VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2021. gada 21. decembrī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Līdzekļu iesaldēšana – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Prasītāja vārda saglabāšana sarakstā – Padomes pienākums pārbaudīt, ka trešās valsts iestādes lēmums pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

Lietā T‑195/21

Oleksandr Viktorovych Klymenko, ar dzīvesvietu Maskavā (Krievija), ko pārstāv M. Phelippeau, advokāts,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv S. Lejeune un A. Vitro, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2021/394 (2021. gada 4. marts), ar ko groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2021, L 77, 29. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2021/391 (2021. gada 4. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2021, L 77, 2. lpp.), ciktāl ar šiem aktiem prasītāja vārds ir saglabāts to personu, vienību un struktūru sarakstā, kurām tiek piemēroti šie ierobežojošie pasākumi.

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Špīlmans [D. Spielmann], tiesneši R. Mastrojāni [R. Mastroianni] (referents) un M. Brkana [M. Brkan],

sekretārs E. Kulons [E. Coulon],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Šī lieta ir saistīta ar strīdu, kas attiecas uz ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā pēc Kijevas (Ukraina) Neatkarības laukumā notiekošo demonstrāciju apspiešanas 2014. gada februārī.

2        Prasītājs Oleksandr Viktorovych Klymenko ieņēma Ukrainas ieņēmumu un nodevu ministra amatu.

3        2014. gada 5. martā Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 26. lpp.). Tajā pašā dienā Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 1. lpp.).

4        Lēmuma 2014/119 1. un 2. apsvērumā ir norādīts:

“(1)      Padome 2014. gada 20. februārī kategoriski nosodīja jebkādu vardarbības pielietošanu Ukrainā. Tā aicināja nekavējoties izbeigt vardarbību Ukrainā un pilnībā ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības. Tā aicināja Ukrainas valdību ievērot maksimālu savaldību un opozīcijas līderus – norobežoties no tiem, kuri pielieto radikālu rīcību, tostarp vardarbību.

(2)      Padome 2014. gada 3. martā vienojās koncentrēt ierobežojošos pasākumus uz līdzekļu iesaldēšanu un atgūšanu personām, kas identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personām, kas atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, lai nostiprinātu un atbalstītu tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu Ukrainā.”

5        Lēmuma 2014/119 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts šādi:

“1.      Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

2.      Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām vai to labā nedara pieejamus, ne tieši, ne netieši, nekādus līdzekļus vai saimnieciskos resursus.”

6        Līdzekļu iesaldēšanas noteikumi ir definēti Lēmuma 2014/119 1. panta 3.–6. punktā.

7        Saskaņā ar Lēmumu 2014/119 Regulā Nr. 208/2014 ir prasīts noteikt šajā lēmumā paredzētos līdzekļu un resursu iesaldēšanas pasākumus (turpmāk tekstā – “attiecīgie ierobežojošie pasākumi”) un ir paredzēti līdzekļu iesaldēšanas nosacījumi, kuri būtībā ir tādi paši kā minētajā lēmumā.

8        To personu vārdi, uz kurām attiecas Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014, ir ietverti sarakstā, kas ir iekļauts minētā lēmuma pielikumā un minētās regulas I pielikumā (turpmāk tekstā – “saraksts”), tostarp norādot pamatojumu viņu iekļaušanai sarakstā. Prasītāja vārds sākumā nebija iekļauts šajā sarakstā.

9        Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014 tika grozīti ar Padomes Īstenošanas Lēmumu 2014/216/KĀDP (2014. gada 14. aprīlis), ar ko īsteno Lēmumu 2014/119 (OV 2014, L 111, 91. lpp.), un ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 381/2014 (2014. gada 14. aprīlis), ar ko īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2014, L 111, 33. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2014. gada aprīļa tiesību akti”).

10      Ar 2014. gada aprīļa tiesību aktiem prasītāja vārds tika pievienots attiecīgajam sarakstam ar identificējošu informāciju “bijušais ieņēmumu un nodevu ministrs” un šādu pamatojumu:

“Pret šo personu Ukrainā notiek izmeklēšana par dalību noziegumos saistībā ar Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārsūtīšanu ārpus Ukrainas.”

11      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 30. jūnijā, prasītājs cēla prasību, kas reģistrēta ar lietas numuru T‑494/14 un kas tostarp attiecās uz 2014. gada aprīļa aktu atcelšanu, ciktāl tie attiecas uz viņu.

12      2015. gada 29. janvārī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/143, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 24, 16. lpp.), un Regulu (ES) 2015/138, ar ko groza Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 24, 1. lpp.).

13      Lēmumā 2015/143 no 2015. gada 31. janvāra tika precizēti kritēriji to personu iekļaušanai sarakstā, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšana, Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkta teksts tika aizstāts ar šādu tekstu:

“1.      Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

Šajā lēmumā personas, kas ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, ietver arī tādas personas, saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu:

a)      par Ukrainas publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos vai par līdzdalību tādā darbībā; vai

b)      par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem, vai par līdzdalību tādā darbībā.”

14      Ar Regulu 2015/138 līdzīgi tika grozīta Regula Nr. 208/2014.

15      Padome 2015. gada 5. martā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/364, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 62, 25. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/357, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 62, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2015. gada marta akti”). Ar Lēmumu 2015/364, pirmkārt, tika aizstāts Lēmuma 2014/119 5. pants, pagarinot ierobežojošo pasākumu piemērošanu attiecībā uz prasītāju līdz 2016. gada 6. martam, un, otrkārt, ar to tika grozīts pēdējā minētā lēmuma pielikums. Tādējādi Regulas Nr. 208/2014 I pielikums tika aizstāts ar Īstenošanas regulu 2015/357.

16      Ar 2015. gada marta aktiem prasītāja vārds sarakstā tika saglabāts ar identificējošu informāciju “bijušais ieņēmumu un nodevu ministrs” un šādu jaunu pamatojumu:

“Persona, pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par nelikumīgu publisko līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos un par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem.”

17      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 15. maijā, prasītājs cēla prasību, kura reģistrēta ar lietas numuru T‑245/15 un ar kuru tostarp tiek lūgts atcelt 2015. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

18      Padome 2016. gada 4. martā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2016/318, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2016, L 60, 76. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2016/311, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2016, L 60, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2016. gada marta tiesību akti”).

19      Ar 2016. gada marta aktiem attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošana, tostarp attiecībā uz prasītāju, tika pagarināta līdz 2017. gada 6. martam, negrozot prasītāja iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta aktu pamatojumu.

20      2016. gada 28. aprīlī prasītājs saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantu atkārtoti pielāgoja savus prasījumus lietā T‑245/15, lūdzot atcelt arī 2016. gada marta aktus, ciktāl tie attiecās uz viņu.

21      Ar 2016. gada 10. jūnija rīkojumu Klymenko/Padome (T‑494/14, EU:T:2016:360), kas pieņemts, balstoties uz Reglamenta 132. pantu, Vispārējā tiesa apmierināja šā sprieduma 11. punktā minēto prasību, atzīstot to par acīmredzami pamatotu un līdz ar to atceļot 2014. gada aprīļa aktus, ciktāl tie attiecās uz prasītāju.

22      Padome 2017. gada 3. martā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2017/381, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2017, L 58, 34. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2017/374, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2017, L 58, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2017. gada marta akti”).

23      Ar 2017. gada marta aktiem attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošana, tostarp attiecībā uz prasītāju, tika pagarināta līdz 2018. gada 6. martam, negrozot prasītāja iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta aktu pamatojumu.

24      2017. gada 27. martā prasītājs atkārtoti pielāgoja savus prasījumus lietā T‑245/15, lūdzot atcelt arī 2017. gada marta aktus, ciktāl tie attiecās uz viņu.

25      Ar 2017. gada 8. novembra spriedumu Klymenko/Padome (T‑245/15, nav publicēts, EU:T:2017:792) Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja šā sprieduma 17., 20. un 24. punktā minētos prasītāja lūgumus.

26      2018. gada 5. janvārī prasītājs par 2017. gada 8. novembra spriedumu Klymenko/Padome (T‑245/15, nav publicēts, EU:T:2017:792) Tiesā iesniedza apelācijas sūdzību, kas reģistrēta ar numuru C‑11/18 P.

27      Padome 2018. gada 5. martā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2018/333, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2018, L 63, 48. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2018/326, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2018, L 63, 5. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2018. gada marta akti”).

28      Ar 2018. gada marta aktiem attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošana, tostarp attiecībā uz prasītāju, tika pagarināta līdz 2019. gada 6. martam, negrozot prasītāja iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta aktu pamatojumu.

29      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 30. aprīlī, prasītājs cēla prasību, kura reģistrēta ar lietas numuru T‑274/18 un ar kuru lūgts atcelt 2018. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

30      Padome 2019. gada 4. martā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2019/354, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2019, L 64, 7. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2019/352, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2019, L 64, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2019. gada marta akti”).

31      Ar 2019. gada marta aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tika pagarināta līdz 2020. gada 6. martam un prasītāja vārds tika saglabāts sarakstā ar tādu pašu pamatojumu kā šā sprieduma 16. punktā atgādinātais, kam bija pievienots precizējums par viņa tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu kriminālprocesā, uz kuru Padome bija pamatojusies.

32      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 3. maijā, prasītājs cēla prasību, kura reģistrēta ar lietas numuru T‑295/19 un ar kuru lūgts atcelt 2019. gada marta aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu.

33      Ar 2019. gada 11. jūlija spriedumu Klymenko/Padome (T‑274/18, EU:T:2019:509) Vispārējā tiesa atcēla 2018. gada marta aktus, ciktāl tie attiecās uz prasītāju.

34      Ar 2019. gada 26. septembra spriedumu Klymenko/Padome (C‑11/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:786) Tiesa atcēla, pirmkārt, 2017. gada 8. novembra spriedumu Klymenko/Padome (T‑245/15, nav publicēts, EU:T:2017:792) (skat. šā sprieduma 25. punktu) un, otrkārt, 2015. gada marta aktus, 2016. gada marta aktus un 2017. gada marta aktus, ciktāl tie attiecās uz prasītāju.

35      Padome 2020. gada 5. martā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2020/373, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2020, L 71, 10. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2020/370, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2020, L 71, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2020. gada marta akti”).

36      Ar 2020. gada marta aktiem attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošana tika pagarināta līdz 2021. gada 6. martam un prasītāja vārds tika saglabāts sarakstā ar tādu pašu pamatojumu kā šā sprieduma 16. punktā atgādinātais, kam bija pievienots precizējums par viņa tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu kriminālprocesā, uz kuru Padome bija pamatojusies.

37      Laikposmā no 2020. gada novembra līdz 2021. gada janvārim starp Padomi un prasītāju notika vairāku vēstuļu apmaiņa saistībā ar iespējamo attiecīgo ierobežojošo pasākumu pagarināšanu attiecībā uz prasītāju. Konkrēti, Padome nosūtīja prasītājam vairākas Ukrainas Ģenerālprokuratūras (turpmāk tekstā – “ĢP”) vēstules par kriminālprocesiem, kuri ir uzsākti pret viņu un uz kuriem tā pamatojās, lai plānotu minēto pagarināšanu.

38      Ar 2021. gada 3. februāra spriedumu Klymenko/Padome (T‑258/20, EU:T:2021:52) Vispārējā tiesa atcēla 2020. gada marta aktus, ciktāl tie attiecās uz prasītāju.

39      2021. gada 4. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2021/394, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2021, L 77, 29. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2021/391, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2021, L 77, 2. lpp.) (turpmāk tekstā kopā –– “apstrīdētie akti”).

40      Ar apstrīdētajiem aktiem attiecīgo ierobežojošo pasākumu piemērošana attiecībā uz prasītāju tika pagarināta līdz 2021. gada 6. septembrim un viņa vārds tika atstāts sarakstā ar tādu pašu pamatojumu, kas atgādināts šā sprieduma 16. punktā. Turklāt Lēmuma 2014/119 pielikums un Regulas Nr. 208/2014 I pielikums tika sadalīts divās daļās, to otrās daļas nosaukums ir “Tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā”. Šajā daļā attiecībā uz prasītāju ir šāda norāde:

“Joprojām turpinās kriminālprocess saistībā ar publisko līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos. Padomes dosjē iekļautā informācija liecina, ka Klymenko kunga tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tostarp pamattiesības uz to, lai viņa lietu saprātīgā termiņā izskatītu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tika ievērotas kriminālprocesā, uz kuru Padome pamatojās. To jo īpaši apliecina izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 1. marta un 2018. gada 5. oktobra lēmumi, ar kuriem tika sniegta atļauja veikt īpašu izmeklēšanu in absentia. Padome norāda, ka attiecīgi 2017. un 2018. gadā aizstāvībai tika paziņots par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un kopš tā laika tai tika nodrošināta piekļuve materiāliem, lai tā ar tiem varētu iepazīties. Pašlaik aizstāvība pārskata un pārbauda lielo apjomu ar materiāliem, kas pieejami saistībā ar pirmstiesas izmeklēšanu kriminālprocesa ietvaros. Padome uzskata, ka ilgais iepazīšanās periods ir jāattiecina uz aizstāvību.”

41      Ar 2021. gada 5. marta vēstuli Padome informēja prasītāju par ierobežojošo pasākumu saglabāšanu attiecībā uz viņu. Tā atbildēja uz apsvērumiem, kurus prasītājs bija formulējis 2020. gada 11. decembra, kā arī 2021. gada 22. un 27. janvāra sarakstē, un pārsūtīja viņam apstrīdētos aktus. Turklāt tā prasītājam norādīja termiņu, kurā viņam jāiesniedz apsvērumi, pirms tiek pieņemts lēmums par iespējamo viņa vārda saglabāšanu sarakstā.

 Fakti pēc šīs prasības celšanas

42      Ar 2021. gada 14. septembra vēstuli Padome informēja Vispārējo tiesu par attiecīgo ierobežojošo pasākumu izbeigšanu attiecībā uz prasītāju un par to, ka viņa vārds vairs nebija iekļauts sarakstā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

43      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 8. aprīlī, prasītājs cēla prasību atcelt apstrīdētos aktus.

44      2021. gada 25. jūnijā Padome iesniedza iebildumu rakstu.

45      Tā kā viens no piektās palātas locekļiem nepiedalījās tiesas sēdē, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs iecēla citu tiesnesi, lai papildinātu palātu.

46      Prasītājs apsvērumus par replikas rakstu neiesniedza noteiktajā termiņā.

47      2021. gada 31. augustā tika pabeigta tiesvedības rakstveida daļa.

48      Atbilstoši Reglamenta 106. panta 3. punktam, ja trīs nedēļu laikā pēc dokumenta par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas nav iesniegts pieteikums par tiesas sēdes noturēšanu, Vispārējā tiesa var nolemt, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa, uzskatīdama, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, un, tā kā šāda pieteikuma nebija, nolēma, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas.

49      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz prasītāju;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

50      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        pakārtoti, ja apstrīdētie akti būtu jāatceļ, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, saglabāt Lēmuma 2021/394 iedarbību līdz brīdim, kad stāsies spēkā Īstenošanas regulas 2021/391 daļēja atcelšana;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

51      Prasītājs prasības pamatojumam izvirza četrus pamatus: ar pirmo tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, ar otro tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru sagrozīšana, ar trešo būtībā tiek apgalvots, ka, pieņemot apstrīdētos aktus, ir pārkāptas pamattiesības, un ar ceturto tiek apgalvots, ka nav juridiskā pamata.

52      Vispirms ir jāizvērtē otrais pamats, ciktāl ar to Padomei tiek pārmests, ka tā neesot pārbaudījusi, vai Ukrainas iestādes ir ievērojušas prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, – un no tā izrietot acīmredzama kļūda vērtējumā, kas pieļauta, pieņemot apstrīdētos aktus.

53      Saistībā ar šo pamatu prasītājs it īpaši apgalvo, ka Padome neesot pārbaudījusi, vai ar viņu saistītie kriminālprocesi attiecīgi ar atsauci 42017000000000113 (turpmāk tekstā – “kriminālprocess 113”) un ar atsauci 42014000000000521 (turpmāk tekstā – “kriminālprocess 521”), uz kuriem tā balstījās, pieņemot lēmumu saglabāt spēkā ierobežojošos pasākumus attiecībā uz viņu, bija norisinājušies, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

54      Pēc prasītāja domām, ĢP atbildes uz Padomes uzdotajiem jautājumiem par viņa tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, tostarp par to, vai Ukrainas iestādes ievēroja saprātīgu termiņu, ar viņu saistīto kriminālprocesu stadiju, kā arī dažādu iesaistīto izmeklēšanas iestāžu kompetenci, savstarpējo saistību un izmeklēšanas nodošanu no citas citai nebija apmierinošas. Līdz ar to viņš būtībā pārmet Padomei, ka tā esot veikusi nepietiekamas pārbaudes un neesot ņēmusi vērā prasītāja tai iesniegtos pierādījumus par Ukrainas iestāžu pieļautajām procesuālajām nelikumībām un šo iestāžu neatkarības trūkumu.

55      Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka viņa vārds nebija iekļauts starptautiskā līmenī meklējamo personu sarakstā, ko izveidojusi Starptautiskā Kriminālpolicijas organizācija (Interpol) (turpmāk tekstā – “Interpola meklēto personu saraksts”), kā to konstatēja Ukrainas korupcijas apkarošanas Augstās tiesas apelāciju palāta 2020. gada 13. maija spriedumā (turpmāk tekstā – “2020. gada 13. maija spriedums”), atceļot drošības līdzekļa – apcietinājuma – noteikšanu prasītājam, pamatojoties uz to, ka nebija izpildīts viens no nosacījumiem, kuriem saskaņā ar Ukrainas Kriminālprocesa kodeksu (turpmāk tekstā – “Kriminālprocesa kodekss”) ir jābūt kopīgi izpildītiem šāda lēmuma pieņemšanai, proti, tas, ka attiecīgās personas vārdam jābūt iekļautam starptautiskā meklēto personu sarakstā. Šis spriedumam esot nozīme arī, vērtējot Kijevas Pečerskas rajona tiesas izmeklēšanas tiesneša (turpmāk tekstā – “Pečerskas tiesa”) 2018. gada 5. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas tiesneša 2018. gada 5. oktobra lēmums”), ar kuru attiecībā uz viņu ir atļauts uzsākt īpašu aizmugurisku izmeklēšanu, ciktāl tā pieņemšanas nosacījums tostarp arī bija prasītāja vārda iekļaušana starptautiskā meklēto personu sarakstā.

56      Otrkārt, prasītājs uzskata, ka pret viņu uzsākto kriminālprocesu ilgums neesot saprātīgs Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. panta 1. punkta izpratnē, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”), un ka nesamērīgi ilgais to kriminālprocesu termiņu, uz kuriem balstījusies Padome, neveicot nekādu pārbaudi, esot attiecināms uz atbildīgajām iestādēm, kas nebija pieņēmušas nekādu lēmumu nosūtīt lietu tiesai, lai pagarinātu līdzekļu iesaldēšanu.

57      Treškārt, prasītājs pārmet Padomei, ka tā neesot veikusi pārbaudes par viņa tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, ņemot vērā pirmstiesas izmeklēšanas lietu, kas jau bija pabeigtas, nodošanu Ukrainas Nacionālajam korupcijas apkarošanas birojam, turklāt sešus gadus pēc to uzsākšanas, jo šis birojs darbojās no 2015. gada aprīļa.

58      Ceturtkārt, prasītājs apgalvo, ka izmeklēšanas tiesneša 2018. gada 5. oktobra lēmums neesot pieņemts, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

59      Piektkārt, prasītājs apgalvo, ka, ņemot vērā Ukrainas iestāžu pieļautos pārkāpumus, neesot garantiju, ka izmeklēšanas ir tikušas veiktas, ievērojot minētās tiesības, un tādējādi Padome nevarēja balstīties tikai uz informāciju, ko bija sniedzis valdības iecelts ĢP un kas politisko rēķinu kārtošanas gaisotnē esot publiski vainots atkārtotos viņa pamattiesību pārkāpumos.

60      Visbeidzot Padome neesot izpildījusi savus pienākumus pārbaudīt prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu, lai arī prasītājs esot vairākkārt norādījis uz šo tiesību pārkāpumu.

61      Padome apgalvo – no sarakstes ar prasītāju izriet, ka tā bija ņēmusi vērā prasītāja apsvērumus, pārbaudījusi to pamatojumu, arī uzdodot konkrētus jautājumus un iegūstot paskaidrojumus no Ukrainas iestādēm, un ka, ņemot vērā no šīm iestādēm saņemto informāciju, tā varēja uzskatīt, ka, pirmkārt, prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nebija pārkāptas un, otrkārt, bija pietiekams pamatojums saglabāt prasītāja vārdu sarakstā.

62      Turklāt prasītājs ar viņu saistītajos kriminālprocesos Ukrainā esot īstenojis tiesības uz advokāta pārstāvību un izmantojis savu prombūtni no valsts, lai norādītu uz procesuāliem trūkumiem un izvairītos no ierašanās kompetentajās tiesās. Turklāt prasītājam Kriminālprocesa kodeksā esot paredzēti iebildumu vai apstrīdēšanas veidi, un no lietas materiāliem izrietot, ka viņš tos ir izmantojis lietderīgi, kā rezultātā viņa prasības dažkārt ir tikušas apmierinātas.

63      Attiecībā uz prasītāja argumentiem par apgalvoto pirmstiesas izmeklēšanas pārmērīgo ilgumu un apsūdzības neesamību attiecībā uz viņu Padome norāda, ka šajā ziņā tā ir lūgusi un saņēmusi paskaidrojumus no Ukrainas iestādēm, ka izmeklēšanas attiecībā uz kriminālprocesu 113 un kriminālprocesu 521 bija pabeigtas attiecīgi 2017. gadā un 2018. gada oktobrī un ka prasītāja aizstāvis iepazīstas ar lietas materiāliem, un tas liecinot par procesa virzību. Šajā ziņā tā apgalvo, ka šis iepazīšanās ar lietas materiālu saturu process palēninājās lietas sarežģītības, lietas materiālos iekļauto dokumentu lielā apjoma, veselības krīzes, kā arī prasītāja neuzturēšanās Ukrainas teritorijā dēļ. Turpinot Padome apgalvo, ka Ukrainas iestādēm ar Kriminālprocesa kodeksa tiesību normām nav noteikts pienākums izbeigt attiecīgos kriminālprocesus, jo šī kodeksa 2017. gada reforma, ar ko tika noteikts, ka maksimālais pirmstiesas izmeklēšanu termiņš ir pieci gadi, ir īstenota pēc prasītāja iekļaušanas aizdomās turēto personu sarakstā, un tādējādi tas neesot piemērojams minētajiem kriminālprocesiem.

64      Visbeidzot attiecībā uz 2020. gada 13. maija spriedumu Padome apgalvo, ka tas neietekmē kriminālprocesu 113 un ka drošības līdzeklis – apcietinājums – ir noteikts arī kriminālprocesā 521, lai arī to nevar izpildīt, jo prasītājs ir izceļojis no valsts. Jebkurā gadījumā minētajā spriedumā ir apstiprināts, ka prasītājam ir nodrošināta viņa tiesību aizsardzība.

65      Sākumā jānorāda, ka ir jāuzskata, ka otrais pamats ir balstīts uz kļūdu vērtējumā un nevis acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Proti, Padomei nebija nekādas rīcības brīvības, lai noteiktu, vai tās rīcībā bija pietiekami elementi, lai izvērtētu, vai Ukrainas iestādes bija ievērojušas prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un vai šie elementi varēja radīt pamatotas šaubas par šo tiesību ievērošanu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 9. jūnijs, Yanukovych/Padome, T‑303/19, nav publicēts, EU:T:2021:334, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

66      Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ierobežojošo pasākumu kontroles ietvaros Eiropas Savienības tiesām principā ir jānodrošina pilnīga visu Savienības tiesību aktu tiesiskuma kontrole, ņemot vērā pamattiesības, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un starp kurām ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. pantā aizsargātās tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

67      Hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte nozīmē, ka, pārbaudot lēmuma par personas vārda iekļaušanu to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojoši pasākumi, pamatā esošo iemeslu tiesiskumu, Savienības tiesai ir jānodrošina, lai šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, uz kuriem balstās minētais lēmums, – un tādējādi pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu minēto aktu pamatojumam, ir pamatoti (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

68      Tādu ierobežojošo pasākumu pieņemšana un atstāšana spēkā, kādi ir paredzēti grozītajā Lēmumā 2014/119 un grozītajā Regulā Nr. 208/2014, kas ir pieņemti attiecībā uz personu, kura ir identificēta kā atbildīga par trešās valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, būtībā ir balstīti uz šajā ziņā kompetentas šīs valsts iestādes lēmumu uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanu attiecībā uz šo personu par noziedzīgu nodarījumu saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

69      Tādējādi, lai gan saskaņā ar iepriekš 13. punktā atgādināto iekļaušanas sarakstā kritēriju Padome var balstīt ierobežojošos pasākumus uz trešās valsts lēmumu, šīs iestādes pienākums ievērot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nozīmē, ka tai ir jāpārliecinās, ka trešo valstu iestādes, kas ir pieņēmušas minēto lēmumu, ir ievērojušas šīs tiesības (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

70      Prasība Padomei pārbaudīt faktu, ka trešo valstu lēmumi, uz kuriem tā ir iecerējusi balstīties, ir tikuši pieņemti, ievērojot šīs tiesības, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākumu pieņemšana vai saglabāšana notiek, balstoties tikai uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu, un tādējādi aizsargātu attiecīgās personas vai vienības. Līdz ar to Padome var uzskatīt, ka šādu pasākumu veikšana vai saglabāšana ir balstīta uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu tikai pēc tam, kad tā pati ir pārbaudījusi, ka tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir tikušas ievērotas attiecīgās trešās valsts lēmuma, uz kuru tā grasās balstīties, pieņemšanas laikā (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

71      Turklāt, lai gan ir taisnība, ka apstāklis, ka trešā valsts ir viena no valstīm, kas ir pievienojušās ECPAK, nozīmē, ka ECT ir jāuzrauga ar minēto konvenciju garantētās pamattiesības, kuras atbilstoši LES 6. panta 3. punktam kā vispārējie principi ir daļa no Savienības tiesībām, šis apstāklis tomēr nevar padarīt lieku šā sprieduma 70. punktā atgādināto pārbaudes prasību (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

72      Atbilstoši judikatūrai Padomei ierobežojošo pasākumu attiecībā uz kādu personu vai vienību pieņemšanas vai arī saglabāšanas pamatojumā vien ļoti kodolīgi ir jāatspoguļo iemesli, kādēļ tā uzskata, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā iecerējusi balstīties, ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Turklāt Padomei, lai izpildītu savu pienākumu norādīt pamatojumu, tiesību aktos, ar kuriem tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, ir jāatspoguļo, ka tā ir pārbaudījusi, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā balsta šos pasākumus, ir ticis pieņemts, ievērojot minētās tiesības (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

73      Visbeidzot, kad tā pieņem vai atstāj spēkā tādus ierobežojošos pasākumus kā izskatāmajā lietā, balstoties uz trešās valsts lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu un veikšanu pret attiecīgo personu par tās izdarītu publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos, Padomei, pirmkārt, ir jāpārliecinās, ka šīs trešās valsts iestādes, pieņemot minēto lēmumu, ir ievērojušas personas, uz kuru attiecas konkrētais kriminālprocess, tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un, otrkārt, lēmumā, ar ko nosaka ierobežojošus pasākumus, ir jānorāda iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka minētais trešās valsts lēmums ir pieņemts, ievērojot šīs tiesības. (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

74      Izskatāmajā lietā tādiem pienākumiem ir vēl lielāka nozīme gadījumos, kad, kā tas izriet no Lēmuma 2014/119 2. apsvēruma, tas un turpmākie lēmumi ir pieņemti saistībā ar atbalsta politiku, kuras mērķis ir nostiprināt un veicināt tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu Ukrainā (skat. šā sprieduma 4. punktu), kas ir viens no LES 21. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajiem mērķiem. Līdz ar to šo lēmumu priekšmetam, kas ir atvieglot Ukrainas iestādēm konstatēt notikušu valsts līdzekļu piesavināšanos un saglabāt šīm iestādēm iespēju atgūt piesavinātos līdzekļus, nebūtu jēgas no minēto mērķu viedokļa, ja šāda konstatācija notiktu prettiesiski vai pat patvaļīgi (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 28. oktobris, Ben Ali/Padome, T‑151/18, EU:T:2020:514, 95. punkts).

75      Tas, vai, pieņemot apstrīdētos aktus attiecībā uz prasītāju, Padome ir izpildījusi šos pienākumus, ir jānosaka, ņemot vērā minētos judikatūrā iedibinātos principus.

76      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Padome apstrīdētajos aktos norādīja iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka Ukrainas iestāžu lēmums uzsākt un veikt pret prasītāju kriminālprocesus par valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos tika pieņemts, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. šā sprieduma 40. punktu). Tomēr ir jāpārbauda, vai Padome pamatoti uzskatīja, ka tā tas bija.

77      Motīvu pamatotības pārbaude, kas attiecas uz apstrīdēto aktu tiesiskumu pēc būtības un šajā gadījumā ietver pārbaudi, vai Padomes norādītie apstākļi ir konstatēti un vai ar tiem var pierādīt, ka Ukrainas iestādes ir ievērojušas šīs tiesības, ir jānošķir no jautājuma par pamatojumu, kas attiecas uz būtisku formas prasību, un tās ir tikai nenovēršamas sekas Padomes pienākumam iepriekš pārliecināties par minēto tiesību ievērošanu (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Tomēr attiecībā uz prasītāju tika pagarināti un saglabāti iepriekš pieņemtie ierobežojošie pasākumi, kas tika noteikti ar apstrīdētajiem aktiem, pamatojoties uz iekļaušanas sarakstā kritēriju, kurš izklāstīts Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā, kā tas precizēts Lēmumā 2015/143, kā arī izklāstīts Regulas Nr. 208/2014 3. pantā, kā tas precizēts Regulā 2015/138 (skat. šā sprieduma 13. un 14. punktu). Šis kritērijs attiecas uz personām, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, tostarp personām, attiecībā uz kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu.

79      No apstrīdēto aktu pamatojuma, kas atgādināts šā sprieduma 40. punktā, un 2021. gada 5. marta vēstules izriet, ka Padome, pieņemot lēmumu saglabāt prasītāja vārdu sarakstā, ir balstījusies uz apstākli, ka Ukrainas iestādēs attiecībā uz viņu bija uzsākti kriminālprocesi par valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos un saistībā ar amatpersonas statusa ļaunprātīgu izmantošanu, kas it īpaši tika pierādīts ar ĢP vēstulēm, kā arī dažiem tiesas lēmumiem.

80      Tātad uz prasītāju attiecināto ierobežojošo pasākumu saglabāšana, tāpat kā lietās, kurās tika pasludināts 2019. gada 26. septembra spriedums Klymenko/Padome (C‑11/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:786), 2020. gada 25. jūnija spriedums (T‑295/19, EU:T:2020:287) un 2021. gada 3. februāra spriedums Klymenko/Padome (T‑258/20, EU:T:2021:52), bija balstīta uz Ukrainas iestāžu lēmumu uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanas par Ukrainas valstij piederošo līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.

81      Tāpat ir jānorāda, ka, grozot ar apstrīdētajiem aktiem Lēmuma 2014/119 pielikumu un Regulas Nr. 208/2014 I pielikumu, Padome – tāpat kā tā to jau bija izdarījusi 2019. gada marta un 2020. gada marta aktu pieņemšanas laikā – pievienoja jaunu sadaļu, kas ir pilnībā veltīta tiesībām uz aizstāvību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un kas ir iedalīta divās daļās.

82      Pirmajā daļā ir ietverts tikai vispārīgs atgādinājums par tiesībām uz aizstāvību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu. It īpaši vispirms ir atgādinātas dažādas procesuālās tiesības, kas ir ikvienai personai, kura tiek turēta aizdomās vai pret kuru tiek veikta kriminālvajāšana kriminālprocesā saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 42. pantu. Turpinājumā ir minēts šī kodeksa 303. pants, kurā ir nošķirti lēmumi un bezdarbība, ko var apstrīdēt pirmstiesas procesā, no vienas puses, un lēmumi, darbības un bezdarbība, ko var apstrīdēt tiesā sagatavošanas procedūras laikā, no otras puses. Turklāt, pirmkārt, ir atgādināts, ka saskaņā ar minētā kodeksa 306. pantu jebkura sūdzība par izmeklētāja vai prokurora lēmumiem, darbību vai bezdarbību ir jāizskata izmeklēšanas tiesnesim vai vietējai tiesai, klātesot sūdzības iesniedzējam, tā advokātam vai viņa juridiskajam pārstāvim. Otrkārt, ir norādīts, ka minētā kodeksa 309. pantā ir precizēti izmeklēšanas tiesneša lēmumi, kas var tikt pārsūdzēti, ceļot prasību. Visbeidzot ir precizēts, ka vairāki izmeklēšanas pasākumi, piemēram, mantas arests un apcietinājums, ir iespējami tikai ar izmeklēšanas tiesneša vai tiesas lēmumu.

83      Otrā daļa attiecas uz personas tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu katrai sarakstā iekļautajai personai. Runājot konkrētāk par prasītāju, ir precizēts, ka saskaņā ar Padomes lietas materiālos ietverto informāciju viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tostarp pamattiesības, ka viņa lietu izskatīs neatkarīga un objektīva tiesa saprātīgā termiņā, ir tikušas ievērotas kriminālprocesos, uz kuriem ir balstījusies Padome, kā to tostarp apliecina izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 1. marta un 2018. gada 5. oktobra lēmums, ar ko ir atļauta īpašas aizmuguriskas izmeklēšanas uzsākšana. Turklāt Padome norāda, ka “attiecīgi 2017. un 2018. gadā aizstāvim tika paziņots par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un kopš tā laika tam tika nodrošināta piekļuve materiāliem, lai tas ar tiem varētu iepazīties”, ka prasītāja aizstāvis turpināja iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem un ka šīs iepazīšanās laikposma ilgums bija attiecināms uz prasītāju (skat. šā sprieduma 40. punktu)

84      Prasītājam adresētajā 2021. gada 5. marta vēstulē (skat. šā sprieduma 41. punktu) Padome vispirms norādīja, ka ĢP sniegtā un lietas materiālos norādītā informācija apstiprināja, ka uz prasītāju joprojām attiecās kriminālprocesi Ukrainā par valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos. Turpinājumā, pirmkārt, Padome norādīja, ka 2020. gada 13. maija spriedumā bija apstiprināts, ka paziņojums par aizdomām kriminālprocesā 113 tika pienācīgi izsniegts un ka tādējādi prasītājam bija aizdomās turētā statuss. Otrkārt, Padome attiecībā uz apgalvoto pirmstiesas izmeklēšanu pārmērīgo ilgumu norādīja, ka Kriminālprocesa kodeksa tiesību normas, ar ko prokuroram ir noteikts pienākums izbeigt kriminālprocesu, ja izmeklēšanai paredzētais periods ir beidzies, ir stājušās spēkā 2017. gada 3. oktobrī jeb pēc tam, kad prasītāja vārds tika iekļauts aizdomās turēto sarakstā, un tādējādi tās nav piemērojamas kriminālprocesā 113 un kriminālprocesā 521. Turklāt Padome precizēja, ka aizstāvja iepazīšanās ar lietas materiāliem posms neietilpa pirmstiesas izmeklēšanas termiņā, tādējādi šīs kriminālprocesa stadijas iespējamo kavēšanos nevarēja attiecināt uz Ukrainas iestādēm, kas bija atbildīgas par izmeklēšanu. Visbeidzot Padome secināja, ka tai nebija jāpārbauda, vai kriminālizmeklēšanas bija pamatotas, bet tai bija jāpārliecinās, vai bija pietiekams pamats ierobežojošu pasākuma noteikšanai, ņemot vērā dokumentus, uz kuriem tā bija balstīta.

85      Tādējādi no apstrīdētajos aktos un 2021. gada 5. marta vēstulē izklāstītā pamatojuma izriet – Padome apliecina, ka tā ir pārbaudījusi prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu divos kriminālprocesos, kas minēti šā sprieduma 84. punktā.

86      Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Padome nav pierādījusi, kādā ziņā Pečerskas tiesas izmeklēšanas tiesneša lēmumi, kas minēti šā sprieduma 83. punktā, liecinātu par prasītāja tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu kriminālprocesā 113 un kriminālprocesā 521. Proti, kā atgādināts šā sprieduma 67.–69. punktā, šajā lietā Padomei pirms lēmuma pieņemšanas par attiecīgo ierobežojošo pasākumu saglabāšanu bija jāpārbauda, vai Ukrainas tiesībaizsardzības iestāžu lēmums uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir saistīti ar apgalvoto valsts amatpersonas veiktu valsts līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos un amata pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, ir ticis pieņemts, ievērojot minētās prasītāja tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

87      No šīs perspektīvas raugoties, šā sprieduma 83. punktā minētos tiesas lēmumus nevar identificēt kā lēmumus uzsākt un veikt izmeklēšanas procedūru, kas pamatotu attiecīgo ierobežojošo pasākumu saglabāšanu. Ņemot to vērā, ir iespējams atzīt, ka no materiāltiesiskā viedokļa, tā kā šos lēmumus ir pieņēmusi tiesa, proti, Pečerskas tiesas izmeklēšanas tiesnesis, Padome tos patiešām ir ņēmusi vērā kā faktisko pamatu, kas pamato attiecīgo ierobežojošo pasākumu pieņemšanas saglabāšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Tādējādi ir jāpārbauda, vai Padome varēja pamatoti uzskatīt, ka šie lēmumi, kā arī apstāklis, ka aizstāvis turpināja iepazīties ar lietas materiāliem brīdī, kad tika pieņemti apstrīdētie akti, un ka par šī posma ilgumu būtībā bija vainojams prasītājs, liecina par viņa tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu.

89      Pirmkārt, ir jākonstatē, ka izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 1. marta un 2018. gada 5. oktobra lēmumi par īpašas aizmuguriskas izmeklēšanas uzsākšanu attiecīgi kriminālprocesā 113 un kriminālprocesā 521 tika pieņemti četrus un divarpus gadus pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas. No tā izriet, ka ar tiem nepietiek, lai pierādītu, ka minētie kriminālprocesi, uz kuriem Padome ir balstījusies, lai laikposmā no 2021. gada marta līdz septembrim attiecībā uz prasītāju saglabātu attiecīgos ierobežojošos pasākumus, norisinājās, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

90      Turklāt Vispārējai tiesai jau ir bijusi iespēja lemt gan par izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 1. marta lēmumu, gan par 2018. gada 5. oktobra lēmumu lietās, kurās pasludināts 2020. gada 25. jūnija spriedums Klymenko/Padome (T–295/19, EU:T:2020:287, 78.–91. punkts) un 2021. gada 3. februāra spriedums Klymenko/Padome (T‑258/20, EU:T:2021:52, 83., 93. un 94. punkts), par kuriem netika iesniegta apelācijas sūdzība Tiesā, nospriežot, ka šie lēmumi nevar pierādīt, ka attiecīgajos kriminālprocesos ir tikušas ievērotas prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tomēr ir jāuzsver, ka Vispārējā tiesa nevar pilnībā abstrahēties no argumentācijas, kuru tā ir izstrādājusi šajos divos spriedumos, kuri attiecas uz tiem pašiem lietas dalībniekiem un kuros būtībā ir aplūkoti tie paši juridiskie jautājumi.

91      Attiecībā it īpaši uz izmeklēšanas tiesneša 2018. gada 5. oktobra lēmumu, kas pieņemts kriminālprocesā 521, ir jāatgādina: pirmkārt, Vispārējā tiesa norādīja, ka Padome nebija pārbaudījusi, cik lielā mērā šis lēmums, kuru nevarēja apstrīdēt, atbilda Kriminālprocesa kodeksa tiesību normām, kas minētas apstrīdēto aktu sadaļas, kas attiecas uz tiesībām uz aizstāvību un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, pirmajā daļā (skat. šā sprieduma 82. punktu). Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka iemesli, kura dēļ prasītāju nepārstāvēja viņa iecelti advokāti, lietas materiālos nebija norādīti un ka Padome šajā ziņā nebija izpildījusi pienākumu pārliecināties, vai prasītāja tiesības uz aizstāvību tika ievērotas. Treškārt, Vispārējā tiesa konstatēja, ka, neraugoties uz visiem prasītāja iesniegtajiem dokumentiem, kas apliecināja, ka viņa vārds nebija iekļauts Interpola meklēto personu sarakstā, Padome aprobežojās tikai ar ĢP un izmeklēšanas tiesneša apgalvojumiem šajā ziņā, lai arī iekļaušana to personu sarakstā, kuras tiek meklētas starpvalstu vai starptautiskā līmenī, ir viens no diviem nosacījumiem, kas prokuroram ir jākonstatē, kad tas lūdz atļauju aizmuguriskam procesam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 25. jūnijs, Klymenko/Padome, T‑295/19, EU:T:2020:287, 82.–88. punkts).

92      Tas pats ir attiecināms uz kriminālprocesu 113. Proti, arī šajā tiesvedībā Vispārējā tiesa norādīja, ka Padome nav paskaidrojusi, kādu iemeslu dēļ tā aprobežojās tikai ar ĢP un minētā izmeklēšanas tiesneša apgalvojumiem par prasītāja vārda iekļaušanu starptautiskā meklēto personu sarakstā, neraugoties uz dokumentiem, kas apliecināja, ka viņa vārds nebija iekļauts Interpola meklēto personu sarakstā. Pēc Vispārējās tiesas domām, Padomes rīcībā esošā informācija tai neļāva pārbaudīt, vai ir ticis ievērots nosacījums attiecībā uz to, ka prokurors ir veicis šādu iekļaušanu, un līdz ar to, vai izmeklēšanas tiesnesis, pieņemot savu lēmumu, ir ievērojis prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa arī norādīja, ka no 2020. gada 13. maija sprieduma, kas tomēr ir pasludināts pēc 2020. gada marta aktu pieņemšanas un nevis apstrīdēto aktu pieņemšanas brīdī, izrietēja, pirmkārt, ka ar to vien, ka prokurors rezolūcijas veidā pieņem procesuālu lēmumu iekļaut personu Interpola meklēto personu sarakstā veidā, nepietiek, jo ir arī prasīts veikt visus nepieciešamos pasākumus šādas rezolūcijas īstenošanai, un to prokurors nekādi nebija pierādījis, un, otrkārt, šādu Kriminālprocesa kodeksa 193.‑6. panta interpretāciju jau bija sniegusi Ukrainas korupcijas apkarošanas Augstās tiesas apelāciju palāta vairākos tiesas nolēmumos, kas pieņemti laikā no 2019. gada septembra līdz 2020. gada februārim (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T–258/20, EU:T:2021:52, 86.–92. punkts) un tādējādi it īpaši tas bija jāzina prokuroram.

93      Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka, lai arī 2021. gada 3. februāra spriedums Klymenko/Padome (T‑258/20, EU:T:2021:52) ir pasludināts pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas, Padome savos rakstos nenorādīja nevienu elementu, kas ļautu Vispārējai tiesai izdarīt secinājumus, kas atšķīrās no tiem, kas izdarīti 2020. gada 25. jūnija spriedumā Klymenko/Padome (T‑295/19, EU:T:2020:287) un 2021. gada 3. februāra spriedumā Klymenko/Padome (T–258/20, EU:T:2021:52) attiecībā uz izmeklēšanas tiesneša 2017. gada 1. marta un 2018. gada 5. oktobra lēmumu pierādījuma spēku.

94      Katrā ziņā ir arī jānorāda, ka visi šā sprieduma 83. punktā minētie tiesu nolēmumi iekļaujas kriminālprocesos, kas bija prasītāja vārda iekļaušanas un saglabāšanas sarakstā pamats, un tie ir tikai pakārtoti šiem procesiem, ciktāl tie ir procesuālie lēmumi. Ar šādiem lēmumiem – kuri labākajā gadījumā var tikt izmantoti, lai pierādītu pietiekami nopietna faktiskā pamata esamību, proti, faktu, ka saskaņā ar piemērojamo iekļaušanas kritēriju pret prasītāju notiek kriminālprocesi, kas tostarp attiecas uz Ukrainas valstij piederošu līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos, – pašiem par sevi vien nav iespējams pierādīt, ka Ukrainas tiesībaizsardzības iestādes lēmums par minēto kriminālprocesu uzsākšanu un īstenošanu, uz kuru būtībā balstās ierobežojošo pasākumu saglabāšana pret prasītāju, tika pieņemts, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un tas ir jāpārbauda Padomei saskaņā ar šā sprieduma 70. punktā atgādināto judikatūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

95      Turklāt Padome nenorāda ne uz vienu apstrīdēto aktu pieņemšanas pamatā esošu lietas materiālu, no kura izrietētu, ka tā ir izvērtējusi minētos tiesu nolēmumus un ka tā no šiem nolēmumiem ir varējusi secināt, ka prasītāja procesuālās tiesības bija ievērotas pēc būtības.

96      Ar Padomes veiktu vispārīgu atsauci uz Ukrainas iestāžu vēstulēm un atkārtoti pausto nostāju, kurā tās paskaidroja, kādā veidā prasītāja pamattiesības tika ievērotas, un šajā ziņā sniegtajām garantijām, nepietiek, lai uzskatītu, ka lēmums atstāt viņa vārdu sarakstā ir balstīts uz pietiekami pārliecinošiem faktiem šā sprieduma 70. punktā minētās judikatūras izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. decembris, Saleh Thabet u.c./Padome, C‑72/19 P un C‑145/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:992, 44. punkts).

97      Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka Padomei bija jāveic tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanas pārbaude neatkarīgi no visiem pierādījumiem, kurus prasītājs bija iesniedzis, lai pierādītu, ka izskatāmajā lietā ir tikušas pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, vienkārša iespēja atsaukties uz šo tiesību pārkāpumu Ukrainas tiesās saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa tiesību normām pati par sevi nav pietiekama, lai pierādītu, ka Ukrainas tiesu iestāde ir ievērojusi šīs tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. jūnijs, Yanukovych/Padome, T‑303/19, nav publicēts, EU:T:2021:334, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

98      Šo secinājumu nevar atspēkot Padomes arguments, saskaņā ar kuru prasītājs nebija sniedzis nevienu pierādījumu tam, ka viņa īpašo situāciju ietekmēja apgalvotās Ukrainas tiesu sistēmas problēmas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pret attiecīgo personu norādīto apsvērumu pamatotība gadījumā, ja tie tiek apstrīdēti, ir jāpierāda tieši kompetentajai Savienības iestādei un šai personai nav jāiesniedz pierādījumi par šo apsvērumu pamatotības trūkumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. decembris, Saleh Thabet u.c./Padome, C‑72/19 P un C‑145/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:992, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Otrkārt, attiecībā uz aizstāvja iepazīšanās ar lietas materiālu saturu procesu, kas apstrīdēto aktu pieņemšanas brīdī norisinājās divos kriminālprocesos, no lietas materiāliem izriet, ka Padome aprobežojās tikai ar īsiem ĢP paskaidrojumiem, no kuriem izrietēja, ka iepazīšanās perioda ilgums bija atkarīgs tikai no aizstāvja, un nesniedza nekādu pamatotu informāciju par šī procesa būtību un maksimālo ilgumu, lai gan tas norisinājās no 2017. gada 21. aprīļa, kad tika pabeigta pirmstiesas izmeklēšana kriminālprocesā 113, un no 2018. gada 3. decembra, kad tika pabeigta pirmstiesas izmeklēšana kriminālprocesā 521.

100    Pretēji tam, ko apgalvo Padome, tā nav pierādījusi, kādā ziņā tās rīcībā esošā informācija par aizstāvja iepazīšanos ar kriminālprocesa materiāliem minētajos kriminālprocesos un ar to saistītajiem tiesas nolēmumiem tai ļāva uzskatīt, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā bija ievērotas, lai gan, kā viņš tai bija apgalvojis, minētie kriminālprocesi, kas attiecās uz apgalvoto rīcību laikposmā no 2011. līdz 2014. gadam, vēl bija pirmstiesas izmeklēšanas stadijā un turklāt, lai arī tie bija pabeigti, tika nodoti citām izmeklēšanas iestādēm 2019. gada novembrī, un tā rezultātā aplūkojamās lietas vēl nebija nodotas izskatīšanai pēc būtības Ukrainas tiesā.

101    Tomēr Hartas 47. panta otrajā daļā, kas ir mēraukla, pēc kuras Padome izvērtē tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu (skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 98. punkts un tajā minētā judikatūra), ir paredzēts, ka ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā.

102    Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām – kā tās 6. pantā paredzētās tiesības, šo tiesību nozīme un apjoms saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu ir tāds pats kā ECPAK noteiktajām tiesībām.

103    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, interpretējot ECPAK 6. pantu, ECT norādīja, ka saprātīga termiņa principa mērķis ir tostarp aizsargāt apsūdzēto personu pret pārmērīgu procesa ilgumu un izvairīties no tā, ka šī persona pārlieku ilgi paliek neziņā par tā iznākumu, un ka ar minēto principu ir uzsvērts lietas tūlītējas izskatīšanas nozīmīgums, [jo] kavēšanās var apdraudēt tiesvedības efektivitāti un uzticamību (skat. ECT spriedumu, 2015. gada 7. jūlijs, Rutkowski un citi pret Poliju, CE:ECHR:2015:0707JUD007228710, 126. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt ECT nosprieda, ka šī principa pārkāpumu var konstatēt it īpaši tad, ja kriminālprocesa izmeklēšanas posmu raksturo vairāki bezdarbības periodi, kas ir attiecināmi uz kompetentajām iestādēm, kuras ir atbildīgas par šo izmeklēšanu (šajā nozīmē skat. ECT spriedumus, 2004. gada 6. janvāris, Rouille pret Franciju, CE:ECHR:2004:0106JUD005026899, 29.–31. punkts; 2007. gada 27. septembris, Reiner un citi pret Rumāniju, CE:ECHR:2007:0927JUD000150502, 57.–59. punkts, un 2012. gada 12. janvāris, Borisenko pret Ukrainu, CE:ECHR:2012:0112JUD002572502, 58.–62. punkts).

104    Turklāt no judikatūras izriet, ka tad, ja attiecībā uz personu vairāku gadu garumā ir noteikti ierobežojoši pasākumi un tas būtībā notiek tādu pašu pirmstiesas izmeklēšanu dēļ, kā tas ir šajā lietā, Padomei pirms tāda lēmuma pieņemšanas, ar ko pagarina šo pasākumu piemērošanu, ir jāpārliecinās, ka ir ievērotas šīs personas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 101. punkts, un 2021. gada 9. jūnijs, Yanukovych/Padome, T‑303/19, nav publicēts, EU:T:2021:334, 127. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2020. gada 28. oktobris, Ben Ali/Padome, T‑151/18, EU:T:2020:514, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Šajā ziņā, kā norādīts šā sprieduma 74. punktā, ir jāatgādina prasītāja aktīvu iesaldēšanas kā nodrošinājuma raksturs un tās mērķis, proti, kā savos rakstos norāda Padome, tas ir palīdzēt Ukrainas iestādēm, noslēdzot iesāktās tiesvedības, konstatēt valsts līdzekļu piesavināšanos un saglabāt iespēju šīm iestādēm in fine atgūt šīs piesavināšanās rezultātā iegūtos līdzekļus. Tādējādi Padomei ir jāizvairās no tā, ka šāds pasākums, kas ir attaisnojams tieši tā pagaidu rakstura dēļ, tiek nelietderīgi pagarināts, nodarot kaitējumu prasītāja tiesībām un brīvībām, kuras tas būtiski negatīvi ietekmē jau tikai tādēļ vien, ka tiesvedība, uz kuru šis pasākums ir balstīts, ir turpinājusies nezināmi ilgā laikposmā bez īstena pamatojuma (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2020. gada 28. oktobris, Ben Ali/Padome, T‑151/18, EU:T:2020:514, 115. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    No ECT judikatūras, kurā ir interpretēts ECPAK 6. pants, izriet, ka kavēšanos, ko izraisa iestāžu veiktā procedūras apturēšana, lēmumus apvienot vai nošķirt dažādus kriminālprocesus, kā arī nosūtīt lietu turpmākai izmeklēšanai tā paša kriminālprocesa ietvaros var uzskatīt par būtiskām norādēm uz nopietniem krimināltiesību sistēmas darbības traucējumiem (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2016. gada 23. jūnijs, Krivoshey pret Ukrainu, CE:ECHR:2016:0623JUD000743305, 97. punkts un tajā minētā judikatūra). Izskatāmajā lietā, ņemot vērā pirmstiesas izmeklēšanu pārmērīgu ilgumu un progresa neesamību minētajās izmeklēšanās, no šā sprieduma 104. punktā norādītā izriet, ka Padomei pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas bija jāpārliecinās, ka šo pirmstiesas izmeklēšanu nesaprātīgais ilgums bija pamatots. Tādējādi Padome nevarēja pamatoti pieņemt ĢP pamatojumu, kas ir balstīts uz Kriminālprocesa kodeksa jauno tiesību normu par kriminālprocesu izbeigšanu nepiemērojamību atpakaļejoša spēka aizlieguma dēļ, ciktāl nav nedz pierādīts, nedz apgalvots, ka attiecīgajiem kriminālprocesiem piemērojamās Kriminālprocesa kodeksa tiesību normas neļāva pabeigt ar tiem saistītas pirmstiesas izmeklēšanas.

107    Šo secinājumu nevar atspēkot ar Padomes argumentāciju, kas balstīta uz 2017. gada 5. oktobra spriedumu Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694), kurā kriminālizmeklēšana tika apturēta uz vairākiem gadiem. Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka 2017. gada 5. oktobra spriedums Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694) tika pasludināts pirms 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), kurā sniegti būtiski paskaidrojumi attiecībā uz Padomes pienākumu it īpaši pārbaudīt, vai tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, kas, kā uzsvērts šā sprieduma 101. punktā, ir daļa no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tika ievērotas kriminālprocesos, kas ir ierobežojošo pasākumu pieņemšanas pamatā. Otrkārt, lietā, kurā pasludināts 2017. gada 5. oktobra spriedums Mabrouk/Padome (T‑175/15, EU:T:2017:694), situācija atšķīrās no šajā lietā aplūkotās, ciktāl Padomes rīcībā esošie dokumenti apliecināja, ka vienlaikus tika veiktas faktiskas procesuālas darbības lietas izmeklēšanā attiecībā uz prasītāju un it īpaši procesuālas darbības, kuras veica attiecīgās iestādes saistībā ar starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 9. jūnijs, Yanukovych/Padome, T‑303/19, nav publicēts, EU:T:2021:334, 130. punkts un tajā minētā judikatūra).

108    No tā izriet, ka izskatāmajā lietā Padomei būtu bijis vismaz jāizvērtē visi ĢP un prasītāja iesniegtie elementi un jānorāda iemesli, kuru dēļ pēc šo elementu rūpīga un neatkarīga izvērtējuma tā varēja uzskatīt, ka prasītāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību Ukrainas tiesībaizsardzības iestādē ir tikušas ievērotas, ciktāl tās ir saistītas ar viņa tiesībām uz viņa lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 102. punkts).

109    Tādējādi, ņemot vērā lietas materiālus, nevar secināt, ka pierādījumi, kas bija Padomes rīcībā apstrīdēto aktu pieņemšanas laikā, tai būtu ļāvuši pārbaudīt, vai Ukrainas tiesībaizsardzības iestāžu lēmums uzsākt un veikt attiecīgos kriminālprocesus tika pieņemts, ievērojot prasītāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un it īpaši tiesības uz viņa lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā.

110    Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka pastāvīgā judikatūra – saskaņā ar kuru, pieņemot tādu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu kā to, kas attiecas uz prasītāju apstrīdētajos aktos, Padomei vai Savienības tiesai ir jāpārbauda nevis to izmeklēšanu pamatotība, kas Ukrainā tiek veiktas pret personu, uz kuru attiecas šie ierobežojošie pasākumi, bet gan vienīgi lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, ņemot vērā dokumentu vai dokumentus, uz kuriem ir balstīts šis lēmums, – nevar tikt interpretēta tādējādi, ka Padomei nav jāpārbauda, vai trešās valsts lēmums, ar kuru tā plāno pamatot ierobežojoša pasākuma pieņemšanu, ir pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. februāris, Klymenko/Padome, T‑258/20, EU:T:2021:52, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

111    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, nav pierādīts, ka Padome pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas ir pārbaudījusi, vai Ukrainas tiesībaizsardzības iestādes procesos, uz kuriem tā pamatojas, ir ievērojušas prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. No tā izriet, ka, nolemjot saglabāt prasītāja vārdu sarakstā, Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

112    Šādos apstākļos ir jāatceļ apstrīdētie akti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, neizvērtējot citus viņa izvirzītos pamatus un argumentus.

113    Attiecībā uz Padomes pakārtoti iesniegto lūgumu (skat. šā sprieduma 50. punkta otro ievilkumu), kas būtībā ir vērsts uz to, lai saglabātu spēkā Lēmuma 2021/394 iedarbību līdz brīdim, kad beigsies termiņš, kas paredzēts, lai iesniegtu apelācijas sūdzību par šo spriedumu, jo ar to tiktu atcelta Īstenošanas regula 2021/391, ciktāl tā attiecas uz prasītāju, un gadījumā, ja tiktu iesniegta apelācijas sūdzība, – līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums par to, pietiek norādīt, ka Lēmums 2021/394 radīja sekas tikai līdz 2021. gada 6. septembrim. Līdz ar to minētā lēmuma atcelšana ar šo spriedumu neietekmē laikposmu pēc šī datuma, un tādējādi par šī lēmuma iedarbības saglabāšanu spēkā nav jālemj (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 23. septembris, Arbuzov/Padome, T‑289/19, nav publicēts, EU:T:2020:445, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

 Par tiesāšanās izdevumiem

114    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      Atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2021/394 (2021. gada 4. marts), ar ko groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2021/391 (2021. gada 4. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, ciktāl Oleksandr Viktorovych Klymenko vārds ir atstāts to personu, vienību un struktūru sarakstā, kurām tiek piemēroti šie ierobežojošie pasākumi.

2)      Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Spielmann

Mastroianni

Brkan

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 21. decembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – franču.