TIESAS RĪKOJUMS (pirmā palāta)
2007. gada 23. martā (*)
Dokumenta izņemšana
Lieta C‑221/06
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Verwaltungsgerichtshof (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 27. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 15. maijā, tiesvedībā
Stadtgemeinde Frohnleiten,
Gemeindebetriebe Frohnleiten GmbH
pret
Bundesminister für Land- und Forstwirtschaft, Umwelt und Wasserwirtschaft,
piedaloties
Austrijas Republikai.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen], A. Ticano [A. Tizzano], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] un M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents),
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
noklausījusies ģenerāladvokāti,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 10., 12., 23., 25., 49. un 90. panta interpretācju.
2 Šis lūgums tika iesniegts strīda starp Stadtgemeinde Frohnleiten (Fronleitenes pašvaldību) un Gemeindebetriebe Frohnleiten GmbH (Fronleitenes pašvaldības uzņēmumu) pret Bundesminister für Land- und Forstwirtschaft, Umwelt und Wasserwirtschaft (Lauksaimniecības, mežsaimniecības, vides un ūdens federālais ministrs, turpmāk tekstā – “ministrs”) par Itālijas izcelsmes atkritumu apglabāšanas Fronleitenes pašvaldības atkritumu izgāztuvē aplikšanu ar nodevu.
3 Saskaņā ar 1989. gada 7. jūnija Likuma par piesārņotu platību sanāciju 3. panta 1. punkta 1. apakšpunktu (Altlastensanierungsgesetz, BGBl. Nr. 299/1989; turpmāk tekstā – “ALSAG”) noteikumiem “ilgtermiņa atkritumu apglabāšanai, tajā skaitā atkritumu pārvešanai uz atkritumu izgāztuvi, pat ja tā ir saistīta ar tehnisku ēku celtniecību vai citiem mērķiem”, uzliek “Altlastenbeitrag” (piesārņotu platību nodeva).
4 Tomēr ALSAG 3. panta 2. punkta 1. apakšpunktā ir noteikts, ka no pienākuma maksāt Altlastenbeitrag tiek atbrīvota tādu atkritumu apglabāšana, uzglabāšana vai pārvadāšana, par ko tiek pierādīts, ka tie ir radušies drošības pasākumu vai sanācijas rezultātā, kas tiek veikta potenciāli piesārņotās platībās, kuras ir reģistrētas potenciāli piesārņotu platību reģistrā, vai piesārņotās platībās, kas ir reģistrētas piesārņotu platību reģistrā.
5 Saskaņā ar Verwaltungsgerichtshof (Administratīvā tiesa) teikto dabiski tikai tās vietas, kuras atrodas Austrijā, var būt minētas potenciāli piesārņotu platību un piesārņotu platību reģistros, līdz ar to ALSAG 3. panta 2. punkta 1. apakšpunktā paredzētā atbrīvošana no nodevas nomaksas ir paredzēta tikai attiecībā uz atkritumiem, kas radušies piesārņotas vietas vai potenciāli piesārņotas vietas Austrijā drošības pasākumu vai sanācijas rezultātā.
6 Saskaņā ar ALSAG 4. panta 1. punktu Altlastenbeitrag ir jāmaksā “atkritumu izgāztuves operatoram”.
7 Gemeindebetriebe Frohnleiten GmbH, kura vienīgais akcionārs ir Stadtgemeinde Frohnleiten, apsaimnieko atkritumu izgāztuvi Fronleitenes pašvaldībā.
8 2001. gada ceturtajā ceturksnī un 2002. gada pirmajā ceturksnī šajā izgāztuvē tika apglabātas vairākas tonnas Itālijā radušos sasmalcinātu atkritumu. To pārvešanu uz Austriju atļāva Austrijas iestādes.
9 Šie atkritumi bija no Rovigo [Rovigo] (Itālija) pašvaldībā esošā zemes gabala, kura sanācija tika atzīta par nepieciešamu saskaņā ar Itālijas plānu par sanācijas veikšanu piesārņotās platībās, kas izrietēja no 1997. gada 5. februāra Dekrēta-likuma Nr. 22 (kārtējais 1997. gada 15. februāra GURI papildinājums Nr. 38) un no Itālijas Vides ministra 1989. gada 16. maija dekrēta (1989. gada 26. maija GURI Nr. 121, 12. lpp.).
10 Uzskatot, ka uz minētajiem atkritumiem ir attiecināms atbrīvojums no ALSAG 3. panta 2. punkta 1. apakšpunktā paredzētās nodevas nomaksas tāpēc, ka šie atkritumi bija no piesārņotas platības, prasītāji pamata lietā iesniedza Bezirkshauptmannschaft Graz-Umgebung (Grācas apgabala un tā apkārtnes administratīvā iestāde, turpmāk tekstā – “BH”) prasību, kurā lūdza atzīt šo atbrīvojumu no nodevas nomaksas.
11 Ar 2004. gada 11. maija lēmumu BH nosprieda, ka attiecīgos atkritumus ir jāatbrīvo no Altlastenbeitrag nomaksas saskaņā ar ALSAG 3. panta 2. punkta 1. apakšpunktu. Pēc Austrijas Federālo iestāžu pieprasījuma šo lēmumu apstiprināja Landeshauptmann von Steiermark (Štīrijas apgabala valdības vadītājs, turpmāk tekstā – “LH”) ar 2004. gada 30. novembra lēmumu. Gan BH, gan LH uzskatīja, ka jebkāda atkritumu, kas rodas no likumīgiem sanācijas vai drošības pasākumiem piesārņotās platībās, diskriminācija atkarībā no tā, vai to izcelsme ir Austrijā vai citā dalībvalstī, ir EKL 90. panta pārkāpums.
12 Ar 2005. gada 10. janvāra lēmumu ministrs atcēla LH lēmumu un nosprieda, ka par attiecīgajiem atkritumiem ir jāmaksā Altlastenbeitrag, jo tie nav no potenciāli piesārņotu platību vai piesārņotu platību reģistros reģistrētas vietas. Ministrs uzskatīja, ka Altlastenbeitrag nav piemērojams EKL 90. pants, jo tā nav nodeva par atkritumiem kā tādiem, bet gan nodeva, kas ir saistīta ar darbību.
13 Prasītāji pamata lietā pārsūdzēja šo ministrijas lēmumu Verwaltungsgerichtshof. Tās norādīja pēc būtības, ka Altlastenbeitrag ietilpst EKL 90. panta piemērošanas jomā un ka šis noteikums tiek pārkāpts, ja šo nodevu aprēķina citādā veidā atkarībā no tā, vai to uzliek ievestiem produktiem vai līdzīgiem valsts produktiem, jo šādas atšķirības sekas ir ievesto produktu izmaksu sadārdzināšanās.
14 Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai EKL 10., 12., 23., 25., 49. vai 90. pantam ir pretrunā tāds valsts tiesību noteikums par nodokļiem, kas par atkritumu apglabāšanu atkritumu izgāztuvē uzliek nodevu Altlastenbeitrag, bet paredz atbrīvot no šīs nodevas tādu atkritumu apglabāšanu, kas neapšaubāmi ir radušies piesārņotu platību drošības pasākumu vai sanācijas rezultātā, ja šīs platības (potenciāli piesārņotas vai piesārņotas platības) ir reģistrētas likumā noteiktajā oficiālajā reģistrā (potenciāli piesārņoto platību reģistrā vai piesārņoto platību reģistrā), turklāt šajā reģistrā var tikt reģistrētas tikai Austrijas teritorijā esošas platības, līdz ar to arī atbrīvot no nodevas var vienīgi to atkritumu apglabāšanu, kas ir radušies valsts teritorijā esošās potenciāli piesārņotās vai piesārņotās platībās?”
15 Prasītāji pamata lietā iesniedza savus apsvērumus Tiesas kancelejā 2006. gada 28. jūlijā. It īpaši tie norādīja, ka deklarāciju par atkritumu no Rovigo piesārņotās platības neaplikšanu ar nodevu tie sākotnēji nosūtīja Zollamt Graz (Grācas Muitas pārvalde), kas bija kompetentā nodokļu iestāde; ka Bundesministerium für Finanzen (Federālā Finanšu ministrija), kuras kompetencē ietilpst muitas dienesti, pieprasīja Bundeskanzleramt-Verfassungsdienst (Federālās kancelejas konstitucionālo lietu dienests) juridisko atzinumu, lai izvērtētu, vai ALSAG ir atbilstoša Kopienu tiesību prasībām, it īpaši EKL 90. pantam; ka šo atzinumu sniedza 2002. gada 20. septembrī; ka galu galā Zollamt Graz pieprasīja Altlastenbeitrag samaksu, liekot prasītājiem pamata lietā celt šī rīkojuma 10. punktā minēto prasību BH.
16 Prasītāji pamata lietā iesniedza izrakstu no minētā juridiskā atzinuma, kas ir to apsvērumu B pielikums.
17 Ar vēstuli, kas iesniegta Tiesas kancelejā 2007. gada 20. februārī, Austrijas valdība izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 91. panta 1. punktu, prasot neizmantot Bundeskanzleramt-Verfassungsdienst 2002. gada 20. septembra juridisko atzinumu šajā lietā. Savas prasības pamatojumam šī valdība norāda, ka šādu atzinumu mērķis ir sniegt skaidrojumus Federālajām ministrijām pēc to lūguma to darbā, izstrādājot tiesību aktus un veicot citus pienākumus. Runa ir par vienkāršiem iekšējā darba instrumentiem, kuru mērķis nav tikt darītiem zināmiem plašākai sabiedrībai. To izmantošana ārpus šāda konteksta ievērojami traucētu labo sadarbību starp Bundeskanzleramt-Verfassungsdienst un Federālajām ministrijām, jo mudinātu šīs ministrijas vairāk neprasīt šādus atzinumus, tādējādi atņemot tām noderīgu instrumentu, lai nodrošinātu to darbību likumību.
18 Kaut arī Tiesas sekretārs tos uzaicināja iesniegt apsvērumus par šo procesuālo šķērsli, prasītāji pamata lietā to nedarīja.
19 Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka pieļaut to, ka tiesvedībā Tiesā varētu iesniegt valsts pārvaldes iestāžu iekšējos dokumentus, kuriem to valsts tiesību akti neatzīst publisku raksturu, izņemot, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde ir atļāvusi tos iesniegt vai, vajadzības gadījumā, to ir uzdevusi Tiesa saskaņā ar tās Reglamenta 45. panta 2. punkta b) apakšpunktu, būtu pretēji sabiedrības interesēm, kas paredz, ka valsts pārvaldes iestādes var saņemt juridisko dienestu pilnīgi neatkarīgi sniegtus atzinumus (skat. pēc analoģijas par Kopienu iestāžu juridisko dienestu izdotajiem atzinumiem 2002. gada 23. oktobra rīkojumu lietā C‑445/00 Austrija/Padome, Recueil, I‑9151. lpp., 12. punkts).
20 Šajā gadījumā ir jākonstatē, pirmkārt, ka Austrijas valdība ir norādījusi, par ko arī nav celti iebildumi, ka juridiskie atzinumi, kurus Bundeskanzleramt-Verfassungsdienst sniedzis Federālām ministrijām, ir Austrijas administrācijas iekšēja rakstura dokumenti, kurus tai nav likumīga pienākuma darīt zināmus.
21 Otrkārt, prasītāji pamata lietā nav apgalvojuši, ka Austrijas iestādes tiem būtu darījušas zināmu Bundeskanzleramt-Verfassungsdienst 2002. gada 20. septembra juridisko atzinumu. Šādos apstākļos šķiet, ka tās nav nedz darījušas zināmu šo atzinumu, nedz arī ļāvušas to darīt zināmu prasītājiem pamata lietā.
22 Turklāt apstāklis, ko prasītāji pamata lietā minēja savos apsvērumos, kurus tie iesniedza 2006. gada 28. jūlijā, ka BH prasīja ministram darīt zināmu 2002. gada 20. septembra Bundeskanzleramt‑Verfassungsdienst juridisko atzinumu, neļauj secināt, ka šis atzinums bija daļa no pamata procedūras. Prasītāji pamata lietā norādīja, ka ministrs atteicās darīt zināmu minēto atzinumu BH, kas tātad pieņēma lēmumu, šim atzinumam neesot tās rīcībā. Turklāt tie nav norādījuši, ka šim ministram bija pienākums pakļauties šādam lūgumam darīt zināmu [atzinumu].
23 Šādos apstākļos ir jāapmierina Austrijas valdības prasība un jāizņem no lietas C‑221/06 materiāliem izraksts no 2002. gada 20. septembra Bundeskanzleramt-Verfassungsdienst juridiskā atzinuma, kas iekļauts prasītāju pamata lietā rakstveida apsvērumu B pielikumā.
24 Lēmuma pieņemšana par tiesāšanas izdevumiem ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
1) izrakstu no 2002. gada 20. septembra Bundeskanzleramt-Verfassungsdienst juridiskā atzinuma, ko iesniedza Stadtgemeinde Frohnleiten un Gemeindebetriebe Frohnleiten GmbH savu rakstveida apsvērumu B pielikumā, izņemt no lietas C‑221/06 materiāliem;
2) atlikt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
[Paraksti]