ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2022. gada 24. februārī (1)
Lieta C‑501/20
M P A
pret
LC D N M T
(Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa, Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – 3., 7., 8. un 14. pants – Jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta” – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde uzturēšanas saistību lietās – Regula (EK) Nr. 4/2009 – 3. un 7. pants – Divu dažādu dalībvalstu pilsoņi, kas dzīvo trešā valstī un ir Savienības līgumdarbinieki – Jurisdikcijas noteikšana – Forum necessitatis – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants
I. Ievads
1. “Tuvuma princips [..] ir dzīvei vistuvākais, un tam piemīt diženums. Tas māca mums pieticību, proti, ka nekāda politiskā griba, neviena tiesa, lai cik tīri būtu to nodomi, nevar saskaņā ar saviem likumiem ilgu laiku pārvaldīt dzīves attiecības, kas neietilpst to darbības jomā” (2). Lai arī Paul Lagarde to rakstīja 1986. gadā, viņa vārdi joprojām nav zaudējuši savu nozīmi. Proti, uz šo tuvuma principu ir balstītas Savienības regulas laulības lietās un lietās par uzturēšanas saistībām.
2. Kopumā mūsdienās bieži ir sastopama situācija, kurā dalībvalsts pilsonis profesionālo iemeslu dēļ tiek norīkots darbā citā dalībvalstī vai trešā valstī. Šī situācija kļūst sarežģītāka, ja attiecīgais pilsonis pieņem lēmumu par laulības šķiršanu vai laulāto atšķiršanu, it īpaši tad, ja dalībvalsts tiesai, kurā celta prasība, ir jānosaka sava starptautiskā jurisdikcija ne tikai izskatīt lietas par laulības šķiršanu un vecāku atbildību par nepilngadīgiem bērniem, bet arī lietas par uzturlīdzekļiem bērniem, kā arī ģimenes mājokļa izmantošanu trešā valstī. Tas tā ir arī šajā lietā.
3. Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa, Spānija) vaicā Tiesai, kā ir jāinterpretē Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (3) 3., 7., 8. un 14. pants un Regulas (EK) Nr. 4/2009 (4) 3. un 7. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pants.
4. Šie jautājumi rosinās Tiesu vispirms apsvērt Regulas Nr. 2201/2003 3. un 8. panta, kā arī Regulas Nr. 4/2009 3. panta un līdz ar to arī “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziena interpretāciju, konkrēti situācijā, kurā laulātie ir Eiropas Savienības līgumdarbinieki, kas savus amata pienākumus pilda trešā valstī, kurā viņiem saskaņā ar viņu apgalvoto ir diplomātisko darbinieku statuss. Turpinājumā Tiesai būs jānoskaidro pārējie jurisdikcijas jautājumi laulības šķiršanas lietās un lietās par vecāku atbildību situācijā, kurā atbildētājs ir dalībvalsts pilsonis, tādējādi tai būs iespēja aplūkot saikni starp Regulas Nr. 2201/2003 6., 7. un 14. pantu. Visbeidzot Tiesai būs jāprecizē Regulas Nr. 4/2009 7. pantā minētās forum necessitatis tvērums saistībā ar uzturlīdzekļu bērniem noteikšanu, kā arī Hartas 47. panta tvērums šo tiesību normu interpretācijas vajadzībām.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Starptautiskās tiesības
5. 1961. gada 18. aprīlī Vīnē noslēgtās Vīnes konvencijas par diplomātiskajiem sakariem (turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) (5) 31. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. Diplomātiskajam aģentam ir imunitāte no uzņemošās valsts kriminālās jurisdikcijas. Viņam ir imunitāte arī no tās civilās un administratīvās jurisdikcijas, izņemot gadījumus, kad celta:
a) īpašuma prasība attiecībā uz privātu nekustamo īpašumu, kurš atrodas uzņemošās valsts teritorijā, izņemot gadījumus, kad tas viņam pieder uzņemošās valsts vārdā pārstāvniecības nolūkiem;
b) prasība attiecībā uz mantošanu, kurā diplomātiskais aģents ir iesaistīts testamenta izpildītāja, mantojuma aizgādņa, mantinieka vai legatāra statusā, kā privātpersona, un neuzstājas nosūtošās valsts vārdā;
c) prasība attiecībā uz jebkādu profesionālo vai komerciālo darbību, kuru uzņemošajā valstī veic diplomātiskais aģents ārpus savu oficiālo funkciju ietvariem.”
6. Saskaņā ar Vīnes konvencijas 32. panta 1. punktu:
“Nosūtošā valsts drīkst atteikties no diplomātisko aģentu imunitātes no jurisdikcijas un no to personu imunitātes, kurām tā ir saskaņā ar 37. pantu.”
B. Savienības tiesības
1. Regula Nr. 2201/2003
7. Regulas Nr. 2201/2003 3. pantā “Vispārējā piekritība” ir noteikts:
“1. Lietas, kas saistītas ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, piekrīt tās dalībvalsts tiesām:
a) kuras teritorijā atrodas:
– laulāto pastāvīgā dzīvesvieta vai
– laulāto pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta, ja viens no tiem arvien tur dzīvo, vai
– atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, vai
– laulāto kopīga pieteikuma gadījumā, viena vai otra laulātā pastāvīgā dzīvesvieta, vai
– prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz gadu tieši pirms prasības iesniegšanas, vai
– prasītāja pastāvīgā dzīvesvieta, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz sešus mēnešus tieši pirms prasības iesniegšanas un tam ir šīs dalībvalsts piederība vai, Apvienotās Karalistes vai Īrijas gadījumā, “domicils” šajā dalībvalstī;
b) kuras valsts piederība ir abiem laulātajiem, vai, Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā, kurā ir abu laulāto “domicils”.
[..]”
8. Saskaņā ar šīs regulas 6. pantu “Šīs regulas 3., 4. un 5. pantā noteiktās piekritības ekskluzīvums”:
“Laulāto:
a) kura pastāvīgā dzīvesvieta ir kādas dalībvalsts teritorijā; vai
b) kuram ir kādas dalībvalsts piederība vai, Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā, “domicils” kādas šīs dalībvalsts teritorijā,
drīkst iesūdzēt tiesā citā dalībvalstī tikai saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu.”
9. Minētās regulas 7. panta “Pārējie piekritības jautājumi” 1. punktā ir paredzēts:
“Ja dalībvalsts tiesām nav piekritības saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu, piekritību katrā dalībvalstī nosaka šīs valsts tiesību akti.”
10. Šīs regulas 8. panta “Vispārējā piekritība” 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.”
11. Regulas Nr. 2201/2003 14. pantā “Pārējie piekritības jautājumi” ir paredzēts:
“Ja dalībvalsts tiesām nav piekritības saskaņā ar 8. līdz 13. pantu, piekritību katrā dalībvalstī nosaka šīs valsts tiesību akti.”
2. Regula Nr. 4/2009
12. Regulas Nr. 4/2009 3. pants “Vispārēji noteikumi” ir formulēts šādi:
“Dalībvalstīs uzturēšanas saistību lietās jurisdikcija ir:
a) atbildētāja pastāvīgās dzīvesvietas tiesai vai
b) kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesai, vai
c) tiesai, kurai saskaņā ar tiesas valsts tiesību aktiem (lex fori) ir jurisdikcija tiesvedībā attiecībā uz personas juridisko statusu, ja jautājums par uzturēšanu ir saistīts ar šādu tiesvedību, ja vien jurisdikcijas pamats nav tikai vienas puses pilsonība, vai
d) tiesai, kurai saskaņā ar tiesas valsts tiesību aktiem (lex fori) ir jurisdikcija tiesvedībā attiecībā uz vecāku atbildību, ja jautājums par uzturēšanu ir saistīts ar tādu tiesvedību, ja vien jurisdikcijas pamats nav tikai vienas puses pilsonība.”
13. Šīs regulas 7. pantā “Forum necessitatis” ir noteikts:
“Ja nevienai no dalībvalsts tiesām nav jurisdikcijas saskaņā ar 3., 4., 5. un 6. pantu, kādas dalībvalsts tiesas izņēmuma gadījumos var izskatīt lietu, ja kādā trešā valstī – ar kuru strīds ir cieši saistīts – tiesvedību pamatoti nevar uzsākt vai vest vai tas izrādās neiespējami.
Strīdam ir jābūt pietiekami saistītam ar attiecīgo dalībvalsti, kuras tiesā tiek celta prasība.”
C. Spānijas tiesības
14. 1985. gada 1. jūlija Ley Orgánica 6/1985 del Poder Judicial (Konstitutīvais likums 6/1985 par tiesu varu) (6), kas grozīts ar 2015. gada 21. jūlija Ley Orgánica 7/2015 (Konstitutīvais likums 7/2015, kas regulē Spānijas tiesu jurisdikciju) (7), 22.quater panta c) un d) punktā ir noteikts:
“Ja nav izpildīti iepriekš minētie kritēriji, Spānijas tiesām ir jurisdikcija:
[..]
c) Laulāto personīgo un mantisko attiecību jomā, laulības spēkā neesamības, atšķiršanas un laulības šķiršanas un tās grozījumu jomā, ja vien nevienai citai ārzemju tiesai nav jurisdikcijas: gadījumā, kad abu laulāto pastāvīgā dzīvesvieta prasības celšanas brīdī bijusi Spānijā vai kad viņu pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta bijusi Spānijā un viens no laulātajiem aizvien tur dzīvo, vai kad Spānija ir atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta, vai laulāto kopīga prasības pieteikuma gadījumā, kad Spānijā dzīvo viens no laulātajiem, vai kad prasītājs pastāvīgi ir dzīvojis Spānijā vismaz gadu pirms prasības celšanas, vai kad prasītājs ir Spānijas pilsonis un ir pastāvīgi dzīvojis Spānijā vismaz sešus mēnešus pirms prasības celšanas, tāpat kā tad, kad abi laulātie ir Spānijas pilsoņi.
d) Izcelšanās un vecāku un bērnu attiecību jomā, nepilngadīgo aizsardzības un vecāku atbildības jomā: gadījumā, kad bērns vai nepilngadīgais pastāvīgi dzīvo Spānijā prasības celšanas brīdī, vai kad prasītājs ir Spānijas pilsonis vai dzīvo Spānijā pastāvīgi vai, katrā ziņā, vismaz sešus mēnešus pirms prasības celšanas.”
15. LOPJ 22.octies pantā ir paredzēts:
“1. Spānijas tiesām nav jurisdikcijas gadījumos, kad Spānijas tiesību aktos noteiktie jurisdikcijas pamati neparedz tādu piekritību.
[..]
3. [..] Spānijas tiesas nevar atturēties vai atteikties no jurisdikcijas tad, kad attiecīgajam strīdam ir saikne ar Spāniju un dažādu valstu, kas saistītas ar lietu, tiesas ir atteikušās no jurisdikcijas. [..]”
16. Código Civil (Civilkodekss) 40. pantā ir norādīts, ka par diplomātu domicilu, kad tie sava amata dēļ dzīvo ārzemēs, kur bauda ekstrateritorialitātes tiesības, uzskatāma pēdējā dzīvesvieta, kas viņiem bijusi Spānijas teritorijā.
III. Pamatlietas fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
17. Spānijas pilsone M P A un Portugāles pilsonis LC D N M T noslēdza laulību 2010. gada 25. augustā Spānijas vēstniecībā Gvinejā‑Bisavā. Viņiem ir divi nepilngadīgi bērni, kas dzimuši 2007. gada 10. oktobrī un 2012. gada 30. jūlijā Manrezā (Barselonas province, Spānija) un kam ir dubultpilsonība, proti, Spānijas un Portugāles pilsonība.
18. Laikposmā no 2010. gada augusta līdz 2015. gada februārim laulātie dzīvoja Gvinejā‑Bisavā un vēlāk pārcēlās uz Lomi (Togo). Pēc laulāto faktiskās atšķiršanas 2018. gada jūlijā prasītāja pamatlietā ar nepilngadīgajiem bērniem turpināja uzturēties laulāto kopīgā mājoklī Togo un viņas laulātais apmetās viesnīcā šajā valstī.
19. Laulātie strādā Eiropas Komisijas delegācijā Togo kā līgumdarbinieki un pilda dienesta pienākumus Eiropas Savienības delegācijā Togo. Iesniedzējtiesa norāda, ka līgumdarbiniekiem, kas ir Savienības darbinieki Savienības dalībvalstīs, ir Savienības diplomātisko darbinieku statuss tikai viņu dienesta valstī.
20. 2019. gada 6. martā prasītāja pamatlietā iesniedza Juzgado de Primera Instancia de Manresa (Manrezas pirmās instances tiesa, Barselonas province, Spānija) prasību par laulības šķiršanu, kurā viņa lūdza arī laulāto mantisko attiecību izbeigšanu, aizgādības un vecāku atbildības īstenošanas režīma un veida noteikšanu attiecībā uz nepilngadīgajiem bērniem, uzturlīdzekļu piešķiršanu bērniem un ģimenes mājokļa, kas atrodas Togo, izmantošanas kārtības noteikšanu. Turklāt tā lūdza noteikt pagaidu pasākumus.
21. Atbildētājs pamatlietā apgalvoja, ka Juzgado de Primera Instancia de Manresa (Manrezas pirmās instances tiesa, Barselona) nav starptautiskās jurisdikcijas. Ar 2019. gada 9. septembra rīkojumu šī tiesa atzina, ka tai nav jurisdikcijas izskatīt lietu, motivējot ar to, ka pušu pastāvīgā dzīvesvieta nav Spānijā.
22. Prasītāja pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Viņa apgalvo, ka viņai un viņas laulātajam ir diplomātisko darbinieku statuss kā Savienības darbiniekiem, kas norīkoti dienesta valstī, un ka šis statuss ir attiecināms arī uz nepilngadīgajiem bērniem. Viņa apgalvo, ka saskaņā ar Regulām Nr. 2201/2003 un Nr. 4/2009 jurisdikciju, lai lemtu par laulības šķiršanu, vecāku atbildību un uzturlīdzekļiem, nosaka atkarībā no pastāvīgās dzīvesvietas. Taču saskaņā ar Civilkodeksa 40. pantu viņas pastāvīgā dzīvesvieta ir nevis viņas līgumdarbinieces dienesta vieta, kā to apgalvo viņas laulātais, bet viņas dzīvesvieta pirms šī statusa iegūšanas, proti, Spānija. Viņa arī apgalvo, ka viņai ir diplomātiskā neaizskaramība saskaņā ar Vīnes konvencijas 31. pantu un ka uz šīm prasībām par laulības šķiršanu, vecāku atbildību un uzturlīdzekļiem neattiecas šajā tiesību normā paredzētie izņēmumi.
23. Prasītāja pamatlietā min arī Regulā Nr. 4/2009 paredzēto forum necessitatis un izskaidro situāciju, kādā atrodas Togo tiesas. Šajā nolūkā viņa ir iesniegusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomes ziņojumus. Viņa uzsver, ka vienā no šiem ziņojumiem, kas datēts ar 2016. gada 17. augustu, ir konstatēts tiesnešu pienācīgas un turpinātas apmācības neesamība un joprojām valdoša nesodāmības gaisotne saistībā ar cilvēktiesību pārkāpumiem. Citā no šiem ziņojumiem, kas datēts ar 2016. gada 22. augustu, Apvienoto Nāciju Organizācija esot paudusi bažas par tiesu varas neatkarību, iespēju vērsties tiesā un nesodāmību par cilvēktiesību pārkāpumiem. Viņa norāda, ka Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja ir pieprasījusi Togo Republikai garantēt sievietēm efektīvu piekļuvi tiesām.
24. Savukārt atbildētājs pamatlietā apgalvo, ka ne viņš, ne viņa laulātā neveic diplomātiskās funkcijas viņu attiecīgo valstu labā un ka viņi strādā Savienības delegācijā Togo kā līgumdarbinieki. Šajā ziņā viņš norāda, ka viņu rīcībā esošā caurlaide ir nevis diplomātiskā pase, bet drošas nogādāšanas vai drošas ceļošanas atļauja, kas ir derīga tikai trešo valstu, kas nav Savienības dalībvalstis, teritorijā. Turklāt viņš uzskata, ka piemērojamais tiesiskais regulējums ir nevis Vīnes konvencija, bet Protokols Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā (8). Taču šis protokols esot piemērojams tikai tām darbībām, kuras Savienības iestāžu ierēdņi un darbinieki veic oficiālajā ierēdņu un darbinieku statusā, un tas nepieļaujot forum necessitatis piemērošanu.
25. Iesniedzējtiesa konstatē, ka, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, nav judikatūras attiecībā uz laulāto “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienu, lai noteiktu tiesu, kurai ir piekritība laulības šķiršanas lietās. Tās skatījumā tas ir attiecināms arī uz nepilngadīgo bērnu “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienu, kad ir jānoskaidro, kāda ietekme pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanā ir diplomātiskajam statusam vai statusam, kas ir analoģisks to personu statusam, kuras pilda savas funkcijas kā darbinieki vai personas, kas ir norīkotas pildīt šādas funkcijas, trešā valstī Savienības labā. Pēc tās domām, šo personu klātbūtnes iemesls šajās valstīs ir funkciju izpilde un darbs Savienības labā.
26. Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa) ar 2020. gada 15. septembra spriedumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 6. oktobrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Kā ir interpretējams tādu dalībvalsts pilsoņu “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens Regulas [Nr. 2201/2003] 3. panta un Regulas [Nr. 4/2009] 3. panta izpratnē, kuri uzturas kādā trešā valstī, pildot viņiem uzticētās [Savienības] līgumdarbinieku funkcijas, un kuriem trešā valstī ir atzīts [Savienības] diplomātisko darbinieku statuss, kad viņu uzturēšanās šajā valstī ir saistīta ar viņu funkciju izpildi Savienības labā?
2) Gadījumā, ja Regulas Nr. 2201/2003 3. panta un Nr. 4/2009 3. panta izpratnē laulāto pastāvīgās dzīvesvietas noteikšana būtu atkarīga no viņu kā [Savienības] līgumdarbinieku kādā trešā valstī statusa, kā tas ietekmētu nepilngadīgo bērnu pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanu atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 8. pantam?
3) Gadījumā, ja tiktu uzskatīts, ka nepilngadīgo pastāvīgā dzīvesvieta nav trešā valstī, vai, lai noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu atbilstoši Regulas Nr. 2201/2003 8. pantam, var ņemt vērā saikni ar mātes pilsonību, viņas dzīvesvietu Spānijā pirms laulības noslēgšanas, nepilngadīgo bērnu Spānijas pilsonību un faktu, ka viņi dzimuši Spānijā?
4) Gadījumā, ja tiktu konstatēts, ka vecāku un nepilngadīgo pastāvīgā dzīvesvieta nav kādā dalībvalstī, un ņemot vērā, ka atbilstoši Regulai Nr. 2201/2003 nepastāv neviena cita dalībvalsts, kurai būtu jurisdikcija izlemt prasījumus, vai apstāklis, ka atbildētājs ir kādas citas dalībvalsts pilsonis, liedz piemērot [šīs regulas] 7. un 14. pantā ietverto visu pārējo gadījumu klauzulu?
5) Gadījumā, ja tiktu konstatēts, ka vecāku un bērnu pastāvīgā dzīvesvieta nav kādā dalībvalstī, kā bērnu uzturlīdzekļu noteikšanas mērķiem ir jāinterpretē Regulas Nr. 4/2009 7. pantā paredzētā forum necessitatis? It īpaši, kādi priekšnoteikumi ir nepieciešami, lai uzskatītu, ka tiesvedību nevar saprātīgi ierosināt vai īstenot vai ka tas ir neiespējami trešā valstī, ar kuru strīds ir cieši saistīts (šajā lietā Togo)? Vai strīda pusei ir jāpierāda, ka tai nav izdevies ierosināt vai tā nesekmīgi mēģinājusi ierosināt tiesvedību minētajā valstī? Vai kādas no strīda pusēm pilsonība ir pietiekama, lai konstatētu pietiekamu saikni ar [iesniedzējtiesas] dalībvalsti?
6) Vai tādā gadījumā kā šis, kad laulātajiem ir cieša saikne ar dalībvalstīm (pilsonība, agrākā dzīvesvieta), [Hartas] 47. pantam ir pretrunā tas, ka, piemērojot regulu, nevienai no dalībvalstīm nav piekritības?”
27. Iesniedzējtiesa lūdza lietai piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību.
28. 2020. gada 19. oktobrī Tiesas ceturtā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma un ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma, ka šis lūgums nav jāapmierina.
29. Rakstveida apsvērumus iesniedza Spānijas un Čehijas valdības, kā arī Eiropas Savienības Padome un Komisija. Pamatlietas dalībnieki un šie dalībnieki piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 16. septembrī.
IV. Analīze
A. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
30. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, kā ir jāinterpretē Regulas Nr. 2201/2003 3. pantā un Regulas Nr. 4/2009 3. pantā lietotais “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens, ja laulātie ir Savienības līgumdarbinieki, kas pilda savas funkcijas trešā valstī, kurā viņiem saskaņā ar viņu apgalvoto ir diplomātisko darbinieku statuss.
31. Iesniedzējtiesa norāda, ka, pēc tās domām, Spānijas Civilkodeksa 40. pants, ar kuru prasītāja pamatlietā pamato Spānijas tiesu jurisdikciju, pamatlietā nav piemērojams, jo ar valsts tiesībās sniegto jēdziena “domicils” definīciju ir izveidota juridiskā fikcija, kas attiecināma tikai uz personām, kuras pilda diplomātiskās funkcijas. Šī tiesa arī norāda, ka laulāto pastāvīgās dzīvesvietas novērtēšanas mērķiem ir jānosaka viņu uzturēšanās ilgums, pastāvīgums un stabilitāte Togo. Šī iemesla dēļ tā jautā, vai laulāto Savienības darbinieku statuss ir būtisks elements, lai noteiktu, vai viņu pastāvīgā dzīvesvieta ir Togo Regulas Nr. 2201/2003 3. panta un Regulas Nr. 4/2009 3. panta izpratnē.
32. Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, pirmkārt, aplūkošu “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienu Regulas Nr. 2201/2003 3. panta un Regulas Nr. 4/2009 3. panta izpratnē, un, otrkārt, turpinājumā – laulāto Savienības diplomātisko darbinieku statusa valstī, kurā ir viņu pastāvīgā dzīvesvieta, tvērumu šīs dzīvesvietas noteikšanas mērķiem.
1. Par “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienu
a) “Pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens Regulas Nr. 2201/2003 3. panta izpratnē
33. No Regulas Nr. 2201/2003 1. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Šajā nolūkā šīs regulas II un III nodaļā tostarp ir paredzēti noteikumi, kuri regulē jurisdikciju, kā arī nolēmumu laulības šķiršanas lietās atzīšanu un izpildi un kuru mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību (9).
34. Regulas Nr. 2201/2003 II nodaļā ietilpstošais 3. pants ir centrālā ass, uz kuras ir balstīti ar šo regulu paredzētie starptautiskās jurisdikcijas noteikumi par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu. Minētās regulas 3. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir paredzēti vairāki jurisdikcijas pamati, starp kuriem, kā norādījusi Tiesa, “nav noteikta hierarhija” (10). “Pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens ir ietverts pirmajos sešos jurisdikcijas pamatos, kas paredzēti šīs regulas (11) 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā (12). Septītais kritērijs, kas ir “valsts piederība, [kura] ir abiem laulātajiem vai, Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā, kurā ir abu laulāto “domicils””, ir noteikts Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Tādējādi “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens ir starptautiskās jurisdikcijas noteikumu stūrakmens laulības lietās. Šis jēdziens turklāt ir ietverts šīs regulas 6. un 7. pantā (13), kā arī 8. pantā, kam arī ir nozīme šajā lietā (14).
35. Tomēr norādīšu, ka, lai gan “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienam ir izšķiroša nozīme, lai tiesām atzītu jurisdikciju izlemt prasības par laulības šķiršanu un jautājumus saistībā ar vecāku atbildību par bērniem (15), Regulas Nr. 2201/2003 2. pantā tas nav definēts (16). Tādējādi, tā kā Savienības likumdevējs nav paredzējis atsauci uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziena šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē jēgu un tvērumu, tas ir jāuzskata par Savienības tiesību autonomu un vienotu jēdzienu. Šī pieeja ir apstiprināta Tiesas judikatūrā, kas attiecas uz minēto regulu, par bērna “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziena šīs regulas 8. panta izpratnē (17) interpretāciju, un tās nesenajā judikatūrā attiecībā uz laulātā “pastāvīgās dzīvesvietas” minētās regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (18) interpretāciju.
36. Sniedzot šī jēdziena autonomu interpretāciju šīs lietas konkrētajos apstākļos un, tā kā Regulā Nr. 2201/2003 tas nav definēts, ir jāņem vērā tiesību normas, kurās tas ir minēts, un šīs regulas mērķi (19). Tomēr sākumā norādīšu šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma analīzes elementus, atsaucoties uz atbilstošo Tiesas judikatūru.
1) Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta gramatiskā, vēsturiskā, kontekstuālā un teleoloģiskā interpretācija
37. Pirmkārt, jānorāda, ka spriedumā IB Tiesa saistībā ar laulāto pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanu nesen ir nospriedusi, ka vairākās Regulas Nr. 2201/2003 tiesību normās, it īpaši tās 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens ir lietots nevis daudzskaitlī, bet vienskaitlī. Proti, šajā regulā “ir atsauce uz viena un/vai otra laulātā vai bērna “pastāvīgās dzīvesvietas” dalībvalsts tiesām – atkarībā no gadījuma –, to sistemātiski izmantojot vienskaitlī un neparedzot, ka vienai un tai pašai personai vienlaikus var būt vairākas pastāvīgās dzīvesvietas vai viena pastāvīgā dzīvesvieta vairākās vietās” (20).
38. No tā principā izriet, ka nevar pieļaut, ka laulāto pastāvīgā dzīvesvieta var būt vienlaicīgi divās dalībvalstīs vai, kā tas ir šajā gadījumā, dalībvalstī un trešā valstī. Šis interpretācijas elements, ko savā izvērtējumā aplūkošu vēlāk (21), manuprāt, ir pamats laulāto pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanai tādā gadījumā kā pamatlietā aplūkotais.
39. Otrkārt, atgādināšu, ka Tiesa, interpretējot Regulas Nr. 2201/2003 tiesību normas par vecāku atbildību, it īpaši tās 8. pantu (22), jau ir nospriedusi, ka, pirmkārt, no īpašības vārda “pastāvīgā” izmantošanas var secināt, ka dzīvesvietai ir jāpiemīt zināma veida stabilitātei vai regularitātei un, otrkārt, tas, ka persona pārceļ savu pastāvīgo dzīvesvietu uz dalībvalsti [vai trešo valsti], atspoguļo šīs personas gribu noteikt tajā pastāvīgo vai parasto savu interešu centru ar vēlmi piešķirt tam stabilu raksturu (23). Konkrētāk, Tiesa uzskatīja, ka, lai noteiktu bērna pastāvīgo dzīvesvietu, ir jānoskaidro, kurā vietā viņa vecāki atrodas pastāvīgi un ir integrēti sociālajā un ģimenes vidē. Šajā kontekstā var ņemt vērā vecāku nodomu kopā ar bērnu apmesties uz dzīvi konkrētajā dalībvalstī, ja tas izpaužas konkrētos apstākļos (24).
40. Treškārt, šos apsvērumus apstiprina ne tikai Borasas ziņojums (25), bet arī Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis (26). Proti, šajā tiesību normā paredzēto jurisdikcijas noteikumu mērķis ir nodrošināt līdzsvaru starp personu mobilitāti Savienībā un tiesisko drošību (27).
41. Tādējādi, lai attiecīgo dzīvesvietu atzītu par “pastāvīgu”, tai ir jāpiemīt objektīvam elementam (“stabilitāte” vai “regularitāte”) un subjektīvam elementam – nodomam (“griba”). Iesniedzējtiesai, izvērtējot šos fundamentālos faktiskos elementus, ir jāņem vērā visi izskatāmās lietas konkrētie apstākļi (28). Tiesa savā judikatūrā ir formulējusi virkni kritēriju, kas ļauj noteikt attiecīgās personas pastāvīgo dzīvesvietu. Turpinājumā atsaukšos tikai uz tiem kritērijiem, kuriem, manuprāt, ir nozīme šajā lietā.
2) Objektīvais elements un subjektīvais elements
i) Stabilitāte vai regularitāte
42. Attiecībā uz objektīvo elementu jāatgādina, ka viens no izšķirošajiem apstākļiem, lai noteiktu laulāto vai viena no laulātajiem pastāvīgo dzīvesvietu, ir attiecīgās personas vide, kurai ir īpaši svarīga nozīme (29). Pieauguša cilvēka vidi, protams, veido darbības un intereses, it īpaši dažādas profesionālās, sociālās un kultūras, mantiskās, kā arī privātās un ģimenes intereses un darbības, un, kā uzskata Tiesa, tām nav jābūt saistītām tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju (30). Lai arī ar Regulu Nr. 2201/2003 izveidotās jurisdikcijas noteikšanas kārtības laulības šķiršanas lietās mērķis nav izslēgt vairākas jurisdikcijas, tomēr, manuprāt, ir jāuzsver, ka spriedumā IB (31) Tiesa nesen nosprieda, ka tad, “ja tiktu atzīts, ka laulātais var vienlaikus pastāvīgi dzīvot vairākās dalībvalstīs, varētu tikt kaitēts tiesiskajai drošībai, padarot sarežģītāku to tiesu iepriekšēju noteikšanu, kuras var lemt par laulības saišu izbeigšanu, un sarežģījot tiesai, kurā celta prasība, pārliecināšanos par savu jurisdikciju”. Proti, ņemot vērā ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas viedokli, Tiesa precizēja, ka “risks, ka starptautiskā jurisdikcija galu galā tiktu noteikta nevis saskaņā ar “pastāvīgās dzīvesvietas” kritēriju Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, bet gan saskaņā ar kritēriju, kas ir balstīts uz viena vai otra laulātā vienkāršu dzīvesvietu, tādējādi būtu pretrunā šai regulai” (32).
43. No tā, manuprāt, izriet, ka, lai gan nav izslēgts, ka vienam laulātajam vienlaikus var būt vairākas dzīvesvietas, viņam noteiktā brīdī var būt tikai viena pastāvīgā dzīvesvieta šīs tiesību normas izpratnē (33).
44. Turklāt atgādināšu, ka Tiesas skatījumā personas pastāvīgā dzīvesvieta ir vieta, kur atrodas tās dzīves centrs (34). Tādējādi var ņemt vērā tādus ar nodarbinātību saistītus apstākļus kā darbā norīkošanas termiņš vai iespēja to pagarināt, it īpaši to, ka šīs personas konkrētā vietā veiktā profesionālā darbība ietilpst nenoteikta laika darba tiesiskajās attiecībās. Savukārt par izšķirošu apstākli nevar uzskatīt to, ka šī persona ir uzturējusies savas izcelsmes valsts teritorijā savu atvaļinājumu vai svētku laikā (35).
45. Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka laulātie un viņu bērni dzīvo Togo no 2015. gada februāra, tādējādi viņu uzturēšanos šajā valstī raksturo zināma ilguma, nepārtrauktības un pastāvības pakāpe. Proti, viņu pastāvīgo fizisko klātbūtni Togo, izņemot viņu brīvdienas un atvaļinājumus, ir konstatējusi iesniedzējtiesa. Manuprāt, ir jāuzsver: no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pēc laulāto nošķiršanas neviens no viņiem nav pārcēlies uz savu dalībvalsti.
46. Šajā ziņā noteikti ir taisnība, ka laulāto uzturēšanās Togo ir tieši saistīta ar viņu kā Savienības līgumdarbinieku funkciju pildīšanu un ka šī uzturēšanās var mainīties atkarībā no šīm funkcijām un Komisijas vajadzībām. Tomēr no Komisijas rakstveida apsvērumiem izriet, ka saskaņā ar Eiropas Ārējās darbības dienesta sniegto informāciju pamatlietas dalībniekiem ir uz nenoteiktu laiku noslēgti līgumi un uz tiem nav attiecināma rotācija uz galveno biroju Briselē (36).
47. Tādējādi apstāklis, ko prasītāja pamatlietā norādīja tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, saskaņā ar kuru viņa uzturējās Spānijā savu atvaļinājumu vai svētku laikā vai arī devās uz šo dalībvalsti, lai dzemdētu savus abus bērnus, nevar liecināt par to, ka laulāto vai vismaz prasītājas pamatlietā pastāvīgā dzīvesvieta šajā dalībvalstī ir stabila, nepārtraukta un pastāvīga.
ii) Griba vai nodoms
48. Runājot par subjektīvo elementu, kā savos rakstveida apsvērumos norādījusi Komisija, no iesniedzējtiesas nolēmuma skaidri neizriet, ka laulātie būtu pauduši nodomu saglabāt savu pastāvīgo interešu centru Spānijā. Izņemot prasītājas pamatlietā pilsonību un viņas agrāko pastāvīgo dzīvesvietu Spānijā (37), šajā lēmumā nav sniegta nekāda informācija, kas ļautu secināt, ka pamatlietā, iespējams, ir cits piesaistes kritērijs, kas ļautu uzskatīt, ka laulāto vai vismaz viena no abiem pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī.
49. To paturot prātā, tādā situācijā kā pamatlietā, iespējams, var jautāt, kādam elementam ir dodama priekšroka, ja pastāv konflikts starp objektīvo elementu (fiziska klātbūtne, pastāvīgais interešu centrs attiecīgajā vietā) un subjektīvo elementu (griba atgriezties izcelsmes dalībvalstī).
50. Šajā ziņā, atbildot uz jautājumu, kuru Tiesa uzdeva tiesas sēdē, Komisija – saistībā ar tādām amata vietām Savienības delegācijās kā Togo – paskaidroja, ka pastāv fiziskas klātbūtnes prasība un ka iecelšanu šajos amatos brīvprātīgi lūdz personas, kuras vēlas tos ieņemt (38). Turklāt šī iestāde norādīja, ka šajā gadījumā laulāto nodoms apmesties uz dzīvi Spānijā pēc savas misijas Togo pabeigšanas ir hipotētisks elements, ko nevar ņemt vērā, nosakot viņu pastāvīgo dzīvesvietu.
51. Es piekrītu šai nostājai. Proti, zināmos izņēmuma gadījumos, ņemot vērā konkrētus elementus un ārējos apstākļus (39), var uzskatīt, ka laulāto vai viena no laulātajiem nodoms apmesties citā dalībvalstī vai atgriezties savā izcelsmes dalībvalstī, iegūstot “pastāvīgo dzīvesvietu” un atstājot iepriekšējo pastāvīgo dzīvesvietu, var papildināt vai aizstāt tādus elementus kā fiziskas klātbūtnes ilgums, regularitāte vai pastāvīgums, kas parasti raksturo “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienu (40). Tomēr vienkāršs nodoms atgriezties izcelsmes valstī pēc uzturēšanās profesionālu iemeslu dēļ citā dalībvalstī vai trešā valstī nekādā ziņā nerada šaubas par attiecīgās personas pašreizējo pastāvīgo dzīvesvietu. Katrā ziņā tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā nepastāv konflikts starp objektīvo elementu un subjektīvo elementu.
52. Tādējādi, ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ir jāuzskata, pirmkārt, ka laulāto dzīvesvieta Togo teritorijā principā ir pastāvīga un stabila (41) un, otrkārt, ka viņu profesionālās, kā arī privātās un ģimenes intereses ir saistītas ar šo valsti. Lai arī sliecos uzskatīt, ka šie elementi a priori ļauj uzskatīt, ka pastāvīgā dzīvesvieta neatrodas Spānijā un ka laulāto interešu centrs varētu būt Togo, iesniedzējtiesai tomēr ir jāpārbauda, vai visi lietas faktiskie apstākļi pamatoti ļauj uzskatīt, ka laulāto pastāvīgā dzīvesvieta nav Spānijā (42).
b) Par “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienu Regulas Nr. 4/2009 3. panta izpratnē
53. Uzturēšanas saistību lietās tiesu starptautisko jurisdikciju nosaka saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 jurisdikcijas noteikumiem (43). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar minēto regulu ir izveidota starptautiskās jurisdikcijas noteikumu pilnīga sistēma, kurā Savienības likumdevējs šīs regulas 3. pantā ir paredzējis alternatīvus kritērijus, atkarībā it īpaši no procesuāliem ar tuvumu saistītiem iemesliem (44). Proti, šajā pantā ir paredzēts, ka jurisdikcija ir atbildētāja pastāvīgās dzīvesvietas tiesai vai tiesām (a) punkts) – neatkarīgi no tā, vai atbildētājs ir kreditors vai parādnieks, – un kreditora pastāvīgās dzīvesvietas tiesai (b) punkts).
54. Šajos apstākļos rodas jautājums, vai šim “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienam ir jāsniedz tāda pati definīcija kā Regulā Nr. 2201/2003 un Regulā Nr. 4/2009.
55. Manuprāt, ir acīmredzami, ka atbilde ir apstiprinoša.
56. Proti, saskaņotas un vienveidīgas Savienības tiesību piemērošanas mērķim “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziena definīcija un interpretācija ir jāsniedz, balstoties uz tiem pašiem abās regulās nostiprinātajiem principiem (45). Tomēr šo definīciju var niansēt, lai konkrētos gadījumos noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu. Atgādinu, ka, tā kā gan Regulā Nr. 4/2009, gan Regulā Nr. 2201/2003 “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens un tā interpretācija ir autonomi, šī jēdziena nozīme un tvērums ir jānosaka, ņemot vērā šīs regulas mērķi un tiesību normas, it īpaši tās 15. apsvērumu. Saskaņā ar šo apsvērumu tika noteikti īpaši jurisdikcijas kritēriji attiecībā uz strīdiem par uzturlīdzekļu saistībām, lai īstenotu divus mērķus, proti, aizsargātu kreditoru intereses (46) un veicinātu pareizu tiesvedību (47).
57. Tādējādi Regulā Nr. 2201/2003 definētā jēdziena “pastāvīgā dzīvesvieta” piemērošana saistībā ar Regulu Nr. 4/2009 man šķiet atbilstoša, ņemot vērā arī ciešās saiknes starp šīm divām regulām. Proti, ņemot vērā šīs Regulas Nr. 4/2009 mērķa un konteksta īpatnības, man šķiet, ka iesniedzējtiesai ir jāņem vērā arī norādes vai faktori – gan objektīvi (dzīvesvietas stabilitāte, regularitāte un attiecīgās personas integrācija sociālajā un ģimenes vidē), gan subjektīvi (šīs personas nodoms noteikt savu pastāvīgo dzīvesvietu konkrētā vietā) –, kas izskatāmās lietas apstākļos ļauj noteikt pastāvīgo dzīvesvietu Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē (48), lai noskaidrotu parādnieka, kreditora vai uzturlīdzekļu pieprasītāja pastāvīgo dzīvesvietu saskaņā ar Regulu Nr. 4/2009 (49). Proti, praktiski tā ir tā pati pastāvīgā dzīvesvieta.
58. Šī interpretācija ir apstiprināta Andrea Bonomi paskaidrojošajā ziņojumā par Hāgas protokolu (50), kura 37. punktā ir norādīts, ka piesaiste kreditora pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktiem ir pamatota ar to, ka tas “ļauj noteikt uzturēšanas saistību esamību un apmēru, ņemot vērā sociālās vides tiesiskos un faktiskos apstākļus valstī, kurā kreditors dzīvo un veic lielāko daļu savas darbības.” Šajā ziņā minētā ziņojuma 42. punktā arī ir norādīts, ka “nosaka pastāvīgās dzīvesvietas kritēriju, kas ietver zināmu stabilitāti. Nepietiek tikai ar pagaidu dzīvesvietu, lai noteiktu uzturēšanas saistībām piemērojamos tiesību aktus”.
59. Ņemot vērā manu jēdziena “pastāvīgā dzīvesvieta” izvērtējumu, no kura izriet, ka laulāto pastāvīgā dzīvesvieta, šķiet, nav dalībvalstī, vēl ir jāpārbauda, vai Savienības diplomātisko darbinieku statuss, kas laulātajiem ir Togo, var ietekmēt laulāto pastāvīgo dzīvesvietu tādā situācijā kā pamatlietā.
2. Par Savienības diplomātisko darbinieku valstī, kurā ir laulāto pastāvīgā dzīvesvieta, statusa tvērumu Regulas Nr. 2201/2003 3. panta piemērošanas mērķiem
60. Spānijas valdība uzskata, ka kompetentā tiesa, lai izskatītu laulības šķiršanas lietu, saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003 ir laulāto pastāvīgās dzīvesvietas tiesa. Tomēr, balstoties uz šīs regulas 14. apsvērumu, tā uzskata, ka tad, ja šī tiesa nevar īstenot savu jurisdikciju tādēļ, ka laulātajiem ir diplomātisko darbinieku statuss, jo viņi ir Savienības līgumdarbinieki, šī jurisdikcija būtu jānosaka saskaņā ar tajā dalībvalstī spēkā esošajiem noteikumiem, kurā attiecīgajām personām nav šī diplomātiskā darbinieka statusa, piemērojot lex fori, proti, Spānijas Civilkodeksa 40. pantu. Tā, šī valdība norāda, ka saskaņā ar Vīnes konvencijas 31. panta 1. punktu, kas piemērojams Togo, diplomātiskie darbinieki bauda neaizskaramību akreditācijas valsts civillietu tiesās. Tādējādi šāda diplomātiskā darbinieka statusa atzīšana neļaujot piemērot laulāto pastāvīgās dzīvesvietas kritēriju, lai noteiktu starptautisko jurisdikciju laulības šķiršanas prasības izskatīšanai.
61. Čehijas Republikas valdība apgalvo tikai to, ka persona, kas norīkota darbā trešā valstī kā diplomātiskais darbinieks, saglabā savu pastāvīgo dzīvesvietu dalībvalstī, kurā tā dzīvoja pirms šīs iecelšanas amatā.
62. Savukārt Komisija uzskata, ka, nosakot laulāto pastāvīgo dzīvesvietu, nav nozīmes tam, ka laulātajiem ir Savienības darbinieku statuss un ka šī iemesla dēļ viņi ir norīkoti uz trešo valsti. Pēc tās domām un pretēji Spānijas valdības nostājai, pamatlietā nav piemērojams Regulas Nr. 2201/2003 14. apsvērums. Proti, tā kā laulātajiem nav diplomātiskās neaizskaramības nevienā dalībvalstī, viņu diplomātiskais statuss neesot atbilstošs elements, lai noteiktu, vai viņu kā Savienības darbinieku pastāvīgā dzīvesvieta ir dienesta vietas valstī.
63. Pirmkārt, norādu, ka ne no Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta, ne no Regulas Nr. 4/2009 3. panta interpretācijas neizriet, ka laulāto Savienības līgumdarbinieku profesionālajam statusam var būt nozīme viņu pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanā.
64. Otrkārt, jānorāda, ka Regulas Nr. 2201/2003 14. apsvērumā ir teikts, ka “šī regula jāpiemēro, neskarot starptautisko publisko tiesību piemērošanu attiecībā uz diplomātisko neaizskaramību. Ja šajā regulā paredzēto jurisdikciju nevar realizēt tādēļ, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pastāv diplomātiskā neaizskaramība, piekritība ir jārealizē [jānosaka] atbilstoši tās dalībvalsts valsts tiesību aktiem, kurā attiecīgajai personai nav šādas neaizskaramības”.
65. Jāuzsver, ka šajā apsvērumā ir apstiprināts, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām dalībvalsts tiesas nevar īstenot savu jurisdikciju, jo šajā dalībvalstī attiecīgajai personai ir diplomātiskais statuss. Tomēr, pat ja šai personai būtu diplomātiskā neaizskaramība, tad rastos arī jautājums, cik lielā mērā šīs diplomātiskās neaizskaramības esamība var izslēgt Togo tiesu jurisdikciju. Tomēr tas tā nav šajā lietā.
66. Tādējādi es piekrītu Komisijas viedoklim, ka šis apsvērums nav piemērojams pamatlietā. Proti, iesniedzējtiesa norāda, ka līgumdarbiniekiem ir Savienības diplomātisko darbinieku statuss viņu dienesta valstī (51). Tomēr viņiem ir Savienības darbinieku statuss Savienības dalībvalstīs. Tāpēc laulātajiem nevienā dalībvalstī nav diplomātiskās neaizskaramības Vīnes konvencijas 31. panta izpratnē. Turklāt, atbildot uz jautājumu, ko tiesas sēdē uzdeva Tiesa, Komisija norādīja, ka diplomātiskās neaizskaramības, kas laulātajiem ir Togo, mērķis ir aizsargāt ierēdņus vai delegācijas darbiniekus viņu funkciju pildīšanā.
3. Starpsecinājums
67. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka laulāto Savienības līgumdarbinieku statuss trešā valstī nav būtisks elements, lai noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu (52) ne Regulas Nr. 2201/2003 3. panta, ne Regulas Nr. 4/2009 3. panta izpratnē.
B. Par otro prejudiciālo jautājumu
68. Ņemot vērā manu ierosinājumu atbildei uz pirmo jautājumu, otrais jautājums nav jāizvērtē. Tāpēc norādīšu tikai, ka laulāto Savienības līgumdarbinieku statuss trešā valstī acīmredzami neietekmē nepilngadīgo bērnu pastāvīgās dzīvesvietas Regulas Nr. 2201/2003 8. panta izpratnē noteikšanu.
C. Par trešo prejudiciālo jautājumu
69. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai bērnu pastāvīgās dzīvesvietas Regulas Nr. 2201/2003 8. panta izpratnē noteikšanas nolūkā var ņemt vērā tādus kritērijus kā mātes pilsonība, viņas dzīvesvieta dalībvalstī pirms laulības noslēgšanas, nepilngadīgo bērnu pilsonība, kā arī to, ka viņi ir dzimuši šajā dalībvalstī.
70. Pirmkārt, jāatgādina, ka attiecībā uz bērnu pastāvīgo dzīvesvietu strīdos par vecāku atbildību Regulas Nr. 2201/2003 8. pantā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziena saturu un tvērumu, tāpēc “šī noteikšana ir jāveic, ņemot vērā normu kontekstu un [šīs] regulas mērķi, it īpaši to, kas izriet no tās [12.] apsvēruma, saskaņā ar kuru tajā paredzētie piekritības noteikumi ir izveidoti, ņemot vērā bērna intereses un it īpaši tuvuma kritēriju” (53).
71. Otrkārt, Tiesa uzskata, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka, balstoties uz visiem katra konkrētā gadījuma faktiskajiem apstākļiem (54). Šajā ziņā Tiesa ir identificējusi virkni faktoru, kas ļauj valsts tiesai to noteikt.
72. Vispirms Tiesa uzskata, ka, pirmkārt, lai noteiktu bērna pastāvīgo dzīvesvietu attiecīgajā dalībvalstī, ir nepieciešams, lai bērns vismaz fiziski atrastos šajā dalībvalstī (55), un, otrkārt, ir jāņem vērā citi faktori, kas var liecināt, ka šai klātbūtnei nav pagaidu vai gadījuma raksturs un ka bērna dzīvesvietu raksturo zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē (56).
73. Turpinājumā tā precizē, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta Regulas Nr. 2201/2003 izpratnē ir “vieta, kur faktiski atrodas viņa dzīves centrs” brīdī, kad tiek celta prasība par vecāku atbildību par bērnu, šis centrs ir jānosaka tiesai, kurā celta prasība (57). Šajos apstākļos var tikt ņemti vērā tādi faktori kā bērna uzturēšanās dažādu attiecīgo dalībvalstu (vai, kā tas ir izskatāmajā lietā, trešās valsts) teritorijā, kurās bērns ir bijis savas dzīves laikā, ilgums, regularitāte, apstākļi un iemesli (58), izglītošanās vieta un apstākļi, kā arī bērna ģimenes un sociālās attiecības minētajās dalībvalstīs (vai minētajā trešā valstī) (59).
74. Visbeidzot, kā jau esmu atgādinājis šo secinājumu 39. punktā, Tiesa precizē, ka, lai noteiktu bērna pastāvīgo dzīvesvietu, ir jānoskaidro vieta, kurā viņa vecāki atrodas pastāvīgi un ir integrēti sociālajā un ģimenes vidē. Šajā kontekstā var ņemt vērā arī vecāku nodomu apmesties kopā ar bērnu uz dzīvi konkrētajā dalībvalstī, ja tas izpaužas konkrētos apstākļos (60).
75. Šajā lietā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka bērni ir dzimuši 2007. un 2012. gadā Spānijā un ka viņiem ir Spānijas un Portugāles dubultpilsonība. Turklāt laikposmā no 2010. gada augusta līdz 2015. gada februārim vecāki uzturējās Gvinejā‑Bisavā un vēlāk pārcēlās uz Togo, kur viņi dzīvo arī pašlaik. Proti, kā jau esmu uzsvēris, iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka pēc vecāku faktiskas atšķiršanas bērni nav mainījuši dzīvesvietu. Tādējādi, šķiet, ka faktiski šo nepilngadīgo bērnu “dzīves centrs” nav Spānijā.
76. Iesniedzējtiesa nevar ņemt vērā tikai mātes un abu nepilngadīgo bērnu Spānijas pilsonību, kā arī to, ka viņi ir dzimuši Spānijā vai arī ka viņi pavada savas brīvdienas šajā dalībvalstī, lai uzskatītu, ka viņu pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī (61).
77. Tādējādi ir jāuzskata, ka bērnu pastāvīgā dzīvesvieta Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punkta izpratnē nav Spānijā, bet tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus šīs lietas konkrētos faktiskos apstākļus.
78. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka, lai noteiktu bērnu pastāvīgo dzīvesvietu Regulas Nr. 2201/2003 8. panta izpratnē, nevar ņemt vērā tikai tādus kritērijus kā mātes pilsonība, fakts, ka viņa dzīvojusi dalībvalstī pirms laulības noslēgšanas, nepilngadīgo bērnu pilsonība, kā arī tas, ka viņi ir dzimuši šajā dalībvalstī.
D. Par ceturto prejudiciālo jautājumu
79. Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai tas, ka atbildētājs pamatlietā ir dalībvalsts pilsonis, liedz piemērot Regulas Nr. 2201/2003 7. un 14. pantā ietverto visu pārējo gadījumu klauzulu. Šo šaubu pamatā ir tas, ka, pēc šīs tiesas domām, šīs regulas 6. pants saskaņā ar vienu doktrīnas daļu var liegt piemērot tās 7. un 14. pantu un līdz ar to arī valsts tiesību aktus par jurisdikcijas noteikšanu laulības šķiršanas lietās un lietās par vecāku atbildību.
80. Savukārt Spānijas valdība savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka tas, ka bērnu tēvs ir dalībvalsts pilsonis, nevar kļūt par šķērsli Regulas Nr. 2201/2003 7. un 14. panta piemērošanai.
1. Pārējie jurisdikcijas jautājumi laulības šķiršanas lietās: saistība starp Regulas Nr. 2201/2003 6. un 7. pantu, hierarhijai pakļauts dubults risinājums
81. Regulas Nr. 2201/2003 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, “ja dalībvalsts tiesām nav piekritības saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu, piekritību katrā dalībvalstī nosaka šīs valsts tiesību akti”. Lai arī ar šo tiesību normu, aplūkojot to atsevišķi, laulātajiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Savienības un kuriem ir dažādas pilsonības, šķiet, ir atļauts noteikt pakārtotu jurisdikciju, pamatojoties uz valsts jurisdikcijas noteikumiem (62), tās piemērošanas jomu tomēr ierobežo šīs regulas 6. pants. Proti, no minētās regulas 6. un 7. panta, aplūkojot tos kopsakarā, izriet, ka ar tiem ir atļauts valsts jurisdikcijas noteikumus piemērot tikai konkrētos apstākļos, lai aizsargātu atbildētāju (63).
82. Vispirms saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 6. pantu laulāto, kuram ir kādas dalībvalsts piederība vai, Apvienotās Karalistes un Īrijas gadījumā, “domicils” kādas šīs dalībvalsts teritorijā, drīkst iesūdzēt tiesā citā dalībvalstī tikai saskaņā ar 3., 4. un 5. pantu (64).
83. Turpinājumā, attiecībā it īpaši uz Regulas Nr. 2201/2003 6. panta b) punktu, no šīs tiesību normas gramatiskās interpretācijas izriet, ka Savienības likumdevēja izvēle lietot jēdzienus “cita dalībvalsts” nozīmē to, ka runa ir par citu dalībvalsti, nevis laulātā pilsonības dalībvalsti. Tādējādi, manuprāt, ir jānoraida šīs regulas 6. panta šaura interpretācija, saskaņā ar kuru laulātajiem gadījumos, kad viņi ir dalībvalsts pilsoņi, bet viņiem nav pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī, nav noteikta neviena tiesa saskaņā ar Regulu Nr. 2201/2003.
84. Proti, šāda interpretācija būtu pretrunā ne tikai jebkādai loģikai, bet arī Regulas Nr. 2201/2003 7. panta 1. punkta skaidrajam formulējumam, kura piemērošana ir atkarīga no tā, vai dalībvalsts tiesai ir jurisdikcija saskaņā ar šīs regulas 3.–5. pantu (65). Kāds šādā gadījumā būtu tādas tiesību normas ratio legis, kurā nav paredzēta iespēja vērsties kādā tiesā vismaz vienā no dalībvalstīm un kurā būtu paredzēta tikai tiesu izslēgšana?
85. Turklāt šāda interpretācija būtu pretrunā Regulas Nr. 2201/2003 mērķim. Šajā ziņā jāatgādina, ka šīs regulas 1. apsvērumā ir atsauce uz tādas brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi, “kurā tiek nodrošināta personu brīva pārvietošanās”. Tiesa attiecībā uz šo mērķi jau ir nospriedusi, ka ar minēto regulu ir paredzēts ieviest vienotus jurisdikcijas noteikumus laulības šķiršanas lietās, sniedzot cilvēkiem pēc iespējas plašākas pārvietošanās iespējas (66). Visbeidzot, atgādināšu, ka šīs regulas mērķis ir arī veicināt tiesu nolēmumu savstarpēju atzīšanu (67).
86. Plaša interpretācija, ko ierosinu sniegt, ir apstiprināta arī Tiesas judikatūrā. Proti, Tiesa spriedumā Sundelind Lopez (68) jau ir nospriedusi, ka pret atbildētāju, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī vai kurš ir dalībvalsts pilsonis, var celt prasību, ņemot vērā Regulas Nr. 2201/2003 3.–5. pantā definētās jurisdikcijas ekskluzīvo raksturu, citas dalībvalsts tiesās tikai saskaņā ar šiem pantiem un tādējādi ir izslēgti valsts tiesībās paredzētie jurisdikcijas noteikumi (69).
87. Visbeidzot, saskaņā ar doktrīnu Regulas Nr. 2201/2003 6. pants nozīmē, ka tad, ja persona ir dalībvalsts pilsonis, kura pastāvīgā dzīvesvieta nav dalībvalstī, to var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, kas nav tās dalībvalsts tiesa, kuras pilsonis viņš ir, tikai tad, ja šī cita dalībvalsts var atzīt savu jurisdikciju saskaņā ar šīs regulas 3. pantu (70). Proti, daži autori uzskata, ka laulības šķiršanas lietās minētās regulas 6. un 7. pantā ir noteikta jurisdikcijas noteikumu hierarhija, no kuras būtībā izriet divkāršs risinājums. Pirmkārt, ja viens no Regulā Nr. 2201/2003 noteiktajiem kritērijiem ļauj piešķirt jurisdikciju dalībvalsts tiesai, tad šīs regulas tiesību norma, kas attiecas uz šo kritēriju, ir piemērojama, izslēdzot jebkādu valsts noteikumu, neatkarīgi no citiem piesaistes elementiem. Otrkārt, valsts noteikumi ir piemērojami tad, ja tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar minētās regulas tiesību normu, pat ja tie nav attiecināmi uz dalībvalstu pilsoņiem vai personām, kuru domicils ir dalībvalstu teritorijā (71).
88. Taču izskatāmajā lietā laulātie nav vienas un tās pašas valsts pilsoņi un šķiet, ka viņu pastāvīgā dzīvesvieta ir trešā valstī. Jebkurā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka prasītājas pamatlietā pastāvīgā dzīvesvieta nav Portugālē un viņa nav Portugāles valstspiederīgā. Papildus, kā jau esmu norādījis šo secinājumu 52. punktā, viss, šķiet, liecina par to, ka viņas pastāvīgā dzīvesvieta nav Spānijā. Tādējādi prasītāja pamatlietā, atsaucoties uz Regulas Nr. 2201/2003 7. panta 1. punktā paredzēto visu pārējo gadījumu klauzulu, nevar ierosināt laulības šķiršanas tiesvedību Spānijā pret laulāto, kas ir Portugāles pilsonis, ciktāl ar šīs regulas 6. pantu viņai ir liegts celt prasību iesniedzējtiesā saskaņā ar Spānijas tiesībās paredzētajiem pārējiem jurisdikcijas noteikumiem.
89. Tomēr, kā ierosina Komisija, prasītāja pamatlietā var uzsākt laulības šķiršanas tiesvedību Portugālē.
90. Šajā gadījumā var jautāt, kāda būtu laulātā situācija, ja viņa pilsonības dalībvalsts jurisdikcijas noteikumos nebūtu paredzēti Regulā Nr. 2201/2003 ietvertie pārējie jurisdikcijas jautājumi. Proti, šādā gadījumā nevienai dalībvalsts tiesai nebūtu jurisdikcijas saskaņā ar šo regulu. Šo jautājumu aplūkošu vēlāk, izskatot sesto prejudiciālo jautājumu (72).
91. Šo visu iemeslu dēļ ierosinu uz šo jautājumu atbildēt, ka gadījumā, ja tiesa, kurā celta prasība par laulības šķiršanu, nevar pamatot savu jurisdikciju ar Regulas Nr. 2201/2003 3.–5. pantu – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, tad šīs regulas 6. pants liedz piemērot minētās regulas 7. panta 1. punktā ietverto visu pārējo gadījumu klauzulu un līdz ar to atbildētāju, kas ir dalībvalsts pilsonis, var iesūdzēt tikai šīs dalībvalsts tiesās (73).
2. Pārējie jurisdikcijas jautājumi lietās par vecāku atbildību
92. Regulas Nr. 2201/2003 14. pantā ir noteikts, ka tad, “ja dalībvalsts tiesām nav piekritības saskaņā ar 8. līdz 13. pantu, piekritību katrā dalībvalstī nosaka šīs valsts tiesību akti”.
93. Tiesa, aplūkojot saikni starp Regulas Nr. 2201/2003 8. un 14. pantu, ir uzsvērusi, ka, pat ja strīds, kas ir nodots izskatīšanai kādas dalībvalsts tiesai, principā neietilpst šīs regulas 8. panta 1. punkta piemērošanas jomā, tas nebūt nav šķērslis, lai tiesai būtu jurisdikcija šo strīdu skatīt, balstoties uz kādu citu pamatu (74). Tiesas skatījumā, ar minēto regulu ir ieviests mehānisms, kas ļauj dalībvalstīm aizsargāt bērna intereses arī situācijā, kad uz strīdiem neattiecas šī pēdējā minētā tiesību norma. Šādos gadījumos šīs regulas 14. pantā ir precizēts, ka dalībvalstis var – atlikušās jurisdikcijas veidā – atzīt savu tiesu jurisdikciju atbilstoši savām valsts tiesībām (75).
94. Šajā gadījumā ar Regulas Nr. 2201/2003 14. pantu tiesa, kurā celta prasība, drīkst piemērot savus jurisdikcijas noteikumus, tostarp noteikumus par jurisdikcijas piešķiršanu atkarībā no bērna pilsonības, lai noteiktu savu jurisdikciju, un pat tādos gadījumos, kad atbildētājs ir citas dalībvalsts pilsonis, jo šīs regulas 6. pantu piemēro tikai prasībām par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu (76).
95. Kopumā no Regulas Nr. 2201/2003 6., 7. un 14. panta izriet, ka starptautiskā jurisdikcija laulības lietās un lietās par vecāku atbildību var tikt piešķirta dažādām tiesām. Par labu divortii paredzētā tiesu daudzveidība, kas ir vairākuma dalībvalstu tiesību pamatā, veicina laulības šķiršanas lietās ierosināto tiesvedību sadrumstalotību. Tādējādi var jautāt, vai šāda sadrumstalotība neapdraud bērna labākās intereses.
96. Es tā nedomāju. Regulā Nr. 2201/2003 paredzētie kritēriji pasākumiem, kas attiecas uz bērniem, atšķiras no laulības šķiršanai piemērojamajiem kritērijiem, kā rezultātā jurisdikcija var sakrist tikai labvēlīgos apstākļos vai ar laulāto piekrišanu (77). Tādējādi šīs regulas 12. panta 3. punkts ļauj laulātajiem novērst tiesvedības sadrumstalotību. Saskaņā ar šo tiesību normu dalībvalsts tiesām ir arī piekritība attiecībā uz vecāku atbildību tiesas procesos, kas nav minēti minētās regulas 12. panta 1. punktā, ja, pirmkārt, bērnam ir būtiska saikne ar attiecīgo dalībvalsti, it īpaši pamatojoties uz to, ka vienai no personām, kurām ir vecāku atbildība, pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī, vai ja bērns ir šīs dalībvalsts pilsonis, un, otrkārt, ja tiesu piekritību ir skaidri vai citādi nepārprotami pieņēmušas visas puses brīdī, kad tiesā ir iesniegta prasība, un ja šī piekritība ir bērna labākajās interesēs (78). Tādējādi ar minēto tiesību normu laulātajiem atļauts akceptēt tiesas jurisdikciju laulības šķiršanas lietās, ja vien šī izvēle atbilst bērna labākajām interesēm (79).
97. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, attiecībā uz vecāku atbildību ierosinu secināt, ka tad, ja tiesai, kurā celta prasība, nav jurisdikcijas saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8.–13. pantu – kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, šīs regulas 14. pants ir piemērojams neatkarīgi no bērnu pastāvīgās dzīvesvietas un atbildētāja pilsonības.
E. Par piekto prejudiciālo jautājumu
98. Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot Regulas Nr. 4/2009 7. pantā paredzētā forum necessitatis tvērumu, lai noteiktu uzturlīdzekļus bērniem. Konkrētāk, šī tiesa jautā, kādi kritēriji ļauj noteikt, ka tiesvedību nevar pamatoti ierosināt vai īstenot vai ka tas ir neiespējami trešā valstī, ar kuru strīds ir cieši saistīts. Šajā gadījumā iesniedzējtiesa arī vēlas zināt, vai ir jāpierāda, ka šādu tiesvedību nav iespējams īstenot šajā trešā valstī un vai vienas no pusēm pilsonība ir pietiekama, lai konstatētu ciešu saikni ar dalībvalsti.
99. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāpārbauda Regulas Nr. 4/2009 7. pantā minētās forum necessitatis tvērums.
1. Par Regulas Nr. 4/2009 7. pantā minētās “forum necessitatis” tvērumu
100. Regulas Nr. 4/2009 7. panta pirmajā daļā ir paredzēts, pirmkārt, ka gadījumā, ja nevienai no dalībvalsts tiesām nav jurisdikcijas saskaņā ar šīs regulas 3., 4., 5. un 6. pantu, kādas dalībvalsts tiesas izņēmuma gadījumos var izskatīt lietu, ja kādā trešā valstī – ar kuru strīds ir cieši saistīts – tiesvedību pamatoti nevar uzsākt vai vest vai tas izrādās neiespējami, un, otrkārt, ka strīdam ir jābūt pietiekami saistītam ar attiecīgo dalībvalsti, kuras tiesā tiek celta prasība.
101. Tādējādi, lai varētu atzīt piekritību forum necessitatis uzturēšanas saistību lietās, ir jārodas tādai situācijai, kurā nevienai tiesai nav jurisdikcijas citā dalībvalstī. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā pārējo jurisdikcijas jautājumu raksturu (80), šo piekritību piemēro tikai negatīva jurisdikcijas konflikta gadījumā Savienībā.
a) Par jurisdikcijas neesamību dalībvalstī saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 3.–6. pantu
102. Lai noskaidrotu, vai ir piemērojams Regulas Nr. 4/2009 7. pants, tiesai ir jāpārbauda, vai strīdā, kuru tā izskata, nevar piemērot nevienu no šīs regulas 3.–6. pantā paredzētajiem kritērijiem.
103. Runājot, pirmkārt, par alternatīviem un hierarhijai nepakļautiem jurisdikcijas kritērijiem, kas noteikti Regulas Nr. 4/2009 3. pantā, tiesai, kurā celta prasība, ir jākonstatē, ka ne prasītājam, ne atbildētājam nav pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī. Ja tas tā ir, tiesai vēl ir jāpārbauda, vai nevienai dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar šīs regulas 3. panta c) un d) punktā paredzētajiem kritērijiem. Proti, šajās divās tiesību normās, kas reglamentē tiesvedību apvienošanu, ir norādīts, ka jurisdikcija izskatīt uzturēšanas saistību lietas ir tiesai, kurai saskaņā ar tiesas valsts tiesību aktiem ir jurisdikcija tiesvedībā attiecībā uz personas juridisko statusu, ja jautājums par uzturēšanu ir saistīts ar šādu tiesvedību (c) punkts), vai tiesai, kurai saskaņā ar tiesas valsts tiesību aktiem ir jurisdikcija tiesvedībā attiecībā uz vecāku atbildību (d) punkts) (šajā gadījumā par labu bērnam), ja vien šīs jurisdikcijas pamats nav tikai vienas puses pilsonība.
104. Šajā ziņā atgādināšu, ka spriedumā A (81) Tiesa interpretēja Regulas Nr. 4/2009 3. panta c) un d) punktu, it īpaši paskaidrojot, kāda saikne pastāv starp tajā minētajiem jurisdikcijas kritērijiem. Tiesa uzsvēra nepieciešamību ņemt vērā bērna labākās intereses, interpretējot šajā tiesību normā paredzētos jurisdikcijas noteikumus, un nosprieda, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja vienā tiesā tiek celta prasība attiecībā uz tādu laulāto atšķiršanu vai šķiršanu, kas ir nepilngadīgu bērnu vecāki, un otrā tiesā tiek celta prasība attiecībā uz vecāku atbildību par šiem bērniem, pieteikums par šo bērnu uzturēšanas saistībām “var tikt uzskatīts par papildu pieteikumu tikai tiesvedībā attiecībā uz vecāku atbildību” (82).
105. Taču iesniedzējtiesa norāda, ka tad, ja pamatlietas apstākļos tiek pierādīts, ka tiesai, kurā celta prasība, nav jurisdikcijas saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8.–13. pantu, un ja ir piemērojams tās 14. pants, Spānijas tiesām ir jurisdikcija lemt par pasākumiem lietās par vecāku atbildību saskaņā ar LOPJ 22.quater panta d) punktu (83), ņemot vērā mātes Spānijas pilsonību (84). Tomēr jānorāda, ka gadījumā, ja prasība par uzturlīdzekļiem ir saistīta ar prasību par vecāku atbildību, Regulas Nr. 4/2009 3. panta d) punktā minētais jurisdikcijas kritērijs ir piemērojams tikai tad, ja jurisdikcija saskaņā ar tiesas valsts tiesību aktiem ir balstīta uz vienas no pusēm pilsonību (85). Tādējādi, ņemot vērā šīs tiesību normas formulējumu (86), principā ir iespējams, ka Spānijas tiesām ir jurisdikcija izskatīt lietas par vecāku atbildību saskaņā ar šīs regulas 14. pantā paredzētajiem pārējiem jurisdikcijas jautājumiem, savukārt tai nav piekritīgas prasības par uzturlīdzekļiem bērniem.
106. Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 4/2009 4.–6. pantu tiesai arī jāpārbauda, ka nevienai dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas izskatīt prasību par uzturlīdzekļiem, ņemot vērā šajā pantā paredzētos pārējos jurisdikcijas kritērijus. Šajā ziņā norādīšu, ka no iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet, ka tas tā būtu (87). Proti, nav strīda par to, ka pamatlietas dalībniekiem nav vienas un tās pašas dalībvalsts pilsonība (88).
107. No visiem šiem apstākļiem principā izriet, ka tādā lietā kā pamatlieta nevienai dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas izskatīt prasību par uzturlīdzekļiem. Tādējādi rodas jautājums, vai šādā gadījumā ir izpildīti divi Regulas Nr. 4/2009 7. pantā nostiprinātie nosacījumi, lai varētu atsaukties uz forum necessitatis tādā gadījumā kā šajā lietā aplūkotais.
b) Par neiespējamību vai gandrīz neiespējamību ierosināt vai īstenot tiesvedību trešā valstī, ar kuru strīds ir cieši saistīts
108. Sākumā jāatgādina, ka 7. pantā paredzētās forum necessitatis mērķis, kā tas norādīts Regulas Nr. 4/2009 16. apsvērumā, ir nepieļaut situācijas, kad tiek atteikts spriest tiesu gadījumā, kurā parasti nevienai dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas.
109. Tādējādi forum necessitatis ļauj dalībvalsts tiesām izņēmuma gadījumos izskatīt lietu, ja kādā trešā valstī – ar kuru strīds ir cieši saistīts – tiesvedību pamatoti nevar uzsākt vai vest vai tas izrādās neiespējami.
110. Vispirms – attiecībā uz ciešu saikni starp strīdu un trešo valsti, manuprāt, kopumā varētu uzskatīt, ka šāda saikne pastāv, ja tiesa, kurā celta prasība, konstatētu, ka pušu pastāvīgā dzīvesvieta ir trešās valsts teritorijā – izskatāmajā lietā Togo – un ja šīs valsts tiesas atzītu savu jurisdikciju saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem.
111. Turpinājumā – attiecībā uz nosacījumu par neiespējamību ierosināt vai īstenot tiesvedību trešās valsts tiesās, kuru iesniedzējtiesa tieši min savā jautājumā, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 4/2009 7. pantā ir noteiktas divu šķēršļu kategorijas, kas attaisno to, ka tiesa, kurā ir celta prasība, atsaucas uz forum necessitatis.
112. Pirmā kategorija attiecas uz situāciju, kurā tiesvedība par uzturēšanas saistībām trešā valstī nav iespējama (89). Šajā kategorijā it īpaši ietilpst situācijas, kad trešās valsts tiesa, ar kuru strīds ir cieši saistīts, atsakās īstenot savu jurisdikciju, ja procesuālie nosacījumi ir ļaunprātīgi (90).
113. Otrā kategorija attiecas uz situāciju, kurā tiesvedību trešā valstī nevar pamatoti ierosināt vai īstenot.
114. Šajā ziņā Regulas Nr. 4/2009 16. apsvērumā ir minētas konkrētas situācijas, kas uzskatāmas par izņēmuma situācijām un kas var būt par pamatu šī nosacījuma interpretācijai. Proti, nepieciešamības stāvokli var izraisīt tādas ļoti nopietnas situācijas kā pilsoņu karš vai arī tās var rasties gadījumā, kad pamatoti var uzskatīt, ka prasītājs cels prasību vai īstenos tiesvedību trešā valstī (91). Tāpat – kā norāda Komisija – tiesa, kurā celta prasība, var piemērot forum necessitatis konkrētos apstākļos, ja iespēja vērsties tiesā ir nepamatoti apgrūtināta, it īpaši tad, ja tiesiskā pārstāvība ir pārmērīgi dārga, tiesvedības ir pārmērīgi ilgas, ja ir nopietnas korupcijas problēmas tiesu sistēmā vai arī ja ir nepilnības, nodrošinot taisnīgas tiesas pamata garantijas (92), vai sistēmiskas nepilnības. Neiespējamība – neatkarīgi no tā, vai tai ir procesuāls vai gadījuma raksturs, – ir jāizvērtē tiesai, kurā celta prasība, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus.
115. Jāuzsver, ka, saskaņojot forum necessitatis piemērošanas izņēmuma raksturu un plašo rīcības brīvību, kas piešķirta tiesai, kurā ir celta prasība, ir jārīkojas ļoti piesardzīgi. Proti, forum necessitatis var piemērot tikai ļoti nopietnās vai ārkārtas situācijās, kurās eksistē atteikuma spriest tiesu risks. Šajā ziņā ir jānorāda – cerības, ka tiesa, kurā celta prasība, piedāvās labvēlīgāku risinājumu par to, ko sniegtu tiesa, kurai ir jurisdikcija saskaņā ar Regulu Nr. 4/2009 (93), vai doma par tādu situāciju nepieļaušanu, kurās tiek liegta iespēja vērsties tiesā un kuras ir saistītas ar šīs regulas jurisdikcijas pamatojuma šauru interpretāciju, nekādā gadījumā nevar attaisnot forum necessitatis piemērošanu (94), [jo] tā nav alternatīva tiesa, bet ārkārtas tiesa.
c) Par pietiekamu saikni ar dalībvalsts tiesu, kurā celta prasība
116. Lai arī tiesa, kurā ir celta prasība, kā tas ir izskatāmajā lietā, uzskata, ka nosacījums par neiespējamību vai gandrīz neiespējamību ierosināt vai īstenot tiesvedību trešā valstī, ar kuru strīds ir cieši saistīts, ir izpildīta, jurisdikciju, kas balstīta uz forum necessitatis, tomēr var īstenot tikai tad, ja strīds ir “pietiekami saistīts” ar šīs dalībvalsts tiesu. Regulas Nr. 4/2009 16. apsvērumā ir precizēts, ka šīs regulas 7. pantā norādītā pietiekamā saikne var rasties, ja kādai no pusēm ir tās tiesas valsts pilsonība (95).
117. Šajā ziņā saskaņā ar doktrīnu šādas “pietiekamas saiknes” esamību var konstatēt tikai tad, ja saikne starp strīdu un dalībvalsti, kurā celta prasība, nav “īslaicīga vai iluzora” (96). Kā jau esmu izklāstījis secinājumos lietā KP (97), kopumā uzskatu, ka Regulā Nr. 4/2009 paredzētie jurisdikcijas noteikumi ir balstīti uz pieņēmumu, ka pastāv saikne starp attiecīgajiem uzturlīdzekļiem konkrētajā lietā un valsti, kuras tiesu kompetencē ir lietas izskatīšana. Šai saiknei ir jābūt pietiekami ciešai, lai tā ļautu abām uzturēšanas saistību pusēm paredzēt, kuras dalībvalsts tiesās var tikt celta prasība par šiem līdzekļiem.
118. Turklāt jānorāda, ka prasībai par uzturlīdzekļiem parasti ir finansiāls raksturs un ka no pragmatiska skatpunkta apstākli, ka parādniekam ir aktīvi tās dalībvalsts teritorijā, kuras tiesā celta prasība, var uzskatīt par piesaistes faktoru, kuru, izvērtējot situāciju katrā konkrētā lietā, var ņemt vērā tiesa, kurā celta prasība. Šādos apstākļos tomēr ir lietderīgi uzsvērt, ka Regulas Nr. 4/2009 mērķis nav noteikt universālu uzturlīdzekļu segumu (98).
119. Jebkurā gadījumā uzskatu, ka šīs regulas 7. pants vienmēr ir jāinterpretē atbilstoši Hartas 24. un 47. pantam.
120. Šajā ziņā jāatgādina, ka, pēc Tiesas domām, Regula Nr. 4/2009 ir jāīsteno atbilstoši Hartas 24. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmām kārtām ir jāņem vērā bērna intereses (99).
121. Attiecībā uz šīs regulas 7. panta interpretāciju atbilstoši Hartas 47. pantam norādīšu uz vērtējumu, ko esmu sniedzis, izskatot iesniedzējtiesas sesto jautājumu.
2. Piemērošana izskatāmajā lietā
122. Pirmkārt, saistībā ar neiespējamību vai gandrīz neiespējamību ierosināt vai īstenot tiesvedību trešā valstī, ar kuru strīds ir cieši saistīts, prasītāja pamatlietā, balstoties uz dažiem ANO Vispārējās asamblejas Cilvēktiesību padomes ziņojumiem, it īpaši norāda uz tiesnešu atbilstošas un turpinātas apmācības trūkumu, nepieciešamību reformēt un stiprināt tiesu nozari, kā arī uz bažām par tiesu varas neatkarību Togo, piekļuvi tiesai un diskriminējošu praksi pret sievietēm (100).
123. Tādējādi ir jāpārbauda, vai prasītājas pamatlietā norādītos apstākļus var uzskatīt par atbilstošiem, kas ļauj tiesai, kurā celta prasība, izvērtēt to, vai ir izpildīti Regulas Nr. 4/2009 7. panta pirmajā daļā paredzētie nosacījumi par iespēju atsaukties uz forum necessitatis, un it īpaši, vai tā var noteikt, ka trešā valstī, ar kuru strīds ir cieši saistīts – proti, izskatāmajā lietā Togo –, pamatoti nevar ierosināt vai īstenot tiesvedību vai tas ir neiespējami.
124. Šajā ziņā man šķiet, ka iesniedzējtiesa var rast norādes Regulas Nr. 4/2009 7. panta pirmajā daļā, kā tā ir aplūkota šo secinājumu 100.–118. punktā.
125. Šajā kontekstā man jānorāda, ka tad, ja tādus apstākļus, kurus minējusi prasītāja pamatlietā, var uzskatīt par atbilstošiem un tiesa, kurā celta prasība, var balstīties uz tiem, lai noteiktu, vai tie var attaisnot atsaukšanos uz forum necessitatis saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 7. panta pirmo daļu, šīs tiesas vērtējumam attiecībā uz nosacījumiem, kas ir jāievēro saskaņā ar šo tiesību normu, ņemot vērā šo secinājumu 114. punktā minētos kritērijus, ir jābūt balstītiem ne tikai uz apstākļiem, kurus minējusi prasītāja pamatlietā, bet arī uz objektīvu informāciju un datos balstītiem konstatējumiem. It īpaši konstatējums par to, ka sievietēm Togo ir apgrūtināta faktiska piekļuve tiesām vai ka attiecībā pret viņām tiek piemērota diskriminējoša prakse (101), ļautu šai tiesai konstatēt risku atteikumam spriest tiesu un tādējādi to, ka nosacījumi par iespēju atsaukties uz šīs regulas 7. pantā paredzēto forum necessitatis ir izpildīti.
126. Turklāt jāprecizē, ka prasītājai pamatlietā nav jāpierāda, ka viņa bija nesekmīgi ierosinājusi vai mēģinājusi ierosināt tiesvedību šajā valstī. Šajā ziņā piekrītu Komisijas viedoklim, ka pieprasīt pusēm, lai tās mēģina ierosināt tiesvedību trešās valsts tiesās tikai tādēļ, lai pierādītu nepieciešamības stāvokļa esamību forum necessitatis piemērošanas nolūkā, būtu pretrunā Regulai Nr. 4/2009, kuras mērķis būtībā ir aizsargāt uzturlīdzekļu kreditoru un veicināt pareizu tiesvedību.
127. Attiecībā, otrkārt, uz pietiekamas saiknes esamību ar tās dalībvalsts tiesu, kurā celta prasība, Regulas Nr. 4/2009 7. panta otrās daļas izpratnē, no mana vērtējuma šo secinājumu 116.–118. punktā izriet, ka vienas no pusēm pilsonība var būt pietiekama, lai konstatētu šādas saiknes esamību.
128. Tādējādi, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Regulas Nr. 4/2009 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka nepieciešamības stāvoklis var rasties izņēmuma gadījumos ļoti nopietnās vai steidzamības situācijās, kas ļauj uzskatīt, ka tiesvedību pamatoti nevar ierosināt vai īstenot vai arī tā ir neiespējama trešā valstī, ar kuru strīds ir cieši saistīts. Šie nosacījumi it īpaši ir izpildīti tad, ja trešās valsts tiesa, ar kuru strīds ir cieši saistīts, atsakās īstenot savu jurisdikciju vai pastāv ļaunprātīgi procesuāli nosacījumi, ja pilsoņu nemieru vai dabas katastrofu dēļ ir bīstami doties uz konkrētu vietu un ja trešās valsts parastā darbība nevar tikt veikta, un, visbeidzot, ja iespēja vērsties tiesā ir nepamatoti apgrūtināta, it īpaši, ja juridiskā pārstāvība ir pārmērīgi dārga, tiesvedības ir pārmērīgi ilgas, pastāv nopietnas korupcijas problēmas tiesu sistēmā vai arī ja ir nepilnības attiecībā uz taisnīgas tiesas pamata garantijām vai sistēmiskas nepilnības. Saskaņā ar šo tiesību normu pusēm nav jāsniedz dokumentāri pierādījumi par šādu apstākļu esamību.
F. Par sesto prejudiciālo jautājumu
129. Ar sesto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai situācija, kurā laulātajiem ir cieša saikne ar dalībvalstīm, it īpaši viņu pilsonības vai iepriekšējās dzīvesvietas dēļ, un kurā nevienai dalībvalstij nav piekritības saskaņā ar piemērojamajām regulām, ir pretrunā Hartas 47. pantam.
130. Padome it īpaši uzskata, ka Regula Nr. 2201/2003 nav pretrunā Hartas 47. pantam, pat ja tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā nevienai dalībvalstij saskaņā ar šajā regulā paredzēto pastāvīgās dzīvesvietas kritēriju nav jurisdikcijas izskatīt prasības par laulības šķiršanu un/vai par vecāku atbildību, ko ierosinājuši laulātie – Savienības pilsoņi un bijušie Savienības dalībvalstu rezidenti, kuru pastāvīgā dzīvesvieta tiesvedības ierosināšanas brīdī ir trešā valstī. Tikai tas vien, ka tiesa, kurai ir jurisdikcija, atrodas trešā valstī, neļaujot uzskatīt, ka attiecīgajām personām ir liegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā.
131. Es nepiekrītu šai pieejai.
132. Faktiski ir jānorāda, ka šajā jautājumā, manuprāt, nekas neļauj uzskatīt, ka tas attiecas uz Regulas Nr. 2201/2003 un/vai Regulas Nr. 4/2009 spēkā esamību. Jebkurā gadījumā vispirms ir jāinterpretē šīs regulas attiecīgās tiesību normas, lai turpinājumā izvērtētu to spēkā esamību atbilstoši Hartas 47. pantam.
133. Ir skaidrs, ka Regulas Nr. 2201/2003 un Regulas Nr. 4/2009 tiesību normas, kuras attiecas, pirmkārt, uz pirmās minētās regulas 7. un 14. pantā paredzētajiem pārējiem piekritības jautājumiem, un, otrkārt, uz otrās minētās regulas 7. pantā ietverto forum necessitatis, tiesai ir jāinterpretē atbilstoši Hartas 47. pantam.
134. Pirmkārt, Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās normas dalībvalstīm ir piemērojamas tikai tad, ja tās piemēro Savienības tiesību aktus (102).
135. Otrkārt, runājot it īpaši par Regulu Nr. 2201/2003, valsts jurisdikcijas noteikumi ir piemērojami tikai tad, ja nevienai dalībvalsts tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar šīs regulas jurisdikcijas noteikumiem. Šie valsts jurisdikcijas noteikumi ir daļa no vairākpakāpju jurisdikcijas kritērijiem, kas ietver Savienības regulās paredzētos jurisdikcijas noteikumus. Šajā gadījumā dalībvalstīm ir pienākums ievērot Hartas 47. pantu arī tādās situācijās, kurās saskaņā ar valsts tiesībām to tiesām ir jurisdikcija izskatīt strīdus, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā (103).
136. Šajā gadījumā, runājot it īpaši par pārējiem piekritības jautājumiem un/vai forum necessitatis, ņemot vērā Regulas Nr. 4/2009 3. panta d) punktu, iespējams, ka Spānijas tiesām, kurām ir jurisdikcija izskatīt lietas par vecāku atbildību saskaņā ar šīs regulas 14. pantā paredzētajiem pārējiem piekritības jautājumiem, nav jurisdikcijas iztiesāt lietas par uzturlīdzekļiem bērniem. Turklāt šajā gadījumā ir arī iespējams, ciktāl tas attiecas uz prasību par uzturlīdzekļiem, ka tiesa, kurā ir celta prasība, saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 7. pantu var atsaukties uz forum necessitatis, lai izskatītu šādu prasību, un nav šaubu ne vien par to, ka šie panti ir jāinterpretē Hartas 47. panta gaismā, bet arī ka Spānijas jurisdikcijas noteikumi, kas ļauj tiesai, kurā celta prasība, īstenot savu jurisdikciju, kā esmu norādījis, ir jāpiemēro, ievērojot šo pantu. Tāpēc šie LOPJ 22.quater panta d) punktā paredzētie valsts jurisdikcijas noteikumi, kā tas ir izskatāmajā lietā, ir jāinterpretē Hartas 47. panta gaismā, lai nepieļautu atteikumu spriest tiesu.
137. Treškārt, kā esmu paskaidrojis, parasti konkrētās tiesību normās ir paredzēta attiecīgo regulu saskaņošana laulības šķiršanas, vecāku atbildības vai uzturēšanas saistību lietās. Tā tas it īpaši ir Regulas Nr. 4/2009 3. panta d) punkta gadījumā. Tādējādi, ja šāda saskaņošana nav iespējama īpašo apstākļu dēļ, kā tas ir pamatlietā, tiesai, kurā celta prasība, var būt jurisdikcija izskatīt lietas par vecāku atbildību, bet ne tos lietas aspektus, kas attiecas nepilngadīgajiem, un jurisdikcijas neesamības jautājumu varētu atrisināt, atsaucoties uz forum necessitatis, (principā) “paplašinot” pamatotas tiesas [jēdzienu]” (104).
138. Tādējādi ierosinu Tiesai uz šo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 2201/2003 7. un 14. pants par pārējiem jurisdikcijas jautājumiem attiecīgi laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas un laulības atzīšanas par neesošu lietās, kā arī Regulas Nr. 4/2009 7. pants par forum necessitatis lietās par uzturēšanas saistībām tiesai, kurā celta prasība, ir jāinterpretē Hartas 47. panta gaismā. Valsts noteikumi par pārējiem piekritības jautājumiem, tostarp par forum necessitatis, ir jāpiemēro saskaņā ar šo pantu.
V. Secinājumi
139. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Audiencia Provincial de Barcelona (Barselonas provinces tiesa, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Laulāto Savienības līgumdarbinieku statuss trešā valstī nav būtisks elements laulāto pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanai ne Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 3. un 8. panta, ne Padomes Regulas (EK) Nr. 4/2009 (2008. gada 18. decembris) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās 3. panta izpratnē.
2) Bērnu pastāvīgās dzīvesvietas Regulas Nr. 2201/2003 8. panta izpratnē noteikšanas mērķiem nevar ņemt vērā tikai tādus kritērijus kā mātes pilsonība, fakts, ka viņa dzīvojusi dalībvalstī pirms laulības noslēgšanas, nepilngadīgo bērnu pilsonība, kā arī tas, ka viņi ir dzimuši šajā dalībvalstī.
3) Gadījumā, ja tiesa, kurā celta prasība par laulības šķiršanu, nevar balstīt savu jurisdikciju uz Regulas Nr. 2201/2003 3.–5. pantu, tad šīs pašas regulas 6. pants liedz piemērot minētās regulas 7. panta 1. punktā ietverto visu pārējo gadījumu klauzulu un līdz ar to atbildētāju, kas ir dalībvalsts pilsonis, var iesūdzēt tikai šīs dalībvalsts tiesās.
Gadījumā, ja tiesai, kurā celta prasība par vecāku atbildību, nav jurisdikcijas saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 8.–13. pantu, ir piemērojams šīs regulas 14. pants neatkarīgi no bērnu pastāvīgās dzīvesvietas un atbildētāja pilsonības.
4) Regulas Nr. 4/2009 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka nepieciešamības stāvoklis var rasties izņēmuma gadījumos ļoti nopietnās vai steidzamības situācijās, kas ļauj uzskatīt, ka tiesvedību pamatoti nevar ierosināt vai īstenot vai arī tā ir neiespējama trešā valstī, ar kuru strīds ir cieši saistīts. Šie nosacījumi it īpaši ir izpildīti tad, ja trešās valsts tiesa, ar kuru strīdam ir cieša saikne, atsakās īstenot savu jurisdikciju vai ja pastāv ļaunprātīgi procesuāli nosacījumi, ja pilsoņu nemieru vai dabas katastrofu dēļ ir bīstami doties uz konkrētu vietu un ja trešās valsts parastā darbība nevar tikt veikta, un, visbeidzot, ja iespēja vērsties tiesā ir nepamatoti apgrūtināta, it īpaši, ja juridiskā pārstāvība ir pārmērīgi dārga, tiesvedības ir pārmērīgi ilgas, ja pastāv nopietnas korupcijas problēmas tiesu sistēmā vai ja ir nepilnības attiecībā uz taisnīgas tiesas pamata garantijām vai sistēmiskas nepilnības. Pusēm nav jāpierāda, ka tām nav izdevies ierosināt vai tās ir nesekmīgi mēģinājušas ierosināt tiesvedību šajā valstī.
5) Regulas Nr. 2201/2003 7. un 14. pants par pārējiem jurisdikcijas jautājumiem attiecīgi laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas un laulības atzīšanas par neesošu lietās, kā arī Regulas Nr. 4/2009 7. pants par forum necessitatis lietās par uzturēšanas saistībām tiesai, kurā celta prasība, ir jāinterpretē Hartas 47. panta gaismā. Valsts tiesību normas par pārējiem jurisdikcijas jautājumiem, tostarp par forum necessitatis, ir jāpiemēro šī paša panta gaismā.