TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2022. gada 12. jūlijā (*)

Apelācija – Enerģētika – Dabasgāzes iekšējais tirgus – Direktīva 2009/73/EK – Direktīva (ES) 2019/692 – Direktīvas 2009/73 piemērojamības paplašināšana, to attiecinot uz gāzes pārvades līnijām starp dalībvalstīm un trešām valstīm – LESD 263. panta ceturtā daļa – Atcelšanas prasība – Nosacījums, saskaņā ar kuru pasākumam, kas ir prasības priekšmets, ir tieši jāskar prasītājs – Rīcības brīvības neesamība attiecībā uz prasītājam noteiktiem pienākumiem – Nosacījums, saskaņā ar kuru pasākumam, kas ir prasības priekšmets, ir individuāli jāskar prasītājs – Atkāpju grozīšana tādā veidā, ka prasītājs ir vienīgais uzņēmējs, kam tiek liegta iespēja gūt labumu no šīm atkāpēm – Lūgums izņemt dokumentus no lietas materiāliem – Noteikumi par pierādījumu iesniegšanu Eiropas Savienības tiesā – Savienības iestāžu iekšējie dokumenti

Lietā C‑348/20 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2020. gada 28. jūlijā iesniedza

Nord Stream 2 AG, Cūga [Zug] (Šveice), ko rakstveida un mutvārdu procesā pārstāv L. Van den Hende, advocaat, L. Malý, solicitor‑advocate, J. Penz‑Evren, Rechtsanwältin, kā arī M. Schonberg, solicitor‑advocate,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējie lietas dalībnieki:

Eiropas Parlaments, ko pārstāv I. McDowell, kā arī L. Visaggio, J. Etienne un O. Denkov, pārstāvji,

Eiropas Savienības Padome, ko sākotnēji pārstāvēja A. Lo Monaco, K. Pavlaki un S. Boelaert, vēlāk – A. Lo Monaco un K. Pavlaki, pārstāves,

atbildētāji pirmajā instancē,

ko atbalsta

Igaunijas Republika, ko pārstāv N. Grünberg, pārstāve,

Latvijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja K. Pommere un V. Soņeca, vēlāk – K. Pommere, pārstāves,

Polijas Republika, ko pārstāv B. Majczyna, pārstāvis,

personas, kas iestājušās apelācijas tiesvedībā,

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], A. Prehala [A. Prechal] (referente), K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos], S. Rodins [S. Rodin], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un N. Jēskinens [N. Jääskinen], tiesneši Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], M. Safjans [M. Safjan], F. Biltšens [F. Biltgen], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], N. Pisarra [N. Piçarra], L. S. Rosi [L. S. Rossi] un A. Kumins [A. Kumin],

ģenerāladvokāts: M. Bobeks [M. Bobek],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 6. oktobra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Apelācijas sūdzībā Nord Stream 2 AG lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 20. maija rīkojumu Nord Stream 2/Parlaments un Padome (T‑526/19, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2020:210), ciktāl ar to, pirmkārt, kā nepieņemama ir noraidīta tās prasība atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/692 (2019. gada 17. aprīlis), ar ko groza Direktīvu 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu (OV 2019, L 117, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgā direktīva”), un, otrkārt, likts tostarp izņemt no lietas materiāliem noteiktus apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtos dokumentus.

 Atbilstošās tiesību normas

 Strīdīgā direktīva un Direktīva 2009/73

2        Ar strīdīgo direktīvu tika grozīta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (OV 2009, L 211, 94. lpp.). Strīdīgās direktīvas 1.–4. un 9. apsvērumā ir paredzēts:

“(1)      Dabasgāzes iekšējais tirgus, ko [Eiropas] Savienībā pakāpeniski ievieš kopš 1999. gada, tiek veidots, lai visiem tiešajiem lietotājiem Savienībā dotu reālas izvēles iespējas neatkarīgi no tā, vai tie ir iedzīvotāji vai uzņēmumi, radītu jaunas uzņēmējdarbības iespējas un godīgus konkurences apstākļus, panāktu konkurētspējīgas cenas, nodrošinātu iedarbīgus investīciju signālus un labāku pakalpojumu kvalitāti un veicinātu piegādes drošību un ilgtspēju.

(2)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/55/EK [(2003. gada 26. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 98/30/EK atcelšanu (OV 2003, L 176, p. 57)] un [2009/73] ir devušas nozīmīgu ieguldījumu dabasgāzes iekšējā tirgus izveidē.

(3)      Šīs direktīvas mērķis ir novērst šķēršļus dabasgāzes iekšējā tirgus izveides pabeigšanai, kurus rada tas, ka gāzes pārvades līnijām uz trešām valstīm un no tām netiek piemēroti Savienības tirgus noteikumi. Ar šo direktīvu ieviestie grozījumi ir paredzēti, lai nodrošinātu, ka noteikumi, kas piemērojami gāzes pārvades līnijām, kuras savieno divas vai vairākas dalībvalstis, Savienībā ir piemērojami arī gāzes pārvades līnijām uz trešām valstīm un no tām. [..]

(4)      Lai ņemtu vērā to, ka pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā nav bijis konkrētu Savienības noteikumu, kas piemērojami gāzes pārvades līnijām uz trešām valstīm un no tām, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piešķirt atkāpes no dažiem Direktīvas [2009/73] noteikumiem attiecībā uz šādām gāzes pārvades līnijām, kas pirms šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas ir pabeigtas. [..]

[..]

(9)      Direktīva [2009/73] joprojām ir piemērojama gāzes pārvades līnijām uz trešām valstīm un no tām tikai dalībvalstu teritorijā. Attiecībā uz atklātā jūrā izvietotām gāzes pārvades līnijām Direktīvai [2009/73] vajadzētu būt piemērojamai tās dalībvalsts teritoriālajā jūrā, kurā atrodas pirmais starpsavienojuma punkts ar dalībvalstu tīklu.

[..]”

3        Saskaņā ar Direktīvas 2009/73 redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo direktīvu (turpmāk tekstā – “Direktīva 2009/73”), 1. panta 1. punktu tajā ir paredzēti kopīgi noteikumi dabasgāzes pārvadei, sadalei, piegādei un uzglabāšanai un ir noteiktas normas, kas attiecas uz dabasgāzes nozares organizāciju un darbību, piekļuvi tirgum, kritērijiem un procedūrām, ko piemēro, piešķirot atļaujas dabasgāzes pārvadei, sadalei, piegādei un uzglabāšanai, kā arī uz sistēmu vadīšanu.

4        Saskaņā ar Direktīvas 2009/73 13. apsvērumu, “izveidojot sistēmas operatoru vai pārvades operatoru, kas ir neatkarīgs no piegādes un ražošanas interesēm, vertikāli integrētam uzņēmumam būtu jāvar paturēt savā īpašumā tīkla aktīvus, vienlaikus nodrošinot interešu efektīvu nodalīšanu, ar nosacījumu, ka neatkarīgais sistēmas operators vai neatkarīgais pārvades operators veic visas tīkla operatora funkcijas un ka tiek nodrošināts sīki izstrādāts regulējums un aptveroši regulatīvās kontroles mehānismi”.

5        Kopš strīdīgās direktīvas stāšanās spēkā Direktīvas 2009/73 2. panta 17. punktā ir paredzēts, ka jēdziens “starpsavienojums” attiecas ne tikai uz “pārvades līnij[u], kas šķērso robežu starp dalībvalstīm, lai savienotu attiecīgo dalībvalstu valsts pārvades sistēmas”, bet tagad arī uz “pārvades līnij[u] starp dalībvalsti un trešo valsti līdz dalībvalstu teritorijai vai attiecīgās dalībvalsts teritoriālajai jūrai”.

6        Direktīvas 2009/73 9. pantā “Pārvades sistēmu un pārvades sistēmu operatoru nodalīšana” ir paredzēts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka no 2012. gada 3. marta:

a)      visi uzņēmumi, kam pieder pārvades sistēma, darbojas kā pārvades sistēmas operatori;

b)      viena un tā pati persona vai personas nevar:

i)      tieši vai netieši kontrolēt uzņēmumu, kas veic kādu no ražošanas vai piegādes funkcijām, un tieši vai netieši kontrolēt kādu pārvades sistēmas operatoru vai pārvades sistēmu vai izmantot tiesības šajos uzņēmumos; vai

ii)      tieši vai netieši kontrolēt pārvades sistēmas operatoru vai pārvades sistēmu un tieši vai netieši kontrolēt uzņēmumu, kas veic kādu no ražošanas vai piegādes funkcijām, vai izmantot tiesības šādā uzņēmumā;

c)      viena un tā pati persona vai personas nevar iecelt Uzraudzības padomes, Administratīvās valdes vai tādu struktūru locekļus, kas juridiski pārstāv uzņēmumu, pārvades sistēmas operatoru vai pārvades sistēmu, nedz arī [un vienlaikus] tieši vai netieši kontrolēt uzņēmumu, kas veic kādu no ražošanas vai piegādes funkcijām, vai izmantot tiesības šādā uzņēmumā; un

d)      viena un tā pati persona nav tiesīga kļūt par Uzraudzības padomes, Administratīvās valdes vai to struktūru locekli, kas juridiski pārstāv uzņēmumu, ne [vienlaikus gan] uzņēmumā, kas veic kādu no ražošanas vai piegādes funkcijām, ne [gan] pārvades sistēmas operatorā vai pārvades sistēmā.

[..]

8.      Ja 2009. gada 3. septembrī pārvades sistēma piederēja vertikāli integrētam uzņēmumam, dalībvalsts var nolemt nepiemērot 1. punktu. Attiecībā uz pārvades sistēmas, kura savieno dalībvalsti ar trešo valsti, daļu starp minētās dalībvalsts robežu un pirmo savienojuma punktu ar minētās dalībvalsts tīklu – ja 2019. gada 23. maijā pārvades sistēma pieder vertikāli integrētam uzņēmumam, dalībvalsts var pieņemt lēmumu nepiemērot 1. punktu.

Šādā gadījumā attiecīgā dalībvalsts vai nu:

a)      norīko neatkarīgu sistēmas operatoru atbilstīgi 14. pantam; vai arī

b)      ievēro IV nodaļas noteikumus.

9.      Ja 2009. gada 3. septembrī pārvades sistēma piederēja vertikāli integrētam uzņēmumam un ir ieviesti pasākumi, kas garantē lielāku pārvades sistēmas operatora neatkarību nekā IV nodaļas noteikumi, dalībvalsts var pieņemt lēmumu nepiemērot šā panta [..] 1. punktu.

Attiecībā uz pārvades sistēmas, kas savieno dalībvalsti ar trešo valsti, daļu starp minētās dalībvalsts robežu un pirmo savienojuma punktu ar minētās dalībvalsts tīklu, ja 2019. gada 23. maijā pārvades sistēma pieder vertikāli integrētam uzņēmumam un ir ieviesti pasākumi, kas garantē lielāku pārvades sistēmas operatora neatkarību nekā IV nodaļas noteikumi, dalībvalsts var pieņemt lēmumu nepiemērot šā panta 1. punktu.”

7        Minētās direktīvas 32. panta “Trešo personu piekļuve” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina tādas sistēmas ieviešanu, kas trešām personām dod piekļuvi pārvades un sadales sistēmām un [sašķidrinātās dabasgāzes (SDG)] iekārtām, pamatojoties uz publicētiem tarifiem, ko piemēro visiem tiesīgajiem lietotājiem, tostarp piegādes uzņēmumiem, kā arī objektīvi un bez sistēmas lietotāju diskriminācijas. Dalībvalstis nodrošina, ka šos tarifus vai to aprēķināšanas metodiku pirms to stāšanās spēkā saskaņā ar 41. pantu apstiprina 39. panta 1. punktā minētā regulatīvā iestāde un ka šos tarifus un metodiku, ja apstiprina vienīgi metodiku, publicē pirms to stāšanās spēkā.”

8        Šīs pašas direktīvas 36. panta “Jauna infrastruktūra” 1. punktā ir paredzēts, ka uz nozīmīgākiem jauniem gāzes infrastruktūras objektiem, proti, starpsavienojumiem, SDG un uzglabāšanas iekārtām, pēc lūguma uz noteiktu laiku var neattiecināt tostarp šīs direktīvas 9. un 32. pantu, ja ir iestājušies šajā 36. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, tostarp b) apakšpunktā minētais, saskaņā ar kuru ar ieguldījumu saistītajam riskam ir jābūt tādam, ka ieguldījums netiktu veikts, ja nebūtu piešķirta atkāpe. Turklāt kopš strīdīgās direktīvas stāšanās spēkā Direktīvas 2009/73 36. panta 1. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts, ka saskaņā ar šo tiesību normu jaunai infrastruktūrai piešķirtā atkāpe nedrīkst kaitēt tostarp “dabasgāzes piegādes drošumam Savienībā”.

9        Direktīvas 2009/73 41. panta “Regulatīvās iestādes pienākumi un pilnvaras” 6., 8. un 10. punktā ir noteikts:

“6.      Regulatīvo iestāžu kompetencē ir noteikt vai pietiekamu laiku pirms tās stāšanās spēkā apstiprināt vismaz tādu metodiku, ko izmanto, lai aprēķinātu vai paredzētu noteikumus un nosacījumus attiecībā uz:

a)      pieslēgumu un piekļuvi valsts tīkliem, tostarp pārvades un sadales tarifiem, un noteikumiem un tarifiem, kas attiecas uz piekļuvi SDG iekārtām. Šie tarifi vai metodika ļauj veikt visus vajadzīgos ieguldījumus tīklos un SDG iekārtās, lai nodrošinātu tīklu un SDG iekārtu dzīvotspēju;

[..]

c)      piekļuvi pārrobežu infrastruktūrai, tostarp jaudas sadalījuma un pārslodzes vadības procedūras.

[..]

8.      Nosakot vai apstiprinot tarifus vai metodiku un balansēšanas pakalpojumus, regulatīvās iestādes nodrošina pārvades un sadales sistēmu operatoriem atbilstīgu stimulu īstermiņā un ilgtermiņā palielināt efektivitāti, sekmēt tirgus integrāciju un piegādes drošumu un atbalstīt attiecīgus pētniecības pasākumus.

[..]

10.      Regulatīvās iestādes ir pilnvarotas vajadzības gadījumā prasīt pārvades, glabātavu, SDG un sadales sistēmu operatoriem grozīt noteikumus, tostarp šajā pantā minētos tarifus un metodiku, lai nodrošinātu to samērīgumu un nediskriminējošu piemērošanu. [..]”

10      Šīs direktīvas 49.a pants “Atkāpes attiecībā uz pārvades līnijām uz trešām valstīm un no tām” tika iekļauts ar strīdīgo direktīvu, un tajā ir noteikts:

“1.      Attiecībā uz gāzes pārvades līnijām starp dalībvalsti un trešo valsti, kas pabeigtas pirms 2019. gada 23. maija, dalībvalsts, kurā atrodas šādas pārvades līnijas pirmais savienojuma punkts ar dalībvalsts tīklu, var nolemt atkāpties no 9., 10., 11. un 32. panta un 41. panta 6., 8. un 10. punkta attiecībā uz šādas gāzes pārvades līnijas posmiem, kas atrodas tās teritorijā un teritoriālajā jūrā, objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, tādēļ, lai varētu atgūt veiktās investīcijas, vai ar piegādes drošumu saistītu iemeslu dēļ, ar noteikumu, ka attiecīgā atkāpe negatīvi neietekmē konkurenci vai dabasgāzes iekšējā tirgus efektīvu darbību, vai piegādes drošumu Savienībā.

Atkāpes laiks ir ierobežots līdz 20 gadiem, tā balstās uz objektīvu pamatojumu, to var atjaunot, ja tas ir pamatoti, un uz to var attiecināt nosacījumus, kas palīdz izpildīt iepriekš minētos nosacījumus.

[..]

3.      Lēmumus saskaņā ar 1. un 2. punktu pieņem līdz 2020. gada 24. maijam. Dalībvalstis par šādiem lēmumiem paziņo Eiropas Komisijai un tos publicē.”

11      Saskaņā ar strīdīgās direktīvas 2. panta 1. punktu dalībvalstīm jānodrošina, ka tajās stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, līdz 2020. gada 24. februārim, neskarot jebkādas atkāpes saskaņā ar Direktīvas 2009/73 49.a pantu.

 Regula (EK) Nr. 1049/2001

12      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) 4. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.      Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

a)      sabiedrības interesēm saistībā ar:

[..]

–        starptautiskajām attiecībām,

[..].

2.      Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[..]

–        tiesvedības un juridisku konsultāciju aizsardzībai,

[..]

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta [attaisnota] ar sevišķām sabiedrības interesēm.”

 Tiesvedības priekšvēsture

13      Tiesvedības priekšvēsturi, kas izklāstīta pārsūdzētā rīkojuma 1.–11. punktā, šīs tiesvedības vajadzībām var rezumēt šādi.

14      Apelācijas sūdzības iesniedzēja Nord Stream 2 ir saskaņā ar Šveices tiesībām dibināta sabiedrība, kuras vienīgais akcionārs ir Krievijas publiskā akciju sabiedrība Gazprom. Tā ir atbildīga par jūras gāzes cauruļvada “Nord Stream 2” plānošanu, būvniecību un ekspluatāciju; šī cauruļvada finansējumu, kura apjoms sasniedz 9,5 miljardus EUR, 50 % apmērā nodrošina sabiedrības ENGIE SA, OMV AG, Royal Dutch Shell plc, Uniper SE un Wintershall Dea GmbH.

15      2017. gada janvārī tika sākti šim jūras gāzes cauruļvadam paredzēto cauruļu apbetonēšanas darbi, kuru galīgā piegāde ir notikusi 2018. gada septembrī.

16      Minētais jūras gāzes cauruļvads, ko veido divas gāzes pārvades līnijas, nodrošinās gāzes pārvadi starp Viborgu (Krievija) un Lubminu [Lubmin] (Vācija). Tiklīdz pa šo pašu jūras gāzes cauruļvadu nogādātā gāze nokļūs Vācijas teritorijā, tā tiks pārvadāta pa sauszemes gāzes cauruļvadu ENEL un pa sauszemes gāzes cauruļvadu EUGAL.

17      Pēc Komisijas 2017. gada 8. novembra priekšlikuma (Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2009/73 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu, COM(2017) 660 final) Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome 2019. gada 17. aprīlī pieņēma strīdīgo direktīvu, kas stājās spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas, t.i., 2019. gada 23. maijā. Atbilstoši apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtajai informācijai minētajā datumā gāzes cauruļvada “Nord Stream 2” cauruļu apbetonēšanas darbi bija pabeigti 95 % apmērā, savukārt attiecīgi divu gāzes pārvades līniju 610 km un 432 km garie posmi tika ielikti jūras dibenā Krievijas, Somijas, Zviedrijas un Vācijas teritoriālajā jūrā un/vai ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā.

 Tiesvedība Vispārējā tiesā

18      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 26. jūlijā, apelācijas sūdzības iesniedzēja tajā cēla prasību pilnībā atcelt strīdīgo direktīvu, šajā ziņā izvirzot sešus prasības pamatus.

19      Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2019. gada 10. un 14. oktobrī, Parlaments un Padome izvirzīja iebildi par šīs prasības, ar kuru lūgts atcelt strīdīgo direktīvu, nepieņemamību.

20      Turklāt ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 11. oktobrī, Padome lūdza Vispārējo tiesu noteikt, ka daži dokumenti nav pievienojami lietas materiāliem vai – attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegtajiem dokumentiem – ka tie tiek izņemti no lietas materiāliem. Šajā pieteikumā par procesa jautājumu Padome norādīja, ka tā ir saņēmusi vairākus saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 iesniegtus pieteikumus par piekļuvi dokumentiem, kas ir saistīti ar sarunām, kuras veiktas nolūkā noslēgt vienošanos starp Savienību un Krievijas Federāciju, kā arī likumdošanas procedūru, kurā tika pieņemta strīdīgā direktīva, ka šī pieteikuma par procesa jautājumu iesniegšanas dienā Padome nebija sniegusi piekļuvi nevienam no minētajiem dokumentiem un ka dienā, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja cēlusi prasību, Vispārējā tiesā nebija ierosināta neviena lieta, kurā tiktu apstrīdēts šo pieteikumu par piekļuvi dokumentiem noraidījums.

21      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 29. novembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza Vispārējo tiesu veikt procesa organizatorisko pasākumu, uzdodot iesniegt noteiktus Padomes rīcībā esošus dokumentus.

22      2020. gada 17. janvārī Parlaments un Padome iesniedza savus apsvērumus par šo pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu, un Padome šajā sakarā lūdza arī izņemt no lietas materiāliem dažus dokumentus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja bija pievienojusi savam iepriekšējā punktā minētajam pieteikumam.

 Pārsūdzētais rīkojums

 Pieteikumi par dokumentu izņemšanu un par procesa organizatorisko pasākumu

23      Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa, pirmkārt, attiecībā uz Padomes 2019. gada 11. oktobrī iesniegto procesuālo pieteikumu par dokumentu izņemšanu noteica, ka dokumenti, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja bija iesniegusi A.14. pielikumā (Komisijas 2017. gada 9. jūnija ieteikums Padomei saistībā ar tāda lēmuma pieņemšanu, ar kuru tiktu atļauts sākt sarunas par starptautisku līgumu starp Savienību un Krievijas Federāciju par gāzes cauruļvada “Nord Stream 2” ekspluatāciju; turpmāk tekstā – “Komisijas ieteikums”) un O.20. pielikumā (Padomes juridiskā dienesta 2017. gada 27. septembra atzinums, kas attiecas uz minēto ieteikumu un kas adresēts Savienības dalībvalstu pastāvīgajiem pārstāvjiem Padomē; turpmāk tekstā – “Padomes juridiskā dienesta atzinums”), tiek izņemti no lietas materiāliem un ka netiek ņemtas vērā prasības pieteikuma un tā pielikumu teksta daļas, kurās ietverti izvilkumi no šiem dokumentiem. Otrkārt, attiecībā uz lūgumu par dokumentu izņemšanu, ko Padome bija izteikusi 2020. gada 17. janvārī apsvērumos par apelācijas sūdzības iesniedzējas pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu, Vispārējā tiesa noteica, ka no lietas materiāliem tiek izņemti abi dokumenti, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija iesniegusi M.26. un M.30. pielikumā (dokumenti, kuros ietverti Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumi likumdošanas procedūrā, kurā pieņemta strīdīgā direktīva; turpmāk tekstā – “Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumi”).

24      Šajā ziņā vispirms Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 38.–45. punktā, pamatojoties it īpaši uz 2019. gada 14. maija rīkojumu Ungārija/Parlaments (C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438) un 2020. gada 31. janvāra spriedumu Slovēnija/Horvātija (C‑457/18, EU:C:2020:65), būtībā uzskatīja, ka, lai gan Regulas Nr. 1049/2001 normas nebija piemērojamas tiesvedībā minētajā tiesā, tomēr šiem noteikumiem ir zināma indikatīva vērtība, veicot interešu izsvēršanu, kas nepieciešama, lai lemtu par pieteikumu par procesa jautājumu, ar kuru lūgts šā sprieduma 23. punktā minētos dokumentus izņemt no lietas materiāliem.

25      Tālāk – pārsūdzētā rīkojuma 47.–56. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja Padomes juridiskā dienesta atzinumu un nosprieda, ka šī iestāde saistībā ar šo atzinumu pamatoti ir atsaukusies uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā paredzēto juridisko atzinumu aizsardzību.

26      Papildus tam pārsūdzētā rīkojuma 57.–64. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja Komisijas ieteikumu un secināja, ka Padome pamatoti ir uzskatījusi, ka šī ieteikuma izpaušana konkrēti un faktiski apdraudētu sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta izpratnē, un ka šis apstāklis pats par sevi attaisno minētā ieteikuma izņemšanu no lietas materiāliem.

27      Visbeidzot pārsūdzētā rīkojuma 125.–135. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumus. Konstatējot, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija pierādījusi, ka divu dokumentu, kas ietver šos apsvērumus, nerediģētās versijas ir iegūtas likumīgi, un, otrkārt, ka šo abu dokumentu izpaušana varētu konkrēti un faktiski apdraudēt sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar Savienības starptautiskajām attiecībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta izpratnē, it īpaši – vājinot Savienības pozīciju šķīrējtiesas procesā, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja pret to uzsākusi, Vispārējā tiesa nosprieda, ka ir jāapmierina Padomes lūgums izņemt šos dokumentus no lietas materiāliem, tajā pašā laikā precizējot, ka minētie divi dokumenti katrā ziņā nevar pierādīt, ka strīdīgā direktīva tieši skar apelācijas sūdzības iesniedzēju LESD 263. panta ceturtās daļas otrās teikuma daļas izpratnē, un ka tādējādi Vispārējai tiesai nav jāprasa Padomei tos iesniegt.

 Par prasības pieņemamību

28      Lemjot par Parlamenta un Padomes izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību, Vispārējā tiesa vispirms, pirmkārt, pārsūdzētā rīkojuma 78. punktā atgādināja, ka ar to vien, ka prasība celta par direktīvu, nepietiek, lai šo prasību atzītu par nepieņemamu, un, otrkārt, šī rīkojuma 79.–85. punktā – ka strīdīgā direktīva ir leģislatīvs akts, kas adresēts dalībvalstīm un kas vispārīgā veidā piemērojams attiecīgajiem ekonomikas dalībniekiem, un ka līdz ar to saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas otro teikuma daļu minētās prasības pieņemamība ir pakārtota nosacījumam par to, ka šī direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju skar tieši un individuāli.

29      Pārsūdzētā rīkojuma 102.–124. punktā ietvertā izklāsta nobeigumā Vispārējā tiesa atzina šo pašu prasību par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka strīdīgā direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju neskar tieši.

30      Šajā ziņā vispirms Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 106. un 107. punktā būtībā norādīja, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un tātad valsts iestādes nevar, vēršoties pret privātpersonu, atsaukties uz direktīvu pašu par sevi, ja iepriekš nav noteikti transponēšanas pasākumi. Tādējādi pirms valsts transponēšanas pasākumu noteikšanas strīdīgās direktīvas normas nevar tieši vai nepastarpināti radīt apelācijas sūdzības iesniedzējai pienākumus un līdz ar to tieši ietekmēt tās tiesisko stāvokli.

31      Pārsūdzētā rīkojuma 108. un 109. punktā Vispārējā tiesa, atsaucoties uz 2011. gada 21. decembra spriedumu Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864), norādīja – apstāklis, ka tagad apelācijas sūdzības iesniedzējas darbības daļēji regulē Direktīva 2009/73, katrā ziņā ir tikai sekas, kas izriet no tās izvēles izvērst un saglabāt savu darbību Savienības teritorijā. Ja tiktu pieņemta apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, tas nozīmētu, ka ikreiz, kad Savienības likumdevējs konkrētā jomā nosaka uzņēmējiem kādus pienākumus, kuriem tie iepriekš nebija pakļauti, Savienības tiesību akti vienmēr tieši skar šos uzņēmējus LESD 263. panta ceturtās daļas otrās teikuma daļas izpratnē.

32      Pārsūdzētā rīkojuma 110. un 111. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka konkrētajā lietā tikai ar strīdīgās direktīvas transponēšanas valsts pasākumu starpniecību tādi uzņēmēji kā apelācijas sūdzības iesniedzēja būs pakļauti Direktīvā 2009/73 noteiktajiem pienākumiem un ka prasības, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja cēlusi Vispārējā tiesā, celšanas dienā Vācijas Federatīvajā Republikā šādu transponēšanas pasākumu nebija.

33      Tālāk – minētajā pārsūdzētā rīkojuma 111. punktā, kā arī 112.–115. punktā Vispārējā tiesa būtībā norādīja, ka dalībvalstīm katrā ziņā ir plaša rīcības brīvība Direktīvas 2009/73 normu īstenošanā. Šajā ziņā tā norādīja, pirmām kārtām, ka kopš strīdīgās direktīvas stāšanās spēkā dalībvalstīm ir iespēja saskaņā ar Direktīvas 2009/73 9. panta 8. punkta pirmo daļu un 9. punktu nolemt nepiemērot starpsavienojumiem minētās direktīvas 9. panta 1. punktā paredzēto pienākumu nodalīt pārvades sistēmas un pārvades sistēmu operatorus. Otrām kārtām, atbilstoši grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo direktīvu, it īpaši tiem, kas attiecas uz Direktīvas 2009/73 36. un 49.a pantu, valsts iestādes var tagad nolemt attiecībā uz nozīmīgākiem jauniem gāzes infrastruktūras objektiem un gāzes pārvades līnijām starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kas pabeigtas pirms 2019. gada 23. maija, piešķirt atkāpes no dažiem Direktīvas 2009/73 pantiem.

34      Visbeidzot pārsūdzētā rīkojuma 117. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja, lai pamatotu savu argumentāciju par labu tēzei, ka strīdīgā direktīva to skar tieši, nevar atsaukties uz risinājumu, ko Tiesa ir pieņēmusi 2008. gada 13. marta spriedumā Komisija/Infront WM (C‑125/06 P, EU:C:2008:159). Proti, juridiskā un faktiskā situācija lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, nekādi neesot salīdzināma ar situāciju šajā lietā, kura attiecas tikai uz direktīvu, kas turklāt nav “netipiska” no LESD 288. panta trešās daļas skatpunkta.

 Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā

35      Apelācijas sūdzībā tās iesniedzēja lūdz Tiesu:

–        atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

–        noraidīt iebildi par nepieņemamību, atzīt prasību par pieņemamu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai izspriešanai pēc būtības;

–        pakārtoti – atzīt, ka strīdīgā direktīva to skar tieši, un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par jautājumu, vai šī direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju skar individuāli, vai atliktu šo jautājumu līdz lietas izspriešanai pēc būtības; un

–        piespriest Parlamentam un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

36      Parlamenta un Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:

–        noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 22. oktobra un 12. un 19. novembra lēmumiem attiecīgi Igaunijas Republikai, Latvijas Republikai un Polijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.

38      2021. gada 16. jūlijā atbilstoši procesa organizatoriskajam pasākumam, ko tiesnesis referents un ģenerāladvokāts noteikuši saskaņā ar Tiesas Reglamenta 62. panta 1. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza Tiesai dokumentus, kurus tā iepriekš bija iesniegusi tiesvedībā Vispārējā tiesā A.14., O.20., M.26. un M.30. pielikumā.

39      Ar 2022. gada 17. marta vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzējas pārstāvji informēja Tiesu par to, ka kopš 2022. gada 1. marta viņi vairs to nepārstāv, vienlaikus norādot, ka viens no šiem pārstāvjiem var palikt par kontaktpersonu saziņai starp Tiesu un apelācijas sūdzības iesniedzēju līdz brīdim, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja ieceļ jaunu pārstāvi.

 Par apelācijas sūdzību

40      Apelācijas sūdzības iesniedzēja savas apelācijas sūdzības pamatošanai izvirza divus pamatus. Pirmais pamats, kas iedalīts divās daļās, attiecas uz tiesību kļūdām, kas esot pieļautas Vispārējās tiesas vērtējumā, saskaņā ar kuru strīdīgā direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē neskar tieši.

41      Otrais pamats ir par vairākām tiesību kļūdām, kas esot pieļautas Vispārējās tiesas veiktajā vērtējumā attiecībā uz Padomes lūgumiem par dokumentu izņemšanu no lietas materiāliem.

 Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu

 Ievada apsvērumi

42      Apelācijas sūdzības izskatīšanas mērķiem jānorāda, ka tās prasības pieņemamība, ko bija cēlusi apelācijas sūdzības iesniedzēja, lūdzot atcelt strīdīgo direktīvu, ir jāizvērtē, ņemot vērā LESD 263. panta ceturtās daļas otrajā teikuma daļā paredzētos nosacījumus, saskaņā ar kuriem šāda prasība ir pieņemama tikai tad, ja apstrīdētais akts prasītāju skar tieši un individuāli. Tā kā Vispārējās tiesas skatījumā strīdīgā direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju neskar tieši un tā kā šie nosacījumi ir kumulatīvi, tā noraidīja prasību kā nepieņemamu, nelemjot par jautājumu, vai šī direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju skar individuāli.

43      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ko pārsūdzētā rīkojuma 102. punktā ir atgādinājusi Vispārējā tiesa, nosacījums par to, ka fiziskai vai juridiskai personai ir jābūt tieši skartai ar pasākumu, kas ir tās prasības priekšmets, prasa, lai tiktu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi, proti, lai šis pasākums, pirmkārt, tieši ietekmētu šīs personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, neatstātu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas būtu pilnīgi automātiska un izrietētu tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (spriedums, 2019. gada 28. februāris, Padome/Growth Energy un Renewable Fuels Association, C‑465/16 P, EU:C:2019:155, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

44      Tāpat kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā rīkojuma 103. punktā, tā tas ir arī tad, ja Savienības tiesību akta adresātu iespēja neīstenot šo aktu ir tīri teorētiska un nav nekādu šaubu par adresātu nodomu noteikt sekas, kas atbilstu šim aktam (spriedumi, 1971. gada 23. novembris, Bock/Komisija, 62/70, EU:C:1971:108, 6.–8. punkts, kā arī 2019. gada 4. decembris, PGNiG Supply & Trading/Komisija, C‑117/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1042, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Ar abām pirmā pamata daļām apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd to, kā Vispārējā tiesa ir piemērojusi attiecīgi pirmo un otro no šā sprieduma 43. punktā minētajiem nosacījumiem.

 Par pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

46      Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmajā daļā, kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 106.–111. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka strīdīgā direktīva tieši neietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli tāpēc, ka tā ir direktīva.

47      Šajā ziņā, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējās tiesas norādītais motīvs, saskaņā ar kuru – pirms attiecīgās dalībvalsts veiktas transponēšanas pasākumu noteikšanas vai pirms šajā ziņā paredzētā termiņa beigām – direktīva pati par sevi nevar tieši ietekmēt uzņēmēja tiesisko stāvokli, principā ir kļūdains. Proti, tas nozīmētu, ka tiktu liegta jebkāda prasība attiecībā pret direktīvu, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu, jo praksē termiņš prasības celšanai sistemātiski beigtos pirms nepieciešamo transponēšanas pasākumu noteikšanas. Pamatojoties uz šo motīvu, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi judikatūru, kura gan ir minēta pārsūdzētā rīkojuma 78. punktā un atbilstoši kurai ar to apstākli vien, ka tiesību akts ir pieņemts direktīvas formā, nepietiek, lai izslēgtu iespēju, ka šī akta noteikumi var skart privātpersonu tieši un individuāli.

48      Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka apstāklim, ko Vispārējā tiesa uzsvērusi pārsūdzētā rīkojuma 111. punktā, proti, ka tās prasības celšanas dienā Vācijas Federatīvā Republika vēl nebija transponējusi strīdīgo direktīvu, nav nozīmes. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzējas skatījumā tas, vai direktīva tieši skar personas tiesisko stāvokli, ir atkarīgs no šīs direktīvas satura, nevis no šīs direktīvas transponēšanas pasākumu iespējamas noteikšanas. Šajā ziņā tā piebilst, ka pieņemamības nosacījums, saskaņā ar kuru apstrīdētajam tiesību aktam ir jāskar prasītājs tieši, LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē ir vienāds neatkarīgi no tā, vai runa ir par šīs daļas otro vai trešo teikuma daļu, un tas noteikti nozīmējot, ka nosacījums, saskaņā ar kuru apstrīdētais tiesību akts “nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem” LESD 263. panta ceturtās daļas trešās teikuma daļas izpratnē, ir papildu nosacījums, kas ir nošķirts no minētā pieņemamības nosacījuma.

49      Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tās atcelšanas prasības celšanas dienā strīdīgās direktīvas sekas bija tādas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bija pakļauta Direktīvas 2009/73 noteikumiem, savukārt pirms strīdīgās direktīvas pieņemšanas tā tiem nebija pakļauta. Šādai tiesiskā statusa maiņai esot dziļas un smagas tiesiskās sekas attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju. Ja attiecīgajām dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības Savienības pasākuma izpildē, kā tas esot šajā lietā, šī pasākuma transponēšanas termiņš nozīmējot vienkāršu šī pasākuma pilnīgas piemērojamības atlikšanu laikā.

50      Visbeidzot, ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka neviens apstāklis neļāva Vispārējai tiesai – kā tā, šķiet, izdarījusi pārsūdzētā rīkojuma 109. punktā – pieņemt, ka tad, ja tiktu atzīts, ka strīdīgā direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju skar tieši, tas nozīmētu, ka ikvienam uzņēmējam ir tiesības apstrīdēt katru leģislatīvo pasākumu, ar kuru tam tiek uzlikti jauni pienākumi, jo galvenais ierobežojums, kas liedz “plaši atvērt durvis” attiecībā uz leģislatīvajiem pasākumiem, ir pieņemamības nosacījums, saskaņā ar kuru pasākumam, kas ir prasības priekšmets, prasītājs ir jāskar individuāli.

51      Savukārt Parlaments un Padome piekrīt Vispārējās tiesas argumentācijai.

52      Parlaments uzskata, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka direktīva, tostarp strīdīgā direktīva, pati par sevi pirms transponēšanas pasākumu pieņemšanas vai pirms šim nolūkam paredzētā termiņa beigām nevar tieši ietekmēt uzņēmēja tiesisko stāvokli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

53      Turklāt Parlaments uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, saskaņā ar kuru transponēšanas termiņš līdzinās attiecīgā pasākuma “vienkāršai pilnīgas piemērojamības atlikšanai laikā”, arī ir kļūdaina. Šī argumentācija esot balstīta uz pieņēmumu, ka šis pasākums vispārīgi var tieši ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli, bet tas tā neesot.

54      Turklāt Parlaments piekrīt Vispārējās tiesas vērtējumam, saskaņā ar kuru, ja tiktu pieņemta apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija, tas nozīmētu, ka nosacījumam, saskaņā ar kuru pasākumam, kas ir prasības priekšmets, prasītājs ir jāskar tieši, tiktu liegta jebkāda lietderīga iedarbība. Proti, tādējādi visi jaunie tiesību akti tieši skartu ikvienu fizisku vai juridisku personu, kas darbojas jomā, kuru tie reglamentē.

55      Padome apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā rīkojuma izpratni, jo Vispārējā tiesa neesot nospriedusi, ka apstāklis, ka attiecīgais pasākums pieņemts direktīvas formā, pats par sevi ir pietiekams, lai izslēgtu iespēju, ka strīdīgā direktīva apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko situāciju skar tieši. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa esot pamatoti secinājusi, ka strīdīgā direktīva tieši neietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli, jo Vācijas regulatīvā iestāde Bundesnetzagentur (Federālā tīklu aģentūra, Vācija), kamēr Vācijas Federatīvā Republika nav noteikusi strīdīgās direktīvas transponēšanas pasākumus, nevar prasīt, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja ievērotu šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

56      Turklāt uz strīdīgo direktīvu – kā direktīvu LESD 288. panta trešās daļas izpratnē – pašu par sevi nevarot atsaukties attiecībā pret privātpersonām, un šo faktu apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt neapstrīdot.

57      Padome piebilst, ka, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas norādītajai interpretācijai – proti, ka nosacījums, saskaņā ar kuru pasākumam, kas ir prasības priekšmets, ir tieši jāietekmē prasītāja tiesiskais stāvoklis, ir izvērtējams, ņemot vērā attiecīgā pasākuma būtību, – nav nekāda pamatojuma judikatūrā. Otrkārt, nosacījums par aktiem, kas “nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem”, esot piemērojams tikai reglamentējošiem aktiem LESD 263. panta ceturtās daļas trešās teikuma daļas izpratnē. Tāpēc šis pēdējais nosacījums nevarot grozīt nosacījumu, saskaņā ar kuru pasākumam, kas ir prasības priekšmets, ir tieši jāskar prasītājs LESD 263. panta ceturtās daļas otrās teikuma daļas izpratnē.

58      Igaunijas, Latvijas un Polijas valdības būtībā atbalsta Parlamenta un Padomes argumentāciju.

59      Polijas valdība piebilst, ka, pirmkārt, Direktīva 2009/73 bija piemērojama gāzes cauruļvadam “Nord Stream 2” vēl pirms strīdīgās direktīvas pieņemšanas, jo tās mērķis esot vienīgi paredzēt praktisku kārtību Direktīvas 2009/73 transponēšanai un piemērošanai attiecībā uz tādiem gāzes cauruļvadiem kā gāzes cauruļvads “Nord Stream 2”.

60      Otrkārt, šī valdība uzskata, ka nosacījumam, saskaņā ar kuru pasākumam, kas ir prasības priekšmets, ir jāskar prasītājs tieši, jābūt izpildītam prasības celšanas dienā, bet šajā lietā tas tā noteikti neesot. Proti, neesot strīda par to, ka gāzes cauruļvads  “Nord Stream 2” nebija pabeigts nedz datumā, kad stājās spēkā strīdīgā direktīva, nedz datumā, kad apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību.

–       Tiesas vērtējums

61      Pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa attiecas uz jautājumu, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka strīdīgā direktīva tieši neietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli un līdz ar to neatbilst pirmajam no šā sprieduma 43. punktā atgādinātajā judikatūrā minētajiem diviem nosacījumiem.

62      Pirmkārt, jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai iespēja celt LESD 263. pantā paredzēto atcelšanas prasību attiecas uz visiem tiem iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem neatkarīgi no to formas, kuri var radīt saistošas tiesiskas sekas (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, EU:C:2021:426, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Lai noskaidrotu, vai akts rada šādas sekas un vai tātad tas var būt atcelšanas prasības priekšmets saskaņā ar LESD 263. pantu, ir jāaplūko šī akta būtība un jāizvērtē minētās sekas, ņemot vērā tādus objektīvus kritērijus kā šā akta saturs, vajadzības gadījumā ņemot vērā tā pieņemšanas kontekstu, kā arī šā akta izdevējas iestādes pilnvaras (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, EU:C:2021:426, 38. punkts).

64      Tādējādi akta spēju tieši ietekmēt fiziskas vai juridiskas personas tiesisko stāvokli nevar izvērtēt, ņemot vērā tikai apstākli, ka šim aktam ir direktīvas forma.

65      Lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 78. punktā ir uzsvērusi, ka ar to vien, ka prasība celta par direktīvu, nepietiek, lai šo prasību atzītu par nepieņemamu, tomēr ir konstatējams, ka tālāk savā argumentācijā, it īpaši minētā rīkojuma 106. un 107. punktā, Vispārējā tiesa, lai secinātu, ka strīdīgā direktīva tieši neietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli, galvenokārt ir balstījusies uz apstākli, ka direktīva pati par sevi – ja nav īstenošanas pasākumu – nevar radīt pienākumus privātpersonai vai veidot šādu pienākumu tiešu un nepastarpinātu avotu.

66      Šajā ziņā, kā apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatoti apgalvo, – tā kā visām direktīvām ir raksturīgs tas, ka tās pašas par sevi nevar noteikt pienākumus privātpersonām un uz tām pašām par sevi nevar atsaukties attiecībā pret privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Smith, C‑122/17, EU:C:2018:631, 42. punkts un tajā minētā judikatūra), Vispārējās tiesas argumentācija nozīmē, ka tiek kategoriski izslēgta iespēja, ka direktīvas varētu tieši ietekmēt privātpersonu tiesisko stāvokli un līdz ar to būt par prasības priekšmetu atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai.

67      Šāda pieeja galu galā – pretēji šā sprieduma 63. un 64. punktā izklāstītajam – nozīmētu, ka, izvērtējot nosacījumu, saskaņā ar kuru pasākumam, kas ir prasības priekšmets, ir tieši jāietekmē prasītāja tiesiskais stāvoklis, attiecīgā pasākuma formai, proti, direktīvas formai, tiktu dota priekšroka pār pašu šī pasākuma būtību.

68      Otrkārt, tas pats attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 110. un 111. punktā ietvertajiem Vispārējās tiesas norādītajiem motīviem, saskaņā ar kuriem privātpersonu tiesisko stāvokli principā ietekmē nevis direktīva, bet gan tikai šīs direktīvas transponēšanas pasākumi, savukārt atcelšanas prasības iesniegšanas dienā attiecīgā dalībvalsts, šajā gadījumā – Vācijas Federatīvā Republika, nebija pieņēmusi nevienu no šiem pasākumiem.

69      Ir taisnība, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katrai dalībvalstij, kurai adresēta direktīva, ir pienākums savā valsts tiesību sistēmā veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas pilnīgu iedarbību atbilstoši tās mērķim (spriedums, 2008. gada 8. maijs, Danske Svineproducenter, C‑491/06, EU:C:2008:263, 28. punkts).

70      Tomēr, ja tiktu apstiprināta šā sprieduma 68. punktā izklāstītā Vispārējās tiesas pieeja, tas tāpat liktu secināt, ka direktīvas nekad nevar tieši ietekmēt privātpersonu tiesisko stāvokli, jo šī ietekme vienmēr būtu saistīta ar pasākumiem, kas tiek noteikti to transponēšanai, nevis ar pašām direktīvām.

71      Turklāt šajos pašos pārsūdzētā rīkojuma punktos nav ievērots nošķīrums, kas jāievēro starp nosacījumu, saskaņā ar kuru tiesību aktam, kas ir prasības priekšmets, ir tieši jāskar prasītājs, un LESD 263. panta ceturtās daļas trešajā teikuma daļā minēto nosacījumu, saskaņā ar kuru šāds akts nedrīkst būt saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

72      Tādējādi šajā trešajā teikuma daļā, kas attiecas uz tiesībām celt prasību par reglamentējošiem aktiem, vienlaikus ir izvirzīts nosacījums, saskaņā ar kuru tiesību aktam, kas ir prasības priekšmets, ir tieši jāskar prasītājs, un nosacījums, saskaņā ar kuru, lai prasība būtu pieņemama, šādiem aktiem nav jābūt saistītiem ar īstenošanas pasākumiem, un šis pēdējais nosacījums tātad nāk papildus pirmajam minētajam nosacījumam un tādēļ nesakrīt ar to.

73      Tā kā nosacījums, saskaņā ar kuru apstrīdētajam aktam ir tieši jāskar prasītājs, identiskā formulējumā ir ietverts gan LESD 263. panta ceturtās daļas otrajā teikuma daļā, gan minētās 263. panta ceturtās daļas trešajā teikuma daļā, tam ir jābūt vienādai nozīmei katrā no šīm teikuma daļām. Proti, šī nosacījuma – kuram ir objektīvs raksturs – izvērtēšana nevar atšķirties atkarībā no dažādām šīs tiesību normas teikuma daļām.

74      Tātad jebkurš akts – reglamentējošs akts vai kāda cita veida akts – principā var tieši skart privātpersonu un tādējādi tieši ietekmēt tās tiesisko stāvokli neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, tostarp, runājot par direktīvu, ar transponēšanas pasākumiem. Tādējādi gadījumā, kad attiecīgā direktīva rada šādu ietekmi, apstāklim, ka šīs direktīvas transponēšanas pasākumi ir veikti vai tie vēl ir jāveic, pašam par sevi nav nozīmes, jo šie pasākumi neliek apšaubīt starp šo direktīvu un šo ietekmi pastāvošās saiknes tiešo raksturu, ar nosacījumu, ka minētajā direktīvā dalībvalstīm nav atstāta nekāda rīcības brīvība attiecībā uz šīs privātpersonas pakļaušanu minētajai ietekmei. Šis pēdējais nosacījums ir pirmā apelācijas sūdzības pamata otrās daļas pārbaudes priekšmets.

75      Treškārt, runājot par saskaņā ar šā sprieduma 63. punktā izklāstītajiem kritērijiem veicamo pārbaudi attiecībā uz strīdīgās direktīvas spēju tieši ietekmēt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli, jākonstatē, ka ar strīdīgo direktīvu, ar kuru Direktīvas 2009/73 piemērošanas joma tika paplašināta, to attiecinot uz starpsavienojumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm, tādiem kā starpsavienojums, ko plāno ekspluatēt apelācijas sūdzības iesniedzēja, tiek radītas tādas sekas, ka šī starpsavienojuma ekspluatācija tiek pakļauta šajā pēdējā minētajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem tādējādi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai kļūst piemērojami konkrētie minētajā direktīvā šajā ziņā paredzētie pienākumi, tostarp Direktīvas 2009/73 9. pantā minētie pienākumi saistībā ar pārvades sistēmu un pārvades sistēmu operatoru nodalīšanu un Direktīvas 2009/73 32. pantā paredzētie pienākumi, kuri attiecas uz sistēmu, kas trešām personām dod piekļuvi [pārvades un sadales] sistēmām un kas ir balstīta uz publicētiem tarifiem, kurus apstiprina attiecīgā regulatīvā iestāde vai kuri tiek aprēķināti, pamatojoties uz regulatīvās iestādes apstiprinātu metodiku.

76      Šajā ziņā, kā norādīts šā sprieduma 74. punktā, pašam par sevi nav nozīmes apstāklim, ka šo pienākumu īstenošanai ir nepieciešams, lai attiecīgā dalībvalsts, konkrētajā gadījumā – Vācijas Federatīvā Republika, veiktu transponēšanas pasākumus, ja šai dalībvalstij attiecībā uz šiem transponēšanas pasākumiem nav tādas rīcības brīvības, kas varētu liegt šos pienākumus noteikt apelācijas sūdzības iesniedzējai. Proti, ja nepastāv šāda rīcības brīvība, ar minētajiem transponēšanas pasākumiem netiek apšaubīts tās saiknes tiešais raksturs, kāda pastāv starp strīdīgo direktīvu un šo pašu pienākumu uzlikšanu.

77      Ņemot vērā iepriekš minēto, jākonstatē, ka Vispārējā tiesa, nospriežot, ka strīdīgā direktīva tieši neietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli, ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

78      Tāpat ir jānoraida Polijas valdības argumenti, ar kuriem tā tiecas pierādīt, ka strīdīgā direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju neskar tieši – tādu iemeslu dēļ, kas atšķiras no tiem, kurus Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētajā rīkojumā.

79      Piemēram, pirmkārt, arguments, saskaņā ar kuru Direktīva 2009/73 vēl pirms strīdīgās direktīvas stāšanās spēkā bija piemērojama tādiem starpsavienojumiem kā apelācijas sūdzības iesniedzējas starpsavienojums, katrā ziņā ir skaidri pretrunā gan pēdējās minētās direktīvas mērķim, kāds tas izklāstīts tās 3. un 4. apsvērumā, gan grozījumam “starpsavienojuma” jēdziena definīcijā, kas ietverta Direktīvas 2009/73 2. panta 17. punktā.

80      Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Polijas valdība, faktu, ka strīdīgā direktīva tieši ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli, tāpat nevar izslēgt tāpēc, ka nedz šīs direktīvas spēkā stāšanās dienā, nedz pret to vērstās prasības celšanas datumā apelācijas sūdzības iesniedzējas starpsavienojums vēl nebija pabeigts. Proti, pirmām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēja minētās direktīvas pieņemšanas un spēkā stāšanās brīdī jau bija veikusi ievērojamus ieguldījumus šī starpsavienojuma būvniecībā, kas jau bija tālu pavirzījusies uz priekšu. Otrām kārtām, Direktīvā 2009/73, it īpaši tās 36. pantā, kurā ar zināmiem nosacījumiem ir atļauts piešķirt atkāpi attiecībā uz gāzes infrastruktūras projektiem, ir ņemts vērā tieši gadījums, kad tiek būvēti jauni gāzes cauruļvadi, un tādējādi tās mērķis ir reglamentēt arī tādu gāzes cauruļvadu gadījumu, kuri ir plānoti, bet vēl nav pabeigti.

81      Šajos apstākļos pirmā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

 Par pirmā apelācijas sūdzības pamata otro daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

82      Pirmā pamata otrajā daļā, kas attiecas uz pārsūdzētā rīkojuma 111.–115. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka strīdīgā direktīva atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību.

83      Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējās tiesas šajā ziņā izmantotā pieeja ir kļūdaina, jo tā ir balstīta uz vispārēju novērtējumu, bet tas, cik lielā mērā strīdīgā direktīva tieši ietekmēja tās tiesisko stāvokli, nav izvērtēts konkrēti, ņemot vērā tās prasības priekšmetu atbilstoši judikatūrai, kas izriet no 2013. gada 19. decembra sprieduma Telefónica/Komisija (C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 30. un 31. punkts), kā arī 2014. gada 27. februāra sprieduma Stichting Woonpunt u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 50. un 51. punkts).

84      Otrkārt, attiecībā uz nodalīšanas pienākumiem, kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja esot pakļauta pēc strīdīgās direktīvas stāšanās spēkā, tā apgalvo – lai gan ir taisnība, ka Direktīvā 2009/73 dalībvalstīm ir piešķirta iespēja ieviest citus risinājumus, nevis pilnīgu nodalīšanu, tomēr abām alternatīvām, kurām varētu būt nozīme šajā lietā, proti, neatkarīgam sistēmas operatoram un neatkarīgam pārvades operatoram, tāpat kā pilnīgai nodalīšanai būtu ievērojama nelabvēlīga ietekme uz tā tiesisko stāvokli. Tas pats attiecoties uz noteikumiem par trešo personu piekļuvi un tarifu regulēšanu, kas tai katrā ziņā esot piemērojami. Tādējādi saskaņā ar 2008. gada 13. marta spriedumā Komisija/Infront WM (C‑125/06 P, EU:C:2008:159) izklāstīto apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesiskajai situācijai nodarītais kaitējums izriet no strīdīgās direktīvas, kā arī no Direktīvas 2009/73, kura ar to ir grozīta, un it īpaši no prasības panākt tajās paredzēto rezultātu.

85      Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, runājot par iespējamās rīcības brīvības esamību, kas attiecīgajai dalībvalstij būtu Direktīvas 2009/73 36. un 49.a pantā paredzēto atkāpju īstenošanā, šāda rīcības brīvība esot bijusi jānosaka, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas īpašo situāciju un tās prasības priekšmetu, precizējot, ka šī prasība būtībā attiecas uz Direktīvas 2009/73 49.a pantu, kas ir ieviests ar strīdīgo direktīvu. Taču saistībā ar pēdējā minētajā tiesību normā paredzēto atkāpi Savienības likumdevējs, to attiecinot tikai uz gāzes pārvades līnijām, kas “pabeigtas pirms 2019. gada 23. maija”, esot vēlējies neatstāt Vācijas Federatīvajai Republikai nekādu rīcības brīvību, jo tieši šī ierobežojuma datums esot izvēlēts tālab, lai nepieļautu šīs atkāpes piemērošanu apelācijas sūdzības iesniedzējai. Tāpat neesot strīda par to, ka tās gāzes cauruļvadam nevar tikt piešķirta Direktīvas 2009/73 36. pantā paredzētā atkāpe un Vācijas iestādēm šajā ziņā neesot rīcības brīvības.

86      Savukārt Parlaments un Padome piekrīt Vispārējās tiesas argumentācijai.

87      Parlaments apgalvo, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas minētā judikatūra, kas izriet no 2014. gada 27. februāra sprieduma Stichting Woonpunt u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2014:100), attiecas uz reglamentējošiem aktiem, nevis leģislatīviem aktiem un ka šī judikatūra nevar likt apšaubīt ierobežojošo pieeju, kas piemērojama attiecībā uz privātpersonu celtajām prasībām par šiem pēdējiem minētajiem aktiem.

88      Otrkārt, Parlamenta skatījumā strīdīgās direktīvas formulējums atstāj dalībvalstīm ievērojamu rīcības brīvību, it īpaši Direktīvas 2009/73 9. panta 8. un 9. punktā un tās 49.a pantā. Šajā kontekstā esot jāizvērtē visu strīdīgās direktīvas noteikumu kopums, nevis tikai iespēja saņemt atkāpi saskaņā ar Direktīvas 2009/73 49.a pantu.

89      Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas minētais 2008. gada 13. marta spriedums Komisija/Infront WM (C‑125/06 P, EU:C:2008:159) attiecoties uz lietu, kurā – atšķirībā no šīs lietas – apstrīdētajā aktā valsts iestādēm nebija paredzēta nekāda rīcības brīvību.

90      Padome apgalvo, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasība bija vērsta pret strīdīgo direktīvu kopumā, tāpēc dalībvalstīm atstātā rīcības brīvība esot bijusi jāanalizē, ņemot vērā šo direktīvu kopumā.

91      Otrkārt, Padome apgalvo, ka argumentācija, saskaņā ar kuru nebija nekādu šaubu par veidu, kādā Vācijas Federatīvā Republika transponētu strīdīgo direktīvu, ir pilnīgi kļūdaina. 2019. gada 4. decembra spriedumā Polskie Górnictwo Naftowe i Gazownictwo/Komisija (C‑342/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:1043) Tiesa esot nospriedusi, ka Direktīvas 2009/73 36. pantā valsts regulatīvajām iestādēm ir piešķirta rīcības brīvība, lai noteiktu atkāpes no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem. Tāda pati loģika esot piemērojama attiecībā uz minētās direktīvas 49.a pantā paredzēto atkāpi.

92      Treškārt, Padome ieskatā Vispārējā tiesa arī pamatoti ir secinājusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesiskā un faktiskā situācija nav salīdzināma ar situāciju lietā, kurā pasludināts 2008. gada 13. marta spriedums Komisija/Infront WM (C‑125/06 P, EU:C:2008:159). Proti, atšķirībā no tiesību akta, kas tika apstrīdēts minētajā lietā, strīdīgā direktīva pēc savas formas un satura esot “tipiska” direktīva LESD 288. panta trešās daļas izpratnē, proti, tā “dalībvalstīm, kurām [tā adresēta], uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu”, bet ļauj “šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes”. Tāpēc nepastāvot cēloņsakarība starp strīdīgo direktīvu un ietekmi uz apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli.

93      Igaunijas, Latvijas un Polijas valdības būtībā atbalsta Parlamenta un Padomes argumentāciju.

–       Tiesas vērtējums

94      Pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa attiecas uz jautājumu, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka strīdīgā direktīva atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību tās īstenošanā atbilstoši otrajam no šā sprieduma 43. punktā atgādinātajā judikatūrā minētajiem diviem nosacījumiem.

95      Pirmkārt, no vienas puses, no šī sprieduma 63. punktā izdarītā konstatējuma izriet, ka jautājums, vai tiesību akts adresātiem, kuri atbildīgi par tā īstenošanu, atstāj rīcības brīvību, jāizvērtē, aplūkojot pašu šāda akta būtību.

96      No otras puses, tas vien, ka apstrīdētā tiesību akta īstenošanai jāveic izpildes pasākumi, tostarp direktīvas gadījumā – transponēšanas pasākumi, obligāti nenozīmē, ka šāda akta adresātiem ir rīcības brīvība, kā tas norādīts šā sprieduma 74. punktā.

97      Otrkārt, ja, kā tas ir šajā lietā, attiecīgais akts var radīt vairākas tiesiskas sekas atkarībā no dažādām situācijām, kurās tas būtu piemērojams, rīcības brīvības esamība noteikti jāizvērtē, ņemot vērā konkrētas tiesiskās sekas, uz kurām attiecas celtā prasība un kuras var faktiski rasties attiecībā uz konkrētās personas tiesisko stāvokli.

98      Tādējādi, lai novērtētu, vai ar tiesību aktu tā adresātiem tiek atstāta rīcības brīvība tā īstenošanā, ir jāizvērtē šā tiesību akta normu, uz kurām attiecas prasība, tiesiskās sekas attiecībā uz tās personas situāciju, kura atsaucas uz tiesībām celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas otro teikuma daļu, (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonpunt u.c./Komisija, C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 50. un 51. punkts, un 2018. gada 13. marts, European Union Copper Task Force/Komisija, C‑384/16 P, EU:C:2018:176, 38. un 39. punkts).

99      Pretēji tam, ko apgalvo Parlaments un Padome, tā tas ir arī gadījumā, kad prasība formāli attiecas uz visu attiecīgo aktu kopumā, ja pamati, kas izvirzīti šīs prasības pamatojumam, ļauj konstatēt, ka prasības priekšmets patiesībā attiecas uz specifiskiem šī tiesību akta aspektiem.

100    Treškārt, jākonstatē – lai pamatotu savu tēzi par to, ka strīdīgajā direktīvā dalībvalstīm nav atstāta rīcības brīvība attiecībā uz šīs direktīvas ietekmi uz tās tiesisko stāvokli, apelācijas sūdzības iesniedzēja saistībā ar savu prasību būtībā ir norādījusi, ka, ievērojot grozījumus, kas ar strīdīgo direktīvu ir izdarīti Direktīvas 2009/73 2. panta 17. punktā paredzētajā jēdzienā “starpsavienojums”, strīdīgās direktīvas sekas ir tādas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tiek pakļauta konkrētiem šajā direktīvā paredzētiem pienākumiem, kas attiecas uz pārvades sistēmu un pārvades sistēmu operatoru nodalīšanu un kas noteikti Direktīvas 2009/73 9. pantā, kā arī pienākumiem, kuri attiecas uz trešo personu piekļuvi un tarifu regulēšanu un kuri paredzēti šīs pašas direktīvas 32. pantā, turpretim tai neesot iespējas izmantot atkāpi no šiem noteikumiem atbilstoši Direktīvas 2009/73 36. pantam vai 49.a pantam, kuri ieviesti ar strīdīgo direktīvu.

101    Tāpēc, tieši ņemot vērā šīs tiesību normas un apelācijas sūdzības iesniedzējas konkrēto situāciju, ir jānosaka, vai pēc strīdīgās direktīvas pieņemšanas un stāšanās spēkā Direktīva 2009/73 atstāj Vācijas Federatīvajai Republikai rīcības brīvību šo tiesību normu īstenošanā un tostarp to piemērošanā apelācijas sūdzības iesniedzējai.

102    Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz Direktīvas 2009/73 36. un 49.a pantā paredzētajām atkāpēm Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 114. un 115. punktā ir atgādinājusi šo atkāpes iespēju esamību, vienlaikus precizējot, ka valsts regulatīvajām iestādēm, īstenojot 49.a pantā paredzēto atkāpi, ir plaša rīcības brīvība šādas atkāpes piešķiršanā.

103    Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa tomēr nav izvērtējusi – ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas situāciju un aplūkojot šo atkāpju būtību –, vai šīs atkāpes varētu būt piemērojamas tās situācijā un vai strīdīgā direktīva attiecīgajai dalībvalstij atstāj rīcības brīvību šīs atkāpes īstenošanā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju.

104    Runājot par to, vai pastāv šāda rīcības brīvība attiecībā uz Direktīvas 2009/73 36. un 49.a pantā paredzētajām atkāpēm, jākonstatē, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 74. un 75. punktā, ka nevienu no šīm atkāpēm nevar piemērot apelācijas sūdzības iesniedzējas situācijā, jo, no vienas puses, lēmums par ieguldījumiem gāzes cauruļvadā “Nord Stream 2” jau bija pieņemts strīdīgās direktīvas pieņemšanas datumā, kā rezultātā šim gāzes cauruļvadam nevar piemērot Direktīvas 2009/73 36. pantā paredzēto atkāpi, kura piemērojama nozīmīgākiem jauniem gāzes infrastruktūras objektiem un būtiskiem jaudas palielinājumiem esošajā infrastruktūrā, un, no otras puses, šajā datumā bija acīmredzams, ka minēto gāzes cauruļvadu nevar pabeigt līdz 2019. gada 23. maijam, kā rezultātā nevar piešķirt atkāpi atbilstoši Direktīvas 2009/73 49.a pantam.

105    Šajos apstākļos, lai gan ir taisnība, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz šādu atkāpju piešķiršanu gāzes uzņēmumiem, kuri atbilst attiecīgi Direktīvas 2009/73 36. un 49.a pantā paredzētajiem nosacījumiem, tām tomēr nav nekādas rīcības brīvības attiecībā uz iespēju piešķirt šīs atkāpes apelācijas sūdzības iesniedzējai, kura neatbilst šiem nosacījumiem. Tādējādi pastāv tieša saikne starp strīdīgās direktīvas spēkā stāšanos un faktu, ka ar šo direktīvu apelācijas sūdzības iesniedzējai tiek noteikti Direktīvā 2009/73 paredzētie pienākumi, kas minēti šā sprieduma 75. punktā.

106    Otrkārt, šajos apstākļos jāpārbauda, vai konkrētajai dalībvalstij attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju ir rīcības brīvība, lai noteiktu sasniedzamo rezultātu, tādējādi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja tomēr varētu izvairīties no šiem pienākumiem.

107    Šajā ziņā attiecībā uz Direktīvas 2009/73 9. pantā paredzēto nodalīšanas pienākumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 112. punktā ir konstatējusi, ka dalībvalstīm ar noteiktiem nosacījumiem ir iespēja atbilstoši šīs direktīvas 9. panta 8. punkta otrās daļas a) un b) apakšpunktam un 9. punktam nepiemērot šo pienākumu tostarp tādiem starpsavienojumiem kā gāzes cauruļvads “Nord Stream 2”. Šādā gadījumā dalībvalstīm tā vietā, lai īpašumtiesības nodalītu no piegādes un ražošanas interesēm, ir vai nu jānorīko neatkarīgs sistēmas operators saskaņā ar minētās direktīvas 14. pantu, vai arī neatkarīgs pārvades sistēmas operators. Tādējādi, pēc Vispārējās tiesas domām, minētajām dalībvalstīm šajā ziņā esot rīcības brīvība.

108    Tomēr ar šādu konstatējumu nepietiek, lai pierādītu, ka valsts iestādēm ir rīcības brīvība attiecībā uz Direktīvas 2009/73 9. pantā paredzēto nodalīšanas pienākumu.

109    Proti, no Direktīvas 2009/73 13. apsvēruma izriet, ka, lai gan abām alternatīvām, kas piedāvātas attiecībā uz šīs direktīvas 9. panta 1. punktā paredzēto nodalīšanas pienākumu, būtu “[jāļauj] vertikāli integrētam uzņēmumam [..] paturēt savā īpašumā tīkla aktīvus”, tomēr tām ir “[jānodrošina] interešu efektīv[a] nodalīšan[a]”, savukārt neatkarīgam sistēmas operatoram vai neatkarīgam pārvades operatoram “[jāveic] visas tīkla operatora funkcijas” un jābūt pakļautam “sīki izstrādāt[am] regulējum[am] un aptveroš[iem] regulatīvās kontroles mehānism[iem]”.

110    Kā secinājumu 80. un 81. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, tātad secināms, ka neatkarīgi no tā, kura no šī sprieduma 107. punktā minētajām iespējām galu galā tiks izvēlēta, apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesiskais stāvoklis neizbēgami tiks mainīts, jo Direktīvas 2009/73 9. pantā dalībvalstīm ir piedāvāta tikai to līdzekļu izvēle, ar kuriem jāsasniedz skaidri definēts rezultāts, proti, pārvades interešu faktiska nodalīšana no ražošanas un piegādes interesēm. Tādējādi, lai gan dalībvalstīm nav pilnībā liegtas manevrēšanas iespējas saistībā ar šā 9. panta īstenošanu, tām nav nekādas rīcības brīvības attiecībā uz šajā tiesību normā paredzēto nodalīšanas pienākumu, tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar no tā izvairīties neatkarīgi no tā, kāda metode ir izvēlēta no trim minētajā tiesību normā paredzētajām metodēm.

111    Tas pats attiecas uz pienākumiem, kas izriet no Direktīvas 2009/73 32. panta, to aplūkojot kopsakarā ar tās 41. panta 6., 8. un 10. punktu. Ar minētajiem pienākumiem tostarp pārvades sistēmu operatoriem, uz kuriem attiecas šī direktīva, ir likts dot trešām personām piekļuvi savai sistēmai, balstoties uz sistēmu, kas tiek piemērota objektīvi un bez diskriminācijas, pamatojoties uz publicētiem, samērīgiem tarifiem, kurus apstiprina kompetentā regulatīvā iestāde. Šai iestādei, apstiprinot šos tarifus, tostarp jāparedz atbilstoši pasākumi, kas sniedz operatoriem stimulu palielināt savu efektivitāti.

112    Proti, lai gan saistībā ar šiem pienākumiem ir nepieciešams, lai tostarp valsts regulatīvās iestādes veiktu tehniska rakstura pasākumus šo pienākumu konkretizēšanai, tomēr šādi pasākumi nevar mainīt rezultātu, ko rada minētie pienākumi, proti, ka pārvades sistēmu operatori nodrošina trešām personām nediskriminējošu piekļuvi šai sistēmai ar Direktīvā 2009/73 paredzētajiem nosacījumiem – ar mērķi nodrošināt visiem tirgus dalībniekiem efektīvu piekļuvi šim tirgum.

113    Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 117. punktā tāpat kļūdaini ir uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar atsaukties uz 2008. gada 13. marta spriedumu Komisija/Infront WM (C‑125/06 P, EU:C:2008:159). Proti, lai gan lieta, kurā taisīts minētais spriedums, atšķiras no šīs lietas tādā ziņā, ka tā attiecās uz tiesiskajām sekām, ko radīja Komisijas saskaņā ar direktīvu pieņemtais lēmums, tomēr šā lēmuma saistošais spēks galu galā izrietēja no minētās direktīvas, un katrā ziņā ar minēto lēmumu – tāpat kā ar iepriekš minētajām šā sprieduma 110. un 111. punktā norādītajām strīdīgās direktīvas normām – bija noteikts sasniedzamais rezultāts, attiecībā uz kuru dalībvalstīm nebija nekādas rīcības brīvības.

114    Tātad Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka strīdīgā direktīva atstāj dalībvalstīm rīcības brīvību, neņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas situāciju un faktu, ka strīdīgās direktīvas spēkā stāšanās tiešas sekas bija tādas, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai tika noteikti pienākumi, kuru rezultātu nevarēja mainīt. Šajos apstākļos pirmā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa arī ir jāapmierina.

115    Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka pirmais apelācijas sūdzības pamats ir pamatots, jo Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka strīdīgā direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju neskar tieši. No tā izriet, ka pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 4) punkts ir jāatceļ, ciktāl tajā apelācijas sūdzības iesniedzējas celtā prasība šī iemesla dēļ tika noraidīta kā nepieņemama.

 Par otro apelācijas sūdzības pamatu

–       Lietas dalībnieku argumenti

116    Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa, izskatot Padomes lūgumu par dokumentu izņemšanu, ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, kā rezultātā tā esot kļūdaini likusi izņemt no lietas materiāliem Padomes juridiskā dienesta atzinumu, Komisijas ieteikumu un Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumus, kā arī neņemt vērā prasības pieteikuma un tā pielikumu teksta daļas, kurās sniegti izvilkumi no šiem dokumentiem.

117    Šajā ziņā, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, savu vērtējumu pilnībā balstot uz Regulā Nr. 1049/2001, kas reglamentē publisku piekļuvi dokumentiem, noteikto ietvaru un necenšoties noskaidrot, vai attiecīgie dokumenti bija noderīgi strīda atrisināšanai, kā tas prasīts judikatūrā, kas izriet no 2015. gada 12. maija sprieduma Dalli/Komisija (T‑562/12, EU:T:2015:270).

118    Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi arī tiesību kļūdu, attiecīgajiem dokumentiem piemērojot ierobežojošo tiesisko regulējumu, ko Tiesa bija noteikusi smagos un specifiskos apstākļos lietās, kurās izdots 2019. gada 14. maija rīkojums Ungārija/Parlaments (C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438) un pasludināts 2020. gada 31. janvāra spriedums Slovēnija/Horvātija (C‑457/18, EU:C:2020:65). Tā it īpaši uzskata, ka visi šie dokumenti ir daļa no strīdīgās direktīvas izstrādes priekšdarbiem un tādēļ tie ietilpst pastiprinātas pārredzamības principa, kas noteikts 2008. gada 1. jūlija spriedumā Zviedrija un Turco/Padome (C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374), piemērošanas jomā. Turklāt Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz argumentāciju, saskaņā ar kuru atsevišķas Padomes juridiskā dienesta atzinuma teksta daļas pašas Savienības iestādes esot ļoti plaši minējušas priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2009/73 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu.

119    Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piešķirot būtisku nozīmi šķīrējtiesas procesam, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija sākusi saskaņā ar Enerģētikas hartas nolīgumu, kas parakstīts Lisabonā 1994. gada 17. decembrī (OV 1994, L 380, 24. lpp.) un kas Eiropas Kopienu vārdā apstiprināts ar Padomes un Komisijas 1997. gada 23. septembra Lēmumu 98/181/EK, EOTK, Euratom (OV 1998, L 69, 1. lpp.). Vispārējā tiesa savu pieeju esot pamatojusi ar nepieciešamību aizsargāt sabiedrības intereses saistībā ar starptautiskajām attiecībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta izpratnē, taču neesot paskaidrojusi, kādā veidā attiecīgo dokumentu iesniegšana, iespējams, varētu tās apdraudēt. Proti, šķīrējtiesas process neietilpstot “starptautiskajās attiecībās” šīs tiesību normas izpratnē.

120    Padome norāda uz otrā apelācijas sūdzības pamata nepieņemamību, jo tās ieskatā šī pamata mērķis ir panākt, lai Tiesa pārskatītu Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu.

121    Turklāt Parlaments un Padome uzskata, ka otrais apelācijas sūdzības pamats katrā ziņā jānoraida kā nepamatots.

122    Pirmkārt, Parlaments norāda, ka visa apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācija ir balstīta uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi, vai attiecīgajiem dokumentiem “acīmredzami [bija] nozīme strīda atrisināšanai”, savukārt Padome šajā kontekstā piebilst, ka Vispārējā tiesa Regulas Nr. 1049/2001 noteikumus nav piemērojusi nedz ekskluzīvi, nedz tieši. Padome uzskata, ka Vispārējā tiesa īstenībā ir veikusi esošo interešu izsvēršanu atbilstoši judikatūrai, kas izriet no Vispārējās tiesas 2015. gada 12. maija sprieduma Dalli/Komisija (T‑562/12, EU:T:2015:270).

123    Otrkārt, Padome šajā ziņā precizē, ka Vispārējā tiesa nav nospriedusi, ka principā dokumentus tiesvedībā var izmantot tikai tad, ja izdevējs vai atbildētāja iestāde ir atļāvusi tos iesniegt. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa esot detalizēti analizējusi visus tajā izskatāmās lietas apstākļus un secinājusi, ka attiecīgo dokumentu izņemšana no lietas materiāliem bija nepieciešama sabiedrības interešu apsvērumu dēļ.

124    Treškārt, Parlaments apgalvo, ka Vispārējā tiesa saskaņā ar judikatūru, kas izriet no 2019. gada 14. maija rīkojuma Ungārija/Parlaments (C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438) un 2020. gada 31. janvāra sprieduma Slovēnija/Horvātija (C‑457/18, EU:C:2020:65), pamatoti ir konstatējusi, ka, aplūkojamajā gadījumā balstoties uz Padomes juridiskā dienesta atzinumu, apelācijas sūdzības iesniedzēja faktiski vēlējās pretstatīt Padomei atzinumu, ko tā bija saņēmusi no sava juridiskā dienesta, un tādējādi piespiest Padomi publiski ieņemt nostāju attiecībā uz šo atzinumu, kā rezultātā rastos nelabvēlīgas sekas šīs iestādes interesēm saņemt juridiskus atzinumus.

125    Parlaments un Padome šajā kontekstā apgalvo, ka neviens no attiecīgajiem dokumentiem, tostarp Padomes juridiskā dienesta atzinums, neattiecas uz likumdošanas procedūru, jo tie visi ir datēti ar laiku pirms Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2009/73 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu.

126    Ceturtkārt, Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir likusi izņemt no lietas materiāliem Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumus tostarp tādēļ, ka to satura izpaušana kaitētu sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar starptautiskajām attiecībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta izpratnē, tādējādi atjaunojot statu quo ante, saskaņā ar kuru Savienības tiesa ir vienīgā instance, kas ir tiesīga uzdot lietas dalībniekiem iesniegt dokumentus vai izvērtēt to nozīmīgumu.

–       Tiesas vērtējums

127    Nepieņemamības motīvs, kuru Padome ir izvirzījusi pret otro apelācijas sūdzības pamatu un saskaņā ar kuru Tiesai ar šo pamatu tiek lūgts lemt par Vispārējās tiesas veiktajiem faktu konstatējumiem, ir jānoraida. Proti, lai gan principā vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt faktus, ar minēto apelācijas sūdzības pamatu Tiesai netiek lūgts no jauna izskatīt faktus, uz kuriem Vispārējā tiesa ir balstījusies konkrētajā lietā, bet tas gan attiecas uz tiesību jautājumu, kas saistīts ar tiesisko regulējumu, kuru Vispārējā tiesa ir piemērojusi šo faktu novērtēšanai.

128    Izvērtējot otrā apelācijas sūdzības pamata pamatotību, pirmām kārtām, jāatgādina, ka, pirmkārt, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, kas izriet no paša tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētās lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena, nozīmē pienākumu nodrošināt katrai pusei saprātīgu iespēju paust savu nostāju lietā, tostarp iesniegt savus pierādījumus, apstākļos, kas tai nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pretējo pusi (spriedums, 2017. gada 16. maijs, Berlioz Investment Fund, C‑682/15, EU:C:2017:373, 96. punkts).

129    Otrkārt, saskaņā ar iedibināto judikatūru Savienības tiesībās piemērojamais princips ir pierādījumu brīvas izvērtēšanas princips, no kura izriet, ka laikus iesniegta pierādījuma pieņemamību Savienības tiesās var apstrīdēt, pamatojoties vienīgi uz faktu, ka tas ir iegūts nepienācīgi (spriedums, 2021. gada 30. septembris, Revīzijas palāta/Pinxten, C‑130/19, EU:C:2021:782, 104. punkts).

130    Tādējādi gadījumā, ja kāds lietas dalībnieks ir nepienācīgi iesniedzis pierādījumus, tādus kā Regulā Nr. 1049/2001 paredzētie iekšējie dokumenti, kuru iesniegšanu nav nedz atļāvusi attiecīgā iestāde, nedz uzdevusi Savienības tiesa, jāizsver attiecīgo lietas dalībnieku intereses saistībā ar to tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ņemot vērā intereses, kas ir aizsargātas ar tiesību normām, kuras ir pārkāptas vai apietas šādu pierādījumu iegūšanā.

131    Kā secinājumu 119. un 138. punktā būtībā ir norādījis arī ģenerāladvokāts, no tā izriet, ka Savienības tiesai, kurā iesniegts lūgums izņemt attiecīgos pierādījumus, ir jāizsver, no vienas puses, prasītāja, kas iesniedzis šos pierādījumus, intereses, tostarp – ņemot vērā šo pierādījumu lietderību tajā celtās prasības pamatotības novērtēšanā, un, no otras puses, pretējās puses intereses, kurām minēto pierādījumu saglabāšana lietas materiālos var konkrēti un faktiski kaitēt.

132    Otrām kārtām, izvērtējot lūgumu izņemt no lietas materiāliem Regulā Nr. 1049/2001 paredzētos iekšējos dokumentus, šai regulai, lai gan tā nav piemērojama lietā par tādu prasību, kādu apelācijas sūdzības iesniedzēja cēlusi Vispārējā tiesā, tādējādi ir zināma indikatīva vērtība, veicot interešu izsvēršanu, kas nepieciešama, lai lemtu par šādu lūgumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 12. un 13. punkts).

133    Tomēr nevar uzskatīt, ka Regula Nr. 1049/2001 izsmeļoši reglamentē interešu izsvēršanu, kas nepieciešama, izvērtējot lūgumu izņemt dokumentus no lietas materiāliem.

134    Proti, šīs regulas mērķis ir uzlabot lēmumpieņemšanas procesa pārredzamību Savienības līmenī, īstenojot tiesības piekļūt dokumentiem, kuras paredzētas LESD 15. panta 3. punkta pirmajā daļā un nostiprinātas Pamattiesību hartas 42. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 22. februāris, Stichting Rookpreventie Jeugd u.c., C‑160/20, EU:C:2022:101, 35. un 36. punkts), savukārt pierādījumu pieņemamība galu galā ir atkarīga no aplūkojamo interešu izsvēršanas, ievērojot mērķi nodrošināt lietas dalībnieku tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kā ģenerāladvokāts to arī norādījis secinājumu 129. un 130. punktā.

135    Trešām kārtām, attiecībā uz konkrēto dokumentu izvērtēšanu iepriekš izklāstīto principu gaismā, pirmkārt, jāsecina, ka Vispārējā tiesa, liekot izņemt no lietas materiāliem Padomes juridiskā dienesta atzinumu un neņemt vērā prasības pieteikuma un tā pielikumu teksta daļas, kurās sniegti izvilkumi no šī atzinuma, nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

136    Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tas būtu pretēji sabiedrības interesēm nodrošināt, ka iestādes var saņemt savu juridisko dienestu pilnīgi neatkarīgi sniegtus atzinumus, ja tiktu pieļauts, ka tiesvedībā Tiesā varētu iesniegt šādus iekšējus dokumentus tad, kad attiecīgā iestāde nav atļāvusi tos iesniegt un to nav uzdevusi šī tiesa (spriedums, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

137    Proti, neatļauti iesniedzot šādu juridisko atzinumu, prasītājs tiesvedībā, kas attiecas uz apstrīdētā akta spēkā esamību, attiecīgajai iestādei pretstata atzinumu, ko sniedzis šīs iestādes juridiskais dienests šī tiesību akta izstrādāšanas laikā. Principā, ja tiktu atzīts, ka šis prasītājs var pievienot lietas materiāliem iestādes juridisko atzinumu, kura izpaušanu šī iestāde nav atļāvusi, tas būtu pretrunā lietas taisnīgas izskatīšanas prasībām (spriedums, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

138    Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka izņēmuma kārtā pārredzamības princips var pamatot iestādes dokumenta, kurš nav darīts pieejams sabiedrībai un kurā ietverts juridisks atzinums, izpaušanu tiesvedībā, ja šis juridiskais atzinums ir saistīts ar likumdošanas procedūru, attiecībā uz kuru tiek prasīta lielāka pārredzamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 56.–59. punkts).

139    Tomēr šī pārredzamība nerada šķērsli tam, ka, pamatojoties uz juridisko atzinumu aizsardzības principu, var atteikt tāda konkrēta juridiskā atzinuma izpaušanu, kurš sagatavots noteikta likumdošanas procesa kontekstā, bet kuram ir īpaši sensitīvs raksturs vai īpaši plašs tvērums, kas pārsniedz konkrētā likumdošanas procesa robežas, tomēr šādā gadījumā attiecīgajai iestādei ir detalizēti jāpamato atteikums (spriedums, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 60. punkts).

140    Konkrētajā gadījumā, kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā rīkojuma 50. un 54. punktā, Padomes juridiskā dienesta atzinums, kura iesniegšanu Padome nebija atļāvusi, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, nav saistīts ar likumdošanas procesu, bet tā priekšmets ir Komisijas ieteikums Padomei saistībā ar tādu sarunu sākšanu starp Savienību un trešo valsti, kas attiecas uz starptautiska līguma noslēgšanu. Turklāt konstatējumu par šo priekšmetu nevar ietekmēt tas apstāklis vien, ka pašas Savienības iestādes šo atzinumu ir minējušas Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas, ar ko groza Direktīvu 2009/73 par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu, pieņemšanas kontekstā.

141    Šādos apstākļos ir pietiekami pierādīts, pirmkārt, ka minētā atzinuma atstāšana lietas materiālos kaitētu Padomes tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tās interesei saņemt atklātus, objektīvus un pilnīgus atzinumus un, otrkārt, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas varētu pamatot konkrētā juridiskā atzinuma iesniegšanu no apelācijas sūdzības iesniedzējas puses. Turklāt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas interese – lai cik leģitīma tā būtu – ar šī atzinuma palīdzību pamatot savu argumentāciju pati par sevi nav pietiekama, lai attaisnotu šādu Padomes tiesību un interešu aizskārumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 14. maijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, nav publicēts, EU:C:2019:438, 15.–18. punkts, kā arī spriedumu, 2020. gada 31. janvāris, Slovēnija/Horvātija, C‑457/18, EU:C:2020:65, 70. un 71. punkts), vēl jo vairāk tādēļ, ka šīs argumentācijas pamatotība un līdz ar to iespēja uzvarēt lietā nekādā ziņā nav atkarīga no šāda atzinuma iesniegšanas, jāsecina, ka šā sprieduma 131. punktā minētā interešu izsvēršana sliecas par labu šo Padomes tiesību un interešu aizsardzībai.

142    Turpretim, runājot, otrkārt, par Komisijas ieteikumu un Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumiem, konstatējams, ka, lai gan pati Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 39. punktā ir atgādinājusi, ka, izvērtējot lūgumu par dokumentu izņemšanu, Regulai Nr. 1049/2001 ir tikai indikatīva vērtība, tomēr īstenībā, lai pamatotu šo dokumentu izņemšanu, Vispārējā tiesa, neraugoties uz šo premisu un šā sprieduma 131. un 133. punktā izklāstīto, ir balstījusies vienīgi uz šīs regulas noteikumiem, tostarp uz tās 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešo ievilkumu, kas attiecas uz starptautisko attiecību aizsardzību.

143    Šajā ziņā, pirmkārt, lai gan ir atzīstams, ka šajā tiesību normā paredzētajām interesēm saistībā ar starptautisko attiecību aizsardzību šajā kontekstā ir indikatīva vērtība, tomēr, veicot šī sprieduma 131. punktā minēto interešu izsvēršanu, ir jāpierāda, ka šo dokumentu saglabāšana lietas materiālos varētu konkrēti un faktiski apdraudēt intereses, kas izvirzītas, lai pamatotu minēto dokumentu izņemšanu.

144    Piemēram, saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu Tiesa ir nospriedusi, ka ar to vien, ka dokuments ir saistīts ar interesēm, kuras aizsargātas ar šajā tiesību normā paredzēto izņēmumu no piekļuves tiesībām, nepietiek, lai pamatotu šī izņēmuma piemērošanu, un attiecīgajai iestādei ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski kaitēt šādām interesēm, neatkarīgi no apstākļa, ka šai iestādei ir plaša rīcības brīvība saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā ievilkuma piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in’t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 51., 52., 63. un 64. punkts).

145    Taču no pārsūdzētā rīkojuma nekādi neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu izvērtējusi paskaidrojumus, ko Padome sniegusi atbilstoši šīm prasībām. Gluži pretēji, attiecībā uz Komisijas ieteikumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 57. un 60.–63. punktā konkrēta un faktiska attiecīgo interešu apdraudējuma risku ir izsecinājusi no tā apstākļa vien, ka šis dokuments attiecās uz tāda lēmuma pieņemšanu, kas saistīts ar starptautiskajām sarunām ar trešo valsti.

146    Attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumiem Vispārējā tiesa, lai pamatotu to izņemšanu no lietas materiāliem, ir vienīgi norādījusi, ka šo apsvērumu izpaušana konkrēti un faktiski apdraudētu sabiedrības interešu aizsardzību saistībā ar starptautiskajām attiecībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta izpratnē, “it īpaši vājinot Savienības pozīciju šķīrējtiesas procesā, ko prasītāja pret to uzsākusi”, bet nav paskaidrojusi, kādā veidā šāds šķīrējtiesas process, kuram, visticamāk, ir privāto tiesību raksturs, skar Savienības starptautiskās attiecības – kā to arī norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 157. punktā –, nedz arī mēģinājusi turklāt noteikt, cik reāls ir risks, ka tiktu nodarīts kaitējums šo sabiedrības interešu aizsardzībai tādēļ, ka minētie apsvērumi paliktu lietas materiālos.

147    Otrkārt, pat ja tiktu pieņemts par pierādītu, ka Komisijas ieteikuma un Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumu saglabāšana lietas materiālos apdraud minētās sabiedrības intereses, tomēr Vispārējai tiesai tad būtu bijis jāizsver esošās intereses, kā tas norādīts šā sprieduma 131. punktā, bet tā to nav izdarījusi.

148    Šajos apstākļos jāsecina, ka, liekot izņemt no lietas materiāliem Komisijas ieteikumu un Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumus un neņemt vērā prasības pieteikuma un tā pielikumu teksta daļas, kurās sniegti izvilkumi no šiem dokumentiem, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, jo tā, pirmkārt, izvērtējot lūgumu izņemt šos dokumentus no lietas materiāliem, ir piemērojusi vienīgi Regulas Nr. 1049/2001 normas un nav izsvērusi esošās intereses un, otrkārt, nav izvērtējusi – ņemot vērā šajā ziņā Padomes sniegtos paskaidrojumus – jautājumu par to, vai šo dokumentu saglabāšana lietas materiālos varētu konkrēti un faktiski kaitēt sabiedrības interešu aizsardzībai saistībā ar starptautiskajām attiecībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta izpratnē.

149    Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, arī otrais apelācijas sūdzības pamats, ciktāl tas attiecas uz Komisijas ieteikumu un Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumiem, ir jāapmierina. No tā izriet, ka pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 1) punkts, ciktāl šis punkts attiecas uz Komisijas ieteikumu (A.14. pielikums), un šīs rezolutīvās daļas 3) punkts arī ir jāatceļ.

150    Pārējā daļā apelācijas sūdzība ir noraidāma.

 Par prasību Vispārējā tiesā

151    Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

152    Šajā lietā, lai gan Tiesa šajā tiesvedības stadijā nevar izskatīt Vispārējā tiesā celto prasību pēc būtības, tās rīcībā tomēr ir vajadzīgā informācija, lai galīgi lemtu par iebildi par nepieņemamību, ko tiesvedībā pirmajā instancē bija izvirzījuši Parlaments un Padome.

153    Pirmkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai strīdīgā direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju skar individuāli, tā būtībā apgalvo, ka jūras gāzes cauruļvads “Nord Stream 2” ir vienīgais jaunais gāzes cauruļvads, uz kuru attiecas šī direktīva un attiecībā uz kuru ir pieņemts galīgais lēmums par ieguldījumiem, ka ļoti būtiski ieguldījumi tika veikti ilgi pirms minētās direktīvas pieņemšanas un ka šī cauruļvada īpašniekam nevar piemērot atkāpi saskaņā ar Direktīvas 2009/73 49.a pantu.

154    Parlaments un Padome būtībā apgalvo, ka strīdīgā direktīva apelācijas sūdzības iesniedzēju neskar individuāli. Šīs iestādes norāda – tas, ka konkrētā brīdī ir iespējams noteikt to personu skaitu vai pat identitāti, kuras ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, nekādi nemaina faktu, ka tā vienādi attiecas uz visiem – sauszemes vai jūras, pastāvošiem vai pabeigtiem, jauniem vai nākotnē paredzamiem – gāzes cauruļvadiem, kas savieno Savienību ar trešām valstīm. Tātad runa esot par atvērtu ekonomikas dalībnieku loku. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot precizējusi, kā gāzes cauruļvads “Nord Stream 2” atšķiras no jebkura cita pārrobežu starpsavienojuma ar trešo valsti.

155    Padome piebilst, pirmām kārtām, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd strīdīgo direktīvu kopumā un tātad tās prasība nav ierobežota ar Direktīvas 2009/73 49.a pantā, kas iekļauts ar strīdīgo direktīvu, paredzētās atkāpes nosacījumu spēkā esamību. Otrām kārtām, Padomes ieskatā apelācijas sūdzības iesniedzējas minētajam 2008. gada 13. marta spriedumam Komisija/Infront WM (C‑125/06 P, EU:C:2008:159) un 2014. gada 27. februāra spriedumam Stichting Woonpunt u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2014:100) šajā lietā nav nozīmes, jo šie spriedumi attiecas uz uzņēmējiem, kuriem ir bijušas agrāk iegūtas tiesības, kas tos individuāli izceļot salīdzinājumā ar jebkuru citu uzņēmēju.

156    Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesību subjekti, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka ir skarti individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē tikai tad, ja šis lēmums tos skar noteiktu tiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tos atšķir no visām citām personām un tādēļ tos individuāli izceļ, tāpat kā tas būtu šāda lēmuma adresāta gadījumā (spriedumi, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 223. lpp., un 2018. gada 13. marts, European Union Copper Task Force/Komisija, C‑384/16 P, EU:C:2018:176, 93. punkts).

157    Šajā ziņā no iedibinātās judikatūras izriet, ka iespēja vairāk vai mazāk precīzi noteikt to tiesību subjektu skaitu vai pat identitāti, kuriem ir piemērojams kāds pasākums, nekādi nenozīmē, ka būtu jāuzskata, ka šis pasākums šos subjektus skar individuāli, ja šī piemērošana tiek veikta atbilstoši objektīvai tiesiskai vai faktiskai situācijai, kas paredzēta attiecīgajā tiesību aktā (spriedums, 2018. gada 13. marts, European Union Copper Task Force/Komisija, C‑384/16 P, EU:C:2018:176, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

158    Tomēr no pastāvīgās judikatūras tāpat izriet – ja lēmums skar tādu personu grupu, kuras bija identificētas vai identificējamas šā akta pieņemšanas datumā, ņemot vērā šīs grupas locekļus raksturojošus kritērijus, minētais akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota ekonomikas dalībnieku loka (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonpunt u.c./Komisija, C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 59. punkts).

159    Aplūkojamajā gadījumā ir taisnība, ka strīdīgā direktīva formulēta vispārīgi un ir piemērojama vienādi ikvienam uzņēmējam, kas ekspluatē gāzes pārvades līniju starp dalībvalsti un trešo valsti, nosakot šādā veidā apzīmētajiem uzņēmējiem Direktīvā 2009/73 paredzētos pienākumus. Apstāklis, ka šo uzņēmēju skaits ir neliels, šajā ziņā nav pamats secināt, ka strīdīgā direktīva tos skar individuāli, jo šis apstāklis izskaidrojams nevis ar šīs pēdējās minētās direktīvas tiesisko seku raksturu, bet gan ar konkrētā tirgus īpašībām.

160    Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 104. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējai nevarēja piemērot atkāpi ne saskaņā ar Direktīvas 2009/73 36. pantu, ne saskaņā ar šīs direktīvas 49.a pantu.

161    Šajā kontekstā jākonstatē, ka gan esošo starpsavienojumu vidū, gan to starpsavienojumu vidū, kas vēl jābūvē, gāzes cauruļvads “Nord Stream 2” ir vienīgais, kas ir un var būt šādā situācijā, jo visu pārējo starpsavienojumu operatoriem, uz kuriem attiecas Direktīva 2009/73, bija vai būs iespēja saņemt atkāpi saskaņā ar kādu no iepriekšējā punktā minētajiem šīs direktīvas noteikumiem – atbilstoši apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumam, pret ko nav izvirzīti iebildumi.

162    No tā izriet, ka pēc strīdīgās direktīvas stāšanās spēkā mijiedarbība, no vienas puses, starp Direktīvas 2009/73 piemērošanas jomas paplašināšanu, to attiecinot uz starpsavienojumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kā paredzēts šīs direktīvas 2. panta 17. punktā, un, no otras puses, minētās direktīvas 36. un 49.a pantā paredzēto atkāpes nosacījumu pielāgošanu ir radījusi sekas attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli, kuras to individuāli izceļ, tāpat kā tas būtu lēmuma adresāta gadījumā.

163    Šajos apstākļos jāsecina, ka atkāpes nosacījumi, kas izriet no Direktīvas 2009/73 36. un 49.a panta, kuri attiecīgi grozīti un iekļauti ar strīdīgo direktīvu, skar apelācijas sūdzības iesniedzēju individuāli.

164    Otrkārt, no šā sprieduma 61.–81. un 94.–115. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka šīs tiesību normas apelācijas sūdzības iesniedzēju skar arī tieši.

165    Treškārt, jānorāda, ka minētie noteikumi ir nodalāmi no pārējiem Direktīvas 2009/73 – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo direktīvu, – noteikumiem.

166    No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka atcelšanas prasība, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja bija cēlusi Vispārējā tiesā, ir jāatzīst par pieņemamu šā sprieduma 163. punktā minētajās robežās.

167    Lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai pēc būtības par šo atcelšanas prasību.

 Par tiesāšanās izdevumiem

168    Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem, kas saistīti ar šo tiesvedību, ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 20. maija rīkojuma Nord Stream 2/Parlaments un Padome (T‑526/19, EU:T:2020:210) rezolutīvās daļas 1) punktu, ciktāl šis punkts attiecas uz Eiropas Komisijas 2017. gada 9. jūnija ieteikumu Eiropas Savienības Padomei saistībā ar tāda lēmuma pieņemšanu, ar kuru tiktu atļauts sākt sarunas par starptautisku līgumu starp Eiropas Savienību un Krievijas Federāciju par gāzes cauruļvada “Nord Stream 2” ekspluatāciju (A.14. pielikums), kā arī atcelt minētā rīkojuma rezolutīvās daļas 3) un 4) punktu.

2)      Pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt.

3)      Atcelšanas prasība, ko Nord Stream 2 AG bija cēlusi par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/692 (2019. gada 17. aprīlis), ar ko groza Direktīvu 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu, ir pieņemama, ciktāl minētā prasība ir vērsta pret 36. un 49.a pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu – redakcijā, kādā šie panti grozīti un iekļauti ar Direktīvu 2019/692.

4)      Nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai, lai tā pēc būtības lemj par šā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punktā paredzēto atcelšanas prasību.

5)      Lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem atlikt.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.