ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA‑HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ‑JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 6. novembrī 1(1)
Lieta C‑326/07
Eiropas Kopienu Komisija
pret
Itālijas Republiku
Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – EKL 43. un 56. pants – Privatizētu uzņēmumu statūti – Noteikums par zināmu īpašo tiesību izmantošanu
I – Ievads
1. “Ne viss ir zelts, kas spīd”. Šo teicienu Viljams Šekspīrs izmanto “Venēcijas tirgonī” (2), kad Marokas princis izvēlas sudraba lādi, lai iekarotu Portijas sirdi. “Zelta akciju” jomā dalībvalstīm, kas ir izlēmušas rīkoties kā karalis Mīdass, pārveidojot tādu uzņēmumu daļas, kuri darbojas stratēģiskās nozarēs vai sniedz publiskus pakalpojumus, šī dārgmetāla aizstājējā, būtu jāatceras šis teiciens.
2. Tomēr šajā alķīmijas darba dunā valdības bieži vien aizmirst Kopienu tiesību koriģējošo ietekmi, kas atņem vērtību ekstravagantajām un rūpīgi izstrādātajām privilēģijām, ko tās grib sev piešķirt, nostādot sevi augstāk par parastiem akcionāriem. Bez šaubām, tās rīkojas labāko nodomu vadītas, aizsargājoties ar vispārīgo interešu ideju, taču šāda vēlme neattaisno novirzes no disciplīnas, kas ir noteikta EK līguma tiesību normās.
3. Šī Komisijas prasība pret Itālijas Republiku pieder pie virknes lietu par tā sauktajām “zelta akcijām”, kas kopš sprieduma lietā Komisija/Vācija (3) jāsaprot kā jebkura juridiskā struktūra, kas piemērojama individuāliem uzņēmumiem un kas saglabā vai veicina valsts varas ietekmes saglabāšanu pār šādām sabiedrībām (4). Īsumā sakot, Kopienu iestāde lūdz Tiesu atzīt par nesaderīgiem ar kapitāla brīvu apriti un tiesībām veikt uzņēmējdarbību kritērijus, kas ietverti dekrētā par zināmām valsts pārvaldes iestādēm likumā atzīto īpašo tiesību izmantošanu.
II – Tiesiskais regulējums
A – Kopienu tiesības
4. Komisijas apšaubītā valsts tiesību aktu likumība zelta akciju jomā Tiesai ir jāpārbauda, ņemot vērā divas EK līgumā paredzētās pamatbrīvības – tiesības veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti. Pirmās gadījumā būtiska ir EKL 43. panta pirmā daļa, kurā ir noteikts:
“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, kā dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.”
5. Savukārt kapitāla brīvai apritei Līgumā ir veltīts 56. panta 1. punkts:
“Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu un trešo valstu starpā.”
6. Jāmin arī EKL 295. pants, ko ir svarīgi ņemt vērā:
“Šis Līgums nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu.”
7. Runājot par sekundārajiem tiesību aktiem, īpaši jāmin Direktīva 88/361/EEK (5), kuras I pielikumā ietverta tās 1. pantā minētās kapitāla aprites klasifikācijas nomenklatūra. Tajā īpaši minēta “līdzdalība jaunā vai esošā uzņēmumā, lai izveidotu vai saglabātu stabilas ekonomiskas saiknes” (tiešie ieguldījumi) (6), un “nerezidentu veikta kādas valsts biržās tirgojamu vērtspapīru iegāde” (ieguldījumi vērtspapīros) (7).
B – Itālijas tiesības
8. Ar Itālijas 2004. gada budžeta likuma (turpmāk tekstā – “Budžeta likums”) (8) 4. panta 227.–231. punktu tika izdarīti grozījumi 1994. gada 31. maija Dekrētlikumā Nr. 332 (9), kas ar zināmiem labojumiem tika apstiprināts ar šī paša gada 30. jūlija Likumu Nr. 474, kurā noteiktas tiesību normas valsts un valsts pārvaldes iestāžu daļu akciju sabiedrībās pārdošanas paātrināšanai (10).
9. 4. panta 227. punktā ir regulētas Itālijas valstij speciāli piešķirtas tiesības zināmās sabiedrībās, it īpaši šī 227. punkta 1. apakšpunktā pārformulēts Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punkts, kurā teikts:
“1. Ministru padomes prezidents [..], izdodot dekrētu, nosaka tās sabiedrības, kuras tieši vai netieši atrodas valsts kontrolē un darbojas aizsardzības, transporta, telesakaru, energoresursu un citu publisko pakalpojumu nozarēs, kuru statūtos ar sabiedrības ārkārtas akcionāru kopsapulces lēmumu un pirms jebkāda pasākuma veikšanas, ar kuru var tikt zaudēta kontrole, jāiekļauj noteikums par tādas vai tādu turpmāk norādīto īpašo tiesību piešķiršanu ekonomikas un finanšu ministram, kas ir īstenojamas sadarbībā ar ražošanas ministru.”
10. Itālijas valsts sevišķās pilnvaras ir sīki aprakstītas šī 2. panta 1. punkta a), b), c) un d) apakšpunktā, un tās var īsumā raksturot šādi:
a) tiesības iebilst pret to, ka investori iegūst lielas minēto sabiedrību daļas, kas atbilst vismaz 5 % balsstiesību vai mazākai procentu daļai balsstiesību, ko ekonomikas un finanšu ministrs nosaka dekrētā;
b) tiesības iebilst pret līgumiem un nolīgumiem starp akcionāriem, kas pārstāv vismaz 5 % balsstiesību vai mazāku procentu daļu balsstiesību, ko ekonomikas un finanšu ministrs nosaka dekrētā;
c) veto tiesības lēmumos par sabiedrības likvidēšanu, uzņēmuma pārvietošanu, apvienošanu, sadalīšanu, sabiedrības juridiskās adreses pārcelšanu uz ārzemēm, izmaiņām saistībā ar sabiedrības mērķi vai statūtiem, ja tiek izbeigtas vai mainītas īpašās tiesības;
d) tiesības iecelt valdes locekli bez balsstiesībām.
11. 2004. gada 10. jūnijā Itālijas Ministru padomes prezidents pieņēma Budžeta likuma 4. panta 230. punktā paredzēto dekrētu (11). Šī dekrēta 1. panta 1. punktā ir noteikts:
“1994. gada Dekrētlikuma Nr. 332 2. pantā paredzētās īpašās tiesības ir izmantojamas tikai tad, ja pastāv būtiski un primāri vispārējo interešu iemesli, kas it īpaši saistīti ar sabiedrisko drošību, cilvēku veselību un aizsardzību, tās ir jāizmanto atbilstoši un samērīgi šādu interešu aizsardzībai, ieskaitot to, ka tas ir jādara atbilstošā termiņā, ievērojot valsts un Kopienu tiesību principus un galvenokārt nediskriminācijas principu.”
12. Dekrēta 1. panta 2. punktā šādā veidā ir noteikti kritēriji valsts pārvaldes iestāžu rīcībai īpašo tiesību aspektā:
“2. Neatkarīgi no 1. punktā minētā mērķa īpašās tiesības, kas minētas 1994. gada Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā, tiek izmantotas, ja pastāv šādi apstākļi:
a) nopietns un reāls apdraudējums, kas izpaužas kā valsts minimālās naftas un enerģētikas produktu piegādes, kā arī ar tiem saistītu vai atvasinātu pakalpojumu nodrošināšanas un vispārīgi izejvielu, sabiedrības pirmās nepieciešamības preču piegādes vai minimālā telesakaru un transporta pakalpojumu nodrošināšanas pārtraukšana;
b) nopietns un reāls apdraudējums pienākumu sniegt publiskus pakalpojumus sabiedrībai, kā arī sabiedrībai vispārīgās interesēs uzticēto uzdevumu izpildes turpinātībai;
c) nopietns un reāls risks būtisko publisko pakalpojumu sniegšanai nepieciešamās infrastruktūras un tīklu drošībai;
d) nopietns un reāls risks valsts aizsardzībai, militārajai drošībai, sabiedriskajai kārtībai un drošībai;
e) ārkārtēji veselības apdraudējumi.”
III – Pirmstiesas procedūra
13. Tā kā Itālijas valdība ne iebildumu rakstā, ne atbildē uz repliku nekādā ziņā nav apstrīdējusi Komisijas izklāstītos faktus, lietas faktu izklāsts ir jāpieņem tāds, kāds tas ir atspoguļots prasības pieteikumā, izņemot faktus, kas nav svarīgi šīs lietas izlemšanai.
14. 2003. gada februārī Komisija brīdinājuma vēstulē vērsa Itālijas valdības uzmanību uz jautājumu par 1999. gada 23. decembra Budžeta likuma Nr. 488 66. panta, kā arī Ministru padomes prezidenta 2000. gada 11. februāra dekrēta par valsts uzņēmumu privatizāciju saderību ar Kopienu tiesībām.
15. Itālijas iestādes atbildē 2003. jūnijā norādīja, ka minētais dekrēts bija pieņemts, lai izpildītu Tiesas spriedumu lietā C‑58/99 (12), bet novembrī – ka minētā gada beigās tās pieņemšot Kopienu tiesībām atbilstošus tiesību aktus.
16. Pēc paziņoto grozījumu apstiprināšanas Itālijas valdība 2004. gada janvārī paziņoja Komisijai minētā gada Budžeta likumu, kurā Ministru padomes prezidents tika pilnvarots 90 dienu laikā pēc likuma stāšanās spēkā pieņemt dekrētu, kurā noteikti kritēriji īpašo tiesību izmantošanai.
17. 2004. gada 30. jūnijā Komisija saņēma paziņojumu par šo īstenošanas tiesību aktu – apstrīdēto dekrētu.
18. 2004. gada 22. decembrī minētā Kopienu iestāde Itālijas iestādēm nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli, jo tā uzskatīja, ka tiesību normas, kurās bija izdarīti grozījumi, un jaunie kritēriji īpašo tiesību izmantošanai nenovērsa EK līguma tiesību normu par kapitāla brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību pārkāpumu.
19. 2005. gada 24. maijā Itālijas valdība atbildēja, ka ar Dekrētlikumu Nr. 332 un 2004. gada 10. jūnija dekrētu bija izveidota Kopienu tiesību prasībām atbilstoša “zelta akciju” sistēma sabiedrību, kuru daļas pieder valstij, pārvaldes jomā.
20. Komisija šos argumentus neuzskatīja par apmierinošiem un 2005. gada 18. oktobrī nosūtīja attiecīgajai valdībai argumentētu atzinumu. 2005. gada 20. decembrī Itālijas iestādes paziņoja, ka nepiekrīt minētajam atzinumam, tāpēc Komisija nolēma celt prasību Tiesā.
IV – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
21. Komisijas prasības pieteikums Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2007. gada 13. jūlijā, bet Itālijas valdības iebildumu raksts – tā paša gada 5. oktobrī.
22. 2007. gada 16. novembrī tika iesniegta replika, bet 2008. gada 7. februārī – atbilde uz repliku.
23. Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, pieņemot 2004. gada 10. jūnija dekrēta 1. panta 2. punktu, kurā noteikti kritēriji to īpašo tiesību izmantošanai, kas paredzētas Dekrētlikuma Nr. 332 2. pantā, kurš ar grozījumiem apstiprināts ar 1999. gada 30. jūlija Likumu Nr. 474, ar labojumiem, kas izriet no Budžeta likuma 4. panta 227. punkta a), b) un c) apakšpunkta, Itālijas Republika nav izpildījusi EK līguma 43. un 56. pantā paredzētos pienākumus. Komisija lūdz arī piespriest Itālijas valdībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24. Itālijas valdība lūdz noraidīt prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
25. 2008. gada 2. oktobra tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza Itālijas valdības un Komisijas pārstāvji.
V – Valsts pienākumu neizpildes analīze
A – Ievada apsvērumi
1) Par strīda priekšmetu
26. Itālijas valdība procesuālajos dokumentos (13) norāda, ka prasība ir nepieļaujama, ja ne visā pilnībā, tad lielākajā daļā apgalvojumu, ar kuriem pamatota valsts pienākumu neizpilde. Tā uzskata, ka prasības pieteikumā un replikā norādītā kritika ir vērsta nevis pret apstrīdēto dekrētu, bet gan pret īpašajām tiesībām, kas ietvertas Dekrētlikumā Nr. 332, taču, tā kā argumentētajā atzinumā šīs pilnvaras nav apstrīdētas, Komisija tai pārmet valsts pienākumu neizpildi šo īpašo tiesību regulēšanas dēļ, tādējādi slēptā veidā paplašinot prasības priekšmetu.
27. Savukārt prasītāja replikā (14) apliecina, ka tā apstrīd tikai apstrīdētā dekrēta 1. panta 2. punkta un it īpaši Itālijas valsts ārkārtējo tiesību izmantošanas kritēriju samērīgumu, tā to kritizē nekonkrētības dēļ, kas neļauj investoriem precīzi novērtēt apstākļus, kādos valsts pārvalde var izmantot šīs ārkārtējās tiesības. Tā tomēr atzīst, ka samērīgums ir jāizanalizē saistībā ar īpašo tiesību īstenošanas leģitimitāti, ieskaitot to piemērošanas atbilstību (15).
28. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 226. pantā regulētā pirmstiesas procedūra nosaka saskaņā ar šo pantu celtās prasības priekšmeta robežas. Tādējādi Komisijas argumentētajam atzinumam un prasības pieteikumam ir jābūt pamatotiem ar vieniem un tiem pašiem pamatiem un argumentiem, bet Tiesa nevar izskatīt iebildumu, kas nav bijis formulēts minētajā atzinumā (16). No šīs judikatūras var secināt, ka šādas pirmstiesas procedūras stadijas un prasības pieteikuma Tiesā pārklāšanās mērķis ir sniegt iespēju attiecīgajai dalībvalstij izpildīt no Kopienu tiesībām izrietošos pienākumus, kā arī piemēroti izskaidrot apgalvojumus, ko tā uzskata par būtiskiem aizstāvībā pret Komisijas iebildumiem.
29. Itālijas valdības iebilde par nepieņemamību nav pieņemama, jo no brīdinājuma vēstules (17) un argumentētā atzinuma (18) salīdzinājuma izriet ne vien tas, ka Komisija vēlas tikai apstrīdētā dekrēta izvērtēšanu, bet arī tas, ka, lai gan pēdējā no šiem dokumentiem kā strīda priekšmets bija minēts tikai dekrēts, pirms prasības celšanas iesniegtajos dokumentos ir ietverti vairāki faktori, ar kuriem apstrīdēta pašu īpašo tiesību likumība (19).
30. Katrā ziņā, pat ja tā tiktu sašaurinātas debates, pietiek norādīt, ka Tiesa ir šādu iespēju pieļāvusi prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi gadījumos, nošķirot tos no gadījumiem, kad debates tiek paplašinātas (20).
31. Turklāt Itālijas valdības argumenti ir sofistiski, jo ar tiem tiek netieši norādīts, ka Komisija, kritizējot apstrīdēto dekrētu, faktiski ņem vērā īpašo tiesību raksturu, jo nav pareizi vērtēt tiesību izmantošanu, neceļot Tiesā jautājumu par šīm tiesībām. Pielīdzinot īpašo tiesību paredzēšanu to īstenošanai, tiek sajauktas tiesību normas, kurās šīs tiesības paredzētas (Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punkta a), b), c) un d) apakšpunkts), ar tiesību normu, kurā regulēta to izmantošana [minētā dekrēta 1. panta 2. punkts].
32. Īsi sakot, Komisijas un Itālijas valdības strīda centrā saistībā ar tā apmēru ir minētā dekrēta attiecīgo tiesību normu samērīgums, un visi Komisijas procesuālajos dokumentos norādītie argumenti ir spēkā.
33. Pastāv šaubas par Dekrētlikumā Nr. 332 paredzēto īpašo tiesību pamatotību, ņemot vērā Līguma pantus par brīvu apriti, taču prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi īpatnības liedz Tiesai šādu saderību pārbaudīt pēc savas iniciatīvas, jo tas nozīmētu sprieduma pasludināšanu ultra petita.
34. Šajā sakarā vismaz jāuzsver, ka šīs prasības apstākļi ir neparasti: Tiesai tiek lūgts izlemt jautājumu par zināmu īpašo tiesību izmantošanas samērīgumu, nelūdzot vispirms izteikt viedokli par šo pilnvaru saderību ar EK līgumā noteiktajām pamatbrīvībām. Tā kā nevar izslēgt, ka šajā sakarā tiks celta vēl viena prasība, aicinu Komisiju savā izmeklēšanas degsmē izmantot zināmu devu konsekvences, kas turklāt nāktu par labu procesuālajai ekonomijai, nodrošinot labāku publisko līdzekļu izmantošanu.
2) EKL 295. panta nozīme
35. Lai gan Itālijas valdība savai aizstāvībai nav atsaukusies uz vajadzību ievērot EKL 295. pantu, kas ir plaši izpētīta apvienotajos secinājumos, ko esmu sniedzis lietās, kurās pasludināti, pirmkārt, spriedumi Komisija/Portugāle, Komisija/Francija un Komisija/Beļģija (21), kā arī, otrkārt, Komisija/Spānija un Komisija/Apvienotā Karaliste (22), apspriesto īpašo tiesību raksturs aicina pakavēties pie šajos secinājumos aizstāvētās pieejas.
36. Tāpēc atkārtošu savu viedokli, ka EKL 295. pantā lietotais izteiciens “īpašumtiesību sistēma” attiecas nevis uz īpašumtiesību attiecību civiltiesisko regulējumu, bet gan uz jebkāda veida tiesību normu iedomātu kopumu, kas ietver publiskās tiesības, ar kurām var piešķirt īpašumtiesības uz kādu uzņēmumu, proti, ar kurām tiek atļauts to īpašniekam īstenot noteicošu ietekmi visu vai kādu tā mērķu noteikšanā un sasniegšanā. Tāpat tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā tās mērķi, bet tas Līguma mērķiem liek nošķirt publiskus uzņēmumus no privātiem, nevis pamatojoties vienīgi uz akciju paketes piederību, bet gan atkarībā no valsts iespējas noteikt atsevišķus ekonomikas politikas kritērijus, kas atšķiras no privātajai darbībai raksturīgās vienkāršās vēlmes gūt pēc iespējas lielāku peļņu.
37. Jāatgādina, ka Līgums respektē EKL 295. pantā minēto valstu tiesiskajā kārtībā izveidoto īpašumtiesību sistēmu, kas ir attiecināma uz visiem pasākumiem, kuri, ekonomiskā ziņā iejaucoties publiskajā sektorā, ļauj valstij piedalīties valsts saimnieciskajā darbībā, it īpaši par “stratēģiskām” uzskatītās un pakāpeniski liberalizētās jomās darbojošos uzņēmumu privatizācijas procesos (23). Ar to es konkrēti domāju valsts varas iejaukšanos noteiktās valstij vitāli svarīgu interešu jomās, īstenojot ekonomikas politikas stratēģiju.
38. Šajā sakarā joprojām pilnīgi pamatota paliek kritika, ko es paudu apvienotajos secinājumos lietās C‑463/00 un C‑98/01, ka spriedumos bez nekāda pamatojuma netiek ņemta vērā EKL 295. panta piemērošana un piemērojamība, Tiesa ir tikai norādījusi, ka nevar atstāt bez ievērības apsvērumus, kas attiecīgos apstākļos var attaisnot, ka dalībvalstis saglabā zināmu ietekmi uzņēmumos, kas sākotnēji bija valsts uzņēmumi, bet vēlāk tika privatizēti, ja šie uzņēmumi darbojas svarīgu pakalpojumu vai vispārējo interešu jomās (24).
39. Tiesa ir piebildusi, ka šādi apsvērumi tomēr dalībvalstīm neļauj izmantot EKL 295. pantā apskatītos īpašumtiesību režīmus, lai attaisnotu tādus šķēršļus [Kopienu] tiesībās noteiktajām brīvībām, kas izriet no pilnvarām, ko tās sev piešķir privatizēta uzņēmuma akcionāra statusā, jo minētais pants neatbrīvo dalībvalstīs spēkā esošos īpašumtiesību režīmus no pienākuma ievērot Līguma fundamentālo normu sistēmu (25).
40. Manos iepriekš minētajos apvienotajos secinājumos ir ietverts ļoti līdzīgs apgalvojums, norādot, ka EKL 295. panta neitralitātes prasība nekādā veidā neatbrīvo no to Līguma imperatīvo normu ievērošanas, kuru sekas iestājas atbilstoši tajās noteiktajam un kurās it īpaši ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ. Es uzsveru, ka EKL 295. pants neanulē šīs Līguma fundamentālās normas, bet liedz minētos pasākumus uzskatīt par nesaderīgiem ar Līgumu per se, jo tās aizsargā “likumības prezumpcija”, ko tām nodrošina EKL 295. panta leģitimitāte (26).
41. Taisnība, ka atbilstoši manis aizstāvētajai pieejai, šajā tiesvedībā par pārkāpumu apskatītās valsts varas sevišķās pilnvaras veido tiesību aktus par valsts intervenci noteiktu uzņēmumu darbībā, lai noteiktu ekonomiskās politikas mērķus, un tām jābūt vienlīdzīgām ar uzņēmumu īpašumtiesību formām, kuru noteikšana ir dalībvalstu ziņā saskaņā ar EKL 295. pantu. To pastāvēšana vien nepārkāpj Līguma pamatbrīvības, ko var pārkāpt to konkrēta īstenošana.
42. Tādējādi, no vienas puses, Komisija šajā lietā kritizē tikai apstrīdētā dekrēta zināmu uz Itālijas valstij ar Dekrētlikumu Nr. 332 piešķirto īpašo tiesību izmantošanu attiecīgo aspektu samērīguma trūkumu EK līguma gaismā, bet, no otras puses, samērīguma princips, kas īsumā jāsaprot kā premisa, kura samēro valsts regulējošo intervenci ar sasniedzamo mērķi (27), ir viens no Kopienu tiesiskās kārtības vispārīgajiem tiesību principiem, atbilstoši kuriem ir jāizvērtē dalībvalstu ārkārtējo tiesību likumība. Tāpēc iepriekšējos secinājumos es ierosināju, ka valdībām, kas aizstāv tiesību aktus par “zelta akcijām”, ir jāapliecina, ka valsts klātbūtne privatizētos uzņēmumos atbilst vēlamajam mērķim (28), un tagad saskaņā ar iepriekšējās lappusēs paustajām domām uzskatu, ka nekas neliedz šos tiesību aktus izvērtēt no vairākkārt minētā samērīguma principa viedokļa.
3) EKL 43. pants pret EKL 56. pantu
43. Prasītāja apgalvo, ka Itālijas Republika ir ierobežojusi brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti.
44. Šajā sakarā es neesmu mainījis savu viedokli par to, ka zem apzīmējuma “zelta akcijas” slēptos ierobežojumus dabiski un pienācīgi būtu izvērtēt brīvības veikt uzņēmējdarbību aspektā, jo atbildētāja dalībvalsts, izmantojot tiesības iejaukties akciju kapitāla veidošanā, parasti tiecas kontrolēt privatizēto uzņēmumu korporatīvās gribas veidošanos (iejaucoties akciju kapitāla veidošanā vai konkrētos vadības lēmumos), kam nav daudz kopīga ar kapitāla brīvu apriti (29).
45. Tomēr šādas pilnvaras var skart tiesības uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, to padarot mazāk pievilcīgu vai nu tieši, skarot pieeju uzņēmuma kapitālam, vai netieši, mazinot tās pievilcību sabiedrības orgānu rīcības vai pārvaldes spēju mazināšanas ceļā (30). Pretēji Tiesas atzinumam (31) uzsveru, ka no tā izrietošais šķērslis kapitāla aprites brīvībai ir pakārtots, nevis neizbēgams. Jau esmu norādījis, ka šis apgalvojums ir patiess attiecībā uz pasākumiem, kas skar akciju kapitāla veidošanu, bet vēl jo vairāk attiecībā uz tiem, kas ierobežo sabiedrības lēmumu pieņemšanu (piemēram, par uzņēmuma mērķa izmaiņām vai aktīvu atsavināšanu), kā tas ir ar šajā lietā apstrīdētajiem pasākumiem, padarot saikni ar kapitāla brīvu apriti teorētisku vai pavisam niecīgu (32).
46. Šādai nošķiršanai ir liela praktiska nozīme, ja ņem vērā, ka kapitāla brīva aprite ir spēkā ne tikai starp dalībvalstīm, bet arī starp tām un trešām valstīm (33). No tā izriet, ka, ja tāds pasākums kā veto lēmuma likvidēt stratēģiskā nozarē darbojošos uzņēmumu tiktu atzīts par nesaderīgu ar EKL 43. pantu, tas būtu piemērojams attiecībā pret trešo valstu akcionāriem.
47. Savukārt, lai gan no trešām valstīm nākošās naudas, kas ir nepieciešama, lai iegūtu tādu daudzumu vērtspapīru, kas ļautu kontrolēt uzņēmuma vadību, apritei ir pakārtots raksturs, ja minētās ārkārtējās pilnvaras tiktu uzskatītas par nesaderīgām ar EKL 56. pantu, tas šiem trešo valstu akcionāriem atstātu brīvas rokas īstenot likvidāciju, kaitējot dalībvalsts interesēm turpināt sniegt publisko pakalpojumu, ko nodrošināja uzņēmums.
48. Nenoliedzu, ka ir zināmi pasākumi, kurus var novērtēt, izmantojot abu iesaistīto pamatbrīvību parametrus, bet tikai gribu vērst uzmanību uz to, ka pastāv cits to īpašo tiesību veids, kuru ciešā saistība ar uzņēmumu valdi tiktāl vājina to saistību ar kapitāla brīvu apriti, ka to atzīšana par spēkā neesošām radītu pārlieku plašu EKL 56. panta interpretāciju.
49. Tāpēc es aizstāvu viedokli, ka pretēji Tiesas judikatūrā iedibinātajai aktuālajai tendencei izvēlēties kapitāla brīvu apriti būtu jāprecizē abu attiecīgo pamatbrīvību piemērojamība. Es atstāšu te iezīmētu šo norādījumu, kas būtu jāattīsta turpmāk, un pievērsīšos sīkai 2004. gada 10. jūnija dekrēta pārbaudei. Uzreiz minēšu, ka valsts pienākumu neizpildes aspektu sadalījums šo secinājumu B daļas 2. iedaļas a) un b) sadaļā atbilst pamatbrīvībai, saskaņā ar kuru ir jāizvērtē pretrunīgais dekrēts.
50. Nobeigumā ir vērts minēt, ka no dokumentiem izriet, ka tieši bailes investēt, lai veiktu uzņēmējdarbību, bija iemesls, kāpēc Itālijas valsts pieņēma Komisijas kritizētos tiesību aktus. Lai gan tas nav vienīgais iemesls, tiem pamatā ir vēlme novērst, ka stratēģisko nozaru uzņēmumi nokļūtu tādu trešo valstu finanšu grupu rokās, kurām ir apšaubāma maksātspēja un kuru mērķi, iespējams, nav saderīgi ar dalībvalstu politiku.
B – Par apstrīdētā dekrēta samērīgumu
1) Prasība
51. Komisija savu prasību pamato ar to, ka apstrīdētajā dekrētā nav pietiekami noteikti kritēriji ārkārtējo tiesību izmantošanai un tāpēc investoriem nav zināms, kā valdība tās gatavojas izmantot. Šajā sakarā tā apgalvo, ka, tā kā tas ir sarakstīts ļoti vispārīgi, valsts iejauksies tikai tad, ja kāds investors gribēs iegūt lielu tādu uzņēmumu akciju paketi, kuri darbojas attiecīgajās ekonomikas nozarēs (aizsardzība, transports, telesakari, enerģija un citi publiskie pakalpojumi) (34), kas paredz, ka lēmums būs subjektīvs, atkarīgs tikai no investora īpašībām.
52. Tā piebilst, ka tādiem izteicieniem kā “nopietns un reāls apdraudējums” un “ārkārtēji veselības apdraudējumi” trūkst piemērotas objektivitātes un precizitātes, lai aprakstītu gadījumus, kuros tiek izmantotas šīs īpašās pilnvaras, sniedzot Itālijas iestādēm lielu rīcības brīvību un kavējot vai atrunājot investorus, it īpaši tos, kas grib iekārtoties Itālijā, lai ietekmētu uzņēmuma vadību.
53. Turklāt Kopienu iestāde turpinājumā apgalvo, ka, ja valsts tiesai būtu jāizskata sūdzība par īpašo tiesību izmantošanu kādā konkrētā lietā, arī tai nebūtu kritēriju, ar kuriem pamatot pārvaldes iestādes rīcības brīvības pārbaudi.
54. Visbeidzot, Komisija atzīmē, ka trūkst cēloniskas saites starp nepieciešamību garantēt enerģētikas produktu piegādi un uzņēmumu akcionāru kontroli, it īpaši nesaskaņotajās nozarēs. Saistībā ar darbību jomām, kurās valstu tiesību akti zināmā mērā ir saskaņoti, Komisija min Direktīvas 2003/54/EK (35), 2003/55/EK (36) un 2002/21/EK (37) (turpmāk tekstā – “Elektrības direktīva”, “Gāzes direktīva” un “Telesakaru direktīva”), norādot, ka tajās ir paredzēti pasākumi nepārtrauktas piegādes nodrošināšanai valsts mērogā šajās ekonomikas jomās.
55. Papildus jau minētajiem apgalvojumiem par strīda priekšmetu Itālijas valdība uzstāj, ka apspriedes ir jākoncentrē uz brīvības veikt uzņēmējdarbību aspektu, nevis un kapitāla brīvas aprites aspektu, jo apstrīdētie tiesību akti ir paredzēti, lai izšķirošā veidā iejauktos uzņēmumu vadībā.
56. Tā arī apstrīd elektrības un gāzes tirgu nozīmību, jo ar apstrīdēto dekrētu nav noteikts neviens strukturāls pasākums.
57. Tā min arī subsidiaritātes principu, apgalvojot, ka valsts tiesību akti var labāk regulēt situācijas, kas nopietni kaitē valsts interesēm gan publisko pakalpojumu, gan aizsardzības jautājumos.
2) Vērtējums
a) Priekšvārds
58. Pirms valsts pienākumu neizpildes iemeslu pārbaudes sākuma jānosaka parametri, ar kuru palīdzību tā jāveic.
59. Pirmkārt, tā kā Komisija prasībā nav iekļāvusi Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punktā paredzētās īpašās tiesības, jāsaprot, ka tās ir saderīgas ar EK līgumā garantēto brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti, kā jau es minēju iepriekš. Turklāt, tā kā tā iebilst tikai pret minētajā dekrētā regulēto mērķu samērīguma trūkumu, to pamatojums ir jāizvērtē saistībā ar šīm brīvībām.
60. Šajā sakarā šobrīd apspriežamā Itālijas tiesību norma, skaidri atsaucoties uz enerģijas piegādes un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saglabāšanu, ar to saistītās infrastruktūras drošību, valsts aizsardzību un sabiedrisko kārtību, kā arī ārkārtējiem veselības apdraudējumiem (38), piedāvā virkni iemeslu, lai pamatotu traucējumus, ko īpašo tiesību izmantošana varētu izraisīt iekšējā tirgū.
61. Otrkārt, kad tiek izvērtēta tādu valsts tiesību normu saderība ar Līgumu, kas iejaucas pamattiesībās, samērīguma principam ir jāveicina tirgu integrācija un Tiesa to izmanto stingrāk nekā gadījumos, kad tā to piemēro saistībā ar Kopienu iestāžu izdotām tiesību normām (39).
62. Turklāt, runājot par manu metodi, es gribu uzsvērt, ka dažādās apstrīdētajā dekrētā paredzēto īpašo tiesību izvērtēšanas metodes saskaņā, pirmkārt, ar Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu un, otrkārt, ar šīs pašas normas c) apakšpunktu ir vajadzīgas tāpēc, ka pirmo divu apakšpunktu likumība ir jāizvērtē saistībā ar EKL 56. pantu, bet trešā apakšpunkta likumība – saskaņā ar EKL 43. pantu.
b) Apstrīdētā dekrēta samērīgums, ņemot vērā Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētās tiesības
63. Šajos abos minētā panta apakšpunktos ir paredzētas ekonomikas ministra pilnvaras kopā ar ražošanas ministru iebilst pret to, ka investori iegādājas lielas tādu sabiedrību daļas, kas darbojas iepriekš minētajās nozarēs, ja šīs daļas dod vismaz 5 % balsstiesību (a) apakšpunkts), kā arī pret akcionāru nolīgumiem un līgumiem, ja tie atbilst vismaz 5 % balsstiesību (b) apakšpunkts) (40).
64. Līdz šim, trūkstot jēdziena “kapitāla aprite” definīcijai EK līgumā, judikatūrā ir atzīts, ka indikatīva nozīme piemīt Direktīvas 88/361/EEK pielikumā esošajai nomenklatūrai (41), saskaņā ar kuru šis jēdziens ietver tiešos ieguldījumus, ar kuriem tiek iegūtas līdzdalības tiesības kādā sabiedrībā ar tādu akciju turējuma palīdzību, kas sniedz iespēju iesaistīties tās vadībā un kontrolē, un netiešos ieguldījumus kā, piemēram, vērtspapīru iegādi kapitāla tirgū nolūkā ieguldīt naudu, bet bez vēlmes piedalīties uzņēmuma vadībā un kontrolē (saukti arī par “ieguldījumiem vērtspapīros”) (42).
65. Tiesa ir analizējusi abus šo darījumu veidus un valsts pasākumus, kas liedz vai apgrūtina attiecīgo sabiedrību akciju iegādi vai attur citu dalībvalstu uzņēmējus investēt šādu sabiedrību kapitālā, ir atzinusi par “ierobežojumiem” EKL 56. panta 1. punkta izpratnē (43).
66. Lai gan jau esmu norādījis, ka šajā prasībā netiek lūgts pārbaudīt norādītajiem ministriem piešķirtās īpašās tiesības, iepriekšējie paskaidrojumi liecina, ka tiesības iebilst pret tādu akciju pakešu pirkumu, kas ir vienāds ar vismaz 5 % no uzņēmuma kapitāla, kā arī aizliegt tādus nolīgumus, ko šo akciju īpašnieki varētu noslēgt ar citiem akcionāriem, attiecībā uz to saderību ar Kopienu tiesībām ir jānovērtē EKL 56. panta aspektā, jo ir acīmredzams, ka tās ietekmē akciju pirkšanu, turklāt ar skaidri atturošu raksturu.
67. Ar īpašumtiesībām uz šāda daudzuma vērtspapīriem vien nepietiek, lai nodrošinātu kontroli pār uzņēmumu, pat ja akcionāru sadalījums lielās akciju sabiedrībās investoru grupām ar relatīvi mazu akciju skaitu dod iespēju piedalīties uzņēmuma vadībā.
68. Koncentrējot analīzi uz Itālijas dekrēta samērīgumu, uzdrošinos apgalvot, ka tas neiztur pat piemērotības pārbaudi (44), jo, kā norāda Komisija, starp tiesībām celt iebildumus, kas noteiktas Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, un nosacījumiem to izmantošanai saskaņā ar minēto dekrētu nepastāv nekādas loģiskas saiknes.
69. Nav skaidrs, kādā veidā akciju iegāde vai nolīgumi starp akcionāriem var izraisīt jebkādu nopietnu un reālu apdraudējumu, kas radītu enerģētikas produktu piegādes pārtraukšanu vai tāpat nopietni un reāli traucētu publisko pakalpojumu sniegšanas turpināšanu. Tāpat nav skaidrs, kas ir domāts ar nopietnu un reālu apdraudējumu būtisko publisko pakalpojumu infrastruktūras un tīklu drošībai, kā arī valsts aizsardzībai vai sabiedrības drošībai un vēl jo mazāk, kas ir domāts ar ārkārtēju veselības apdraudējumu, lai cik slimi arī nebūtu investori, kas iegādājas akcijas, vai nolīguma puses akcionāru vidū.
70. Itālijas valdība nav sniegusi nevienu pierādījumu, kas varētu atspēkot Komisijas šaubas, kas tāpēc šķiet pamatotas. Šo negatīvo atzinumu pastiprina tas, ka kompetentajiem ministriem ir tiesības bez nekāda pamatojuma samazināt 5 % robežu, jo zem šīs procentu robežas pastiprinās iespaids, ka šo veto tiesību izmantošana ir pilnīgi patvaļīga (45).
71. Tādējādi nav tik svarīgi analizēt apgalvojumu par elektrības, gāzes un telesakaru direktīvu piemērojamību, jo tas nelabotu sākotnējo nepilnību, kas izpaužas kā loģiskas saiknes trūkums starp tiesībām un to izmantošanas regulējumu apstrīdētajā dekrētā. Turklāt šo tiesību aktu būtiskums ir apšaubāms, jo tie attiecas tikai uz konkurences regulēšanas aspektiem attiecīgajos tirgos un tajos ir ietvertas tikai minimālas kopējās normas publiskā pakalpojuma prasību izpildei (46).
72. Runājot par Itālijas valdības argumentu, ar kuru tā vēlas aizstāvēt dekrēta likumību, pamatojoties uz subsidiaritātes principu, jo tas nodrošina dalībvalstu tiesības iejaukties, lai aizsargātu savas būtiskās intereses, ir vērts norādīt, ka tā īstenošanai saskaņā ar paša EK līguma tekstu ir jānotiek, ievērojot tā vispārīgos noteikumus un mērķus it īpaši attiecībā uz pilnīgu aquis communautaire ievērošanu (47).
73. Turklāt Tiesa ir lēmusi, ka, lai gan dalībvalstīm ir brīvība detalizēti noteikt sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības atbilstoši valsts vajadzībām, [Kopienas] aspektā šīs prasības tiek interpretētas stingri, tādējādi to apmēru nevar noteikt vienpusēji bez Eiropas Savienības iestāžu kontroles (48).
74. Tāpat Tiesa ir piebildusi, ka iepriekšējas atļaujas sistēma tiešajām ārvalstu investīcijām (49) vai citas veto sistēmas a posteriori (50), kas tikai vispārīgi nosaka finanšu darījumus, kuriem tās ir piemērojamas sabiedriskās kārtības vai valsts drošības ietekmēšanas dēļ, neļauj ieinteresētajām personām zināt konkrētos apstākļus, kuros ir nepieciešama ex ante piekrišana vai tiks celti iebildumi. Tiesa pati ir kritizējusi šādu neprecizitāti no EKL 56. panta atvasinātu personu tiesību un pienākumu aspektā kā pretēju tiesiskās drošības principam.
75. Rezumējot, izmantojot tik neskaidru formulējumu, subsidiaritātes princips saskaras ar tiesiskās drošības principu, kura ievērošanu Tiesa ir noteikusi, lai izvairītos no to pienākumu pārliekas stingrības, ko dalībvalstis uzņēmušās saskaņā ar Līgumu.
76. Atbilstoši minētajiem apsvērumiem ierosinu Tiesai atzīt, ka, pieņemot tādas tiesību normas kā 2004. gada 10. jūnija Ministru padomes prezidenta dekrēta 1. panta 2. punkts saistībā ar Budžeta likuma 4. panta 227. punkta a) un b) apakšpunktu, Itālijas Republika nav izpildījusi EK līguma 56. pantā paredzētos pienākumus.
c) Par apstrīdētā dekrēta samērīgumu saistībā ar Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu
77. Atgādināšu, ka apskatāmā tiesību norma pakļauj ekonomikas un ražošanas ministru veto lēmumus par sabiedrību likvidēšanu, pārvietošanu, apvienošanu, sadalīšanu, juridiskās adreses pārcelšanu uz ārzemēm, izmaiņām saistībā ar sabiedrības mērķi vai statūtiem, ja tiek izbeigtas vai mainītas īpašās tiesības attiecīgajos publiskajos uzņēmumos.
78. Šo secinājumu 49. punktā es apsvēru, kā skaidrāk nošķirt gadījumus, uz kuriem attiecas kapitāla brīva aprite, un gadījumus, kuri ietilpst brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērojamībā, noliedzot to automātisku vienādošanu, tos pārbaudot EK līgumā garantēto pamatbrīvību aspektā.
79. Šajā sakarā esmu pārliecināts, ka Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētie pasākumi attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tiesa judikatūrā ir norādījusi, ka, lai noskaidrotu, uz kuru no aprites brīvībām attiecas valsts tiesību akti, ir jāņem vērā šo tiesību akta mērķis (51), piebilstot, ka valsts tiesību akti, kas ir piemērojami, ja vienas dalībvalsts pilsonim pieder kapitāldaļas citā dalībvalstī reģistrētā sabiedrībā, kas tam ļauj zināmā mērā ietekmēt šīs sabiedrības lēmumus un noteikt tās darbību, ietilpst brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā (52).
80. Tomēr tam, kas ierosina vai atbalsta šādu lēmumu pieņemšanu, ir jāpieder pietiekamam skaitam akciju, lai panāktu akcionāru kopsapulces piekrišanu, jo tikai tādā pozīcijā šī persona varēs iegūt nepieciešamo balsu vairākumu, lai tik nopietni ietekmētu uzņēmuma darbību. Daži lēmumi faktiski pat var apdraudēt uzņēmuma pastāvēšanu, un tāpēc valstu likumdevēji drošības pēc to pieņemšanai ir ieviesuši noteikumu, kurā tiek prasīts kvalificēts balsu vairākums no akcionāru kopsapulcē pārstāvētā kapitāla (53).
81. Katrā ziņā naudas pārrobežu kustība, ko rada vērtspapīru paketes iegūšana, bez ierobežojumiem ir notikusi agrākā stadijā, kas pilnībā noliedz saistību ar kapitāla brīvu apriti. Turklāt, lai gan nav izslēgta zināma tiesību aktu atturoša iedarbība (izraisot to, ka ārvalstu investoru vairs neinteresē uzņēmumi, kas savos statūtos ietver tādu noteikumu kā šeit apskatāmais), liela daļa no pasākumiem, par kuriem ir runa, ir saskaņoti Kopienas mērogā atbilstoši brīvībai veikt uzņēmējdarbību, konkrēti saskaņā ar EKL 44. panta 2. punkta g) apakšpunktu (54). Nekas nav loģiskāk, ja ņem vērā visus Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētos lēmums, kā šī Līgumā paredzētā pamatbrīvība.
82. Katrā ziņā nav vērts īpaši pievērsties pasākumu klasifikācijai, jo apstrīdēta ir nevis to likumība, bet gan to piemērošanas kritēriji saskaņā ar apstrīdēto dekrētu. Tomēr es vēlos atkārtot, ka esmu pilnīgi pārliecināts, ka šāda veida sabiedrību orgānu rīcība ir jāizvērtē saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību, kas noteikta EKL 43. pantā, nevis kapitāla apriti, kuras nozīme man nešķiet acīmredzama, pat ja būtu apgalvotā atturošā iedarbība uz ārvalstu fondiem, jo to saistība ir ļoti vāja.
83. Atgriežoties pie minētā dekrēta samērīguma pārbaudes, es domāju, ka veto tiesības citu darbību, nevis sabiedrības statūtu izmaiņu, ar kurām tiek izbeigtas vai mainītas publisko uzņēmumu īpašās tiesības, gadījumā ir piemērotas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, jo, piemēram, uzņēmuma likvidācija un tās mērķa izmaiņas var pārtraukt enerģētiskās piegādi un/vai citu pakalpojumu sniegšanu pretēji dalībvalsts leģitīmām un būtiskām interesēm, rūpējoties par tās pilsoņu labklājību.
84. Tomēr man ir nopietnas šaubas par to nepieciešamību, jo pastāv risinājumi, kas mazāk ietekmē kopējā tirgus darbību un kas ārvalstu investoru darbībām nodrošina lielāku paredzamību. Es konkrēti domāju iespēju, ka Itālijas valsts saglabātu bloķējošo minimumu sabiedrībās, kurās tā vēlas turpināt savu dalību.
85. Jau esmu minējis Eiropas sabiedrību tiesībās neapstrīdētu viedokli, kas tādus lēmumus, kāds iekļauts Dekrētlikuma Nr. 332 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā, pakļauj ne tikai akcionāru kopsapulces, parasti – ārkārtas kopsapulces, pastiprinātam vai kvalificētam vairākumam, bet arī kvorumam.
86. Šajā sakarā tādas vērtspapīru paketes, ar kuru pietiek, lai vājinātu jebkādu nodomu pakļaut sabiedrības, kas sniedz publiskos pakalpojumus, uzņēmuma nolīgumam par šeit apstrīdētajiem punktiem, paturēšanai, ja tas netiek ļaunprātīgi izmantots, ir neapšaubāmas priekšrocības tādā ziņā, ka vispārējās intereses, kas minētas attiecīgajos administratīvo tiesību aktos, tiek pieskaņotas valsts sabiedrību tiesībām, nepārkāpjot Kopienu tiesības. Praktiski visos gadījumos šāds risinājums turklāt nozīmē, ka valstij netiek radītas papildu izmaksas, jo nenotiek konkrēta kapitāla daļu daudzuma ieguve, bet, ņemot vērā šādu uzņēmumu, kas vēl nesen bija pilnīgā valdības kontrolē, īpašības valsts iestādes iegūst tikai tādu daudzumu akciju, kas ir piemērots, lai turpinātu kontrolēt šādu uzņēmumu likteni.
87. Turklāt, tā kā ir leģitīmi, ka valsts izjūt pienākumu kontrolēt publisko pakalpojumu sniegšanu un to piegādes nepārtrauktību un stabilitāti, nekas valstij neliedz piešķirt enerģētikas, telesakaru un citu jomu regulējošajām iestādēm tiesības raudzīties, lai elektrības uzņēmuma likvidēšana, kas izraisītu tik svarīgu preču un pakalpojumu sniedzēja izzušanu, neietekmētu pilsoņus.
88. Rezumējot, apstrīdētais dekrēts nav samērīgs ne ar tiesībām, kuru ieviešanai tas ir paredzēts, ne ar Kopienu tiesībām. Tādējādi ierosinu Tiesai atzīt, ka Itālijas Republika, pieņemot tādas tiesību normas kā dekrēta 1. panta 2. punkts saistībā ar Budžeta likuma 4. panta 227. punkta c) apakšpunktu, nav izpildījusi EKL 43. pantā paredzētos pienākumus.
d) Epilogs
89. Komisijas pret Itālijas Republiku celtā prasība īpaši attiecas uz zināma daudzuma daļu iegādi, ko trešo valstu investori veic uzņēmumos, kuri darbojas nozarēs, kas tiek uzskatītas par stratēģiskām, vai sabiedrisko pakalpojumu jomā, un kas dažreiz rada Eiropas valdību greizsirdību. Tas ir acīmredzami izriet no Itālijas valdības iebildumu raksta, kurā tā norāda, ka (apstrīdētā dekrēta) kritērijus varot konkretizēt tikai atkarībā no akciju ieguvēja īpašībām (55).
90. Ir pat apgalvots, ka tiesību aktu “zelta akciju” jomā centrālā ideja ir saistīta ar apstākļiem, kuros uzņēmumi, kas neatrodas Eiropā, var baudīt privilēģijas, kas atvasinātas no īpašumtiesībām uz uzņēmumiem svarīgākās nozarēs, noraidot tādus risinājumus kā savstarpējība un izvēloties nolīgumus, ar kuriem ar akcionāru vairākuma piekrišanu statūtos tiek ietvertas zelta akcijas (56).
91. Ņemot to vērā, šķiet, ka manis ierosinātā pieeja pietiekami respektē dalībvalstu bažas attiecībā uz trešo valstu investoru grupām. Raksturojot valsts dekrētu par Budžeta likuma 4. panta 227. punkta a) un b) apakšpunktā paredzēto īpašo tiesību izmantošanu kā nesamērīgu un tāpēc pretēju EKL 56. pantam, Itālijas Republika kritizēto tiesību aktu nevar piemērot ne pret dalībvalstu, ne pret trešo valstu valsts piederīgajiem, jo kapitāla brīva aprite, kā minēts iepriekš, ir piemērojama attiecībā pret trešām valstīm.
92. Savukārt valdības patur zināmu rīcības brīvību, lai kavētu trešo valstu investorus ar apšaubāmiem mērķiem, ierobežojot to iespējas rīkoties saskaņā ar Budžeta likuma 4. panta 227. punkta c) apakšpunktu. Tas, ka šo uzņēmuma dzīvē strukturālo lēmumu veto nesaderība ar brīvību veikt uzņēmējdarbību ir tikusi izvērtēta EKL 43. panta aspektā, praktiski dalībvalstīm neliedz to piemērot pret lieliem trešo valstu akcionāriem, jo uz tiem neattiecas pamatbrīvība – tiesības veikt uzņēmējdarbību.
VI – Par tiesāšanās izdevumiem
93. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
VII – Secinājums
94. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai:
1) atzīt, ka, pieņemot tādas tiesību normas kā 2004. gada 10. jūnija dekrēta 1. panta 2. punkts, kurā noteikti kritēriji to īpašo tiesību izmantošanai, kas paredzētas Dekrētlikuma Nr. 332 2. pantā, kurš ar grozījumiem apstiprināts ar 1994. gada 30. jūlija Likumu Nr. 474, ar labojumiem, kas izriet no Budžeta likuma, Itālijas Republika nav izpildījusi EKL 56. panta 1. punktā paredzētos pienākumus saistībā ar Budžeta likuma 4. panta 227. punkta a) un b) apakšpunktu, kā arī EKL 43. pantā paredzētos pienākumus saistībā ar minētās tiesību normas c) apakšpunktu;
2) piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.