ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA
[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 28. jūnijā (1)

Lieta C‑124/11

Bundesrepublik Deutschland

pret

Karen Dittrich

Lieta C‑125/11

Bundesrepublik Deutschland

pret

Robert Klinke

Lieta C‑143/11

Jörg-Detlef Müller

pret

Bundesrepublik Deutschland

(Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un darba jomā – Valsts tiesību akti, kuros ierēdņiem ir paredzēts pabalsts slimības gadījumā – Ģimenes locekļi, par kuriem maksājams pabalsts – Reģistrētu dzīvesbiedru izslēgšana – Direktīvas 2000/78/EK piemērošanas joma – “Darba samaksas” jēdziens






1.        Saistībā ar trīs tiesvedībām, kurās tiek spriests, vai reģistrētiem dzīvesbiedriem ir tiesības saņemt pabalstu, kas Vācijas tiesībās ir nodrošināts laulībā esošām personām, Bundesverwaltungsgericht [Federālā Administratīvā tiesa] vaicā Tiesai, vai uz to var pretendēt, pamatojoties uz Savienības tiesībās noteikto vienlīdzīgas attieksmes principu darba un nodarbinātības jomā.

2.        Tāpēc Tiesai ir iespēja jo skaidrāk iezīmēt savas judikatūras aprises jautājumā par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (2), piemērošanas jomu. Šoreiz jānosaka, vai šī direktīva ir piemērojama attiecībā uz civildienesta ierēdņiem slimības gadījumā paredzētajiem pabalstiem.

3.        Tālab jāizvērtē, vai minētie pabalsti ir atalgojums tādā izpratnē, kādā par to ir runāts Direktīvā 2000/78, kuras piemērojamība strīdīgajos apstākļos – atbilstoši tās preambulas 13. apsvēruma un 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta vienotai interpretācijai – ir atkarīga no apstākļa, vai attiecīgais pabalsts ir pielīdzināts “darba samaksai” atbilstoši nozīmei, ar kādu šis jēdziens ir apveltīts EK līguma 141. pantā (tagad – LESD 157. pants). Tādēļ ir jāiztirzā kritēriji, kurus Tiesa ir izmantojusi savos nolēmumos par šo tēmu, kas līdz šim ir bijuši vienīgi saistībā ar vecuma pensijām, un līdz ar to arī vienlaikus jānosaka, cik lielā mērā Direktīva 2000/78 saskaņā ar tās 3. panta 3. punktā noteikto nav piemērojama attiecībā uz valsts vai līdzīgu sistēmu veiktajiem maksājumiem.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

4.        Direktīvas 2000/78 preambulas 13. apsvērumā ir teikts:

“Šo direktīvu nepiemēro sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības sistēmām, kuru piedāvātos atvieglojumus neuzskata ne par ieņēmumiem tādā nozīmē, ko šim terminam piešķir EK līguma 141. panta piemērošanas nolūkā, ne par jebkāda veida valsts veiktu maksājumu, kura mērķis ir nodrošināt darba vai darba saglabāšanas iespējas.”

5.        Direktīvas 2000/78 1. pantā tās mērķis ir noteikts šādi:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

6.        Atbilstoši Direktīvas 2000/78/EK 2. pantam:

“1.      Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.      Šā panta 1. punktā:

a)      uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ;

[..].”

7.        Direktīvas piemērošanas joma ir noteikta tās 3. pantā:

“1.      Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

c)      nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu;

[..]

3.      Šī direktīva neattiecas uz nekādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām.

[..]”

B –    Valsts tiesības

1)      Partnerattiecību tiesiskais regulējums

8.        2001. gada 16. februāra Gesetz über die Eingetragene Lebenspartnerschaft [Likuma par reģistrētām partnerattiecībām], (turpmāk tekstā – “LPartG”) (3) redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2009. gada 6. jūlija likuma (4) 7. pantu, 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Divas viena dzimuma personas nodibina partnerattiecības, savstarpēji personiski un abu vienlaicīgā klātbūtnē apliecinot dzimtsarakstu nodaļas amatpersonai savu vēlmi būt partnerattiecībās uz mūžu (dzīvesbiedres vai dzīvesbiedri). Šie paziņojumi nav veicami nedz pakārtoti kādam nosacījumam, nedz uz noteiktu laiku.”

9.        Saskaņā ar LPartG 5. pantu dzīvesbiedriem “ir savstarpējs pienākums ar savu darbu un mantu sniegt atbilstošu ieguldījumu pāra kopīgo vajadzību apmierināšanai. [..]”

2)      Tiesību akti par ierēdņiem paredzētajiem pabalstiem

10.      Bundesbeamtengesetz [Likumā par federālā civildienesta ierēdņiem] (turpmāk tekstā – “BBG”) ir noteiktas federālā civildienesta ierēdņu tiesības saņemt pabalstu slimības gadījumā. Saskaņā ar tā 80. pantu minētais pabalsts noteiktos apstākļos ir maksājams arī par federālā civildienesta ierēdņa laulāto un viņa apgādībā esošajiem bērniem.

11.      Līdz 2009. gada 14. februārim piemērojamajos tiesību aktos tiesības saņemt pabalstu bija atzītas federālā civildienesta ierēdņa laulātajam un viņa apgādībā esošajiem bērniem, bet ne personai, kas ar viņu ir reģistrētās partnerattiecībās. Šis pabalsts nekāda ziņā nebija bez nosacījumiem, jo par laulāto tas tika paredzēts tikai tad, ja šā laulātā ienākumi bija mazāki nekā EUR 18 000 apmērā vai, lai gan bija slimības apdrošināšana, viņš nesaņēma apdrošināšanas maksājumus vai arī šie maksājumi viņam tika apturēti uz nenoteiktu laiku, iedzimtas invaliditātes vai noteiktu slimību dēļ tiekot izslēgtiem individuālā kārtā. Tādējādi tiesības uz pabalstu bija tad, ja saņēmēja laulātais bija finansiāli no viņa atkarīgs vai nu pārlieku zemu ienākumu, vai ar viņa vainu nesaistītas veselības apdrošināšanas seguma nepietiekamības dēļ.

12.      Pamatojoties uz BBG 80. panta 4. punktā piešķirtajām pilnvarām, federālais iekšlietu ministrs pieņēma 2009. gada 13. februāra Bundesbeihilfeverordnung [Noteikumus par federālā civildienesta pabalstiem], (turpmāk tekstā – “BBhV”) (5), kuros, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, tika saglabāta agrākā sistēma, kurā no slimības pabalsta saņēmēju loka ir izslēgti reģistrēti dzīvesbiedri.

13.      Pēc lietas faktu iestāšanās minētajā tiesību aktā ir izdarīti pamatlietu izspriešanu gan neietekmējoši grozījumi, saskaņā ar kuriem strīdīgā pabalsta saņēmēju lokā ir iekļauti arī reģistrēti dzīvesbiedri (6).

II – Fakti

14.      Prasītāji a quo ir reģistrētās partnerattiecībās stājušies federālā civildienesta ierēdņi, no kuriem ir finansiāli atkarīgi viņu attiecīgie dzīvesbiedri.

15.      Minētos valsts pabalstus slimības gadījumā lūgušo prasītāju lietās C‑124/11 un C‑125/11 tiesības pēc sākotnējā administrācijas atteikuma atzina Berlīnes Verwaltungsgericht [Administratīvā tiesa], kuras ieskatā, lai arī reģistrētās partnerattiecībās esoši dzīvesbiedri nav pabalstu saņēmēju lokā, viņiem tomēr ir tiesības tos saņemt saskaņā ar Direktīvu 2000/78, jo atbilstoši Tiesas judikatūrai šādi pabalsti ir “atalgojums” minētās direktīva izpratnē, jo tos maksā, vienīgi pamatojoties uz darba tiesiskajām attiecībām, nevis kā valsts vispārējās sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmas pabalstu.

16.      Turpretim lietā C‑143/11 prasītāja pretenziju noraidīja gan administrācija, gan administratīvā tiesa, uzskatot, ka Direktīvas 2000/78 pārkāpums neesot noticis tāpēc, ka laulātā un reģistrētās partnerattiecībās esoša dzīvesbiedra situācijas neesot salīdzināmas.

17.      Visās lietās sev nelabvēlīgo tiesas nolēmumu lietas dalībnieki pa tiešo [Sprungrevision kārtībā] pārsūdzēja Bundesverwaltungsgericht.

18.      Iesniedzējtiesa konstatē, ka reģistrētās partnerattiecībās esoši dzīvesbiedri saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav iekļauti federālā civildienesta ierēdņiem slimības gadījumā paredzēto valsts pabalstu iespējamo saņēmēju lokā. Minēto pabalstu saņēmēju lokā turpretim bija šādu ierēdņu laulātie, ja tādi ir.

19.      Bundesverwaltungsgericht šaubās par Direktīvas 2000/78 piemērojamību a quibus tiesvedībās iztirzātajos gadījumos. Gadījumā, ja tā ir piemērojama, attieksmei pret reģistrētās partnerattiecībās esošiem dzīvesbiedriem līdz ar to būtu jābūt tādai pašai kā pret laulātajiem, un tādēļ šajās tiesvedībās iesaistītajām personām būtu tiesības saņemt strīdīgo valsts pabalstu.

20.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2000/78 piemērojamība ir atkarīga no tā, kā attiecīgais valsts pabalsts ir juridiski kvalificējams. Konkrēti, vai tas ietilpst darba samaksā LESD 157. panta izpratnē – un šādā gadījumā Direktīva 2000/78 būtu piemērojama – vai arī ir valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas vai tamlīdzīgs pabalsts, kurš no minētās direktīvas piemērojamības jomas tādējādi būtu izslēgts.

21.      Bundesverwaltungsgericht ieskatā, vecuma pensiju nošķiršanai atkarībā no to finansēšanas avota Tiesas izmantotie kritēriji nav piemēroti nodrošinājumu slimības gadījumiem paredzošo sistēmu jomā. Šādi tā uzskata tostarp tāpēc, ka slimības pabalsts nav atkarīgs no civildienesta attiecību ilguma.

III – Uzdotais jautājums

22.      Šajos apstākļos Bundesverwaltungsgericht uzdod Tiesai šādu jautājumu:

“Vai Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir piemērojama attiecībā uz valsts tiesību normām par valsts pabalstu piešķiršanu ierēdņiem slimības gadījumā?”

IV – Tiesvedība Tiesā

23.      Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑124/11 un C‑125/11 Tiesā tika reģistrēti 2011. gada 9. martā. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑143/11 tika reģistrēts 2011. gada 24. martā.

24.      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 27. maija rīkojumu visi trīs lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu tika apvienoti.

25.      Rakstveida apsvērumus iesniedza K. Dittrich, R. Klinke un J. D. Müller, kā arī Komisija.

26.      2012. gada 3. maijā rīkotajā tiesas sēdē mutiskai savu apsvērumu izteikšanai piedalījās lietas dalībnieku pārstāvji.

27.      Uzaicinājumā uz tiesas sēdi lietas dalībnieki tika aicināti sniegt rakstiskus paskaidrojumus par strīdīgā pabalsta finansēšanas kārtību; proti, norādīt, vai tas pilnīgi vai daļēji tiek finansēts ar iemaksām, ko Vācijas Federatīvā Republika veic kā federālā civildienesta ierēdņu darba devējs, vai arī no sociālā nodrošinājuma budžeta. Šo paskaidrojumu iesniegšanai atvēlētais termiņš beidzās 2012. gada 13. aprīlī.

V –    Argumenti

28.      Prasītāji pamatlietā apgalvo, ka Direktīva 2000/78 esot piemērojama attiecībā uz strīdīgo pabalstu. Tas tā esot tāpēc, ka, viņuprāt, saskaņā ar Tiesas judikatūru, pirmkārt, ikviena darba samaksa LESD 157. panta izpratnē ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā un, otrkārt, nodarbinātības jēdziens aptver arī attiecības, kas valsts ierēdni saista ar valsti (7).

29.      Prasītāji apgalvo, ka pabalstu kā darba samaksu kvalificēt neliedz apstāklis, ka tā regulējums ir noteikts likumā, jo likumdevējs šajā gadījumā rīkojas nevis kā valsts vara, bet gan tikai un vienīgi kā darba devējs. Atsaukdamies šajā ziņā uz 1990. gada 17. maija spriedumu lietā Barber (8), prasītāji turklāt norāda, ka pret to neesot iebilstams arī, aizbildinoties, ka ierēdņi ir vispārīga darba ņēmēju kategorija. Visbeidzot, pabalsts neesot atkarīgs no darba tiesisko attiecību ilguma un tā apmērs netiekot aprēķināts atbilstoši pēdējā laika izpeļņai. Īsumā sakot, prasītāji apgalvo, ka šiem apstākļiem varot būt nozīme, nosakot vecuma pensiju iedabu, nevis lai konstatētu, vai strīdīgais pabalsts ir vai nav darba samaksa.

30.      Savukārt Komisija piekrīt pamatlietās esošo prasītāju viedoklim. Atgādinājusi, ka saskaņā ar judikatūru darba samaksas jēdziens ir jāinterpretē plaši, tādējādi aptverot ikvienu pabalstu un algu, ko darba ņēmējam maksā viņa darba dēļ, vai tas būtu atbilstoši līgumam, likumam vai tiesas nolēmumam, Komisija apgalvo, ka Tiesa ir allaž uzskatījusi, ka vecuma pensijas jomā noteicošais, lai arī ne vienīgais, ir tikai kritērijs, ka pensija ir piešķirta darba ņēmēju ar viņa agrāko darba devēju saistošo darba tiesisko attiecību dēļ. Šim pirmējam kritērijam ir pieskaitāmi vēl citi trīs papildu kritēriji, kas ļauj vecuma pensiju kvalificēt kā aroda sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstu un tādējādi kā darba samaksu LESD 157. panta izpratnē, nošķirot to no valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas piešķirtā pabalsta, proti, ka: a) pensija netiek piešķirta kādai konkrētai darba ņēmēju kategorijai; b) tā ir tieši saistīta ar darba stāžu; c) tās apmēru aprēķina pēc pēdējās izpeļņas.

31.      Savukārt jautājumā par strīdīgo pabalstu Komisija norāda, pirmkārt, ka šis pabalsts tiek piešķirts konkrētai darba ņēmēju kategorijai; otrkārt, ka to piešķir darba tiesisko attiecību dēļ un ka tas ir saistīts ar ierēdņa algu vai pensiju un tādēļ ietilpst šajā darba samaksā; un, treškārt, ka pārējiem attiecībā uz pensijām judikatūrā noteiktajiem kritērijiem šajā gadījumā neesot nozīmes, jo gan kritēriju par atkarību no darba stāža, gan kritēriju par aprēķinu pēc pēdējā izpeļņas Tiesa ir izmantojusi tikai, lai noteiktu, vai ierēdņu pensijas var tikt uzskatītas par darba samaksu pat tad, ja parasti tās neatbilst kritērijiem, kurus iepriekš minētajā lietā Barber Tiesa ir atzinusi par privātai pensiju sistēmai raksturīgiem. Ierēdņiem paredzētā slimības pabalsta gadījumā privāttiesību jomā patiešām nav līdzīgas sistēmas. Tādēļ kritēriji, pēc kuriem nošķirams sociālā nodrošinājuma tiesiskais regulējums, analoģiskās privāttiesību sistēmās nebūtu atrodami.

32.      Tādēļ noteicošais ir vienīgi tas, ka attiecīgo pabalstu piešķir, pamatojoties uz darba tiesiskajām attiecībām ar valsti un ka valsts rīkojas kā darba devējs, nevis kā apdrošinātājs valsts likumiskajā shēmā. Tādēļ tas esot uzskatāms par darba samaksu LESD 157. panta izpratnē, pat ja to arī piešķir saskaņā ar likumu vai tas vienlīdz atbilst arī sociālās politikas apsvērumiem.

33.      Atbildot uz šo secinājumu 24. punktā minēto aicinājumu, gan prasītāji pamatlietā, gan Vācijas valdība norādīja, ka strīdīgo pabalstu finansē Vācijas Federatīvā Republika darba devēja statusā, nesaņemot nekādu sociālā nodrošinājuma finansējumu vispār.

VI – Vērtējums

A –    Ievada apsvērums

34.      Kā jau norādīju, apvienoti lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Direktīvas 2000/78 piemērojamību, lai noskaidrotu, vai saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem “reģistrēti dzīvesbiedri” ir tiesīgi saņemt pabalstu, kas šajās tiesībās ir garantēts laulātiem pāriem.

35.      Šajos jautājumos netiek vaicāts nekas vairāk. Proti, tiek jautāts nevis, vai ir tikušas aizskartas pamatlietās esošo prasītāju tiesības uz tādu pašu attieksmi kā pret laulībā esošām personām, bet gan tikai, vai ir nosacījumi, lai uzskatītu, ka minētās lietas izspriežamas, piemērojot Direktīvu 2000/78.

36.      Tādēļ tiek sagaidīts, ka Tiesa spriestu nevis par iespējamu diskrimināciju, bet gan tikai par to, vai ir nosacījumi, kas iesniedzējtiesai ļautu izspriest tajā izskatāmās lietas, piemērojot minēto direktīvu. Tālab būtu jāpietiek ar to vien, ka tiek noteikts, vai strīdīgie pabalsti ir atalgojums Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, kas, savukārt, ir atkarīgs no tā, vai strīdīgais pabalsts var tikt pielīdzināts “darba samaksai”, kas minēta LESD 157. pantā, uz kuru direktīvas preambulas 13. apsvērumā ir izdarīta atsauce, lai definētu šo jēdzienu.

B –    Direktīvas 2000/78 piemērojamības nosacījumi

37.      Kā trāpīgi norāda Bundesverwaltungsgericht, Direktīvas 2000/78 piemērojamība ir atkarīga no tā, vai strīdīgais pabalsts var tikt kvalificēts kā “darba samaksa” LESD 157. panta izpratnē.

38.      Proti, Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka to “piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, it īpaši attiecībā uz [..] c) nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu”.

39.      Ja, kā tas ir noticis arī šoreiz, pabalstu maksā kāda publiska iestāde, neizbēgami jāpievērš uzmanība izņēmumam, kas paredzēts pašā Direktīvas 2000/78 3. pantā, kura 3. punktā ir noteikts, ka “šī direktīva neattiecas uz nekādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām.”

40.      Šis izņēmums tomēr ir vērtējams atbilstoši Direktīvas 2000/78 preambulas 13. apsvērumā teiktajam, ka “šo direktīvu nepiemēro sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības sistēmām, kuru piedāvātos atvieglojumus neuzskata ne par ieņēmumiem tādā nozīmē, ko šim terminam piešķir EK līguma 141. panta piemērošanas nolūkā, ne par jebkāda veida valsts veiktu maksājumu, kura mērķis ir nodrošināt darba vai darba saglabāšanas iespējas.”

41.      Atbilstoši šai Tiesas spriedumā lietā Maruko (9) veiktajai Direktīvas 2000/78 3. panta 3. punkta un preambulas 13. apsvēruma kopīgai interpretācijai ārpus Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomas ir nevis visi publisko iestāžu maksātie pabalsti; pat ne tie, kas rodas no publisko iestāžu starpā esošajām sociālā nodrošinājuma iestādēm, bet gan tikai tie no šo iestāžu maksātajiem pabalstiem, kuri nevar tikt uzskatīti par “darba samaksu” (tagadējā) LESD 157. panta izpratnē.

1)      “Darba samaksas” jēdziens

42.      Tādēļ, lai atbildētu uz vaicāto, ir jānoskaidro kas ļoti konkrēts, proti, vai strīdīgais pabalsts ir vai nav “darba samaksa” LESD 157. panta izpratnē, jo šī ir tiesību norma, uz kuru, kā jau esmu norādījis, ir izdarīta atsauce Direktīvā 2000/78, lai definētu tās 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā izmantoto atalgojuma jēdzienu. Kā redzēsim, izvērtējot katras jēdzienu “darba samaksa” veidojošās sastāvdaļas esamību, no Direktīvas 2000/78 3. panta 3. punkta un preambulas 13. apsvēruma kopīgas interpretācijas izrietošais izņēmums izrādīsies gluži pamatots. Ar to galu galā netiek darīts nekas cits, kā vien noteiktas no paša “darba samaksas” jēdziena nenovēršami izrietošas sekas.

43.      LESD 157. pantā darba samaksa nozīmē “parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.” Tādēļ šo jēdzienu veido substanciālais elements (alga un atlīdzība), subjektīvais elements (darba devējs un darba ņēmējs) un cēloniskais elements (darba tiesiskās attiecības). Jāizvērtē, vai tie visi ir arī strīdīgā pabalsta gadījumā.

44.      Jautājumā par substanciālo elementu nešaubos, ka LESD 157. pantā izdarītā norāde uz “jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā” ir gana plaša, lai aptvertu strīdīgā pabalsta saturu. Proti, ar to darba ņēmējs atgūst no 50 % līdz 80 % sev vai konkrētām viņa apgādībā esošām personām radušos ārstniecības izmaksu (10).

45.      Manuprāt, šajos gadījumos ir arī cēloniskais elements. Proti, pabalsts ir paredzēts tikai pašiem federālā civildienesta ierēdņiem un tieši tāpēc, ka viņi tādi ir. Turklāt tie ir paredzēti tikai tikmēr, kamēr viņi ne tikai ir federālā civildienesta ierēdņi, bet arī faktiski šajā statusā strādā. Tā izriet no BBhV 2. panta 2. punkta, saskaņā ar kuru neapmaksātā atvaļinājumā esošiem federālā civildienesta ierēdņiem tiesības saņemt pabalstu ir tad, ja atvaļinājuma ilgums nepārsniedz vienu mēnesi. Manuprāt, cēloņsakarība starp strīdīgo pabalstu un darba tiesiskajām attiecībām ir acīmredzama (11).

46.      Visbeidzot paliek tikai visdzelkšņainākais elements. Aplūkotais pabalsts ir naudas maksājums, uz kuru ir tiesīgs pretendēt federālā civildienesta ierēdnis, pamatojoties uz viņu ar federālo administrāciju saistošajām darba tiesiskajām attiecībām. Taču, vai tas ir pabalsts, kuru “darba ņēmējs [..] saņem no darba devēja”, kā tas prasīts LESD 157. pantā? Šeit, manuprāt, slēpjas pats jautājuma kodols.

2)      Konkrēti, materiālā pabalsta finansēšana

47.      Pabalsts, ko darba ņēmējs saņem tāpēc, ka viņš atrodas darba tiesiskajās attiecībās ar savu darba devēju, ir “darba samaksa” LESD 157. panta izpratnē tikai tad, ja tā maksātājs ir tieši pats darba devējs. Tādējādi citi pabalsti, uz ko var pretendēt darba ņēmējs, tostarp arī savu darba tiesisko attiecību dēļ, šeit aplūkotajā jēdzienā neietilpst, un tādēļ iespējamā aizsardzība pret diskrimināciju saistībā ar tiem ir jāmeklē ārpus Direktīvas 2000/78.

48.      Ar šo izskaidrojams, kāpēc jēdzienā “darba samaksa” ir ietverami ne visi sociālā nodrošinājuma maksājumi, ne tikai tie, kuri ne vien ir atlīdzība “par darbu”, bet kurus arī maksā darba devējs kaut vai ar sociālā nodrošinājuma iestādes starpniecību, proti, netieši.

49.      Tiesa jau izsenis 1971. gada 25. maija spriedumā lietā Defrenne (12) ir nospriedusi, ka sociālā nodrošinājuma sistēmas “ļauj darba ņēmējiem gūt labumu no obligātas sistēmas, kuras finansēšanā darba ņēmēji, darba devēji un iespējami arī valsts iestādes piedalās apmērā, kas ir atkarīgs ne tik daudz no darba tiesiskajām attiecībām starp darba devēju un darba ņēmēju kā no sociālās politikas apsvērumiem” (8. punkts), un tādējādi “šo sistēmu finansējuma daļa, kas jāsedz darba devējiem, nav tiešs vai netiešs maksājums darba ņēmējam” (9. punkts), jo turklāt “šis pēdējais likumā noteiktos pabalstus parasti saņemtu nevis darba devēja veikto iemaksu dēļ, bet gan tāpēc vien, ka viņš atbilst likumā pabalsta piešķiršanai izvirzītajiem nosacījumiem” (10. punkts).

50.      Apstāklis, ka Direktīva 2000/78 nav piemērojama “sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības sistēmām, kuru piedāvātos atvieglojumus neuzskata ne par ieņēmumiem tādā nozīmē, ko šim terminam piešķir [LESD 157.] panta piemērošanas nolūkā” (preambulas 13. apsvērums), nozīmē, ka, tā kā šī pielīdzināšana ir iespējama tikai tad, ja darba ņēmēja saņemto maksājumu ir maksājis viņa darba devējs, ir jānosaka, vai sociālā nodrošinājuma sistēmu šajā ziņā nākas finansēt darba devējam, darba ņēmējam vai publiskajai iestādei. Un tikai ja, esot konstatētam, ka finansēšanu veic darba devējs, ir secināms, ka sociālā nodrošinājuma sistēma faktiski maksā pabalstu, kurš netieši ir attiecināms uz šo darba devēju, šo pabalstu varētu uzskatīt par “darba samaksu” LESD 157. panta izpratnē.

51.      Tas pats sakāms gan konkrēti par sociālā nodrošinājuma iestādēm, gan vispārīgi par ikvienu publisko sistēmu ar darbu saistīto pabalstu finansēšanai. Tas tā ir tāpēc, ka, noteicošajam esot apstāklim, ka pabalstu galu galā maksā darba devējs, nav jābūt nozīmei tam, vai tas tiek maksāts tieši vai ar kāda starpniecību; un šajā otrajā gadījumā – arī tam, vai šis starpnieks ir jebkāda veida privāta organizācija vai publiska iestāde un vai tā ir publisko tiesību subjekts, ne arī tās juridiskās personas formai un darbības kārtībai.

52.      Tas nozīmē, ka katrā atsevišķajā gadījumā ir jānosaka, kurš finansē darba ņēmējam paredzēto pabalstu. Sākot ar galīgo maksātāju un reiz esot konstatētam, ka tas nav darba devējs, jānoskaidro, vai tas nav vienīgi darba devēja starpnieks. Ja pabalstus maksā vispār publiskās iestādes vai konkrēti – sociālā nodrošinājuma iestādes, jānoskaidro, vai šie pabalsti tiek finansēti ar iemaksām, kas tiek prasītas no darba devēja, vai arī uz citu maksātāju rēķina, pašiem darba ņēmējiem, publiskajām iestādēm vai arī dažādās daļās kā no vieniem, tā otriem. Ņemot vērā dalībvalstu starpā šajā ziņā vērojamās atšķirības, ir skaidrs, ka šo uzdevumu paveikt var būt tikai attiecīgās valsts tiesas ziņā.

53.      Manuprāt, kritērijs par pabalsta finansēšanas avota piedēvējamību – apvienojumā ar kritērijiem par tā substanciālo elementu un “cēloni/pamatu”, kas jārod darba tiesiskajās attiecībās – paša tam piemītošā transversāluma dēļ var izrādīties noderīgāks par kritēriju saistībā ar pabalsta saņēmēju loka nošķiršanu vai saistībā ar tā lielāku vai mazāku līdzību citiem tamlīdzīgiem maksājumiem privātā nodrošinājuma jomā.

54.      Tam, protams, vienlīdz jāattiecas gan uz maksājumiem vecuma pensijas formā, gan tiem, kuru mērķis ir pabalstīt slimības gadījumā. Gadījumā, ja materiāls pabalsts tiek maksāts darba tiesisko attiecību dēļ, nozīme ir tikai tam, vai to finansē vai nefinansē darba devējs. Uzskatu, ka šai formulai ir visnotaļ neapstrīdamas priekšrocības, vienkāršojot ar pabalsta kvalificējamību par “darba samaksu” LESD 157. panta izpratnē saistīto problēmu (13).

C –    Pamatlietu gadījums

55.      Savukārt jautājumā par faktiskajiem lietas apstākļiem, kas iztirzāti tiesvedībās, kurās iesniegti šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, no Tiesai sniegtās informācijas izriet, ka strīdīgie pabalsti rodas no federālā civildienesta ierēdņu un federālās administrācijas starpā esošajām darba tiesiskajām attiecībām un ka finansējums nāk tieši no federālā budžeta, kura šim mērķim paredzētie līdzekļi tiek gūti no valsts līdzekļiem, kurus dalībvalsts iemaksā kā attiecīgo federālā civildienesta ierēdņu darba devējs.

56.      Ņemot vērā šos faktus un šajos secinājumos izklāstītos iemeslus, viss liecina par to, ka strīdīgie pabalsti šajā gadījumā ir uzskatāmi par “darba samaksu” LESD 157. panta izpratnē, no kā secināms, ka Direktīva 2000/78 ir piemērojama attiecībā uz valsts tiesību normām, kurās ir paredzēts to regulējums.

57.      Tomēr ar gala vārdu noskaidrot, vai minēto pabalstu finansēšana, ņemot vērā šo pabalstu īpašo sistēmu, ir faktiski attiecināma uz dalībvalsti kā attiecīgo pamatlietā esošo ierēdņu darba devēju, ir valsts tiesas ziņā.

VII – Secinājumi

58.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir piemērojama attiecībā uz valsts tiesību normām par valsts pabalstu piešķiršanu ierēdņiem slimības gadījumā, ja to finansē galvenokārt valsts kā publiskais darba devējs, ko noskaidrot ir valsts tiesas ziņā.


1 –      Oriģinālvaloda – spāņu.


2 –      OV L 303, 16. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 5. nod., 4. sēj., 79. lpp.


3 –      BGBl. I, 266. lpp.


4 –      BGBl. I, 1696. lpp.


5 –      BGBl. I, 3226. lpp.


6 –      2011. gada 13. jūlija grozījumi BBhV (BGBl. I, 1394. lpp.).


7 –      2008. gada 1. aprīļa spriedums lietā C‑267/06 Maruko (Krājums, I‑1757. lpp.) un 2003. gada 23. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑4/02 un C‑5/02 Schönheit un Becker (Recueil, I‑12575. lpp.).


8 –      Lieta C‑262/88 (Recueil, I‑1889. lpp., 26. punkts).


9 –      Nesenāk 2011. gada 10. maija spriedumā lietā C‑147/08 Römer (Krājums, I‑3591. lpp., 32. punkts).


10 –      Jēdziena “darba samaksa” substanciālo elementu Tiesa allaž traktē ļoti plaši. Tādējādi par darba samaksu ir atzīti transporta atvieglojumi (1982. gada 9. februāra spriedums lietā C‑12/81 Garland (Recueil, 359. lpp., 9. punkts)), Ziemassvētku prēmijas (1999. gada 9. septembra spriedums lietā C‑281/97 Krüger (Recueil, I‑5127. lpp., 17. punkts)) un kompensācijas par dalību mācību kursos (1992. gada 4. jūnija spriedums lietā C‑360/90 Bötel (Recueil, I‑3589. lpp., 12.–15. punkts)). Manuprāt, šo uzskaitījumu nav grūti papildināt arī ar tādu atlīdzību kā šajā lietā aplūkotā.


11 –      Manuprāt, nav gluži nekādas nozīmes tam, vai darba samaksu iemiesojošais maksājums ir paredzēts kādiem vieniem vai citiem mērķiem. Vēlos teikt, ka nav svarīgi, vai tas ir pretizpildījums stricto sensu, ražīguma paaugstināšanas stimuls vai pasākums darba apstākļu uzlabošanai. Izšķirošais šajā ziņā ir maksājuma cēlonispamats, nevis mērķis, kurai tas paredzēts. Maksājumam ir jārodas no darba tiesiskajām attiecībām (tādējādi esot “par” šīm attiecībām, izsakoties atbilstoši LESD 157. panta formulējumam) un var būt paredzēts jebkādam mērķim, kādu vien darba devējs būtu likumīgi izvēlējies.


12 –      Lieta 80/70, Recueil, 445. lpp.


13 –      Neapstrīdamas tās ir arī saistībā ar mērķi dalībvalstu sistēmas substanciāli zināmā mērā vienveidot neatkarīgi no formālajām atšķirībām, kas izriet no to attiecīgajām sociālā nodrošinājuma un valsts aprūpes sistēmām un tām esošās brīvības reglamentēt šo jautājumu. Šajā ziņā Krebber, S. “Art. 157”, no: Callies, Ch. un Ruffert, M., EUV/AEUV, 4. izd.. Minhene: Ch. Beck, 2011, 28. piezīme.