VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2019. gada 11. jūlijā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi saistībā ar situāciju Ukrainā – Līdzekļu iesaldēšana – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Prasītāja personvārda saglabāšana sarakstā – Padomes pienākums pārbaudīt, ka trešās valsts iestādes lēmums ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā
Lietā T‑274/18
Oleksandr Viktorovych Klymenko, ar dzīvesvietu Maskavā (Krievija), ko pārstāv M. Phelippeau, advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv A. Vitro un P. Mahnič, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/333 (2018. gada 5. marts), ar ko groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2018, L 63, 48. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/326 (2018. gada 5. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2018, L 63, 5. lpp.), daļā, kurā prasītāja personvārds ir saglabāts to personu, vienību un struktūru sarakstā, kurām tiek piemēroti šie ierobežojošie pasākumi,
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis] (referents), tiesneši D. Špīlmans [D. Spielmann] un Z. Čehi [Z. Csehi],
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Šī lieta ietilpst to ierobežojošo pasākumu kontekstā, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā pēc Kijevas (Ukraina) Neatkarības laukumā notiekošo demonstrāciju apspiešanas 2014. gada februārī.
2 Prasītājs Oleksandr Viktorovych Klymenko ieņēma Ukrainas ieņēmumu un nodevu ministra amatu.
3 2014. gada 5. martā Eiropas Savienības Padome pieņēma Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 26. lpp.). Tajā pašā dienā Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā (OV 2014, L 66, 1. lpp.).
4 Lēmuma 2014/119 1. un 2. apsvērumā ir precizēts šādi:
“(1) Padome 2014. gada 20. februārī kategoriski nosodīja jebkādu vardarbības pielietošanu Ukrainā. Tā aicināja nekavējoties izbeigt vardarbību Ukrainā un pilnībā ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības. Tā aicināja Ukrainas valdību ievērot maksimālu savaldību un opozīcijas līderus – norobežoties no tiem, kuri pielieto radikālu rīcību, tostarp vardarbību.
(2) Padome 2014. gada 3. martā vienojās koncentrēt ierobežojošos pasākumus uz līdzekļu iesaldēšanu un atgūšanu personām, kas identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personām, kas atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem, lai nostiprinātu un atbalstītu tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu Ukrainā.”
5 Lēmuma 2014/119 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts šādi:
“1. Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.
2. Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām netiek tieši vai netieši darīti pieejami nekādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi.”
6 Šīs līdzekļu iesaldēšanas noteikumi ir definēti Lēmuma 2014/119 1. panta 3.–6. punktā.
7 Atbilstoši Lēmumam 2014/119 ar Regulu Nr. 208/2014 ir noteikti attiecīgie ierobežojošie pasākumi, un to noteikumi būtībā ir definēti identiski tiem, kādi tie ir minētajā lēmumā.
8 Personu, uz kurām attiecas Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014, personvārdi ir ietverti sarakstā, kas ir iekļauts minētā lēmuma pielikumā un minētās regulas I pielikumā (turpmāk tekstā – “saraksts”), tostarp norādot viņu sarakstā iekļaušanas pamatojumu. Prasītāja personvārds sākumā nebija iekļauts šajā sarakstā.
9 Lēmums 2014/119 un Regula Nr. 208/2014 tika grozīti ar Padomes Īstenošanas Lēmumu 2014/216/KĀDP (2014. gada 14. aprīlis), ar ko īsteno Lēmumu 2014/119 (OV 2014, L 111, 91. lpp.), un ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 381/2014 (2014. gada 14. aprīlis), ar ko īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2014, L 111, 33. lpp.) (turpmāk tekstā kopā saukti – “2014. gada aprīļa tiesību akti”).
10 Ar 2014. gada aprīļa tiesību aktiem prasītāja personvārds tika pievienots attiecīgajam sarakstam ar identificējošu informāciju “bijušais ieņēmumu un nodevu ministrs” un šādu pamatojumu:
“Pret šo personu Ukrainā notiek izmeklēšana par dalību noziegumos saistībā ar Ukrainas valsts līdzekļu piesavināšanos un to nelikumīgu pārsūtīšanu ārpus Ukrainas.”
11 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 30. jūnijā, prasītājs cēla prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑494/14, par tostarp 2014. gada aprīļa tiesību aktu atcelšanu daļā, kurā tie attiecas uz viņu.
12 2015. gada 29. janvārī Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/143, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 24, 16. lpp.), un Regulu (ES) 2015/138, ar ko groza Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 24, 1. lpp.).
13 Ar Lēmumu 2015/143 no 2015. gada 31. janvāra tika precizēti kritēriji to personu iekļaušanai sarakstā, uz kurām attiecas līdzekļu iesaldēšana. Konkrēti, Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punkts tika aizstāts ar šādu tekstu:
“1. Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, un personu, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un ar minētajām personām saistītu fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.
Šajā lēmumā personas, kas ir identificētas kā tādas, kas ir atbildīgas par Ukrainas valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, ietver arī tādas personas, saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu:
a) par Ukrainas publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos vai par līdzdalību tādā darbībā; vai
b) par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem, vai par līdzdalību tādā darbībā.”
14 Ar Regulu 2015/138 tika grozīta Regula Nr. 208/2014 atbilstoši Lēmumam 2015/143.
15 2015. gada 5. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/364, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2015, L 62, 25. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2015/357, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2015, L 62, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2015. gada marta tiesību akti”). Ar Lēmumu 2015/364, pirmkārt, tika aizstāts Lēmuma 2014/119 5. pants, pagarinot ierobežojošo pasākumu piemērošanu attiecībā uz prasītāju līdz 2016. gada 6. martam, un, otrkārt, ar to tika grozīts šī pēdējā lēmuma pielikums. Līdz ar to ar Īstenošanas regulu 2015/357 tika grozīts Regulas Nr. 208/2014 I pielikums.
16 Ar 2015. gada marta tiesību aktiem prasītāja personvārds sarakstā tika saglabāts ar identificējošu informāciju “bijušais ieņēmumu un nodevu ministrs” un šādu jaunu pamatojumu:
“Persona, pret kuru Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par nelikumīgu publisko līdzekļu vai aktīvu piesavināšanos un par amatpersonas dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, lai panāktu nepamatotas priekšrocības sev vai trešai personai, tādējādi radot zaudējumus Ukrainas publiskajiem līdzekļiem vai aktīviem.”
17 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 15. maijā, prasītājs cēla prasību, kas reģistrēta ar numuru T‑245/15 un ar kuru tostarp lūdz atcelt 2015. gada marta tiesību aktus daļā, kurā tie attiecas uz viņu.
18 2016. gada 4. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2016/318, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2016, L 60, 76. lpp.), un Regulu (ES) 2016/311, ar ko īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2016, L 60, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2016. gada marta tiesību akti”).
19 Ar 2016. gada marta tiesību aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tostarp attiecībā uz prasītāju tika pagarināta līdz 2017. gada 6. martam, negrozot viņa iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta tiesību aktu pamatojumu.
20 Ar procesuālu rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 28. aprīlī, prasītājs atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 86. pantam grozīja savu prasības pieteikumu attiecībā uz lietu T‑245/15, lūdzot arī 2016. gada marta tiesību aktu atcelšanu daļā, kurā tie attiecas uz viņu.
21 Ar 2016. gada 10. jūnija rīkojumu Klymenko/Padome (T‑494/14, EU:T:2016:360), kas pieņemts, balstoties uz Reglamenta 132. pantu, Vispārējā tiesa apmierināja iepriekš 11. punktā minēto prasību, atzīstot to par acīmredzami pamatotu un līdz ar to atceļot 2014. gada aprīļa tiesību aktus daļā, kurā tie attiecās uz prasītāju.
22 2017. gada 3. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2017/381, ar ko groza Lēmumu 2014/119 (OV 2017, L 58, 34. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) 2017/374, ar ko īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2017, L 58, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2017. gada marta tiesību akti”).
23 Ar 2017. gada marta tiesību aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tika pagarināta līdz 2018. gada 6. martam, negrozot prasītāja iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta un 2016. gada marta tiesību aktu pamatojumu.
24 Ar procesuālo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 27. martā, prasītājs no jauna grozīja prasību attiecībā uz lietu T‑245/15, lūdzot arī 2017. gada marta tiesību aktu atcelšanu daļā, kurā tie attiecas uz viņu.
25 Ar 2017. gada 8. novembra spriedumu Klymenko/Padome (T‑245/15, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijas tiesvedībā, EU:T:2017:792) Vispārējā tiesa pilnībā noraidīja iepriekš 17., 20. un 24. punktā minētos prasītāja prasījumus.
26 Laikposmā no 2017. gada decembra līdz 2018. gada februārim starp Padomi un prasītāju notika vairāku vēstuļu apmaiņa saistībā ar iespējamo attiecīgo ierobežojošo pasākumu pagarināšanu attiecībā uz prasītāju. Konkrēti, Padome nosūtīja prasītājam vairākas Ukrainas Ģenerālprokuratūras (turpmāk tekstā – “ĢP”) vēstules attiecībā uz kriminālprocesu, kas uzsākts pret viņu un kas bija paredzēts kā minētās pagarināšanas pamats.
27 2018. gada 5. martā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2018/333, ar kuru groza Lēmumu 2014/119 (OV 2018, L 63, 48. lpp.), un Īstenošanas regulu (ES) Nr. 2018/326, ar kuru īsteno Regulu Nr. 208/2014 (OV 2018, L 63, 5. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie tiesību akti”).
28 Ar apstrīdētajiem tiesību aktiem ierobežojošo pasākumu piemērošana tika pagarināta līdz 2019. gada 6. martam, negrozot prasītāja iekļaušanas sarakstā pamatojumu salīdzinājumā ar 2015. gada marta, 2016. gada marta un 2017. gada marta tiesību aktu pamatojumu.
29 Padome ar 2018. gada 8. marta vēstuli informēja prasītāju par ierobežojošo pasākumu attiecībā uz viņu atstāšanu spēkā. Tā atbildēja uz apsvērumiem, kurus prasītājs bija formulējis iepriekšējā sarakstē, un pārsūtīja viņam apstrīdētos tiesību aktus. Tā arī norādīja termiņu, kurā viņam jāiesniedz apsvērumi, pirms tiek pieņemts lēmums par iespējamo viņa personvārda saglabāšanu sarakstā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
30 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 30. aprīlī, prasītājs cēla prasību par apstrīdēto tiesību aktu atcelšanu.
31 Tiesvedības rakstveida daļa tika pabeigta 2018. gada 19. septembrī, jo prasītājs noteiktajā termiņā nebija iesniedzis replikas rakstu.
32 Ar 2018. gada 19. decembra spriedumu Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) Tiesa atcēla 2017. gada 7. jūlija spriedumu Azarov/Padome (T‑215/15, EU:T:2017:479), kā arī 2015. gada marta tiesību aktus daļā, kurā tie attiecas uz prasītāju minētā sprieduma pamatā esošajā lietā.
33 Ņemot vērā varbūtējo ietekmi, kas risinājumam, ko Tiesa izmantojusi 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), var būt izskatāmajā lietā, Vispārējā tiesa (sestā palāta) Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros nolēma uzdot lietas dalībniekiem rakstveida jautājumu, lūdzot tos rakstveidā precizēt, kādi, to ieskatā, ir secinājumi, kas izskatāmajā lietā ir izdarāmi no minētā sprieduma. Lietas dalībnieki šo pasākumu izpildīja noteiktajā termiņā.
34 Atbilstoši Reglamenta 106. panta 3. punktam, ja trīs nedēļu laikā pēc dokumenta par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas nav iesniegts pieteikums par tiesas sēdes noturēšanu, Vispārējā tiesa var nolemt, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa, uzskatot, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, un neesot šādam pieteikumam, nolēma, ka prasība izlemjama bez tiesvedības mutvārdu daļas.
35 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdētos tiesību aktus daļā, kurā tie attiecas uz viņu;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.
36 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;
– pakārtoti, ja apstrīdētie tiesību akti ir jāatceļ daļā, kurā tie attiecas uz prasītāju, nolemt, ka Lēmuma 2018/333 sekas paliek spēkā līdz Īstenošanas regulas 2018/326 daļējas atcelšanas spēkā stāšanās brīdim.
Juridiskais pamatojums
37 Prasības pieteikumā prasītājs, pamatojot prasību, izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, otrais – ar tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību pārkāpumu, trešais – ar juridiskā pamata neesamību, ceturtais – ar faktu kļūdu un piektais – ar tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Savā atbildē uz iepriekš 33. punktā minēto jautājumu prasītājs norāda, ka izskatāmajā lietā principi, kas izriet no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), nosaka, ka apstrīdētie akti var vienīgi tikt atcelti.
38 Savukārt Padome iebildumu rakstā apstrīd iepriekš 37. punktā minēto prasītāja prasības pamatu pamatotību. Savā atbildē uz iepriekš 33. punktā minēto jautājumu tā apgalvo, ka 2018. gada 19. decembra spriedumam Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) nav ietekmes uz izskatāmo lietu tāpēc, ka prasītājs prasības pieteikumā neesot izvirzījis pamatu, kas būtu līdzīgs tam, kuru Tiesa minētajā spriedumā ir apmierinājusi, un ka tāds pamats neesot absolūts. Pakārtoti Padome norāda, ka katrā ziņā izskatāmajā lietā šis pamats nav pamatots.
39 Līdz ar to vispirms ir jāatgādina principi, kas konkrēti izriet no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), kuriem var būt izšķiroša ietekme uz izskatāmo lietu.
Ievada apsvērumi
40 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ierobežojošo pasākumu kontroles ietvaros Eiropas Savienības tiesām principā ir jānodrošina pilnīga visu Savienības tiesību aktu tiesiskuma kontrole, ņemot vērā pamattiesības, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa un starp kurām tostarp ir tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 20. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra).
41 Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā tiesas kontroles efektivitāte nozīmē, ka, pārbaudot lēmuma par personas uzvārda iekļaušanu vai saglabāšanu to personu sarakstā, attiecībā uz kurām ir piemērojami ierobežojošie pasākumi, pamatā esošo motīvu tiesiskumu, Savienības tiesai ir jāpārliecinās, ka šis lēmums, kuram attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, ir balstīts uz pietiekami pārliecinošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda minētā lēmuma pamatojumā, uz kuru tas ir balstīts, apgalvotie fakti, tādējādi tiesas kontrole nav ierobežota tikai ar abstraktu norādīto motīvu ticamības vērtējumu, bet attiecas arī uz to, vai šie motīvi vai vismaz viens no tiem, kurš pats par sevi tiek uzskatīts par pietiekamu, lai uz to balstītu minētos aktus, ir pamatoti (skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 22. punkts un tajos minētā judikatūra).
42 Tādu ierobežojošo pasākumu pieņemšana un atstāšana spēkā, kādi ir paredzēti grozītajā Lēmumā 2014/119 un Regulā Nr. 208/2014, kas ir pieņemti attiecībā uz personu, kura ir identificēta kā atbildīga par trešās valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, būtībā ir balstīti uz šajā ziņā kompetentas šīs valsts iestādes lēmumu uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanu attiecībā uz šo personu par noziedzīgu nodarījumu saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 25. punkts).
43 Tādējādi, lai gan saskaņā ar iepriekš 13. punktā atgādināto iekļaušanas sarakstā kritēriju Padome var balstīt ierobežojošos pasākumus uz trešās valsts lēmumu, šīs iestādes pienākums ievērot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nozīmē, ka tai ir jāpārliecinās, ka trešo valstu iestādes, kas ir pieņēmušas minēto lēmumu, ir ievērojušas šīs tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 26., 27. un 35. punkts).
44 Šajā ziņā Tiesa precizē, ka prasība Padomei pārbaudīt faktu, ka trešo valstu lēmumi, uz kuriem tā iecerējusi balstīties, ir tikuši pieņemti, ievērojot šīs tiesības, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka līdzekļu iesaldēšanas pasākumu pieņemšana vai atstāšana spēkā notiek, balstoties tikai uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu, un tādējādi aizsargātu attiecīgās personas vai vienības. Tādējādi Padome var uzskatīt, ka lēmums par šādu pasākumu pieņemšanu vai atstāšanu spēkā ir balstīts uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatojumu tikai pēc tam, kad tā pati ir pārbaudījusi, ka attiecīgās trešās valsts lēmuma, uz kuru tā iecerējusi pamatoties, pieņemšanā ir tikušas ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 28. un 34. punkts un tajos minētā judikatūra).
45 Turklāt, lai gan ir tiesa, ka apstāklis, ka trešā valsts ir viena no valstīm, kas ir pievienojušās 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk tekstā – “ECPAK”), nozīmē, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir jāuzrauga ECPAK garantētās pamattiesības, kuras atbilstoši LES 6. panta 3. punktam kā vispārējie principi ir daļa no Savienības tiesībām, šis apstāklis tomēr nevar padarīt par lieku iepriekš 44. punktā atgādināto pārbaudes prasību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 36. punkts).
46 Tiesa arī uzskata, ka Padomei ierobežojošo pasākumu attiecībā uz kādu personu vai vienību pieņemšanas vai atstāšanas spēkā pamatojumā vien ļoti kodolīgi ir jāatspoguļo iemesli, kādēļ tā uzskata, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā iecerējusi balstīties, ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tādējādi Padomei, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, lēmumā, ar ko tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, ir jāatspoguļo, ka tā ir pārbaudījusi, ka trešās valsts lēmums, uz kuru ir balstīti šie pasākumi, ir ticis pieņemts, ievērojot šīs tiesības (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 29. un 30. punkts un tajos minētā judikatūra).
47 Visbeidzot, kad tā pieņem vai atstāj spēkā tādus ierobežojošos pasākumus kā izskatāmajā lietā, balstoties uz trešās valsts lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu un veikšanu pret attiecīgo personu par tās izdarītu publisko līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos, Padomei, pirmkārt, ir jāpārliecinās, ka šīs trešās valsts iestādes, pieņemot minēto lēmumu, ir ievērojušas personas, uz kuru attiecas konkrētais kriminālprocess, tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un, otrkārt, lēmumā, ar ko nosaka ierobežojošus pasākumus, ir norāda iemesli, kuru dēļ tā uzskata, ka minētais trešās valsts lēmums ir pieņemts, ievērojot šīs tiesības.
48 Izskatāmajā lietā prasītājs savā atbildē uz iepriekš 33. punktā minēto jautājumu norāda, ka tieši tāpat kā lietā, kas bija pamatā 2018. gada 19. decembra spriedumam Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), Padome apstrīdētajos aktos nav norādījusi nevienu elementu, kas apliecina pārbaudi par to, vai Ukrainas tiesu iestādes procesā, kas attiecas uz viņu, ir ievērojušas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tātad Vispārējā tiesa nespēšot pārliecināties par apstrīdēto aktu tiesiskumu, kuri līdz ar to būtu atceļami. Prasītājs piebilst, ka apstrīdētajos aktos nav ietverta nekāda argumentācija, pat ne kodolīga, par iemesliem, kuru dēļ Padome uzskata, ka šie akti ir tikuši pieņemti, ievērojot iepriekš minētās tiesības. Šis arguments tikai pastiprinot prasības pieteikumā izvirzīto pirmo pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
49 Turpretim Padome apgalvo, ka 2018. gada 19. decembra spriedumam Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) nav ietekmes uz izskatāmo lietu, tāpēc ka prasītājs prasības pieteikumā neesot izvirzījis pamatu saistībā ar tās pienākuma pārbaudīt, vai trešās valsts lēmums attiecībā uz kriminālprocesa uzsākšanu un veikšanu par noziedzīgu nodarījumu saistībā ar valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Padomes ieskatā, šāds pamats nav absolūts un attiecīgi Vispārējā tiesa nevarot to izvirzīt pēc savas ierosmes. Turklāt Padome precizē, ka, lai gan prasītājs ir norādījis uz ECPAK 6. panta, kā arī tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, tomēr viņš ir domājis procedūru, kas norisinājusies Padomē, lai atjaunotu uz viņu attiecināmos ierobežojošos pasākumus, nevis to, ka Padome nav pārbaudījusi tās tiesības, kuras prasītājam ir Ukrainā.
50 Šādos apstākļos ir jālemj par argumentācijas, ko prasītājs ir izvirzījis savā atbildē uz iepriekš 33. punktā minēto jautājumu, nepieņemamību, kā to būtībā apgalvo Padome.
Par Padomes izvirzīto jautājumu par nepieņemamību
51 Padomes izvirzītais jautājums par nepieņemamību būtībā ir saistīts ar to, ka prasītājs, balstoties uz 2018. gada 19. decembra spriedumu Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), izvirza jaunu pamatu, neievērojot šim mērķim Reglamenta 84. pantā paredzētos nosacījumus, un ka šis pamats nav absolūts.
52 Reglamenta 84. pants ir formulēts šādi:
“1. Tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
2. Attiecīgā gadījumā jaunus pamatus izvirza otrreizējā procesuālo rakstu apmaiņā, tos identificējot kā jaunus pamatus. Ja tiesiskie vai faktiskie apstākļi, kas attaisno jaunu pamatu izvirzīšanu, ir kļuvuši zināmi pēc otrreizējas procesuālo rakstu apmaiņas vai pēc tam, kad pieņemts lēmums neatļaut šādu otrreizēju apmaiņu, attiecīgā puse izvirza jaunus pamatus, tiklīdz tā uzzina par šiem apstākļiem [..].”
53 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka principā, izvirzot jaunu pamatu, ir jāievēro Reglamenta 84. pantā paredzētās prasības. Tomēr šīs prasības nav piemērojams tad, kad pamats, kas visādā ziņā var tikt klasificēts kā jauns, ir absolūts pamats (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. septembris, La Ferla/Komisija un ECHA, T‑392/13, EU:T:2016:478, 65. punkts, un 2017. gada 20. jūlijs, Badica un Kardiam/Padome, T‑619/15, EU:T:2017:532, 40.–43. punkts).
54 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības atcelt tiesību aktu ietvaros puses var izvirzīt absolūtu pamatu ikvienā tiesvedības stadijā, tāpēc ka šādu pamatu pēc savas ierosmes var izvirzīt tiesa vai tai tas pat ir jādara (spriedumi, 2004. gada 8. jūlijs, Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, T‑44/00, EU:T:2004:218, 210. punkts, un 2015. gada 14. aprīlis, Ayadi/Komisija, T‑527/09 RENV, nav publicēts, EU:T:2015:205, 44. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1997. gada 20. februāris, Komisija/Daffix, C‑166/95 P, EU:C:1997:73, 23.–25. punkts, un 2018. gada 3. maijs, Malta/Komisija, T‑653/16, EU:T:2018:241, 47. un 48. punkts). Saskaņā ar šo pašu judikatūru pamats saistībā ar Savienības tiesību akta pamatojuma neesamību vai nepietiekamību ir absolūts pamats.
55 Tiesa 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), vispirms uzskatot, ka ir jāatceļ 2017. gada 7. jūlija spriedums Azarov/Padome (T‑215/15, EU:T:2017:479), nolēma, ka lieta ir izskatāmā stāvoklī, un atcēla apstrīdētos tiesību aktus. Šajā nolūkā tā uzsvēra, ka no to pamatojuma nekādi neizriet, ka Padome ir pārbaudījusi, vai Ukrainas tiesu iestādes ir ievērojušas attiecīgās personas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un atsaucās uz tās sprieduma 25.–30 un 34.–42. punktā norādīto pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 43.–46. punkts.
56 Konkrēti, 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) 30. punktā ir skaidri precizēts, ka “Padomei, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu, lēmumā, ar ko tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, ir jāatspoguļo, ka tā ir pārbaudījusi, ka trešās valsts lēmums, uz kuru ir balstīti šie pasākumi, tika pieņemts, ievērojot [tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā]”.
57 Turklāt 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) 30. punktā ir citēts 2017. gada 26. jūlija sprieduma Padome/LTTE (C‑599/14 P, EU:C:2017:583) 37. punkts, kurā Tiesa skaidri ir konstatējusi, ka “[apstrīdēto] regulu pamatojumi tātad neļauj noskaidrot, vai Padome ir izpildījusi tai šajā ziņā pastāvošo pārbaudes pienākumu”, lai šī iepriekš minētā sprieduma 38. punktā secinātu, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti atzinusi, ka apstrīdētajiem tiesību aktiem “nav sniegts pietiekams pamatojums”.
58 No šiem elementiem izriet, ka Tiesa 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) visbeidzot ir konstatējusi, ka apstrīdētajos tiesību aktos nav norādīts pietiekams pamatojums attiecībā uz veidu, kādā Padome esot pārbaudījusi, vai Ukrainas iestādes kriminālprocesā par valsts līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos, uz kuru bija balstīti ierobežojošie pasākumi, kurus minētā sprieduma pamatā esošajā lietā Padome pieņēma un atstāja spēkā attiecībā uz prasītāju, ir ievērojušas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
59 Protams, Tiesas izvēle 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) noskaidrot, vai Ukrainas iestādes ir ievērojušas attiecīgās tiesības, aplūkojot šo jautājumu no skatpunkta, vai Padome ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, neatbilst argumentiem, kurus 2017. gada 7. jūlija sprieduma Azarov/Padome (T‑215/15, EU:T:2017:479) pamatā esošajā lietā prasītājs bija izvirzījis attiecībā uz Padomes pienākumu pārbaudīt, vai Ukrainā garantētais pamattiesību aizsardzības līmenis ir ekvivalents Savienībā esošajam līmenim. Faktiski šie argumenti iekļaujas nevis pamatā, ko viņš bija izvirzījis saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, bet gan pamatā, kas izvirzīts saistībā ar to, ka Padome esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kā tas izriet no minētā sprieduma 166. punkta un turklāt arī no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) 41. punkta.
60 Tomēr, ņemot vērā iepriekš 55.–58. punktā norādītos elementus, ir acīmredzams, ka 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) Tiesa ir koncentrējusi uzmanību uz pienākumu norādīt pamatojumu.
61 Tādējādi, ievērojot to, ka Tiesa ar 2018. gada 19. decembra spriedumu Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) ir atcēlusi apstrīdētos tiesību aktus, pamatojoties uz absolūtu pamatu, ir jānoraida Padomes izvirzītais nepieņemamības pamats, kas izklāstīts iepriekš 49. punktā.
62 Otrkārt, katrā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā principā ir aizliegta, tomēr pamats vai iebildums, kas tieši vai netieši papildina agrāk prasības pieteikumā izvirzītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir atzīstams par pieņemamu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 46. punkts, un 2016. gada 26. februāris, Bodson u.c./EIB, T‑240/14 P, EU:T:2016:104, 30. punkts).
63 Izskatāmajā lietā prasītājs prasības pieteikuma 83. un 84. punktā būtībā ir norādījis, ka kriminālprocess, uz kuru Padome ir balstījusies, lai attiecībā uz viņu saglabātu ierobežojošos pasākumus, līdz šim brīdim ilgst četrus gadus bez skaidri saredzama ĢP norādīta iznākuma, un šī nemainīgā situācija liecina, ka Ukrainas iestādes vēlas saglabāt šo spiedienu attiecībā uz viņu un turpina apgalvot par šāda procesa esamību, lai veiktu no šiem pasākumiem izrietošo līdzekļu iesaldēšanu. Prasītāja ieskatā, tas padara iepriekš minēto procesu par pretēju ECPAK 6. pantam un liek Padomei uzdot jautājumu par apgalvoto kriminālprocesu pamatotību.
64 Ir jākonstatē, ka prasītāja argumenti, kurus viņš ir izvirzījis savā atbildē uz iepriekš 33. punktā minēto jautājumu un kuri kopsavilkuma veidā ir izklāstīti iepriekš 48. punktā, atklāj ciešu saikni ar iepriekš 63. punktā minētajiem prasības pieteikuma punktiem. Tādējādi neatkarīgi no tā, vai runa ir par absolūtu pamatu, nevar uzskatīt, ka prasītājam nav tiesību lūgt Vispārējai tiesai, lai tā izskatāmajā lietā izmantotu to pašu pieeju, kuru Tiesa izmantojusi 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031).
65 Treškārt, ir jāatgādina, ka principam par jaunu pamatu iesniegšanu tomēr ir izņēmums, jo šī iesniegšana ir atļauta tad, kad šādi pamati ir balstīti uz faktu vai tiesību apstākļiem, kuri ir kļuvuši zināmi tiesvedības laikā, kā tas ir paredzēts Reglamenta 84. pantā (skat. iepriekš 52. punktu).
66 Šajā ziņā ir nospriests – ja patiešām Savienības tiesas judikatūra, kas vien apstiprina tiesisko situāciju, kura prasītājam principā ir zināma savas prasības celšanas brīdī, nevar tikt uzskatīta kā jauns elements, kas ļauj izvirzīt jaunu pamatu, citādi tas ir tad, kad runa ir par judikatūru, kurā ir sniegti jauni precizējumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 22. marts, Stavytskyi/Padome, T‑242/16, nav publicēts, EU:T:2018:166, 125. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Izskatāmajā lietā tad, kad prasītājs cēla šo prasību, esošajā Vispārējās tiesas judikatūrā bija nospriests, pirmkārt, ka 2014. gada 16. oktobra spriedumā LTTE/Padome (T‑208/11 un T‑508/11, EU:T:2014:885) izmantotā pieeja nav transponējama Padomes pieņemto ierobežojošo pasākumu saistībā ar situāciju Ukrainā kontekstā un, otrkārt, tikai tad, ja Padomes politiskā izvēle atbalstīt jauno Ukrainas režīmu izrādās acīmredzami kļūdaina, iespējamai neatbilstībai starp pamattiesību aizsardzību Ukrainā un Savienībā esošo aizsardzību var būt ietekme uz šo pasākumu tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 7. jūlijs, Azarov/Padome, T‑215/15, EU:T:2017:479, 166.–178. punkts, un 2017. gada 8. novembris, Klymenko/Padome, T‑245/15, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijas tiesvedībā, EU:T:2017:792, 218.–232. punkts). Tomēr Tiesa ar 2018. gada 19. decembra spriedumu Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) ir apstiprinājusi šo Vispārējās tiesas judikatūru, un tas ir uzskatāms par tādu tiesību elementu, kas var attaisnot jauna pamata vai iebilduma izvirzīšanu.
68 No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka arguments, ko prasītājs ir balstījis uz principiem, kuri tostarp izriet no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) un ir izklāstīti iepriekš 40.–47. punktā, ir pieņemams.
69 Turklāt ir jāprecizē, ka ar iepriekš 33. punktā minēto jautājumu ir tikušas ievērotas pušu tiesības tikt uzklausītām. Proti, no judikatūras izriet, ka tad, kad Vispārējā tiesa aicina lietas dalībniekus iesniegt rakstveida apsvērumus par secinājumiem, kuri izdarāmi no citā lietā taisīta sprieduma, ir uzskatāms, ka šie lietas dalībnieki apzinās, ka Vispārējā tiesa apsver iespēju pat pēc savas ierosmes piemērot izskatāmajā lietā risinājumu, kas izmantots minētajā spriedumā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2013. gada 4. decembris, Forgital Italy/Padome, T‑438/10, nav publicēts, EU:T:2013:648, 59. un 60. punkts).
Par lietas būtību
70 Argumenti, kurus prasītājs izsecinājis no 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), kopsavilkuma veidā ir izklāstīti iepriekš 48. punktā.
71 Padome apgalvo, ka, lai gan apstrīdēto aktu pamatojumā tā īpaši nav to izcēlusi, tā, pieņemot apstrīdētos aktus, ir zinājusi, ka Ukrainā ir notikusi tiesiskuma kontrole, kā tas izriet no vairākām ĢP vēstulēm. Proti, šīs vēstules apstiprinot vairākus tiesu nolēmumus, kas Ukrainā tikuši pieņemti attiecībā uz prasītāju, piemēram, Petčerskas apgabala tiesas Kijevā izmeklēšanas tiesneša lēmumu par apcietinājuma piemērošanas atļauju prasītāja nogādāšanai tiesā. Turklāt to, ka Ukrainā esot tikušas ievērotas prasītāja tiesības uz aizstāvību un viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, pierādot, piemēram, fakts – ko atzinis prasītājs –, ka Ukrainas iestādes viņam esot piešķīrušas piekļuvi kriminālprocesa, uz kuru Padome ir balstījusies, atstājot spēkā attiecīgos ierobežojošos līdzekļus, materiāliem.
72 Vispirms ir jāatgādina, ka attiecībā uz prasītāju ir piemēroti jauni ierobežojošie līdzekļi, kas noteikti ar apstrīdētajiem aktiem, pamatojoties uz iekļaušanas sarakstā kritēriju, kas izklāstīts Lēmuma 2014/119 1. panta 1. punktā, kā tas ir precizēts Lēmumā 2015/143, kā arī Regulas Nr. 208/2014 3. pantā, kā tas ir precizēts Regulā 2015/138 (skat. iepriekš 13. un 14. punktu). Šis kritērijs paredz to personu līdzekļu iesaldēšanu, kuras ir identificētas kā atbildīgas arī par valsts līdzekļu piesavināšanos, tostarp personas, saistībā ar kurām Ukrainas iestādes veic izmeklēšanu.
73 Ir skaidrs, ka Padome, lai saglabātu prasītāja uzvārdu sarakstā, ir balstījusies uz apstākli, ka attiecībā uz viņu “Ukrainas iestādes veic kriminālprocesu par valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos”, un šī procesa esamība tika konstatēta ar ĢP vēstulēm, kuru kopijas prasītājs ir saņēmis (skat. iepriekš 26. punktu).
74 Tātad ierobežojošo pasākumu, kas pieņemti attiecībā uz prasītāju, atstāšana spēkā bija balstīta – līdzīgi, kā tas bija 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) pamatā esošajā lietā, – uz ĢP lēmumu uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanu attiecībā uz Ukrainas valstij piederošo līdzekļu nelikumīgu piesavināšanos.
75 Taču ir jākonstatē, pirmkārt, ka apstrīdēto aktu pamatojumā attiecībā uz prasītāju (skat. iepriekš 16. un 28. punktu) nav ietverta ne mazākā norāde uz faktu, ka Padome būtu pārbaudījusi to, vai Ukrainas iestāde ir ievērojusi prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un ka tāpēc šāda pamatojuma neesamība veido pirmo norādi uz to, ka Padome nav veikusi šādu pārbaudi.
76 Otrkārt, ir jānorāda, ka nekas no 2018. gada 8. marta vēstulē (skat. iepriekš 29. punktu) ietvertās informācijas neļauj uzskatīt, ka Padomes rīcībā bija elementi attiecībā uz to, ka Ukrainas iestādes ir ievērojušas konkrētās tiesības saistībā ar kriminālprocesu, kurā iesaistīts prasītājs, un vēl jo mazāk, ka Padome ir vērtējusi šādus elementus, lai pārbaudītu, vai Ukrainas tiesu iestādes bija pietiekami ievērojušas minētās tiesības tad, kad pieņēma lēmumu uzsākt un veikt kriminālizmeklēšanu attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu: valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos, ko veicis prasītājs. Faktiski šajā vēstulē – līdzīgi tai, kas bija 2018. gada 19. decembra sprieduma Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 24. punkts) pamatā esošajā lietā, – Padome vienīgi ir norādījusi, ka ĢP vēstules, kuras pirms tam bija nosūtītas prasītājam (skat. iepriekš 26. punktu), pierāda, ka attiecībā uz viņu turpinās kriminālprocess par valsts līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos.
77 Treškārt, ir jānorāda, ka Padomei bija jāveic tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanas pārbaude neatkarīgi no visiem pierādījumu elementiem, kurus prasītājs iesniedzis, lai pierādītu, ka izskatāmajā lietā viņa personisko situāciju bija skārušas problēmas, kuras viņš bija identificējis attiecībā uz Ukrainas tiesu sistēmas darbību. Taču Padome iebildumu rakstā būtībā ir norādījusi, ka uz visiem apgalvotajiem prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpumiem, ko pieļāvušas Ukrainas iestādes, var atsaukties vienīgi šīs valsts tiesās.
78 Ceturtkārt, ir jāatgādina, ka Padome atbildē uz jautājumu par 2018. gada 19. decembra spriedumu Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031) pēc būtības ir vienīgi izvirzījusi iepriekš 71. punktā apkopotos argumentus.
79 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Padome atzīst, ka apstrīdēto aktu pamatojumā nav aplūkojusi jautājumu par tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu saistībā ar lēmumu uzsākt un veikt kriminālprocesu, kas bija prasītāja uzvārda iekļaušanas sarakstā pamats.
80 Otrkārt, ir jānorāda, ka Padome apgalvo, ka no izskatāmās lietas materiāliem skaidri izriet, ka Ukrainā kriminālizmeklēšanas laikā tika veikta tiesas kontrole. Konkrētāk, Padomes ieskatā, tas, ka eksistē vairāki tiesas nolēmumi, kas pieņemti kriminālprocesa, kurā iesaistīts prasītājs, kontekstā, pierāda, ka tad, kad tā ir balstījusies uz ĢP vēstulē minēto Ukrainas iestāžu lēmumu, tā, pirmkārt, ir varējusi pārbaudīt, ka tas ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, un, otrkārt, tā ir pārliecinājusies, ka zināms minētajā procesā pieņemto lēmumu skaits ticis pieņemts, ievērojot šīs tiesības.
81 Taču visi Padomes minētie tiesu lēmumi iekļaujas kriminālprocesā, kas bija prasītāja uzvārda iekļaušanas sarakstā pamats, un tie ir tikai pakārtoti šim procesam, jo tie ir vai nu ar aizsardzības pasākumiem saistīti lēmumi, vai nu procesuālie lēmumi. Ir tiesa, ka šie lēmumi var apstiprināt Padomes tēzi attiecībā uz pietiekami pārliecinošu faktisko pamatu, proti, faktu, ka saskaņā ar iekļaušanas kritēriju prasītājs bija iesaistīts kriminālprocesā par Ukrainas valstij piederošu līdzekļu vai aktīvu nelikumīgu piesavināšanos. Tomēr šie lēmumi paši par sevi vien nevar ontoloģiski pierādīt, kā to apgalvo Padome, ka Ukrainas tiesu iestāžu lēmums uzsākt un veikt minēto kriminālprocesu, uz kuru būtībā ir balstīta ierobežojošo pasākumu atstāšana spēkā attiecībā uz prasītāju, ir ticis pieņemts, ievērojot viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
82 Katrā ziņā, pirmkārt, Padome nespēj norādīt ne uz vienu lietas materiālu procesā, kas bija apstrīdēto aktu pieņemšanas pamatā, no kura izrietētu, ka tā ir izvērtējusi Ukrainas tiesu lēmumus, uz kuriem tā šobrīd atsaucas, un ka tā no tiem ir varējusi secināt, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību un viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir tikušas ievērotas pēc to būtības.
83 Otrkārt, Padome pat necenšas paskaidrot, kā šo lēmumu esamība ļauj uzskatīt, ka ir tikusi nodrošināta attiecīgo tiesību aizsardzība, lai gan – kā prasītājs to ir norādījis tostarp savā 2018. gada 26. janvāra vēstulē Padomei, šis process, kas ir turpinājies kopš 2014. gada marta, joprojām ir pirmstiesas izmeklēšanas stadijā un nav ticis pēc būtības izskatīts Ukrainas tiesā, bet tajā ir izlemti vien procesuāli jautājumi.
84 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ECTK 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu par viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā. Šīs tiesības ir cieši saistītas ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kas turklāt ir nostiprināts Pamattiesību hartas 47. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 177. un 179. punkts).
85 Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau ir norādījusi, ka šī principa pārkāpums var tikt konstatēts it īpaši tad, kad kriminālprocesa izmeklēšanas stadijai ir raksturīgi vairāki neaktīvi posmi, par ko atbildība ir attiecināma uz iestādēm, kuru kompetencē ietilpst šī izmeklēšana (šajā nozīmē skat. ECT spriedumus, 2004. gada 6. janvāris, Rouille pret Franciju, CE:ECHR:2004:0106JUD005026899, 29.–31. punkts; 2007. gada 27. septembris, Reiner u.c. pret Rumāniju, CE:ECHR:2007:0927JUD000150502, 57.–59. punkts, un 2012. gada 12. janvāris, Borisenko pret Ukrainu, CE:ECHR:2012:0112JUD002572502, 58.–62. punkts).
86 Tāpat no judikatūras izriet, ka tad, kad attiecībā uz personu vairāku gadu garumā ir noteikti ierobežojoši pasākumi, un tas ir tāda paša ĢP veikta kriminālprocesa esamības dēļ, Padomei ir padziļināti jāizvērtē jautājums par varbūtējiem šī personas pamattiesību pārkāpumiem, ko pieļāvušas Ukrainas iestādes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 30. janvāris, Stavytskyi/Padome, T‑290/17, EU:T:2019:37, 132. punkts).
87 Tāpēc izskatāmajā lietā Padomei vismaz bija jānorāda iemesli, kuru dēļ tā, neraugoties uz iepriekš 83. punktā izklāstītajiem prasītāja argumentiem, varēja uzskatīt, ka viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību Ukrainas tiesu iestādē, kas acīmredzami ir pamattiesības, ir tikušas ievērotas saistībā ar viņam izvirzītās apsūdzības izskatīšanu saprātīgā termiņā.
88 Treškārt, attiecībā uz Padomes norādi uz faktu, ka prasītājs esot atzinis, ka viņam 2017. gada 21. aprīlī ir bijusi piekļuve lietas materiāliem, kuri bija ĢP rīcībā attiecībā uz viņu, ir jākonstatē, ka tas ir nepieciešams, bet noteikti ne pietiekams nosacījums, lai uzskatītu, ka ir tikušas ievērotas prasītāja tiesību uz aizstāvību un viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
89 Attiecīgi nevar tikt secināts, ka apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas laikā Padomes rīcībā esošie elementi tai ir ļāvuši pārbaudīt, ka Ukrainas tiesu iestāžu lēmums, uz kuru būtībā ir balstīta ierobežojošo pasākumu attiecībā uz prasītāju atstāšana spēkā, ir ticis pieņemts, ievērojot minētās tiesības.
90 Turklāt šajā ziņā arī ir jānorāda, kā tas ir precizēts 2018. gada 19. decembra spriedumā Azarov/Padome (C‑530/17 P, EU:C:2018:1031), ka Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru, it īpaši pieņemot tādu lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu kā to, kas attiecas uz prasītāju, Tiesai vai Vispārējai tiesai ir jāpārbauda nevis izmeklēšanu, kas Ukrainā tiek veiktas pret personu, uz kuru attiecas šie pasākumi, pamatotība, bet gan vienīgi lēmums par līdzekļu iesaldēšanu, ņemot vērā dokumentu vai dokumentus, uz kuriem ir balstīts šis lēmums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 5. marts, EZZ u.c./Padome, C‑220/14 P, EU:C:2015:147, 77. punkts; 2017. gada 19. oktobris, Yanukovych/Padome, C‑599/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:785, 69. punkts, un 2017. gada 19. oktobris, Yanukovych/Padome, C‑598/16 P, nav publicēts, EU:C:2017:785, 72. punkts), nevar tikt interpretēta tādējādi, ka Padomei nav jāpārbauda, ka trešās valsts lēmums, uz kuru tā paredz balstīt ierobežojošo pasākumu pieņemšanu, ir ticis pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Azarov/Padome, C‑530/17 P, EU:C:2018:1031, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
91 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, nav konstatēts, ka Padome pirms apstrīdēto aktu pieņemšanas ir pārbaudījusi, vai Ukrainas tiesu iestādes ir ievērojušas prasītāja tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
92 Šādos apstākļos ir jāatceļ apstrīdētie akti daļā, kurā tie attiecas uz prasītāju, neizvērtējot citus viņa izvirzītos pamatus un argumentus.
93 Attiecībā uz Padomes pakārtoti iesniegto lūgumu (skat. iepriekš 36. punkta trešo ievilkumu), kas būtībā ir vērsts uz to, lai tiktu atstāta spēkā Lēmuma 2018/333 iedarbība līdz termiņa, kas ir paredzēts apelācijas sūdzības iesniegšanai, beigām un gadījumā, ja tiktu iesniegta apelācijas sūdzība – līdz nolēmuma pieņemšanai par to, pietiek norādīt, ka Lēmums 2018/333 radīja sekas tikai līdz 2019. gada 6. martam. Līdz ar to minētā lēmuma atcelšana ar šo spriedumu neietekmē laikposmu pēc šī datuma, un tādējādi par šī lēmuma iedarbības atstāšanu spēkā nav jālemj (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. jūnijs, Arbuzov/Padome, T‑258/17, EU:T:2018:331, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par tiesāšanās izdevumiem
94 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Padomes Lēmumu (KĀDP) 2018/333 (2018. gada 5. marts), ar kuru groza Lēmumu 2014/119/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2018/326 (2018. gada 5. marts), ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 208/2014 par ierobežojošiem pasākumiem, kas vērsti pret konkrētām personām, vienībām un struktūrām saistībā ar situāciju Ukrainā, daļā, kurā Oleksandr Viktorovych Klymenko personvārds ir atstāts to personu, vienību un struktūru sarakstā, kurām tiek piemēroti šie ierobežojošie pasākumi.
2) Eiropas Savienības Padome atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 11. jūlijā.
[Paraksti]