CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2010. gada 9. jūnijā

Lieta F‑56/09

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Administrācijas piekļuve ierēdņa dienesta dzīvoklim – Dzīves vietas un privātās dzīves neaizskaramība

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar ko L. Markučio [L. Marcuccio] būtībā lūdz tostarp, pirmkārt, atzīt Komisijas tāda lēmuma juridisku neesamību vai tā atcelšanu, ar kuru noraidīts L. Markučio pieteikums atlīdzināt zaudējumus, kas viņam esot radušies sakarā ar to, ka Komisijas pārstāvji 2002. gada 8. aprīlī nelikumīgi ir ienākuši Markučio dienesta dzīvoklī, kurā viņš dzīvoja Luandā (Angolā), un šajā brīdī nelikumīgi uzņēmuši fotoattēlus un izdarījuši piezīmes par viņa personīgajām mantām, un, otrkārt, atlīdzināt minētos zaudējumus

Nolēmums      Eiropas Komisija pārskaita prasītājam summu EUR 5000 apmērā. Atcelt Eiropas Komisijas 2008. gada 11. septembra lēmumu tiktāl, ciktāl ar to noraidīts prasītāja 2008. gada 24. aprīļa lūgums par fotogrāfiju nosūtīšanu, iznīcināšanu un informēšanu saistībā ar fotogrāfiju iznīcināšanu. Pārējos prasībā iekļautos prasījumus noraidīt. Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina vienu ceturto daļu no prasītāja tiesāšanās izdevumiem. Prasītājs sedz trīs ceturtās daļas no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Lūgums atcelt pirmstiesas lēmumu, ar ko noraidīts lūgums par zaudējumu atlīdzību – Lūgums, kam nav autonoma rakstura salīdzinājumā ar prasījumiem par zaudējumu atlīdzību

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Dienesta iekšējs organizatoriskais pasākums – Izslēgšana – Prasība par minēto pasākumu nelabvēlīgo seku novēršanu – Pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkts un 91. panta 1. punkts)

3.      Ierēdņi – Principi – Pamattiesības – Fizisko personu tiesības uz dzīvesvietas neaizskaramību – Aizsardzība pret publiskās varas patvaļīgu vai nesamērīgu iejaukšanos – Administrācijas piekļuve ierēdņa dienesta dzīvoklim, neievērojot procesuālās formalitātes – Pārkāpums – Dienesta pārkāpums

(LES 6. panta 2. punkts)

4.      Ierēdņi – Lēmums, kurā ietverti finansiāli pienākumi – Izpildes pasākumi – Prasība par ieskaitu – Nosacījums

(EKL 256. pants; Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 46. pants)

5.      Ierēdņi – Prasība – Priekšmets

(LESD 266. pants; Civildienesta noteikumu 91. pants)

6.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībnieka, kuram spriedums ir labvēlīgs, pienākums segt daļu savu tiesāšanās izdevumu

(Civildienesta tiesas Reglamenta 89. panta 2. punkts)

1.      Iestādes lēmums, ar ko noraidīts lūgums atlīdzināt zaudējumus, ir administratīvās pirmstiesas procedūras, kas norisinās pirms prasības sakarā ar atbildību Civildienesta tiesā, sastāvdaļa, un tas ļauj attiecīgajam ierēdnim tikai iesniegt lūgumu par zaudējumu atlīdzību šajā tiesā. Līdz ar to prasījumi par šī noraidošā lēmuma juridiskās neesamības atzīšanu vai, pakārtoti, tā atcelšanu nevar tikt izskatīt autonomi salīdzinājumā ar prasījumiem par zaudējumu atlīdzību.

(skat. 30. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 18. decembris, T‑90/95 Gill/Komisija, Recueil FP, I‑A‑471. un II‑1231. lpp., 45. punkts; 2001. gada 6. marts, T‑77/99 Ojha/Komisija, Recueil FP, I‑A‑61. un II‑293. lpp., 68. punkts; 2002. gada 5. decembris, T‑209/99 Hoyer/Komisija, Recueil FP, I‑A‑243. un II‑1211. lpp., 32. punkts.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 25. marts, F‑102/08 Marcuccio/Komisija, 23. punkts.

2.      Prasībā par zaudējumu atlīdzību ierēdnis, pamatojot savus prasījumus par zaudējumu atlīdzību, var pamatoti atsaukties uz praktisko pasākumu, kuri nav nelabvēlīgi akti, nelikumīgo raksturu tiktāl, ciktāl tas nevēlas panākt šo pasākumu atcelšanu, bet gan to nelabvēlīgo seku novēršanu.

(skat. 41. punktu)

3.      Fizisko personu pamattiesības uz dzīvesvietas neaizskaramību, kas ir visu dalībvalstu tiesību sistēmu vispārējais princips un kurš ir apstiprināts ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu, uz kuru ir atsauce LES 6. panta 2. punktā, nodrošina aizsardzību no patvaļīgas vai nesamērīgas publiskās varas iejaukšanās personu darbības sfērā; šīs iejaukšanās priekšnoteikums ir likumīga pamata esamība, un tā ir jāattaisno ar iemesliem, kas paredzēti visu dalībvalstu tiesību sistēmās.

Kā “dzīvesvieta” aplūkojams administrācijas ierēdņa lietošanā nodotais dienesta dzīvoklis vietā, kurā tas veic savu profesionālo darbību, lai izmantotu to tikai un vienīgi dzīvošanai. Nav nozīmes apstāklim, ka ieinteresētā persona, esot slimības atvaļinājumā, noteiktu laiku uzturas citā dalībvalstī, jo šāda neesamība uz vietas nevar izraisīt ierēdņa interešu centra pārcelšanu.

Līdz ar to, ja administrācija piekļūst ierēdņa dienesta dzīvoklim, par to neinformējot ierēdni, nedz arī, a fortiori, administrācijai nenoskaidrojot, vai viņam, iespējams, nav iebildumu, tā pārkāpj ierēdņa tiesības uz viņa mantas, dzīvesvietas un privātās dzīves neaizskaramību un pieļauj dienesta pārkāpumu, kura rezultātā var iestāties tās atbildība. Šis secinājums nevar tikt atspēkots nedz ar apstākli, ka ir pieņemts lēmums par ierēdņa pārcelšanu amatā, nedz arī ar iemesliem, kas saistīti ar tādām dienesta interesēm kā vajadzība pārliecināties par dzīvokļa stāvokli pēc nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Šo apstākļu raksturs nav tāds, lai administrācija tiktu atbrīvota no jebkādām formalitātēm, [proti,] vismaz iepriekš informēt ierēdni par vajadzību steidzami pārliecināties par dzīvokļa stāvokli.

(skat. 51.–55., 57. un 61.–66. punktu)

Atsauce

Tiesa: 1989. gada 21. septembris, 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija, Recueil, 2859. lpp., 17. un 19. punkts.

4.      No EKL 256. panta izriet, ka Komisijas lēmumu piespiedu izpilde ir reglamentēta atbilstoši tajā dalībvalstī spēkā esošajām civilprocesa tiesību normām, kuras teritorijā tā notiek, un ka izpildes pasākumu likumīguma pārbaude ietilpst valsts tiesu kompetencē. Tas neizslēdz, ka iestāde var atsaukties uz tādiem izpildes pasākumiem kā ieskaits, ja vien tā var atsaukties uz skaidru tiesisko pamatojumu, piemēram, Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 46. pantu, kas ļauj ieturēt ikvienu ierēdņa parāda Kopienai summu no ieinteresētās personas vecuma pensijas vai invaliditātes pabalsta.

(skat. 59. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2001. gada 27. jūnijs, T‑214/00 X/Komisija, Recueil FP, I‑A‑143. un II‑663. lpp., 21.–23. punkts.

5.      Tā kā nav tiesiska pamata, kurš Civildienesta tiesai piešķirtu kompetenci piespriest iestādei maksāt kavējuma naudu par katru dienu līdz brīdim, kamēr tiek īstenoti pasākumi, kurus iestādei ir paredzēts veikt saskaņā ar minētās tiesas spriedumu, kā nepieņemami ir noraidāmi prasījumi, kuru mērķis ir panākt šādas kavējuma naudas noteikšanu.

Katrā ziņā, tā kā nav iemesla domāt, ka iestāde neizpildīs savus pienākumus attiecībā uz ieinteresēto personu atbilstoši LESD 266. pantam, ir izslēgta iespēja pieprasīt kavējuma naudu, kuras mērķis ir izdarīt spiedienu uz iestādi.

(skat. 80.–82. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1992. gada 8. oktobris, T‑84/91 Meskens/Parlaments, Recueil, II‑2335. lpp., 31. punkts; 1995. gada 12. decembris, T‑203/95 R Connolly/Komisija, Recueil, II‑2919. lpp., 45. punkts.

6.      Atbilstoši Reglamenta 89. panta 2. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Civildienesta tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Šajā ziņā, ja lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs, ir iesniedzis pietiekami lielu skaitu prasījumu, kurus šī tiesa ir noraidījusi, un ir lūdzis tiesu piespriest acīmredzami pārmērīgu zaudējumu atlīdzību, atbildētājam lietas dalībniekam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt tikai daļu lietas dalībnieka, kuram spriedums ir labvēlīgs, tiesāšanās izdevumu.

(skat. 86.–88. punktu)