EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS RĪKOJUMS
(trešā palāta)

2014. gada 20. martā

Lieta F‑44/13

Françoise Michel

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdnis – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Darba samaksa – Darbs trešā valstī – Piemaksa par dzīves apstākļiem – Piemaksas aprēķināšana – Nodokļa, ko uzliek apgādnieka zaudējuma pensijai, kļūdaina ņemšana vērā – Iecēlējinstitūcijas kļūda – Prasība atlīdzināt nodarītos zaudējumus – Paziņojuma par algu galīgais raksturs – Ierēdnim saistošais noilguma termiņš – Civildienesta noteikumu 85. pants – Nepiemērojamība – Reglamenta 76. pants – Acīmredzami nepieņemama prasība

Priekšmets      Prasība, kura ir celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas EAEK līgumam piemērojams saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru F. Michel būtība lūdz atcelt Eiropas Komisijas iecēlējinstitūcijas, kas ir pilnvarota iecelt amatā (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”), 2013. gada 25. janvāra lēmumu, ar kuru šī iecēlējinstitūcija tikai daļēji ir apmierinājusi viņas sūdzību, pieteikuma novēlotas iesniegšanas dēļ atsakoties viņai pilnībā atlīdzināt zaudējumus, kas saistīti ar aprēķina kļūdām par teju desmit gadu summu, kura viņai pienācās kā piemaksa par dzīves apstākļiem

Nolēmums      Prasību noraidīt kā daļēji acīmredzami nepieņemamu un daļēji acīmredzami nepamatotu. F. Michel sedz savus tiesāšanās izdevumus pati un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pamati – Tāda iecēlējinstitūcijas lēmuma prettiesiskums, kurš nav apstrīdēts noteiktajā termiņā – Nepieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņu celta prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Termiņi – Absolūts raksturs

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

3.      Ierēdņu celta prasība – Iestādei adresēts lūgums atlīdzināt zaudējumus – Atsaukšanās uz grūtībām saprast noteikumus, kas regulē viņas situāciju, lai pamatotu pieteikuma novēlotu iesniegšanu – Nepieļaujamība – Administrācijas labprātīgs pabalsta maksājums, izmantojot iesniedzēja norādītos aprēķinus – Prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu termiņu piemērojamība – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu 85. panta otrā daļa un 90. panta 1. punkts)

4.      Ierēdņi – Darba samaksa – Tiesības uz procentiem par termiņa nokavēšanu – Nosacījumi

1.      Ierēdnis vai darbinieks, kurš nav apstrīdējis viņam nelabvēlīgus aktus, savlaicīgi iesniedzot sūdzību un pēc tam prasību par tiesību akta atcelšanu, nevar labot šo bezdarbību un tādējādi sev izkārtot jaunu termiņu prasības celšanai, izmantojot vēlāk celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, kuras priekšmets ir panākt finansiālu iznākumu, kas ir identisks iznākumam, kurš būtu izrietējis no savlaicīgas prasības atcelt minētos tiesību aktus.

(skat. 45. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1993. gada 13. jūlijs, Moat/Komisija, T‑20/92, 46. punkts

Civildienesta tiesa: 2011. gada 28. septembris, Hecq/Komisija, F‑12/11, 50. punkts, un tajā minētā judikatūra

2.      Sūdzību iesniegšanas un prasību celšanas termiņi, kas ir absolūti un nav nedz lietas dalībnieku, nedz tiesnešu rīcībā, ir domāti, lai Savienības iestādēs nodrošinātu to pareizai darbībai nepieciešamo tiesisko noteiktību, tādējādi novēršot Savienības tiesību aktu nebeidzamu apšaubīšanu, kas rada tiesiskas sekas, kā arī novērst visa veida diskrimināciju vai patvaļīgu rīcību tiesvedībā. Tātad iespēja iesniegt pieteikumu Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē neļauj ierēdnim neievērot Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā noteiktos termiņus sūdzības un prasības iesniegšanai, lai ar šādu vēlāk iesniegtu pieteikumu netieši apstrīdētu agrāku lēmumu, kas nav ticis apstrīdēts noteiktajos termiņos.

Ņemot vērā šādu termiņu absolūto raksturu, fakts, ka iestāde piekrīt pēc būtības izskatīt daļēji novēloti iesniegtu sūdzību, kas līdz ar to ir nepieņemama, nerada pamatu atkāpties no obligāto termiņu sistēmas.

(skat. 46. un 68. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1986. gada 13. novembris, Becker/Komisija, 232/85, 8. punkts

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 29. janvāris, Adriaenssens u.c./Komisija, T‑7/94, 27. un 33. punkts, un tajos minētā judikatūra; 1998. gada 24. marts, Meyer u.c./Tiesa, T‑181/97, 31. punkts; 2008. gada 5. marts, Combescot/Komisija, T‑414/06 P, 43. punkts, un tajā minētā judikatūra

3.      Ierēdnis nevar pamatot novēlotu prasību atlīdzināt zaudējumus saistībā ar viņa atalgojuma nodokļa bāzi, atsaucoties uz grūtībām identificēt un saprast aprēķināšanas noteikumus. Uzskatāms, ka parasti rūpīgs ierēdnis zina Civildienesta noteikumus, it īpaši viņa atalgojumu regulējošās normas.

Turklāt apstāklis, ka iecēlējinstitūcija ir nolēmusi pilnībā labprātīgi ieinteresētās personas labā ar atpakaļejošu datumu veikt pareizus aprēķinus par pabalstu, kura saņemšanas nosacījumus viņš ir izpildījis un kas iepriekš ticis aprēķināts, ņemot vērā strīdīgo nodokļa bāzi, neļauj viņam, mutatis mutandis, pamatoties uz piecu gadu termiņu, kas ir noteikts Civildienesta noteikumu 85. panta otrās daļas otrajā teikumā. Katrā ziņā iestāde nav pieļāvusi dienesta pārkāpumu, nepievēršot ierēdņa uzmanību kāda pabalsta aprēķināšanas noteikumiem. Tādas iestādes situācija, kurai jānodrošina tūkstošiem dažāda veida algu un pabalstu maksājumi saviem ierēdņiem un darbiniekiem, nav salīdzināma ar ierēdņa situāciju, kuram ir personiska interese pārbaudīt savus ikmēneša saņemtos maksājumus.

(skat. 52.–54. un 69.–73. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1975. gada 18. marts, Acton u.c./Komisija, 44/74, 46/74 un 49/74, 29. punkts; 1987. gada 27. oktobris, Houyoux un Guery/Komisija, 176/86 un 177/86, 9. un 14.–16. punkts

Pirmās instances tiesa: 1994. gada 10. februāris, White/Komisija, T‑107/92, 47. punkts; 2002. gada 5. novembris, Ronsse/Komisija, T‑205/01, 52. punkts; 2007. gada 16. maijs, F/Komisija, T‑324/04, 144. punkts, un tajā minētā judikatūra

Civildienesta tiesa: 2014. gada 12. marts, CR/Parlaments, F‑128/12, 45. punkts, un tajā minētā judikatūra

4.      Ja administrācijas pieļauta kļūda, piemērojot kādu Civildienesta noteikumu normu, nepārsniedz bieži sastopamu kļūdu un labojumu ietvarus, kas var ieviesties mēnešalgu aprēķinos, un tās izdarīšana attiecīgajam ierēdnim ir vai nu labvēlīga, vai arī, gluži pretēji, nelabvēlīga, normāli ir tas, ka, ja šīs kļūdas tiek labotas, tiklīdz tās tiek atklātas, nokavējuma procenti netiek prasīti nedz no ierēdņa, nedz no administrācijas, pieņemot, ka labojumi, kas tiek veikti pēc sūdzības vai prasības pieteikuma neatšķiras no bieži sastopamiem labojumiem, izņemot ārkārtas gadījumus, kad runa ir par rupjām iecēlējinstitūcijas kļūdām.

Katrā ziņā nokavējuma procentu piespriešana par summu, ko iestāde ir plānojusi atlīdzināt labprātīgi, ir iedomājama tikai tad, ja, pirmkārt, galvenā prasījuma summa ir skaidri zināma vai vismaz nosakāma, pamatojoties uz pierādītiem objektīviem faktiem, un, otrkārt, ja administrācija pēc tam ir nepamatoti kavējusies ar attiecīgā maksājuma veikšanu.

(skat. 80. un 82. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1977. gada 13. oktobris, Gelders–Deboeck/Komisija, 106/76, 26.– 29. punkts

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 12. marts, Weir/Komisija, T‑361/94, 52. punkts, un tajā minētā judikatūra