VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2021. gada 29. septembrī (*)

Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Dokumenti, kas saistīti ar valsts atbalsta atgūšanas procedūru pēc lēmuma, ar kuru tas atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots to atgūt – Piekļuves atteikums – Izņēmums saistībā ar pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību – Sevišķas sabiedrības intereses – Nediskriminācijas princips – Pienākums norādīt pamatojumu

Lietā T‑569/19

AlzChem Group AG, Trostberga [Trostberg] (Vācija), ko pārstāv A. Borsos un J. Guerrero Pérez, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv C. Ehrbar un K. Herrmann, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2019. gada 22. jūlija Lēmumu C(2019) 5602 final, ar kuru prasītājai tiek atteikta piekļuve dokumentiem, kas saistīti ar valsts atbalsta atgūšanas procedūru pēc lēmuma, ar kuru tas atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un uzdots to atgūt,

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Špīlmans [D. Spielmann], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. SpineanuMatei] (referente) un R. Mastrojāni [R. Mastroianni],

sekretārs: I. Pollalis, administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 23. marta tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Lēmumā (ES) 2015/1826 (2014. gada 15. oktobris) par valsts atbalstu SA.33797 (2013/C) (ex 2013/NN) (ex 2011/CP), ko Slovākija sniegusi uzņēmumam NCHZ (OV 2015, L 269, 71. lpp.), Komisija tostarp norādīja, ka Novácke chemické závody, a.s. (turpmāk tekstā – “NCHZ”), kas ir Slovākijas ķīmiskās rūpniecības uzņēmums, tā bankrota procedūras ietvaros ir saņēmis nelikumīgu un ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu. Tā nolēma, ka NCHZ, kā arī Fortischem, a.s. kā tā saimnieciskajam pēctecim šis atbalsts ir jāatmaksā.

2        Prasītāja AlzChem Group AG ir Vācijas uzņēmums, kas darbojas ķīmijas nozarē un kas ir iesaistīts kā ieinteresētā puse procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts Lēmums 2015/1826.

3        Par Lēmumu 2015/1826 tika celtas divas prasības par daļēju tā atcelšanu. Vispārējā tiesa ar 2019. gada 24. septembra spriedumu lietā Fortischem/Komisija (T‑121/15, EU:T:2019:684) šo prasību noraidīja kā nepamatotu. Vispārējā tiesa ar 2018. gada 13. decembra spriedumu lietā AlzChem/Komisija (T‑284/15, EU:T:2018:950) atcēla Lēmuma 2015/1826 2. pantu.

4        Ar 2019. gada 12. aprīļa vēstuli prasītāja Komisijai iesniedza piekļuves pieteikumu dokumentiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.). Šis pieteikums attiecās uz atbilstošajiem Komisijas rīcībā esošajiem dokumentiem, tostarp Excel darblapām, Word dokumentiem vai iekšējām datubāzēm, kurās ir informācija par atgūšanas procedūras virzību un par valsts atbalsta summu, kuru Slovākijas Republika bija atguvusi pēc Lēmuma 2015/1826 pieņemšanas (turpmāk tekstā – “pieprasītie dokumenti”).

5        Komisija noraidīja šo lūgumu ar 2019. gada 24. aprīļa vēstuli, pamatojot, ka uz to attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā un 3. punktā minētie izņēmumi. Tā arī norādīja, ka nav izvirzīts neviens arguments, kas pierādītu sevišķu sabiedrības interešu esamību, kuras pamatotu pieprasīto dokumentu izpaušanu, un ka daļēja piekļuve nav iespējama.

6        Prasītāja ar 2019. gada 15. maija vēstuli Komisijai iesniedza atkārtotu pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu. Tā apstrīdēja Komisijas atteikumu, tostarp apgalvojot, ka tās pieteikums neattiecas ne uz vienu dokumentu, kas ietilpst Komisijas izņēmumos, un ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato pieprasīto dokumentu izpaušanu. Turklāt tā lūdza daļēju piekļuvi šiem dokumentiem vai piekļuvi tiem Komisijas telpās.

7        Komisija 2019. gada 11. jūnijā norādīja prasītājai, ka tās atkārtotais pieteikums tiek izskatīts, bet tai netiks sniegta atbilde noteiktajā termiņā, un ka atbildes sniegšanas termiņš uz šo pieteikumu ir pagarināts par piecpadsmit darba dienām atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktam. Tā 2019. gada 1. jūlijā norādīja prasītājai, ka nav bijis iespējams apkopot visu informāciju, kas nepieciešama tās pieteikuma pilnīgai analīzei un galīgā lēmuma pieņemšanai, un ka galīgais lēmums tikšot nosūtīts iespējami drīz.

II.    Apstrīdētais lēmums

8        Ar 2019. gada 22. jūlija Lēmumu C(2019) 5602 final (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija atteicās nodrošināt prasītājai piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, uzskatot, ka uz tiem attiecas, pirmkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar izmeklēšanas darbību aizsardzību un, otrkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību.

9        Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu Komisija uzskatīja, ka pieprasītie dokumenti nav tikai daļa no administratīvās lietas materiāliem saistībā ar izmeklēšanu par valsts atbalstu, bet tie attiecas arī uz izmeklēšanu saistībā ar lēmuma par nelikumīgu valsts atbalstu īstenošanu.

10      Pirmām kārtām, Komisija norādīja, ka saskaņā ar judikatūru pastāv vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, atbilstoši kurai administratīvās lietas dokumentu par procedūru valsts atbalsta jomā izpaušana kaitētu izmeklēšanas par šādiem atbalstiem mērķiem, pat ja procedūra ir pabeigta. Tā uzskatīja, ka pieprasītie dokumenti, kuros ir ietverta informācija par attiecīgā valsts atbalsta atgūšanas procedūras virzību, kas Slovākijas iestādēm bija jāveic saskaņā ar Lēmumu 2015/1826, ietilpst administratīvajā lietā saistībā ar izmeklēšanu par šo atbalstu, kurš nebija pilnībā atgūts.

11      Otrām kārtām, Komisija precizēja, ka nelikumīga valsts atbalsta atgūšanas posmā tā, aktīvi sadarbojoties ar attiecīgo dalībvalsti, pārliecinājās par pareizu lēmuma par šo atbalstu īstenošanu un līdz ar to tās veiktās darbības un pasākumi bija cieši saistīti ar tās izmeklēšanu par šo atbalstu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Turklāt tā norādīja, ka valsts atbalsta atgūšanas posms iekļaujas strukturētā un formalizētā procedūrā, kas ir izmeklēšana minētās tiesību normas izpratnē. Tā uzskatīja, ka, tā kā lēmuma par valsts atbalstu neizpilde var būt pamats, lai sāktu procedūru pienākumu neizpildes dēļ, šī lēmuma īstenošanas posms ir jāuzskata par pirmstiesas procedūru, kas līdzinās LESD 258. pantā paredzētajai procedūrai, attiecībā uz kuru Tiesa atzina, ka pastāv vispārēja konfidencialitātes prezumpcija. Līdz ar to pieprasīto dokumentu izpaušana sabiedrībai varētu kaitēt ar Slovākijas Republiku uzsāktajam dialogam, kura mērķiem uzticēšanās gaisotne bija būtiska.

12      Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu Komisija norādīja, ka judikatūrā ir atzīta dokumentu, kas ietilpst kādā no tās lietas materiāliem, vispārēja konfidencialitātes prezumpcija neatkarīgi no tā, vai piekļuves pieteikums attiecas uz pabeigtu vai notiekošu pārbaudes procedūru. Šajā lietā pieprasītie dokumenti atklājot detalizētu informāciju par attiecīgo uzņēmumu sāktā atgūšanas procesa virzību un dažādajiem posmiem. Šī komerciālā informācija esot konfidenciāla. Ņemot vērā lēmuma par nelikumīgu valsts atbalstu izpildes posma divpusējo raksturu, dokumentu par attiecīgo uzņēmumu atgūšanas procesa virzību pirms šī atbalsta faktiskās atgūšanas priekšlaicīga izpaušana radītu tiem kaitējumu, un galu galā kaitētu valsts atbalsta procedūras mērķiem, nevis veicinātu pārskatāmību.

13      Treškārt, Komisija noraidīja daļējas piekļuves pieteikumu vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas dēļ, kas piemērojama pieprasītajiem dokumentiem.

14      Ceturtkārt, Komisija uzskatīja, ka apsvērumi, uz kuriem prasītāja atsaucās, lai pierādītu sevišķu sabiedrības interešu esamību, ir diezgan vispārīgi. Tā uzskata – tas, ka pieprasītie dokumenti attiecās uz administratīva rakstura izmeklēšanu un neattiecas uz leģislatīvajiem aktiem, attiecībā uz kuriem judikatūrā ir atzīta lielāka pārskatāmība, un tas, ka tā publicēs informāciju par attiecīgā valsts atbalsta atgūšanu pēc atgūšanas procedūras galīgās pabeigšanas, tostarp atmaksāto summu, zaudēto summu un atgūto procentu summu, vēl jo vairāk pamato secinājumu par sevišķu sabiedrības interešu neesamību šajā lietā.

III. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

15      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 15. augustā, prasītāja cēla šo prasību.

16      Pēc tiesneses referentes priekšlikuma Vispārējā tiesa (piektā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2021. gada 23. marta tiesas sēdē.

17      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

18      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

IV.    Juridiskais pamatojums

19      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus – ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauta tiesību kļūda un acīmredzama kļūda vērtējumā, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā un 3. punktā paredzētos izņēmumus; ar otro pamatu tiek apgalvots, ka neesot izpildīts pienākums pamatot piekļuves atteikumu pieprasītajiem dokumentiem nekonfidenciālajā versijā vai Komisijas telpās atbilstoši šīs pašas regulas 4. panta 6. punktam un 10. pantam.

A.      Ievada apsvērumi par pārsūdzamo tiesību aktu identificēšanu un termiņu prasības celšanai

20      Prasītāja apgalvo, ka Vispārējās tiesas judikatūrā attiecībā uz Regulu Nr. 1049/2001, šķiet, ir vairākas nesakritības un pretrunas saistībā ar pārsūdzamā tiesību akta identificēšanu un prasības celšanas termiņa sākumu. Tādējādi judikatūras, it īpaši sprieduma, 2010. gada 10. decembris, Ryanair/Komisija (no T‑494/08 līdz T‑500/08 un T‑509/08, EU:T:2010:511), analīze ļaujot secināt, ka termiņa sākums atcelšanas prasības celšanai attiecībā uz lēmumu par piekļuves atteikumu dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 ir pēdējā diena, kurā Komisijai būtu bijis jāpieņem lēmums. Prasītāja uzskata, ka pat tad, ja apstrīdētais lēmums ir pieņemts 2019. gada 22. jūlijā, termiņš prasības celšanai ir jāskaita no 2019. gada 5. jūnija, un atbildes neesamība līdz šim datumam esot jāuzskata par noraidošu lēmumu saskaņā ar minētās regulas 8. panta 3. punktu.

21      Savukārt attiecībā uz pārsūdzamo tiesību aktu – ja Komisija nav pieņēmusi lēmumu Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punktā paredzētajā termiņā, šis akts atkarībā no apstākļiem esot vai nu netiešs lēmums par atteikumu, vai gan netiešs, gan tiešs lēmums, vai arī tiešs lēmums par atteikumu. Līdz ar to prasītāja lūdz, lai, ciktāl Vispārējai tiesai varētu nākties uzskatīt, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverts arī netiešais lēmums par atteikumu, kas izriet no Komisijas klusēšanas līdz 2019. gada 5. jūnijam ieskaitot, šis lēmums ir uzskatāms par apstrīdētā lēmuma neatņemamu sastāvdaļu.

22      Turklāt prasītāja uzsver judikatūras attiecībā uz termiņu atcelšanas prasības celšanai par tiešu lēmumu gadījumos, kad tas tiek pieņemts pēc netieša lēmuma, potenciāli negatīvās un neparedzētās sekas. It īpaši no sprieduma, 2010. gada 10. decembris, Ryanair/Komisija (no T‑494/08 līdz T‑500/08 un T‑509/08, EU:T:2010:511), un no rīkojuma, 2012. gada 13. novembris, ClientEarth u.c./Komisija (T‑278/11, EU:T:2012:593), izrietot – ja pārsūdzamais tiesību akts ir tiešs lēmums, minētais termiņš sākas no netiešā lēmuma pieņemšanas dienas. Tādējādi prasītājai esot bijis jāpārformulē prasība, kas vērsta pret netiešo lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktu, lai ņemtu vērā Komisijas izvirzītos argumentus apstrīdētajā lēmumā. Tādējādi sākotnējais termiņš prasības celšanai, kas bija tās rīcībā prasības sagatavošanai, esot ticis saīsināts. Tas, ka judikatūrā tiek saīsināti tiesību aktos noteiktie termiņi, kuros personas var īstenot savas tiesības atbilstoši LESD, varētu nepamatoti ierobežot šīs tiesības un pārkāpt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. un 47. pantu.

23      Turklāt prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā judikatūru, Komisijas 2019. gada 11. jūnija un 1. jūlija paziņojumi bija pilnīgi maldinoši un tādi, kas tai liedza iespēju vērsties tiesā, un ka tie esot jāsankcionē.

24      Komisija noraida prasītājas apgalvojumus par nesakritībām un pretrunām Vispārējās tiesas judikatūrā, kā arī tos, kas attiecas uz tās iespējami maldinošo rīcību.

25      Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisija uz prasītājas piekļuves pieteikumu nav atbildējusi ne sākotnējā termiņā, ne atbildes sniegšanas termiņā pēc pirmās pagarināšanas – 2019. gada 11. jūnijā, un tas atbilst Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktā minētajai situācijai, bet pēc tam tā ir pieņēmusi tiešu lēmumu par atteikumu, kas ir apstrīdētais lēmums.

26      Tādā situācijā kā šī sprieduma 25. punktā aprakstītajā, pirmkārt, Komisijas atbildes neesamība ir jāuzskata par netiešu lēmumu par piekļuves atteikumu. Proti, otrā termiņa – 2019. gada 1. jūlijā – pagarināšana nebija likumīga, jo saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 8. pantu Komisija sākotnējo termiņu var pagarināt tikai vienu reizi un pagarinātā termiņa beigās tiek uzskatīts, ka ir pieņemts netiešs lēmums par piekļuves atteikumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 10. decembris, Ryanair/Komisija, no T‑494/08 līdz T‑500/08 un T‑509/08, EU:T:2010:511, 38. un 40. punkts, un rīkojumu, 2012. gada 27. novembris, Steinberg/Komisija, T‑17/10, nav publicēts, EU:T:2012:625, 99. punkts). Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punktā noteiktais termiņš ir imperatīvs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 19. janvāris, CoFrutta/Komisija, T‑355/04 un T‑446/04, EU:T:2010:15, 60. un 70. punkts) un to nevar pagarināt, izņemot Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktā minētajos apstākļos, pretējā gadījumā šim pantam zustu jebkāda lietderīga iedarbība, jo pieteicējs vairs nezinātu, no kura datuma tas varētu celt šīs regulas 8. panta 3. punktā paredzēto prasību vai iesniegt sūdzību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 21. aprīlis, Housieaux, C‑186/04, EU:C:2005:248, 26. punkts). Par šādu netiešu lēmumu par piekļuves atteikumu var celt atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. panta noteikumiem (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2012. gada 27. novembris, Steinberg/Komisija, T‑17/10, nav publicēts, EU:T:2012:625, 101. punkts).

27      Tomēr, ja Komisija pēc tam ir tieši un galīgi atbildējusi uz atkārtoto pieteikumu, atsakot piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem, tā ir netieši atsaukusi netiešo lēmumu par piekļuves atteikumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 88. un 89. punkts; rīkojumu, 2012. gada 27. novembris, Steinberg/Komisija, T‑17/10, nav publicēts, EU:T:2012:625, 101. punkts, un spriedumu, 2018. gada 26. aprīlis, Espírito Santo Financial (Portugal)/ECB, T‑251/15, nav publicēts, EU:T:2018:234, 34. punkts). Tad par šo tiešo lēmumu var celt atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. panta tiesību normām.

28      Ja par netiešo lēmumu ir celta atcelšanas prasība, prasītājs zaudē interesi celt prasību tiešā lēmuma pieņemšanas dēļ un tiks uzskatīts, ka par minēto prasību vairs nav jālemj (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 88. un 89. punkts; 2010. gada 10. decembris, Ryanair/Komisija, no T‑494/08 līdz T‑500/08 un T‑509/08, EU:T:2010:511, 48. punkts; 2015. gada 2. jūlijs, Typke/Komisija, T‑214/13, EU:T:2015:448, 36. punkts, un 2018. gada 26. aprīlis, Espírito Santo Financial (Portugal)/ECB, T‑251/15, nav publicēts, EU:T:2018:234, 36. punkts). Prasītāja savus prasījumus un pamatus var pielāgot arī LESD 263. panta sestajā daļā šim nolūkam paredzētajā prasības celšanas termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 16. decembris, Enviro Tech Europe un Enviro Tech International/Komisija, T‑291/04, EU:T:2011:760, 94. punkts). Ja tiešais lēmums ir pieņemts pirms prasības celšanas par netiešo lēmumu, tad šāda prasība, kas tiktu celta vēlāk, nebūtu pieņemama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 10. decembris, Ryanair/Komisija, no T‑494/08 līdz T‑500/08 un T‑509/08, EU:T:2010:511, 47. punkts).

29      Šajā lietā Komisija pieņēma tiešu lēmumu – diemžēl tas notika pēc pagarinātā termiņa beigām, tomēr pirms netiešā lēmuma pārsūdzības termiņa beigām un pirms prasības celšanas par to. Tādējādi, pieņemdama šo tiešo lēmumu, Komisija atcēla netiešo lēmumu un par 2019. gada 22. jūlija tiešo lēmumu par piekļuves atteikumu pieprasītajiem dokumentiem, kas ir apstrīdētais lēmums, varēja celt atcelšanas prasību šajā lietā.

30      Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, termiņš atcelšanas prasības par tiešo lēmumu celšanai ir jāaprēķina atbilstoši LESD 263. panta tiesību normām un to nevar skaitīt no dienas, kurā tika pieņemts netiešais lēmums par atteikumu. Turklāt prasītāja kļūdaini apgalvo, ka fakti lietā, kurā tika izdots rīkojums, 2012. gada 13. novembris, ClientEarth u.c./Komisija (T‑278/11, EU:T:2012:593), ir salīdzināmi ar šīs lietas faktiem. Šajā lietā atcelšanas prasība, kuras priekšmets bija netiešais 2011. gada 4. februāra lēmums par noraidīšanu, tika celta tikai 2011. gada 25. maijā un tādējādi nebija pieņemama novēlošanās dēļ. Līdz ar to no šī rīkojuma nekādi neizriet, ka prasība, kas celta par tiešu lēmumu, ir jāceļ termiņā, kas piemērojams, ja tiek celta atcelšanas prasība par pirms tam pieņemtu netiešo lēmumu.

31      Šajā lietā termiņš prasības celšanai par apstrīdēto lēmumu ir jāskaita no 2019. gada 22. jūlija plkst. 24.00. Lai gan, protams, kā to apgalvo prasītāja, var tikai uzsvērt, ka Komisija nevarēja pagarināt atbildes sniegšanas termiņu pēc pirmā pagarinājuma, minētais apstāklis nepadara Komisijas atbildi par tik prettiesisku, lai tiktu attaisnota tās atcelšana, ņemot vērā, ka Komisija uz šo pieteikumu atbildēja, pirms atbildes neesamība noteiktajā termiņā radīja sekas prasītājai atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 3. punktam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, EU:C:2012:394, 89. punkts, un rīkojumu, 2012. gada 27. novembris, Steinberg/Komisija, T‑17/10, nav publicēts, EU:T:2012:625, 102. punkts). Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nevar tikt uzskatīts, ka tās rīcībā nebija likumiska termiņa, lai sagatavotu savu prasību, kuru varēja celt līdz 2019. gada 2. oktobrim ieskaitot, piemērojot LESD 263. panta sesto daļu kopsakarā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 58. un 60. pantu.

B.      Par pirmo pamatu – tiesību kļūda un acīmredzama kļūda vērtējumā, piemērojot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā un 3. punktā paredzētos izņēmumus

32      Prasītāja uzskata, ka Komisijas pieļautās tiesību kļūdas un acīmredzamās kļūdas vērtējumā ir jāizvērtē, ņemot vērā pamattiesības piekļūt dokumentiem, kas atbilst mērķim stiprināt administratīvo iestāžu leģitimitāti lēmumu pieņemšanas procesā un kas ir paredzētas Pamattiesību hartas 42. pantā. Jebkurš izņēmums no šīm tiesībām vai to ierobežojumi būtu jāinterpretē šauri. Prasītāja atsaucas uz Komisijas pieņemto nostāju pretrunīgo raksturu attiecībā uz informācijas par valsts atbalsta atgūšanas posmu izpaušanu.

33      Pirmajam pamatam ir piecas daļas. Pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka piekļuves pieteikums neattiecoties ne uz vienu dokumentu, kurš ir saistīts ar kādu izmeklēšanu vai kurš ir daļa no lietas materiāliem saistībā ar kādu izmeklēšanu, un ka tādējādi tas neietekmējot ne Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izmeklēšanas darbību mērķus, ne šīs pašas regulas 4. panta 3. punktā paredzēto Komisijas lēmumu pieņemšanas procesu. Otrajā daļā tā apgalvo, ka piekļuves pieteikumu nevarot noraidīt, ne pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, ne pamatojoties uz šīs pašas regulas 4. panta 3. punktā paredzēto Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību. Trešajā daļā tā apgalvo, ka piekļuves pieteikums neattiecoties ne uz kādu ar komerciālām interesēm saistītu informāciju vai datiem, kas būtu jāaizsargā saskaņā ar šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Ceturtajā daļā tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā esot diskriminējoši piemēroti izņēmumi tādas informācijas izpaušanai, kas attiecas uz atgūšanu. Piektajā daļā tā apgalvo, ka sevišķas sabiedrības intereses izslēdzot jebkādu izņēmumu piemērošanu izpaušanai.

34      Komisija noraida prasītājas argumentus.

35      Vispirms ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko prasītāja apgalvo procesuālajos rakstos, piekļuves atteikums apstrīdētajā lēmumā ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu, nevis uz šīs pašas regulas 4. panta 3. punktu. Tiesas sēdē prasītāja to atzina, un tas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā. Līdz ar to nav nozīmes tās argumentiem, ciktāl tie attiecas uz apgalvoto Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta piemērošanu, un tie ir jānoraida.

36      Regulas Nr. 1049/2001 1. pantā ir paredzēts nodrošināt sabiedrībai iespējami plašāku piekļuvi Eiropas Savienības iestāžu dokumentiem (skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar judikatūru saistībā ar Komisijas administratīvo darbību netiek prasīta tāda paša apjoma piekļuve dokumentiem kā saistībā ar Savienības iestādes likumdošanas darbību (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 91. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu, 2017. gada 7. septembris, AlzChem/Komisija, T‑451/15, nav publicēts, EU:T:2017:588, 80. punkts).

38      No Regulas Nr. 1049/2001 4. panta, kurā paredzēti izņēmumi saistībā ar iepriekš minēto, arī izriet, ka šīs piekļuves tiesības tomēr var ierobežot publisku vai privātu interešu apsvērumu dēļ. Tā kā šādi izņēmumi ir atkāpes no principa par to, ka sabiedrībai ir jānodrošina iespējami plašāka piekļuve dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 52. un 53. punkts un tajos minētā judikatūra).

39      Ja Savienības iestāde vai struktūra, kurā ir iesniegts piekļuves pieteikums kādam dokumentam, nolemj noraidīt šo pieteikumu, pamatojoties uz vienu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, tai principā ir jāpaskaidro, kādā veidā piekļuve šim dokumentam konkrēti un faktiski varētu kaitēt ar šo izņēmumu aizsargātajām interesēm, jo šādam kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Tiesa ir atzinusi, ka dažos gadījumos šī iestāde vai struktūra šajā ziņā tomēr var pamatoties uz vispārējām prezumpcijām, kas piemērojamas noteiktām dokumentu kategorijām, jo uz pieteikumiem par viena veida dokumentu izpaušanu var attiekties līdzīgi vispārīgi apsvērumi (skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA,C‑178/18 P,EU:C:2020:24, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Tādējādi šādu prezumpciju mērķis ir sniegt iespēju attiecīgajai Savienības iestādei vai struktūrai uzskatīt, ka noteiktu kategoriju dokumentu izpaušana principā kaitē interesēm, kas tiek aizsargātas ar izņēmumu, uz ko tā atsaucas, pamatojoties uz šādiem vispārīgiem apsvērumiem, neuzliekot tai pienākumu konkrēti un individuāli izvērtēt katru pieprasīto dokumentu (skat. spriedumu, 2020. gada 22. janvāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA,C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Tāpat kā tas ir noteikts judikatūrā, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētie izpaušanas izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri, ciktāl ar tiem tiek izdarīta atkāpe no principa nodrošināt iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem (spriedumi, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 75. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in’t Veld, C‑350/12 P, EU:C:2014:2039, 48. punkts), arī vispārējā konfidencialitātes prezumpcija ir jāatzīst un jāpiemēro šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 81. punkts).

43      Visbeidzot saskaņā ar judikatūru vispārējās prezumpcijas esamība neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kura izpaušana ir pieprasīta, minētā prezumpcija neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato dokumenta izpaušanu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējai rindkopai (spriedumi, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 62. punkts, un 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 66. punkts).

44      Ņemot vērā iepriekš atgādinātos judikatūras principus, ir jāpārbauda, vai Komisija ir kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu.

45      Jāatgādina, ka Komisija nav veikusi konkrētu un individuālu katra pieprasītā dokumenta pārbaudi, bet būtībā ir uzskatījusi, ka uz tiem attiecas divas vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas, kas piemērojamas dokumentiem par valsts atbalsta atgūšanas procedūras virzību un atgūtajām summām pēc tās lēmuma par minētā atbalsta atgūšanu pieņemšanas. Komisijas piemērotās prezumpcijas ir pamatotas, pirmkārt, ar izņēmumu par izmeklēšanas darbību aizsardzību, kas paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā, un, otrkārt, ar šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto izņēmumu par trešo personu komerciālo interešu aizsardzību.

1.      Par pirmo un otro daļu – būtībā par to, ka piekļuves pieteikumu nevar noraidīt, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību

46      Pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka piekļuves pieteikums neattiecoties uz dokumentiem, kas ir saistīti ar kādu izmeklēšanu vai kas ir daļa no lietas materiāliem saistībā ar kādu izmeklēšanu par Lēmumā 2015/1826 konstatēto valsts atbalstu vai uz nākotnē pieņemtu lēmumu valsts atbalsta jomā. Tam būtu jāattiecas uz precīzu faktisku informāciju par Lēmuma 2015/1826 īstenošanas virzības posmu, un līdz ar to uz tiem elementiem, kas apkopoti pēc tā pieņemšanas. Tā kā prasība netika balstīta uz Slovākijas Republikas izvirzītajiem argumentiem pēc būtības, tās pieņemšanas faktu nevarēja uzskatīt par apdraudējumu dalībvalstu vēlmei sadarboties ar Komisiju tās vadītajās izmeklēšanās. Turklāt tam, ka Komisija kvalificē pieteikumu kā tādu, kas attiecas uz dokumentiem vai informāciju saistībā ar kādas lietas materiāliem vai dokumentiem saistībā ar kādu izmeklēšanu, judikatūrā nav rodams nekāds pamatojums. Tādējādi pieteikums nekādi neietekmē izmeklēšanas darbību mērķus, kas minēti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā.

47      Otrajā daļā prasītāja, pirmkārt, apgalvo, ka, pat pieņemot, ka tās pieteikums attiecās uz dokumentiem vai informāciju, kas formāli bija saistīta ar atbilstīgajiem lietas materiāliem, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais lēmums, Komisija neesot varējusi atsaukties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētajiem izņēmumiem, lai to noraidītu. Prasītāja uzskata, ka piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem nevar uzskatīti par tādu, kas ietekmē dalībvalstu gribu sadarboties ar Komisiju, jo tās pieteikums neattiecās uz analīzēm vai iekšējām piezīmēm, kurās atrodams Komisijas vērtējums par kādu lietu vai izmeklēšanu.

48      Replikas rakstā prasītāja norāda, ka Komisijas skatījumā pieprasītā informācija par valsts atbalsta atgūšanas posmu ir saistīta ar citām izmeklēšanām, tostarp saistībā ar atgūšanas procedūru, kas paredzēta Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 16. pantā, un to, kas saistīta ar procedūru pienākumu neizpildes dēļ saskaņā ar LESD 258. pantu, pēc analoģijas atsaucoties uz EUPilot procedūru. Tomēr Komisija uz minētajām procedūrām neesot atsaukusies ne 2019. gada 24. aprīļa vēstulē, ne apstrīdētajā lēmumā un šajā ziņā neesot minējusi, ka pret Slovākijas Republiku ir sākta procedūra. Tā nevarot izvirzīt jaunus faktus un pamatus.

49      Otrkārt, prasītāja noraida Komisijas argumentu, ka pieprasītos dokumentus par attiecīgā valsts atbalsta atgūšanas virzības posmu nevar izsniegt, jo tajos ir ietverta būtiska informācija. Skaitliskus datus varēja darīt zināmus, neizpaužot būtiskus datus, piemēram, nosūtot dokumentu, kurā norādīts, ka noteikts valsts atbalsta procents ir atgūts vai ka nekas nav atgūts. Katrā ziņā atbilstoši Komisijas praksei esot nodot būtisku informāciju savās atbildēs uz piekļuves pieteikumiem dokumentiem atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001.

50      Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nevar balstīties uz Regulā Nr. 1049/2001 minēto izņēmumu no vispārējā publisko dokumentu izpaušanas principa plašu interpretāciju, ja Komisijas praksē ir uzsvērts, ka tās norādītais pamatojums nav piemērojams piekļuves pieteikumam. Kā piemēru tā min sešas lietas, kurās Komisija pirms pārkāpuma procedūru sākšanas esot izpaudusi informāciju, kas pielīdzināma tai, kura bija lūgta pieteikumā.

51      Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

52      Ir jāuzskata, ka pirmā pamata pirmajā un otrajā daļā prasītāja būtībā apstrīd, pirmām kārtām, faktu, ka pieprasītie dokumenti ir saistīti ar kādu izmeklēšanas posmu, it īpaši tādēļ, ka izmeklēšana par valsts atbalstu tika pabeigta ar Lēmumu 2015/1826. Otrām kārtām, tā apstrīd faktu, ka Komisija varētu balstīties uz izņēmumu, kas saistīts ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, kā paredzēts Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā.

53      Apstrīdētajā lēmumā Komisija atteica piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tā uzskatīja, ka pieprasītie dokumenti ietilpst lietas materiālos, kas saistīti ar Lēmumā 2015/1826 konstatēto valsts atbalstu un ka tādējādi uz tiem attiecas vispārējā konfidencialitātes prezumpcija, kas aptver izmeklēšanu par attiecīgo valsts atbalstu. Tādējādi tā arī uzskatīja, ka minētajiem dokumentiem ir piemērojama vispārējā konfidencialitātes prezumpcija attiecībā uz administratīvās lietas dokumentiem par valsts atbalsta pārbaudes procedūru, kāda atzīta spriedumā, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau (C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 61. punkts) un atgādināta tostarp spriedumos, 2016. gada 14. jūlijs, Sea Handling/Komisija (C‑271/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:557, 36.–38. punkts), 2019. gada 13. marts, AlzChem/Komisija (C‑666/17 P, nav publicēts, EU:C:2019:196, 31. punkts), un 2018. gada 19. septembris, Chambre de commerce et d’industrie métropolitaine BretagneOuest (port de Brest)/Komisija (T‑39/17, nav publicēts, EU:T:2018:560, 62. punkts).

54      Otrkārt, Komisija būtībā norādīja, ka atgūšanas procedūra var tieši novest pie procedūras pienākumu neizpildes dēļ aizsākšanas saskaņā ar LESD 108. panta 2. punkta otro daļu un uzskatīja, ka tās lēmuma par šo atbalstu īstenošanas posms ir jāuzskata par pirmstiesas procedūru, kas līdzinās LESD 258. pantā paredzētajai procedūrai. Atgādinājusi, ka Tiesa ir atzinusi, ka pastāv vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, kas piemērojama ar procedūru pienākumu neizpildes dēļ saistītā izmeklēšanā savāktiem dokumentiem, tā uzskatīja, ka tāda argumentācija šādas prezumpcijas atzīšanai ir piemērojama mutatis mutandis, lai atteiktu pieprasīto dokumentu izpaušanu. Tādējādi tā uzskatīja, ka uz šiem dokumentiem, piemērojot pēc analoģijas, attiecas vispārējā konfidencialitātes prezumpcija attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar procedūras pienākumu neizpildes dēļ pirmstiesas posmu LESD 258. panta izpratnē, kāda atzīta spriedumā, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija (C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 65. punkts), un tostarp atgādināta spriedumos, 2017. gada 23. janvāris, Justice & Environment/Komisija (T‑727/15, nav publicēts, EU:T:2017:18, 46. punkts), un 2018. gada 5. decembris, Campbell/Komisija (T‑312/17, nav publicēts, EU:T:2018:876, 29. punkts).

55      Līdz ar to ir jānosaka, vai Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nolemjot, ka uz dokumentiem, kas ir saistīti ar lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru, attiecas vispārējas konfidencialitātes prezumpcija saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu, un tad, ja šāda prezumpcija ir vai tāda ir jāatzīst, – vai Komisija to šajā lietā ir piemērojusi lēmumā, nepieļaudama kļūdu vērtējumā.

a)      Par vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas esamību

56      Jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru (skat. šī sprieduma 53. punktu) vispārējā konfidencialitātes prezumpcija, kas attiecas uz administratīvās lietas dokumentiem par valsts atbalsta pārbaudes procedūru, skaidri attiecas uz dokumentiem, kas ir saistīti ar Komisijas veikto izmeklēšanu, lai lēmumā tostarp secinātu, ka pastāv valsts atbalsts, un lai uzdotu to atgūt. Savukārt Savienības tiesai līdz šim nav bijis jālemj par piekļuves atteikumu dokumentiem, kas saistīti ar posmu, kurā attiecīgā dalībvalsts izpilda šādu Komisijas lēmumu.

57      Tādējādi, lai arī vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas atzīšana šī sprieduma 53. punktā minētajā judikatūrā, protams, attiecas uz administratīvās lietas materiāliem pārbaudes procedūrā, kas sākta atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam, tā noteikti attiecas tikai uz tiem dokumentiem, kas saistīti ar administratīvo procedūru, kuras rezultātā Komisija pieņem lēmumu, kurā tā tostarp secina, ka pastāv valsts atbalsts, un uzdod to atgūt.

58      Turklāt attiecībā uz tiem dokumentiem, kas saistīti ar lēmuma, ar ko Komisija uzdod atgūt valsts atbalstu, izpildes posmu, – tie, protams, formāli var ietilpt tajos pašos lietas materiālos, kuros ietilpst Komisijas veiktās izmeklēšanas dokumenti un kuru rezultātā tā ir pieņēmusi šo lēmumu, kā to turklāt atzīst prasītāja. Visi dokumenti faktiski attiecas uz vienu un to pašu valsts pasākumu vai pasākumiem. Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 42. punktā, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētie izpaušanas izņēmumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri, jo tie ir atkāpe no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi Savienības iestāžu rīcībā esošiem dokumentiem. Līdz ar to, kā apgalvo prasītāja, nevar uzskatīt, ka vispārējā konfidencialitātes prezumpcija valsts atbalsta pārbaudes jomā, kāda ir atzīta judikatūrā (skat. šī sprieduma 53. punktu), noteikti attiecas uz dokumentiem, kas saistīti ar Komisijas lēmuma izpildes posmu, jo tie ir daļa no tās pašas administratīvās lietas.

59      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai uz dokumentiem, kas saistīti ar attiecīgās dalībvalsts īstenoto Komisijas lēmuma izpildes posmu, var attiekties arī vispārējā konfidencialitātes prezumpcija neatkarīgi no tā, vai tā būtu judikatūrā atzīta valsts atbalsta pārbaudes jomā, kas tādā gadījumā tiktu uzskatīta par tādu, kas attiecas arī uz šiem dokumentiem, vai arī cita vispārējā konfidencialitātes prezumpcija.

60      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības tiesa ir noteikusi vairākus kritērijus vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas atzīšanai, kuri ir saistīti ar konkrētajiem dokumentiem un ar interešu aizskārumu, ko aizsargā aplūkotais izņēmums.

1)      Par konkrētajiem dokumentiem

61      No judikatūras izriet – lai uz vispārēju konfidencialitātes prezumpciju varētu pamatoti atsaukties pret personu, kura prasa piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, ir nepieciešams, lai pieprasītie dokumenti būtu tās pašas kategorijas vai tāda paša veida dokumenti (spriedums, 2018. gada 5. februāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, T‑729/15, EU:T:2018:67, 25. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 50. punkts, un 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:671, 72. punkts).

62      Visās lietās, kurās pieņemti nolēmumi par šādām prezumpcijām, attiecīgais piekļuves atteikums attiecās uz dokumentu kopumu, ko skaidri raksturoja to piederība lietas materiāliem par notiekošu administratīvo procedūru vai tiesas procesu (spriedums, 2018. gada 5. februāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, T‑729/15, EU:T:2018:67, 28. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 128. punkts; 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 49. un 50. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 69. un 70. punkts).

63      Šajā ziņā ir jānorāda – Tiesa ir atzinusi, ka administratīvās lietas materiālu par valsts atbalsta pārbaudes procedūru kopums ietilpst vienā kategorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 64. punkts). Tomēr, kā ir norādīts šī sprieduma 56. punktā, Savienības tiesai netika lūgts lemt par to, vai dokumenti, kuru rezultātā tika pieņemts lēmums, kurā Komisija konstatēja valsts atbalsta esamību un tā atgūšanas nepieciešamību, un dokumenti par minētā lēmuma izpildes pārbaudes procedūru ietilpst vienā un tajā pašā dokumentu kategorijā. Tomēr ir jāuzskata – pat tad, ja tie var būt daļa no vienas Komisijas lietas materiāliem, tomēr stricto sensu tie ietilpst divās atšķirīgās dokumentu kategorijās.

64      Savukārt nevar apstrīdēt, ka dokumenti, kas saistīti ar Komisijas lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru, ir vienas kategorijas dokumenti, jo tos skaidri raksturo to kopīgā piederība administratīvās procedūras lietas materiāliem, kas ir sagatavoti pēc procedūras, kuras rezultātā tika pieņemts minētais lēmums.

2)      Par tādu interešu apdraudējumu, kuras ir aizsargātas ar minēto izņēmumu

65      Saskaņā ar judikatūru vispārēju konfidencialitātes prezumpciju piemērošanu nosaka imperatīva nepieciešamība nodrošināt pareizu aplūkoto procedūru norisi un garantēt to mērķu sasniegšanu. Tādējādi šāda prezumpcija var tikt atzīta, pamatojoties uz to, ka piekļuve konkrēto procedūru dokumentiem nav saderīga ar šo procedūru pareizu norisi, un pamatojoties uz risku, ka tās tiktu ietekmētas, jo vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas ļauj nodrošināt procedūras integritāti, ierobežojot trešo personu iejaukšanos (spriedumi, 2017. gada 7. septembris, AlzChem/Komisija, T‑451/15, nav publicēts, EU:T:2017:588, 21. punkts, un 2018. gada 5. februāris, MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, T‑729/15, EU:T:2018:67, 26. punkts).

66      Lai vispārēju konfidencialitātes prezumpciju varētu attiecināt uz jaunu dokumentu kategoriju, vispirms tomēr ir jāpierāda, ka tāda veida šajā kategorijā ietilpstošu dokumentu satura izpaušana saprātīgi paredzamā veidā varētu faktiski kaitēt ar attiecīgo izņēmumu aizsargātajām interesēm (spriedums, 2020. gada 28. maijs, Campbell/Komisija, T‑701/18, EU:T:2020:224, 39. punkts).

67      Šajā kontekstā vispirms ir jānosaka, vai dokumenti, kas attiecas uz Komisijas lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru, ietilpst izmeklēšanas posmā, jo to apstrīd prasītāja. Attiecīgā gadījumā turpinājumā būs jāizvērtē, vai šādas izmeklēšanas iezīmes attaisno vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas atzīšanu minētajiem dokumentiem.

i)      Par izmeklēšanas esamību

68      Jāatgādina – lai gan Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā ir paredzēts, ka iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt tostarp izmeklēšanas darbību mērķiem, jēdziens “izmeklēšanas darbības” šīs tiesību normas izpratnē šajā regulā nav definēts.

69      Saskaņā ar judikatūru Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā esošais izmeklēšanas darbību jēdziens ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas jāinterpretē, ņemot vērā tostarp tā ierasto nozīmi, kā arī kontekstu, kurā tas iekļaujas (spriedums, 2017. gada 7. septembris, Francija/Schlyter, C‑331/15 P, EU:C:2017:639, 45. punkts). Tā kā jēdziens “izmeklēšanas darbības” ietilpst izņēmumā no vispārējā noteikuma par to, ka visiem dokumentiem ir jābūt pieejamiem, tas ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumi lietā Francija/Schlyter, C‑331/15 P, EU:C:2017:280, 101. punkts).

70      Nav vajadzības izvērst izsmeļošu “izmeklēšanas darbību” definīciju Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, bet ir jāuzskata, ka tā ir Komisijas strukturēta un formalizēta darbība, kuras mērķis ir vākt un analizēt informāciju, lai šī iestāde varētu ieņemt nostāju, veicot savas LES un LESD paredzētās funkcijas. Šīs procedūras mērķim nav obligāti jābūt pārkāpuma vai nodarījuma konstatēšanai vai ar tiem saistītai kriminālvajāšanai. Jēdziens “izmeklēšana” var attiekties arī uz Komisijas darbību, lai konstatētu faktus konkrētas situācijas novērtēšanai (spriedums, 2017. gada 7. septembris, Francija/Schlyter, C‑331/15 P, EU:C:2017:639, 46. un 47. punkts).

71      Visbeidzot, kā Komisija ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz procedūrām valsts atbalsta jomā, ar jēdzienu “izmeklēšana” nav paredzēts tikai aizsargāt izmeklēšanu darbību mērķus attiecībā uz noteiktiem uzņēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, Chambre de commerce et d’industrie métropolitaine BretagneOuest (port de Brest)/Komisija, T‑39/17, nav publicēts, EU:T:2018:560, 70. punkts).

72      Ir jākonstatē – kā to apgalvo Komisija –, ka lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūrā tā vāc un novērtē attiecīgās dalībvalsts sniegto informāciju, lai noteiktu, vai tā tostarp ir veikusi visus vajadzīgos pasākumus atbalsta pilnīgai atgūšanai, un vajadzības gadījumā – lai nolemtu vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu.

73      No tā izriet, ka saskaņā ar šī sprieduma 70. punktā minēto judikatūru šāda darbība ir Komisijas strukturēta un formalizēta procedūra, kuras mērķis ir vākt un analizēt informāciju, lai šī iestāde varētu ieņemt nostāju savu funkciju izpildē.

74      Turklāt ir jānorāda, ka Komisijas lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūrā Regulas 2015/1589 28. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, “ja attiecīgā dalībvalsts nepilda nosacītus vai negatīvus lēmumus, jo īpaši gadījumos, kas minēti šīs regulas 16. pantā, Komisija var saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu sniegt attiecīgo lietu izskatīšanai tieši Eiropas Savienības Tiesā”.

75      Jānorāda, ka atšķirībā no LESD 258. panta LESD 108. panta 2. punkta otrajā daļā nav paredzēts pirmstiesas posms. Kā apgalvo Komisija, tās lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes posms ir jāuzskata par salīdzināmu ar LESD 258. pantā paredzētās procedūras pirmstiesas posmu, kas atbilst izmeklēšanas darbībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē. Kā ģenerāladvokāts M. Vatelē būtībā ir norādījis secinājumos lietā Francija/Schlyter (C‑331/15 P, EU:C:2017:280, 99. punkts), Regulā Nr. 1049/2001 paredzētais jēdziens “izmeklēšanas darbības” ietver procedūru pienākumu neizpildes dēļ, kā tas izriet no 2013. gada 14. novembra sprieduma LPN un Somija/Komisija (C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 70. punkts), un izmeklēšanas, kas var izraisīt šīs procedūras aizsākšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 62. un 65. punkts).

76      No iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja un kā to norāda Komisija, lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūra atbilst Komisijas veiktajām izmeklēšanas darbībām Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē, kā tas ir definēts judikatūrā.

77      Šo secinājumu nevar atspēkot prasītājas arguments, saskaņā ar kuru, ja Tiesas 2013. gada 14. novembra spriedumā LPN un Somija/Komisija (C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738) izklāstītais pamatojums būtu piemērojams dokumentiem, kurus Komisija eventuāli varētu izmantot procedūrās par nākotnē iespējamiem pārkāpumiem, principam par piekļuvi dokumentiem un Regulai Nr. 1049/2001 zustu jēga. Tā uzskata, ka teju neviena dokumenta saturs, ko Komisija ir ieguvusi jebkādā kontekstā, visticamāk, netiks izpausts, jo jebkurš dokuments varētu tikt izmantots procedūrās, kurām ir nozīme iespējamās Komisijas vestajās izmeklēšanās, neatkarīgi no apstākļiem, kādos tas ir ticis iegūts. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka jautājums ir nevis par iespējamām izmeklēšanām, bet par precīzu administratīvo procedūru, kuras sākumpunkts ir Komisijas lēmums, definējot tam sekojošo izmeklēšanas darbību mērķus, lai tā no jauna pieņemtu lēmumu par vēršanos Tiesā saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu.

78      Turklāt, lai gan nevar noliegt, ka lēmuma par valsts atbalstu pieņemšanas posms un šī lēmuma izpildes pārbaudes posms ir saistīti, jo otrais ir pirmā sekas, nevar uzskatīt, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minētā izņēmuma piemērošanu, šie divi posmi noteikti rada procesuālu turpinātību. Faktiski ir jākonstatē, ka katrā posmā veiktās izmeklēšanas darbības atšķiras ar to uzsākšanas iemeslu un mērķi. Līdz ar to Komisijas argumentācija šajā ziņā ir jānoraida.

ii)    Par izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzības aizskārumu

79      Saskaņā ar judikatūru, lai pamatotu atteikumu dot iespēju iepazīties ar dokumentu, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētajām darbībām. Attiecīgajai Savienības iestādei vai struktūrai ir jāpaskaidro, kā iepazīšanās ar šiem dokumentiem var konkrēti un reāli kaitēt interesēm, kas aizsargātas ar minētajā tiesību normā paredzēto izņēmumu (spriedumi, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 116. punkts; 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 44. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 68. punkts).

80      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes posms ir jāuzskata par salīdzināmu ar LESD 258. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras posmu (skat. šī sprieduma 75. punktu).

81      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru var pieņemt, ka dokumentu, kas saistīti ar procedūras pienākumu neizpildes dēļ, izpaušana šīs procedūras pirmstiesas posmā var izmainīt šīs procedūras raksturu, kā arī norisi un ka līdz ar to šī izpaušana principā negatīvi ietekmētu izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē (spriedumi, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 65. punkts, un 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 40. punkts).

82      Ir atzīts, ka pārbaude, kas Komisijai bija jāveic saistībā ar procedūru valsts pienākumu neizpildes dēļ, bija viena no administratīvajām funkcijām, kuras īstenojot tai bija plaša rīcības brīvība un kuru ietvaros tā sāka divpusējas sarunas ar attiecīgajām dalībvalstīm. Savukārt lietas dalībniekiem, kas nav šīs dalībvalstis, nav īpašu procesuālo garantiju, kuru ievērošanu efektīvi kontrolē tiesa (skat. spriedumu, 2013. gada 13. septembris, ClientEarth/Komisija, T‑111/11, EU:T:2013:482, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      Līdz ar to saskaņā ar judikatūru Komisija ir tiesīga saglabāt to dokumentu konfidencialitāti, kuri iegūti izmeklēšanā par procedūru valsts pienākumu neizpildes dēļ un iepazīšanās ar kuriem varētu kaitēt uzticībai, kurai būtu jābūt starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti, lai vienojoties atrisinātu iespējami identificētos Savienības tiesību pārkāpumus (spriedums, 2013. gada 13. septembris, ClientEarth/Komisija, T‑111/11, EU:T:2013:482, 60. punkts).    

84      Attiecībā uz lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru ir jāņem vērā apstāklis, ka šī procedūra ir divpusēja, jo tā norisinās starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Šajā procedūrā citām ieinteresētajām personām, izņemot šo dalībvalsti, nav tiesību iepazīties ar dokumentiem no Komisijas administratīvās lietas materiāliem un īpaša loma tām nav piešķirta.

85      Līdz ar to, ja citas ieinteresētās personas, nevis attiecīgā dalībvalsts, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, varētu piekļūt dokumentiem no Komisijas administratīvās lietas materiāliem saistībā ar lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru, šāda izpaušana varētu grozīt šādas divpusējas procedūras raksturu un norisi, vajadzības gadījumā ļaujot trešām personām paust nostāju par attiecīgās dalībvalsts sniegto informāciju un tādējādi apdraudēt izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību.

86      Valsts atbalsta atgūšanas procedūrā starp Komisiju un par atbalsta piešķiršanu atbildīgo dalībvalsti ir jābūt lojālai sadarbībai un savstarpējai uzticībai, lai tās varētu brīvi izteikties. Ja minētajai dalībvalstij ir jāpilda Komisijas lēmums un Komisijai ir jānodrošina sava lēmuma uzraudzīšana, lēmuma par atgūšanu īstenošanai ir vajadzīgs, lai starp Komisiju un attiecīgās dalībvalsts iestādēm norisinātos informācijas apmaiņa, it īpaši, bet ne tikai, ja dalībvalstij rodas grūtības [atbalsta] atgūšanā.

87      Divpusējs dialogs starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti var nodrošināt šīs dalībvalsts lojālu sadarbību, vienlaikus nodrošinot, ka Komisija pareizi un iespējami ātri izpilda savu lēmumu. Kā norāda Komisija, tādu dokumentu izpaušana, kuri saistīti ar lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru, apdraudētu šīs procedūras norisi un dalībvalstu vēlmi sniegt detalizētus paskaidrojumus it īpaši par atbalsta atgūšanas virzību un grūtībām, kas radušās tā atgūšanas laikā. Tādējādi Komisijai varētu izrādīties vēl grūtāk iegūt šādu informāciju, kā arī attiecīgā gadījumā sākt sarunas un vienoties ar attiecīgo dalībvalsti, izbeidzot dalībvalstij pārmesto pienākumu neizpildi, proti, Komisijas lēmuma neizpildi, lai nodrošinātu Savienības tiesību ievērošanu un izvairītos no prasības celšanas tiesā saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 63. punkts).

88      Tādējādi to pašu iemeslu dēļ, kuri ir norādīti procedūrā pienākumu neizpildes dēļ un it īpaši tās pirmstiesas posmā, kas atgādināts šī sprieduma 81. un 83. punktā, kā arī ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts īpašo nostāju lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūrā, ir jāatzīst, ka principā ar šo procedūru saistīto dokumentu izpaušana apdraudētu dialogu un līdz ar to sadarbību starp Komisiju un minēto dalībvalsti.

89      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minētā izņēmuma piemērošanu, ar lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru saistītie dokumenti ir daļa no Komisijas administratīvās lietas materiāliem par attiecīgo valsts pasākumu vai pasākumiem, kas ir jānošķir no tās, kura attiecas uz valsts pasākuma vai pasākumu kvalifikācijas posmu (skat. šī sprieduma 63. punktu). Tāpat izmeklēšanas posms pirms lēmuma par valsts atbalstu pieņemšanu ir jānošķir no šī lēmuma izpildes pārbaudes posma (skat. šī sprieduma 78. punktu). Līdz ar to ir jāuzskata, ka pretēji tam, ko Komisija ir apgalvojusi apstrīdētajā lēmumā, uz dokumentiem saistībā ar lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru neattiecas vispārējā konfidencialitātes prezumpcija, kas attiecas uz administratīvās lietas dokumentiem par valsts atbalsta pārbaudes procedūru, kā tas ir atzīts judikatūrā (skat. šī sprieduma 53. punktu).

90      Savukārt iemesli, kuru dēļ vispārēja prezumpcija ir atzīta saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu un ir piemērojama dokumentiem, kuri ir savākti izmeklēšanā par iespējamu procedūru pienākumu neizpildes dēļ, atbilstoši šai pašai tiesību normai pamato vispārējas prezumpcijas atzīšanu, kas ir piemērojama dokumentiem, kuri attiecas uz lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru (skat. šī sprieduma 88. punktu).

91      Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, norādot, ka uz dokumentiem, kas saistīti ar lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru attiecās vispārēja konfidencialitātes prezumpcija atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajam ievilkumam.

92      Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija šajā lietā ir piemērojusi šī sprieduma 91. punktā minēto vispārējo konfidencialitātes prezumpciju, nepieļaudama kļūdu vērtējumā.

b)      Par vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas piemērošanu pieprasītajiem dokumentiem

93      Apstrīdētajā lēmumā Komisija tostarp norādīja – kā to atzīst prasītāja –, ja attiecīgā dalībvalsts neievēro Komisijas lēmumu par valsts atbalsta atgūšanu, tas var būt iemesls sākt procedūru pienākumu neizpildes dēļ. Līdz ar to tā uzskatīja, ka argumentācija tādas vispārējas konfidencialitātes prezumpcijas esamības atzīšanai, kas piemērojama tādā izmeklēšanā savāktiem dokumentiem, kura ir saistīta ar procedūru pienākumu neizpildes dēļ, tika piemērota mutatis mutandis, lai atteiktu attiecīgo dokumentu satura izpaušanu šajā lietā.

94      Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, kā to apgalvo prasītāja, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav atsaukusies uz Regulas 2015/1589 16. pantā paredzēto valsts atbalsta atgūšanas procedūru, tomēr tajā ir pietiekami skaidri norādīta atsauce uz atgūšanas procedūru un līdz ar to nav nozīmes tam, ka tā nav minējusi šo tiesību normu.

95      Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 4. punktā, prasītāja ir lūgusi piekļuvi atbilstošajiem Komisijas dokumentiem, kuros ir ietverta informācija par atgūšanas virzības posmu un par valsts atbalsta summu, ko Slovākijas Republika bija atguvusi pēc Lēmuma 2015/1826 pieņemšanas.

96      Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija, nepieļaudama kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka uz pieprasītajiem dokumentiem attiecas vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, kas pamatota ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību un kas ir piemērojama dokumentiem, kuri saistīti ar lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru (skat. šī sprieduma 91. punktu).

97      Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītājas argumentiem.

98      Pirmkārt, prasītāja uzskata – tas, ka tiek apmierināts tās piekļuves pieteikums pieprasītajiem dokumentiem, nevarot ietekmēt Slovākijas Republikas vēlmi sadarboties ar Komisiju tās veiktajā izmeklēšanā. Pat ja tās pieteikums saskaņā ar tās apgalvoto neattiecas uz šīs valsts izvirzītajiem argumentiem pēc būtības, tas tā ir tikai tiktāl, cik šie argumenti attiecas uz Lēmumā 2015/1826 izvērtēto valsts pasākumu kvalifikāciju. Savukārt prasītājas pieteikums var attiekties uz minētās valsts argumentiem pēc būtības par minētā lēmuma īstenošanu.

99      Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, lai gan apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz daudziem precedentiem, neviens no tiem nav piemērojams šajā lietā. Tās ieskatā spriedums, 2001. gada 11. decembris, lietā Petrie u.c./Komisija (T‑191/99, EU:T:2001:284), rīkojums, 2012. gada 13. novembris, lietā ClientEarth u.c./Komisija (T‑278/11, EU:T:2012:593), un spriedums, 2018. gada 19. septembris, Chambre de commerce et d’industrie métropolitaine BretagneOuest (port de Brest)/Komisija (T‑39/17, nav publicēts, EU:T:2018:560) attiecās uz piekļuves pieteikumiem Komisijas sagatavotiem “pamatdokumentiem” par iespējamu Savienības tiesību pārkāpumu un nevis par specifisku informāciju saistībā ar valsts atbalsta atmaksas virzības posmu.

100    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Komisija ir citējusi trešo šī sprieduma 99. punktā minēto spriedumu, lai pamatotu savu apgalvojumu, saskaņā ar kuru darbības, ko tā bija sākusi tāda lēmuma īstenošanas posmā, ar kuru konstatēta valsts atbalsta nelikumība, ir Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minētās izmeklēšanas darbības. Tas pats attiecas uz spriedumu, 2017. gada 7. septembris, Francija/Schlyter (C‑331/15 P, EU:C:2017:639), uz kuru prasītāja vēlējās atsaukties procesuālajos rakstos, kā tā to precizēja tiesas sēdē, lai gan tā bija kļūdaini minējusi “spriedumu Francija/Komisija”. Visbeidzot Komisija ir citējusi divus pirmos šī sprieduma 99. punktā minētos spriedumus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka argumentācija par vispārējas konfidencialitātes prezumpciju dokumentiem, kas saistīti ar izmeklēšanām, kuras, iespējams, varētu novest pie procedūras pienākumu neizpildes dēļ, bija piemērojama mutatis mutandis tādiem dokumentiem, kuri aplūkoti šajā lietā. Tomēr tika uzskatīts, ka šajos Komisijas argumentos nebija pieļautas tiesību kļūdas.

101    Treškārt, prasītāja apgalvo – pat ja tiktu pieļauts, kā to ir ierosinājusi Tiesa spriedumā, 2013. gada 14. novembris, lietā LPN un Somija/Komisija (C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738), ka informācijai par pārkāpuma procedūru varētu piemērot izņēmumu par izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, tai nav zināma neviena pārkāpuma procedūra, kas pret Slovākijas Republiku būtu sākta pēc Lēmuma 2015/1826 pieņemšanas. Šajā ziņā ir jākonstatē – ciktāl šai valstij ir pienākums atgūt attiecīgo valsts atbalstu saskaņā ar Lēmumu 2015/1826 un tā kā atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam Komisija var tieši vērsties Tiesā, ja atgūšanas pienākums nav izpildīts, nav nekādas vajadzības “sākt” jaunu procedūru LESD 108. panta 2. punkta izpratnē vai “sākt” tiesvedību pret šo valsti atbilstoši LESD 258. pantam. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo arī prasītāja, Komisija procesuālajos rakstos nav atsaukusies uz procedūru pienākumu neizpildes dēļ, kas sākta pret Slovākijas Republiku saistībā ar Lēmuma 2015/1826 izpildi.

102    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nevar atsaukties uz Regulā Nr. 1049/2001 minēto izņēmumu no vispārējā publisko dokumentu izpaušanas principa plašu interpretāciju, ja tās pašas praksē ir uzsvērts, ka tās norādītais pamatojums nav piemērojams piekļuves pieteikumam. Prasītāja kā piemērus min sešas lietas, kurās Komisija pirms pārkāpumu procedūras sākšanas esot publicējusi preses paziņojumus, kuros bija ietverta informācija, kas pielīdzināma tai, kuru tā vēlējās iegūt ar savu pieteikumu. Šajos paziņojumos, kā arī 2015. gada jūnija vēstulē, ar kuru AlzChem Trostberg AG tika informēta par virzību, trešām personām atgūstot konkrētus naudas sodus aizliegtu vienošanos jomā, Komisija tādējādi esot pierādījusi, ka ir iespējams izsniegt skaitliskus datus, neizpaužot būtiskus datus. Šajā gadījumā tā būtu varējusi aprobežoties ar to, ka tā atklāja tikai skaitlisku informāciju par aplūkotā valsts atbalsta atgūšanas posmu.

103    Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka sešās prasītājas minētajās lietās Komisija nolēma paziņojumos presei publicēt noteiktu informāciju, piemēram, tās lēmumu vērsties Tiesā pret katru no sešām attiecīgajām dalībvalstīm. Tomēr, kā apgalvo Komisija, šādu paziņojumu publicēšana neliedz piemērot vispārējās konfidencialitātes prezumpciju dokumentiem, kas attiecas uz Lēmuma 2015/1826 izpildes posmu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 5. decembris, Campbell/Komisija, T‑312/17, nav publicēts, EU:T:2018:876, 38. punkts). Tas tā ir vēl jo vairāk – kā to norāda Komisija – tad, ja tā vēl nav nolēmusi celt prasību Tiesā.

104    Otrām kārtām, ja prasītājas argumentāciju varētu interpretēt kā daļējas piekļuves pieteikumu attiecīgajiem dokumentiem, jo tai ir piekļuve tikai noteiktai informācijai, tā ir jānoraida. Proti, dokumenta jēdziens ir jānodala no informācijas jēdziena. Sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentam attiecas tikai uz dokumentiem, bet ne informāciju vispārīgā nozīmē un neuzliek pienākumu iestādēm sniegt atbildi uz ikvienu privātpersonas informācijas pieprasījumu (spriedums, 2007. gada 25. aprīlis, WWF European Policy Programme/Padome, T‑264/04, EU:T:2007:114, 76. punkts).

105    Turklāt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka Komisija būtu varējusi tai izsniegt dokumentu, kurā norādīts, ka ir atgūta zināma daļa no nelikumīgā un nesaderīgā valsts atbalsta, tas nozīmētu, ka, pretēji prasītājas saprastajam, tai tiktu paziņota būtiska informācija. Katrā ziņā attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kuriem ir piemērojama vispārējā konfidencialitātes prezumpcija,– piemēram, tādiem kā pieprasītie dokumenti – minētā prezumpcija nozīmē, ka uz tiem dokumentiem, kas ar to aptverti, neattiecas pienākums pilnībā vai daļēji izpaust to saturu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 68. punkts, un 2017. gada 7. septembris, AlzChem/Komisija, T‑451/15, nav publicēts, EU:T:2017:588, 93. un 94. punkts un tajos minētā judikatūra).

106    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, pirmā pamata pirmā un otrā daļa ir jānoraida.

2.      Par ceturto daļu –izņēmumi attiecībā uz informācijaspar atbalsta atgūšanu izpaušanu tiekot īstenoti diskriminējoši

107    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija, pārkāpjot Pamattiesību hartas 20. pantu, ir diskriminējoši īstenojusi izņēmumus informācijas par valsts atbalsta atgūšanu izpaušanu. Pirmkārt, tā apgalvo, ka sešās lietās valsts atbalsta jomā Komisija publiskoja informāciju par summām, kas nebija atgūtas, un tas notika pirms pārkāpuma procedūras sākšanas pret attiecīgajām dalībvalstīm un neraugoties uz to, ka bija sāktas tiesvedības par to pamatā esošo lēmumu valsts atbalstu jomā. Apgalvotā interese aizsargāt notiekošās izmeklēšanas darbības vai komerciālās intereses neliedza Komisijai izpaust to saņēmēju vārdus, kas būtu identificēti vai identificējami.

108    Otrkārt, prasītāja replikas rakstā atsaucas uz to, ka Komisija ir izpaudusi skaitlisku un būtisku informāciju par naudas sodu atgūšanas posmu aizliegto vienošanos jomā, lai gan attiecībā uz dažiem no lēmumiem, kuros šie sodi bija noteikti, notika tiesvedības Savienības tiesā.

109    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

110    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Pamattiesību hartas 20. pantā ir noteikts, ka “visas personas ir vienlīdzīgas likuma priekšā”. Pirms Pamattiesību hartai ar LES 6. pantu tika piešķirts juridiski saistošs spēks, Tiesa jau bija norādījusi, ka vienlīdzības princips ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, kas ikvienai tiesai ir jāņem vērā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1977. gada 19. oktobris, Ruckdeschel u.c., 117/76 un 16/77, EU:C:1977:160, 7. punkts). Šis princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu izvērtētas atšķirīgi un dažādas situācijas netiktu izvērtētas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 11. jūlijs, Franz Egenberger, C‑313/04, EU:C:2006:454, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

111    Pirmkārt, kā apgalvo prasītāja, 2019. gada 24. aprīļa vēstulē Komisija tai atteica piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, jo par Lēmumu 2015/1826 esot sākta tiesvedība un ka līdz ar to esot piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešais ievilkums. Tomēr ir jākonstatē, ka šis apsvērums nav pārņemts apstrīdētajā lēmumā un ka Komisijai lēmumā, kuru tā pieņem, atbildē uz atkārtoto pieteikumu līdz ar to nemaz nav jāpieturas pie tā paša juridiskā pamatojums, kāds ir norādīts atbildē uz sākotnējo pieteikumu (spriedums, 2017. gada 28. marts, Deutsche Telekom/Komisija, T‑210/15, EU:T:2017:224, 83. punkts). Tādējādi nav nozīmes faktam, ka četrās no sešām lietām valsts atbalsta jomā, uz kurām atsaucas prasītāja un attiecībā uz kurām tika publicēts paziņojums presei, Komisijas lēmumi, saskaņā ar kuriem attiecīgajai dalībvalstij bija pienākums atgūt konkrēto valsts atbalstu, varēja tikt pārsūdzēti Savienības tiesā, kā tas ir šajā lietā attiecībā uz Lēmumu 2015/1826.

112    Turklāt ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru neesot skaidrs, kā Komisija varēja uzskatīt, ka izmeklēšana par atbalsta atgūšanu ir pabeigta sešās tās minētajās lietās, lai gan notiekošo izmeklēšanu jēdziens Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma izpratnē aptver laikposmus, kuros tiesvedības turpinās Savienības tiesā. Tādā gadījumā situācija sešās minētajās lietās un šajā lietā bija vienāda. Papildus šī sprieduma 103. punktā izklāstītajiem apsvērumiem ir jāprecizē – lai gan Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts, ka valsts atbalsts ir ticis piešķirts, nozīmē, ka šī iestāde uzskata, ka tās izmeklēšanā ar mērķi konstatēt valsts atbalsta esamību tā ir varējusi izdarīt secinājumus, tas, ka šis lēmums ir pārsūdzēts Savienības tiesā, nozīmē, ka uz dokumentiem, kas saistīti ar šo izmeklēšanu, joprojām attiecas vispārējā konfidencialitātes prezumpcija. Tas pats attiecas uz dokumentiem, kas ir saistīti ar valsts atbalsta atgūšanas posmu, ja Komisija nolemj vērsties Tiesā, uzskatot, ka tās lēmums par attiecīgā valsts atbalsta atgūšanu nav ticis izpildīts. Līdz ar to, pat pieņemot, ka Komisija būtu varējusi uzskatīt, ka izmeklēšana par atbalsta atgūšanu tika pabeigta sešās tās minētajās lietās, tās no aplūkojamās lietas neatšķiras attiecībā uz vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas piemērojamību dokumentiem, kas saistīti ar lēmuma par valsts atbalsta atgūšanu izpildes pārbaudes procedūru.

113    Attiecībā uz sešām prasītājas minētajām lietām tomēr ir jākonstatē, ka Komisija nenodrošināja piekļuvi dokumentiem, bet ar preses paziņojumiem informēja sabiedrību par savu lēmumu vērsties Tiesā pret attiecīgajām dalībvalstīm, pamatojoties uz to, ka tās ieskatā tās nav izpildījušas lēmumus par valsts atbalsta atgūšanu. Līdz ar to, kā apgalvo Komisija, apstākļi sešās minētajās lietās atšķiras no apstākļiem šajā lietā, jo prasītāja lūdza Komisijai piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001. Turklāt nav informācijas, kas ļautu uzskatīt, ka Komisija būtu pieņēmusi lēmumu celt prasību Tiesā pret Slovākijas Republiku, atsaucoties uz Lēmuma 2015/1826 neizpildi (skat. šī sprieduma 101. punktu).

114    Otrkārt, attiecībā uz lietām par naudas sodu samaksu, uz kurām atsaucas prasītāja, ir jākonstatē, kā to norāda Komisija, – iesniegtie pierādījumi ir jauni, jo tie ir iesniegti replikas raksta posmā. Tomēr prasītāja nav sniegusi nekādu informāciju, lai pierādītu, ka prasības celšanas brīdī tās rīcībā nebija nedz dokumentu, kas, pirmkārt, ir AlzChem Trostberg saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001 iesniegtais piekļuves pieteikums dokumentiem par naudas sodu apmēru, ko faktiski samaksājuši vairāku Komisijas lēmumu adresāti lietās par Savienības konkurences tiesībām (replikas raksta C.1. pielikums), un, otrkārt, Komisijas atbilde uz šo pieteikumu (replikas raksta C.2. pielikums), nedz arī informācijas, kas atļautu noteikt iemeslus, kāpēc minētie pierādījumi netika ietverti prasības pieteikumā. Tādējādi to iesniegšana replikas raksta posmā ir uzskatāma par novēlotu un replikas raksta C.1. un C.2. pielikums nav pieņemams saskaņā ar Reglamenta 85. panta 1. punktu.

115    Katrā ziņā papildus tam, ka atšķirībā no atgūšanas procedūras pēc Lēmuma 2015/1826 trīs no minētajām septiņām lietām tika izbeigtas un ka Komisija C.2. pielikumā ietvertajā 2005. gada 11. jūnija vēstulē neatļāva piekļūt dokumentiem, bet gan sniedza informāciju, ka valsts atbalsta atgūšana, kā to norāda Komisija, iekļaujas juridiskajā kontekstā, kas atšķiras no noteiktā naudas soda samaksas saskaņā ar lēmumu, ko tā ir pieņēmusi atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā, 7. pantam (OV 2003, L 1, 1. lpp.). Kā norāda Komisija, valsts atbalsta atgūšanas pienākums nav nedz atbalsta saņēmējam, nedz arī attiecīgajai dalībvalstij noteikts sods un atgūšanas procedūra norit tikai kopā ar šo valsti, kas ir atgūšanas lēmuma adresāte, kā vienīgo lietas dalībnieku, kurš ir pieļāvis Savienības tiesību pārkāpumu (LESD 108. panta 3. punkts), savukārt ar uzņēmumam noteiktu naudas sodu tiek piemērotas sankcijas par konkurences tiesību pārkāpumu. Visas šīs atšķirības liecina par to, ka runa nav par salīdzināmām situācijām.

116    No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisijai nevar pārmest nediskriminācijas principa pārkāpumu. Līdz ar to pirmā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

3.      Par piekto daļu – sevišķu sabiedrības interešu esamība

117    Prasītāja apgalvo – pat pieņemot, ka Komisija būtu pamatoti secinājusi, ka tās pieteikums ir par dokumentiem, uz kuriem attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā minētie izņēmumi, pirmkārt, tai tie bija jāizpauž, pamatojoties uz sevišķām sabiedrības interesēm nodrošināt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu.

118    Otrkārt, prasītāja norāda uz Komisijas darbību pārskatāmības un publiskas kontroles nozīmīgumu. Tālab Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minētais izņēmums esot jāinterpretē izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzības kontekstā un Komisijai nebūtu jāatļauj to izmantot tikai ar mērķi izvairīties no sabiedrības kontroles. Lai arī prasītāja nepārmet Komisijai, ka tā pret Slovākijas Republiku atbilstoši LESD 258. pantam nesāka procedūru pienākumu neizpildes dēļ, jo šis lēmums ietilpstot tās rīcības brīvībā, šī iestāde tomēr esot atbildīga pret Savienības pilsoņiem par savu bezdarbību.

119    Gan dalībvalstu budžeta aizsardzība pret postošo ietekmi, ko rada dzīšanās pēc valsts atbalsta, gan Komisijas lēmumu izpilde šajā jomā esot saistītas ar sevišķām sabiedrības interesēm, nevis prasītājas privātajām interesēm. Kā Komisija esot norādījusi savā pētījumā par Savienības tiesību normu piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu valsts mērogā, divas Vācijas iestādes esot uzsvērušas sabiedrības intereses saistībā ar nelikumīga valsts atbalsta atgūšanu.

120    Prasītāja piebilst, ka Savienības tiesa ir veikusi striktu Regulas Nr. 1049/2001 interpretāciju un piemērošanu, ko ir kritizējis Eiropas Parlaments, jo jebkurš izņēmums no piekļuves tiesībām dokumentiem vai jebkurš šo tiesību ierobežojums esot jāinterpretē šauri. Tā kā prasītājas pieteikums neattiecas uz dokumentu vai informāciju, kas ietilpst Komisijas lietas materiālos par Slovākijas Republikas piešķirto valsts atbalstu NCHZ, Komisijai nevajadzētu atļaut vēl vairāk ierobežot Savienības pilsoņu pamattiesības piekļūt dokumentiem.

121    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

122    Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktu “iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt” tostarp “pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķiem, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm”.

123    Kā atgādināts šī sprieduma 43. punktā, vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, kas pamatota ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minēto izņēmumu par izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, neizslēdz iespēju pierādīt, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato attiecīgo dokumentu satura izpaušanu.

124    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru – tam, kurš apgalvo, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, ir konkrēti jāatsaucas uz apstākļiem, kuri attaisno attiecīgo dokumentu izpaušanu (skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 94. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Sea Handling/Komisija, C‑271/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:557, 40. punkts).

125    Tā Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā, it īpaši šā panta 2. punktā, minētā izņēmumu sistēma ir balstīta uz konkrētajā situācijā esošo pretējo interešu salāgošanu, proti, pirmkārt, to interešu, kuras attiecīgo dokumentu satura izpaušana ietekmē labvēlīgi, un, otrkārt, to interešu, kuras šī satura izpaušana apdraudētu. Lēmums, kas tiek pieņemts uz piekļuves pieteikuma dokumentiem pamata, ir atkarīgs no jautājuma par to, kuras intereses šajā gadījumā ir svarīgākas (skat. spriedumu, 2017. gada 7. septembris, AlzChem/Komisija, T‑451/15, nav publicēts, EU:T:2017:588, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

126    Prasītājas argumenti ir jāizvērtē šo principu gaismā.

127    Šajā lietā prasītāja, pirmkārt, norāda uz sevišķām sabiedrības interesēm nodrošināt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu. Tomēr šis iebildums nav jāizvērtē, jo, iztaujāta šajā ziņā tiesas sēdē, prasītāja apstiprināja, ka starp piekļuves atteikumu pieprasītajiem dokumentiem un Pamattiesību hartas 47. pantā paredzēto pārbaudes tiesā efektivitāti nav tiešas saiknes. Tā arī norādīja, ka Vispārējai tiesai nav jāņem vērā atsauce uz pirmā pamata piektās daļas nosaukumā minēto sevišķo sabiedrības interešu esamību – nodrošināt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību –, un tas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā.

128    Otrkārt, prasītāja, atsaucoties uz Regulas Nr. 1049/2001 2. apsvērumu, norāda uz Komisijas darbību pārskatāmības un publiskas kontroles nozīmīgumu, jo Komisijai nevajadzētu atļaut izmantot šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu tikai ar mērķi attaisnot tās bezdarbību un izvairīties no sabiedrības kontroles.

129    Jānorāda, ka intereses saistībā ar pārskatāmību noteikti ir sabiedrības intereses, ja vien tās ir objektīvas un vispārīgas (spriedums, 2018. gada 11. decembris, Arca Capital Bohemia/Komisija, T‑440/17, EU:T:2018:898, 76. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2015. gada 12. maijs, Technion un Technion Research & Development Foundation/Komisija, T‑480/11, EU:T:2015:272, 78. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 37. punktā – attiecībā uz Komisijas veikto darbību pārskatāmību un publisko kontroli Savienības tiesas ir atzinušas, ka tās administratīvā darbība neprasa tādu pašu piekļuves dokumentiem apjomu, kāds tiek prasīts Savienības iestādes likumdošanas darbībā. Šajā lietā pieprasītie dokumenti acīmredzami ietilpst administratīvajā procedūrā, proti, valsts atbalsta atgūšanas procedūrā pēc Komisijas lēmuma.

130    Turklāt vispārējie apsvērumi par pārskatāmības principu un sabiedrības tiesībām tikt informētai par iestāžu darbu nevar attaisnot tādu dokumentu satura izpaušanu, kuri ir saistīti ar Komisijas lēmuma izpildes pārbaudes procedūru, kas var beigties ar vēršanos Tiesā saskaņā ar LESD 108. panta 2. punkta otro daļu un kas ir pielīdzināma procedūras pienākumu neizpildes dēļ pirmstiesas posmam (skat. šī sprieduma 75. punktu) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth/Komisija, C‑612/13 P, EU:C:2015:486, 91. un 93. punkts).

131    Šajā ziņā ir jāatgādina – Komisija ir tā, kurai gadījumā, ja tā uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, ir jāizvērtē iespēja vērsties pret šo valsti, ir jāidentificē pārkāptās tiesību normas un jāizvēlas brīdis, kad pret šo valsti sākt LESD 108. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto procedūru. Līdz ar to prasītājai vai indivīdam nav tiesību prasīt Komisijai, lai tā pieņem konkrētu nostāju, vai apstrīdēt Komisijas atteikšanos sākt procedūru pret Slovākijas Republiku (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 60. un 61. punkts).

132    Līdz ar to prasītājas izvirzītais mērķis, lai pamatotu pieprasīto dokumentu satura izpaušanu, proti, pārbaudīt Komisijas rīcību attiecīgā Lēmuma 2015/1826 izpildes pārbaudes procedūrā, pretēji prasītājas apgalvotajam nozīmē noliegt rīcības brīvību, kas šai iestādei ir LESD 108. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētajā procedūrā, lai gan vispārējā konfidencialitātes prezumpcija, kas attiecas uz visiem dokumentiem, kuri saistīti ar šādu procedūru, paredz tieši aizsargāt it īpaši Komisijas rīcības lietderību tajā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, EU:C:2013:738, 61., 63. un 65. punkts).

133    Turklāt, kā pamatoti ir norādījusi Komisija – tā cenšas informēt sabiedrību par konkrētu pārkāpumu lietu virzību, publicējot paziņojumus presei (šajā ziņā skat. spriedumu, 2017. gada 23. janvāris, Justice & Environment/Komisija, T‑727/15, nav publicēts, EU:T:2017:18, 60. punkts).

134    Turklāt prasītāja būtībā atsaucas uz sabiedrības interesēm saistībā ar Komisijas lēmumu izpildi valsts atbalsta jomā, kā arī sabiedrības interesēm aizsargāt dalībvalstu budžetu no postošās ietekmes, ko rada dzīšanās pēc valsts atbalsta, un pienākumu panākt nelikumīgu un ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu atmaksu dalībvalstu, uz kurām attiecas lēmums valsts atbalsta jomā, budžetā. Tomēr šim argumentam nevar piekrist. Kā norāda Komisija, tas, ka prasītājai tiek nodrošināta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem, neļauj nodrošināt sabiedrības intereses aizsargāt dalībvalstu budžetu, atgūstot nelikumīgu valsts atbalstu.

135    Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Savienības tiesa ir strikti piemērojusi Regulu Nr. 1049/2001, lai gan jebkurš izņēmums no piekļuves tiesībām dokumentiem vai jebkurš šo tiesību ierobežojums esot jāinterpretē šauri, un būtībā tās pieteikums neietilpst izņēmumā, kura nolūks ir aizsargāt izmeklēšanas darbību mērķus. Tā kā tā apstrīd faktu, ka uz tās piekļuves pieteikumu varēja attiekties Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā minētais izņēmums, tās argumenti attiecas uz jautājumu, kas atšķiras no jautājuma par to, vai izņēmuma piemērošanas gadījumā sevišķas sabiedrības intereses ļauj šādu piemērošanu noraidīt. Līdz ar to šajā pamata daļā tiem nav nozīmes. Turklāt tie tika izvērtēti un noraidīti šī pamata pirmajā daļā.

136    Līdz ar to pirmā pamata piektā daļa, kā arī pirmais pamats kopumā ir jānoraida un tā trešā daļa nav jāizvērtē, jo izņēmums, kura mērķis ir aizsargāt Savienības iestāžu veiktās izmeklēšanas, bija autonoms un pietiekami pamatots, lai attaisnotu apstrīdētā lēmuma pieņemšanu, un jebkurai iespējamai kļūdai minētā lēmuma otrajā pamatā saistībā ar izņēmumu, kura mērķis ir aizsargāt komerciālās intereses, kas ir izklāstīts pirmā pamata trešajā daļā, nebūs nekādas nozīmes lēmuma tiesiskuma kontekstā.

C.      Par otro pamatu – pienākuma sniegt pamatojumu piekļuves atteikumam pieprasītajiem dokumentiem to nekonfidenciālajā versijā vai Komisijas telpās neizpilde

137    Prasītāja norāda, ka atkārtotajā pieteikumā tā piedāvāja nodrošināt piekļuvi dokumentiem nekonfidenciālajā versijā vai Komisijas telpās. Tomēr tā esot uzskatījusi – tā kā daļējai satura izpaušanai ir piemērojama vispārējā konfidencialitātes prezumpcija, daļēju piekļuvi nevarēja piešķirt. Prasītāja uzskata – tā kā tā ir noraidījusi visa veida pamatus, kas varētu attaisnot atteikumu izpaust pieprasītos dokumentus, tostarp Komisijas norādītās vispārējās konfidencialitātes prezumpcijas, no Komisijas argumentācijas gluži pretēji izriet, ka tai prasītājas pieteikums bija jāapmierina, nodrošinot attiecīgi vismaz daļēju piekļuvi vai piekļuvi Komisijas telpās atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktam un 10. pantam. Komisija šajā sakarā tomēr neesot norādījusi pamatojumu atteikumam.

138    Komisija apstrīd prasītājas argumentāciju.

139    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 296. pantā norādītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta veidam, tam ir skaidri un nepārprotami jāizklāsta tās iestādes pamatojums, kura pieņēmusi apstrīdēto aktu, lai ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar pieņemtā pasākuma pamatojumu un Savienības tiesai – veikt kontroles funkciju (skat. spriedumu, 2008. gada 22. aprīlis, Komisija/Salzgitter, C‑408/04 P, EU:C:2008:236, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

140    Turklāt ir jāatgādina, ka pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde ir iemesls būtisku procedūras noteikumu pārkāpumam, kas pats par sevi atšķiras no pamata par strīdīgā lēmuma pamatojuma neprecizitāti, kura kontrole ietilpst šī lēmuma pamatotības pārbaudē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts, un 2009. gada 19. jūnijs, Qualcomm/Komisija, T‑48/04, EU:T:2009:212, 179. punkts). Lēmuma pamatojumu veido formāls to pamatu izklāsts, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (skat. spriedumu, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 181. punkts un tajā minētā judikatūra).

141    Apstrīdētajā lēmumā Komisija izvērtēja iespēju piešķirt prasītājai daļēju piekļuvi attiecīgajiem dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu. Tā precizēja, ka uz pieprasītajiem dokumentiem tomēr attiecas vispārēja konfidencialitātes prezumpcija, kas pamatota ar šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā minētajiem izņēmumiem, un ka šāda prezumpcija izslēdz iespēju piešķirt daļēju piekļuvi lietas materiāliem. Šajā ziņā tā atsaucās uz spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, lietā Sea Handling/Komisija (C‑271/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:557, 61. punkts).

142    Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija ir norādījusi pamatojumu, kura dēļ tā noraidīja prasītājas piekļuves pieteikumu dokumentiem nekonfidenciālajā versijā vai Komisijas telpās. Tādējādi tā ļāva prasītājai saprast pamatojumu, kura dēļ šis pieteikums tika noraidīts, un ļāva Vispārējai tiesai veikt pārbaudi. Līdz ar to apstrīdētais lēmums šajā ziņā ir pietiekami pamatots.

143    Turklāt, ciktāl prasītāja apgalvo – tā kā tā ir noraidījusi visa veida pamatus, kas varētu attaisnot atteikumu izpaust pieprasīto dokumentu saturu, tad Komisijai esot bijis jāapmierina tās lūgums piekļūt šiem dokumentiem nekonfidenciālajā versijā vai Komisijas telpās, ir jākonstatē, ka tā neatsaucas uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, bet apstrīd tā pamatotību. Šai argumentācijai katrā ziņā nevar piekrist. Tā kā Komisija varēja, nepieļaudama nedz tiesību kļūdu, nedz kļūdu vērtējumā, noraidīt prasītājas piekļuves pieteikumu pieprasītajiem dokumentiem, atsaucoties uz vispārējo konfidencialitātes prezumpciju, prasītājas argumentācija ir balstīta uz kļūdainu pieņēmumu.

144    Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

145    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šī prasība ir jānoraida.

V.      Par tiesāšanās izdevumiem

146    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      AlzChem Group AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Spielmann

Spineanu‑Matei

Mastroianni

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 29. septembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.