma izdarīšanas faktu. No tā izriet, ka tas vien, ka Komisija savā iepriekšējā lēmumu pieņemšanas praksē dažos gadījumos kā atbildību mīkstinošu apstākli ir ņēmusi vērā atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas programmas ieviešanu, nenozīmē, ka tai ir pienākums noteiktā gadījumā rīkoties tāpat (skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 280. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt tieši to Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 325. apsvērumā, noraidot šo prasītājas lūgumu.

163    Iepriekš 161. punktā minētais spriedums lietā Parker Pen/Komisija, uz kuru prasītāja atsaucas savas argumentācijas pamatošanai, nevar pamudināt izdarīt citādu secinājumu.

164    Pirmkārt, minētā sprieduma 93. punktā Vispārējā tiesa vienīgi konstatēja, ka Komisija savā attiecīgajā lēmumā bija ņēmusi vērā vainu mīkstinošus apstākļus, kuri liecināja par labu prasītājai šajā lietā, proti, it īpaši faktu, ka tā bija īstenojusi atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas programmu ar mērķi nodrošināt, lai tās izplatītāji un meitasuzņēmumi ievērotu konkurences tiesību normas. Vispārējai tiesai nebija jālemj un tā nelēma par jautājumu, vai Komisijai šis fakts bija jāņem vērā kā vainu mīkstinošs apstāklis. Vispārējā tiesa gluži pretēji uzskatīja, ka, lai arī bija ņemti vērā vainu mīkstinoši apstākļi, naudas sods, ko Komisija bija uzlikusi prasītājai šajā minētajā lietā, nebija piemērots, ievērojot it īpaši nelielo ar pārkāpumu saistīto apgrozījumu, un, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, tā šo sodu samazināja līdz mazākam apmēram (iepriekš 161. punktā minētais spriedums lietā Parker Pen/Komisija, 95. punkts).

165    Otrkārt, 24. punktā savā 1992. gada 15. jūlija Lēmumā 92/426/EEK par procedūru saskaņā ar [EKL 81. pantu] (lieta IV/32.725 – Viho/Parker Pen) (OV L 233, 27. lpp.), uz kuru attiecās minētā lieta, Komisija norādīja, ka pārkāpuma izdarīšanas laikposmā tika piemēroti atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas pasākumi, kuri tomēr nespēja novērst pārkāpuma izdarīšanu, bet pēc tam, kad Komisija bija pārkāpumu atklājusi, un pēc tās tieša lūguma prasītāja minētajā lietā pārkāpumu pārtrauca. Citiem vārdiem, minētajā lietā kā vainu mīkstinošs apstāklis vērā tika ņemta ne tikai pasākumu ar mērķi nodrošināt konkurences tiesību normu ievērošanu tajā pašā laikposmā, kurā tika izdarīts attiecīgais pārkāpums, noteikšana, bet arī attiecīgā uzņēmuma rīcība pēc Komisijas iesaistīšanās.

166    Piedevām, pat pieņemot, ka Komisija, kā uzsver prasītāja, dažādos iepriekšējos lēmumos kā vainu mīkstinošus apstākļus ir ņēmusi vērā faktu, ka pārkāpums ir ticis izdarīts, neievērojot to, ka attiecīgais uzņēmums bija ieviesis pasākumus ar mērķi novērst līdzīgus pārkāpumus, no šī sprieduma 162. punktā minētās judikatūras izriet, ka arī šāds arguments nevar tikt atzīts par pareizu. Tātad Komisijai nav pienākuma šādu apstākli atzīt par vainu mīkstinošu apstākli, ja vien tā ievēro vienlīdzīgas attieksmes principu, kas nozīmē, ka šajā jautājumā uzņēmumi, kuri ir viena un tā paša lēmuma adresāti, netiek novērtēti atšķirīgi (iepriekš 162. punktā minētais spriedums lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 281. punkts). Tomēr šīs lietas gadījumā tā nav bijis, jo vainu mīkstinoša apstākļa pastāvēšana nav tikusi atzīta attiecībā ne uz vienu no aizliegtās vienošanās dalībniekiem.

167    Turklāt ir jānorāda, ka prasītāja apgalvo, ka šī sprieduma 162. punktā minētā judikatūra ir pārāk ierobežojoša, jo naudas soda apmēra noteikšanā ir jāņem vērā specifiski preventīvi apstākļi, nelabvēlīgās sekas, kuras šo atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas programmu neņemšana vērā ir radījusi uzņēmumiem, kuri Komisijai ir pieprasījuši iecietības programmas piemērošanu, un prasību, lai konkurences tiesību normu pārkāpumi būtu tikuši izdarīti vismaz aiz neuzmanības. Līdz ar to tā uzskata, ka tās ieviestā ļoti stingrā atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas programma būtu jāņem vērā kā vainu mīkstinošs apstāklis.

168    Šie argumenti nepārliecina.

169    No Pamatnostādnēm izriet, ka Komisija apzinās vajadzību nodrošināt ne tikai, lai tās darbībai saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumiem vispārīgi būtu preventīvs raksturs, bet konkrēti, lai naudas sodam, ko tā uzliek uzņēmumam, kurš ir izdarījis šādu pārkāpumu, būtu konkrēta preventīva iedarbība. To apstiprina Pamatnostādņu 4. punkts, kurā it īpaši ir paredzēts, ka “naudas sods jānosaka pietiekami preventīvā līmenī [..], lai sodītu attiecīgos uzņēmumus (konkrēti preventīvā iedarbība)”. Tomēr tas vien, ka uzņēmums pieņem atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas programmu, nevar būt derīga un droša garantija tam, ka tas nākotnē un ilgstoši ievēros minētās tiesību normas, tādējādi šādas programmas esamība nevar radīt Komisijai pienākumu samazināt naudas sodu tādēļ, ka preventīvais mērķis, kuru ar to ir paredzēts sasniegt, vismaz daļēji jau esot ticis sasniegts (iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 361. punkts). Prasītāja turklāt nav atsaukusies ne uz vienu konkrētu apstākli, kas pierādītu, ka uzņēmumu, kuri ir ieviesuši atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas pasākumus, gadījumā prasītā konkrētā preventīvā iedarbība var tikt sasniegta ar mazāka apmēra naudas sodu. Līdz ar to, tā kā uzņēmuma paša interesēs ir ieviest šādus pasākumus, cenšoties novērst turpmākus konkurences tiesību normu pārkāpumus un šādi izvairīties no sankcijām, kuras radītu šādi pārkāpumi, ne no Komisijas, ne Vispārējās tiesas, kad tā īsteno savu neierobežoto kompetenci naudas sodu jomā, nevar tikt prasīts ar naudas soda apmēra samazinājumu automātiski un sistemātiski atlīdzināt par attiecīgo pasākumu ieviešanu.

170    Ir jānoraida arī prasītājas arguments, kas attiecas uz šķietami nelabvēlīgajām sekām, kuras šāda vainu mīkstinoša apstākļa neņemšana vērā esot radījusi uzņēmumiem, kas Komisijai ir pieprasījuši iecietības programmas piemērošanu. Šajā ziņā prasītāja tiesas sēdē precizēja, ka šīs nelabvēlīgās sekas esot radušās no tā, ka, nepastāvot atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas programmai, attiecīgajiem uzņēmumiem esot grūtāk, veicot iekšējas izmeklēšanas, atklāt atsevišķu to darbinieku dalību konkurences tiesību normu pārkāpumā, lai par to laikus informētu Komisiju un tādēļ pieprasītu šo uzņēmumu gadījumā piemērot iecietības pasākumus. Pietiek norādīt, ka šāda argumentācija nepavisam nepierāda vajadzību automātiski atlīdzināt par atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas pasākumu ieviešanu, jo atlīdzinājumi, ko Komisija ir paredzējusi savos dažādajos paziņojumos par iecietību, tostarp 2002. gada paziņojumā, kas ir piemērojams šīs lietas faktiem, ir šajos nolūkos pilnībā pietiekams finansiāls stimuls.

171    Visbeidzot, runājot par argumentu, kas attiecas uz to, ka konkurences tiesību normu pārkāpumiem ir jābūt izdarītiem vismaz aiz neuzmanības, pietiek atgādināt pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru, lai konkurences tiesību normu pārkāpumu varētu uzskatīt par tādu, kas ir izdarīts tīši un nevis aiz neuzmanības, attiecīgajam uzņēmumam nav jābūt konkurences tiesību normas pārkāpušam apzināti; pietiek ar to, ka tas nevarēja nezināt, ka tā rīcības mērķis bija konkurences ierobežošana kopējā tirgū (skat. Tiesas 1989. gada 11. jūlija spriedumu lietā 246/86 Belasco u.c./Komisija, Recueil, 2117. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš 69. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 205. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka uzņēmuma atbildīgo personu precīzas zināšanas par konkurences tiesību normu saturu, kuras var tikt iegūtas, absolvējot mācību un atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas programmu, nav obligāts priekšnoteikums, lai konstatētu minēto tiesību normu pārkāpumu. Gluži pretēji, no iepriekš minētās judikatūras izriet, ka pat tad, ja šādu zināšanu nav, ir iespējams konstatēt ne vien aiz neuzmanības, bet arī tīši izdarītu minēto tiesību normu pārkāpumu.

172    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šī daļa nav pamatota un līdz ar to ir jānoraida.

 Par piekto daļu, kura attiecas uz to, ka nav tikusi ņemta vērā kalcija karbīda ražošanas nozarē pastāvošā krīzes situācija un krīzes situācija, kurā ir atradusies pati prasītāja

173    Prasītāja uzsver, ka virknē agrāk izskatītu lietu Komisija ir piešķīrusi ievērojamus naudas soda apmēra samazinājumus tad, ja visā attiecīgajā nozarē ir bijusi krīzes situācija. Turklāt arī Savienības tiesa bieži esot atzinusi grūtu situāciju nozarē par vainu mīkstinošu apstākli, kas attaisno naudas soda apmēra samazināšanu. Tomēr, lai gan prasītāja administratīvajā procesā esot pierādījusi, ka visa kalcija karbīda ražošanas nozare un īpaši prasītaja pati gan iepriekš, gan pārkāpuma izdarīšanas laikposmā esot atradusies krīzes situācijā, Komisija esot nepamatoti atteikusies tādēļ atzīt vainu mīkstinoša apstākļa pastāvēšanu. Prasītāja šajā ziņā atkārto savu jau administratīvā procesa stadijā norādīto argumentāciju, lai pierādītu apgalvotās krīzes situācijas esamību.

174    Komisija prasītājas un citu aizliegtās vienošanās dalībnieku šajā ziņā norādīto argumentāciju administratīvā procesa laikā noraidīja, apstrīdētā lēmuma 330. apsvērumā norādot šādu [pamatojumu]: “Ar šiem argumentiem, protams, var tikt izskaidrots, kāpēc kalcija karbīda un magnija granulu piegādātāji izšķīrās par labu konkurences ierobežošanai, bet tie nevar attaisnot aizliegtās vienošanās darbības.” Atbildot uz argumentu, ka pagātnē līdzīgos apstākļos tā esot piešķīrusi naudas soda apmēra samazinājumu, Komisija atgādināja judikatūru, saskaņā ar kuru tai nav saistoša tās iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse (skat. šī sprieduma 87. punktu), un tā piebilda: “Turklāt Vispārējā tiesa [..] ir apstiprinājusi, ka Komisijai nav pienākuma ņemt vērā kā vainu mīkstinošu apstākli slikto saimniecisko situāciju attiecīgajā nozarē.”

175    Patiesi, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai nav pienākuma ņemt vērā kā vainu mīkstinošu apstākli slikto saimniecisko situāciju attiecīgajā nozarē. Tas vien, ka iepriekšējās lietās Komisija slikto saimniecisko situāciju attiecīgajā nozarē ir ņēmusi vērā kā atbildību mīkstinošu apstākli, nenozīmē, ka tai ir obligāti jāturpina ievērot šo praksi. Šajā ziņā ir jānorāda, ka karteļi parasti rodas brīžos, kad nozare piedzīvo grūtības (skat. iepriekš 69. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu apvienotajās lietās Raiffeisen Zentralbank Österreich u.c./Komisija, 510. punkts, un 2011. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑39/06 Transcatab/Komisija, Krājums, II‑6831. lpp., 352. punkts un tajā minētā judikatūra).

176    Tieši uz šo judikatūru prasītāja atsaucas, lai apstiprinātu, ka Savienības tiesa ir bieži atzinusi noteiktā nozarē pastāvošu krīzes situāciju par vainu mīkstinošu apstākli, un ir acīmredzami, ka tā to interpretē kļūdaini.

177    Turklāt ir jākonstatē, ka prasītājas norādītā argumentācija saistībā ar ekonomiskās krīzes situāciju, kurā atrodoties gan visa attiecīgā nozare, gan tā pati, ir vienkārši līdzīgu argumentu, kurus tā norādīja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, atkārtojums. Tādējādi no šī sprieduma 175. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisija šo argumentāciju ir noraidījusi pamatoti, un tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītāja Vispārējai tiesai nav norādījusi nevienu papildu apstākli, kas varētu atspēkot apstrīdētajā lēmumā ietverto Komisijas novērtējumu.

178    Tādējādi piektā daļa un līdz ar to arī otrais pamats ir jānoraida, tomēr ievērojot, ka tā otrā daļa vēl tiks izskatīta kopā ar trešo pamatu. Turklāt, tā kā visus šajā spriedumā izskatītos prasītājas argumentus nākas noraidīt, ir jānorāda, ka šie argumenti neattaisno Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošanu, samazinot tai uzliktā naudas soda apmēru.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz 2002. gada paziņojuma par iecietību neievērošanu

179    Prasītāja uzsver, ka naudas soda apmēra samazinājums, ko Komisija tai piešķīra kā atlīdzinājumu par tās sadarbību administratīvajā procesā (skat. šī sprieduma 10. punktu), ir pārāk neliels un tādējādi prettiesisks.

 2002. gada paziņojums par iecietību

180    2002. gada paziņojuma par iecietību B iedaļas 20.–23. punkts ir formulēts šādi:

“B. SODANAUDAS [NAUDAS SODA APMĒRA] SAMAZINĀJUMS.

20.      Uzņēmumi, kas neatbilst iepriekšminētajā A iedaļā [ATBRĪVOJUMS NO SODANAUDAS] izklāstītajiem noteikumiem, var pretendēt uz tās sodanaudas [tā naudas soda] samazinājumu, kas tiem citādi būtu uzlikta [uzlikts].

21.      Lai varētu pretendēt uz sodanaudas [naudas soda] samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kas jau ir Komisijas rīcībā, un tiem jāpārtrauc dalība iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk kā pierādījumu iesniegšanas laikā.

22.      “Pievienotās vērtības” jēdziens attiecas uz to, ciktāl iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura un detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus. Veicot šādu vērtējumu, Komisija parasti uzskata, ka lielāka vērtība ir rakstiskiem pierādījumiem, kas iegūti laikposmā, uz kuru attiecas fakti, nevis vēlāk iegūtiem pierādījumiem. Tāpat arī uzskata, ka lielāka vērtība ir pierādījumiem, kas tieši attiecas uz attiecīgajiem faktiem, nevis pierādījumiem, kam ir netieša saistība.

23.      Visos galīgajos lēmumos, ko Komisija pieņem administratīvās procedūras beigās, Komisija nosaka:

a)      vai uzņēmuma iesniegtajiem pierādījumiem piemīt būtiska papildu vērtība, salīdzinot ar pierādījumiem, kas tajā pašā laikā ir Komisijas rīcībā;

b)      uzņēmumam piemērojamo sodanaudas [naudas soda] samazinājuma līmeni attiecībā pret sodanaudu [naudas sodu], kas citādi tiktu uzlikta uzņēmumiem šādā veidā:

–        pirmais uzņēmums, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem: 30–50 % samazinājums;

–        otrais uzņēmums, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem: 20–30 % samazinājums;

–        turpmākie uzņēmumi, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem: samazinājums līdz 20 %.

Lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību. Tā var ņemt vērā arī uzņēmuma sadarbošanās apjomu un nepārtrauktību pēc pierādījumu iesniegšanas dienas.

Turklāt, ja uzņēmums iesniedz pierādījumus, kas attiecas uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, kuri tieši attiecas uz iespējamā karteļa nopietnumu vai ilgumu, Komisija neņem tos vērā, nosakot sodanaudu [naudas sodu] uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus.”

 Apstrīdētais lēmums

181    Apstrīdētā lēmuma 342.–346. apsvērumā Komisija saistībā ar 2002. gada paziņojuma par iecietību piemērošanu prasītājai ir norādījusi šādi:

“(342)      Donau Chemie 2007. gada 25. janvārī, vienu nedēļu pēc pārbaudēm, iesniedza pieteikumu par naudas soda apmēra samazinājumu ar apliecinošiem pierādījumiem saistībā ar kalcija karbīdu (pulveri un granulām). [..] Komisijas rīcībā jau bija pierādījumi, kurus bija sniegusi Akzo [Nobel], un pārbaudes attiecībā uz kalcija karbīda pulveri. Tomēr pieteikumā Komisijai bija norādītas specifiskas detaļas attiecībā uz notikumiem, kas bija norisinājušies saistībā ar kalcija karbīda granulām. Vienīgie tobrīd Komisijas rīcībā esošie pierādījumi attiecībā uz šo produktu segmentu bija (i) Akzo [Nobel] darbinieka, kuram bija virspusējas zināšanas par šo karteļa daļu, paziņojums un (ii) pārbaudes dokumenti, kas ietvēra sporādisku informāciju. Šie Donau Chemie sniegtie apstiprinošie pierādījumi veicināja pārkāpuma konstatēšanu.

(343)            Donau Chemie bija pirmais uzņēmums, kas Komisijai norādīja datumus un detalizētu informāciju par sanāksmju saistībā ar šo produktu segmentu saturu. Šie elementi pēc sava rakstura un detalizētības pakāpes stiprināja Komisijas spēju pierādīt attiecīgos faktus.

(344)            Donau Chemie arī bija pirmais uzņēmums, kas vērsa uzmanību uz to, ka kolūzija par kalcija karbīdu bija daļa no lielāka pret konkurenci vērsta plāna, kurā bija ietvertas magnija granulas. Donau Chemie pārtrauca savu dalību iespējamajā pārkāpumā pirms sava pieteikuma iesniegšanas. Donau Chemie turpināja sadarboties, atbildot uz informācijas pieprasījumiem, bet nesniedza papildu pierādījumus brīvprātīgi.

(345)            Saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par iecietību 23. punktu Komisija, nosakot naudas soda samazinājuma procentuālo daļu – kategorijā, kas sniedzas no 30 līdz 50 % –, kas var tikt piešķirta Donau Chemie, ņem vērā, ka Donau Chemie piešķirtais samazinājums ietekmēs naudas sodu attiecībā uz kalcija karbīda granulām un pulveri. Donau Chemie ir norādījusi tikai faktus, kam ir būtiska pievienotā vērtība attiecībā uz kalcija [karbīda] granulām – vienu no diviem produktiem, par kuriem tiek piemērots naudas sods. Komisija norāda, ka Donau Chemie ir minējusi iespēju, ka pastāv plašāka pret konkurenci vērsta shēma, kurā ir iekļautas magnija granulas.

(346)            Noslēgumā, ņemot vērā šos apstākļus, Komisija piešķir Donau Chemie naudas soda samazinājumu 35 % apmērā no tā, kas tai tiktu uzlikts parastā gadījumā.”

 Ievada piezīmes

182    Prasītāja uzsver, ka naudas soda apmēra samazinājums, kas tai tika piešķirts, atrodas 2002. gada paziņojuma par iecietību B iedaļas 23. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta pirmajā ievilkumā paredzētās kategorijas, kas sniedzas no 30 līdz 50 %, lejasdaļā. Tā uzskata, ka, ja Komisija būtu pareizi novērtējusi tās sadarbības apjomu un vērtību, tai būtu bijis jāpiešķir samazinājums lielākā apmērā, kas būtu tuvu maksimālajai 50 % robežai. Šajā kontekstā tā norāda argumentus saistībā ar datumu, kad tā nosūtīja pierādījumus Komisijai, kā arī ar būtisko pievienoto vērtību, kāda šiem pierādījumiem bija attiecībā uz kalcija karbīda granulām, kalcija karbīda pulveri un magnija granulām. Šie argumenti tiks secīgi izvērtēti turpmāk spriedumā.

183    Pēc šīs pārbaudes, ņemot vērā izdarītos secinājumus, nāksies izvērtēt, vai prasītājai piešķirtais naudas soda apmēra samazinājums ir vai nav piemērots. 2002. gada paziņojuma par iecietību B iedaļas 23. punkta otrajā daļā faktiski ir paredzēts, ka, nosakot piešķiramo naudas soda apmēra samazinājumu katrā no paredzētajām kategorijām, ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma norādīto faktu pievienotās vērtības pakāpe. Līdz ar to attiecībā uz katru no izvērtētajiem faktiem ir jānoskaidro, vai, nosakot šo pakāpi, tas ir jāņem vērā kā pozitīvs vai arī kā negatīvs faktors.

184    Prasītāja arī pakārtoti uzsver, ka, ja šie apstākļi, uz kuriem tā atsaucas savā argumentācijā, nevar attaisnot lielāku naudas soda apmēra samazinājumu kā tas, kas ir ticis piešķirts apstrīdētajā lēmumā, šo apstākļu norādīšanas faktam ir jātiek uzskatītam par faktisku sadarbību ar Komisiju, pārsniedzot paziņojumā par iecietību noteiktās robežas, Pamatnostādņu 29. punkta ceturtā ievilkuma izpratnē un ir jāattaisno vainu mīkstinoša apstākļa tai par labu atzīšana. Šis arguments tiks izvērtēts kā pēdējais.

 Par datumu, kad prasītāja paziņoja Komisijai pierādījumus

185    Prasītāja atgādina, ka tā savu pieteikumu par naudas soda apmēra samazinājumu, kas esot balstīts uz pierādījumiem ar nozīmīgu pievienoto vērtību, iesniedza 2007. gada 25. janvārī, proti, tikai vienu nedēļu pēc Komisijas veiktajām pārbaudēm un krietni pirms šī pēdējā minētā tai adresēja informācijas pieprasījumu.

186    Komisija norāda, ka tā tēzei, ka prasītājas pieteikuma iesniegšana būtu jāuzskata par īpaši ātru, “pašai par sevi” nepiekrīt. Tomēr tā piebilst, ka tā katrā gadījumā apstrīdētajā lēmumā ir pozitīvi novērtējusi prasītājas pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniegšanas datumu. Šis apstāklis apvienojumā ar pēdējās minētās sniegtās informācijas pievienoto vērtību esot pamudinājis noteikt naudas soda apmēra samazinājuma likmi 35 % apmērā.

187    Ņemot vērā šos Komisijas skaidrojumus un tā kā Komisija nav sniegusi specifisku argumentāciju, lai pierādītu, ka prasītājai bija tās pieteikums par iecietības programmas piemērošanu jāiesniedz agrākā datumā, sekojot Komisijas paraugam, šis apstāklis, nosakot prasītājas norādīto faktu pievienotās vērtības pakāpi, ir jāņem vērā kā pozitīvs faktors.

 Par prasītājas norādīto faktu saistībā ar kalcija karbīda granulām pievienoto vērtību

188    Prasītāja ir detalizēti izklāstījusi faktus, kurus tā norādīja Komisijai attiecībā uz kalcija karbīda granulām, un ir norādījusi uz pievienoto vērtību, ko tie, pēc tās domām, ir snieguši Komisijai. Tā secina, ka šie fakti ir pirmie, kas deva Komisijai iespēju konstatēt pārkāpumu šajā jomā. Kā norāda prasītāja, pirms tās paziņojuma Komisijas rīcībā bija tikai Akzo līdzstrādnieka mājieni par šo aizliegtās vienošanās daļu, kuri bija ārkārtīgi nenoteikti un kuriem nebija pārliecinoša pierādījuma vērtības.

189    Komisija neapstrīd, ka prasītājas sniegtā informācija attiecībā uz kalcija karbīda granulām tai esot bijusi noderīga un pēc sava rakstura un detalizētības pakāpes esot tai palīdzējusi pierādīt pārkāpumu. Tā tomēr uzsver, ka, lai konstatētu pārkāpuma esamību attiecībā uz kalcija karbīda granulām, tai nav nācies pamatoties vienīgi uz šo informāciju, jo tās rīcībā esot bijis ne tikai Akzo Nobel paziņojums, bet arī informācija, kas ir tikusi savākta tās veikto pārbaužu pie vairākiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem laikā.

190    Ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 343. apsvērumā ietverto argumentāciju un Vispārējai tiesai sniegtos Komisijas skaidrojumus, ir jākonstatē, ka prasītājas paziņojumā saistībā ar kalcija karbīda granulām norādīto faktu pievienotā vērtība bija būtiska. Tas ir apstāklis, kas ir jāņem vērā kā pozitīvs faktors, nosakot prasītājas norādīto faktu pievienotās vērtības pakāpi. Komisijas apgalvojums, ka brīdī, kad prasītāja iesniedza savu pieteikumu, tās rīcībā jau bija zināma informācija un pierādījumi par šo pārkāpuma daļu, nevar pamudināt izdarīt atšķirīgu secinājumu, jo Komisija pati ir atzinusi, ka tieši prasītājas norādītie fakti ir stiprinājuši tās spēju pierādīt šo pārkāpuma daļu.

 Par prasītājas norādīto faktu saistībā ar kalcija karbīda pulveri pievienoto vērtību

191    Prasītāja uzsver, ka ir sniegusi pierādījumus, kas ir būtiski atvieglojuši pārkāpuma konstatēšanu arī attiecībā uz kalcija karbīda pulveri. Šie pierādījumi esot bijuši par pārkāpuma ilgumu un turklāt esot devuši iespēju Komisijai noskaidrot aizliegtās vienošanās dalībnieku identitāti un dažādu sanāksmju saistībā ar šo pārkāpuma daļu laikā notikušo apspriežu saturu.

192    Komisija šos apgalvojumus apstrīd. Tā uzsver, ka, lai novērtētu prasītājas sniegtās informācijas pievienoto vērtību, ir jāņem vērā ne tikai Akzo Nobel sniegtais paziņojums, bet visi pierādījumi, kas bija tās rīcībā brīdī, kad prasītāja sniedza savu paziņojumu. Tādējādi šajā brīdī Komisijas rīcībā jau esot bijuši pietiekami pierādījumi saistībā ar pārkāpuma daļu, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri, līdz ar to prasītājas ieguldījumam neesot bijusi būtiska pievienotā vērtība attiecībā uz šo produktu. Prasītājas argumentācijā minētie fakti nevarot attaisnot naudas soda apmēra samazinājumu, kas pārsniedz to, kurš tika piešķirts apstrīdētajā lēmumā.

193    Lai apstiprinātu, ka faktiem, ko tā norādīja savā paziņojumā, bija būtiska pievienotā vērtība arī attiecībā uz aizliegtās vienošanās daļu, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri, prasītāja pamatojas uz trīs argumentiem. Pirmkārt, tā uzsver, ka bija pirmā, kas sniedza Komisijai informāciju par attiecīgi apstrīdētā lēmuma 78. un 83. apsvērumā minētajām 2005. gada 22. novembra un 2006. gada 25. aprīļa sanāksmēm, ņemot vērā, ka Akzo Nobel nepiedalījās šajās divās sanāksmēs, kā ir norādīts tās pašas sniegtajā paziņojumā.

194    Šis arguments nevar tikt atzīts par pareizu. Tas vien, ka Akzo Nobel nepiedalījās šajās divās sanāksmēs, nenozīmē, ka tā šajā ziņā nevarēja sniegt informāciju Komisijai. Patiesībā attiecīgi 188. un 207. zemsvītras piezīmē, uz kurām ir norāde iepriekš minētajos apstrīdētā lēmuma apsvērumos, starp pierādījumiem, uz kuriem saistībā ar abām sanāksmēm atsaucas Komisija, ir Akzo Nobel paziņojums. Tajās turklāt ir minēti vairāki Komisijas konfiscēti dokumenti pie dažādiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem veikto pārbaužu laikā. Tā kā šīs pārbaudes notika, pirms prasītāja iesniedza pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, šie fakti jau bija Komisijas rīcībā šīs iesniegšanas brīdī. Līdz ar to, tā kā prasītāja nav detalizēti apstrīdējusi visu šo apstākļu nozīmi, nevar tikt atzīts, ka tā bija pirmais uzņēmums, kas sniedza Komisijai nozīmīgus pierādījumus attiecībā uz šīm sanāksmēm, un tas tā ir neatkarīgi no atbildes uz jautājumu, vai ar šo apstākli, pat pieņemot, ka tas ir pierādīts, būtu pieticis, lai secinātu, ka tā ir norādījusi faktus ar būtisku pievienoto vērtību arī attiecībā uz kalcija karbīda pulveri.

195    Otrkārt, prasītāja uzsver, ka atšķirībā no Akzo Nobel tā savā pieteikumā par iecietības programmas piemērošanu ir detalizēti norādījusi, kuri bija katras aizliegtās vienošanās sanāksmes dalībnieki. Akzo Nobel savā 2006. gada 4. decembra paziņojumā neesot minējusi konkrēti Novácke chemické závody dalību aizliegtās vienošanās norisē. Tikai prasītājas sniegtā informācija esot devusi Komisijai iespēju konstatēt visus aizliegtās vienošanās pasākumus, un tā esot to faktiski likusi lietā. Prasītāja šajā ziņā norāda uz apstrīdētā lēmuma 154. zemsvītras piezīmi.

196    Arī šis arguments ir jānoraida. Norāde uz prasītājas minēto 154. zemsvītras piezīmi ir ietverta apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā. Šis apsvērums attiecas uz otro sanāksmi aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri, kura notika 2004. gada 7. septembrī. Minētajā apsvērumā Novácke chemické závody ir nosaukta starp šīs sanāksmes dalībniekiem. Pierādījumi, uz kuriem atsaucas Komisija, ir minēti 153. zemsvītras piezīmē. Prasītājas minētā 154. zemsvītras piezīme pavisam konkrēti attiecas uz šīs sanāksmes dalībnieku sarakstu, bet tajā ir minēts vienīgi vārds “Idem” un tā tādējādi norāda uz 153. zemsvītras piezīmi. Šajā pēdējā minētajā piezīmē ir uzskaitīti vairāki pierādījumi, tostarp divi – 2006. gada 29. novembra un 22. decembra – Akzo Nobel paziņojumi, kā arī vairāki Komisijas veikto pārbaužu laikā dažādu aizliegtās vienošanās dalībnieku telpās konfiscēti dokumenti. Starp tiem ir it īpaši pašas Novácke chemické závody telpās konfiscēti dokumenti. Kā jau tika norādīts, šīs pārbaudes tika veiktas, pirms prasītāja iesniedza pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu. Šajos apstākļos un tā kā prasītāja nav norādījusi detalizētus argumentus, lai visus šos pierādījumus atspēkotu, tās arguments, ka tā bija pirmais uzņēmums, kas norādīja Komisijai, kuri bija aizliegtās vienošanās daļas, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri, dalībnieki, arī ir jānoraida.

197    Treškārt, prasītāja uzsver, ka tieši tās pieteikums par iecietības programmas piemērošanu deva Komisijai iespēju noskaidrot tās pašas sanāksmes laikā noslēgto nolīgumu raksturu. Prasītāja šajā ziņā norāda uz 160. zemsvītras piezīmi, kā arī “vispārīgi” uz apstrīdētā lēmuma 136. zemsvītras piezīmi. Tā piebilst, ka ir norādījusi Komisijai detalizētu attiecīgo klientu sarakstu.

198    Attiecībā uz 136. zemsvītras piezīmi ir jānorāda, ka norāde uz to ir ietverta apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā, lai pamatotu apgalvojumu, ka “dažādu sanāksmju laikā papildus tirgus sadalei dalībnieki apsprieda un vienojās par vispārēju kalcija karbīda pulvera cenu palielināšanu”. Ir taisnība, ka šajā zemsvītras piezīmē ir norādīts uz dažādu uzņēmumu pieteikumiem par iecietības programmas piemērošanu, tostarp uz prasītājas pieteikumu, kas ir pirmais no minētajiem paziņojumiem, kurš tika iesniegts Komisijai.

199    Tomēr nevar tikt secināts, ka tieši no prasītājas paziņojuma Komisija pirmoreiz uzzināja, ka aizliegtās vienošanās daļa, kas attiecās uz kalcija pulveri, bija it īpaši saistīta ar dalībnieku piemēroto cenu palielināšanu. Faktiski apstrīdētā lēmuma 62. apsvērums turpinās šādā formulējumā: “Komisijas rīcībā ir pierādījumi, kas parāda, ka cenas un cenu palielināšanas apspriešana un/vai vienošanās par tām notika vismaz sešu sanāksmju laikā no divpadsmit.” Komisijas rīcībā esošie pierādījumi ir uzskaitīti 137. zemsvītras piezīmē, un starp tiem ir abi šī sprieduma 196. punktā minētie Akzo Nobel paziņojumi, kā arī dokumenti, kurus Komisija konfiscēja, veicot pārbaudes Novácke chemické závody un TDR Metalurgija telpās pirms prasītājas pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniegšanas.

200    Runājot par apstrīdētā lēmuma 160. zemsvītras piezīmi, tajā ir minēts prasītājas paziņojums, pamatojot apstrīdētā lēmuma 68. apsvērumā ietverto apgalvojumu, ka 2004. gada 7. septembra sanāksmes laikā “pēc [cita uzņēmuma – aizliegtās vienošanās dalībnieka] (kas bija iesaistīts licences nolīgumā ar A., galveno piegādātāju Apvienotajā Karalistē) lūguma tika pieņemts lēmums atturēties veikt piegādes klientiem Apvienotajā Karalistē”. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisija ir konstatējusi, ka strīdīgā aizliegtā vienošanās neattiecās uz Apvienoto Karalisti (skat. šī sprieduma 1. punktu). Pat pieņemot, ka Komisija, lai nonāktu pie šī secinājuma attiecībā uz aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko darbības jomu, ir pamatojusies tikai uz šo prasītājas sniegto informāciju, nevar būt runas par prasītājas paziņojuma būtisku pievienoto vērtību attiecībā uz kalcija karbīda pulveri. Patiesībā pēdējais minētais [paziņojums] nevarēja ļaut Komisijai jebko pierādīt, bet tas, augstākais, varēja norādīt, ka nav iespējams pierādīt, ka aizliegtā vienošanās ir attiekusies arī uz Apvienoto Karalisti.

201    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisija pamatoti nav uzskatījusi, ka prasītājas norādītajiem faktiem būtu bijusi būtiska pievienotā vērtība attiecībā uz kalcija karbīda pulveri. Tas ir apstāklis, kas ir jāņem vērā kā negatīvs faktors, nosakot prasītājas norādīto faktu būtiskās pievienotās vērtības pakāpi.

 Par prasītājas norādīto faktu saistībā ar magnija granulām pievienoto vērtību

202    Prasītāja vispirms atsaucas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, jo apstrīdētajā lēmumā esot ietverti pretrunīgi apsvērumi par tās paziņojumā sniegtās informācijas saistībā ar magnija granulām pievienoto vērtību. Apstrīdētā lēmuma 345. apsvērums, saskaņā ar kuru tā “ir norādījusi tikai faktus, kam ir būtiska pievienotā vērtība attiecībā uz kalcija [karbīda] granulām”, esot pretrunā 344. apsvērumam, saskaņā ar kuru tā bija “pirmais uzņēmums, kas vērsa uzmanību uz to, ka kolūzija par kalcija karbīdu bija daļa no lielāka pret konkurenci vērsta plāna, kurā bija ietvertas magnija granulas”.

203    Turpinājumā prasītāja uzsver, ka pat neatkarīgi no šīs pienākuma norādīt pamatojumu neizpildes prettiesiska ir arī tās norādīto faktu attiecībā uz magnija granulām būtiskās pievienotās vērtības neņemšana vērā, lai samazinātu tai uzliktā naudas soda apmēru. Komisija apstrīdētajā lēmumā esot skaidri apstiprinājusi, ka prasītāja bija pirmais uzņēmums, kas to informēja par pārkāpuma daļas attiecībā uz magnija granulām esamību. Akzo Nobel pieteikumā par iecietības programmas piemērošanu neesot bijusi ietverta neviena norāde šajā ziņā. No tā izrietot, ka prasītāja ir sniegusi Komisijai fundamentālus pierādījumus, kas pierāda šīs aizliegtās vienošanās daļas pastāvēšanu. Patiesībā, tā kā prasītāja esot Komisijai atklājusi šo pārkāpuma daļu, varētu tikt apgalvots, ka šajā jautājumā tā ir bijusi pirmais uzņēmums, kas ir sadarbojies 2002. gada paziņojuma par iecietību izpratnē. Katrā ziņā tā esot devusi Komisijai iespēju izvērst un stiprināt tās argumentāciju attiecībā uz kopējo plānu un vienoto pārkāpumu, kas attiecās uz trīs dažādiem produktiem. Prasītāja līdz ar to uzskata, ka ir devusi būtisku ieguldījumu, kas ir ļāvis paplašināt pārkāpuma apjomu un tādējādi pastiprināt tā smagumu, un ievērojami palielināt naudas soda apmēru.

204    Prasītāja turklāt min konkrētus faktus par pārkāpuma daļu, kas attiecās uz magnija granulām, attiecībā uz kuriem, tā uzskata, ka ir devusi nozīmīgu ieguldījumu. Proti, tā, pirmkārt, esot nosaukusi uzņēmumus, kas piedalījās šajā aizliegtās vienošanās daļā, kā arī attiecīgos klientus. Otrkārt, tā esot informējusi Komisiju par divās – 2005. gada 22. novembra un 2006. gada 11. jūlija – sanāksmēs notikušo apspriežu saturu. Pirmajā prasītāja esot tikusi pārliecināta iepirkt magniju no Ecka grupas. Otrās laikā magnija granulu ražotāji esot paziņojuši kalcija karbīda ražotājiem par cenas palielināšanu. Prasītāja uzsver, ka tā ir arī sniegusi Komisijai visus tās rīcībā esošos pierādījumus, kas bija saistīti ar šo informāciju. Tās nodotā informācija un pierādījumi atbilstot visiem kritērijiem, kas liecina par būtiskas pievienotās vērtības esamību. Turklāt tās norādīto faktu būtisko pievienoto vērtību apstiprinot daudzās apstrīdētajā lēmumā ietvertās atsauces uz šiem faktiem.

205    Replikā prasītāja lūdz Vispārējo tiesu ar procesa organizatoriskā pasākuma vai vajadzības gadījumā pat ar pierādījumu savākšanas pasākuma palīdzību iegūt tās pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu kopiju, lai pārbaudītu tajā ietvertās norādes un pierādījumus saistībā ar magnija granulām. Turklāt, kā jau tika norādīts šī sprieduma 17. punktā, tiesas sēdē prasītāja lūdza atļaut iesniegt izvilkumu no šī paša paziņojuma. Kad tai tika jautāts, vai pastāv īpaši un konkrēti iemesli, kas to atturēja iesniegt šo dokumentu kopā ar prasības pieteikumu, prasītāja atbildēja noliedzoši. Tomēr tā piebilda, ka tās pieteikums ir motivēts ar Komisijas iebildumu raksta un it īpaši atbildes uz repliku saturu, kurā [pēdējā minētā] esot uzsvērusi, ka minētajā paziņojumā ietvertie prasītājas apgalvojumi par aizliegtās vienošanās daļas, kas attiecās uz magnija granulām, pastāvēšanu, esot divdomīgi. Tās piedāvājuma iesniegt minētā paziņojuma izvilkumu mērķis esot pierādīt šī apgalvojuma nepatiesumu.

206    Visbeidzot prasītāja uzsver, ka, lai arī tā bija pirmais uzņēmums, kas atklāja aizliegtās vienošanās daļas, kas attiecās uz magnija granulām, pastāvēšanu, Komisija esot piešķīrusi naudas soda apmēra samazinājumu Degussa par saistībā ar šo daļu sniegtajiem pierādījumiem, turklāt neņemot vērā faktu, ka Degussa uzliktais naudas sods, kā apstrīdētā lēmuma 355. apsvērumā atzīst Komisija, attiecoties tikai uz tās dalību aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri. Pēc prasītājas domām, īpaši Degussa piemērotā labvēlīgā attieksme vēl vairāk atklāj apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu. Ar šo pašu pamatojumu prasītāja arī izvirza iebildumu par vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu, nodarot tai kaitējumu.

207    Vispirms ir jānoraida prasītājas arguments, kas attiecas uz it kā pretrunīgo apstrīdētā lēmuma pamatojumu (skat. šī sprieduma 202. punktu). Apstrīdētā lēmuma 345. apsvēruma izvilkums, uz kuru šajā ziņā atsaucas prasītāja, ir izrauts no konteksta. No šī apsvēruma interpretācijas kopumā izriet, ka Komisija konstatē, ka saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par iecietību prasītājai piešķiramā naudas soda apmēra samazinājuma sekas izpaudīsies tiklab attiecībā uz tai uzliekamā naudas soda daļu saistībā ar dalību aizliegtās vienošanās daļā, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri, kā attiecībā uz šī paša naudas soda daļu, kas atspoguļo tās dalību pārkāpuma daļā, kura bija saistīta ar kalcija karbīda granulām, un tas tā ir, lai gan būtiskā pievienotā vērtība, ko ir sniedzis prasītājas paziņojums, attiecas tikai uz šo pēdējo daļu. Aizliegtās vienošanās daļa, kas attiecās uz magnija granulām, šajā kontekstā nav minēta, jo prasītāja tajā nepiedalījās un līdz ar to tai uzliktais naudas sods neietvēra ar šo pēdējo daļu saistītu komponentu. No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 345. apsvērums nevar tikt saprasts tādējādi, ka Komisija ir pilnīgi noliegusi prasītājas paziņojuma pievienoto vērtību attiecībā uz pārkāpuma daļu, kas bija saistīta ar magnija granulām, un arī nevar uzskatīt, ka tas ir pretrunā tā paša lēmuma 344. apsvērumam.

208    Turpinājumā ir jānorāda, ka no šī pēdējā minētā apsvēruma izriet un turklāt Komisija savos Vispārējai tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos ir apstiprinājusi, ka tai, nosakot prasītājai piešķiramā naudas soda apmēra samazinājuma procentuālo daļu, ir pienākums ņemt vērā kā pozitīvu faktoru to, ka prasītāja bija pirmais uzņēmums, kurš informēja par aizliegtās vienošanās daļas, kas attiecās uz magnija granulām, pastāvēšanu. Un tomēr Komisija ir apstiprinājusi, ka tā nevarēja, tikai pamatojoties uz prasītājas sniegto informāciju vien, pierādīt šīs pārkāpuma daļas pastāvēšanu. No tās norādītā viedokļa izriet, ka prasītāja ar savu paziņojumu ir sniegusi būtisku pievienoto vērtību tikai attiecībā uz kalcija karbīda granulām.

209    Pirms ieņemt nostāju attiecībā uz šiem Komisijas apgalvojumiem, ir jāizskata šī sprieduma 204. punktā īsi izklāstītie prasītājas argumenti, ar kuriem tā uzsver, ka tā ir norādījusi Komisijai konkrētus faktus par pārkāpuma daļu, kas attiecās uz magnija granulām. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 113.–135. apsvērumā, kuros ir detalizēti aprakstīta šīs aizliegtās vienošanās daļas attīstība, nav ietverta neviena atsauce uz paziņojumu, ko prasītāja sniedza, iesniedzot savu pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, vai jebkādu citu tās sniegtu pierādījumu. Šajā apstrīdētā lēmuma daļā ir norādes vienīgi uz Degussa paziņojumu, kā arī Komisijas konfiscētiem dokumentiem pie dažādiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem veikto pārbaužu laikā.

210    Saistībā ar sanāksmēm 2005. gada 22. novembrī un 2006. gada 11. jūlijā, uz kurām atsaucas prasītāja, no apstrīdētā lēmuma attiecīgi 78. un 85. apsvēruma izriet, ka šīs sanāksmes bija saistītas ar aizliegtās vienošanās daļu, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri. Apstrīdētā lēmuma 79. apsvērumā, kurā arī ir aplūkota 2005. gada 22. novembra sanāksme, ir vienīgi atkārtots prasītājas apgalvojums, ka magnija granulu piegādātāji ir mēģinājuši to pārliecināt iepirkt magniju no Ecka, bet attiecībā uz šo apgalvojumu nav ieņemta jebkāda nostāja vai no tā izdarīti secinājumi. Tāpat arī apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā, kas attiecas uz 2006. gada 11. jūlija sanāksmi, ir minēts prasītājas apgalvojums, ka magnija granulu piegādātāji ir paziņojuši par cenas palielināšanu, taču šajā ziņā nav pausti komentāri vai arī no tā izdarīti secinājumi. Līdz ar to nevar atzīt, ka šie divi prasītājas apgalvojumi ir snieguši jebkādu pievienoto vērtību vismaz attiecībā uz aizliegtās vienošanās daļu, kas attiecās uz magnija granulām.

211    Šajos apstākļos nav jānosaka procesa organizatoriskais pasākums vai attiecīgā gadījumā – pierādījumu savākšanas pasākums, ko ir lūgusi prasītāja (skat. šī sprieduma 205. punktu). Kā tika norādīts, apstrīdētā lēmuma interpretācija apstiprina, ka prasītāja patiešām ir norādījusi abus šī sprieduma 210. punktā minētos faktus. Tāpēc pārbaužu veikšana šajā ziņā nemaz nav vajadzīga. Turklāt Komisija apstrīdētajā lēmumā nav piešķīrusi nozīmi šiem abiem faktiem un prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas apliecinātu šo abu faktu nozīmi, lai pierādītu attiecīgo prettiesisko rīcību. Piedevām prasītāja nav minējusi citus pierādījumus saistībā ar aizliegtās vienošanās daļu, kas attiecās uz magnija granulām, kurus tā būtu iesniegusi kopā ar savu paziņojumu un kurus Komisija nebūtu ņēmusi vērā. Vispārējai tiesai pēc tam, kad tā ir lūgusi prasītājai iesniegt [minēto] paziņojumu, pašai nav jāpēta, vai prasītāja ir atsaukusies uz šādiem papildu faktiem. Līdz ar to prasītājas pieteikums par procesa organizatoriskā pasākuma vai pierādījumu savākšanas pasākuma noteikšanu tiek noraidīts.

212    Iepriekš minētie apsvērumi attaisno arī prasītājas piedāvājuma sniegt pierādījumus, kas tika izteikts tiesas sēdē un attiecās uz izvilkuma no šī paša paziņojuma iesniegšanu, noraidījumu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 48. panta 1. punktu replikā un atbildē uz repliku puses savu argumentu pamatošanai var piedāvāt papildu pierādījumus, tomēr šajā tiesību normā ir precizēts, ka pusēm ir jāmotivē kavēšanās to pierādījumu iesniegšanā. No judikatūras izriet, ka piedāvājumu sniegt pierādījumus iesniegšana pēc atbildes uz repliku ir iespējama gadījumā, ja lietas dalībniekam, kas izteic piedāvājumu, attiecīgie pierādījumi nav bijuši pieejami pirms rakstveida procesa noslēguma vai arī ja novēlota pierādījumu iesniegšana no otra lietas dalībnieka puses attaisno lietas materiālu papildināšanu, lai nodrošinātu, ka tiek ievērots sacīkstes princips. Attiecībā uz izņēmumu no piedāvājumu sniegt pierādījumus iesniegšanu regulējošajām tiesību normām Reglamenta 48. panta 1. punktā ir noteikts pienākums lietas dalībniekiem motivēt kavēšanos to pierādījumu iesniegšanā. Šāds pienākums nozīmē, ka tiek atzītas [Savienības] tiesas pilnvaras pārbaudīt novēlotās piedāvājumu sniegt pierādījumus iesniegšanas motīvu pamatotību un, attiecīgā gadījumā, to saturu, kā arī, ja lūgums nav pietiekami juridiski pamatots, pilnvaras to noraidīt. Vēl jo vairāk tā ir attiecībā uz piedāvājumiem sniegt pierādījumus, kuri ir tikuši iesniegti pēc atbildes uz repliku iesniegšanas (Tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑243/04 P Gaki Kakouri/Tiesa, 32. un 33. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 18. septembra spriedums lietā T‑47/05 Angé Serrano u.c./Parlaments, Recueil FP, I‑A‑2‑55. un II‑A‑2‑357. lpp., 55. un 56. punkts).

213    Šajā lietā prasītāja nenorāda nevienu iemeslu, kas to ir atturējis iesniegt attiecīgo dokumentu kopā ar tās prasības pieteikumu. Saistībā ar tās argumentu, ka šis dokuments pierādot, ka tās apgalvojumi par aizliegtās vienošanās daļu, kas attiecās uz kalcija karbīda granulām, nav divdomīgi, pietiek norādīt, ka no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija prasītājas paziņojumus būtu šādi novērtējusi. Gluži pretēji, kā jau tika atzīts, tā ņēma vērā kā pozitīvu faktoru to, ka prasītāja bija pirmais uzņēmums, kurš to informēja par šo aizliegtās vienošanās daļu, tomēr piebilstot, ka prasītāja tai nesniedza pietiekamus pierādījumus attiecībā uz šo aizliegtās vienošanās daļu. Pieņemot, ka Komisijas Vispārējai tiesai norādītā argumentācija par šo pašu jautājumu ir jāsaprot tādējādi, ka tā izvirza iebildumu par prasītājas paziņojumu divdomīgo raksturu, šim apstāklim, kas nekādā ziņā nav minēts apstrīdētajā lēmumā, nav nozīmes lietas atrisināšanā un Vispārējā tiesa to nevar ņemt vērā, līdz ar to, ja, kā ir apgalvojusi prasītāja, tās piedāvājuma iesniegt izvilkumu no tās paziņojuma vienīgais mērķis ir apstrīdēt šo argumentu, tas nevar tikt pieņemts.

214    Patiesībā, neņemot vērā šī sprieduma 210. punktā izklāstītos apsvērumus, tas, ka prasītāja bija tā, kas ar savu paziņojumu pirmo reizi informēja Komisiju par aizliegtās vienošanās daļas, kas attiecās uz magnija granulām, pastāvēšanu, ir apstāklis, kurš bija jāņem vērā kā pozitīvs faktors un kuru, kā apstiprina apstrīdētais lēmums, Komisija faktiski ņēma vērā, nosakot prasītājai piešķiramā naudas soda apmēra samazinājuma konkrēto procentuālo daļu. Tomēr šajā pašā kontekstā kā negatīvs faktors arī ir jāņem vērā fakts – kas nav ticis atspēkots ar faktiem, uz kuriem atsaucas prasītāja –, ka pēdējās minētās paziņojums pats par sevi nedeva iespēju Komisijai pierādīt šīs pārkāpuma daļas pastāvēšanu.

215    Prasītājas arguments, kas tika īsi izklāstīts šī sprieduma 206. punktā un attiecas uz prettiesiskumu un vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu saistībā ar Degussa piešķirto naudas soda apmēra samazinājumu, arī nevar tikt atzīts par pareizu.

216    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi vienota pārkāpuma, kas attiecās uz trīs dažādiem produktiem, esamību un prasītāja šo konstatējumu nav apstrīdējusi. 2002. gada paziņojumā par iecietību Komisija ir apņēmusies, pirmkārt, kā izriet no tā 8. punkta, piešķirt atbrīvojumu no naudas soda pirmajam uzņēmumam, kas iesniedz pierādījumus, kuri var dot tai iespēju pieņemt lēmumu par izmeklēšanas veikšanu vai konstatēt konkurences tiesību normu pārkāpumu, un, otrkārt, saskaņā ar tā 20. un nākamajiem punktiem piešķirt naudas soda apmēra samazinājumu citiem uzņēmumiem, kas šajā pašā kontekstā tai ir snieguši pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību. Starp šiem pēdējās kategorijas uzņēmumiem tiek veikta gradācija atkarībā no tā, kādā kārtībā tie ir snieguši šo informāciju, tādējādi, ka pirmajam ir tiesības uz samazinājuma likmi intervālā no 30 līdz 50 %, otrajam – uz samazinājuma likmi intervālā no 20 līdz 30 % un pārējiem – uz samazinājuma likmi, kas var sasniegt maksimāli 20 %.

217    Šajā lietā prasītāja bija pirmais uzņēmums, kas pēc Akzo Nobel iesniedza pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu, kurš bija papildināts ar pierādījumiem, kam ir būtiska pievienotā vērtība, un tādējādi tai bija tiesības uz samazinājumu 30 līdz 50 % apmērā. Galu galā tai tika piešķirts samazinājums 35 % apmērā. Degussa bija otrais uzņēmums, kas varēja pretendēt uz samazinājumu, un tam apstrīdētajā lēmumā tika piešķirts samazinājums 20 % apmērā. Līdz ar to nav noticis nekas prettiesisks un pret Degussa nav tikusi piemērota labvēlīgāka attieksme nekā pret prasītāju.

218    Ja prasītājas argumentācija ir jāsaprot tā, ka [prasītāja] ir bijusi pirmā, kura ir varējusi pretendēt uz samazinājumu saistībā ar aizliegtās vienošanās daļu, kas attiecās uz magnija granulām, bet Komisija šo samazinājumu ir piešķīrusi Degussa, ir jānoraida arī tā. Tā kā tas bija vienots pārkāpums, nebija runas par samazinājumu attiecībā uz vienu vai otru aizliegtās vienošanās daļu. Naudas soda apmēra samazinājums bija jāpiemēro un tas faktiski tika piemērots attiecībā uz visu attiecīgajam uzņēmumam uzlikto naudas sodu. Jautājumam par produktiem, attiecībā uz kuriem konkrētais uzņēmums bija sniedzis pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, protams, bija nozīme, bet vienīgi, lai novērtētu norādīto faktu pievienotās vērtības pakāpi, nosakot konkrēto piešķiramā naudas soda apmēra samazinājuma likmi. Tas, ka prasītāja bija pirmais uzņēmums, kurš informēja Komisiju par aizliegtās vienošanās daļas, kas attiecās uz magnija granulām, pastāvēšanu, nenozīmē ne, ka cits uzņēmums, šajā gadījumā Degussa, nevarēja par šo pašu aizliegtās vienošanās daļu sniegt pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, ne arī, ka tam tādēļ nevarēja piešķirt kopumā mazāku naudas soda apmēra samazinājumu nekā tas, kas tika piešķirts prasītājai.

219    Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida replikā norādītais prasītājas arguments, ar kuru tika paustas šaubas attiecībā uz Akzo Nobel piešķirto atbrīvojumu no naudas soda, ņemot vērā to, ka [šī uzņēmuma] paziņojumā ietvertie apgalvojumi par kalcija karbīda granulām it kā esot bijuši vāji, un to, ka tas pat esot apstrīdējis pārkāpuma daļas, kas attiecās uz magnija granulām, pastāvēšanu. Faktiski prasītāja neapstrīd, ka Akzo Nobel ir atklājusi pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību attiecībā uz kalcija karbīda pulveri, kuri deva iespēju Komisijai noteikt izmeklēšanas veikšanu un tādējādi konstatēt vienotu pārkāpumu, kura daļa attiecās uz šo produktu. Šie fakti paši par sevi bija pietiekami, lai attaisnotu Akzo Nobel piešķirto atbrīvojumu no naudas soda.

 Prasītājai piešķirtā naudas soda apmēra samazinājuma likmes piemērotības novērtējums

220    Prasītāja uzskata, ka ir sniegusi Komisijai attiecībā uz trīs produktiem, uz kuriem attiecās pārkāpums, pierādījumus, kuriem ir būtiska pievienotā vērtība, un ka tai līdz ar to bija jāiegūst samazinājums, kura likme ir tuvu paredzētā diapazona augšējai robežai (50 %).

221    Komisija vispirms uzsver, ka 2002. gada paziņojumā par iecietību tai ir piešķirta novērtējuma brīvība attiecībā uz uzņēmumam piešķiramā naudas soda apmēra samazinājuma kā atlīdzinājuma par sadarbību likmes noteikšanu.

222    Tomēr no šī sprieduma 58. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir aizstāt Komisijas novērtējumu par piemērotu samazinājuma likmi ar savu novērtējumu, un, ja tā konstatētu, ka piemērota būtu bijusi atšķirīga likme, tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, var Komisijas uzliktā naudas soda apmēru samazināt vai palielināt saskaņā ar samazinājuma likmi, kas tai šķiet piemērota. Turklāt, ņemot vērā šī sprieduma 59. un 60. punktā izklāstītos apsvērumus un tā kā nepastāv neviens fakts vai prasītājas arguments, kas varētu attaisnot saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par iecietību prasītājai piemērojamā samazinājumu diapazona (no 30 % līdz 50 %) neievērošanu no Vispārējās tiesas puses, Vispārējā tiesa nolemj pieturēties pie šī diapazona. Līdz ar to ir jānoskaidro, vai Komisijas izvēlētā samazinājuma likme 35 % apmērā bija piemērota vai arī bija attaisnojama atšķirīgas, attiecīgajā gadījumā – augšējai robežai tuvākas likmes piemērošana, kā ir apgalvojusi prasītāja.

223    Šajā ziņā ir jānorāda, kā tika aprakstīts iepriekš šajā spriedumā, ka datums, kurā prasītāja iesniedza Komisijai savu pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu ar tajā iekļautajiem pārkāpuma pierādījumiem, būtiskā pievienotā vērtība, ko sniedza šie fakti, pierādot pārkāpuma daļu, kas attiecās uz kalcija karbīda granulām, kā arī tas, ka prasītāja bija pirmais uzņēmums, kurš informēja Komisiju par to, ka pastāvēja trešā pārkāpuma daļa, kas attiecās uz magnija granulām, – tie visi ir apstākļi, kuri, veicot šo novērtējumu, ir jāņem vērā kā pozitīvi faktori. Šī paša novērtējuma gaitā turpretim kā negatīvs faktors ir jāņem vērā tas, ka prasītājas sniegtajiem pierādījumiem vispār nav būtiskas pievienotās vērtības attiecībā uz aizliegtās vienošanās daļu, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri, kā arī tas, ka prasītāja, lai gan tā informēja Komisiju par aizliegtās vienošanās daļas attiecībā uz magnija granulām pastāvēšanu, nespēja tai norādīt konkrētus faktus, kas būtu devuši pēdējai minētajai iespēju pierādīt šo pārkāpuma daļu. Šos faktus vēlāk norādīja Degussa.

224    Vēl ir jāpiebilst, ka apstrīdētā lēmuma 34. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka pēc sava pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu ar tajā iekļautajiem pierādījumiem iesniegšanas prasītāja “turpināja sadarboties, atbildot uz informācijas pieprasījumiem, bet nesniedza papildu pierādījumus brīvprātīgi”. Tomēr, tā kā Komisija vispār nav devusi paskaidrojumus, kas varētu uzrādīt, ka prasītājas rīcībā ir bijuši citi pierādījumi, kurus tā nav brīvprātīgi sniegusi, ir jāsecina, ka tā ir bijusi neitrāla Komisijas piezīme ar mērķi norādīt pilnīgi visus nozīmīgos faktus un to nevajag ņemt vērā ne kā pozitīvu, ne arī kā negatīvu.

225    Kā jau tika atzīts, apstrīdētā lēmuma 345. apsvērumā Komisija vērsa uzmanību uz to, ka, lai gan prasītāja ir sniegusi pierādījumus, kam ir būtiska pievienotā vērtība tikai attiecībā uz pārkāpuma daļu, kas attiecās uz kalcija karbīda granulām, naudas soda apmēra samazinājums, kuru tai ir paredzēts piešķirt, ietekmēs ne tikai naudas soda daļu, kas atspoguļo tās dalību šajā pārkāpuma daļā, bet arī naudas soda daļu, kas atspoguļo tās dalību daļā, kura attiecās uz kalcija karbīda pulveri. Ir acīmredzami, ka šim apstāklim bija nozīme prasītājai piešķiramās samazinājuma likmes izvēlē.

226    Faktiski Komisija Vispārējai tiesai norādīja, ka, ņemot vērā šo apstākli, tā uzskatot, ka, piešķirot prasītājai naudas soda apmēra samazinājumu 35 % apmērā, tā ir bijusi “vairāk nekā dāsna”. Tā piebilda, ka prasītājai piešķirtais naudas soda apmēra samazinājums 35 % apmērā atbilst EUR 2,7 miljoniem, kas ir 70 % no prasītājai uzliktā naudas soda, kas [savukārt] atbilst tās dalībai šī pārkāpuma daļā, kas attiecās uz kalcija karbīda granulām. Atbildot uz prasītājas pausto apsvērumu, ka šāda argumentācija būtībā nav savienojama ar konstatējumu, ka ir izdarīts vienots pārkāpums, kas attiecās uz trīs dažādiem produktiem, Komisija vērš uzmanību uz to, ka, lai gan pastāv vienots pārkāpums, tai esot bijis iespējams “atbilstoši paziņotās informācijas pievienotajai vērtībai nošķirt dažādos šīs aizliegtās vienošanās elementus”.

227    Attiecībā uz šo pēdējo nedaudz neskaidro Komisijas piezīmi ir jāprecizē, ka no šī sprieduma 218. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka būtu bijis pretrunā 2002. gada paziņojumam par iecietību piemērot naudas soda apmēra samazinājumu vienīgi naudas soda komponentam, kas attiecās uz pārkāpuma daļu, saistībā ar kuru prasītāja sniedza pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību. Katrā gadījumā Komisija tiesas sēdē paskaidroja, ka šī piezīme nav jāsaprot tādējādi, ka ar to tiktu apgalvots pretējais.

228    Patiesībā pārkāpuma pierādījumu nozīmīgums attiecībā uz pārkāpuma daļu, kurā ir piedalījies tos sniegušais uzņēmums, nav minēts starp kritērijiem, kas saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par iecietību 23. punkta otro daļu ir jāņem vērā, nosakot minētajam uzņēmumam piešķiramā naudas soda apmēra samazinājuma apjomu.

229    No tā izriet, ka nolūkā noteikt piemērotu samazinājuma likmi, ko piemērot prasītājai uzliekamā naudas soda apmēram, lai atlīdzinātu prasītājai par tās sadarbību, nav jāņem vērā, ka šis naudas sods ir sankcija par tās dalību ne tikai pārkāpuma daļā, par kuru tā ir sniegusi pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, bet arī citā šī paša pārkāpuma daļā, par kuru tā nav sniegusi šādus pierādījumus.

230    Piedevām ir jāņem vērā apstrīdētā lēmuma 288. apsvērumā ietvertās norādes par aizliegtās vienošanās dalībnieku realizēto apgrozījumu saistībā ar katru no trim produktiem, uz kuriem attiecās pārkāpums. No tā izriet, ka to kopējais apgrozījums, kas ir ticis realizēts, tirgojot kalcija karbīda pulveri, atbilst 45 % līdz 50 % no visa apgrozījuma, apgrozījums, kas attiecas uz kalcija karbīda granulām, atbilst 30 % līdz 35 % no visa apgrozījuma un apgrozījums, kas ir ticis realizēts, tirgojot magnija granulas, – 20 % no visa apgrozījuma. No tā izriet, ka prasītāja Komisijai, kā šī pēdējā minētā pati ir atzinusi, ir sniegusi vajadzīgos pierādījumus, lai pierādītu pārkāpuma daļu, kas atbilst 30–35 % no kopējā apgrozījuma, uz kuru attiecas pārkāpums, un piedevām tā ir vērsusi Komisijas uzmanību uz trešās tā paša pārkāpuma daļas esamību, kaut gan tā pati nav spējusi Komisijai norādīt vajadzīgos faktus, lai pierādītu tās esamību.

231    Ņemot vērā visus šos apstākļus, Vispārējā tiesa uzskata, ka ir daļēji jāapmierina trešais pamats, ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punkts, ciktāl Komisija tajā ir noteikusi naudas soda apmēru, ņemot vērā naudas soda apmēra samazinājuma likmi 35 % apmērā, un, ievērojot, ka vēl ir jāizskata pārējie vēl neizskatītie prasītājas pamati un argumenti, ir jāsamazina tai uzliktā naudas soda apmērs līdz EUR 4,35 miljoniem, proti, līdz summai, kura atbilst apstrīdētā lēmuma 308. apsvērumā attiecībā uz prasītāju noteiktās pamatsummas EUR 7,7 miljonu apmērā samazinājumam, piemērojot 43,5 % lielu samazinājuma likmi, un kuru Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu šīs lietas apstākļos.

 Par prasītājas sadarbības kā vainu mīkstinoša apstākļa ņemšanu vērā

232    Vēl ir jāizskata prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tās sadarbība ar Komisiju bija jāņem vērā kā vainu mīkstinošs apstāklis. Ir taisnība, ka prasītāja šo argumentāciju trešajā pamatā ir formulējusi tikai pakārtoti “gadījumā, ja Vispārējā tiesa nepiekritīs” tās argumentācijai saistībā ar 2002. gada paziņojuma par iecietību neievērošanu. Tomēr, ņemot vērā to, ka šī pēdējā minētā argumentācija netika pilnībā apstiprināta, kā arī to, ka prasītāja turklāt arī ir norādījusi līdzīgu argumentāciju savā otrajā pamatā (skat. šī sprieduma 148. punktu), ir jāizskata arī šis arguments.

233    Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu Komisija konstatē vainu mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu, “ja attiecīgais uzņēmums ir nopietni sadarbojies ar [to], šai sadarbībai pārsniedzot paziņojumā par iecietību noteiktās robežas un tā juridisko pienākumu to darīt”. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru naudas soda apmēra samazinājums sadarbības administratīvajā procesā dēļ ir attaisnojams tikai tad, ja attiecīgā uzņēmuma rīcība ir devusi Komisijai iespēju vieglāk konstatēt pārkāpuma esamību un – attiecīgā gadījumā – to pārtraukt (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑297/98 P SCA Holding/Komisija, Recueil, I‑10101. lpp., 36. punkts, un 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 83. punkts; Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 325. punkts).

234    Šajā lietā, ciktāl prasītājas arguments saistībā ar vainu mīkstinoša apstākļa tās sadarbības ar Komisiju dēļ neatzīšanu attiecas uz tās sadarbību, kas ir izpaudusies kā tās pieteikuma 2002. gada paziņojuma par iecietību izpratnē iesniegšana, tas ir jānoraida. Patiesībā tā acīmredzami nav sadarbība, “pārsniedzot [šajā paziņojumā] noteiktās robežas”. Komisija šo sadarbību ir novērtējusi, piemērojot minēto paziņojumu, un Vispārējā tiesa jau ir pārbaudījusi šo novērtējumu, aizstājot Komisijas novērtējumu ar savu novērtējumu, kas to ir pamudinājis piešķirt prasītājai tai uzliktā naudas soda apmēra papildu samazinājumu.

235    Ciktāl šis pats prasītājas arguments attiecas uz citādu sadarbību, nevis to, kura izriet no tās pieteikuma par 2002. gada paziņojuma par iecietību piemērošanu iesniegšanas, arī tas ir jānoraida. Patiesībā prasītāja nav precizējusi ne to, kā konkrēti ir izpaudusies šī šķietamā sadarbība, ne vēl jo mazāk to, kā tā esot devusi iespēju Komisijai vieglāk konstatēt pārkāpuma esamību un – attiecīgā gadījumā – to pārtraukt.

236    Līdz ar to prasītājas arguments ir jānoraida un naudas soda apmēra samazinājums ir jāatstāj tāds, kā tas ir minēts šī sprieduma 231. punktā.

 Par ceturto pamatu, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu neievērošanu

237    Prasītāja uzsver, ka, nosakot tai piemērotā naudas soda apmēru, Komisija nav ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus. Dažādie argumenti, kurus tā ir izvērsusi šajā kontekstā, var tikt sagrupēti ap diviem galvenajiem iebildumiem, kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka nav tikusi veikta naudas soda apmēra diferenciācija atkarībā no attiecīgo uzņēmumu lieluma un no to kopējā un tirgos, uz kuriem attiecas pārkāpums, realizētā apgrozījuma, un, otrkārt, uz īpaši labvēlīgo attieksmi pret Almamet.

238    Šie divi iebildumi tiks secīgi izvērtēti turpmāk spriedumā. Tomēr vispirms ir jāatgādina, ka Komisijai, nosakot tādu naudas sodu kā tas, uz kuru attiecas šī lieta, ir jāievēro vispārējie tiesību principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi, kā tie ir interpretēti Savienības tiesu judikatūrā (Vispārējās tiesas iepriekš 66. punktā minētais spriedums lietā Degussa/Komisija, 77. un 79. punkts, un 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff–Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 41. punkts). Konkrēti saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes jeb nediskriminācijas princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu risinātas dažādi un atšķirīgas situācijas netiktu risinātas vienādi, izņemot, ja šāda attieksme ir objektīvi attaisnojama (skat. iepriekš 233. punktā minēto spriedumu lietā BPB de Eendracht/Komisija, 309. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt samērīguma princips prasa, lai iestāžu akti nepārsniegtu to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi (skat. iepriekš 70. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 226. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz to, ka nav tikusi veikta naudas soda apmēra diferenciācija atkarībā no attiecīgo uzņēmumu lieluma un no to kopējā un tirgos, uz kuriem attiecas pārkāpums, realizētā apgrozījuma

239    Prasītāja uzsver, ka Komisija savā lēmumu pieņemšanas praksē, nosakot naudas soda pamatsummu, pamatojas it īpaši uz attiecīgā uzņēmuma lielumu, jo vienādas dalības pārkāpumā gadījumā naudas soda apmērs var variēt atkarībā no attiecīgo uzņēmumu lieluma. Arī pašas Savienības tiesas ir uzskatījušas uzņēmumu relatīvo lielumu par būtisku kritēriju, nosakot naudas sodus vairāku uzņēmumu dalības pārkāpumā gadījumā. Šajā lietā Komisija esot vainojama rupjā vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanā, nodarot prasītājai kaitējumu. Kaut gan tā esot relatīvi neliels uzņēmums, tai esot ticis uzlikts naudas sods, kura pamatsumma esot līdzvērtīga apmēram 4 % no tās kopējā apgrozījuma 2006. gadā. Savukārt Akzo Nobel un Degussa uzliktā naudas soda pamatsumma esot līdzvērtīga apmēram 0,05 % no to attiecīgā kopējā apgrozījuma tajā pašā gadā.

240    Turklāt prasītāja pārmet Komisijai samērīguma principa neievērošanu, jo tā nav noteikusi prasītājai uzliekamā naudas soda pamatsummu, kas būtu mazāka vismaz par to, kas ir tikusi noteikta Akzo Nobel, Degussa, Almamet un Novácke chemické závody. Prasītāja uzskata, ka, tā kā tās radītais apgrozījums tirgos, uz kuriem attiecas pārkāpums, ir mazāks nekā tas, ko ir radījušas Almamet un Novácke chemické závody, un to turklāt bija skārusi grūta saimnieciskā situācija piektajā pamatā izvērsto iemeslu dēļ, Komisijai tās gadījumā naudas soda pamatsummas noteikšanas nolūkā pārkāpumā tieši iesaistītā realizētā pārdošanas apjoma procentuālā daļa bija jānosaka mazākā, nevis 17 % apmērā.

241    Prasītāja arī uzsver, ka naudas soda apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu, tā ietekmi uz tirgu, vajadzību novērst jaunus pārkāpumus un attiecīgā uzņēmuma saimniecisko kapacitāti. Lai pierādītu tai uzliktā naudas soda apmēra, pēc tās domām, nesamērīgo raksturu, tā atsaucas uz tirgu, uz kuriem attiecas pārkāpums, īpašo situāciju, [proti, ka] šie tirgi ir diezgan ierobežoti. Tā šajā pašā kontekstā arī uzsver, ka tās tirdzniecības rādītāji šajā nozarē esot salīdzinoši nelieli, jo tās gada apgrozījums minētajos tirgos sasniedzot apmēram EUR 13 miljonus. Attiecīgie produkti neesot produkti ar lielu ienesīgumu, arī ņemot vērā to ķīmisko bīstamību, kas nozīmē, ka drošības nodrošināšana ir saistīta ar ievērojamām izmaksām. Tādējādi ar šiem produktiem realizējamais peļņas procents parasti ir neliels. Prasītāja uzskata, ka tai uzliktajam naudas sodam nav nekādas saistības ar peļņas procentu, ko tai bija iespēja gūt no produktiem, uz kuriem attiecas pārkāpums.

242    Prasītāja piedevām izdara dažādus tai uzliktā naudas soda apmēra salīdzinājumus, lai pierādītu tā nesamērīgo raksturu. Tā norāda, ka šis apmērs tās gadījumā sasniedz apmēram 20 % no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētās naudas soda augšējās robežas (10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā). Savukārt Akzo Nobel gadījumā naudas sods, kuru tai gatavojās uzlikt (ja tai nebūtu ticis piešķirts atbrīvojums no naudas soda), būtu atbildis 1,1 % no tās gadījumam paredzētās augšējās robežas. Tā pati proporcija Degussa gadījumā esot tikai 0,5 %. Prasītāja turklāt min dažādus piemērus saistībā ar pagātnē izdarītiem pārkāpumiem, par kuriem attiecīgajiem uzņēmumiem uzliktie naudas sodi atbilst daudz lielākai proporcijai no katra konkrētā kopējā apgrozījuma un tiem piemērojamajām naudas soda augšējām robežām.

243    Šie argumenti nevar tikt atzīti par pareiziem.

244    Runājot vispirms par argumentu, kas attiecas uz dažādo pārkāpuma dalībnieku atšķirīgo lielumu, ir jānorāda fakts – uz ko pamatoti vērš uzmanību Komisija –, ka tās lēmumu pieņemšanas prakse, uz ko atsaucas prasītāja, attiecas uz lietām, kurās tā ir piemērojusi 1998. gada pamatnostādnes, kas pēc tam ir tikušas atceltas. Tāpat ir ar judikatūru, uz kuru atsaucas prasītāja un kura arī attiecas uz gadījumiem, kad tika piemērotas šīs pamatnostādnes.

245    1998. gada pamatnostādņu 1.A un 1.B punktā bija paredzēta naudas soda pamatsummas noteikšana saskaņā ar atšķirīgu sistēmu no tās, kas ir paredzēta Pamatnostādnēs. Konkrēti bija paredzēti trīs atšķirīgi sākumsummu diapazoni attiecībā uz mazāk smagiem, smagiem un ļoti smagiem pārkāpumiem.

246    Piemērojot šo sistēmu, Komisija atsevišķos gadījumos bija nolēmusi sadalīt uzņēmumus, kas bija piedalījušies pārkāpumā, atkarībā no katra konkrētā uzņēmuma kopējā apgrozījuma dažādās kategorijās, no kurām katrā tika piemērota atšķirīga pamatsumma (skat., piemēram, iepriekš 162. punktā minēto spriedumu lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 13. punkts). Savienības tiesa šo Komisijas praksi atzina par atbilstošu Savienības tiesību vispārējiem principiem (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 233. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī iepriekš 162. punktā minēto spriedumu lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 186.–188. punkts). Tieši uz šo judikatūru prasītāja atsaucas, pamatojot savu argumentāciju.

247    Tomēr Komisija, izmantojot savas tiesības, 1998. gada pamatnostādnes atcēla (skat. šī sprieduma 74. punktu) un aizstāja tās ar Pamatnostādnēm, kurās bija paredzēta atšķirīga sistēma naudas soda pamatsummas noteikšanai. Kā tika norādīts iepriekš (skat. šī sprieduma 106. punktu), šajā jaunajā sistēmā ir paredzēta katram dalībniekam piemērotas naudas soda pamatsummas noteikšana atkarībā no tā realizētā pārkāpumā tieši iesaistītā pārdošanas apjoma, tādējādi tā paša pārkāpuma dalībnieku sadalīšana dažādās kategorijās atbilstoši to attiecīgajam lielumam vai jebkādam citam nozīmīgam kritērijam vairs nav vajadzīga.

248    Turklāt, kā tika norādīts šī sprieduma 111. punktā, Pamatnostādņu 30. punktā paredzētā iespēja palielināt naudas sodu, ko uzliek uzņēmumiem ar īpaši lielu apgrozījumu, kurā ietilpst preces un pakalpojumi, kas nav iesaistīti pārkāpumā, ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu to, ka šim naudas sodam būtu pietiekami preventīva iedarbība. Tātad uzņēmuma lieluma un kopējā apgrozījuma ņemšana vērā naudas soda apmēra noteikšanas nolūkā saskaņā ar Pamatnostādnēm nav pilnīgi izslēgta.

249    Tomēr no Komisijas nevar prasīt, lai tā, nosakot naudas soda apmēru, sistemātiski ņemtu vērā šos apstākļus.

250    Patiesībā, lai gan no Pamatnostādņu 30. punkta izriet, ka uzņēmumam uzliekamā naudas soda palielināšana var izrādīties vajadzīga, lai nodrošinātu, ka šim naudas sodam ir pietiekami preventīva iedarbība, no tā turpretim neizriet, ka naudas sodam, kas neatbilst attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma nozīmīgai procentuālai daļai, nebūs pietiekami preventīva iedarbība attiecībā uz šo uzņēmumu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka naudas sods, kas ir ticis noteikts atbilstoši Pamatnostādnēs definētajai metodikai, principā atbilst nozīmīgai procentuālai daļai no sodītā uzņēmuma realizētā pārdošanas apjoma nozarē, uz kuru attiecas pārkāpums. Tādējādi naudas soda dēļ attiecīgā uzņēmuma peļņa šajā nozarē būtiski samazināsies vai pat tiks reģistrēti zaudējumi. Pat ja minētā uzņēmuma apgrozījums šajā nozarē ir tikai neliela daļa no tā kopējā apgrozījuma, nevar tikt a priori izslēgts, ka apstāklim, ka samazinās šajā nozarē gūtā peļņa vai tā pat pārvēršas zaudējumos, būs preventīva iedarbība, jo komercuzņēmums konkrētā nozarē principā iesaistās, lai gūtu peļņu. Līdz ar to Pamatnostādņu 30. punktā Komisijai paredzētā iespēja un nevis pienākums palielināt naudas sodu, ko uzliek uzņēmumam ar īpaši lielu apgrozījumu, kurā ietilpst preces un pakalpojumi, kas nav iesaistīti pārkāpumā, ir īpaši svarīga (iepriekš 74. punktā minētais spriedums lietā Novácke chemické závody/Komisija, 62.–64. punkts).

251    No tā, ņemot vērā arī šī sprieduma 112. punktā minēto judikatūru, izriet, ka prasītājas veiktie salīdzinājumi starp dažādiem strīdīgā pārkāpuma dalībniekiem piemēroto naudas sodu apmēriem kā procentuālām daļām no katra attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma nav pietiekami, lai konstatētu, ka Komisija šajā lietā nav ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus.

252    Saistībā ar argumentu, ka prasītājai noteiktajai naudas soda pamatsummai absolūtos skaitļos vajadzētu būt mazākai nekā tai, kas ir tikusi noteikta dažiem citiem pārkāpuma dalībniekiem (skat. šī sprieduma 240. punktu), no apstrīdētā lēmuma 308. apsvēruma izriet, ka tikai diviem no prasītājas minētajiem uzņēmumiem – Degussa un Almamet – ir tikusi piemērota absolūtos skaitļos mazāka naudas soda pamatsumma nekā tā, kas tika noteikta prasītājas gadījumā.

253    Tomēr, runājot par, pirmkārt, Degussa gadījumu, šis fakts ir izskaidrojams ar to, ka tās dalības pārkāpumā ilgums bija ievērojami mazāks (četri mēneši) nekā tas, kas tika konstatēts prasītājas gadījumā, un to, ka šī dalība bija saistīta tikai ar vienu aizliegtās vienošanās daļu (to, kas attiecās uz kalcija karbīda pulveri).

254    Otrkārt, runājot par Almamet, no apstrīdētā lēmuma 15. apsvēruma izriet, ka tās kopējais apgrozījums visa pēdējā uzņēmējdarbības gada laikā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas sasniedza aptuveni EUR 40–50 miljonus (salīdzinājumā ar EUR 257 miljoniem prasītājas gadījumā; skat. apstrīdētā lēmuma 17. apsvērumu). Piedevām no apstrīdētā lēmuma 288. apsvēruma izriet, ka tās realizētais pārkāpumā tieši iesaistītais pārdošanas apjoms bija mazāks nekā prasītājas pārdošanas apjoms. Tas attiecas tāpat arī uz dalības aizliegtās vienošanās norisē ilgumu (skat. apstrīdētā lēmuma 304. apsvērumu). Ņemot vērā šos apstākļus, tas vien, ka šiem diviem uzņēmumiem tika piemērota absolūtos skaitļos mazāka naudas soda pamatsumma nekā tā, kas tika piemērota prasītājai, nenozīmē ne, ka nav ticis ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, ne, ka nav ticis ievērots samērīguma princips. Šajā pašā kontekstā ir jānorāda, ka prasītājas argumenti, kas attiecas uz tās šķietami grūto saimniecisko situāciju, tiks izvērtēti turpmāk spriedumā, analizējot piekto pamatu.

255    Par pareizu nevar tikt atzīta arī prasītājas argumentācija, kas attiecas uz attiecīgo tirgu šķietami ierobežoto raksturu, kas dodot iespēju realizēt tikai nelielu peļņas procentu.

256    Ir tiesa, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai noteiktu konkurences tiesību normu pārkāpuma gadījumā uzliekamā naudas soda apmēru, ir jāņem vērā pārkāpumu ilgums un visi apstākļi, kuri var tikt ietverti to smaguma novērtējumā, tādi kā katra uzņēmuma rīcība, katra no tiem loma saskaņoto darbību konstatēšanā, peļņa, ko tiem bija izdevies gūt no šīm darbībām, to lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, kuru rada šāda veida pārkāpumi (skat. Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑272/09 P KME u.c./Komisija, Krājums, I-12789. lpp., 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

257    Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet arī, ka, lai gan uzņēmumam uzliktajam naudas soda apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpuma ilgumu un ar citiem apstākļiem, kuri var tikt ietverti pārkāpuma smaguma novērtējumā, tostarp peļņu, ko attiecīgajam uzņēmumam ir izdevies gūt no savām darbībām, fakts, ka uzņēmums no pārkāpuma vispār nav guvis peļņu, nevar būt šķērslis naudas soda uzlikšanai, jo citādi sods zaudētu savu preventīvo raksturu (skat. iepriekš 233. punktā minēto spriedumu lietā BPB de Eendracht/Komisija, 441. punkts un tajā minētā judikatūra).

258    No tā izriet, ka, ja peļņa, ko attiecīgajam uzņēmumam ir izdevies gūt no pārkāpuma, un, vispārīgāk, peļņa, ko tas ir realizējis tirgos, uz kuriem attiecas pārkāpums, ir apstāklis, kas starp citiem var tikt ņemts vērā naudas soda apmēra noteikšanas nolūkā, Komisijai vai Savienības tiesai, īstenojot neierobežoto kompetenci naudas sodu jomā, nepastāv pienākums nodrošināt, lai šī summa būtu tieši proporcionāla attiecīgā uzņēmuma realizētajai peļņai konkrētajos tirgos vai arī lai tā nepārsniegtu šo peļņu.

259    Visbeidzot, nav nozīmes dažādajiem prasītājas veiktajiem salīdzinājumiem attiecībā uz dažādajiem strīdīgās aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzliktajiem naudas sodu apmēriem, kas ir izteikti kā procentuālās daļas no naudas soda augšējās robežas, kura ir piemērojama katram no tiem saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otro daļu. Kā izriet no judikatūras, šī augšējā robeža drīzāk ir nepārsniedzamais slieksnis, kurš var izraisīt tikai un vienīgi to, ka naudas soda apmērs, kas aprēķināts, pamatojoties uz pārkāpuma smaguma un ilguma kritērijiem, tiek samazināts līdz maksimālajam atļautajam apmēram. To piemērojot, attiecīgais uzņēmums nemaksā naudas sodu, kas principā būtu maksājams saskaņā ar novērtējumu, kas veikts, pamatojoties uz minētajiem kritērijiem (iepriekš 112. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 283. punkts). No tā izriet, ka tas vien, ka prasītājai uzliktā naudas soda apmērs ir vistuvāk 10 % slieksnim no tās kopējā apgrozījuma salīdzinājumā ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, nevar nozīmēt, ka nav tikuši ievēroti vienlīdzīgas attieksmes vai samērīguma principi. Patiesībā šis ir loģisks secinājums, ja 10 % maksimālo robežu interpretē kā vienkāršu nepārsniedzamu slieksni, kas tiek piemērots pēc naudas soda apmēra iespējamas samazināšanas atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ vai ņemot vērā samērīguma principu (skat. iepriekš 74. punktā minēto spriedumu lietā Novácke chemické závody/Komisija, 163. punkts un tajā minētā judikatūra).

260    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais iebildums ir jānoraida.

 Par otro iebildumu, kas attiecas uz šķietami īpaši labvēlīgo attieksmi pret Almamet

261    Prasītāja uzsver, ka nav ticis ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips, jo Komisija tai nav piešķīrusi 20 % naudas soda apmēra samazinājumu, kā tā rīkojās attiecībā uz Almamet. Tā šajā pašā kontekstā izvirza iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

262    Apstrīdētā lēmuma 372. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka ir jāņem vērā tas, ka Almamet ir ļoti neliels neatkarīgs tirgotājs, kurš nepieder nevienai lielai sabiedrību grupai. Almamet darbojoties augstvērtīgu materiālu tirdzniecībā ar samērā nelielu peļņas procentu, un tai esot bijis “samērā koncentrēts produktu portfelis”. Komisija piebilda, ka tika ņemts vērā arī “tas, ka uzliktajam naudas sodam būtu relatīvi liela ietekme uz šāda veida sabiedrības finansiālo situāciju”. Komisija ir secinājusi, ka, ņemot vērā šīs Almamet “īpašās raksturīgās pazīmes”, tā uzskatot, ka naudas soda apmēra samazināšana par 20 % ir piemērota, jo šāda apmēra naudas sodam katrā gadījumā būtu pietiekami preventīva iedarbība attiecībā uz Almamet.

263    685. zemsvītras piezīmē Komisija ir norādījusi uz Pamatnostādņu 37. punktu, kas ir formulēts šādi:

“Lai gan šīs pamatnostādnes sniedz vispārēju metodiku naudas soda noteikšanai, konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību var attaisnot Komisijas novirzīšanos no šīs metodikas vai no 21. punktā minētajiem ierobežojumiem.”

264    No tā izriet, ka, lai piešķirtu 20 % naudas soda apmēra samazinājumu Almamet, Komisija ir novirzījusies no tās pašas pieņemtajām Pamatnostādnēm. Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, šādai novirzei ir jābūt saderīgai it īpaši ar vienlīdzīgas attieksmes principu (iepriekš 112. punktā minētais spriedums lietā Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 211. punkts; iepriekš 238. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 44. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 146. punkts).

265    Ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 372. apsvērumā ir uzskaitījusi dažas Almamet “īpašās raksturīgās pazīmes”, lai attaisnotu tai piešķirto naudas soda apmēra samazinājumu. Kā tika atzīts iepriekš 74. punktā minētajā spriedumā lietā Novácke chemické závody/Komisija (137.–141. punkts), uzņēmums, kam piemīt šādas raksturīgās pazīmes, saistībā ar iespējamu naudas soda samazinājumu, uz kuru nav attiecināmi Pamatnostādnēs īpaši paredzētie gadījumi, atrodas atšķirīgā situācijā nekā uzņēmums, kuram nepiemīt minētās raksturīgās pazīmes.

266    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003. gada 23. panta 2. punktā it īpaši ir paredzēts, ka katram uzņēmumam, kurš ir piedalījies EKL 81. panta pārkāpumā, uzliktais naudas sods nepārsniedz 10 % no tā kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā. Kā ir norādīts judikatūrā, ar apgrozījumu saistītās augšējās robežas mērķis ir novērst, ka Komisijas uzliktie naudas sodi būtu nesamērīgi ar attiecīgā uzņēmuma lielumu (1983. gada 7. jūnija Tiesas spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 119. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Krājums, I‑4405. lpp., 24. punkts).

267    Tomēr ar šādu augšējo robežu nepietiek, lai novērstu tādam tirgotājam kā Almamet, kurš nodarbojas ar augstvērtīgu materiālu tirdzniecību ar samērā mazu peļņas procentu, uzlikta naudas soda iespējami nesamērīgo raksturu. Faktiski attiecīgo materiālu augstvērtības dēļ šāda uzņēmuma kopējais apgrozījums var būt nesamērīgi lielāks salīdzinājumā ar tā peļņu un aktīviem, kuri vienīgie tiks izmantoti naudas soda samaksai.

268    Otrkārt, tā kā saskaņā ar Pamatnostādnēs ietverto metodiku naudas sods tiek noteikts, par atskaites punktu izvēloties attiecīgā uzņēmuma realizētā pārdošanas apjoma procentuālo daļu tirgū, uz kuru attiecas pārkāpums, risks noteikt naudas sodu, kas ir nesamērīgs, jo atbilst ļoti būtiskai minētā uzņēmuma kopējā apgrozījuma daļai, ir vēl jo lielāks tāda uzņēmuma gadījumā kā Almamet, kam ir “samērā koncentrēts produktu portfelis”.

269    Treškārt, ir nozīme arī tam, ka Almamet bija ļoti neliels uzņēmums, kurš nepiederēja nevienai lielai sabiedrību grupai, un tai tādējādi nācās naudas sodu maksāt pašai, jo neviena cita sabiedrība nebija solidāri ar to atbildīga par šī naudas soda samaksu vai, vispārīgāk ņemot, nevarēja tai šajā ziņā sniegt savu atbalstu.

270    Ņemot vērā šos apsvērumus, vispirms ir jānorāda, ka pretēji tam, ko uzsver prasītāja, Komisijas lēmums piešķirt Almamet naudas soda apmēra samazinājumu ir juridiski pietiekami pamatots.

271    Turklāt kā nenozīmīgs ir jānoraida prasītājas arguments, kas attiecas uz to, ka Almamet, kā apstrīdētā lēmuma 371. apsvērumā faktiski ir konstatējusi Komisija, nav atbildusi Pamatnostādņu 35. punktā paredzētajiem nosacījumiem, lai tai tiktu piešķirts naudas soda apmēra samazinājums maksātnespējas dēļ. Šajā ziņā pietiek vien atgādināt, ka Komisija nolēma piešķirt Almamet naudas soda apmēra samazinājumu saskaņā ar Pamatnostādņu 37. punktu. Tāpat nav nozīmes faktam, uz kuru atsaucas prasītāja, ka Almamet, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 152. apsvēruma, ir daļēji apstrīdējusi pārkāpuma faktu. Savukārt prasītājas apgalvojums, ka Almamet esot pārkāpuma līdere, ir nepareizs (skat. šī sprieduma 97.–104. punktu), bet, pat pieņemot, ka tas ir pareizs, tam arī nebūtu nozīmes.

272    Šajos apstākļos ir jāizskata prasītājas norādītie argumenti, lai pierādītu, ka tā atradās līdzīgā situācijā kā Almamet un bija pelnījusi naudas soda apmēra samazinājumu tā paša iemesla dēļ kā šī pēdējā minētā.

273    Pirmkārt, prasītāja uzsver, ka tā pati tāpat kā Almamet darbojas attiecīgajos tirgos kā neatkarīgs un “salīdzinoši mazs” uzņēmums. Tā piebilst, ka faktiski tā esot mazāks attiecīgo tirgu dalībnieks nekā Almamet – tās realizētais pārdošanas apjoms šajos tirgos, kā norāda Komisija, esot EUR 10–15 miljoni salīdzinājumā ar EUR 20–25 miljoniem Almamet gadījumā.

274    Ar šo argumentu nepietiek, lai pamatotu secinājumu, ka prasītāja atrodoties līdzīgā situācijā kā Almamet. Vispirms Komisija ir ņēmusi vērā ne tikai to, ka Almamet ir neliels uzņēmums, bet arī to, ka tā ir neliels tirgotājs. Kā tirgotājs tā vispār neietekmē produktu, kurus tā iegādājas un tirgo, cenas, bet vienīgi savu peļņas procentu un līdz ar to gala cenu, par kuru tā pārdod produktus saviem klientiem. Tādēļ Almamet realizētais pārkāpumā tieši iesaistītais pārdošanas apjoms un, vispārīgāk ņemot, tās kopējais apgrozījums, varētu likties diezgan liels, kaut gan lielākā šādi realizēto ieņēmumu daļa esot tieši trešajām personām, proti, Almamet piegādātājiem, maksājamas summas. Prasītāja nav tirgotājs, bet gan tirgo produktus, kurus pati ražo, un līdz ar to neatrodas tādā pašā situācijā.

275    Turpinājumā ir jānorāda, ka, lai gan ir tiesa, ka prasītājas kopējais lielums nepārprotami ir mazāks nekā citu lielu uzņēmumu aizliegtās vienošanās dalībnieku lielums, tomēr starp to un Almamet kopējā apgrozījuma ziņā pastāv liela atšķirība (skat. šī sprieduma 254. punktu). Piedevām Komisija pamatoti vērš uzmanību uz to, ka no tabulas, ko prasītāja ir pievienojusi prasības pieteikumam, izriet, ka tā pārkāpuma izdarīšanas laikposmā ir nodarbinājusi vairāk nekā 600 personas. To tādējādi ir grūti kvalificēt kā nelielu uzņēmumu.

276    Otrkārt, prasītāja uzsver, ka tā gluži tāpat kā Almamet strādā ar augstvērtīgiem materiāliem un ļoti nelielu peļņas procentu. Arī tās produktu portfelis esot ļoti koncentrēts.

277    Ir jākonstatē, ka šis prasītājas arguments ir izklāstīts ļoti īsi un nav pamatots ne ar detalizētiem skaidrojumiem, ne arī ar atbilstīgiem pierādījumiem. Konkrēti prasītāja nav norādījusi ne detaļas, ne pierādījumus saistībā ar tās peļņas procentiem. Tā turklāt replikā vispār nav pieminējusi Komisijas apgalvojumu, ka tai esot produktu portfelis, kas neesot salīdzināms ar Almamet produktu portfeli.

278    Piedevām tam, ka Almamet ir tādu produktu tirgotājs, kurus tas iegādājas no citiem uzņēmumiem, kamēr prasītāja tirgo produktus, kurus pati ražo, savukārt, ir nozīme. Tieši šī iemesla dēļ, kā tika norādīts šī sprieduma 274. punktā, Almamet tirgoto produktu augstajai vērtībai un tās ļoti nelielajam peļņas procentam ir nozīme. Prasītājas, kas nav tirgotāja, bet ražotāja, gadījumā tādēļ, ka trūkst detalizētu paskaidrojumu par tās ražošanas izmaksām, kurus prasītāja tā arī nav sniegusi, šiem diviem faktoriem nav tāda pati nozīme kā Almamet gadījumā.

279    Treškārt, prasītāja uzsver, ka tai uzliktajam naudas sodam būs relatīvi liela ietekme arī uz tās finansiālo situāciju. Tā apgalvo, ka tai nākas segt lielas ražošanas, uzturēšanas, uzglabāšanas un ar ieguldījumiem saistītas izmaksas un līdz ar to lielam naudas sodam attiecībā uz to esot daudz lielāka ietekme nekā Almamet gadījumā.

280    Šis arguments, kas kopumā ir ļoti vispārīgs un nepavisam nav detalizēts, šī sprieduma 278. punktā minēto iemeslu dēļ arī ir jānoraida.

281    Prasītāja nav norādījusi citus argumentus, lai pierādītu, ka atrodas līdzīgā situācijā kā Almamet, tādējādi ir jāsecina, ka, ņemot vērā atšķirīgās situācijas, kurās atrodas [abi uzņēmumi], Komisijai nevar tikt pārmesta vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošana tādēļ, ka tā apstrīdētā lēmuma 372. apsvērumā norādīto iemeslu dēļ ir piešķīrusi naudas soda apmēra samazinājumu nevis prasītājai, bet gan Almamet. Līdz ar to otrais iebildums, tāpat kā ceturtais pamats ir jānoraida pilnībā. Turklāt, tā kā visi šajā spriedumā izskatītie prasītājas argumenti ir jānoraida, Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošana, samazinot prasītājai uzliktā naudas soda apmēru papildus šī sprieduma 231. punktā minētajam samazinājumam, nav attaisnojama.

 Par piekto pamatu, kas attiecas uz Komisijas prettiesisku atturēšanos piešķirt prasītājai naudas soda apmēra samazinājumu tās maksātnespējas un konkrēto lietas apstākļu dēļ

282    Prasītāja uzsver, ka nosacījumi, lai būtiski samazinātu tai uzliktā naudas soda apmēru atbilstoši Pamatnostādņu 35. punktam vai vismaz atbilstoši šo pašu pamatnostādņu 37. punktam, ņemot vērā tās konkrēto situāciju, bija izpildīti. Tā Komisijai pārmet, ka minētā nav pietiekami ņēmusi vērā tās ierobežoto maksātspēju, neievērojot pārliecinošo argumentāciju, ko tai esot norādījusi prasītāja. Tā līdz ar to uzskata, ka Komisija nav ievērojusi Pamatnostādnes un ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, atsakot tai naudas soda apmēra samazinājumu. Tas tā vēl jo vairāk esot tāpēc, ka Komisija esot šādu samazinājumu piešķīrusi Almamet, kaut gan prasītājas individuālā saimnieciskā situācija esot saistīta ar daudz lielāku riska potenciālu.

 Pamatnostādnes

283    Pamatnostādņu 35. un 37. punkts ir formulēts šādi:

“35. Ārkārtas gadījumos Komisija pēc pieprasījuma var ņemt vērā uzņēmuma maksātnespēju konkrētā sociālajā un ekonomiskajā kontekstā. Nelabvēlīgs finanšu stāvoklis vai zaudējumi nav iemesls, lai Komisija piešķirtu šādu naudas soda samazinājumu. Samazinājumu var piešķirt tikai, pamatojoties uz objektīviem pierādījumiem, ka naudas soda uzlikšana atbilstoši šajās pamatnostādnēs paredzētajiem nosacījumiem neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem.

[..]

37. Lai gan šīs pamatnostādnes sniedz vispārēju metodiku naudas soda noteikšanai, konkrētie lietas apstākļi vai vajadzība panākt preventīvu iedarbību var attaisnot Komisijas novirzīšanos no šīs metodikas vai no 21. punktā minētajiem ierobežojumiem.”

 Apstrīdētais lēmums

284    Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 363. un 373. apsvēruma kopīgas interpretācijas, prasītāja bija viens no uzņēmumiem, kuri administratīvā procesā gaitā pieminēja Pamatnostādņu 35. punktu. Apstrīdētā lēmuma 364.–368. apsvērumā minējusi noteiktus vispārīgus argumentus, kas ir piemērojami attiecībā uz visiem šajā punktā minētajiem uzņēmumiem, Komisija apstrīdētā lēmuma 373. un 374. apsvērumā pievērsās konkrēti prasītājas gadījumam, norādot šādu argumentāciju:

“(373)      Donau Chemie paziņoto finanšu datu [..] analīzes noslēgumā tiek izdarīts secinājums, ka uzņēmums ir dzīvotspējīgs un tam piemīt neliels risks bankrotēt. Turklāt naudas sods nav tāda rakstura, lai neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem. Līdz ar to Donau Chemie pieprasījums saistībā ar maksātnespēju tiek noraidīts.

(374)            Donau Chemie ir bieži pieminējusi katastrofālo 2005. gadu, kurā tika pilnībā sagrauta tās elektrostacija, bet šis notikums vairs neapdraud tās dzīvotspēju tādā mērā, lai tā nevarētu samaksāt ar šo lēmumu uzlikto naudas sodu.”

 Ievada piezīmes par Pamatnostādņu 35. punktu

285    Vairākkārt ir ticis nospriests, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, principā nav pienākuma ņemt vērā uzņēmuma finansiālo situāciju, kam ir raksturīgi zaudējumi, ievērojot, ka šāda pienākuma atzīšana nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kuri ir mazāk veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem (iepriekš 112. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 327. punkts; Vispārējās tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija, Recueil, II‑913. lpp., 351. punkts, un iepriekš 110. punktā minētais spriedums lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 370. punkts).

286    Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesībās pats par sevi nav aizliegts, ka Savienības iestādes īstenots pasākums izraisa attiecīgā uzņēmuma bankrotu vai likvidāciju. Faktiski, lai gan uzņēmuma, kuram ir tāda juridiskā forma kā šajā lietā, likvidācija var kaitēt uzņēmuma īpašnieku, akcionāru vai daļu turētāju interesēm, tas tomēr nenozīmē, ka vērtību zaudēs arī uzņēmuma rīcībā esošie personiskie, mantiskie un nemantiskie resursi (iepriekš 110. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Tokai Carbon u.c./Komisija, 372. punkts; 2005. gada 29. novembra spriedums lietā T‑64/02 Heubach/Komisija, Krājums, II‑5137. lpp., 163. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑452/05 BST/Komisija, Krājums, II‑1373. lpp., 96. punkts).

287    Nevar tikt atzīts, ka Komisija, pieņemot Pamatnostādņu 35. punktu, būtu sev noteikusi jebkādu pienākumu, kas būtu pretrunā šai judikatūrai. Par to liecina fakts, ka minētajā punktā nav atsauces uz uzņēmuma bankrotu, bet tas attiecas uz situāciju, kas ir radusies tādā “sociālajā un ekonomiskajā kontekstā”, kurā naudas soda uzlikšana “neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem” (iepriekš 74. punktā minētais spriedums lietā Novácke chemické závody/Komisija, 188. punkts, un iepriekš 139. punktā minētais spriedums lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 96. punkts).

288    No tā izriet, ka, runājot par Pamatnostādņu 35. panta piemērošanu, nepietiek ar to vien, ka naudas soda uzlikšana par konkurences tiesību normu pārkāpumu rada risku izraisīt attiecīgā uzņēmuma bankrotu. Faktiski no šī sprieduma 286. punktā minētās judikatūras izriet, ka, kaut arī bankrots kaitē attiecīgo īpašnieku vai akcionāru interesēm, tas obligāti nenozīmē, ka attiecīgais uzņēmums izzudīs. Tas kā tāds var turpināt pastāvēt vai nu kā juridiska persona, kas pārvalda minēto uzņēmumu, – par bankrotējušu atzītās sabiedrības rekapitalizācijas gadījumā, vai arī kā tiesību subjekts, kas veic saimniecisku darbību, – gadījumā, ja kāds cits tiesību subjekts pārņem visus tā aktīvus un tātad arī pašu uzņēmumu. Šāda pilnīga pārņemšana var notikt, vai nu brīvprātīgi pārpērkot, vai arī piespiedu kārtā pārdodot bankrotējošās sabiedrības aktīvus, kamēr uzņēmums turpina darbību (iepriekš 74. punktā minētais spriedums lietā Novácke chemické závody/Komisija, 189. punkts, un iepriekš 139. punktā minētais spriedums lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 97. punkts).

289    Līdz ar to Pamatnostādņu 35. punkts, it īpaši ņemot vērā atsauci uz attiecīgā uzņēmuma aktīvu vērtības zudumu, ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz situāciju, kurā šī sprieduma 288. punktā minētā uzņēmuma vai vismaz tā aktīvu pārņemšana šķiet maz ticama vai pat neiespējama. Šādā gadījumā bankrotējošā uzņēmuma aktīvus veidojošie elementi tiktu pārdoti pa vienam un ir ticams, ka daudziem no tiem neatrastos neviens pircējs vai arī labākajā gadījumā tie tiktu pārdoti tikai par daudz zemāku cenu, līdz ar to šķiet pamatoti runāt par visas to vērtības zudumu, kā tas ir darīts Pamatnostādņu 35. punktā (iepriekš 74. punktā minētais spriedums lietā Novácke chemické závody/Komisija, 190. punkts, un iepriekš 139. punktā minētais spriedums lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 98. punkts).

290    Turklāt ir jāatgādina, ka, lai piemērotu minēto Pamatnostādņu punktu, kā izriet no šī punkta formulējuma, ir prasīts “konkrēt[s] sociāl[ais] un ekonomisk[ais] kontekst[s]”. Saskaņā ar judikatūru šādu kontekstu veido sekas, kuras varētu radīt naudas soda samaksa, it īpaši bezdarba pieaugums vai situācijas pasliktināšanās attiecīgā uzņēmuma piegādātāju un pircēju pārstāvētajās saimniecības nozarēs (Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑5977. lpp., 106. punkts, un iepriekš 74. punktā minētais spriedums lietā Novácke chemické závody/Komisija, 192. punkts).

291    Ja 289. un 290. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, faktiski var apgalvot, ka tāda naudas soda piemērošana, kas rada risku izraisīt attiecīgā uzņēmuma darbības izbeigšanu, ir pretrunā samērīguma principam, kas Komisijai ir jāievēro ikreiz, kad tā nolemj uzlikt naudas sodu saskaņā ar konkurences tiesībām (iepriekš 74. punktā minētais spriedums lietā Novácke chemické závody/Komisija, 193. punkts, un iepriekš 139. punktā minētais spriedums lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 100. punkts).

292    Turklāt, tā kā Komisija savā argumentācijā atsaucas uz tai Pamatnostādņu 35. punktā doto plašo novērtējuma brīvību, ir jānorāda, pirmkārt, ka nav jāpiešķir pārāk liela nozīme formulējuma “var piešķirt”, nevis “ir jāpiešķir” lietojumam minētajā punktā. Šis formulējums nevar tikt izprasts tādējādi, ka Komisija var patvaļīgi atteikties piešķirt naudas soda apmēra samazinājumu, ja ir izpildīti visi minētajā punktā paredzētie nosacījumi un ja šāds samazinājums šķiet saderīgs ar vispārējiem tiesību principiem, kuru ievērošana naudas soda apmēra noteikšanas jomā ir obligāta. Tā drīzāk ir papildu norāde uz elastību, kuru var atļauties Komisija, kad tā pieņem tādas indikatīvas rīcības normas kā Pamatnostādnes (iepriekš 139. punktā minētais spriedums lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 48. punkts).

293    Otrkārt, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa, izmantojot tai naudas sodu jomā piemītošo neierobežoto kompetenci (skat. šī sprieduma 58. punktu), var aizstāt Komisijas novērtējumu ar savu novērtējumu arī attiecībā uz gadījumu, kad tā izskata jautājumu, vai prasītājai ir jāpiešķir naudas soda apmēra samazinājums saskaņā ar Pamatnostādņu 35. punktu.

294    Līdz ar to, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai, kā uzsver prasītāja, tās Komisijai norādītā argumentācija attaisno naudas soda apmēra samazinājumu saskaņā ar minēto punktu.

 Par Pamatnostādņu 35. punkta piemērošanu

295    Prasītāja uzsver, ka visa tās uzņēmumu grupa atrodas ārkārtīgi grūtā saimnieciskā situācijā. Tas atspoguļojoties saimnieciskās pamatdarbības rezultātā, kas esot jūtami krities, samazinoties no EUR 7,016 miljoniem 2007. uzņēmējdarbības gadā līdz tikai EUR 1,686 miljoniem 2008. uzņēmējdarbības gadā. Prasītājas grupas gada konsolidētais rezultāts arī uzrādot jūtamu pasliktinājumu: bilancē iegrāmatotie zaudējumi uzņēmējdarbības gadā no 2007. gada 30. septembra līdz 2008. gada 30. septembrim pārsniedza EUR 2 miljonus. Turklāt prasītājas grupas neto parāds esot pieaudzis no EUR 14,2 miljoniem 2005. uzņēmējdarbības gadā līdz EUR 30,4 miljoniem 2008. uzņēmējdarbības gadā. Tā piebilst, ka īpaši tās uzņēmuma atzars, kas nodarbojas ar kalcija karbīda ražošanu, jau gadiem ilgi strādā ar zaudējumiem. Laikposmā no 1999. līdz 2006. gadam uzkrātie zaudējumi sasniedzot EUR 15,94 miljonus.

296    Prasītāja turklāt atgādina, ka tā jau administratīvā procesa laikā esot vērsusi uzmanību uz faktu, ka tās privātā Vīsbergas [Wiesberg] (Austrija) hidroelektrostacija esot tikusi pilnībā sagrauta plūdu laikā 2005. gada vasarā. Tās kalcija karbīda ražotnes Landekā [Landeck] (Austrija) darbība esot bijusi atkarīga no Vīsbergas elektrostacijā saražotās elektrības, un to esot izdevies glābt tikai Austrijas iestāžu finansiālā atbalsta dēļ. Tomēr prasītājai esot nācies pašai segt lielu daļu no šīs elektrostacijas rekonstrukcijas izmaksām. Šīs dabas katastrofas dēļ prasītājai 2005. gadā esot radušies aptuveni EUR 20 miljonu lieli zaudējumi, un tas esot jūtami atspoguļojies fabrikas Landekā negatīvajā darbības rezultātā, kurš 2005. gadā esot sasniedzis – EUR 11,92 miljonus, kas turpinot ietekmēt prasītājas finansiālo stāvokli.

297    Piedevām prasītāja sniedz detalizētu informāciju par nozīmīgiem ieguldījumu projektiem, kurus drīzumā radīsies vajadzība īstenot vairākās tās uzņēmuma saimnieciskās darbības vietās. Kopumā paredzētajiem ieguldījumiem ražotnē Landekā līdz 2016. gadam esot jāsasniedz EUR 20,17 miljonus, un tie esot obligāti vajadzīgi šīs ražotnes darbības turpināšanas nodrošināšanai un ilgtermiņā – no tās atkarīgo darbavietu saglabāšanai. Ja prasītājai pašai nebūs līdzekļu, tos vajadzēs finansēt, ņemot aizņēmumus. Tas, ka ir ticis piemērots strīdīgais naudas sods, kuru prasītājai arī nākšoties finansēt, ņemot aizņēmumu, liegšot prasītājai saņemt vajadzīgos kredītus, padarīšot vēl smagāku tās jau tāpat nestabilo saimniecisko situāciju un izraisīšot tās konkurentes statusa vājināšanos ar kalcija karbīdu saistītajos tirgos. Naudas soda sekas turklāt būšot daļēja vai pilnīga nozīmīgu prasītājas ražotņu slēgšana un līdz ar to daudzu darbavietu zaudēšana.

298    Prasītāja atsaucas konkrēti uz situāciju tās ražotnē Landekā, kurā ir tieši nodarbinātas 70 personas un no kuras netieši esot atkarīgas arī citas darbavietas. Tā uzsver, ka 2006. gadā tā esot veikusi salīdzinošu aprēķinu attiecībā uz saimniecisko rezultātu, kuru tā sasniegtu savas ražotnes darbības turpināšanas gadījumā un gadījumā, ja tā tiktu slēgta, pārdodot trešajām personām elektrību, kas tiek ražota tās elektrostacijā Vīsbergā un kas principā ir paredzēta izmantošanai tās ražotnē Landekā. Šis aprēķins esot parādījis, ka šīs ražotnes darbības turpināšana būtu radījusi EUR 513 000 lielus zaudējumus, savukārt slēgšanas un elektrības pārdošanas trešajām personām gadījumā tā būtu sasniegusi pozitīvu rezultātu EUR 773 000 apmērā. Taču, apzinoties savu sociālo atbildību, tā ražotni Landekā vēl neesot slēgusi. Tomēr strīdīgā naudas soda piemērošana pilnīgi likšot zust pamatam ražot kalcija karbīdu ražotnē Landekā un izraisīšot tās slēgšanu.

299    Attiecībā uz šo prasītājas argumentāciju ir jānorāda, ka iepriekš 139. punktā minētajā spriedumā lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija (112. punkts) Vispārējā tiesa atzina, ka Pamatnostādņu 35. punkta piemērošanas nolūkā nepietiek ar to vien, ka tiek pierādīts, ka attiecīgais uzņēmums naudas soda piemērošanas gadījumā tiks pasludināts par bankrotējošu. Atbilstoši pašam minētā punkta formulējumam ir jābūt “objektīviem pierādījumiem, ka naudas soda uzlikšana [..] neatgriezeniski apdraudētu attiecīgā uzņēmuma dzīvotspēju un izraisītu vērtības zudumu visiem tā aktīviem”, kas nav automātiskas sekas gadījumos, kad bankrotē sabiedrības, kuras pārvalda attiecīgo uzņēmumu. Prasītājs līdz ar to uz šī Pamatnostādņu punkta piemērošanu var pretendēt tikai tad, ja tas ir sniedzis objektīvus pierādījumus par šādu iespējamību, kas ir būtisks minētā punkta piemērošanas nosacījums.

300    Tomēr šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi vai pat apgalvojusi, ka strīdīgā naudas soda piemērošana izraisīs tās bankrotu. Tā vēl jo mazāk ir pierādījusi vai pat apgalvojusi, ka šāda bankrota gadījums izraisītu vērtības zudumu visiem tās aktīviem, kā tiek prasīts Pamatnostādņu 35. punktā.

301    Patiesībā no pašas prasītājas argumentiem, kas tika īsi izklāstīti šī sprieduma 295. punktā, izriet, ka tās pamatdarbības rezultāts, lai gan ir jūtami krities, 2008. uzņēmējdarbības gadā tomēr ir saglabājies pozitīvs. Citiem vārdiem, prasītāja ir iegrāmatojusi peļņu, nevis zaudējumus. Runājot par negatīvo konsolidēto rezultātu gan 2007. gadā, gan 2008. gadā un neatkarīgi no atbildes uz jautājumu, vai ir bijusi pieļaujama tā ņemšana vērā Pamatnostādņu 35. punkta piemērošanas nolūkā, jo tas attiecas ne tikai uz prasītāju kā juridisku vienību, bet arī uz citiem tās grupā ietilpstošajiem tiesību subjektiem, par kuru integrācijas pakāpi prasītājas uzņēmuma veidotajā saimnieciskajā vienībā nav precīzu ziņu, no šo divu uzņēmējdarbības gadu salīdzinošās bilances, ko prasītāja ir pievienojusi prasības pieteikumam, izriet, ka prasītājas grupas kapitāls, neņemot vērā iegrāmatotos zaudējumus, ir palicis neskarts, jo rezerves ir bijušas lielā mērā pietiekamas, lai izlīdzinātu zaudējumus. Turklāt šis pats dokuments norāda, ka 2008. gadā ir bijusi neliela situācijas uzlabošanās, jo bilancē iegrāmatotie zaudējumi ir samazinājušies no EUR 2,63 miljoniem līdz aptuveni EUR 2,17 miljoniem.

302    Attiecībā uz prasītājas apgalvojumiem saistībā ar to, ka tās uzņēmuma atzars, kas nodarbojas ar kalcija karbīda ražošanu, strādā ar zaudējumiem, ka ir tikusi sagrauta tās hidroelektrostacija Vīsbergā, un attiecībā uz situāciju ražotnē Landekā prasītāja nepaskaidro, kāda ir to nozīme Pamatnostādņu 35. punkta piemērošanā. Šajā pēdējā minētajā punktā ir atsauce uz visa attiecīgā uzņēmuma, nevis atsevišķu tā sektoru maksātnespēju. Tomēr prasītāja nav apgalvojusi, ka ražotnes Landekā apgalvotās saimnieciskās grūtības ir tādas, ka tās varētu izraisīt prasītājas bankrotu. Turklāt ir jānorāda, ka, pat pieņemot, ka prasītājai tiktu piešķirts naudas soda apmēra samazinājums, nav garantijas, ka tā savukārt neslēgs ražotni Landekā, un tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka prasītāja pati uzsver, ka šāda iespēja tai sniegtu labumu.

303    Visbeidzot, prasītāja pati norāda, ka 2005. gadā sagrauto Vīsbergas hidroelektrostaciju daļēji Austrijas iestāžu sniegtā finansiālā atbalsta dēļ pa šo laiku ir izdevies renovēt. Līdz ar to Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā apstrīdētā lēmuma 374. apsvērumā ir konstatējusi, ka šis notikums vairs nevar apdraudēt prasītājas uzņēmuma dzīvotspēju.

304    No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija ir pamatoti noraidījusi prasītājas pieteikumu par naudas soda apmēra samazinājumu un nav neievērojusi Pamatnostādņu 35. punktu. Šajos apstākļos ir jāpārbauda arī, vai šāda samazināšana būtu bijusi attaisnojama saskaņā ar Pamatnostādņu 37. punktu, uz kuru prasītāja arī atsaucas savā argumentācijā.

 Par Pamatnostādņu 37. punkta piemērošanu

305    Pamatojoties uz šī sprieduma 296.–298. punktā īsi izklāstītajiem argumentiem, prasītāja uzsver, ka Komisijai bija tai jāpiešķir naudas soda apmēra samazinājums vismaz saskaņā ar Pamatnostādņu 37. punktu tās “konkrētās” situācijas dēļ, kā Komisija bija rīkojusies Almamet gadījumā. Prasītāja turklāt tajā pašā gadījumā atkārto savus argumentus attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi tādēļ, ka tai naudas soda apmēra samazinājums tika atteikts, savukārt Almamet šāds samazinājums tika piešķirts. Tomēr šie argumenti ir jānoraida šī sprieduma 261.–281. punktā jau izklāstīto iemeslu dēļ.

306    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Pamatnostādnēs ir minēta indikatīva rīcības norma, kurā ir norādīta prakse, kas ir jāievēro un no kuras iestāde konkrētā gadījumā nevar novirzīties, nenorādot ar vienlīdzīgas attieksmes principu saderīgus iemeslus (Tiesas 2006. gada 18. maija spriedums lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 91. punkts, un iepriekš 58. punktā minētais spriedums lietā KME Germany u.c./Komisija, 127. punkts). Līdz ar to nav neiespējams, ka Komisijai konkrētā gadījumā var būt pienākums novirzīties no pašas pieņemtajām Pamatnostādnēm ar nosacījumu, ka tā norāda ar vispārējiem tiesību principiem – tostarp it īpaši ar vienlīdzīgas attieksmes principu – saderīgus iemeslus, kuri tai ir jāievēro, nosakot naudas soda apmēru (iepriekš 139. punktā minētais spriedums lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 42. punkts).

307    Patiesībā saskaņā ar tiesību normu hierarhiju Savienības iestāde nevar ar iekšēju rīcības normu, ko tā sev pati nosaka, pilnīgi atteikties īstenot novērtējuma brīvību, kas tai ir tikusi piešķirta ar tādu tiesību normu, kāda šajā gadījumā ir Regulas Nr. 1/2003 23. pants (skat. iepriekš 139. punktā minēto spriedumu lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

308    Ir jāatgādina arī, ka, lai noteiktu par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzliekamo naudas sodu, Komisijai ir pienākums ievērot it īpaši samērīguma principu. Tātad pamatnostādnes naudas sodu noteikšanas jomā, kas nepieļautu Komisijas elastību, izvēloties katrā konkrētajā gadījumā piemērotu apmēru, nebūtu saderīgas ar samērīguma principu, ja tās varētu izraisīt tāda naudas soda piemērošanu, kurš ievērojami pārsniedz to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, vai arī pretēji – naudas sodu, kura apmērs ir šim nolūkam acīmredzami neatbilstošs (iepriekš 139. punktā minētais spriedums lietā Ecka Granulate un non ferrum Metallpulver/Komisija, 45. punkts).

309    Tādējādi Komisija Pamatnostādņu 37. punktā ir pamatoti paredzējusi sev tiesības novirzīties no tajās aprakstītās metodikas naudas soda apmēra noteikšanai un līdz ar to konkrētā gadījumā noteikt naudas sodu, kura apmērs atšķiras no tā, kas būtu ticis noteikts, piemērojot šo metodiku, ja to prasa attiecīgā gadījuma konkrētie apstākļi. Tomēr šāda summa tikpat labi var būt lielāka par to, kas ir tikusi aprēķināta saskaņā ar Pamatnostādnēs paredzēto metodiku.

310    Turklāt Vispārējai tiesai, kurai šajā jomā ir neierobežota kompetence, kas tai ļauj aizstāt Komisijas novērtējumu ar savu novērtējumu, un kurai piedevām Pamatnostādnes nav saistošas, un tā var no tām novirzīties, to savā spriedumā izskaidrojot (skat. šī sprieduma 60. punktu), ir tiesības samazināt naudas soda apmēru uz mazāku summu nekā tā, kas var tikt noteikta, piemērojot Pamatnostādnes, ja to attaisno tās izskatāmās lietas apstākļi. Tomēr prasītājam vēl ir arī jāatsaucas uz nozīmīgiem iemesliem, kuri var attaisnot šādu samazināšanu, un tie jāpamato ar pierādījumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 58. punktā minēto spriedumu lietā KME Germany u.c., 131. punkts).

311    Taču šajā lietā prasītājas norādītā argumentācija saistībā ar šo pamatu neattaisno Vispārējās tiesas iesaistīšanos, samazinot naudas soda apmēru. Prasītājas apgalvotās saimnieciskās grūtības, pat pieņemot, ka tās ir konstatētas, kā jau tika atzīts, nepierāda, ka uz to attiecas risks piedzīvot bankrotu un vēl jo mazāk pilnīgu tās aktīvu vērtības zudumu. Ņemot vērā arī šī sprieduma 285. un 286. punktā minēto judikatūru, [saimnieciskās grūtības] vien nevar attaisnot naudas soda apmēra samazināšanu, īstenojot Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci.

312    Turklāt saistībā ar prasītājas argumentāciju attiecībā uz ražotnes Landekā piedzīvotajām grūtībām ir jākonstatē, ka prasītāja tā arī nav pierādījusi patiesu saikni starp lūgto naudas soda apmēra samazinājumu un attiecīgās ražotnes un no tās atkarīgo darbavietu saglabāšanu. Kā jau tika atzīts, nekas neliegtu prasītājai jebkurā brīdī izlemt slēgt šo ražotni, pat ja tai būtu ticis piešķirts naudas soda apmēra samazinājums. Šajos apstākļos ir jāsecina, ka arī šie argumenti neattaisno Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošanu, samazinot naudas soda apmēru.

313    Tā kā ir jānoraida visi prasītājas norādītie argumenti saistībā ar piekto pamatu, šis pamats ir jānoraida un ir jāsecina, ka Vispārējās tiesas neierobežotās kompetences īstenošana, lai tādējādi piešķirtu prasītājai tai uzliktā naudas soda apmēra papildu samazinājumu, nav attaisnojama.

314    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta c) punkts, ciktāl Komisija tajā ir noteikusi naudas soda apmēru, ņemot vērā naudas soda apmēra samazinājuma likmi 35 % apmērā, ir jāsamazina prasītājai uzliktā naudas soda apmērs līdz EUR 4,35 miljoniem, kas ir summa, kuru Vispārējā tiesa, īstenojot savas neierobežotās pilnvaras, uzskata par piemērotu, ievērojot konkrētos lietas apstākļus, kas it īpaši ir saistīti ar Komisijas konstatētā pārkāpuma smagumu un ilgumu, tāpat kā prasītājas kopējos līdzekļus, un prasība pārējā daļā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

315    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

316    Tā kā prasība tika apmierināta tikai daļēji, Vispārējā tiesa, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, nolemj, ka prasītāja sedz 90 % savu, kā arī atlīdzina 90 % Komisijas tiesāšanās izdevumu. Komisija sedz 10 % savu un atlīdzina 10 % tiesāšanas izdevumu, kas ir radušies prasītājai.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1)      noteikt saskaņā ar Komisijas 2009. gada 22. jūlija Lēmuma C(2009) 5791, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.396 – Tēraudrūpniecībā un gāzes ieguves rūpniecībā izmantojamie reaģenti, kuru sastāvā ir kalcija karbīds un magnijs) 2. panta c) punktu Donau Chemie AG uzlikto naudas sodu EUR 4,35 miljonu apmērā;

2)      prasību pārējā daļā noraidīt;

3)      Donau Chemie sedz 90 % savu, kā arī atlīdzina 90 % Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumu. Komisija sedz 10 % savu un atlīdzina 10 % tiesāšanās izdevumu, kas ir radušies Donau Chemie.

Czúcz Labucka Gratsias

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 14. maijā.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēstureII – 2

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumiII – 4

Juridiskais pamatojumsII – 5

Par pirmo pamatu, kas attiecas uz kļūdainu naudas soda pamatsummas noteikšanuII – 5

Ievada piezīmesII – 6

Par pirmo daļu, kura attiecas uz aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējās tirgus daļas kļūdainu novērtējumu, kas izriet no kļūdas attiecīgo tirgu noteikšanāII – 7

Par otro daļu, kura attiecas uz Komisijas atturēšanos ņemt vērā pārkāpuma ietekmes uz tirgu neesamībuII – 16

Par trešo daļu, kura attiecas uz kļūdainu attiecīgā tirgus saimnieciskās nozīmes novērtējumuII – 20

Par ceturto daļu, kura attiecas uz prasītājas dalības pārkāpumā relatīvā smaguma kļūdainu novērtējumuII – 21

Par piekto daļu, kura attiecas uz Komisijas atturēšanos ņemt vērā to, ka prasītāja ir piedalījusies tikai atsevišķās pārkāpuma daļāsII – 27

Par sesto daļu, kura attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā un uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar iestāšanās maksas noteikšanuII – 28

Par otro pamatu, kas attiecas uz Komisijas prettiesisku atturēšanos ņemt vērā par labu prasītājai vainu mīkstinošus apstākļusII – 31

Ievada piezīmesII – 32

Par pirmo daļu, kura attiecas uz to, ka strīdīgie nolīgumi nav tikuši īstenoti, ka prasītāja nav iedzīvojusies un nav ticis nodarīts kaitējums patērētājiemII – 32

Par otro daļu, kura attiecas uz to, ka nav tikusi ņemta vērā prasītājas faktiskā sadarbībaII – 34

Par trešo daļu, kura attiecas uz to, ka nav tikusi ņemta vērā prasītājas atzīšanās un nožēlaII – 34

Par ceturto daļu, kura attiecas uz prasītājas ieviesto atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas pasākumu neņemšanu vērāII – 36

Par piekto daļu, kura attiecas uz to, ka nav tikusi ņemta vērā kalcija karbīda ražošanas nozarē pastāvošā krīzes situācija un krīzes situācija, kurā ir atradusies pati prasītājaII – 39

Par trešo pamatu, kas attiecas uz 2002. gada paziņojuma par iecietību neievērošanuII – 41

2002. gada paziņojums par iecietībuII – 41

Apstrīdētais lēmumsII – 42

Ievada piezīmesII – 43

Par datumu, kad prasītāja paziņoja Komisijai pierādījumusII – 44

Par prasītājas norādīto faktu saistībā ar kalcija karbīda granulām pievienoto vērtībuII – 44

Par prasītājas norādīto faktu saistībā ar kalcija karbīda pulveri pievienoto vērtībuII – 45

Par prasītājas norādīto faktu saistībā ar magnija granulām pievienoto vērtībuII – 47

Prasītājai piešķirtā naudas soda apmēra samazinājuma likmes piemērotības novērtējumsII – 52

Par prasītājas sadarbības kā vainu mīkstinoša apstākļa ņemšanu vērāII – 55

Par ceturto pamatu, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu neievērošanuII – 56

Par pirmo iebildumu, kas attiecas uz to, ka nav tikusi veikta naudas soda apmēra diferenciācija atkarībā no attiecīgo uzņēmumu lieluma un no to kopējā un tirgos, uz kuriem attiecas pārkāpums, realizētā apgrozījumaII – 56

Par otro iebildumu, kas attiecas uz šķietami īpaši labvēlīgo attieksmi pret AlmametII – 61

Par piekto pamatu, kas attiecas uz Komisijas prettiesisku atturēšanos piešķirt prasītājai naudas soda apmēra samazinājumu tās maksātnespējas un konkrēto lietas apstākļu dēļII – 64

PamatnostādnesII – 65

Apstrīdētais lēmumsII – 65

Ievada piezīmes par Pamatnostādņu 35. punktuII – 65

Par Pamatnostādņu 35. punkta piemērošanuII – 68

Par Pamatnostādņu 37. punkta piemērošanuII – 70

Par tiesāšanās izdevumiemII – 72

* Tiesvedības valoda – vācu.