Lieta T‑196/04

Ryanair Ltd

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Valsts atbalsts – Valonijas reģiona un Briseles Šarleruā dienvidu lidostas noslēgti nolīgumi ar aviosabiedrību Ryanair – Ekonomiskas priekšrocības esamība – Kritērija par privāto ieguldītāju tirgus ekonomikā piemērošana

Sprieduma kopsavilkums

1.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Novērtējums atbilstoši privātā ieguldītāja kritērijam

(EKL 87. panta 1. punkts)

2.      Valsts atbalsts – Jēdziens – Novērtējums atbilstoši privātā ieguldītāja kritērijam – Valsts iestāde, kas pārvalda lidostu aprīkojumu publiskajā jomā

(EKL 87. panta 1. punkts)

1.      Privātā ieguldītāja kritērija piemērošanas ietvaros komercdarījums ir jāapskata tā kopumā, lai izvērtētu, vai valsts vienība un tās kontrolēta vienība, kopumā ņemot, ir rīkojušās kā racionāli tirgus ekonomikas dalībnieki. Komisijai, novērtējot strīdīgos pasākumus, ir jāņem vērā visa atbilstošā informācija un tās konteksts, tostarp tas, kas attiecas uz minēto pasākumu finansējošās iestādes vai finansējošo iestāžu situāciju.

(sal. ar 59. punktu)

2.      Lai noteiktu, vai valsts pasākums ir priekšrocība EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ir jānošķir pienākumi, kas valstij ir jāuzņemas kā uzņēmumam, kurš veic saimniecisko darbību, un pienākumi, kas tai var tikt noteikti kā valsts varas pārstāvei. Ja gadījumā, kad valsts rīkojas kā uzņēmums, kurš darbojas kā privātais ieguldītājs, izrādās nepieciešams tā rīcību analizēt privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā principa kontekstā, tad minētā principa piemērošana būtu jāizslēdz, ja tā rīkojas kā valsts varas pārstāvis. Faktiski šajā pēdējā minētajā gadījumā valsts rīcību nekad nevar salīdzināt ar komersanta vai privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā rīcību.

Saimnieciska darbība ir visu veidu darbība, saskaņā ar kuru attiecīgajā tirgū tiek piedāvātas preces vai pakalpojumi. Faktiski pacelšanās–nolaišanās maksas apmērs, kā arī zaudējumu atlīdzības garantija, kas ar to ir saistīta, ir darbības, ko var tieši sasaistīt ar lidostu infrastruktūras pārvaldi, kas ir saimnieciska darbība. Valsts iestādes noteikta lidostu maksa ir jāatzīst par atlīdzību par sniegtajiem pakalpojumiem lidostā, kaut arī starp maksas apmēru un lietotājiem sniegtajiem pakalpojumiem esošā tiešā un acīmredzamā saite ir vāja.

Arī to, ka valsts iestāde aviosabiedrībām nodod izmantošanai lidostas aprīkojumu, kā arī tā apsaimniekošanu, prasot par to samaksu, kuras likmi šī iestāde brīvi nosaka, var uzskatīt par saimniecisku darbību, jo, lai arī tā tiek veikta publiskajā sektorā, tomēr vien šī fakta dēļ tā nav kvalificējama kā valsts varas īstenošana. Faktiski šīs darbības savu iezīmju, to objekta un noteikumu, kas tās regulē, dēļ nekādi nav saistāmas ar tādu pilnvaru īstenošanu, kas ir raksturīgas valsts varai.

Apstāklis, ka publiskajam sektoram piederošu lidostu aprīkojuma īpašnieks ir valsts iestāde, tātad neizslēdz iespēju to uzskatīt par saimniecisku darbību veicošu vienību.

Tāpat tas vien, ka valsts iestādei ir reglamentējošas pilnvaras lidostu maksu noteikšanas jomā, neizslēdz, ka minēto maksājumu atlaides sistēmas vērtējums būtu jāveic privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā principa kontekstā, jo šādu sistēmu var ieviest arī privāts komersants.

(sal. ar 84., 85., 87.–89., 91., 92. un 101. punktu)