TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2007. gada 11. decembrī (*)

Jūras pārvadājumi − Tiesības veikt uzņēmējdarbību − Pamattiesības − Kopienas sociālās politikas mērķi − Arodbiedrības kolektīvā rīcība, kas vērsta pret privātu uzņēmumu – Koplīgums, kas var atturēt uzņēmumu no kuģa reģistrācijas ar citas dalībvalsts karogu

Lieta C‑438/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 23. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 6. decembrī, tiesvedībā

International Transport Workers’ Federation,

Finnish Seamen’s Union

pret

Viking Line ABP,

OÜ Viking Line Eesti.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], A. Ross [A. Rosas], K. Lēnartss [K. Lenaerts], U. Lehmuss [U. Lõhmus] un L. Bejs Larsens [L. Bay      Larsen], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen] (referents), R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], K. Šīmans [K. Schiemann], J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris], E. Levits un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 10. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        International Transport Workers’ Federation vārdā – M. Brīlijs [M. Brealey], QC, kam palīdz M. Demetriu [M. Demetriou], barrister, ko pilnvarojis D. Ficpatriks [D. Fitzpatrick], solicitor,

–        Finnish Seamen’s Union vārdā – M. Brīlijs, QC, kam palīdz M. Demetriu, barrister, ko pilnvarojis Dž. Tatens [J. Tatten], solicitor,

–        Viking Line ABP un OÜ Viking Line Eesti vārdā – M. Hoskinss [M. Hoskins], barrister, kuru pilnvarojuši Ī. Ross [I. Ross] un Dž. Blekers [J. Blacker], solicitors,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – E. O’Nīla [E. O’Neill], pārstāve, kurai palīdz D. Andersons [D. Anderson], QC, kā arī Dž Svifts [J. Swift] un S. Lī [S. Lee], barristers,

–        Beļģijas valdības vārdā – A. Ibēra [A. Hubert], pārstāve,

–        Čehijas valdības vārdā – T. Bočeks [T. Boček], pārstāvis,

–        Dānijas valdības vārdā – J. Molde [J. Molde], pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un K. Šulce‑Bāra [C. Schulze‑Bahr], pārstāvji,

–        Igaunijas valdības vārdā – L. Uibo [L. Uibo], pārstāvis,

–        Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un O. Kristmane [O. Christmann], pārstāvji,

–        Īrijas vārdā – D. O’Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz E. Ficsimonss [E. Fitzsimons] un B. O’Mūrs [B. O’Moore], SC, kā arī N. Traverss [N. Travers], BL,

–        Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. Albencio [G. Albenzio], avvocato dello Stato,

–        Latvijas valdības vārdā – E. Balode‑Buraka un K. Bārdiņa, pārstāves,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Pesendorfere [C. Pesendorfer] un G. Hese [G. Hesse], pārstāvji,

–        Polijas valdības vārdā – J. Pjetrass [J. Pietras] un M. Korolecs [M. Korolec], pārstāvji,

–        Somijas valdības vārdā – E. Biglina [E. Bygglin] un A. Gimareša‑Purokoski [A. Guimaraes‑Purokoski], pārstāves,

–        Zviedrijas valdības vārdā – A. Kruse [A. Kruse] un A. Falka [A. Falk], pārstāvji,

–        Norvēģijas valdības vārdā – K. Vāge [K. Waage] un K. Floistada [K. Fløistad], kā arī F. Sejersteds [F. Sejersted], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Benjons [F. Benyon], J. Enegrens [J. Enegren] un K. Simonsons [K. Simonsson], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 23. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, EKL 43. pantu un, otrkārt, Padomes 1986. gada 22. decembra Regulu (EEK) Nr. 4055/86, ar ko brīvas pakalpojumu sniegšanas principu piemēro jūras pārvadājumiem starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešām valstīm (OV L 378, 1. lpp.).

2        Šis lūgums ir izteikts saistībā ar strīdu starp International Transport Workers’ Federation (Starptautiskā transporta darbinieku federācija, turpmāk tekstā – “ITF”) un Finnish Seamen’s Union (Suomen Merimies‑Unioni ry, Somijas Jūrnieku arodbiedrība, turpmāk tekstā – “FSU”), no vienas puses, un Viking Line ABP (turpmāk tekstā – “Viking”) un tās meitas uzņēmumu OÜ Viking Line Eesti (turpmāk tekstā – “Viking Eesti”), no otras puses, saistībā ar kolektīvo rīcību un kolektīvās rīcības draudiem, kas var atturēt Viking no Somijas karoga nomaiņas vienam no tās kuģiem un no šā kuģa reģistrācijas ar citas dalībvalsts karogu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Regulas Nr. 4055/86 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Jūras pārvadājumu pakalpojumu brīvu sniegšanu starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešām valstīm piemēro attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kura nav to personu valsts, kam minētie pakalpojumi paredzēti.”

 Valsts tiesiskais regulējums

4        No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Somijas Konstitūcijas 13. pants, ar kuru ir atzīta ikvienas personas brīvība izveidot arodbiedrības un brīvība biedroties citu interešu aizstāvībai, ticis interpretēts kā norma, kas ļauj arodbiedrībām sākt kolektīvo rīcību, kas vērsta pret sabiedrībām, darba ņēmēju interešu aizstāvībai.

5        Tomēr Somijā uz tiesībām streikot attiecas zināmi ierobežojumi. Tātad saskaņā ar šīs valsts Augstākās tiesas judikatūru šīs tiesības cita starpā nevar īstenot gadījumā, ja streiks būtu pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem vai aizliegts ar valsts vai Kopienu tiesībām.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

6        Viking, saskaņā ar Somijas tiesībām dibināta sabiedrība, ir liels prāmju satiksmes operators. Tā izmanto septiņus kuģus, tostarp “Rosella”, kas kuģo ar Somijas karogu un nodrošina jūras satiksmi starp Tallinu (Igaunija) un Helsinkiem (Somija).

7        FSU ir Somijas jūrnieku arodbiedrība, kurā ir ap 10 000 biedru. “Rosella” apkalpes locekļi ir minētās arodbiedrības biedri. FSU ir ITF, Starptautiskās transporta darbinieku arodbiedrību federācijas, kuras atrašanās vieta ir Londonā (Apvienotā Karaliste), dalībniece. ITF apvieno 600 arodbiedrības 140 valstīs.

8        No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka viens no ITF politikas pamatvirzieniem ir tās kampaņa pret izdevīguma karogiem. Šīs politikas pamatmērķi ir, pirmkārt, radīt patiesu saikni starp kuģa karogu un īpašnieka valsts piederību un, otrkārt, aizsargāt un uzlabot kuģu, kas kuģo ar izdevīguma karogiem, apkalpes darba apstākļus. ITF uzskata, ka kuģis ir reģistrēts ar izdevīguma karogu, ja faktiskas īpašumtiesības un kontrole pār kuģi atrodas citā, nevis karoga valstī, kurā kuģis ir reģistrēts. Atbilstoši ITF politikai tikai arodbiedrībām kuģa faktiskā īpašnieka atrašanās valstī ir tiesības noslēgt koplīgumus, kas attiecas uz šo kuģi. Šo kampaņu pret izdevīguma karogiem konkrēti īsteno ar boikotiem un citām darba ņēmēju solidaritātes akcijām.

9        Kamēr “Rosella” kuģo ar Somijas karogu, saskaņā ar Somijas tiesībām un attiecīgo darba koplīgumu Viking ir jāmaksā apkalpei tāda paša līmeņa alga, kas ir piemērojams Somijā. Tomēr Igaunijas apkalpju algas ir zemākas par Somijas apkalpju algām. “Rosella” ekspluatācija radīja zaudējumus, jo tas tieši konkurēja ar Igaunijas kuģiem, kas nodrošina satiksmi tajā pašā līnijā ar mazākām algas izmaksām. Tā vietā, lai pārdotu šo kuģi, Viking plānoja 2003. gada oktobrī nomainīt kuģa karogu, reģistrējot to vai nu Igaunijā, vai Norvēģijā, lai tā varētu noslēgt jaunu koplīgumu ar arodbiedrību, kas darbojas kādā no šīm valstīm.

10      Atbilstoši Somijas tiesībām Viking par saviem plāniem paziņoja FSU un “Rosella” apkalpei. Pušu starpā notikušo sanāksmju laikā FSU skaidri norādīja, ka tā iebilst pret šādiem plāniem.

11      2003. gada 4. novembrī FSU nosūtīja ITF elektroniskā pasta ziņojumu, kurā tika minēti plāni nomainīt “Rosella” karogu. Turklāt šajā ziņojumā bija norādīts, ka “faktiskās īpašumtiesības uz “Rosella” paliek Somijā un ka tātad FSU patur tiesības vest sarunas ar Viking”. FSU lūdza ITF pārsūtīt šo informāciju visām asociētajām arodbiedrībām un lūgt tās nevest sarunas ar Viking.

12      2003. gada 6. novembrī ITF izsūtīja apkārtrakstu (turpmāk tekstā – “ITF apkārtraksts”) asociētajām arodbiedrībām, pieprasot tām atturēties no sarunu sākšanas ar Viking vai Viking Eesti; bija paredzams, ka asociētās arodbiedrības pildīs šos ieteikumus, ievērojot arodbiedrību solidaritātes principu un ņemot vērā sankciju uzlikšanas iespēju šā apkārtraksta neievērošanas gadījumā.

13      “Rosella” apkalpes komplektēšanas līguma termiņš beidzās 2003. gada 17. novembrī, un FSU tādējādi kopš minētā datuma vairs nebija saistošs Somijas tiesībās paredzētais pienākums ievērot sociālo mieru. Tāpēc tā paziņoja par streiku, pieprasot Viking, pirmkārt, palielināt “Rosella” apkalpi par astoņām personām un, otrkārt, atteikties no saviem plāniem nomainīt šā kuģa karogu.

14      Viking piekrita palielināt apkalpi par astoņām personām, taču noraidīja pieprasījumu atteikties no minētajiem plāniem.

15      Tā kā FSU tomēr nebija vēlējusies piekrist apkalpes komplektēšanas līguma atjaunošanai, tā 2003. gada 18. novembra vēstulē norādīja, ka tā piekritīs šādai atjaunošanai tikai ar diviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, ka Viking neatkarīgi no iespējamās “Rosella” karoga nomaiņas apņemas arī turpmāk ievērot Somijas tiesību aktus, piemērojamo darba koplīgumu, vispārējo vienošanos un šā kuģa apkalpes komplektēšanas līgumu un, otrkārt, ka iespējamās karoga nomaiņas dēļ netiks atlaisti darbinieki, kas strādā kādā kuģī, kurš kuģo ar Somijas karogu un pieder šai sabiedrībai, un bez darbinieku piekrišanas netiks mainīti darba apstākļi. Paziņojumos presei FSU attaisnoja savu nostāju ar nepieciešamību aizsargāt Somijas darba vietas.

16      2003. gada 17. novembrī Viking vērsusies Darba tiesā (Somija), lūdzot atzīt, ka pretēji FSU nostājai apkalpes komplektēšanas līgums palika saistošs līgumslēdzējām pusēm. Pamatojoties uz savu argumentu, ka minētais līgums ir zaudējis spēku, FSU saskaņā ar Somijas likumu par starpniecību sociālos konfliktos paziņoja par nodomu 2003. gada 2. decembrī uzsākt streiku attiecībā uz “Rosella”.

17      2003. gada 24. novembrī Viking uzzināja par ITF apkārtrakstu. Nākamajā dienā tā cēla prasību Helsinku Pirmās instances tiesā (Somija), lūdzot aizliegt FSU paziņoto streiku. Darba tiesa noteica, ka rīcības sēde notiks 2003. gada 2. decembrī.

18      Iesniedzējtiesa norāda, ka FSU bija pilnīgi skaidrs, ka tās galvenais prasījums, saskaņā ar kuru karoga nomaiņas gadījumā apkalpei būtu jāpaliek nodarbinātai atbilstoši Somijas tiesību aktos un piemērojamajā koplīgumā paredzētajiem nosacījumiem, atņēma jēgu karoga nomaiņai, jo šīs nomaiņas pamatmērķis bija ļaut Viking samazināt savas algas izmaksas. Turklāt gadījumā, ja “Rosella” tiktu reģistrēta ar Igaunijas karogu, Viking zaudētu iespēju – vismaz attiecībā uz “Rosella” – saņemt valsts atbalstu, ko Somijas valdība piešķīra par kuģiem, kas kuģo ar Somijas karogu.

19      Samierināšanas procesa gaitā Viking sākotnēji uzņēmās saistību nodrošināt, ka karoga nomaiņa nebūs par iemeslu atlaišanai. Tā kā FSU tomēr nebija piekritusi atteikties no streika, Viking 2003. gada 2. decembrī izbeidza strīdu, pieņemot šīs arodbiedrības izvirzītos prasījumus un pārtraucot tās ierosinātos tiesas procesus. Turklāt tā apņēmās nesākt karoga nomaiņas procedūru līdz 2005. gada 28. februārim.

20      2004. gada 1. maijā Igaunijas Republika kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.

21      Tā kā “Rosella” ekspluatācija turpināja radīt zaudējumus, Viking joprojām vēlējās reģistrēt šo kuģi ar Igaunijas karogu. Tā kā ITF apkārtraksts palika spēkā, jo ITF to nekad nebija atsaukusi, palika spēkā tās lūgums asociētajām arodbiedrībām attiecībā uz “Rosella”.

22      2004. gada 18. augustā Viking cēla prasību High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Commercial Court) (Apvienotā Karaliste) [Komerctiesa], lūdzot atzīt, ka ITF un FSU rīcība ir pretrunā EKL 43. pantam, izdot rīkojumu atsaukt ITF apkārtrakstu un likt FSU nepārkāpt Viking tiesības, kas tai ir saskaņā ar Kopienu tiesību normām.

23      Ar 2005. gada 16. jūnija spriedumu minētā tiesa apmierināja Viking prasību, pamatojoties uz to, ka ITF un FSU kolektīvā rīcība un kolektīvās rīcības draudi uzliek brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumus, kas ir pretrunā EKL 43. pantam, un, pakārtoti, ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās un pakalpojumu sniegšanas brīvības prettiesiski ierobežojumi EKL 39. un 49. panta izpratnē.

24      2005. gada 30. jūnijā ITF un FSU iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu iesniedzējtiesā. Pamatojot savu prasību, tās cita starpā norādīja, ka arodbiedrību tiesības kolektīvi rīkoties, lai aizsargātu darba vietas, ir pamattiesības, kas atzītas EK līguma XI sadaļā un it īpaši EKL 136. pantā, kura pirmajā daļā ir paredzēts, ka “Kopiena un dalībvalstis, apzinoties sociālās pamattiesības, tostarp tās, kas izklāstītas Eiropas Sociālajā hartā, kura parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, un 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, par saviem mērķiem izvirza nodarbinātības veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus, kā arī pienācīgu sociālo aizsardzību, dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem, cilvēkresursu attīstību, kas vērsta uz pastāvīgi augstas nodarbinātības uzturēšanu un cīņu pret sociālo atstumtību”.

25      Minētajā noteikumā ietvertā atsauce uz Eiropas Sociālo hartu un Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām faktiski norādot uz tiesībām streikot, kas atzītas šajos tiesību aktos. Tātad arodbiedrībām esot tiesības kolektīvi rīkoties pret dalībvalstī reģistrētu uzņēmēju, lai to atturētu no sava uzņēmuma vai tā daļas pārcelšanas uz citu dalībvalsti.

26      Tādējādi rodas jautājums, vai Līgums aizliedz arodbiedrību rīcību gadījumā, ja tās mērķis ir traucēt darba devējam ekonomiska rakstura iemeslu dēļ izmantot brīvību veikt uzņēmējdarbību. Pēc analoģijas ar to, ko Tiesa ir nospriedusi saistībā ar Līguma VI sadaļu (1999. gada 21. septembra spriedums lietā C‑67/96 Albany, Recueil, I‑5751. lpp.; 2000. gada 12. septembra spriedums apvienotajās lietās no C‑180/98 līdz C‑184/98 Pavlov u.c., Recueil, I‑6451. lpp., un 2000. gada 21. septembra spriedums lietā C‑222/98 Van der Woude, Recueil, I‑7111. lpp.), Līguma III sadaļa un tās panti, kas attiecas uz personu brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti, neesot piemērojami “īstām arodbiedrību darbībām”.

27      Šajos apstākļos, uzskatot, ka tajā izskatāmā strīda risinājums ir atkarīgs no Kopienu tiesību interpretācijas, Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Brīvas aprites normu piemērojamība

1)      Ja arodbiedrība vai arodbiedrību apvienība veic pret privātu uzņēmumu vērstu kolektīvo rīcību, lai piespiestu šo uzņēmumu slēgt darba koplīgumu ar arodbiedrību noteiktā dalībvalstī, kā rezultātā šim uzņēmumam zūd jēga nomainīt kuģa karoga valsti uz citu dalībvalsti, vai šāda rīcība, ņemot vērā Kopienas sociālo politiku, tostarp EK līguma XI sadaļu un it īpaši pēc analoģijas ar Tiesas argumentāciju lietā [..] Albany ([minēts iepriekš], 52.–64. punkts), neietilpst EKL 43. panta un/vai Regulas [..] Nr. 4055/86 [..] piemērošanas jomā?

Horizontāla tieša iedarbība

2)      Vai EKL 43. pantam un/vai Regulai Nr. 4055/86 ir horizontāla tieša iedarbība tādējādi, ka tie privātam uzņēmumam rada tiesības, uz kurām var atsaukties, vēršoties pret citu privātpersonu un it īpaši pret arodbiedrību vai arodbiedrību apvienību attiecībā uz šīs arodbiedrības vai arodbiedrību apvienības kolektīvo rīcību?

Brīvas aprites ierobežojumu pastāvēšana

3)      Ja arodbiedrība vai arodbiedrību apvienība veic pret privātu uzņēmumu vērstu kolektīvo rīcību, lai piespiestu šo uzņēmumu slēgt darba koplīgumu ar arodbiedrību noteiktā dalībvalstī, kā rezultātā uzņēmumam zūd jēga nomainīt kuģa karoga valsti uz citu dalībvalsti, vai šāda rīcība ir ierobežojums EKL 43. panta un/vai Regulas Nr. 4055/86 izpratnē?

4)      Vai arodbiedrību apvienības politika, kas paredz, ka kuģiem jābūt reģistrētiem tās valsts reģistrā, kurā atrodas faktiskas īpašumtiesības un kontrole pār šo kuģi, lai arodbiedrībām valstī, kurā atrodas kuģa faktiskas īpašumtiesības, būtu tiesības slēgt darba koplīgumus attiecībā uz šo kuģi, ir tieši diskriminējošs, netieši diskriminējošs vai nediskriminējošs ierobežojums saskaņā ar EKL 43. pantu vai Regulu Nr. 4055/86?

5)      Vai, lemjot par to, vai arodbiedrības vai arodbiedrību apvienības kolektīvā rīcība ir tieši diskriminējošs, netieši diskriminējošs vai nediskriminējošs ierobežojums saskaņā ar EKL 43. pantu vai Regulu Nr. 4055/86, nozīme ir attiecīgo rīcību veicošās arodbiedrības subjektīvajiem nodomiem, vai arī valsts tiesai šis jautājums ir jāizlemj, balstoties tikai uz šīs rīcības objektīvajām sekām?

Uzņēmējdarbība/pakalpojumi

6)      Ja mātes sabiedrība ir nodibināta dalībvalstī A un ir iecerējusi veikt uzņēmējdarbību dalībvalstī B, uz to nomainot karoga valsti kuģim, kas jāekspluatē dalībvalstī B esošajai meitas sabiedrībai, kura pilnībā pieder mātes sabiedrībai un kura ir pakļauta tās vadībai un kontrolei:

a)      vai arodbiedrības vai arodbiedrību apvienības kolektīvās rīcības draudi vai pati kolektīvā rīcība, ja tā ir vērsta uz to, lai iepriekšminētās darbības zaudētu jēgu, var būt mātes sabiedrības uzņēmējdarbības veikšanas tiesību ierobežojums atbilstoši EKL 43. pantam, un

b)      vai pēc karoga nomainīšanas meitas sabiedrība ir tiesīga atsaukties uz Regulu Nr. 4055/86 attiecībā uz pakalpojumiem, kurus tā sniedz no dalībvalsts B uz dalībvalsti A?

 Attaisnojums


 Tieša diskriminācija

7)      Ja arodbiedrības vai arodbiedrību apvienības kolektīvā rīcība ir tieši diskriminējošs ierobežojums saskaņā ar EKL 43. pantu vai Regulu Nr. 4055/86, vai to principā var attaisnot, pamatojoties uz EK līguma 46. pantā paredzēto sabiedriskās kārtības izņēmumu:

a)      jo kolektīvās rīcības (tostarp streika) izmantošana ir ar Kopienu tiesībām aizsargātas pamattiesības, un/vai

b)      darbinieku aizsardzības dēļ?

 [ITF] politika: objektīvs attaisnojums

8)      Vai tādas arodbiedrību apvienības politikas piemērošana, saskaņā ar kuru kuģiem jābūt reģistrētiem tās valsts reģistrā, kurā atrodas faktiskas īpašumtiesības un kontrole pār šo kuģi, lai arodbiedrībām valstī, kurā atrodas kuģa faktiskas īpašumtiesības, būtu tiesības slēgt darba koplīgumus attiecībā uz šo kuģi, atbilst taisnīgam līdzsvaram starp sociālajām pamattiesībām uz kolektīvu rīcību, no vienas puses, un uzņēmējdarbības veikšanas un pakalpojumu sniegšanas brīvību, no otras puses, un vai tā ir objektīvi attaisnojama, piemērota, samērīga un atbilst savstarpējās atzīšanas principam?

FSU darbības: objektīvs attaisnojums

9)      Gadījumā, ja:

–        mātes sabiedrībai dalībvalstī A pieder kuģis, kas kuģo ar dalībvalsts A karogu, un tā, šo kuģi izmantojot, nodrošina prāmju satiksmes pakalpojumus starp dalībvalsti A un dalībvalsti B;

–        mātes sabiedrība vēlas nomainīt kuģa karoga valsti uz dalībvalsti B, lai piemērotu darba attiecības regulējošus noteikumus un nosacījumus, kas nav tik stingri kā dalībvalstī A;

–        mātes sabiedrībai dalībvalstī A pilnībā pieder meitas sabiedrība dalībvalstī B, un šī meitas sabiedrība ir pakļauta tās vadībai un kontrolei;

–        ir iecerēts, ka meitas sabiedrība ekspluatēs kuģi pēc tā karoga valsts nomaiņas uz dalībvalsti B, izmantojot dalībvalstī B nolīgtu apkalpi, uz kuru attieksies darba koplīgums, kas noslēgts ar arodbiedrību, kura ir ITF dalībniece un kura atrodas dalībvalstī B;

–        kuģis paliks mātes sabiedrībai faktiskajā īpašumā, un tas bez kapteiņa, apkalpes un krājumiem tiks izfraktēts meitas sabiedrībai;

–        kuģis turpinās katru dienu sniegt prāmja satiksmes pakalpojumus maršrutā starp dalībvalsti A un dalībvalsti B;

–        dalībvalstī A nodibināta arodbiedrība veic kolektīvu rīcību, lai piespiestu mātes sabiedrību un/vai meitas sabiedrību noslēgt ar to tādu darba koplīgumu, kas uz kuģa apkalpi arī pēc karoga nomaiņas attiecinātu noteikumus un nosacījumus, kas būtu pieņemami arodbiedrībai dalībvalstī A un kas mātes sabiedrībai padara bezjēdzīgu kuģa karoga valsts nomaiņu uz dalībvalsti B,

vai šī kolektīvā rīcība atbilst godīgam līdzsvaram starp sociālajām pamattiesībām uz kolektīvu rīcību un uzņēmējdarbības veikšanas un pakalpojumu sniegšanas brīvību un vai tā ir objektīvi attaisnojama, piemērota, samērīga un atbilst savstarpējās atzīšanas principam?

10)      Vai, atbildot uz 9. jautājumu, būtu nozīme tam, ka mātes sabiedrība savā un visu attiecīgajā grupā ietilpstošo sabiedrību vārdā tiesai ir apņēmusies, ka tā, nomainot kuģa karogu, neizbeigs darba attiecības ne ar vienu no tās nodarbinātajām personām (šī apņemšanās neprasa, lai tiktu pagarināti īstermiņa darba līgumi vai novērsta kāda darbinieka redislokācija atbilstoši ekvivalentiem noteikumiem un nosacījumiem)?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Ievada apsvērumi

28      Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, Tiesai un valstu tiesām sadarbojoties atbilstoši EKL 234. pantam, tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, var novērtēt gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību sava sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Tomēr Tiesa ir norādījusi, ka tā nevar lemt par valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu tad, ja cita starpā ir acīmredzami skaidrs, ka šīs tiesas lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktisko situāciju vai priekšmetu, vai arī tad, ja Tiesas izskatīšanai izvirzītā problēma ir hipotētiska (skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 59. un 61. punkts, kā arī 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑350/03 Schulte, Krājums, I‑9215. lpp., 43. punkts).

29      Izskatāmajā lietā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Līguma noteikumus par brīvību veikt uzņēmējdarbību un, otrkārt, Regulu Nr. 4055/86, ar ko brīvas pakalpojumu sniegšanas principu piemēro jūras pārvadājumiem.

30      Tomēr ir jāsecina, ka, tā kā jautājums par pakalpojumu sniegšanas brīvību var rasties tikai pēc Viking paredzētās “Rosella” karoga nomaiņas un tā kā līdz dienai, kad prejudiciālie jautājumi tika iesniegti Tiesai, šāda nomaiņa vēl nebija notikusi, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir hipotētisks un tātad nepieņemams tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Regulas Nr. 4055/86 interpretāciju.

31      Šajos apstākļos uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild tikai tiktāl, ciktāl tie attiecas uz EKL 43. panta interpretāciju.

 Par pirmo jautājumu

32      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai EKL 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tās piemērošanas jomā neietilpst kolektīvā rīcība, ko veic kāda arodbiedrība vai arodbiedrību grupa un kas ir vērsta pret kādu uzņēmumu nolūkā panākt, ka tas noslēdz koplīgumu, kura saturs to var atturēt no brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanas.

33      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai EKL 39., 43. un 49. pants reglamentē ne tikai publisko iestāžu darbību, bet gan attiecas arī uz citāda veida regulējumiem, kuru mērķis ir kolektīvā veidā regulēt algotu darbu, pašnodarbināto personu darbu un pakalpojumu sniegšanu (skat. 1974. gada 12. decembra spriedumu lietā 36/74 Walrave un Koch, Recueil, 1405. lpp., 17. punkts; 1976. gada 14. jūlija spriedumu lietā 13/76 Donà, Recueil, 1333. lpp., 17. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Bosman, 82. punkts; 2000. gada 11. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑51/96 un C‑191/97 Deliège, Recueil, I‑2549. lpp., 47. punkts, 2000. gada 6. jūnija spriedumu lietā C‑281/98 Angonese, Recueil, I‑4139. lpp., 31. punkts, kā arī 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C‑309/99 Wouters u.c., Recueil, I‑1577. lpp., 120. punkts).

34      Tā kā darba nosacījumus dažādās dalībvalstīs reglamentē vai nu likumi, vai citi normatīvie akti, vai arī koplīgumi un citi akti, ko noslēgušas vai pieņēmušas privātpersonas, minētajos pantos paredzēto aizliegumu attiecināšana tikai uz publisko iestāžu aktiem varētu radīt nevienlīdzību to piemērošanā (skat. pēc analoģijas iepriekš minētos spriedumus lietā Walrave un Koch, 19. punkts; lietā Bosman, 84. punkts, un lietā Angonese, 33. punkts).

35      Saistībā ar aplūkojamo lietu ir jāsecina, pirmkārt, ka darba ņēmēju arodbiedrību kolektīvās rīcības organizēšana ietilpst juridiskajā autonomijā, kas šīm organizācijām, kuras nav publisko tiesību subjekti, piemīt atbilstoši arodbiedrību brīvībai, kas cita starpā tām atzīta ar valsts tiesībām.

36      Otrkārt, kā norāda FSU un ITF, tāda kolektīvā rīcība kā pamata lietā, kas var būt galējais līdzeklis, ko izmanto arodbiedrības, lai panāktu sava prasījuma izpildi attiecībā uz Viking darbinieku darba kolektīvo regulējumu, ir jāuzskata par cieši saistītu ar koplīgumu, kura noslēgšanu FSU cenšas panākt.

37      No tā izriet, ka kolektīvā rīcība, tāda kā pirmajā iesniedzējtiesas jautājumā minētā, principā ietilpst EKL 43. panta piemērošanas jomā.

38      Šo secinājumu neatspēko dažādi argumenti, ko minēja FSU, ITF un dažas dalībvalstis, kas iesniegušas Tiesā apsvērumus, lai atbalstītu savu nostāju, kas ir pretrunā iepriekšējā punktā minētajai.

39      Vispirms Dānijas valdība norāda, ka tiesības apvienoties [biedrošanās tiesības], tiesības streikot un tiesības pieteikt lokautus neietilpst EKL 43. panta paredzētās pamatbrīvības piemērošanas jomā, jo atbilstoši ar Nicas līgumu grozītajam EKL 137. panta 5. punktam Kopienas kompetencē nav pieņemt noteikumus attiecībā uz šīm tiesībām.

40      Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka, lai gan patiešām jomās, kuras nav Kopienas kompetencē, dalībvalstis principā joprojām var brīvi noteikt attiecīgo tiesību pastāvēšanas nosacījumus un šo tiesību izmantošanas kārtību, tomēr minētajām valstīm, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro Kopienu tiesības (skat. pēc analoģijas attiecībā uz sociālā nodrošinājuma jomu 1998. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑120/95 Decker, Recueil, I‑1831. lpp., 22. un 23. punkts, kā arī spriedumu lietā C‑158/96 Kohll, Recueil, I‑1931. lpp., 18. un 19. punkts; attiecībā uz tiešajiem nodokļiem 2004. gada 4. marta spriedumu lietā C‑334/02 Komisija/Francija, Recueil, I‑2229. lpp., 21. punkts, un 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑446/03 Marks & Spencer, Krājums, I‑10837. lpp., 29. punkts).

41      Līdz ar to apstāklis, ka EKL 137. pants nav piemērojams nedz tiesībām streikot, nedz tiesībām pieteikt lokautus, nevar atbrīvot tādu kolektīvo rīcību kā pamata lietā no EKL 43. panta piemērošanas.

42      Turklāt atbilstoši Dānijas un Zviedrijas valdību apsvērumiem tiesības uz kolektīvu rīcību, tostarp tiesības streikot, ir pamattiesības, kas kā tādas neietilpst EKL 43. panta piemērošanas jomā.

43      Šajā sakarā jānorāda, ka tiesības uz kolektīvu rīcību, tostarp tiesības streikot, ir atzītas gan dažādos starptautiskajos instrumentos, ar kuriem dalībvalstis sadarbojas vai kuriem tās ir pievienojušās, piemēram, Eiropas Sociālajā hartā, kas parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī un kas turklāt ir tieši minēta EKL 136. pantā, un 1948. gada 9. jūlijā Starptautiskās Darba organizācijas pieņemtajā konvencijā Nr. 87 par arodbiedrību brīvību un par tiesību apvienoties organizācijās aizsardzību, gan instrumentos, ko izstrādājušas minētās dalībvalstis Kopienas līmenī vai Savienības ietvaros, piemēram, Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kas pieņemta Eiropadomes 1989. gada 9. decembra sanāksmē Strasburā un kas vienlīdz ir minēta EKL 136. pantā, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas pasludināta Nicā 2000. gada 7. decembrī (OV C 364, 1. lpp.).

44      Kaut arī tiesības uz kolektīvu rīcību, tostarp tiesības streikot, tātad ir jāatzīst par pamattiesībām, kas ir neatņemama daļa no Kopienu tiesību vispārējiem principiem, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, tomēr to izmantošana var tikt pakļauta zināmiem ierobežojumiem. Kā tas ir vēlreiz apstiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantā, šīs tiesības aizsargā saskaņā ar Kopienu tiesībām un valstu tiesību aktiem un praksi. Turklāt, kā tas ir redzams šā sprieduma 5. punktā, atbilstoši Somijas tiesību aktiem tiesības streikot cita starpā nevar izmantot gadījumā, ja streiks būtu pretrunā vispārpieņemtiem morāles principiem vai aizliegts ar valsts vai Kopienu tiesībām.

45      Šajā sakarā Tiesa jau ir nospriedusi, ka pamattiesību aizsardzība ir leģitīma interese, kura principā var attaisnot ierobežojumu Kopienu tiesībās noteiktajiem pienākumiem, pat saistībā ar Līgumā garantēto pamatbrīvību, tādu kā preču brīva aprite (skat. 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger, Recueil, I‑5659. lpp., 74. punkts) vai pakalpojumu sniegšanas brīvība (skat. 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑36/02 Omega, Krājums, I‑9609. lpp., 35. punkts).

46      Tomēr iepriekš minētajos spriedumos lietās Schmidberger un Omega Tiesa nosprieda, ka attiecīgo pamattiesību, proti, attiecīgi vārda un pulcēšanās brīvības, kā arī cilvēka cieņas respektēšanas, izmantošana nav izslēgta no Līguma noteikumu piemērošanas jomas, un uzskatīja, ka šai izmantošanai ir jāsaskan ar prasībām, kas attiecas uz Līguma aizsargātajām tiesībām, un jāatbilst samērīguma principam (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Schmidberger, 77. punkts, un lietā Omega, 36. punkts).

47      No iepriekš minētā izriet, ka tas, ka tiesības uz kolektīvu rīcību ir pamattiesības, nevar izslēgt attiecīgo kolektīvo rīcību no EKL 43. panta piemērošanas jomas.

48      Visbeidzot, FSU un ITF apgalvo, ka argumentācija, ko Tiesa izmantoja iepriekš minētajā spriedumā lietā Albany, ir piemērojama pēc analoģijas pamata prāvai, jo kolektīvā rīcība, ko veic saistībā ar kolektīvajām sarunām, neizbēgami rada zināmus ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

49      Šajā sakarā jāatgādina, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Albany 59. punktā Tiesa, konstatējusi, ka darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošo organizāciju starpā noslēgtiem koplīgumiem ir raksturīga zināma konkurenci ierobežojuša iedarbība, tomēr nosprieda, ka sociālās politikas mērķi, ko sasniedz ar šādiem līgumiem, būtu būtiski apdraudēti, ja sociālie partneri būtu pakļauti EK līguma 85. panta 1. punktam (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 1. punktam), kopīgi izstrādājot pasākumus, lai uzlabotu darba nosacījumus un apstākļus.

50      Līdz ar to iepriekš minētā sprieduma lietā Albany 60. punktā Tiesa secināja, ka līgumi, kas šajā nolūkā noslēgti kolektīvo sarunu ceļā starp sociālajiem partneriem, ņemot vērā šo līgumu raksturu un mērķi, ir uzskatāmi par tādiem, uz kuriem neattiecas EKL 85. panta 1. punkts.

51      Tomēr jākonstatē, ka šo argumentāciju nevar piemērot Līguma III sadaļā minētajām pamatbrīvībām.

52      Būtībā pretēji tam, ko norāda FSU un ITF, nevar uzskatīt, ka arodbiedrību brīvības un tiesību uz kolektīvu rīcību izmantošana neizbēgami kaut kādā mērā pārkāpj pamatbrīvības.

53      Turklāt jāuzsver, ka fakts, ka kāds līgums vai kāda darbība ir izslēgta no Līguma konkurences noteikumu piemērošanas jomas, vēl nenozīmē, ka šis līgums vai šī darbība ir arī izslēgti no tā paša Līguma noteikumu par personu brīvu pārvietošanos vai pakalpojumu brīvu apriti piemērošanas jomas, jo minētie noteikumi – gan vieni, gan otri – atbilst attiecīgajiem piemērošanas nosacījumiem (šajā sakarā skat. 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑519/04 P Meca‑Medina un Majcen/Komisija, Krājums, I‑6991. lpp.).

54      Visbeidzot, jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka koplīgumu normas nav izslēgtas no Līguma noteikumu par personu brīvu pārvietošanos piemērošanas jomas (1998. gada 15. janvāra spriedums lietā C‑15/96 Schöning‑Kougebetopoulou, Recueil, I‑47. lpp.; 1998. gada 24. septembra spriedums lietā C‑35/97 Komisija/Francija, Recueil, I‑5325. lpp., un 2004. gada 16. septembra spriedums lietā C‑400/02 Merida, Krājums, I‑8471. lpp.).

55      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka EKL 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka no šā panta piemērošanas jomas principā nav izslēgta kādas arodbiedrības vai arodbiedrību grupas kolektīvā rīcība, kas ir vērsta pret kādu privātu uzņēmumu nolūkā panākt, ka tas noslēdz koplīgumu, kura saturs to var atturēt no brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanas.

 Par otro jautājumu

56      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai EKL 43. pants privātam uzņēmumam var piešķirt tiesības, uz kurām var atsaukties, vēršoties pret arodbiedrību vai arodbiedrību apvienību.

57      Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstu starpā pastāvošo šķēršļu personu pārvietošanās brīvībai un pakalpojumu sniegšanas brīvībai likvidēšana būtu apdraudēta, ja valstiskas izcelsmes šķēršļu atcelšana tiktu kompensēta ar šķēršļiem, ko radītu apvienību vai organizāciju, kas nav publisko tiesību subjekti, darbība, īstenojot to juridisko autonomiju (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Walrave un Koch, 18. punkts; lietā Bosman, 83. punkts; lietā Deliège, 47. punkts, lietā Angonese, 32. punkts, un lietā Wouters u.c., 120. punkts).

58      Turklāt Tiesa jau ir nospriedusi, pirmkārt, ka daži Līguma noteikumi, kas formāli ir adresēti dalībvalstīm, neliedz iespēju piešķirt tiesības arī jebkurai personai, kas ir ieinteresēta šādi noteikto pienākumu ievērošanā, un, otrkārt, ka aizliegums pārkāpt pamatbrīvību, kas ir paredzēta Līguma imperatīvajā normā, ir spēkā cita starpā attiecībā uz jebkuru vienošanos, kuras uzdevums ir kolektīvā veidā regulēt algotu darbu (šajā sakarā skat. 1976. gada 8. aprīļa spriedumu lietā 43/75 Defrenne, Recueil, 455. lpp., 31. un 39. punkts).

59      Šādiem apsvērumiem ir jābūt spēkā arī saistībā ar EKL 43. pantu, kas attiecas uz pamatbrīvību.

60      Aplūkojamajā gadījumā ir jākonstatē, ka atbilstoši šā sprieduma 35. un 36. punktā norādītajam FSU un ITF veiktās kolektīvās rīcības mērķis ir noslēgt koplīgumu, kam kolektīvā veidā ir jāregulē Viking darbinieku darbs, un ka šīs abas arodbiedrības ir organizācijas, kas nav publisko tiesību subjekti un kas īsteno juridisko autonomiju, kas tām atzīta cita starpā atbilstoši valsts tiesībām.

61      No tā izriet, ka EKL 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamata prāvā privātais uzņēmums var tieši atsaukties uz šo pantu, vēršoties pret arodbiedrību vai arodbiedrību grupu.

62      Šo interpretāciju apstiprina arī judikatūra attiecībā uz Līguma noteikumiem par preču brīvu apriti, no kuras izriet, ka ierobežojumiem var būt nevalstiska izcelsme un ka tie var rasties privātpersonu vai šādu personu grupu rīcības dēļ (skat. 1997. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑265/95 Komisija/Francija, Recueil, I‑6959. lpp., 30. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Schmidberger, 57. un 62. punkts).

63      Šā sprieduma 61. punktā sniegto interpretāciju neatspēko arī fakts, ka ierobežojums, kas ir iesniedzējtiesā izskatāmās lietas pamatā, ir radies tādu tiesību – konkrēti, aplūkojamajā gadījumā, tiesību uz kolektīvu rīcību, tostarp tiesību streikot – izmantošanas dēļ, kas atzītas ar Somijas tiesībām.

64      Jāpiebilst, ka pretēji tam, ko cita starpā apgalvo ITF, no šā sprieduma 57. punktā norādītās Tiesas judikatūras neizriet, ka minētā interpretācija attiecas tikai uz kvazipubliskajām organizācijām vai apvienībām, kas pilda normatīvās funkcijas un kam ir kvazileģislatīvas pilnvaras.

65      Būtībā šajā judikatūrā nav nekādas norādes, kas ļautu pamatoti apgalvot, ka tā attiecas tikai uz apvienībām vai organizācijām, kas pilda normatīvās funkcijas vai kam ir kvazileģislatīvas pilnvaras. Turklāt jākonstatē, ka, īstenojot autonomās pilnvaras, kas tām ir atbilstoši arodbiedrību brīvībai, vest sarunas ar darba devējiem vai profesionālām organizācijām par darbinieku darba apstākļiem un darba samaksu, darba ņēmēju arodbiedrības piedalās tādu līgumu izstrādē, kuru mērķis ir kolektīvā veidā regulēt algotu darbu.

66      Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka EKL 43. pants var privātam uzņēmumam piešķirt tiesības, uz kurām var atsaukties, vēršoties pret arodbiedrību vai arodbiedrību apvienību.

 Par trešo un desmito jautājumu

67      Ar šiem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai tāda kolektīvā rīcība kā pamata lietā ir ierobežojums EKL 43. panta izpratnē un, ja tas tā ir, ciktāl šis ierobežojums var tikt attaisnots.

 Par ierobežojuma pastāvēšanu

68      Pirmkārt, jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību ir viens no Kopienas pamatprincipiem un ka Līguma noteikumiem, ar kuriem garantē šo brīvību, ir tieša iedarbība kopš pārejas perioda beigām. Šie noteikumi nodrošina tiesības veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī ne tikai Kopienas pilsoņiem, bet arī EKL 48. pantā definētajām sabiedrībām (1988. gada 27. septembra spriedums lietā 81/87 Daily Mail and General Trust, Recueil, 5483. lpp., 15. punkts).

69      Turklāt Tiesa ir uzskatījusi, ka, lai gan Līguma noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību mērķis ir it īpaši nodrošināt uzņemošajā dalībvalstī tādu pašu attieksmi kā pret šīs valsts pilsoņiem, tie arī aizliedz izcelsmes dalībvalstij radīt šķēršļus kādam savam pilsonim vai sabiedrībai, kas dibināta saskaņā ar tās tiesību aktiem un turklāt atbilst EKL 48. pantā sniegtajai definīcijai, veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Ar EKL 43.–48. pantu garantētās tiesības zaudētu savu jēgu, ja izcelsmes dalībvalsts varētu aizliegt uzņēmumiem atstāt tās teritoriju nolūkā veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Daily Mail and General Trust, 16. punkts).

70      Otrkārt, jānorāda, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai “brīvības veikt uzņēmējdarbību” jēdziens minēto Līguma noteikumu izpratnē paredz faktisku saimnieciskās darbības veikšanu, stabili un uz neierobežotu laiku nodibinoties citā dalībvalstī, un ka kuģa reģistrāciju kuģu reģistrā nevar nošķirt no brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanas, ja šis kuģis ir līdzeklis, lai veiktu saimniecisko darbību, kas saistīta ar stabilu nodibināšanos reģistrācijas dalībvalstī (1991. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑221/89 Factortame u.c., Recueil, I‑3905. lpp., 20.–22. punkts).

71      Šajā saistībā Tiesā ir secinājusi, ka kuģa reģistrācijai kuģu reģistrā izvirzītie nosacījumi nedrīkst ierobežot brīvību veikt uzņēmējdarbību EKL 43.–48. panta izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā Factortame u.c., 23. punkts).

72      Aplūkojamajā lietā, pirmkārt, nav apstrīdams, ka tāda kolektīvā rīcība kā FSU paredzētā, kā uz to norādīja iesniedzējtiesa, padara mazāk pievilcīgu vai pat bezjēdzīgu Viking brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanu, ciktāl tā liedz Viking un tās meitas sabiedrībai Viking Eesti uzņemošajā dalībvalstī gūt labumu no tādas pašas attieksmes, ko bauda citi uzņēmēji, kuri veic uzņēmējdarbību šajā valstī.

73      Otrkārt, kolektīvā rīcība, ko veic, īstenojot ITF cīņas pret izdevīguma karogiem politiku, kuras pamatmērķis, kā izriet no ITF apsvērumiem, ir traucēt kuģu īpašniekiem reģistrēt savus kuģus valstī, kas nav tā valsts, kuras valstspiederīgie ir šo kuģu faktiskie īpašnieki, ir jāuzskata vismaz par tādu, kas var ierobežot Viking brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanu.

74      No tā izriet, ka tāda rīcība kā pamata prāvā aplūkojamā ir ierobežojums brīvībai veikt uzņēmējdarbību EKL 43. panta izpratnē.

 Par ierobežojuma attaisnojumu

75      No Tiesas judikatūras izriet, ka brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums var tikt pieļauts tikai tad, ja tam ir leģitīms un ar Līgumu saderīgs mērķis un ja to attaisno primārie vispārējo interešu iemesli. Tomēr šādā gadījumā tam vēl ir jābūt piemērotam, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nevar pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (skat. cita starpā 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard, Recueil, I‑4165. lpp., 37. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Bosman, 104. punkts).

76      ITF, kuru cita starpā atbalsta Vācijas valdība, Īrija un Somijas valdība, norāda, ka pamata lietā apskatāmie ierobežojumi esot attaisnoti, jo tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu Kopienas tiesībās atzīto pamattiesību aizsardzību, un to mērķis ir darba ņēmēju tiesību aizsardzība, kas ir primārais vispārējo interešu iemesls.

77      Šajā sakarā jānorāda, ka tiesības uz kolektīvu rīcību, kuras mērķis ir darba ņēmēju aizsardzība, ir leģitīma interese, ar kuru principā var attaisnot Līgumā garantēto pamatbrīvību ierobežojumu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Schmidberger, 74. punkts), un ka darba ņēmēju aizsardzība ir viens no primārajiem vispārējo interešu iemesliem, ko jau atzinusi Tiesa (skat. cita starpā 1999. gada 23. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑369/96 un C‑376/96 Arblade u.c., Recueil, I‑8453. lpp., 36. punkts; 2001. gada 15. marta spriedumu lietā C‑165/98 Mazzoleni un ISA, Recueil, I‑2189. lpp., 27. punkts, un 2001. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑49/98, C‑50/98, no C‑52/98 līdz C‑54/98 un no C‑68/98 līdz C‑71/98 Finalarte u.c., Recueil, I‑7831. lpp., 33. punkts).

78      Jāpiebilst, ka atbilstoši EKL 3. panta 1. punkta c) un j) apakšpunktam Kopienas darbība paredz ne tikai “iekšēju tirgu, kurā visas dalībvalstis atceļ šķēršļus brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apritei”, bet arī “sociālo politiku”. EKL 2. pantā ir norādīts, ka Kopienas uzdevums cita starpā ir veicināt “harmonisku, līdzsvarotu un noturīgu saimnieciskās darbības attīstību” un “augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni”.

79      Tā kā Kopienai tātad ir ne tikai ekonomiskais mērķis, bet arī sociālais mērķis, tiesības, kas izriet no Līguma noteikumiem par preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti, ir jāizsver ar sociālās politikas mērķiem, kuru vidū, kā redzams no EKL 136. panta pirmās daļas, ir arī dzīves un darba apstākļu uzlabošana nolūkā tos saskaņot, turpinot ieviest uzlabojumus, pienācīga sociālā aizsardzība un dialogs starp darba devējiem un darba ņēmējiem.

80      Aplūkojamajā gadījumā iesniedzējtiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai mērķi, ko FSU un ITF tiecas sasniegt ar to veikto kolektīvo rīcību, attiecas uz darba ņēmēju aizsardzību.

81      Šajā sakarā, pirmkārt, attiecībā uz FSU veikto kolektīvo rīcību jānorāda, ka, lai gan šo rīcību, kuras mērķis ir aizsargāt šīs arodbiedrības biedru, kurus var skart “Rosella” karoga nomaiņa, darba vietas un darba apstākļus, sākotnēji šķietami varētu pamatoti uzskatīt par tādu, kas attiecas uz darba ņēmēju aizsardzības mērķi, šo atzinumu tomēr nevar apstiprināt gadījumā, ja konstatētu, ka attiecīgām darba vietām un darba apstākļiem nebūtu nodarīts kaitējums un tie nebūtu būtiski apdraudēti.

82      Tā cita starpā būtu gadījumā, ja izrādītos, ka iesniedzējtiesas desmitajā jautājumā minētās apņemšanās saturs no juridiskā viedokļa būtu tikpat saistošs kā koplīguma noteikumi un ka tā varētu nodrošināt darba ņēmējiem to tiesību normu ievērošanu un to koplīguma noteikumu uzturēšanu, kas reglamentē viņu darba attiecības.

83      Tā kā no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nav skaidra tādas apņemšanās kā tā, kas minētā desmitajā jautājumā, juridiskā piemērojamība, iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai šīs arodbiedrības biedru, kurus var skart “Rosella” karoga nomaiņa, darba vietām vai darba apstākļiem bija nodarīts kaitējums, vai tie bija būtiski apdraudēti.

84      Gadījumā, ja šīs pārbaudes rezultātā iesniedzējtiesa secinātu, ka izskatāmajā prāvā FSU biedru, kurus var skart “Rosella” karoga nomaiņa, darba vietām vai darba apstākļiem patiešām bija nodarīts kaitējums vai tie bija būtiski apdraudēti, tai vēl būtu jāpārbauda, vai šīs arodbiedrības veiktā kolektīvā rīcība ir piemērota, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

85      Šajā sakarā jāatgādina, ka, lai gan galu galā tieši iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence izvērtēt faktus un interpretēt valsts tiesību aktus, ir jānosaka, vai un cik lielā mērā minētā kolektīvā rīcība atbilst šīm prasībām, Tiesas, kam ir jāsniedz valsts tiesai lietderīgas atbildes, kompetencē ir sniegt, pamatojoties uz pamata lietas materiāliem un tai iesniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem, norādes, kas ļautu tai pašai tiesai pieņemt lēmumu konkrētajā lietā, ko tā izskata.

86      Attiecībā uz FSU veiktās rīcības piemērotību pamata lietā aplūkojamo mērķu sasniegšanai jāatgādina, ka nav apstrīdams, ka kolektīvā rīcība tāpat kā kolektīvās sarunas un koplīgumi konkrētajos lietas apstākļos var būt viens no arodbiedrību galvenajiem līdzekļiem, lai aizsargātu savu biedru intereses (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1975. gada 27. oktobra spriedums lietā Syndicat national de la police belge/Beļģija, A sērija, Nr. 19, un 2002. gada 2. jūlija spriedums lietā Wilson, National Union of Journalists u.c./Apvienotā Karaliste, Recueil des arrêts et décisions, 2002‑V, 44. punkts).

87      Saistībā ar jautājumu, vai pamata lietā izskatāmā kolektīvā rīcība nepārsniedz to, kas ir nepieciešams attiecīgā mērķa sasniegšanai, iesniedzējtiesai cita starpā ir jāpārbauda, pirmkārt, vai atbilstoši valsts tiesību aktiem un līgumtiesībām, kas piemērojamas šai rīcībai, FSU nebija citu, uzņēmējdarbības veikšanas brīvību mazāk ierobežojošu līdzekļu, lai veiksmīgi noslēgtu kolektīvās sarunas ar Viking, un, otrkārt, vai šī arodbiedrība bija izmantojusi šos līdzekļus pirms šādas rīcības uzsākšanas.

88      Otrkārt, attiecībā uz kolektīvo rīcību, kuras mērķis ir nodrošināt ITF politikas īstenošanu, jāuzsver, ka tiktāl, ciktāl šīs politikas dēļ kuģu īpašniekiem traucē reģistrēt savus kuģus valstī, kas nav tā valsts, kuras valstspiederīgie ir šo kuģu faktiskie īpašnieki, brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums, kas izriet no šādas rīcības, nav objektīvi attaisnojams. Tomēr atbilstoši lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu norādītajam jākonstatē, ka šīs politikas mērķis vienlīdz ir jūrnieku darba apstākļu aizsardzība un uzlabošana.

89      Tomēr, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, īstenojot savu cīņas politiku pret izdevīguma karogiem, ITF, ja to prasa viens no tās biedriem, ir pienākums uzsākt solidaritātes akciju pret tāda kuģa faktisko īpašnieku, kas reģistrēts citā valstī nekā tā, kuras valstspiederīgais ir šis kuģa īpašnieks, neatkarīgi no tā, vai tā tiesību brīvi veikt uzņēmējdarbību izmantošana var izraisīt sekas, kas kaitētu tā darbinieku nodarbinātībai vai darba apstākļiem. Atbilstoši tam, ko norādīja Viking tiesas sēdē un pret ko ITF nav iebildusi, politika, saskaņā ar kuru tiesības vest kolektīvās sarunas ir tikai tās valsts arodbiedrībām, kuras valstspiederīgais ir kuģa faktiskais īpašnieks, tiek piemērota arī tad, ja kuģis ir reģistrēts valstī, kas nodrošina darba ņēmējiem augstāka līmeņa sociālo aizsardzību nekā tā, kas tiem ir pirmajā minētajā valstī.

90      Ņemot vērā šos apsvērumus, uz trešo un desmito jautājumu ir jāatbild, ka EKL 43. pants jāinterpretē tādējādi, ka tāda kolektīvā rīcība kā pamata lietā, kuras mērķis ir panākt to, ka uzņēmums, kura juridiskā adrese ir noteiktā dalībvalstī, noslēdz darba koplīgumu ar šīs valsts arodbiedrību un piemēro šā koplīguma noteikumus šā uzņēmuma meitas sabiedrības, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, darbiniekiem, ir ierobežojums minētā panta izpratnē. Šo ierobežojumu principā var attaisnot primārais vispārējo interešu iemesls, tāds kā darba ņēmēju aizsardzība, ja vien ir pierādīts, ka tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgā leģitīmā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

 Par tiesāšanās izdevumiem

91      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      EKL 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka no šā panta piemērošanas jomas principā nav izslēgta kādas arodbiedrības vai arodbiedrību grupas kolektīvā rīcība, kas ir vērsta pret kādu privātu uzņēmumu nolūkā panākt, ka tas noslēdz koplīgumu, kura saturs to var atturēt no brīvības veikt uzņēmējdarbību izmantošanas;

2)      EKL 43. pants var privātam uzņēmumam piešķirt tiesības, uz kurām var atsaukties, vēršoties pret arodbiedrību vai arodbiedrību apvienību;

3)      EKL 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda kolektīvā rīcība kā pamata lietā, kuras mērķis ir panākt to, ka privātais uzņēmums, kura juridiskā adrese ir noteiktā dalībvalstī, noslēdz darba koplīgumu ar šīs valsts arodbiedrību un piemēro šā koplīguma noteikumus savas meitas sabiedrības, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, darbiniekiem, ir ierobežojums minētā panta izpratnē.

Šo ierobežojumu principā var attaisnot primārais vispārējo interešu iemesls, tāds kā darba ņēmēju aizsardzība, ja vien ir pierādīts, ka tas ir piemērots, lai nodrošinātu attiecīgā leģitīmā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – angļu.