EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2013. gada 19. jūnijā

Lieta F‑40/12

CF

pret

Eiropas Aviācijas drošības aģentūru (EASA)

Civildienests – Bijušais pagaidu darbinieks – Uz noteiktu laiku noslēgts darba līgums – Atlaišana slimības atvaļinājuma laikā – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. pants – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punkts – Psiholoģiska vardarbība

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, ar kuru CF būtībā lūdz, pirmkārt, atcelt 2011. gada 24. maija lēmumu, ar ko Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA vai turpmāk tekstā – “Aģentūra”) institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNL”) ir izbeigusi viņa pagaidu darbinieka darba līgumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), otrkārt, piespriest EASA atlīdzināt kaitējumu, kas viņam esot nodarīts ar šo lēmumu, un, treškārt, atlīdzināt kaitējumu, ko izraisījusi psiholoģiskā vardarbība, no kuras viņš cietis

Nolēmums      Atcelt 2011. gada 24. maija lēmumu, ar ko Eiropas Aviācijas drošības aģentūras institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, izbeidza pagaidu darbinieka CF darba līgumu. Eiropas Aviācijas drošības aģentūra izmaksā CF summu EUR 88 189,76 apmērā kā atlīdzību par nodarīto mantisko kaitējumu. Prasību pārējā daļā noraidīt. Eiropas Aviācijas drošības aģentūra sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina trīs ceturtdaļas no CF tiesāšanās izdevumiem. CF sedz vienu ceturtdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma izbeigšana, beidzoties slimības atvaļinājumam – Darbinieka nostrādātā dienesta ilguma aprēķināšana – Pienākumu, ko ieinteresētā persona iepriekš pildījusi līgumdarbinieka statusā, ņemšana vērā

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta 1. punkts; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a un 16. pants, un 48. panta b) punkts)

2.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību, lai atlīdzinātu zaudējumus, kas nodarīti ar rīcību, kurai nav lēmuma rakstura – Pirmstiesas procedūras atbilstoši Civildienesta noteikumiem neesamība – Nepieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

3.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Prasība saistībā ar administrācijas pienākumu atlīdzināt zaudējumus, ko ierēdnim radījusi trešā persona – Pieņemamība – Nosacījums – Tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana – Izņēmums – Efektīvas tiesību aizsardzības iespējas neesamība

(Civildienesta noteikumu 24. panta otrā daļa un 91. pants)

4.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Atlaišana, kas notiek saistībā ar vardarbību – Lēmuma par atlaišanu prettiesiskums – Nepieciešamība pēc saiknes starp vardarbību un lēmuma par atlaišanu pamatojumu

(Civildienesta noteikumu 12.a, 90. un 91. pants)

5.      Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Dienestu organizēšana – Pasākums, ko veido paziņojuma saņemšana no darbinieka par raksturu, kāds ir viņa attiecībām ar citu darbinieku – Pieļaujamība – Tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums – Attaisnojums – Pasākums, kas veikts, lai nodrošinātu pienācīgu dienesta darbību

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants un 52. panta 3. punkts)

1.      Pienākumi, ko pagaidu darbinieks iepriekš ir pildījis līgumdarbinieka statusā saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a pantu, ir jāņem vērā, aprēķinot “darbinieka nostrādāto dienesta ilgumu”, kura laikā slimības atvaļinājums ir apmaksāts atbilstoši minētās nodarbināšanas kārtības 16. pantam un kura beigās šī pagaidu darbinieka darba tiesiskās attiecības var tikt izbeigtas bez iepriekšēja paziņojuma, pamatojoties uz tās pašas nodarbināšanas kārtības 48. panta b) punktu.

Interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne vien tās formulējums, bet arī tās konteksts un mērķi, ko ir iecerēts sasniegt ar tiesisko regulējumu, kurā tā ietilpst, kā arī visas Savienības tiesību normas kopumā.

Šajā ziņā Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. panta otrajā daļa ir jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru Savienība kā pamattiesības atzīst un ievēro tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, konkrēti, nodrošinot aizsardzību slimības gadījumā.

Visbeidzot, Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 16. panta otrās daļas mērķis ir slimības gadījumā aizsargāt pagaidu darbiniekus no sociālā un ekonomiskā apdraudējuma, kas ir saistīts ar šo stāvokli, un tādējādi tā sekmē primārā veselības aizsardzības mērķa sasniegšanu.

Apstākļos, kuros darbinieki var tikt pieņemti darbā pagaidu darbinieku vai līgumdarbnieku statusā un kuros iestādes un aģentūras nereti alternatīvi izmanto šīs abas sistēmas, lai nodrošinātu sev viena darbinieka pakalpojumus, veselības aizsardzības mērķis netiktu pilnībā sasniegts, ja pienākumi, ko darbinieks pildījis vienā vai otrā no šiem statusiem, netiktu ņemti vērā kopā.

(sal. ar 36., 37. un 41.–43. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1982. gada 6. oktobris, 283/81 Cilfit u.c., 20. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 29. septembris, F‑69/07 un F‑60/08 O/Komisija, 114. punkts.

2.      Atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantam pirms prasības par zaudējumu atlīdzību, kuras mērķis ir saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts ar rīcību, kurai nav lēmuma rakstura, piemēram, par psiholoģisku vardarbību, ir jānotiek administratīvai procedūrai divos posmos. Vispirms ieinteresētajai personai ir jāvēršas savā iestādē ar lūgumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktam, aicinot administrāciju atlīdzināt minēto kaitējumu. Tikai šī lūguma tiešs vai netiešs noraidījums ir nelabvēlīgs lēmums, par kuru var iesniegt sūdzību, un tikai pēc tam, kad ir pieņemts lēmums, ar kuru tieši vai netieši ir noraidīta šī sūdzība, Savienības tiesā var iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzību.

(sal. ar 57. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2007. gada 1. februāris, F‑42/05 Rossi Ferreras/Komisija, 58.–61. punkts.

3.      Civildienesta noteikumu 24. panta otrās daļas mērķis ir to zaudējumu atlīdzība, kas ierēdnim vai darbiniekam ir nodarīti kādas trešās personas vai citu ierēdņu, kas minēti šā paša panta pirmajā daļā, rīcības dēļ, ja vien viņš nav varējis iegūt atlīdzību no tās īstenotājiem. Prasības par zaudējumu atlīdzību, ko ierēdnis vai darbinieks cēlis attiecībā uz vardarbības faktiem, pieņemamībai tātad ir izvirzīts nosacījums par valsts tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu, ja tie efektīvi nodrošina ieinteresēto personu aizsardzību un to rezultātā var tikt izmaksāta atlīdzība par varbūtējiem zaudējumiem.

(sal. ar 59. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2006. gada 5. oktobris, C‑365/05 P Schmidt‑Brown/Komisija, 78. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 9. marts, T‑254/02 L/Komisija, 148. punkts.

Vispārējā tiesa: 2011. gada 12. jūlijs, T‑80/09 P Komisija/Q, 67. punkts.

4.      Tomēr tāpēc, ka būtu pierādīts, ka pagaidu darbinieks ir cietis no psiholoģiskas vardarbības, jebkurš nelabvēlīgs lēmums, kas pieņemts attiecībā uz šādu darbinieku saistībā ar psiholoģisko vardarbību, nebūs prettiesisks. Psiholoģiskās vardarbības rakstura dēļ uz tās esamību principā var atsaukties tikai pamatojot prasījumus atcelt lūguma sniegt palīdzību noraidījumu. Tomēr pamatu par iespējamo vardarbību izņēmuma kārtā var izvirzīt attiecībā uz lēmumu par atlaišanu, ja izrādās, ka pastāv saikne starp attiecīgo vardarbību un šī lēmuma pamatojumu. Tā tas ir attiecībā uz lēmumu par atlaišanu, kas ir pamatots ar slimības atvaļinājuma pagarināšanu, kuru izraisījis stāvoklis, kas attiecīgā gadījumā var izrietēt no psiholoģiskas vardarbības.

(sal. ar 79. un 80. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 24. februāris, F‑2/09 Menghi/ENISA, 69. punkts.

5.      Ņemot vērā efektivitātes prasības, kādas ir izvirzītas pagaidu darbiniekiem, pasākums, ko veido tas, ka administrācija saņem no pagaidu darbinieka paziņojumu, kurā apliecināts, ka viņam nav intīmu attiecību ar citu darbinieku, faktiski var būt vērsts uz administrācijas pienācīgas darbības sekmēšanu, un šajā ziņā var būt attaisnots ar sabiedriskās kārtības uzturēšanu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta izpratnē, ja jautājums par minētā darbinieka attiecību raksturu izraisa dienestā sliktu atmosfēru.

Šajā ziņā, ja ir zināms, ka šāds lūgums aizskar privāto dzīvi, tad tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kuras ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā un paredzētas minētās konvencijas 8. pantā, tomēr nav absolūta priekšrocība, un tās var tikt ierobežotas saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu.

(sal. ar 85. un 86. punktu)