Lieta C‑117/15

Reha Training Gesellschaft für Sport- und Unfallrehabilitation mbH

pret

Gesellschaft für musikalische Aufführungs- und mechanische Vervielfältigungsrechte eV (GEMA)

(Landgericht Köln lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – 3. panta 1. punkts – Direktīva 2006/115/EK – 8. panta 2. punkts – Jēdziens “izziņošana sabiedrībai” – Rehabilitācijas centra uzturētāja uzstādīti televizori nolūkā sniegt pacientiem iespēju skatīties televīzijas raidījumus

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2016. gada 31. maija spriedums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīvas 2001/29 un 2006/115 – Izziņošana sabiedrībai – Jēdziens, kuram principā abās direktīvās ir vienāda nozīme – Televīzijas raidījumu pārraidīšana, izmantojot televizorus, ko rehabilitācijas centra uzturētājs ir uzstādījis šī centra telpās – Vērtējums, ievērojot vienlaicīgi abas direktīvas un pamatojoties uz vienādiem kritērijiem

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīvas 2001/29 un 2006/115 – Izziņošana sabiedrībai – Jēdziens – Televīzijas raidījumu pārraidīšana, izmantojot televizorus, ko rehabilitācijas centra uzturētājs ir uzstādījis šī centra telpās – Iekļaušana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts)

1.        Direktīvas 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts ir jāpiemēro, neierobežojot Direktīvas 2006/115 par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā 8. panta 2. punktu. Šajā ziņā nekas neļauj apgalvot, ka Savienības likumdevējs attiecīgajos šo direktīvu kontekstos būtu vēlējies piešķirt jēdzienam “izziņošana sabiedrībai” atšķirīgu nozīmi. Šo direktīvu kontekstā aizsargāto tiesību atšķirīgais raksturs nedrīkst novērst uzmanību no tā, ka atbilstoši minēto direktīvu noteikumiem šo tiesību rašanās pamatā ir viens un tas pats apstāklis, proti, aizsargāto darbu izziņošana sabiedrībai.

No tā izriet, ka gadījumā, kad ir apgalvots, ka televīzijas raidījumu pārraidīšana, izmantojot televizorus, ko rehabilitācijas centra uzturētājs ir uzstādījis savās telpās, ietekmē liela skaita ieinteresēto personu, it īpaši komponistu, tekstu autoru un mūzikas izdevēju, taču arī izpildītāju, skaņu ierakstu producentu, literāro darbu autoru un to izdevēju, autortiesības un citas aizsargātās tiesības, ir jāpiemēro gan Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts, gan Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts, piešķirot jēdzienam “izziņošana sabiedrībai”, kas ir lietots abos noteikumos, vienādu nozīmi. Līdz ar to ir jāizvērtē, vai šāda situācija ir “izziņošana sabiedrībai”, ievērojot gan Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu, gan Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktu, un tas ir jādara atbilstoši vieniem un tiem pašiem interpretācijas kritērijiem, lai it īpaši novērstu pretrunīgu un savstarpēji nesaderīgu interpretāciju atkarībā no piemērojamā noteikuma.

(sal. ar 27., 31.–34. punktu un rezolutīvo daļu)

2.        Direktīvas 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts un Direktīvas 2006/115 par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka televīzijas raidījumu pārraidīšana, izmantojot televizorus, ko rehabilitācijas centra uzturētājs ir uzstādījis savās telpās, ir izziņošanas sabiedrībai darbība.

Pirmkārt, tāds uzturētājs veic izziņošanu sabiedrībai, apzināti pārraidot aizsargātus darbus saviem pacientiem, izmantojot televizorus, kas ir uzstādīti vairākās šīs iestādes vietās.

Otrkārt, šāda rehabilitācijas centra pacientu veidotais personu loks ir sabiedrība šo noteikumu izpratnē, tāpēc ka šo pacientu veidotais personu loks nav pārāk mazs vai pat niecīgs, ņemot it īpaši vērā, ka minētie pacienti pārraidītos darbus var uztvert vienlaicīgi vairākās iestādes vietās un ka principā viņi to nevarētu darīt bez mērķtiecīgas centra uzturētāja iejaukšanās. Turklāt, tā kā jautājums ir par autortiesību un blakustiesību atlīdzības samaksu par pieejas aizsargātiem darbiem sniegšanu minētā centra telpās, šie pacienti acīmredzami nav tikuši ņemti vērā, atļaujot aizsargātos darbus padarīt pieejamus pirmo reizi, tāpēc tie ir uzskatāmi par jaunu sabiedrību.

Treškārt, televīzijas raidījumu pārraidīšana ar televizoru palīdzību nolūkā piedāvāt rehabilitācijas centra pacientiem izklaidi viņu aprūpes vai uzgaidīšanas laikā pirms tās, ir tāda papildu pakalpojuma sniegšana, kuram, lai arī nav nekādas medicīniskas nozīmes, tomēr kurš labvēlīgi papildina iestādes labiekārtotību un pievilcību, tādējādi sniedzot tai konkurences priekšrocību. No tā izriet, ka tāda rehabilitācijas centra uzturētāja veikta televīzijas raidījumu pārraidīšana var iegūt peļņu nesošu raksturu un tādēļ tā var tikt ņemta vērā, lai noteiktu atlīdzības apmēru, kas vajadzības gadījumā ir jāmaksā par šādu pārraidīšanu.

(sal. ar 54.–65. punktu un rezolutīvo daļu)