VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (ceturtā palāta)
2020. gada 30. janvārī (*)
Prasība atcelt aktu – Kopējā zivsaimniecības politika – Parīzes līgums par Špicbergenas arhipelāgu (Norvēģija) – Sniega krabju zvejas iespējas apgabalā ap Svalbāru (Norvēģija) – Regula (ES) 2017/127 – Zvejas atļauju saņēmuši Savienībā reģistrēti kuģi – Latvijas kuģa arests – LESD 265. pants – Aicinājums rīkoties – Komisijas nostājas formulēšana – Akts, kas nerada saistošas tiesiskās sekas – Nepieņemamība
Lietā T‑293/18
Latvijas Republika, ko pārstāv V. Soņeca, pārstāve,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Bouquet, E. Paasivirta, I. Naglis un A. Sauka, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un kurā tiek lūgts, pirmkārt, atcelt Komisijas 2018. gada 12. marta vēstuli, kurā šī iestāde formulējusi savu nostāju par aicinājumu rīkoties, ko Latvijas Republika tai bija adresējusi ar 2017. gada 22. decembra vēstuli, pamatojoties uz LESD 265. pantu, un kurā tā pēc būtības aicināja Komisiju veikt darbības attiecībā uz Eiropas Savienības zvejas tiesību un interešu aizstāvību Svalbāras zvejas apgabalā (Norvēģija), un, otrkārt, uzlikt par pienākumu Komisijai formulēt nostāju šajā jautājumā, kas Latvijai neradītu nelabvēlīgas tiesiskās sekas,
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši J. Švarcs [J. Schwarcz] un K. Iliopuls [C. Iliopoulos] (referents),
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar 2017. gada 22. decembra vēstuli, ko Eiropas Komisija saņēma 2018. gada 12. janvārī, Latvijas Republika, pamatojoties uz LESD 265. pantu, aicināja Komisiju rīkoties, veicot darbības attiecībā uz Eiropas Savienības zvejas tiesību un interešu aizstāvību Svalbāras zvejas apgabalā Norvēģijā (turpmāk tekstā – “aicinājums rīkoties”). Konkrētāk, tā aicināja Komisiju veikt šādus pasākumus:
– 2018. gada 1. ceturksnī (līdz 2018. gada 31. martam) organizēt un piedalīties oficiālās sarunās ar Norvēģijas Karalisti, lai panāktu Savienības zvejas tiesību nodrošināšanu Svalbāras zvejas reģionā tā, lai Savienības kuģi, kuriem Savienības regulējumā paredzētas zvejas iespējas zvejot sniega krabjus Svalbāras zvejas reģionā, varētu īstenot savas tiesības;
– gadījumā, ja līdz 2018. gada 31. martam nav iespējams panākt Savienības zvejas tiesību nodrošināšanu Svalbāras zvejas reģionā, nodrošināt starptautiskas tiesvedības ierosināšanu pret Norvēģijas Karalisti.
2 Ar 2018. gada 12. marta vēstuli Komisija atbildēja uz aicinājumu rīkoties, paužot savu nostāju par apgalvoto bezdarbību LESD 265. panta izpratnē un it īpaši par divām Latvijas Republikas lūgtajām darbībām (turpmāk tekstā – “apstrīdētā vēstule”).
3 Attiecībā uz pirmo Latvijas Republikas ierosināto darbību – līdz termiņam – 2018. gada 31. martam – organizēt sarunas ar Norvēģijas Karalisti un piedalīties tajās, lai nodrošinātu Savienības zvejas tiesību ievērošanu Svalbāras zvejas apgabalā, Komisija to noraidīja netieši, būtībā norādīdama, ka tā turpinās piedalīties sarunās, nenosakot konkrētu termiņu, līdz kuram šīs sarunas būtu jāpabeidz. Konkrētāk, Komisija norādīja:
“53. Neraugoties uz pašreizējo strupceļu, kādā nonākušas sarunas ar Norvēģij[as Karalisti], Komisija turpinās meklēt iespējas, kā šo strīdu ar Norvēģijas iestādēm atrisināt, izmantojot dialogu un konstruktīvu pieeju, nevis konfrontāciju. Tajā pašā laikā, ņemot vērā svarīgās intereses, kas sniedzas tālāk par zvejniecību, Komisija centīsies panākt, ka risinājums – lai kāds tas arī nebūtu – ir saskanīgs ar Savienības nostāju Svalbāras jautājumā.
54. Jaunākajā verbālnotā Norvēģij[as Karaliste] tiek aicināta atjaunot dialogu ar ES, lai – tāpat kā daudzas iepriekšējās reizes – nonāktu pie savstarpēji apmierinošas vienošanās, kas ļautu Savienības zvejas kuģiem atsākt zvejas darbības attiecīgajā apgabalā. Turklāt, ņemot vērā neseno Norvēģijas reakciju, ir skaidrs, ka patlaban ir maz cerību uz risinājuma atrašanu tuvākajā nākotnē, un ir jāievēro piesardzība, lai nepieļautu šo domstarpību eskalāciju, kas ietekmētu svarīgas stratēģiskās intereses attiecībās ar Norvēģiju, kā arī Arktikas reģionā.”
4 Attiecībā uz otro Latvijas Republikas ierosināto darbību – uzsākt starptautisku tiesvedību pret Norvēģijas Karalisti (pēc 2018. gada 31. marta) – Komisija būtībā norādīja, ka tā to nevarēja izpildīt, jo pastāvēja procesuāli šķēršļi. Konkrētāk, Komisija norādīja:
“55. Attiecībā uz Latvijas [aicinājumā rīkoties] izteikto ierosinājumu sākt starptautisku tiesvedību pret Norvēģij[as Karalisti] jānorāda, ka, pat neraugoties uz materiāltiesiskiem apsvērumiem, pastāv skaidri procesuāli šķēršļi, kas [aicinājumā rīkoties] nav ņemti vērā.
56. Pirmkārt, jānorāda, ka 1920. gada Parīzes līgumā strīdu izšķiršanas mehānisms nav paredzēts. Strīdu izšķiršanas mehānismi, kas paredzēti Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā (UNCLOS), nav piemērojami, jo domstarpības nav radušās par UNCLOS interpretāciju un piemērošanu, bet gan par 1920. gada Parīzes līguma interpretāciju un piemērošanu.
57. Otrkārt, pirms vēršanās starptautiskā šķīrējtiesā par to ir jāvienojas ar Norvēģij[as Karalisti], un šobrīd valdošajos apstākļos šāda iespēja šķiet mazticama.
58. Treškārt, vēl atliek Starptautiskā Tiesa kā strīdu izšķiršanas mehānisms pēc noklusējuma. Taču ES nav kompetenta celt prasību šajā tiesā. Turklāt, lai arī vairākas dalībvalstis ir 1920. gada Parīzes līguma līgumslēdzējas puses, Eiropas Savienība tāda nav. Tomēr jūras bioloģisko resursu saglabāšana ir Savienības ekskluzīvā kompetencē.
59. Katrā ziņā starptautiska tiesas procesa uzsākšanai daudzpusējā kontekstā varētu būt ievērojamas sekas. Parīzes līgumam ir 46 līgumslēdzējas puses, un katra no tām līguma noteikumus interpretē atšķirīgi. Šāds solis varētu ietekmēt arī ES divpusējās attiecības ar Norvēģij[as Karalisti], kas sniedzas tālāk par attiecīgajiem zvejniecības jautājumiem.
60. Visbeidzot, tā kā starptautiskajās tiesībās pastāv vispārējs princips par strīdu atrisināšanu mierīgā ceļā, ne ES, ne starptautiskie tiesību akti neuzliek pienākumu ierosināt tiesvedību, jo starptautiskie tiesību akti paredz dažādus strīdu izšķiršanas veidus un ne visi no tiem ir saistīti ar vēršanos tiesā.”
5 Visbeidzot attiecībā uz apgalvoto Komisijas bezdarbību LESD 265. panta izpratnē Komisija secināja:
“61. [..] Komisija nav atstājusi novārtā savus pienākumus, bet gan ir rīkojusies un turpina rīkoties. Savu uzdevumu pildīšanā Komisija izvēlas vispiemērotākos veidus un pasākumus, kas vislabāk aizsargātu Savienības zvejas tiesības un intereses Svalbāras zvejas apgabalā, un pie tādiem pieder arī Komisijas sarunas un citi līdzekļi, kas tiek likti lietā, lai noregulētu domstarpības ar Norvēģij[as Karalisti]. Šajā sakarā tā ņem vērā arī Savienības attiecības ar Norvēģij[as Karalisti] un Parīzes līguma daudzpusējo raksturu.
62. Komisija uzskata, ka tā ir darījusi visu, kas ir tās spēkos, lai strīdam ar Norvēģij[as Karalisti], kurš radies sniega krabju jautājumā, rastu piemērotu un nekonfrontējošu divpusēju risinājumu. Iepriekšējais izklāsts liecina, ka tā šim jautājumam ir pievērsusies dažādos veidos un līmeņos (tieši ar Norvēģij[as Karalisti], Padomes kontekstā un ar Latvij[as Republiku]).
63. Ar Svalbāru saistītie jautājumi sniedzas tālāk par zvejniecības interesēm, un blakusietekmes riski ir svarīgs elements, kas jāņem vērā, sperot katru nākamo soli. Komisija, kas saziņā ar trešām valstīm pārstāv ES kā vienīgais starpnieks zvejniecības jautājumos, katrā procesa posmā ir cieši sadarbojusies ar Padomi un dalībvalstīm. Katrs solis ir sagatavots un nosprausts, Padomes līmenī apspriežoties ar visām dalībvalstīm un tās regulāri informējot.”
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
6 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 10. maijā, Latvijas Republika cēla šo prasību.
7 Ar 2018. gada 16. augustā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu dokumentu Spānijas Karaliste lūdza ļaut tai iestāties lietā Latvijas Republikas prasījumu atbalstam.
8 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 24. augustā, Komisija, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu, iesniedza iebildi par nepieņemamību.
9 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 17. oktobrī, Latvijas Republika sniedza savus apsvērumus par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību.
10 Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) 2019. gada 10. maijā Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva pusēm jautājumus rakstveida atbildes sniegšanai. Puses atbildēja uz šiem jautājumiem noteiktajā termiņā.
11 Prasības pieteikumā izvirzītie Latvijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto vēstuli un uzlikt par pienākumu Komisijai paust nostāju šajā jautājumā, kas Latvijai neradītu nelabvēlīgas tiesiskās sekas;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
12 Komisijas iebildē par nepieņemamību ietvertie prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu;
– piespriest Latvijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– pakārtoti – gadījumā, ja iebilde par nepieņemamību tiktu noraidīta, noteikt jaunu termiņu turpmākajām procesuālajām darbībām atbilstoši Reglamenta 130. panta 8. punktam.
13 Latvijas Republikas apsvērumos par iebildi par nepieņemamību ietvertie prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt iebildi par nepieņemamību;
– turpināt tiesas procesu pēc būtības.
Tiesību normas
14 Saskaņā ar Reglamenta 130. panta 1. un 7. punktu, ja to lūdz atbildētājs, Vispārējā tiesa var lemt par nepieņemamību, vēl neaplūkojot lietu pēc būtības.
15 Šajā lietā, tā kā Komisija ir lūgusi lemt par nepieņemamību, Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka tās rīcībā esošajos lietas materiālos ir pietiekama informācija, nolemj izskatīt šo lūgumu, neveicot turpmākas procesuālās darbības.
16 Savas iebildes par nepieņemamību pamatošanai Komisija izvirza divus nepieņemamības pamatus; pirmais attiecas uz apstākli, ka apstrīdētā vēstule neesot apstrīdams akts LESD 263. panta izpratnē, jo tā neradot tiesiskās sekas, kas mainītu Latvijas Republikas tiesisko stāvokli, bet otrais – uz to, ka Vispārējai tiesai neesot kompetences uzdot tai ieņemt nostāju, kas neradītu Latvijas Republikai nelabvēlīgas tiesiskās sekas.
17 Latvijas Republika savā prasības pieteikumā un savos apsvērumos par iebildi par nepieņemamību apgalvo, ka tās prasība ir pieņemama, jo apstrīdētā vēstule esot uzskatāma par apstrīdamu tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē. Tomēr tā neizklāsta nevienu pretargumentu attiecībā uz otro nepieņemamības pamatu.
18 Vispārējā tiesa uzskata par nepieciešamu vispirms izvērtēt, vai apstrīdētā vēstule ir uzskatāma par apstrīdamu tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē.
19 Šajā ziņā Latvijas Republika būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā vēstulē paustā Komisijas nostāja Latvijai radīja tiesiskās sekas, jo, atkārtoti pauzdama viedokli, ka Latvija var izmantot tiesības zvejot, un nerodot risinājumu strīdā ar Norvēģijas Karalisti, Komisija esot izraisījusi situāciju, kurā Latvija nevar izmantot tiesības, kas tai piešķirtas Savienības tiesiskajā regulējumā, proti, Padomes Regulā (ES) 2017/127 (2017. gada 20. janvāris), ar ko 2017. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas, kuras piemērojamas Savienības ūdeņos un – attiecībā uz Savienības zvejas kuģiem – konkrētos ūdeņos, kas nav Savienības ūdeņi (OV 2017, L 24, 1. lpp.), un Padomes Regulā (ES) 2018/120 (2018. gada 23. janvāris), ar ko 2018. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas, kuras piemērojamas Savienības ūdeņos un – attiecībā uz Savienības zvejas kuģiem – konkrētos ūdeņos, kas nav Savienības ūdeņi, un ar ko groza Regulu (ES) 2017/127 (OV 2018, L 27, 1. lpp.). Taču dalībvalstij nevajadzētu rasties situācijai, kad tai, izmantojot Savienības tiesību aktos piešķirtās tiesības, rodas negatīvas sekas (piemēram, kuģa arests). It īpaši šis konstatējums izrietot no apstākļa, ka apstrīdētajā vēstulē Komisija vēlreiz esot uzsvērusi, ka Latvijas Republika var izmantot zvejas tiesības.
20 Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētajā vēstulē Komisija pauda nostāju par aicinājumu rīkoties, ko Latvijas Republika tai bija iesniegusi, pamatojoties uz LESD 265. pantu, un secināja, ka bezdarbības LESD 265. panta izpratnē nav bijis. Konkrētāk, Komisija apgalvoja, ka nav tā, ka tā nebūtu izpildījusi savu pienākumu rīkoties; gluži pretēji – tā esot rīkojusies un turpinot to darīt.
21 Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka attiecīgās iestādes izteikts atteikums rīkoties pēc prasītājas aicinājuma ir nostājas ieņemšana, ar kuru tiek izbeigta bezdarbība (skat. rīkojumu, 2005. gada 4. maijs, Holcim (France)/Komisija, T‑86/03, EU:T:2005:157, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Nutria/Komisija, T‑832/14, nav publicēts, EU:T:2016:428, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Jāpiebilst, ka tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestādes izteikts atteikums rīkoties atbilstoši aicinājumam rīkoties LESD 265. panta izpratnē var būt uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē (skat. rīkojumu, 2005. gada 4. maijs, Holcim (France)/Komisija, T‑86/03, EU:T:2005:157, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu, 2016. gada 21. jūlijs, Nutria/Komisija, T‑832/14, nav publicēts, EU:T:2016:428, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to apstāklis, ka Latvijas Republika nevar celt prasību sakarā ar bezdarbību, nevar ietekmēt prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību. Proti, apstrīdētā vēstule ir uzskatāma par tiesību aktu, par ko var celt prasību LESD 263. panta izpratnē, ciktāl ir izpildīti šādas prasības celšanas nosacījumi (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2010. gada 5. janvāris, Química Atlântica/Komisija, T‑71/09, nav publicēts, EU:T:2011:1, 32. punkts).
22 No pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 263. panta izpratnē apstrīdami akti ir visi Savienības iestāžu pieņemtie noteikumi neatkarīgi no to formas, kuru mērķis ir radīt saistošas tiesiskās sekas (skat. spriedumus, 2017. gada 25. oktobris, Slovākija/Komisija, C‑593/15 P un C‑594/15 P, EU:C:2017:800, 46. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 Savukārt LESD 263. pantā paredzētā pārbaude tiesā neattiecas uz tādu aktu, kas nerada saistošas tiesiskās sekas, piemēram, uz sagatavojošiem aktiem, apstiprinošiem aktiem, aktiem, kuriem ir vienīgi izpildes raksturs, vienkāršiem ieteikumiem un viedokļiem, kā arī principā uz iekšējiem norādījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojumu, 2012. gada 14. maijs, Sepracor Pharmaceuticals (Ireland)/Komisija, C‑477/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:292, 52. punkts). Tādējādi tīri informatīva rakstura akts nevar nedz ietekmēt adresāta intereses, nedz mainīt tā tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar stāvokli pirms minētā akta saņemšanas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2007. gada 4. oktobris, Somija/Komisija, C‑457/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:582, 36. punkts). Tātad ar to, ka Savienības iestāde ir nosūtījusi adresātam vēstuli, atbildot uz tā lūgumu, nepietiek, lai to varētu kvalificēt par lēmumu, attiecībā uz kuru var celt prasību par tiesību akta atcelšanu (skat. spriedumu, 2006. gada 14. decembris, Vācija/Komisija, T‑314/04 un T‑414/04, nav publicēts, EU:T:2006:399, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat Savienības iestādes rakstveidā pausts viedoklis vai vienkāršs paziņojums par nodomu nav uzskatāms par lēmumu, attiecībā uz kuru varētu celt prasību atcelt tiesību aktu, ciktāl tas nerada tiesiskās sekas vai tā mērķis nav radīt šādas sekas (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2006. gada 9. janvāris, Somija/Komisija, T‑177/05, nav publicēts, EU:T:2006:1, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Lai noskaidrotu, vai apstrīdēts akts rada šādas sekas, ir jāaplūko tā būtība. Šīs sekas ir jāizvērtē atbilstoši objektīviem kritērijiem, tādiem kā šī akta saturs, vajadzības gadījumā ņemot vērā pēdējā minētā pieņemšanas kontekstu, kā arī iestādes, kas ir tā autore, pilnvaras (skat. spriedumus, 2017. gada 25. oktobris, Slovākija/Komisija, C‑593/15 P un C‑594/15 P, EU:C:2017:800, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 20. februāris, Beļģija/Komisija, C‑16/16 P, EU:C:2018:79, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Visbeidzot, ja Komisijas akts ir nelabvēlīgs, tas jānovērtē atkarībā no tā lūguma rakstura, uz kuru ar šo aktu tiek atbildēts (spriedums, 1992. gada 24. novembris, Buckl u.c./Komisija, C‑15/91 un C‑108/91, EU:C:1992:454, 22. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2018. gada 9. oktobris, Multiconnect/Komisija, T‑884/16, nav publicēts, EU:T:2018:665, 45. punkts). Konkrēti, atteikums ir akts, par kuru saskaņā ar LESD 263. pantu var celt prasību atcelt tiesību aktu, ja aktu, kuru iestāde atsakās pieņemt, saskaņā ar šo noteikumu būtu iespējams apstrīdēt (skat. spriedumu, 1996. gada 22. oktobris, Salt Union/Komisija, T‑330/94, EU:T:1996:154, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā gadījumā, lai apstrīdēto vēstuli varētu uzskatīt par apstrīdamu tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē, tai ir jārada saistošas tiesiskās sekas. Saskaņā ar šā rīkojuma 24. punktā minēto judikatūru, lai noskaidrotu, vai apstrīdētā vēstule rada tādas sekas, ir jāaplūko tās būtība, lai novērtētu, vai tā Latvijas Republikai rada saistošas tiesiskās sekas, ņemot vērā tādus objektīvus kritērijus kā šā akta formulējums, tā saturs, tā pieņemšanas konteksts, kā arī tā izdevēja nodoms un it īpaši Komisijas pilnvaras jūras bioloģisko resursu saglabāšanas jomā kopējās zivsaimniecības politikas ietvaros.
27 Attiecībā uz apstrīdētās vēstules formulējumu un saturu ir konstatējams, ka apstrīdētā vēstule sastāv no pavadvēstules un pielikuma “Eiropas Komisijas nostāja par Latvijas Republikas aicinājumu rīkoties, kas izteikts saskaņā ar LESD 265. pantu” (turpmāk tekstā – “nostāja par aicinājumu rīkoties”). Turklāt ir konstatējams, ka nostājas par aicinājumu rīkoties vienā sadaļā (proti, 1.–52. punktā) ir izklāstīts Parīzē 1920. gada 9. februārī noslēgtā līguma attiecībā uz Špicbergenu (turpmāk tekstā – “Parīzes līgums”) starptautisko tiesību konteksts un galvenās darbības, ko Komisija ir veikusi attiecībā pret Norvēģijas Karalisti, un ka cita šā teksta sadaļa, proti, 53.–64. punkts, kuri bez izmaiņām pārņemti pavadvēstulē (un izklāstīti šā rīkojuma 3. un 4. punktā), ietver Komisijas pausto nostāju par aicinājumu rīkoties. Līdz ar to ir jānoskaidro, vai šīs apstrīdētās vēstules teksta daļas ietver elementus, kas Latvijas Republikai varētu radīt saistošas tiesiskās sekas.
28 Pirmām kārtām attiecībā uz sadaļām “Ievads” un “Ievadpiezīmes un juridiskais konteksts” (skat. attiecīgi nostājas par aicinājumu rīkoties 1.–5. un 6.–17. punktu) ir konstatējams, ka šajās teksta daļās Komisija ir formulējusi ievadapsvērumus un izklāstījusi piemērojamo juridisko kontekstu. Tātad, ņemot vērā šā rīkojuma 23. punktā minēto judikatūru, nav uzskatāms, ka tās radītu tiesiskās sekas.
29 Otrām kārtām sadaļā “Strīds par sniega krabjiem Svalbārā – galvenās darbības, ko līdz šim veikusi Komisija” (nostājas par aicinājumu rīkoties 18.–52. punkts) Komisija ir detalizēti izklāstījusi Savienības nostāju par to, kā Parīzes līgumu interpretē dalībvalstis, kas ir tā līgumslēdzējas puses, saraksti ar Latvijas Republiku pēc tam, kad šī valsts 2016. gada 13. jūnijā pievienojās Parīzes līgumam, un dažādās Komisijas veiktās darbības. Šajā ziņā Komisija ir secinājusi, ka “nevienu no šīm darbībām nevar interpretēt tādā nozīmē, ka Komisija ir atļāvusi Latvijas kuģiem iesaistīties šajā zvejas darbībā un uzņēmusies juridiskos riskus, kas saistīti ar Norvēģijas [noteikumu] [..] neievērošanu”. Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka kuģis “Senator”, neraugoties uz šiem brīdinājumiem, iesaistījās sniega krabju zvejā Svalbāras zonā un tas tika arestēts par sniega krabju zvejošanu Norvēģijas kontinentālajā šelfā bez Norvēģijas skaidri paustas piekrišanas un pretrunā Norvēģijas 2014. gada 19. decembra Noteikumiem Nr. 1836. Turpinājumā Komisija ir izklāstījusi pēc šā kuģa aresta veiktās dažādās darbības.
30 No minētā izriet, ka šī nostājas par aicinājumu rīkoties sadaļa būtībā ir aprakstoša un pati par sevi nevar radīt tiesiskās sekas, kas ietekmētu Latvijas Republikas intereses.
31 Šo konstatējumu nevar apšaubīt arī Latvijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru Komisija esot atkārtoti paudusi viedokli, ka Latvijas Republika var izmantot zvejas tiesības, lai gan tā nebija radusi risinājumu strīdā ar Norvēģijas Karalisti, tādējādi radot situāciju, kurā Latvija nevarot izmantot tiesības, kas tai piešķirtas Savienības tiesiskajā regulējumā.
32 Nostājas par aicinājumu rīkoties 20. punktā Komisija gan apstiprināja, ka, “saskaņā ar [Savienības] konsekvento nostāju par [Parīzes līguma] interpretāciju dalībvalstīm, kas ir līgumslēdzējas puses, ir tiesības uz vienlīdzīgu piekļuvi zvejas resursiem Svalbāras jūras zonās, tostarp nometnieku sugām, piemēram, sniega krabjiem arhipelāga kontinentālajā šelfā”. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Latvijas Republika, šis teikums nav interpretējams tādējādi, ka tas paustu pamudinājumu izmantot Savienības tiesiskajā regulējumā piešķirtās zvejas tiesības. Pirmkārt, kā izriet no nostājas par aicinājumu rīkoties 25. punkta, Komisija uzsver faktu, ka Regula 2017/127 ietver zemsvītras piezīmi, atbilstoši kurai “Savienībai pieejamo zvejas iespēju iedalīšana Svalbāras zonā neskar tiesības un pienākumus, kas izriet no [Parīzes līguma]”, tādējādi atgādinādama, ka “[Savienības] tiesību aktu noteikums pats par sevi nevar būt saistošs un/vai nevar uzlikt obligāti pildāmas saistības trešām valstīm”. Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Komisija ir vairākkārt atgādinājusi dalībvalstīm un tostarp Latvijas Republikai par juridisko nenoteiktību un praksi saistībā ar zveju Svalbāras zvejas apgabalā, aicinādama informēt šādas darbības plānojošos dalībvalstu saimnieciskās darbības subjektus par riskiem, kurus tie tādējādi uzņemas.
33 Trešām kārtām sadaļa “Turpmākā virzība” (nostājas par aicinājumu rīkoties 53.–64. punkts, kuri ir pārņemti pavadvēstulē un izklāstīti šā rīkojuma 3. un 4. punktā) ietver Komisijas pausto nostāju par aicinājumu rīkoties. Ir jāpārbauda, kādas tiesiskās sekas var būt šīm teksta daļām. Citiem vārdiem, atliek vēl noskaidrot, vai nodoms nerīkoties Latvijas Republikai vēlamā veidā izraisīja to, ka par apstrīdēto vēstuli var celt prasību atcelt tiesību aktu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2010. gada 22. janvāris, Makhteshim‑Agan Holding u.c./Komisija, C‑69/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:37, 39. un 40. punkts).
34 Pirmkārt, attiecībā uz Latvijas Republikas pirmo lūgumu par sarunu turpināšanu ar Norvēģijas Karalisti līdz termiņam – 2018. gada 31. martam – nākas konstatēt, ka apstrīdētajā vēstulē Komisija ir netieši norādījusi, ka tā turpinās piedalīties sarunās, bet nenosakot konkrētu termiņu. Komisija, no vienas puses, ir norādījusi, ka jaunākajā verbālnotā, kas datēta ar 2018. gada 1. martu, tā aicināja Norvēģijas Karalisti atjaunot dialogu ar Savienību, lai panāktu savstarpēji apmierinošu vienošanos, kas ļautu Savienības zvejas kuģiem atsākt zvejas darbības attiecīgajā apgabalā, bet, no otras puses, tā ir atzinusi, ka patlaban ir maz cerību uz risinājumu tuvākajā nākotnē (skat. šā rīkojuma 3. punktu).
35 Saskaņā ar šā rīkojuma 25. punktā minēto judikatūru, ja Komisijas akts ir nelabvēlīgs, tas jānovērtē atkarībā no tā lūguma rakstura, uz kuru ar šo aktu tiek atbildēts. Šajā gadījumā ir konstatējams, ka akts, kura pieņemšana tika atteikta, būtībā bija akts, kura sekas būtu tādas, ka tiktu noteikts termiņš, līdz kuram jāpabeidz sarunas ar Norvēģijas Karalisti. Latvijas Republika aicinājumā rīkoties nav precizējusi veidu, kādā Komisija būtu varējusi noteikt termiņu sarunu turpināšanai ar Norvēģijas Karalisti. Tomēr savos procesuālajos rakstos tā precizē, ka Komisijai esot bijis jāsagatavo informatīvs ieteikums (proti, neformāls dokuments) par Savienības nostāju un jālūdz Eiropas Savienības Padomei pilnvarojums sākt formālas sarunas, pamatojoties uz LESD 218. pantu.
36 Lai konstatētu, vai šādi akti būtu varējuši radīt saistošas tiesiskās sekas, par kurām var celt prasību, ir jāizvērtē to attiecīgais konteksts.
37 Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 38. panta 1. punktu Savienībai ir kompetence noteikt un īstenot kopējo zivsaimniecības politiku. Turklāt saskaņā ar LESD 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu Savienībai ir ekskluzīva kompetence jūras bioloģisko resursu saglabāšanā saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku, bet pārējos zivsaimniecības jomas jautājumos saskaņā ar LESD 4. panta 2. punkta d) apakšpunktu Savienībai un dalībvalstīm ir dalīta kompetence. Ņemot vērā šo kompetences sadalījumu kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanas jomā, Komisijai vispirms ir jārīkojas atbilstoši LES 17. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru Komisija sekmē vispārējās Savienības intereses un šajā nolūkā uzņemas atbilstīgu iniciatīvu un nodrošina Savienības ārējo pārstāvību. Turpinājumā Komisijai ir jāsadarbojas ar Padomi saskaņā ar LES 13. panta 2. punktu, kurā ir noteikts, ka katra iestāde darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām un ka “iestādes īsteno pilnīgu savstarpēju sadarbību”. Visbeidzot Komisijai atbilstoši LES 4. pantā minētajam lojālas sadarbības principam ir jāuzklausa bažas, kuras divpusējā saziņā tai ir paudusi dalībvalsts.
38 Attiecībā uz sarunām par zvejas darbībām Svalbāras zvejas apgabalā starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka Komisija nav uzsākusi oficiālas sarunas ar Norvēģijas Karalisti un līdz ar to tā nerīkojas, pamatojoties uz LESD 218. pantu, kas starptautisko nolīgumu noslēgšanas jomā ir uzskatāms par autonomu un vispārīgu konstitucionālu normu, jo ar to Savienības iestādēm ir piešķirtas konkrētas pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 9. augusts, Francija/Komisija, C‑327/91, EU:C:1994:305, 28. punkts). No tā ir izsecināms, ka Komisija risina sadarbības jautājumus un strīdus, piedāvājot eventuālus risinājumus un paredzot sarunu veikšanas nosacījumus, vienlaikus ievērojot šā rīkojuma 37. punktā minēto lojālas sadarbības principu. Šajās sarunās Komisija apspriežas ar Padomi, un saziņā, ko Komisija Savienības vārdā veic ar Norvēģijas Karalisti, dalībvalstis pauž savu viedokli kā Padomes locekles. Konkrētāk, Komisija sadarbībā ar Padomi izstrādā Savienības nostāju, un kā ārējā pārstāve un Līgumu izpildes uzraudzītāja (saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu) tā šo nostāju nosūta Norvēģijas Karalistei. Lai aizstāvētu Savienības nostāju un intereses, tā izdod verbālnotas, kas parasti tiek saskaņotas ar dalībvalstīm un Padomes Iekšējās un ārējās zivsaimniecības politikas jautājumu darba grupu.
39 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, neformāls Komisijas dokuments par Savienības nostāju, kurā noteikts termiņš sarunām vai Komisijas iesniegtam lūgumam Padomei to pilnvarot uzsākt formālas sarunas, pamatojoties uz LESD 218. pantu, nav akts, kas varētu radīt saistošas tiesiskās sekas.
40 Proti, šādu aktu pieņemšana nav automātiska procedūra, ņemot vērā to, ka Komisijai nav pienākuma rīkoties atbilstoši jebkuram atsevišķas dalībvalsts lūgumam. Konkrētāk, ņemot vērā institucionālo kontekstu, kas izklāstīts šā rīkojuma 37. un 38. punktā, Komisijai gan ir jāizskata jebkurš dalībvalsts priekšlikums, kas nosūtīts divpusējā saziņā, ievērojot LES 4. pantā minēto lojālas sadarbības principu. Tomēr šis princips neuzliek Komisijai pienākumu rīkoties atbilstoši dalībvalsts priekšlikumam, it īpaši tad, ja Padomē nav panākta liela vienprātība par šo priekšlikumu. Šajā ziņā ir jānoraida Latvijas Republikas arguments, ka, tā kā ES līgumā nav noteikts dalībvalstu skaits, kurām ir jāaicina Komisiju rīkoties, lai tai šajās sarunās rastos šāds pienākums, Komisijai esot jārīkojas arī tad, ja to aicina tikai viena dalībvalsts.
41 Pakārtoti ir konstatējams, ka vienīgi tad, ja sarunas ar Norvēģijas Karalisti par zvejas tiesībām Svalbāras apgabalā tiktu pabeigtas ar vienošanos par starptautiska nolīguma noslēgšanu, Padomes lēmums par šāda nolīguma parakstīšanu un noslēgšanu varētu tikt pārsūdzēts Tiesā, pamatojoties uz LESD 263. pantu.
42 Līdz ar to šīs lietas apstākļos eventuāls lūgums pieņemt neformālu dokumentu par Savienības nostāju vai lūguma piešķirt pilnvaras uzsākt formālas sarunas iesniegšana Padomei nav uzskatāmi par aktiem, kam var būt tiesiskas sekas, kuras varētu ietekmēt Latvijas Republikas intereses.
43 Šo secinājumu nevar atspēkot arī Latvijas Republikas argumenti, ka, pirmkārt, Padomes regulas, kas nosaka zvejas iespējas 2017.–2019. gadam, paredzēja un joprojām paredz sniega krabju zvejas iespējas Svalbārā vairāku dalībvalstu zvejas kuģiem un, otrkārt, ņemot vērā Savienības ekskluzīvo kompetenci, Savienībai piekrītošo zvejas tiesību izmantošanas jomā Latvijas Republikai nav neviena tiesību aizsardzības līdzekļa, kuru tā varētu izmantot, lai aizsargātu savas intereses.
44 Pirmkārt, kā pamatoti norāda Komisija un ko atzīst arī Latvijas Republika, Savienības tiesību aktos nav tādas rakstītas tiesību normas, kura liktu Komisijai risināt domstarpības ar Norvēģijas Karalisti. Tātad, lai gan Komisijai ir funkcija veicināt vispārējās intereses, tai nevar uzlikt pienākumu sarunās sasniegt rezultātu.
45 Otrkārt, saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu Komisijai gan ir pienākums uzraudzīt Savienības tiesību piemērošanu – un to kontrolē Eiropas Savienības Tiesa –, tomēr, ja nav līguma, kas būtu noslēgts, pamatojoties uz LES un LESD, šo funkciju nevar interpretēt – kā to dara Latvijas Republika – tādējādi, ka tā Komisijai uzliktu pienākumu nodrošināt Savienības tiesību aktu pareizu piemērošanu trešajā valstī, vēl jo vairāk tad, ja pastāv domstarpības attiecībā uz to pienākumu interpretāciju un tvērumu, kuri piedēvēti šai trešajai valstij. Komisija, rīkojoties LES 17. panta ietvaros, nav pilnvarota apmierināt Latvijas Republikas lūgumus. Komisija zvejas tiesību aizsardzību iedarbīgi varētu nodrošināt vienīgi tāda juridiski saistoša starptautiska nolīguma ietvaros, kas būtu noslēgts, pamatojoties uz LESD 218. pantu. Proti, lai Komisija varētu organizēt oficiālas sarunas ar Norvēģijas Karalisti un piedalīties tajās nolūkā aizsargāt Savienības zvejas tiesības LESD 218. panta 9. punkta izpratnē, Komisijai būtu nepieciešams attiecīgs Padomes lēmums.
46 Otrkārt, attiecībā uz Latvijas Republikas otro lūgumu – no 2018. gada 1. aprīļa uzsākt starptautisku tiesvedību pret Norvēģijas Karalisti – Komisija, norādīdama uz vairākiem procesuāliem šķēršļiem, būtībā secināja, ka tā nevar rīkoties atbilstoši Latvijas Republikas priekšlikumam.
47 Tāpat kā pirmā lūguma gadījumā, ja Komisijas akts ir nelabvēlīgs, tas ir jānovērtē atkarībā no tā lūguma rakstura, uz kuru ar šo aktu tiek atbildēts. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai šādas tiesvedības uzsākšana pret Norvēģijas Karalisti varētu būt uzskatāma par apstrīdamu lēmumu LESD 263. panta izpratnē.
48 Šajā ziņā vispirms ir konstatējams, ka, tā kā neviena norma neparedz, ka Komisijai būtu jārisina strīds ar Norvēģijas Karalisti, ceļot prasību pret šo valsti, nav uzskatāms, ka Komisijai būtu bijis pienākums atrisināt šo strīdu vienai atsevišķai dalībvalstij vēlamā veidā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2012. gada 12. jūlijs, Mugraby/Padome un Komisija, C‑581/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:466, 68.–70. punkts).
49 Turpinājumā katrā ziņā ir konstatējams, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmums uzsākt tiesvedību, pat ja tas ir uzskatāms par pasākumu, kas nepieciešams, lai varētu pieņemt tiesas nolēmumu, kas varētu mainīt tiesisko stāvokli, pats par sevi vēl nemaina šo tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 29. septembris, Komisija/Vācija, C‑191/95, EU:C:1998:441, 47. punkts, un 2003. gada 15. janvāris, Philip Morris International/Komisija, T‑377/00, T‑379/00, T‑380/00, T‑260/01 un T‑272/01, EU:T:2003:6, 79. punkts). Turklāt šis secinājums attiecas ne tikai uz prasības celšanu Eiropas Savienības Tiesā, bet arī uz prasības celšanu kādā dalībvalsts tiesā vai trešās valsts tiesā (spriedums, 2003. gada 15. janvāris, Philip Morris International/Komisija, T‑377/00, T‑379/00, T‑380/00, T‑260/01 un T‑272/01, EU:T:2003:6, 93. punkts), un nav iemesla uzskatīt, ka attiecībā uz prasības pieteikuma iesniegšanu kādā starptautiskā tiesā būtu secināms citādi.
50 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka nav iespējams konstatēt, ka apstrīdētā vēstule būtu juridiski saistoša Latvijas Republikai, un tādēļ runa nav par apstrīdamu tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē.
51 Līdz ar to Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jāapmierina, un prasība ir jānoraida kā nepieņemama, un nav nepieciešams lemt par to Latvijas Republikas prasījumu pieņemamību, ar kuriem lūgts, lai Vispārējā tiesa uzliktu par pienākumu Komisijai formulēt nostāju par aicinājumu rīkoties, kura Latvijai neradītu nelabvēlīgas tiesiskās sekas. Turklāt atbilstoši Reglamenta 142. panta 2. punktam vairs nav nepieciešams lemt par Spānijas Karalistes pieteikumu par iestāšanos lietā.
Par tiesāšanās izdevumiem
52 Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Latvijas Republikai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzināt arī Komisijas tiesāšanās izdevumus, izņemot ar pieteikumu par iestāšanos lietā saistītos tiesāšanās izdevumus.
53 Pamatojoties uz Reglamenta 144. panta 10. punktu, tā kā tiesvedība pamatlietā tiek izbeigta, pirms ir pieņemts lēmums par pieteikumu par iestāšanos lietā, Spānijas Karaliste, Latvijas Republika un Komisija katra sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
izdod rīkojumu:
1) Prasību noraidīt kā nepieņemamu.
2) Par Spānijas Karalistes pieteikumu par iestāšanos lietā vairs nav jālemj.
3) Latvijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus, izņemot ar pieteikumu par iestāšanos lietā saistītos tiesāšanās izdevumus.
4) Spānijas Karaliste, Latvijas Republika un Komisija katra sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā.
Luksemburgā, 2020. gada 30. janvārī