Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (sestā palāta paplašinātā sastāvā) 2011. gada 16. jūnija spriedumu lietā T-235/07 Bavaria NV/Eiropas Komisija 2011. gada 31. augustā iesniedza Bavaria NV

(lieta C-445/11 P)

Tiesvedības valoda - holandiešu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Bavaria NV (pārstāvji - O. W. Brouwer, P. W. Schepens un N. Al-Ani, advocaten)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt Tiesas 2001. gada 16. jūnija sprieduma 202.-212., 252.-255., 288., 289., 292.-295., 306., 307. un 335. punktus;

nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai atkārtotai izskatīšanai vai (pilnībā vai daļēji) atcelt apstrīdēto lēmumu1;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Vispārējā tiesā un Tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi Savienības tiesības, precīzāk - LESD 101. panta 1. punktu, esot pārkāpusi tiesiskās drošības principu un pretrunīgi pamatojusi pārkāpuma sākuma brīža noteikšanu. 1996. gada 27. februāra sanāksme neattiecoties uz pārkāpumu un nekādā veidā nevarot būt tādas sanāksmju sērijas sākums, kurām ir pretkonkurences mērķis. Ciktāl Vispārējā tiesa ir pieņēmusi, ka jau tāpēc vien, ka 1996. gada 27. februāra sanāksme ir nosaukta "Catherijne sanāksme" , tiekot pierādīts, ka sanāksmei ir bijis pretkonkurences mērķis, šis pieņēmums esot pretrunā apstrīdētajam lēmumam un Vispārējā tiesa pārkāpjot savu pilnvaru robežas. Metode, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi, lai konstatētu sanāksmju ar pretkonkurences mērķi sēriju, nevarot tikt izmantota pārkāpuma sākuma brīža noteikšanai. Turklāt Vispārējā tiesa, konstatējot, ka, lai pierādītu pārkāpuma esamību, pietiekot tikai ar vienu InBev paziņojumu, esot pieļāvusi kļūdu pamatojumā.

Otrkārt, Vispārējā tiesa, ciktāl tā ir konstatējusi, ka apstrīdēto lēmumu nevarot salīdzināt ar agrākām šajā jomā notikušajām lietām, it īpaši ar Komisijas lēmumu lietā 2003/569 - Interbrew un Alken-Maes 2, esot nepareizi interpretējusi un piemērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu (un esot sniegusi nepietiekamu pamatojumu). Turklāt atšķirīgai attieksmei pret attiecīgajiem uzņēmumiem šajās lietās neesot bijis objektīva attaisnojuma.

Treškārt, Vispārējā tiesa, ciktāl tā apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto naudas sodu neesot samazinājusi, pamatojoties uz 2005. gadā pastiprinātas naudas sodu politikas piemērošanas (pieļaušanu) situācijā, kurā šī piemērošana esot bijusi sekas Vispārējās tiesas atzītam pārmērīgam administratīvā procesa ilgumam, kura pamatā esot bijusi tikai Komisijas bezdarbība, esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, sodu atpakaļejošā spēka aizliegumu, kā arī likumības un samērīguma principus.

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa, ciktāl tā esot pieļāvusi, ka naudas soda sākumsummu Komisija ir aprēķinājusi, pamatojoties uz apelācijas sūdzības iesniedzējas apgrozījumu, kurā ir iekļauti nodokļi, kā rezultātā apelācijas sūdzības iesniedzējas faktiskā ietekme uz konkurenci esot tikusi pārvērtēta un uzliktā sākumsumma esot bijusi pārāk liela, esot nepareizi interpretējusi un piemērojusi samērīguma principu.

Piektkārt, Vispārējā tiesa, ciktāl tā esot pamatojusies uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav bijis jāpiešķir piekļuve InBev atbildei uz iebildumu punktiem, esot pārkāpusi tiesības uz aizstāvību un labu pārvaldību. Apelācijas sūdzības iesniedzēja esot izteikusi pietiekamas norādes, ka šis dokuments ietver atbildību mīkstinošus materiālus.

____________

1 - Komisijas 2007. gada 18. aprīļa lēmums C (2007) 1697 par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (lieta COMP/B/37.766 - Nīderlandes alus tirgus).

2 - Komisijas 2001. gada 5. decembra Lēmums 2003/569/EK par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (lieta IV/37.614/F3 PO/Interbrew un Alken-Maes) (OV 2003, L 200, 1. lpp.).