CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS

(pirmā palāta)

2010. gada 11. maijā

Lieta F‑55/09

Allan Maxwell

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Norīkojums dienesta interesēs – Atvaļinājums personisku iemeslu dēļ – Izmitināšanas izmaksas un mācību maksa – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Atbildība par kļūdu – Nepamatota iedzīvošanās

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru A. Maxwell lūdz, lai Komisijai tiktu uzdots viņam atmaksāt izmitināšanas izmaksas un mācību maksu, kura viņam esot bijusi jāsedz, kad viņš atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ laikā veica galvenā padomnieka funkcijas starptautiskā organizācijā

Nolēmums Prasītāja prasību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Lūgums atcelt pirmstiesas lēmumu, ar ko noraidīts lūgums par zaudējumu atlīdzību – Lūgums, kam nav autonoma rakstura salīdzinājumā ar prasījumiem par zaudējumu atlīdzību

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pamati

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

3.      Ierēdņi – Prasība – Termiņi – Iestādei adresēta prasība par zaudējumu atlīdzību – Saprātīga termiņa ievērošana – Vērtēšanas kritēriji

(Tiesas Statūtu 46. pants; Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

4.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi – Prettiesiskums – Zaudējumi – Cēloņsakarība – Jēdziens

5.      Kopienu tiesības – Principi – Kopienas nepamatotas iedzīvošanās aizlieguma princips – Jēdziens

1.      Iestādes lēmums noraidīt prasību par zaudējumu atlīdzību veido neatņemamu sastāvdaļu administratīvajā procesā pirms Civildienesta tiesā iesniegtās prasības par atbildības noteikšanu. Līdz ar to ierēdņa atcelšanas prasījumi nevar tikt izvērtēti atsevišķi salīdzinājumā ar prasījumiem par zaudējumu atlīdzību. Vienīgās sekas aktam, kurā ir minēta iestādes nostāja pirmstiesas stadijā, ir ļaut [tai] pusei, kurai nodarīts kaitējums, iesniegt Civildienesta tiesā prasību par zaudējumu atlīdzību.

(skat. 48. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 18. decembris, T‑90/95 Gill/Komisija, Recueil FP, I‑A‑471. un II‑1231. lpp., 45. punkts; 2001. gada 6. marts, T‑77/99 Ojha/Komisija, Recueil FP, I‑A‑61. un II‑293. lpp., 68. punkts; 2002. gada 5. decembris, T‑209/99 Hoyer/Komisija, Recueil FP, I‑A‑243. un II‑1211. lpp., 32. punkts.

2.      Ierēdnis, kurš prasību atcelt, iespējams, viņam nelabvēlīgu tiesību aktu nav cēlis Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos termiņos, ceļot prasību atlīdzināt zaudējumus, kas viņam radušies šī akta dēļ, nevar novērst šo bezdarbību un tādējādi iegūt jaunus prasības termiņus.

(skat. 65. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 29. februāris, T‑547/93 Lopes/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑63. un II‑185. lpp., 174. un 175. punkts.

3.      Ierēdņiem vai darbiniekiem visas prasības par zaudējumu atlīdzības saņemšanu par kaitējumu, kura nodarīšanā ir vainojama iestāde, ir pienākums iesniegt iestādei saprātīgā termiņā, skaitot no brīža, kad viņi ir uzzinājuši par situāciju, par kuru viņi sūdzas.

Turklāt prasība par saprātīgu termiņa ilgumu ir jāizvērtē saistībā ar tādiem kritērijiem kā tiesvedības nozīme ieinteresētajām personām, lietas sarežģītība, lietas dalībnieku rīcība un, orientējoši, saistībā ar termiņu, kas noteikts Tiesas Statūtu 46. pantā un tiek uzskatīts par maksimālo termiņu.

Vairāk nekā sešu gadu termiņš starp datumu, kurā ierēdnis ir uzzinājis par situāciju, par kuru viņš sūdzas, un datumu, kurā viņš iesniedzis prasību par zaudējumu atlīdzību, nevar tikt uzskatīts par saprātīgu.

(skat. 67. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 5. oktobris, T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, Krājums, II‑3381. lpp., 60. un 65. punkts; 2009. gada 26. jūnijs, T‑114/08 P Marcuccio/Komisija, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑53. un II‑B‑1‑313. lpp., 25. punkts.

4.      Lai iestātos iestādes atbildība, ir jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem par attiecīgās iestāžu rīcības prettiesiskumu, norādīto zaudējumu esamību un cēloņsakarības pastāvēšanu starp rīcību un norādīto kaitējumu.

Turklāt, lai varētu tikt atzīta cēloņsakarība starp iestādei pārmesto prettiesisko rīcību un norādīto kaitējumu, principā ir jāizvirza pierādījumi par tiešu un noteiktu cēloņsakarību starp izdarīto pārkāpumu un zaudējumiem.

(skat. 69. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1994. gada 1. jūnijs, C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., Recueil, I‑1981. lpp., 42. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 6. jūlijs, T‑36/93 Ojha/Komisija, Recueil FP, I‑A‑161. un II‑497. lpp., 130. punkts; 2004. gada 5. oktobris, T‑45/01 Sanders u.c./Komisija, Krājums, II‑3315. lpp., 149. punkts; Eagle u.c./Komisija, minēts iepriekš, 148. punkts; 2007. gada 12. septembris, T‑250/04 Combescot/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑191. un II‑A‑2‑1251. lpp., 95. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 28. aprīlis, F‑5/05 un F‑7/05 Violetti u.c./Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑83. un II‑A‑1‑473. lpp., 125. punkts, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑261/09 P.

5.      Atbilstoši dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgiem principiem personai, kas ir cietusi zaudējumus, kuri ir palielinājuši citas personas kapitālu, nepastāvot nekādam juridiskam šīs iedzīvošanās pamatojumam, attiecībā uz iedzīvojušos personu parasti ir atprasījuma tiesības līdz šo zaudējumu summai. Ņemot vērā, ka tāda nepamatota iedzīvošanās kā iepriekš aprakstītā rada dalībvalstu tiesību sistēmām kopīgu ārpuslīgumisku pienākumu, Kopiena nevar nepiemērot attiecīgi tos pašus principus, ja fiziska vai juridiska persona tai pārmet, ka tā ir netaisni iedzīvojusies uz tās rēķina.

(skat. 95. punktu)

Atsauce

Tiesa: 2008. gada 16. decembris, C‑47/07 P Masdar (UK)/Komisija, Krājums, I‑9761. lpp., 47. punkts.