VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2015. gada 28. aprīlī (*)
Dempings – Ferosilīcija imports, kura izcelsme, inter alia, ir Krievijā – Daļēja starpposma pārskatīšana – Dempinga starpības aprēķins – Apstākļu maiņa – Ilgtspēja
Lieta T‑169/12
Chelyabinsk electrometallurgical integrated plant OAO (CHEMK), Čeļabinska (Krievija),
Kuzneckie ferrosplavy OAO (KF), Novokuzņecka (Krievija),
ko pārstāv B. Evtimov, advokāts,
prasītājas,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J.‑P. Hix, pārstāvis, kuram sākotnēji palīdz de G. Berrisch un A. Polcyn, advokāti, vēlāk – Berrisch un de N. Chesaites, barrister, un visbeidzot – de D. Gerardin, advokāts,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja H. van Vliet, M. França un A. Stobiecka‑Kuik, vēlāk – M. França, Stobiecka‑Kuik un J.‑F. Brakeland, pārstāvji,
un
Euroalliages, Brisele (Beļģija), ko pārstāv O. Prost un M.‑S. Dibling, advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
par lūgumu daļēji atcelt Padomes 2012. gada 16. janvāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 60/2012, ar ko izbeidz daļēju starpposma pārskatīšanu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 3. punktu attiecībā uz antidempinga pasākumiem, ko piemēro ferosilīcija importam, kura izcelsme ir, inter alia, Krievijā (OV L 22, 1. lpp.), ciktāl tā skar prasītājas.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] un L. Madise [L. Madise] (referents),
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 28. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
1 Antidempinga pamatregulējumu veido Padomes 2009. gada 30. novembra Regula (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 343, 51. lpp., kļūdu labojums – OV 2010, L 7, 22. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), ar kuru tika aizstāta Padomes 1995. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), ar tajā izdarītajiem grozījumiem.
2 Pamatregulas 2. pantā ir izklāstīti noteikumi par to, kā noteikt dempinga esamību. Pamatregulas 11. un 12. pants attiecas uz dempinga starpības noteikšanu izmeklēšanas laikā. Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 12. punktu “dempinga starpība ir summa, par kādu normālā vērtība pārsniedz eksporta cenu”.
3 Pamatregulas 11. panta 3. punktā ir noregulēta starpposma pārskatīšanas procedūra. Saskaņā ar šo tiesību normu:
“Ja uzskata par lietderīgu, pēc Komisijas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts pieprasījuma, vai pēc kāda eksportētāja vai importētāja pieprasījuma ar noteikumu, ka pēc galīgā pasākuma ieviešanas ir pagājis attiecīgs laikposms vai vismaz viens gads, vai pēc Kopienas ražotāju pieprasījuma, kurā ir ietverti pietiekami pierādījumi, kas pamato nepieciešamību pēc šāda starpposma pārskata, var pārskatīt arī nepieciešamību turpināt pasākumu piemērošanu.
Starpposma pārskatīšanu uzsāk, ja pieprasījumā ir sniegti pietiekami pierādījumi tam, ka pasākuma turpmāka piemērošana, lai neitralizētu dempingu, ilgāk nav nepieciešama, un/vai nav domājams, ka zaudējumi turpināsies vai atkārtosies, ja pasākumu atceltu vai mainītu, vai ka ar esošo pasākumu nepietiek vai vairs nepietiek, lai neitralizētu dempingu, kas rada zaudējumus.
Ja izmeklēšanas pasākumus veic, ievērojot šo punktu, Komisija cita starpā var apsvērt, vai ar dempingu un zaudējumiem saistītie apstākļi ir ievērojami mainījušies un vai esošie pasākumi nodrošina cerētos rezultātus un novērš zaudējumus, kas ir konstatēti iepriekš saskaņā ar 3. pantu. Šajā sakarā, pieņemot galīgo lēmumu, ņem vērā visus būtiskos un pienācīgi dokumentētos pierādījumus.”
4 Saskaņā ar pamatregulas 11. panta 9. punktu:
“Visos pārskatos un izmeklēšanās par atmaksāšanu, kuras, ievērojot šo pantu, veic Komisija ar noteikumu, ka apstākļi nav mainījušies, izmanto tās pašas metodes, kas tika izmantotas izmeklēšanā, kuras rezultātā tika ieviests maksājums, attiecīgi ņemot vērā 2. pantu un jo īpaši tā 11. un 12. punktu, kā arī 17. pantu.”
Tiesvedības priekšvēsture
5 Prasītājas, Chelyabinsk electrometallurgical integrated plant OAO (CHEMK) un Kuzneckie ferrosplavy OAO (KF), ir Krievijā dibinātas sabiedrības, kas nodarbojas ar ferosilīcija ražošanu, kas ir sakausējums, ko izmanto tērauda un dzelzs ražošanā. RFA International, LP (RFAI) ir ar prasītājām saistīts komersants. RFAI, kas ir dibināta Kanādā, pieder atzars Šveicē, kurš savukārt ir atbildīgs par prasītāju pārdošanas aktivitātēm Eiropā.
6 2008. gada 25. februārī pēc Eiropas Ferosakausējumu ražošanas asociācijā (Euroalliages) iesniegtās sūdzības Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 172/2008, ar ko piemēro galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas noteikts Ķīnas Tautas Republikas, Ēģiptes, Kazahstānas, bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas un Krievijas izcelsmes ferosilīcija importam (OV L 55, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “sākotnējā regula”). Saskaņā ar sākotnējās regulas 1. pantu galīgā antidempinga maksājuma likme, ko piemēro Kopienas brīvas robežpiegādes cenai pirms nodokļa samaksas, prasītāju ražotajām precēm ir 22,7 %.
7 2009. gada 30. novembrī prasītājas iesniedza pieprasījumu par daļēju starpposma pārskata procedūru atbilstoši pamatregulas 11. panta 3. punktam tikai attiecībā uz dempingu. Pieprasījumā tā iesniedzējas apgalvoja, ka apstākļi, pamatojoties uz kuriem bija noteikti pasākumi, ir mainījušies un ka šīs pārmaiņas ir ilglaicīgas.
8 2010. gada 27. oktobrī Eiropas Komisija publicēja Paziņojumu par daļējas starpposma pārskatīšanas sākšanu attiecībā uz antidempinga pasākumiem, kas cita starpā piemērojami Krievijas izcelsmes ferosilīcija importam (OV C 290, 15. lpp.), tikai attiecībā uz dempingu. Pārskatīšanas izmeklēšana aptvēra laikposmu no 2009. gada 1. oktobra līdz 2010. gada 30. septembrim (turpmāk tekstā – “pārskatīšanas izmeklēšanas periods”).
9 2011. gada 12. janvāra un 24. marta vēstulēs prasītājas sniedza Komisijai skaidrojumus par grupas struktūru, kurai tās un RFAI piederēja, un par jautājumu saistībā ar apstākļu pārmaiņu ilglaicīgumu, kas minēti pieprasījumā par starpposma pārskatīšanu.
10 2011. gada 28. oktobrī Komisija nosūtīja prasītājām dokumentu, kurā bija fakti un apsvērumi, uz kuru pamata tā plānoja ieteikt starpposma pārskatīšanu izbeigt, neveicot nekādus grozījumus antidempinga pasākumos, kas noteikti ar sākotnējo regulu (turpmāk tekstā – “vispārīgās informācijas dokuments”). Šajā dokumentā Komisija, pirmkārt, norādīja dempinga starpības summu par pārskatīšanas izmeklēšanas periodu un, otrkārt, to, ka apstākļu maiņa, ko prasītājas minējušas savā pieprasījumā par starpposma pārskatīšanu, nevarot tikt uzskatīta par ilglaicīgu.
11 2011. gada 14. novembrī prasītājas Komisijai paziņoja savus apsvērumus saistībā ar vispārīgās informācijas dokumentu.
12 Starpposma pārskatīšanas beigās Padome pieņēma 2012. gada 16. janvāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 60/2012, ar ko izbeidz daļēju starpposma pārskatīšanu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 3. punktu attiecībā uz antidempinga pasākumiem, ko piemēro ferosilīcija importam, kura izcelsme ir, inter alia, Krievijā (OV L 22, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”). Šajā regulā Komisija 2. nodaļā “Apstākļu pārmaiņu ilglaicīgums” vērtēja, vai prasītāju pieprasījumā par starpposma pārskatīšanu minētā apstākļu pārmaiņa tikai attiecībā uz dempingu ir bijusi ilglaicīga un vai tādēļ būtu pamatoti spēkā esošos pasākumus samazināt vai pat likvidēt.
13 Pirmkārt, tā atgādināja, ka pārskatīšanā, ko veic atbilstīgi pamatregulas 11. panta 3. punktam, novērtējot nepieciešamību turpināt esošos pasākumus, Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība, kas ietver iespēju veikt prognozes novērtējumu attiecībā uz attiecīgo eksportētāju cenu politiku. Tādējādi tā norādīja, ka šajā kontekstā iestādēm jāpārbauda prasītāju argumenti par to, kāpēc apstākļu maiņa, uz kuru tās ir atsaukušās, šajā gadījumā ir bijusi ilglaicīga.
14 Otrkārt, izvērtējot apstākļu maiņas ilglaicīgumu, uz ko atsaucas prasītājas, Padome sākotnēji, pirmām kārtām, nolēma detalizēti izskatīt Savienības iestāžu apsvērumus saistībā ar jautājumu, vai prasītājas pārskatīšanas izmeklēšanas laikā turpināja praktizēt dempingu Savienības tirgū un, otrām kārtām, šai sakarā “aptuveni 13 %” apmērā novērtēt dempinga starpību pārskatīšanas procedūrā. Tālāk Padome izvērtēja dažādus prasītāju argumentus saistībā ar apgalvoto apstākļu maiņas ilglaicīgumu, uz ko tās atsaucās. Šajā vērtējumā tā apstrīdētās regulas preambulas 54. punktā “Secinājums: trūkst pierādījumu par apstākļu maiņas ilglaicīgumu” secināja, ka neesot pietiekamu pierādījumu par to, ka aplūkotā apstākļu iespējamā maiņa ir bijusi ilglaicīga un ka tādējādi esot pāragri un nepamatoti šajā stadijā samazināt spēkā esošās tiesības. Papildus šim secinājumam – kā tas arī izriet no apstrīdētās regulas preambulas 38. un 40. punkta, Padome skaidri norādīja, ka, lai kāda arī pārskatīšanas izmeklēšanā ir bijusi dempinga starpības summa, “jebkurā gadījumā” neesot pietiekamu pierādījumu, lai uzskatītu, ka šai starpībai atbilstošā summa minētajā periodā bija ilglaicīga. Tādēļ Padome apstrīdētās regulas 1. pantā nolēma negrozīt sākotnējā regulā noteiktā antidempinga maksājuma līmeni.
15 Vienlaikus pieprasījumam par starpposma pārskatīšanu RFAI pieprasīja atlīdzināt samaksātos antidempinga maksājumus atbilstoši pamatregulas 11. panta 8. punktam. Pieprasījumi par atmaksu attiecas uz laikposmu no 2008. gada 1. oktobra līdz 2010. gada 30. septembrim. Komisija izmeklēšanas laikposmu sadalīja; atbilstoši tam atlīdzība tika atzīta par diviem apakšlaikposmiem: no 2008. gada 1. oktobra līdz 2009. gada 30. septembrim (turpmāk tekstā – “PE1”) un no 2009. gada 1. oktobra līdz 2010. gada 30. septembrim (turpmāk tekstā – “PE2”), un PE2 sakrita ar pārskatīšanas izmeklēšanas laikposmu.
16 2011. gada 9. novembrī Komisija informēja prasītājas par saviem secinājumiem saistībā ar pieprasījumiem par atmaksu par PE1. Saistībā ar PE2 Komisija prasītājām norādīja uz vispārējās informācijas dokumentu, kas bija sagatavots starpposma pārskatīšanas ietvaros.
17 2012. gada 26. janvārī elektroniskā pasta vēstulē prasītājas pieprasīja paziņot dempinga starpības aprēķinu, kāda tā minēta apstrīdētajā regulā. Tā paša datuma elektroniskā pasta vēstulē Komisija atbildēja, ka tā nosūta detalizētu minētā aprēķina aprakstu saistībā ar prasījumiem par atmaksu par PE2.
18 2012. gada 6. jūnijā Komisija prasītājām paziņoja galīgās informācijas dokumentu atmaksas izmeklēšanas ietvaros, kurā it īpaši bija ietverts dempinga starpības aprēķins par PE2.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
19 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 10. aprīlī, prasītājas cēla šo prasību.
20 Ar attiecīgi 2012. gada 1. jūnijā un 18. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajiem dokumentiem Komisija un Euroalliages lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam.
21 Ar 2012. gada 6. augustā un 21. septembrī, kā arī 2014. gada 1. martā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajiem dokumentiem prasītājas pieprasīja, lai atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 2. punktam dažas konfidenciālas prasības pieteikuma, atbildes raksta, replikas un Komisijas apsvērumu daļas Euroalliages netiktu darītas zināmas. Šīs paziņošanas mērķiem prasītājas, Padome un Komisija iesniedza attiecīgo procesuālo rakstu nekonfidenciālu versiju.
22 Ar 2012. gada 5. septembra rīkojumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas un Euroalliages pieteikumus par iestāšanos lietā.
23 Mainot Vispārējās tiesas palātu sastāvu, tiesnesis referents tagad darbojas otrajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
24 Ar procesa organizatorisko pasākumu Komisija tika aicināta iesniegt dokumentu. Prasītais dokuments tika iesniegts noteiktajā termiņā.
25 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2014. gada 28. marta tiesas sēdē.
26 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz prasītājām;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
27 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28 Komisija lūdz Vispārējo tiesu prasību noraidīt kā nepamatotu.
29 Euroalliages prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasītāju izvirzītos pamatus noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
30 Savas prasības atcelt tiesību aktu atbalstam prasītājas izvirza trīs pamatus.
31 Izvirzīdamas pirmo pamatu, prasītājas norāda, ka Komisija un Padome (turpmāk tekstā – “iestādes”), pirmkārt, nav ievērojušas pamatregulas 11. panta 9. punktu, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, otrkārt, ir pieļāvušas kļūdu tiesību piemērošanā un pārsniegušas savas rīcības brīvības robežas pamatregulas 11. panta 3. punkta piemērošanā un, treškārt, ir pārkāpušas prasītāju tiesības uz aizstāvību. Būtībā tās apstrīd faktu, ka apstrīdētajā regulā Padome ir atturējusies precīzi aprēķināt dempinga starpību.
32 Izvirzīdamas otro pamatu, prasītājas atsaucas uz iestāžu pieļautu acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar eksporta cenas aprēķinu, lai pārskatīšanas izmeklēšanā noteiktu dempinga starpību.
33 Izvirzīdamas trešo pamatu, prasītājas atsaucas uz pamatregulas 11. panta 3. punkta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tās būtībā apstrīd iestāžu izdarīto secinājumu, saskaņā ar kuru apstākļu maiņa, uz ko ir izdarīta atsauce pieprasījumā par starpposma pārskatīšanu, neesot bijusi ilglaicīga.
34 Vispirms Vispārējā tiesa uzskata par vajadzīgu izvirzīt nosacījumus, saskaņā ar kuriem būtu jāizvērtē trīs prasītāju izvirzītie pamati prasības atbalstam. Šai sakarā ir jānorāda, ka apstrīdētā regula tika pieņemta starpposma pārskatīšanas beigās saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu, kuras normas regulē šādas pārskatīšanas uzsākšanas nosacījumus un mērķus (spriedums, 2009. gada 17. novembris, MTZ Polyfilms/Padome, T‑143/06, Krājums, EU:T:2009:441, 40. punkts).
35 Šai sakarā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu pēc kāda eksportētāja, importētāja vai Kopienas ražotāju pieprasījuma, kurā ir ietverti pietiekami pierādījumi, kas pamato nepieciešamību pēc šādas starpposma pārskatīšanas, var pārskatīt arī nepieciešamību turpināt pasākumu piemērošanu. Šajā gadījumā pieprasījumu kā eksportētāji iesniedza prasītājas. Turklāt lietas dalībnieku starpā nav domstarpību par to, ka pieprasījums attiecās tikai uz dempingu.
36 Tālāk ko pamatregulas 11. panta 3. punkta otrās daļas noteikumiem izriet, ka faktiski, ja pieprasījumu iesniedz eksportētājs vai importētājs un tas attiecas tikai uz dempingu, starpposma pārskatīšanu uzsāk, ja pieprasījumā ir sniegti pietiekami pierādījumi tam, ka pasākuma turpmāka piemērošana, lai neitralizētu dempingu, ilgāk nav nepieciešama.
37 Visbeidzot, no tiesas judikatūras izriet, ka, runājot par pārskatīšanas pieprasījumu, kas attiecas tikai uz dempingu, Padome, ņemot vērā minētās tiesību normas, var konstatēt ievērojamas apstākļu izmaiņas attiecībā uz dempingu un ir tiesīga pēc ilglaicīgu izmaiņu konstatēšanas secināt, ka ir jāmaina atlikušie antidempinga maksājumi (spriedums MTZ Polyfilms/Padome, minēts 34. punktā, EU:T:2009:441, 41. punkts).
38 Ņemot vērā iepriekš 34.–37. punktā atgādināto, vispirms kopā būtu jāizskata pirmais un trešais pamats daļā, kurā Padomei ir izvirzīti iebildumi, ka tā būtībā ir pārkāpusi, pirmkārt, pamatregulas 11. panta 3. punktu, otrkārt, šīs regulas 11. panta 9. punkta noteikumus, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, un, treškārt, prasītāju tiesības uz aizstāvību. Tālāk būtu jāizvērtē otrais pamats, kas attiecas uz eksporta cenas aprēķinu, nosakot dempinga starpību, turklāt ņemot vērā secinājumus, kas tiks izdarīti par pirmo un trešo pamatu.
Par pirmo un trešo pamatu, tos skatot kopā, daļā par pamatregulas 11. panta 3. punkta un 11. panta 9. punkta, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, pārkāpumu, kā arī par prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
39 Pirmā un trešā pamata ietvaros, tos vērtējot kopā, prasītājas atsaucas, pirmkārt, uz pamatregulas 11. panta 3. punkta pārkāpumu, otrkārt, uz pamatregulas 11. panta 9. punkta, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, pārkāpumu un, treškārt, uz prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
Par pamatregulas 11. panta 3. punkta pārkāpumu
40 Pirmā un trešā pamata atbalstam prasītājas atsaucas uz pamatregulas 11. panta 3. punkta pārkāpumu. Būtībā tās izvirza divus iebildumus: pirmkārt, par to, ka iestādes esot pieļāvušas kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz tām piešķirtās rīcības brīvības robežu pārsniegšanu atbilstoši minētajam pantam, un, otrkārt, par to, ka iestādes esot pieļāvušas acīmredzamu kļūdu novērtējumā, attiecībā uz dempinga starpību uzskatīdamas, ka apstākļu maiņa nav bijusi ilglaicīga.
– Par pirmo iebildumu, kas formulēts pirmā pamata ietvaros un kas attiecas uz iestāžu pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, pārsniedzot rīcības brīvības robežas atbilstoši pamatregulas 11. panta 3. punktam
41 Prasītājas būtībā norāda, ka iestādes, atturēdamās precīzi aprēķināt dempinga starpību saskaņā ar pamatregulas 11. panta 9. punktu, jo apstākļu maiņa, uz ko tās ir atsaukušās, nav bijusi ilglaicīga, esot pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārsniegušas tām piešķirtās rīcības brīvības robežas prognozes vērtējumā atbilstoši pamatregulas 11. panta 3. punktam.
42 Padome un Komisija apstrīd prasītāju argumentus.
43 Pirmkārt – kā tas tika atgādināts iepriekš 34.–37. punktā –, no pamatregulas 11. panta 3. punkta otrās un trešās daļas formulējuma izriet, ka starpposma pārskatīšanas mērķis ir izvērtēt antidempinga pasākumu nepieciešamību un šai sakarā, ja eksportētāja pārskatīšanas pieprasījums attiecas tikai uz dempingu, tādā gadījumā iestādēm vispirms ir jāizvērtē vajadzība saglabāt esošo pasākumu un tādēļ saistībā ar dempingu konstatēt ne tikai ievērojamas, bet arī ilglaicīgas apstākļu izmaiņas (šajā ziņā skat. spriedumu MTZ Polyfilms/Padome, minēts 34. punktā, EU:T:2009:441, 41. punkts). Savukārt tikai pēc tam, kad šī nepieciešamība ir novērtēta un iestādes ir nolēmušas mainīt esošos pasākumus, nosakot jaunus pasākumus, tām ir saistoša pamatregulas 11. panta 9. punkta norma, kas tām piešķir tieši noteiktas pilnvaras un pienākumu principā piemērot to pašu metodi, kas tikusi izmantota sākotnējā izmeklēšanā, kuras rezultātā ir noteikts antidempinga maksājums (spriedums MTZ Polyfilms/Padome, minēts 34. punktā, EU:T:2009:441, 49. punkts).
44 Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru – kā tas ir atgādināts apstrīdētās regulas preambulas 11. punktā – kopējās tirdzniecības politikas jomā, it īpaši komercaizsardzības pasākumu jautājumā, iestādēm ir plaša rīcības brīvība to pārbaudāmo ekonomisko, politisko un juridisko situāciju sarežģītības dēļ. Šādas rīcības brīvības pārbaudei tiesā tādējādi ir jāaprobežojas ar pārbaudi par to, vai ir ievērotas procesuālās normas, apstrīdētās izvēles veikšanai izmantoto faktu pareizības pārbaudi, kā arī pārbaudi par to, vai nav acīmredzamas kļūdas šo faktu vērtējumā un vai nav notikusi nepareiza pilnvaru izmantošana (spriedums, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 63. punkts; šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 27. septembris, Ikea Wholesale, C‑351/04, Krājums, EU:C:2007:547, 40. un 41. punkts).
45 Šie apsvērumi tostarp attiecas uz vērtējumu, ko iestādes veic pārskatīšanas laikā. Runājot par starpposma pārskatīšanu, saskaņā ar pamatregulas 11. panta 3. punktu Komisija – ja pārskatīšanas pieprasījums attiecas tikai uz dempingu – var izvērtēt, vai ar dempingu saistītie apstākļi ir būtiski mainījušies, vai arī esošie pasākumi nodrošina cerētos rezultātus, lai beigu beigās piedāvātu atcelt, grozīt vai saglabāt antidempinga maksājumu, kas noteikts sākotnējā izmeklēšanā.
46 Treškārt, ir jānorāda, ka pamatregulas 11. panta 3. punktā nav paredzēta metode vai īpaša kārtība, kas uzliek iestādēm pienākumu veikt šajā tiesību normā paredzēto vērtējumu. Saskaņā ar minētās regulas 11. panta 3. punkta formulējumu, lai pierādītu, vai ar dempingu saistītie apstākļi un zaudējumi ir būtiski mainījušies, “ņem vērā visus būtiskos un pienācīgi dokumentētos pierādījumus”.
47 Ceturtkārt, jānorāda, ka pārbaudē, kas Komisijai šajā ziņā ir jāveic, var būt ne tikai situācijas novērtējuma retrospektīva analīze, sākot no sākotnējā galīgā maksājuma noteikšanas, novērtējot, vai maksājums, lai neitralizētu dempingu, kas rada zaudējumus, ir jāturpina vai jāmaina, bet arī situācijas iespējamās attīstības prognozes analīze, sākot no pārskatīšanas pasākuma noteikšanas, novērtējot minētā pasākuma izbeigšanas vai maiņas iespējamo ietekmi.
48 Runājot par dempingu, no pamatregulas 11. panta 3. punkta otrās daļas un, konkrēti, no vārda “turpināt” lietojuma izriet, ka prognozes vērtējuma ietvaros attiecīgajai iestādei pārskatīšanas pieprasījuma iesniedzēja iesniegto pierādījumu kontekstā ir jākontrolē, vai dempings nākotnē neradīsies no jauna vai nepalielināsies, un tādēļ pasākumi tā neitralizēšanai vairs vajadzīgi. Citiem vārdiem, kā tas norādīts iepriekš 36. punktā, starpposma pārskatīšanā dempinga sakarā iesniedzējam ir jāpierāda, ka apstākļu, kas bijuši iemesls dempingam, maiņa ir bijusi ilglaicīga.
49 Tādējādi pieprasījuma saistībā ar dempingu starpposma pārskatīšana prasa gan retrospektīvu, gan prognozes analīzi – un abās ir jāpierāda, ka spēkā esošais pasākums vairs nav jāsaglabā. Kā tas izriet no iepriekš 43. punktā minētā – vajadzība veikt spēkā esoša pasākuma pārskatīšanu ir secinājums, pirmkārt, ka ar dempingu saistītie apstākļi ir ievērojami mainījušies un, otrkārt, ka šīs izmaiņas ir bijušas ilglaicīgas. Tādējādi pietiek, lai neiestātos viens no šiem kumulatīvajiem nosacījumiem, un iestādes varētu secināt, ka spēkā esošais pasākums ir jāsaglabā.
50 Šai sakarā ir jānorāda, ka 11. panta 3. punkta otrajā un trešajā daļā nav ietverta nekāda norāde par kārtību, kādā šie divi vērtējumi būtu jāveic. No judikatūras būtībā izriet, ka pamatregulas 11. panta 3. punkta lietderīgā iedarbība tiek galvenokārt nodrošināta tādējādi, ka iestādēm ir plaša rīcības brīvība, tostarp iespēja prognozes veidā izvērtēt attiecīgo eksportētāju cenu politiku, veicot pārskatīšanu par esošo pasākumu saglabāšanas nepieciešamību (spriedums MTZ Polyfilms/Padome, minēts 34. punktā, EU:T:2009:441, 48. punkts). No tā savukārt izriet, ka, ja prognozes vērtējumā nepierādās vajadzība pasākumus saglabāt, tad iestādēm nav jēgas veikt retrospektīvu detalizētu analīzi saistībā ar dempingu, ko tās veic detalizētam dempinga starpības aprēķinam.
51 No iepriekš 43.–50. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka iestādēm piešķirtās plašās rīcības brīvības kontekstā saistībā ar starpposma pārskatīšanu atbilstoši pamatregulas 11. panta 3. punktam tikai attiecībā uz dempingu šīs iestādes, ja tās uzskata par lietderīgu, var uzsākt prognozes analīzi un tad, ja tās secina, ka apstākļu maiņa, uz ko atsaucas pārskatīšanas pieprasījuma iesniedzējs un kuras rezultātā sākotnējās izmeklēšanas laikā dempings ir samazinājies vai zudis, ir ilglaicīga, tās pārskatīšanas procedūrā var atturēties precīzi aprēķināt dempinga starpību.
52 Šajā gadījumā – kā tas izriet no apstrīdētās regulas preambulas 11. apsvēruma – tieši šīs prognozes analīzes ietvaros iestādes ir izvērtējušas prasītāju argumentus, kuru mērķis ir pierādīt, ka, ņemot vērā apstākļu ilglaicīgu maiņu, uz ko tās atsaucas un kas attiecas tikai un vienīgi uz dempingu, spēkā esošā pasākuma samazināšana vai likvidēšana ir pamatota.
53 Ņemot vērā iestādēm piemītošo plašo rīcības brīvību pieprasījuma par šajā lietā aplūkotā pasākuma starpposma pārskatīšanu izvērtēšanā, ir jākonstatē, ka tās bija tiesīgas vispirms veikt prognozes analīzi un tādējādi, tā kā pēdējā minētā attiecās tikai uz dempingu, tās varēja novērtēt, vai apgalvotā apstākļu maiņa bija ilglaicīga. Ciktāl – kā tas izriet no apstrīdētās regulas preambulas 54. punkta – iestādes secināja, ka apgalvotā apstākļu maiņa, kas attiecās tikai uz dempingu, nebija ilglaicīga, tās, nedz pieļaudamas kļūdu tiesību piemērošanā, nedz pārsniegdamas savas rīcības brīvības robežas atbilstoši pamatregulas 11. pantam 3. punktam, uzskatīja, ka aplūkotie pasākumi ir jāsaglabā, precīzi neaprēķinot dempinga starpību.
54 Šo secinājumu neapšauba prasītāju izvirzītie argumenti.
55 Pirmkārt, runājot par prasītāju argumentiem saistībā ar secīgiem posmiem, kas ir starpposma pārskatīšanā, prasītājas norāda, ka parasti ir divi galvenie posmi, proti, vispirms, lai konstatētu, vai ir notikusi apstākļu maiņa, jaunas dempinga starpības noteikšana, kas sev līdzi nes precīzu minētās starpības aprēķinu, un pēc tam minēto izmaiņu ilglaicīguma izvērtēšana. Šai sakarā ir jākonstatē, ka minētie argumenti ir acīmredzamā pretrunā iepriekš 43.–50. punktā minētajiem apsvērumiem, kā arī iepriekš 51. punktā izdarītajam secinājumam un tādēļ ir jānoraida kā nepamatoti.
56 Otrkārt, saistībā ar argumentu par to, ka iestādes neesot izpildījušas savu pienākumu izvērtēt, vai ir nepieciešams mainīt spēkā esošā pasākuma līmeni, zinot, ka, ja esošais dempings bija pastāvējis pārskatīšanas izmeklēšanas laikā, tad tas ir bijis zemāks, ir jākonstatē, ka tas acīmredzami ir pretrunā iepriekš 35. un 43. punktā minētajam. Faktiski, pirmām kārtām, starpposma pārskatīšanas mērķis ir izvērtēt antidempinga pasākumu nepieciešamību un, otrām kārtām, minētās pārskatīšanas pamatā – lai izlemtu, ka sākotnēji noteiktais antidempinga maksājums ir jāmaina – ir jāizdara secinājums, pamatojoties uz pārskatīšanas pieprasījuma iesniedzēja iesniegtiem pierādījumiem ne tikai saistībā ar ievērojamām apstākļu izmaiņām attiecībā uz dempingu, bet saistībā ar to, ka minētās izmaiņas ir ilglaicīgas. Taču šajā gadījumā, tā kā iestādes bija secinājušas, ka šāda ilglaicīguma nav, fakts, ka dempings – kā to apgalvo prasītājas – pārskatīšanas laikā varēja būt zemāks nekā sākotnējās izmeklēšanas procedūras laikā, nav pietiekams, lai pamatotu grozījumus spēkā esošajā pasākumā.
57 Treškārt, runājot par prasītāju argumentiem saistībā ar spriedumu MTZ Polyfilms/Padome (minēts 34. punktā (EU:T:2009:441)), proti, ka, pirmām kārtām, minētā sprieduma 49. punktu, ņemot vērā pamatregulas 11. panta 9. punkta un 2. panta noteikumus, nevar interpretēt tādējādi, ka ar to iestādēm ir ļauts precīzi nenoteikt dempinga starpību, ja tās secina, ka apstākļu maiņa nav bijusi ilglaicīga, un, otrām kārtām, ka iestāžu secinājumi, pamatojoties uz šādu interpretāciju, pārskatīšanas izmeklēšanā bieži nav nedz neitrāli, nedz objektīvi, šos argumentus nevar pieņemt.
58 No vienas puses, šie argumenti ir acīmredzamā pretrunā iepriekš 51. punktā formulētajam secinājumam.
59 No otras puses, nedz savos rakstveida apsvērumos, nedz tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, prasītājas nav paskaidrojušas, kādēļ viņu skatījumā sprieduma MTZ Polyfilms/Padome (minēts iepriekš 34. punktā (EU:T:2009:441)) 49. punkta interpretācija – kāda tā minēta iepriekš 57. punktā un ko tās apstrīd – rada neobjektivitāti un neitralitātes trūkumu turpmākajā pārskatīšanas izmeklēšanā. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka šādu argumentu nevar pieņemt, jo tas ir nepamatots. Faktiski ir jāatgādina, ka pārskatīšanas procedūra principā objektīvi atšķiras no sākotnējās izmeklēšanas procedūras, kas regulēta citos pamatregulas noteikumos (šajā ziņā skat. spriedumus, 2005. gada 27. janvāris, Europe Chemi‑Con (Vācija)/Padome, C‑422/02 P, Krājums, EU:C:2005:56, 49. punkts, un 2010. gada 11. februāris Hoesch Metals and Alloys, C‑373/08, Krājums, EU:C:2010:68, 65. punkts), un Tiesa jau ir uzskatījusi, ka daži no šiem noteikumiem, ņemot vērā sistēmas vispārējo kārtību un mērķus, nav paredzēti piemērošanai pārskatīšanas procedūrai (šajā ziņā skat. spriedumu Hoesch Metals and Alloys, minēts iepriekš, EU:C:2010:68, 77. punkts).
60 Objektīvā atšķirība starp šiem diviem procedūras veidiem slēpjas tur, ka imports, kam tiek piemērota pārskatīšanas procedūra, ir imports, kuram jau tiek piemēroti galīgi antidempinga pasākumi un attiecībā uz kuru ir sniegti pietiekami pierādījumi, lai konstatētu, ka šo pasākumu atcelšana, iespējams, radītu dempinga un zaudējumu turpināšanos vai atkārtošanos. Turpretim, ja attiecībā uz importu tiek veikta sākotnējā izmeklēšana, tās mērķis tieši ir konstatēt apgalvotā dempinga pastāvēšanu, pakāpi un sekas (spriedums Europe Chemi‑Con (Vācija)/Padome, minēts 59. punktā (EU:C:2005:56), 50. punkts).
61 Tādējādi, ņemot vērā atšķirības starp sākotnējās izmeklēšanas un pārskatīšanas procedūru, iestādēm nevar pārmest, ka tās nav bijušas objektīvas un neitrālas, ja tās pārskatīšanas procedūrā veic starpposma pārskatīšanu, vispirms sākot ar prognozes analīzi.
62 Ceturtkārt, runājot par argumentu, kas izvirzīts saistībā ar to, ka iestāžu izdarītie secinājumi par prasītāju iesniegto pārskatīšanas pieprasījumu neatbilst pamatregulas 11. panta 1. punktam mērķim, ir jānorāda, ka pamatregulas 11. panta 3. punkta noteikumu piemērošana nekādi neietekmē minētos mērķus, kā tie interpretēti iepriekš 43.–50. punktā.
63 Pamatregulas 11. panta 1. punkta mērķis ir, lai antidempinga pasākums saglabājas spēkā tikai tad, ja tas ir vajadzīgs dempinga neitralizēšanai. Runājot par tās pašas regulas 11. panta 3. punktu – tā mērķis, kā tas minēts iepriekš 43. punktā, ir izvērtēt antidempinga pasākumu saglabāšanas nepieciešamību. Tādēļ ir jākonstatē, ka šajā gadījumā, tā kā iestādes uzskatīja, ka apstākļu maiņa nav ilglaicīga, tās, nekādā veidā neietekmējot mērķi, kam kalpo pamatregulas 11. panta 1. punkts, bija tiesīgas secināt, ka pasākuma saglabāšana ir vajadzīga.
64 Piektkārt, nevar pieņemt argumentu, kas izvirzīts saistībā ar faktu, ka secinājumi par dempingu apstrīdētajā regulā ir ietverti daļā, kas veltīta pārskatīšanai par “apstākļu izmaiņu ilglaicīgumu”. Šādam argumentam nav nozīmes, lai pierādītu kļūdu tiesību piemērošanā vai to, ka iestādes ir pārsniegušas savas rīcības brīvības robežas. Šādi tas, starp citu, ir gadījumā, kad ir skaidrs, ka Padome nav veikusi precīzu dempinga starpības aprēķinu tādēļ – kā tas norādīts iepriekš 53. punktā –, ka tā uzskatīja, ka apgalvotā apstākļu maiņa saistībā ar dempingu nav bijusi ilglaicīga.
65 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais iebildums, kas formulēts pirmā pamata ietvaros, ir jānoraida kā nepamatots.
– Par otro iebildumu, kas formulēts trešā pamata ietvaros un kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu novērtējumā, jo iestādes saistībā ar dempinga starpību esot secinājušas, ka apstākļu maiņa nav bijusi ilglaicīga
66 Pirmām kārtām, prasītājas uzskata, ka iestādēm vajadzēja ņemt vērā četrus pierādījumu elementus, ko tās ir iesniegušas saistībā ar apstākļu maiņas ilglaicīgumu, proti, pirmkārt, secinājumus, kas radušies atmaksas par PE1 procedūras laikā, saskaņā ar kuriem prasītāju dempinga starpība esot līdzinājusies nullei, otrkārt, faktu, ka vidējās svērtās eksporta cenas atspoguļoja antidempinga maksājuma apmēru 22,7 %, kas noteikts sākotnējās izmeklēšanas laikā, treškārt, faktu, ka eksporta cenas bija acīmredzami augstākas pārskatīšanas procedūras laikā nekā sākotnējās izmeklēšanas laikā, un, ceturtkārt, faktu, ka dempinga starpība būtiski tika samazināta pārskatīšanas izmeklēšanas laikā, jo – kā norādīts apstrīdētās regulas preambulas 38. punktā – tā sasniedza “aptuveni 13 %”, proti, pieņemot, ka Vispārējā tiesa konstatētu acīmredzamu kļūdu novērtējumā, kas pieļauta eksporta cenas aprēķinos, kā tas minēts otrā pamata ietvaros – zemāk par 10 %.
67 Otrām kārtām, prasītājas uzskata, ka apstrīdētās regulas preambulas 42. apsvērumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. To skatījumā iestādes ir izsecinājušas ārkārtēju eksporta cenas nepastāvību, kas ir liegusi tām konstatēt apstākļu maiņas ilglaicīgumu. Tomēr šī nepastāvība nav liegusi iestādēm secināt, pirmkārt, ka dempinga PE1 laikā nav bijis un, otrkārt, ka eksporta cenas PE2 laikā esot bijušas ievērojami augstākas nekā sākotnējā izmeklēšanā norādītās.
68 Padome un Komisija apstrīd prasītāju argumentus.
69 It īpaši attiecībā uz prognozes analīzi par dempingu – kā tas arī izriet no iepriekš 46. punktā minētajiem secinājumiem –, tā kā nav īpašas metodes vai kārtības, kas iestādēm noteikta, lai veiktu pamatregulas 11. panta 3. punktā paredzēto pārskatīšanu, minētajām iestādēm šajā starpposma pārskatīšanas pieprasījuma izvērtēšanas stadijā, kuras mērķis ir noteikt, vai ir jāgroza antidempinga maksājums, ir jāņem vērā “vis[i] būtisk[ie] un pienācīgi dokumentēt[ie] pierādījum[i]”. Tādēļ iestādēm ir jāpauž sava nostāja, tikai ņemot vērā to pierādījumu kopumu, ko iesniedzējs ir iesniedzis pārskatīšanas pieprasījuma saistībā ar apstākļu maiņas ilglaicīgumu, uz kuru tas atsaucas, atbalstam.
70 Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka starpposma pārskatīšanas pieprasījumā prasītājas uzsvēra, ka apstākļu maiņa, kas ir novedusi pie apgalvotās dempinga starpības samazināšanās, ir bijusi ilglaicīga četru iemeslu dēļ, kurus Padome ir noraidījusi apstrīdētās regulas preambulas 41.–53. apsvērumā izklāstītajā analīzē.
71 Šai sakarā, pirmkārt, prasītājas norāda, ka to pārdošanas struktūrā kopš sākotnējās regulas ir notikusi zināma attīstība. Faktiski, no vienas puses, imports Eiropā ir ticis uzticēts RFAI Šveices atzaram un, no otras puses, šī jaunā pārdošanas struktūra ir saistīta ar jaunu augošu tirgus izpēti. Prasītājas uzsvēra, ka šīs strukturālās izmaiņas bija iemesls ferosilīcija eksporta cenas pieaugumam it īpaši eksporta tirgos, ieskaitot Savienības tirgu. Tai pat laikā Padome apstrīdētās regulas preambulas 42. un 43. punktā norādīja, ka prasītājas nesniedza pamatotus pierādījumus, lai parādītu saikni starp jauno uzņēmuma struktūru, jaunu augošu tirgu izpēti un lielākām cenām ES tirgū. Gluži otrādi, Padomes skatījumā izmeklēšanā pierādījās, ka eksporta cenas bija ārkārtīgi nepastāvīgas gan pārskatīšanas izmeklēšanas periodā, gan arī PE1 un ka tās sekoja pasaules tirgus cenai. Tādēļ tā secināja, ka prasītājas nav iesniegušas pietiekamus pierādījumus tam, ka ne tikai šīs veiktās strukturālās pārmaiņas bijušas šo apgalvoto augstāko cenu tirgū iemesls, bet arī ka tādējādi šīs augstās cenas varētu saglabāties līdzīgā līmenī arī turpmāk.
72 Otrkārt, prasītājas apstiprina, no vienas puses, ka eksporta cena trešo valstu tirgiem esot bijusi salīdzināma vai pat augstāka nekā to pārdošanas cena Savienībā un ievērojamās investīcijas tika veiktas, lai labāk apgūtu šos tirgus. Antidempinga pasākumu samazināšana vai atcelšana tās tādējādi nemudināja palielināt savu eksportu uz Savienību vai samazināt savas cenas. No otras puses, tās uzsver, ka jaunās tirgus iespējas bija citos tirgos, nevis Savienības tirgū. Katrā ziņā apstrīdētās regulas preambulas 45. un 46. punktā Padome vispirmām kārtām norādīja, ka, tā kā dempings pastāvēja pārskatīšanas izmeklēšanas periodā un Savienības tirgus vēl aizvien bija viens no prasītāju tradicionālajiem tirgiem, tās savu apgalvojumu pamatošanai nav iesniegušas nevienu būtisku pierādījumu par tirgus stratēģiju, kas vērsta uz trešo valstu tirgiem, un arī ka eksporta pārdošanas cenas ir nepastāvīgas, un tādēļ spēkā esošo pasākumu samazināšana vai atcelšana nav iedomājama.
73 Treškārt, prasītājas uzsvēra, ka Krievijas iekšējais tirgus vēl aizvien ir viens no galvenajiem viņu tirgiem un ka Krievijā aug pieprasījums pēc līdzīgiem produktiem. Katrā ziņā apstrīdētās regulas preambulas 48. un 50. punktā Padome vispirms norādīja, ka, no vienas puses, pat pieņemot, ka šie apgalvojumi ir patiesi, tomēr joprojām var konstatēt, ka pārskatīšanas izmeklēšanas periodā prasītājas praktizēja dempingu ar ievērojamu starpību un nestabilām cenām, un, no otras puses, ka prasītāju pārdotie apjomi Savienībā pārskatīšanas izmeklēšanas periodā neliecina par to, ka tās vairs nedarbotos šajā tirgū vai gatavotos to pamest tuvākajā nākotnē. Turpinot Padome uzsvēra, ka prasītājas nav iesniegušas pārliecinošus datus savu apgalvojumu atbalstam, lai apstiprinātu apgalvojumu, ka ir gaidāms pieprasījuma pieaugums pēc attiecīgā ražojuma un ka grupas, kurai prasītājas pieder, eksporta cenām vajadzētu pieaugt daudz straujāk nekā ražošanas izmaksām.
74 Ceturtkārt un visbeidzot, prasītājas norāda, ka tās jau vairākus gadus ir strādājušas ar pilnu jaudu, ka tās neplāno savu jaudu ferosilīcija ražošanā palielināt un ka nekas neliecina par to, ka būs citādi. Tomēr Padome apstrīdētās regulas preambulas 52. un 53. punktā minēja, ka šie apgalvojumi esot pretrunā informācijai, ko saņēmušas iestādes. Faktiski, pirmām kārtām, tās novēroja ievērojamas jaudas atjaunošanos pēc 2009. gada finanšu krīzes un, otrām kārtām, prasītājas pašas ziņoja par jaudas palielināšanu par 10–20 % salīdzinājumā ar periodu pirms 2009. gada finanšu krīzes. Atbildē uz prasītāju argumentu, atbilstoši kuram prasītājas bija paredzējušas 2009. gada finanšu krīzi un tādēļ jau samazinājušas ražošanas jaudu, Padome uzsvēra, ka 2009. finanšu krīze vēl nevarēja ietekmēt prasītāju 2007. gada ražošanas jaudu.
75 Analizējot prasītāju minētos četrus iemeslus, lai pamatotu apstākļu maiņas ilglaicīgumu, uz ko tās atsaucas, Padome apstrīdētās regulas preambulas 54. punktā secināja, ka nav iesniegti pietiekami pierādījumi, ka iespējamā apstākļu maiņa, kas bija saistīta ar prasītāju cenu politiku, ir bijusi ilglaicīga. Tādēļ Padome secināja, ka būtu pāragri un līdz ar to nepamatoti samazināt spēkā esošo maksājumu.
76 Ņemot vērā Padomes izdarītos, iepriekš 71.–75. punktā minētos secinājumus saistībā ar apstākļu maiņas ilglaicīgumu, uz ko prasītājas atsaucas, tās savas prasības pamatošanai pārmet Padomei, pirmām kārtām, ka tā, vērtēdama apstākļu maiņas ilglaicīgumu, uz ko tās atsaucas, nav ņēmusi vērā iepriekš 66. punktā minētos pierādījumus.
77 Kā izriet no iepriekš 36. punktā minētajiem apsvērumiem, prasītājām ir jāiesniedz pietiekami pierādījumi, lai pierādītu, ka apstākļu maiņa, kas bija pamatā apgalvotajai dempinga samazināšanai, bija ilglaicīga. Taču ir jāsecina, ka, lai arī iepriekš 66. punktā minētos apsvērumus varētu ņemt vērā apstākļu maiņas analīzē, tie paši par sevi nepierāda apgalvoto apstākļu maiņas ilglaicīgumu. Faktiski neviens no minētajiem pierādījumiem, proti, vispirms, atmaksas procedūrā par PE1 aprēķinātās dempinga starpības apmērs, tālāk, pārskatīšanas procedūrā norādītās eksporta cenas līmenis un, visbeidzot, dempinga starpības aptuvenais novērtējums pārskatīšanas procedūras laikā, nedz ļauj izvērtēt, nedz a fortiori pierādīt apgalvoto apstākļu maiņas ilglaicīgumu. Tāpēc, tā kā nav ar minēto maiņu ilglaicīgumu saistītu pietiekamu pierādījumu, prasītājas nav pierādījušas to, ka iestādes kļūdaini ir uzskatījušas, ka apgalvotā apstākļu maiņa nav ilglaicīga pamatregulas 11. panta 3. punkta izpratnē. Tādēļ pirmais izvirzītais arguments trešā pamata atbalstam, kas formulēts trešā pamata ietvaros, vēl jo mazāk pierāda, ka Padomes veiktajā prognozes analīzē, saskaņā ar kuru tā apstrīdētās regulas preambulas 41.–53. punktā secināja, ka prasītājas nav iesniegušas pietiekamus pierādījumus par apgalvotās apstākļu maiņas ilglaicīgumu, būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. No tā izriet – pat nepastāvot nepieciešamībai noteikt, vai Padome minētos pierādījumus ir vai nav ņēmusi vērā, ka minētais arguments ir jānoraida.
78 Otrām kārtām, prasītājas uzskata, ka apstrīdētās regulas preambulas 42. punktā saistībā ar iestāžu secināto par cenu nestabilitāti apgalvotā apstākļu maiņas ilglaicīguma kontekstā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Šai sakarā jākonstatē, ka prasītāju izvirzītajos argumentos šādas kļūdas pamatošanai – proti, ka minētā nestabilitāte nav bijis šķērslis, lai iestādes secinātu, ka, no vienas puses, dempinga neesamība PE1 laikā un, no otras puses, eksporta cenas PE2 laikā ir bijušas ievērojami augstākas salīdzinājumā ar sākotnējā izmeklēšanā norādītajām cenām – ietvertie pierādījumi neļauj nedz izvērtēt, nedz a fortiori pieprasījuma par starpposma pārskatīšanu izvērtējumā pierādīt apgalvoto apstākļu maiņas ilglaicīgumu.
79 No vienas puses, pamatregulas 11. panta 8. punktā minētā atmaksas procedūra pieļauj prasīt atmaksāt jau veiktos maksājumus, ja ir pierādīts, ka dempinga starpība, pamatojoties uz kuru maksājumi ir pieprasīti, ir atcelta vai samazināta līdz tādam apmēram, kas ir zemāks par spēkā esošo maksājumu. Tādēļ tā ir tikai un vienīgi retrospektīva, jo to precīzi piemēro situācijām, kurās ir ticis iekasēts antidempinga maksājums, savukārt aplūkotais imports nav bijis par iemeslu nekādam dempingam vai ļoti maza apmēra dempingam. Tādēļ šajā lietā, tā kā prasītājas nav iesniegušas nekādus papildu pierādījumus, iestāžu izdarītie secinājumi par atmaksas pieprasījumu par PE1 neietekmē vērtējumu par apgalvoto apstākļu maiņas ilglaicīgumu saistībā ar starpposma pārskatīšanas pieprasījumu.
80 No otras puses, ir jānorāda, ka, runājot par PE2, kas sakrīt ar pārskatīšanas izmeklēšanas laiku, apstrīdētās regulas preambulas 42. un 43. punktā iestādes ir ne vien konstatējušas to, ka eksporta cenas šajā laikposmā ir bijušas acīmredzami augstākas nekā sākotnējās izmeklēšanas laikā novērotās cenas, bet tās ir arī piebildušas, ka, neskatoties uz šo cenu lielāku apmēru, tās arī nav bijušas “ārkārtīgi nestabilas”, jo nav bijis iespējams uzskatīt, ka “nākotnē eksporta cenas Savienībā būs augstas un neizraisīs dempingu”. Tādēļ, tā kā nav pierādījumu par to, ka, neskatoties uz eksporta cenas ārkārtīgo nestabilitāti, apgalvoto apstākļu maiņa ir bijusi ilglaicīga pamatregulas 11. panta 3. punkta izpratnē, prasītājas nepamatoti ir iestādēm pārmetušas, ka tās ir izdarījušas secinājumu par minētās maiņas ilglaicīguma neesamību. Līdz ar to šis arguments ir noraidāms kā nepamatots.
81 Tā kā izvirzītos argumentus otrā iebilduma atbalstam, kas formulēts trešā pamata ietvaros, nevar pieņemt, minētais iebildums pilnībā ir jānoraida.
82 Ņemot vērā iepriekš 65. un 81. punktā izdarītos secinājumus, pirmais un trešais pamats, kuros prasītājas atsaucas uz pamatregulas 11. panta 3. punkta pārkāpumu, ir jānoraida kā nepamatoti.
Par pamatregulas 11. panta 9. punkta, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, pārkāpumu
83 Pirmajā pamatā prasītājas uzsver, ka, atturēdamās noteikt precīzu dempinga starpības apmēru, iestādes ir pārkāpušas pamatregulas 11. panta 9. punktu, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu.
84 Šai sakarā tās paskaidro, pirmkārt, ka pamatregulas 11. panta 9. punktā ir atsauce uz tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, kur tā pirmajā teikumā ir ietverta imperatīva norma par dempinga starpības definīciju. Otrkārt, tās norāda, ka tā vietā, lai noteiktu precīzu dempinga starpību, iestādes ir koncentrējušās uz jautājumu par to, vai prasītājas turpināja tirdzniecību par dempinga cenām. Treškārt, iestāžu nodoms nav bijis pierādīt apstākļu maiņas esamību, kā tas ir minēts pamatregulas 11. panta 9. punktā, kas tām būtu ļāvis izmantot šauri interpretētu izņēmumu no normas, kas ietverta minētajā pantā un saskaņā ar kuru iestāžu pienākums ir noteikt dempinga starpību, jo šo noteikšanu varētu uzskatīt par metodi šīs tiesību normas izpratnē. Ceturtkārt, kļūda esot tā, ka apstrīdētās regulas preambulas 38. punktā iestādes esot norādījušas, ka tām nav pienākuma pieņemt galīgo nostāju par piemērotu dempinga starpības aprēķina metodi, proti, neesot jāizvēlas starp sākotnējā izmeklēšanā izmantoto metodi un jauno aprēķina metodi, kas izmantota vispārīgās informācijas dokumentā, pārkāpjot pamatregulas 11. panta 9. punktu.
85 Replikā prasītājas paskaidro, ka ilglaicīguma jēdziens pamatregulā nav noteikts un ka tādēļ šis jēdziens un secinājumi, kas uz to balstīti, neietekmē to skaidri noteikto un saistošo prasību piemērošanu – kādas tās minētas pamatregulas 11. panta 9. punktā un 2. panta 12. punktā, proti, iestāžu pienākumu noteikt dempinga starpību starpposma pārskatīšanā.
86 Padome un Komisija apstrīd prasītāju argumentus.
87 Pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētās regulas preambulas 38. punktā Padome apstiprināja, ka nav vajadzības paust viedokli saistībā jautājumu par vajadzību precīzi aprēķināt dempinga starpību. Padome it īpaši uzsvēra, ka nav pietiekamu pierādījumu, lai uzskatītu, ka saistībā ar dempinga starpību apstākļu maiņa pārskatīšanas izmeklēšanas laikā ir bijusi ilglaicīga.
88 Otrkārt, prasītāju izvirzītais jautājums būtībā ir par to, vai Padomes apstrīdētās regulas preambulas 38. punktā izklāstītā pieeja ir pamats pamatregulas 11. panta 9. punkta, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, pārkāpumam. Tādēļ ir jānosaka, vai šīs pēdējās minētās tiesību normas šādu pieeju nepieļauj, kas – kā minēts iepriekš 50. punktā – savukārt ir pieļaujams saskaņā ar tās pašas regulas 11. panta 3. punktu.
89 Šai sakarā ir jāatgādina, ka pamatregulas 2. panta 11. un 12. punkts attiecas uz dempinga starpības aprēķināšanas metodi. It īpaši saskaņā ar pamatregulas 2. panta 12. punktu dempinga starpība ir summa, par kādu normālā vērtība pārsniedz eksporta cenu.
90 Runājot par saikni starp pamatregulas 11. panta 3. punktu un tās pašas regulas 11. panta 9. punktu, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka minētajās tiesību normās attiecīgi norādītā apstākļu maiņa katrā no tām pēc būtības atšķiras. Apstākļu maiņa pamatregulas 11. panta 3. punkta izpratnē attiecas uz dempingu un zaudējumiem. Savukārt minētās regulas 11. panta 9. punkta noteikumos ietvertā apstākļu maiņa attiecas uz piemērojamiem parametriem atbilstoši tās pašas regulas 2. panta 11. un 12. punktam, ievērojot metodi, kas tikusi izmantota sākotnējā izmeklēšanā, kuras rezultātā tika piemērots maksājums, lai aprēķinātu dempinga starpību. Konstatētā apstākļu maiņa saskaņā ar pamatregulas 11. panta 9. punktu var tostarp izrietēt no šāda parametra ticamības zuduma, kas izmantots sākotnējā izmeklēšanā.
91 Otrām kārtām – kā tas atgādināts iepriekš 43., 44. un 50. punktā – izvērtējot vajadzību saglabāt esošos pasākumus, iestādēm ir plaša rīcības brīvība, ieskaitot iespēju atsaukties uz prognozes novērtējumu. Savukārt brīdī, kad šī nepieciešamība ir novērtēta un iestādes ir nolēmušas mainīt pastāvošos pasākumus, nosakot jaunus pasākumus, tām ir saistoša pamatregulas 11. panta 9. punkta norma, kas tās saista piemērot šīs pašas regulas 2. pantā noteikto metodi.
92 Kā minēts iepriekš 43. punktā – no sprieduma MTZ Polyfilms/Padome (minēts 34. punktā (EU:T:2009:441)) 49. punkta izriet, ka pamatregulas 11. panta 9. punktu piemēro tikai tad, ja atbilstoši tās pašas regulas 11. panta 3. punktam ir ticis konstatēts apstākļu maiņas ilglaicīgums un ja atbilstoši minētajām tiesību normām ir nolemts grozīt esošos pasākumus tādējādi, ka rodas vajadzība pārrēķināt dempinga starpības apmēru. Un otrādi – ja iestādes ir izsecinājušas, ka apstākļu maiņas ilglaicīguma nav, tad pamatregulas 11. panta 9. punktu nepiemēro. No tā izriet, ka, tā kā šajā gadījumā iestādes izsecināja, ka apstākļu maiņas ilglaicīguma, uz ko atsaucas prasītājas, nav, šī minētā tiesību norma nav jāpiemēro un katrā ziņā atsaukšanās uz to nenozīmē, ka spēku ir zaudējusi Padomes pieeja, kāda tā aprakstīta apstrīdētās regulas preambulas 38. punktā.
93 Tādējādi kļūdaini ir tas, ka prasītājas iestādēm pārmet, ka tās, pirmkārt, starpposma pārskatīšanā nav precīzi noteikušas dempinga starpību un, otrkārt, izdarījušas izvēli starp sākotnējā izmeklēšanā un vispārējās informācijas dokumentā pielietoto metodi. Faktiski minētie argumenti ir balstīti uz pamatregulas 11. panta 9. punkta noteikumiem, lai gan šīs tiesību normas šajā gadījumā nav piemērojamas.
94 Turklāt jānorāda, ka tam, ka ilglaicīguma jēdziens skaidri nav minēts pamatregulas 11. panta 3. punktā, nav nozīmes saistībā ar jautājumu, vai pamatregulas 11. panta 9. punkts, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, iestādēm uzliek pienākumu starpposma pārskatīšanā precīzi aprēķināt dempinga starpību. Kā izriet no pamatregulas 11. panta 3. punkta interpretācijas – kāda tā izklāstīta iepriekš 43.–50. punktā –, šī tiesību norma dempinga kontekstā ir jāinterpretē kā tāda, kas iestādes pilnvaro veikt gan retrospektīvu, gan arī prognozes analīzi. No šī sprieduma 50. un 51. punkta apsvērumiem izriet, ka, ja iestādes secina, ka apstākļu maiņa nav bijusi ilglaicīga, tās var atturēties precīzi noteikt dempinga starpību.
95 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats kā nepamatots ir jānoraida daļā, kurā prasītājas uzsver pamatregulas 11. panta 9. punkta, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, pārkāpumu.
Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
96 Prasītājas uzsver, ka Padome un Komisija esot pārkāpušas prasītāju tiesības uz aizstāvību, jo datumā, kad tika celta šī prasība, Komisija tām nav paziņojusi dempinga starpības galīgo aprēķinu, ņemot vērā to, ka minētais aprēķins būtu bijis noderīgs to secinājumu pamatošanai, kas saistīti gan ar dempinga turpināšanos un esamību, gan arī ar apstākļu maiņas ilglaicīgumu, kā arī daļējas starpposma pārskatīšanas galīgajiem secinājumiem. Tās paskaidro, ka, ja Komisija būtu minēto aprēķinu paziņojusi, tad tas būtu ļāvis labāk aizstāvēt prasītāju tiesības saistībā ar dempinga aprēķinu un ar dempingu saistītiem secinājumiem kopumā, ieskaitot argumentu par sākotnējā izmeklēšanā pielietoto aprēķina metodi, un tādēļ tas būtu būtiski ietekmējis prasītāju juridisko situāciju.
97 Padome apstrīd prasītāju argumentāciju.
98 Saskaņā ar judikatūru prasības, kas izriet no tiesību uz aizstāvību ievērošanas, ir jāievēro ne tikai procedūrās, kuru rezultātā var piemērot sankcijas, bet arī tajās izmeklēšanas procedūrās, kas notiek pirms antidempinga regulu pieņemšanas, kas var skart attiecīgos uzņēmumus tieši un individuāli un radīt tiem nelabvēlīgas sekas (spriedums, 1991. gada 27. jūnijs, Al‑Jubail Fertilizer/Padome, C‑49/88, Krājums, EU:C:1991:276, 15. punkts). It īpaši ieinteresētajiem uzņēmumiem administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu pareizību un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savus apgalvojumus par dempinga esamību un tā radītajiem zaudējumiem (spriedums Al‑Jubail Fertilizer/Padome, minēts iepriekš, EU:C:1991:276, 17. punkts). Šīs prasības ir precizētas arī pamatregulas 20. pantā, kura 2. punktā ir paredzēts, ka sūdzību iesniedzēji, importētāji un eksportētāji, kā arī to pārstāvības apvienības un eksportētājvalsts pārstāvji “var pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt galīgo pasākumu ieviešanu”.
99 Šajā lietā pietiek vien konstatēt, ka dempinga starpības galīgais aprēķins nav apsvērums vai būtisks fakts. Kā minēts iepriekš 87. punktā – Padome apstrīdētās regulas preambulas 38. punktā norādīja, ka nav vajadzības paust viedokli saistībā jautājumu par vajadzību precīzi aprēķināt individuālo dempinga starpību katrai no prasītājām, jo nav pietiekamu pierādījumu, lai uzskatītu, ka saistībā ar dempinga starpību apstākļu maiņa pārskatīšanas izmeklēšanas laikā ir bijusi ilglaicīga. Kā izriet no iepriekš 76. un 78. punktā minētā – tā kā prasītājas nav iesniegušas pierādījumus par to, ka apgalvotā apstākļu maiņa ir bijusi ilglaicīga, Padome nav rīkojusies nelikumīgi, jo tā, nepastāvot pienākumam precīzi aprēķināt dempinga starpību, varēja pieņemt lēmumu saglabāt spēkā esošos pasākumus. Tādējādi ir jākonstatē – pat pieņemot, ka ir pārkāptas prasītāju apgalvotās tiesības uz aizstāvību, jo minētais pārkāpums ir saistīts ar dempinga starpības aprēķināšanas veidu –, ka tas nav pamats, lai atceltu apstrīdēto regulu, jo, kā norādīts iepriekš, Padome savu lēmumu ir pamatojusi ar to, ka apgalvotā apstākļu maiņas ilglaicīguma nav bijis.
100 Starp citu, jānorāda, ka Padome galīgo dempinga aprēķinu prasītājām paziņoja 2011. gada 28. oktobrī vispārējās informācijas dokumentā. Prasītājas savus apsvērumus par šo dokumentu formulēja 2011. gada 14. novembrī. Savos apsvērumos prasītājas būtiski ir izvērsušas domu par dempinga starpības aprēķinu. Tādēļ jāuzskata, ka prasītājas savas tiesības uz aizstāvību ir īstenojušas, taču Padome tik un tā ir nolēmusi galīgi nenoteikt dempinga starpību.
101 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots daļā, kurā prasītājas atsaucas uz savu tiesību aizstāvību pārkāpumu.
102 Ievērojot iepriekš 82., 95. un 101. punktā formulētos secinājumus, pirmais un trešais pamats ir jānoraida pilnībā.
Par otro pamatu par eksporta cenas aprēķinu
103 Prasītājas būtībā norāda, ka iestādes esot pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo, pirmkārt, tās judikatūras izpratnē ir apstiprinājušas, ka prasītājas kopā ar RFAI nav veidojušas vienu ekonomisku vienību, un, otrkārt, tādējādi tās ir uzskatījušas, ka eksporta cenu pielāgojumi, kas atbilst pārdošanas, administratīvām un citām vispārīgām izmaksām, kā arī RFAI saņemtajai starpībai, būtu jāveic atbilstoši pamatregulas 2. panta 9. punktam.
104 Padome un Euroalliages apstrīd prasītāju argumentus
105 Tādēļ – kā tas jau ir norādīts iepriekš –, tā kā iestādes nav pieļāvušas kļūdu, atturēdamās precīzi noteikt dempinga starpību, ir jākonstatē, ka otrais pamats ir neefektīvs. Faktiski otrais pamats būtībā ir par eksporta cenas aprēķinā pieļautu nelikumību, nosakot dempinga starpību.
106 Tādēļ otrais pamats ir jānoraida kā neefektīvs.
107 Ņemot vērā iepriekš 102. un 106. punktā formulētos secinājumus, prasība ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
108 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
109 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo daļu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Komisija, kas ir iestājusies lietā, lai atbalstītu Padomes prasījumus, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
110 Visbeidzot, atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešajai daļai Euroalliages sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Chelyabinsk electrometallurgical integrated plant OAO (CHEMK) un Kuzneckie ferrosplavy OAO (KF) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Padomes tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati;
4) Euroalliages sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Martins Ribeiro | Gervasoni | Madise |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 28. aprīlī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Atbilstošās tiesību normas
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pirmo un trešo pamatu, tos skatot kopā, daļā par pamatregulas 11. panta 3. punkta un 11. panta 9. punkta, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, pārkāpumu, kā arī par prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Par pamatregulas 11. panta 3. punkta pārkāpumu
– Par pirmo iebildumu, kas formulēts pirmā pamata ietvaros un kas attiecas uz iestāžu pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, pārsniedzot rīcības brīvības robežas atbilstoši pamatregulas 11. panta 3. punktam
– Par otro iebildumu, kas formulēts trešā pamata ietvaros un kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu novērtējumā, jo iestādes saistībā ar dempinga starpību esot secinājušas, ka apstākļu maiņa nav bijusi ilglaicīga
Par pamatregulas 11. panta 9. punkta, to lasot kopā ar tās pašas regulas 2. panta 12. punktu, pārkāpumu
Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Par otro pamatu par eksporta cenas aprēķinu
Par tiesāšanās izdevumiem