Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 26. februārī Eiropas Savienības Padome iesniedza par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2020. gada 16. decembra spriedumu lietā T-315/19, BT/Komisija

(lieta C-138/21 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Savienības Padome (pārstāvji: M. Bauer un R. Meyer)

Pārējie lietas dalībnieki: BT, Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Association internationale des anciens de l’Union européenne (AIACE Internationale)

Prasījumi

apmierināt apelācijas sūdzību un atcelt pārsūdzēto spriedumu;

izskatīt lietu un noraidīt pirmajā instancē celto prasību kā nepamatotu;

piespriest prasītājiem pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas Padomei radušies šajā tiesvedībā un tiesvedībā pirmajā instancē.

Pamati un galvenie argumenti

Lai pamatotu apelācijas sūdzību, Padome izvirza četrus pamatus.

Pirmais un galvenais pamats ir balstīts uz tiesību kļūdām saistībā ar atšķirīgas attieksmes pastāvēšanu, piešķirot apgādnieka zaudējuma pensiju atbilstoši Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 18. vai 20. pantam, starp, no vienas puses, bijušā ierēdņa, kas laulību noslēdzis pirms dienesta attiecību izbeigšanas, pārdzīvojušo laulāto, un, no otras puses, bijušā ierēdņa, kas laulību noslēdzis pēc dienesta attiecību izbeigšanas, pārdzīvojušo laulāto. Padomes skatījumā, Vispārējā tiesa nav izvērtējusi attiecīgo situāciju salīdzināmību saistībā ar visiem tām raksturīgajiem elementiem – tostarp un it īpaši, attiecīgo juridisko situāciju salīdzināmību – ievērojot Savienības tiesību akta, kurā paredzēts šo situāciju nošķīrums, proti, Civildienesta noteikumu, priekšmetu un mērķi kopumā. Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatējot, ka laulību noslēgšanas datums ir vienīgais elements, atbilstoši kuram jānosaka, vai piemērojams Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 18. vai 20. pants, lai gan atšķirīgu attieksmi attaisno būtiska faktiska un juridiska atšķirība starp ierēdņa, kuram ir piešķirts viens no Civildienesta noteikumu 35. pantā paredzētajiem administratīvajiem statusiem, juridisko situāciju un bijušā ierēdņa juridisko situāciju.

Otrais pamats, kas izvirzīts pakārtoti, ir balstīts uz tiesību kļūdām saistībā ar Savienības likumdevēja izdarīto izvēļu pārbaudes tiesā apjomu. Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz “vienkāršu” Savienības likumdevēja rīcības brīvību, kas “ietver nepieciešamību pārliecināties, vai Savienības likumdevējs nav rīkojies nesamērīgi, uzskatot, ka radītā atšķirīgā attieksme varētu būt piemērota un nepieciešama izvirzītā mērķa sasniegšanai”. Tiesa Savienības likumdevējam ir atzinusi plašu rīcības brīvību tam piešķirto pilnvaru īstenošanā jomās, kurās tam ir jāizdara izvēle ar politiku, ekonomiku vai sociālām lietām saistītos jautājumos un kurās tam ir jāveic sarežģīti novērtējumi un izvērtējumi, kas tā ir sociālā nodrošinājuma sistēmas uzlabošanas jomā. Tādēļ runa nav par to, vai šādā jomā veiktais pasākums bija vienīgais vai labākais iespējamais. Proti, šī pasākuma tiesiskumu var ietekmēt tikai tā acīmredzami nepiemērotais raksturs attiecībā uz kompetento iestāžu noteikto mērķi. Veicot pārbaudi, kas pārsniedz attiecīgā pasākuma acīmredzamas nepiemērotības pārbaudi, Vispārējā tiesa likumdevēja vērtējumu ir aizstājusi ar savējo un tādējādi pārkāpusi tiesiskuma pārbaudes robežas.

Trešais pamats, kas izvirzīts pakārtoti, ir balstīts uz Vispārējās tiesas pieļautajām tiesību kļūdām, pārbaudot atšķirīgās attieksmes pamatotību. Vispirms šajā pārbaudē Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu attiecībā uz likumdevēja izdarīto izvēļu pārbaudes pilnvaru apjoma noteikšanu. Turpinājumā Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā judikatūru, atbilstoši kurai pierādījumi par tiesību akta normas neatbilstību primārajām tiesībām ir jāsniedz prasītājam, un nevis iestādēm, kas ir attiecīgā akta autores, jāpierāda šī akta tiesiskums. Visbeidzot, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārbaudot atšķirīgās attieksmes pamatotību atbilstoši judikatūrai, saskaņā ar kuru LESD mērķiem kaitējoša pasākuma attaisnošanai nav pietiekams vispārējs pieņēmums par krāpšanu, lai secinātu, ka Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 20. pantā ir nostiprināta “vispārēja un neatspēkojama prezumpcija par krāpšanu attiecībā uz laulību, kas ir ilgusi mazāk nekā piecus gadus”.

Ceturtais pamats ir balstīts uz tiesību kļūdām un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi saistībā ar Vispārējās tiesas konstatējumiem par nediskriminācijas vecuma dēļ principa pārkāpumu. Vispirms, pārsūdzētā sprieduma 61. punktā Vispārēja tiesa piemin te pārdzīvojušā laulātā vecumu, te ierēdņa vai bijušā ierēdņa vecumu, tādējādi neizpildot pienākumu norādīt pamatojumu. Turpinājumā, konstatējums par īpašas nelabvēlīgas situācijas esamību konkrēta vecuma personām vai konkrēta vecuma grupā ietilpstošām personām ir tostarp atkarīgs no pierādījuma, ka attiecīgais tiesiskais regulējums negatīvi ietekmē ievērojami lielāku konkrēta vecuma personu daļu salīdzinājumā ar cita vecuma personām, un tāda šajā lietā nav. Visbeidzot, pieņemot, ka pastāv atšķirīga attieksme, kas netieši ir balstīta uz bijušā ierēdņa vecumu viņa laulības noslēgšanas dienā, Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi, vai šī attieksme tomēr bija atbilstoša Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktam un vai atbilda tās 52. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem.

____________