VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2020. gada 12. martā (*)

Dempings – Brazīlijas, Irānas, Krievijas, Serbijas un Ukrainas izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā vai cita veida leģētā tērauda ražojumu imports – Procedūras attiecībā uz Serbijas izcelsmes importu izbeigšana – Kaitējuma konstatēšana – Vairāk nekā vienas izcelsmes valsts importa seku novērtējums kopumā – Regulas (ES) 2016/1036 3. panta 4. punkts – Lietas izbeigšana, nenosakot pasākumus – Regulas 2016/1036 9. panta 2. punkts – Galīgā informācija par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata ir paredzēts ieteikt galīgos pasākumus vai izbeigt izmeklēšanu vai procedūru, nenosakot pasākumus – Regulas 2016/1036 20. panta 2. punkts

Lietā T‑835/17,

Eurofer, Association Européenne de l'Acier, AISBL, Brisele (Beļģija), ko pārstāv J. Killick un G. Forwood, avocats,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv T. Maxian Rusche, N. Kuplewatzky un A. Demeneix, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

HBIS Group Serbia Iron & Steel LLC Belgrade, ko pārstāv R. Luff, avocat,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kura pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts daļēji atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2017/1795 (2017. gada 5. oktobris), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu konkrētu Brazīlijas, Irānas, Krievijas un Ukrainas izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu importam un ar ko izbeidz izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu Serbijas izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu importu (OV 2017, L 258, 24. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: tiesneši E. M. Kolinss [A. M. Collins], R. Barentss [R. Barents] un J. Pasers [J. Passer] (referents),

sekretāre: S. Bukšeka Tomaca [S. Bukšek Tomac], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 7. novembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Pamatojoties uz sūdzību, ko 2016. gada 23. maijā iesniedza prasītāja – Eurofer, Association Européenne de l'Acier, AISBL – Eiropas Komisija uzsāka antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu Brazīlijas, Irānas, Krievijas, Serbijas un Ukrainas izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu importu.

2        2016. gada 7. jūlijā Komisija publicēja paziņojumu par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz iepriekš 1. punktā minēto importu (OV 2016, C 246, 7. lpp.) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”).

3        Dempinga un kaitējuma izmeklēšana attiecās uz laikposmu no 2015. gada 1. jūlija līdz 2016. gada 30. jūnijam (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas laikposms”). Zaudējumu novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude notika attiecībā uz laikposmu no 2013. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām.

4        Paziņojumā par izmeklēšanas sākšanu Komisija norādīja, ka tā varēja izdarīt ieinteresēto personu atlasi atbilstoši pamatregulas 17. pantam. Galīgajā izlasē ietilpa seši no Savienības ražotājiem, kas atrodas piecās dalībvalstis un pārstāv vairāk nekā 45 % no Savienības ražotājiem, proti:

–        ThyssenKrupp Steel Europe AG, Dīsburga (Vācija);

–        Tata Steel IJmuiden BV, Ziemeļvelsena [VelsenNoord], Nīderlande;

–        Tata Steel UK Limited, Port Talbot, Dienvidvelsa, Apvienotā Karaliste;

–        ArcelorMittal Méditerranée SAS, Fosa, Francija;

–        ArcelorMittal Atlantique Et Lorraine, Denkerka, Francija;

–        ArcelorMittal España SA, Gozona [Gozón], Spānija.

5        Atbilstoši pamatregulas 16. pantam attiecīgo ražotāju telpās notika pārbaudes apmeklējumi.

6        2017. gada 4. aprīlī Komisija ar informatīvā dokumenta (turpmāk tekstā – “informatīvais dokuments”) starpniecību paziņoja visām ieinteresētajām personām, ka tā veic izmeklēšanu, nenosakot pagaidu pasākumus attiecībā uz attiecīgo valstu izcelsmes konkrētu ražojumu importu Savienībā. Minētais dokuments ietvēra būtiskus faktus un apsvērumus, pamatojoties uz kuriem Komisija ir nolēmusi turpināt izmeklēšanu, nenosakot pagaidu pasākumus. Pēc šī dokumenta paziņošanas ieinteresētās personas iesniedza rakstveida apsvērumus par atklāto informāciju un secinājumiem. Ieinteresētās personas, kuras to lūdza, tika arī uzklausītas.

7        2017. gada 4. maijā notika prasītājas uzklausīšana, piedaloties tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersonai. 2017. gada 8. jūnijā notika otrā prasītājas uzklausīšana.

8        No 2017. gada 29. maija līdz 9. jūnijam notika pieci papildus pārbaudes apmeklējumi šādu ieinteresēto personu telpās Savienībā:

–        ThyssenKrupp Steel Europe AG, Dīsburga (Savienības ražotāja);

–        HUS Ltd, Plovdiva, Bulgārija (lietotāja, konsorcija “Consortium for Imports of Hot‑Rolled Flats” [konsorcija karsti velmēta plakana dzelzs importam] dalībniece);

–        Technotubi SpA, Alfianello, Itālija (lietotāja, iepriekš minētā konsorcija dalībniece);

–        Itālijas lietotāja, kas nav konsorcija dalībniece un kas ir prasījusi anonimitāti;

–        prasītāja.

9        Atbilstoši 2017. gada 17. jūlija galīgajai informācija (turpmāk tekstā – “galīgā informācija”) 2017. gada 27. jūlijā notika vēl viena prasītājas uzklausīšana, piedaloties tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersonai.

10      Pēc Irānas ražotāja eksportētāja uzklausīšanas sēdes 2017. gada 3. augustā Komisija pārrēķināja dempingu un uz to balstītos aprēķinus. Lietas dalībnieki tika informēti par šo pārskatīšanu ar 2017. gada 4. augusta galīgās informācijas papildu dokumentu.

11      2017. gada 5. oktobrī Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2017/1795, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu konkrētu Brazīlijas, Irānas, Krievijas un Ukrainas izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu importam un ar ko izbeidz izmeklēšanu attiecībā uz konkrētu Serbijas izcelsmes karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā tērauda vai cita leģētā tērauda velmējumu importu (OV 2017, L 258, 24. lpp., labojums OV 2017, L 319, 81. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

12      Apstrīdētās regulas 2. pantā ir noteikts, ka “saskaņā ar pamatregulas 9. panta 2. punktu ar šo tiek izbeigta antidempinga procedūra attiecībā uz Serbijas izcelsmes attiecīgā ražojuma importu uz Savienību”.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

13      Prasītāja cēla šo prasību 2017. gada 29. decembrī, iesniedzot prasības pieteikumu Vispārējās tiesas kancelejā.

14      2018. gada 21. martā Komisija iesniedza iebildumu rakstu.

15      Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2018. gada 17. un 18. aprīlī, persona, kas iestājusies lietā – HBIS Group Serbia Iron & Steel LLC Belgrade –, un Serbijas Republika iesniedza attiecīgi pieteikumus par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

16      Ar 2018. gada 14. maijā iesniegto dokumentu prasītāja saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 144. panta 2. punktu lūdza noteiktus prasības pieteikuma A.25, A.30 un A.31 pielikumā iekļautos datus, kam ir konfidenciāls raksturs, nepaziņot ne personai, kas iestājusies lietā, ne Serbijas Republikai, ja to iestāšanās šajā lietā tiktu atļauta.

17      2018. gada 3. jūlijā prasītāja iesniedza replikas rakstu.

18      Ar 2018. gada 6. jūlija rīkojumu Vispārējās tiesas astotā palāta noraidīja Serbijas Republikas lūgumu par iestāšanos lietā.

19      Ar 2018. gada 12. jūlija rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs atļāva attiecīgās personas iestāšanos lietā un pagaidām atļāva paziņot tikai prasītājas iesniegtā prasības pieteikuma nekonfidenciālo versiju, gaidot personas, kas iestājusies lietā, iespējamos apsvērumus attiecībā uz lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu.

20      Ar 2018. gada 31. jūlijā iesniegtu aktu persona, kas iestājusies lietā, informēja Vispārējo tiesu, ka tai nav iebildumu pret prasītājas norādīto datu konfidencialitāti, izņemot tomēr atsevišķus datus, kas minēti prasības pieteikuma A.25 pieteikuma 779. līdz 781. lappusē.

21      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 13. septembrī, persona, kas iestājusies lietā, iesniedza savu iestāšanās rakstu.

22      2018. gada 14. septembrī Komisija iesniedza atbildi uz repliku.

23      Ar 2018. gada 5. oktobra rīkojumu Vispārējas tiesas astotās palātas priekšsēdētājs noraidīja lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz iepriekš 20. punktā minētajiem datiem un izdeva rīkojumu par prasības pieteikuma jaunā nekonfidenciālā versijā paziņošanu personai, kas iestājusies lietā.

24      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 25. oktobrī, prasītāja iesniedza prasības pieteikuma nekonfidenciālu versiju saskaņā ar 2018. gada 5. oktobra rīkojumu.

25      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 23. novembrī, persona, kas iestājusies lietā, iesniedza papildus iestāšanās rakstu attiecībā uz prasības pieteikuma nekonfidenciālo versiju.

26      2018. gada 20. decembrī prasītāja un Komisija iesniedza apsvērumus.

27      Ar dokumentu, kas iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā 2019. gada 30. janvārī, prasītāja atbilstoši Reglamenta 106. pantam lūdza to uzklausīt procedūras mutvārdu daļā.

28      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētās regulas 2. pantu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        pakārtoti, noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30      Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        pakārtoti, noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

31      Komisija, formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību, ar atsevišķu dokumentu Reglamenta 130. panta 1. punkta izpratnē un ar personas, kas iestājusies lietā, atbalstu apgalvo, ka prasība nav pieņemama divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, apstrīdētās regulas 2. pants neesot atdalāms no pārējās regulas. Otrkārt, prasītājai neesot ne locus standi, ne intereses celt prasību.

32      Šajā ziņā jāatgādina, ka Savienības tiesa ir tiesīga izvērtēt, ņemot vērā katras lietas apstākļus, vai pareiza tiesvedība pamato prasības noraidīšanu pēc būtības, nelemjot vispirms par tās pieņemamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00, EU:C:2002:118., 51. un 52. punkts, un 2016. gada 14. septembris, Trajektna luka Split/Komisija, T‑57/15, nav publicēts, EU:T:2016:470, 84. punkts).

33      Šajā lietā ir pamats izskatīt lietu pēc būtības un vajadzības gadījumā nelemt par pieņemamību.

 Par lietas būtību

34      Prasības pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un tiesību kļūdu, ciktāl Komisija ir nolēmusi Serbijas importu nevērtēt kopumā saskaņā ar pamatregulas 3. panta 4. punktu. Otrais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un tiesību kļūdu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka neesot “nepieciešams” paredzēt aizsardzības pasākumus pret Serbijas Republiku, un pamatoja to, nevērtējot kopumā. Trešais pamats attiecas uz minētās regulas 20. panta 2. punkta pārkāpumu, prasītājas tiesību uz informāciju un tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī uz tiesību uz labu pārvaldību, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, neievērošanu, Komisijai atsakoties paziņot Serbijas eksportētāja datus par cenu un mērķa cenu samazinājumu.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un tiesību kļūdu, ciktāl Komisija nolēma nevērtēt Serbijas importu kopumā saskaņā ar pamatregulas 3. panta 4. punktu

35      Prasītāja apgalvo – tā kā, pirmkārt, dempinga starpības, kas saistībā ar Serbijas importu ir noteiktas 38,7 % apmērā, pārsniedzot pamatregulas 9. panta 3. punktā noteikto de minimis robežvērtību un, otrkārt, importa no Serbijas apjoms pārstāvot tirgus daļu 1,04 % apmērā un tātad pārsniedzot 1 % robežvērtību, kas noteikta minētās regulas 5. panta 7. punktā, Komisija esot kļūdījusies, apstrīdētajā regulā nolemdama nevērtēt Serbijas izcelsmes importu kopumā.

36      Prasītāja piebilst, ka apstrīdētajā regulā nav konstatēta atšķirīgu konkurences nosacījumu pastāvēšana, pirmkārt, Serbijā un četrās pārējās valstīs vai, otrkārt, piecās valstīs un Savienībā. Katrā ziņā apgalvotajam Serbijas ražotāja eksportētāja “sekotāja cenai” statusam neesot nozīmes, ievērojot pamatregulas 3. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktu.

37      Attiecībā uz importa apjomiem prasītāja apgalvo, ka pamatregulas 5. panta 7. punktā paredzētā robežvērtība 1 % apmērā esot piemērojama, ievērojot minētās regulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu, un tas tā ir, lai gan šajā tiesību normā nav tiešas atsauces uz šīs regulas 5. panta 7. punktu. To apstiprinot Komisijas 2000. gada 21. septembra skaidrojums, kas adresēts Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Antidempinga komitejai (ad hoc grupa par īstenošanu), tas, ka Komisija sistemātiski piemēro minēto robežvērtību, kā arī judikatūra.

38      Pamatregulas 5. panta 7. punktā paredzētā 1 % vērtība esot skaidra un precīza robežvērtība, kuru pārsniedzot apjoms vairs neesot “nenozīmīgs”.

39      Prasītāja uzskata, ka, ievērojot pamatregulas 5. panta 7. punkta formulējumu, Komisijas apgalvojums apstrīdētajā regulā, ka imports, kas pavisam nedaudz pārsniedz 1 %, var tikt uzskatīts par nenozīmīgu un nav jāvērtē kopumā, esot pretrunā attiecīgo tiesību normu parastajai nozīmei, kā arī to kontekstam un tā tiesiskā regulējuma mērķiem, kurā tās ietilpst, un turklāt tas rada robu tiesiskajā regulējumā.

40      Komisija esot pieļāvusi kļūdu, apstrīdētās regulas 234. apsvērumā uzskatīdama, ka tā var atkāpties no pamatregulas 3. panta 4. punktā un 5. panta 7. punktā skaidri reglamentētajām robežvērtībām, balstoties uz šīs pašas regulas 3. panta 3. punktā izklāstītajiem vispārīgākiem kritērijiem. Šīs regulas 3. panta 4. punktā neesot ietverta neviena atsauce uz minētā panta 3. punktu.

41      Komisija arī nevarot atsaukties uz savu plašo rīcības brīvību novērtēt kompleksas ekonomiskas, politiskas un juridiskas situācijas. Jautājums, vai vienas valsts izcelsmes imports pārsniedz 1 % no tirgus, esot vienkāršs un binārs.

42      Turklāt Komisija esot pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka “papildu” 0,04 % apjoms ir “nebūtisks”. Juridiskais kritērijs neesot jautājums par to, vai apjoms, kas pārsniedz stingri noteikto 1 % robežvērtību, proti, par 0,04 %, ir vai nav nozīmīgs, bet par to, vai imports, kas pārstāv 1,04 % no tirgus, var kopumā tikt uzskatīts par nenozīmīgu. Ja importa apjoms, kas pārstāv tirgus daļu 1,04 % apmērā un kas atbilst 350 000 t eksporta, kura vērtība ir 120 miljoni EUR, tiek pārdots par dempinga cenām un par cenām, kas ir par 30 % mazākas nekā Savienības ražotāju cena, tā ietekme nevar tikt uzskatīta par nenozīmīgu.

43      Katrā ziņā, kaut arī Komisijai ir novērtējuma brīvība atbilstoši pamatregulas 3. panta 4. punktam atkāpties no 1 % robežvērtības, apstrīdētā regula esot balstīta uz diviem faktoriem, kam neesot nekādas nozīmes, un tajā esot noklusēti citi elementi, piemēram, dempings, mērķa cenu samazinājums un cenu samazinājums, kam, tieši otrādi, esot īpaša nozīme, lai noteiktu Serbijas importa ietekmi uz Savienības ražošanu.

44      Deklarācija, saskaņā ar kuru Serbijas ražotājs eksportētājs esot “sekotājs cenām”, arī esot kļūdaina, jo tā neesot balstīta ne uz kādiem faktiem. Komisijas secinājumi esot balstīti nevis uz konkrētu preču cenām, bet tikai un vienīgi uz plaša ražojumu klāsta importa vidējo cenu. Lai zinātu, vai Serbijas ražotājs eksportētājs ir “sekotājs” vai “vadošais” cenu jomā, esot jānosaka, kurā brīdī eksportētājs ir palielinājis un kurā samazinājis šīs cenas attiecībā pret citiem eksportētājiem. Apstrīdētajā regulā šī analīze neesot veikta.

45      Komisija arī esot pieļāvusi kļūdu, balstīdamās uz vidējām importa cenām, jo Serbijai esot tikai viens ražotājs eksportētājs, bet divās no pārējām četrām valstīm esot vairāki. Komisijai papildus vidējām cenām esot bijis jāņem vērā citu valstu individuālo eksportētāju cenas, kas ir mazākas.

46      Turklāt esot ieteicams veikt cenu samazinājuma salīdzinošo analīzi “ražojuma kontroles numurs pret ražojuma kontroles numuru” (RKN pret RKN), kā Komisija to esot darījusi saistībā ar importu, kura izcelsmes valstis ir četras pārējās valstis, attiecībā uz kurām notiek izmeklēšana. Ciktāl Komisija apstrīdētās regulas 238. apsvērumā ir norādījusi, ka tā nav izmantojusi šos datus, “jo [attiecīgie] aprēķini nodrošina vienīgi priekšstatu par situāciju izmeklēšanas periodā, neļaujot salīdzināt tendences cenas vairāku gadu gaitā”, prasītāja uzsver, ka pamatregulas 3. panta 3. punktā skaidri ir paredzēts “[pārbaudīt], vai imports par dempinga cenām ir piedāvājis ievērojami zemāku cenu”. Šajā ziņā Komisijas vērtējumā neesot ņemta vērā Serbijas importa lielā dempinga starpība (38,7 %).

47      Turklāt iemesls, ko Komisija ir izvirzījusi apstrīdētās regulas 238. apsvērumā (skat. iepriekš 46. punktu), nav saderīgs ar minētās regulas 235. un 236. apsvērumā izvirzītajiem argumentiem, kuros Komisija tieši balstās uz vidējām cenām izmeklēšanas laikā.

48      Turklāt apstrīdētajā regulā neesot ņemts vērā vispārējais importa līmeņa pieaugums, kas no 0,48 % 2013. gadā esot pieaudzis līdz 1,04 % izmeklēšanas laikposmā.

49      Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šos argumentus.

50      Atbilstoši pamatregulas 3. panta 4. punktam, ja par vairāk nekā vienas valsts izcelsmes ražojuma importu vienlaikus notiek antidempinga izmeklēšanas, šī importa sekas var tikt novērtētas kopumā tikai tad, ja, pirmkārt, dempinga starpība, kas noteikta saistībā ar katras valsts izcelsmes importu, pārsniedz de minimis līmeni 9. panta 3. punkta izpratnē un katras valsts izcelsmes importa apjoms nav nenozīmīgs, un, otrkārt, ja importa seku vērtējums kopumā ir atbilstošs, ņemot vērā importēto ražojumu un līdzīga kopienu ražojuma konkurences nosacījumus.

51      Tātad pamatregulas 3. panta 4. punktā ir paredzēti trīs nosacījumi, proti, dempinga starpība, kas pārsniedz de minimis līmeni, importa apjoms, kas nav nenozīmīgs, un atbilstoši konkurences nosacījumi, kuriem visiem ir jābūt izpildītiem, lai būtu atļauts vairāk nekā vienas izcelsmes valsts, attiecībā uz kurām vienlaikus notiek antidempinga izmeklēšana, importa novērtējums kopumā. Savukārt pietiek ar to, ka viens no šiem trim nosacījumiem nav izpildīts, lai vērtējums kopumā nebūtu iespējams.

52      Šajā gadījumā no apstrīdētās regulas 228. līdz 240. apsvēruma izriet, ka Komisijas secinājums, ka Serbijas izcelsmes imports nav jāvērtē kopumā ar importu no četrām pārējām valstīm, ir balstīts uz šādiem apsvērumiem:

–        dempinga starpības, kas noteiktas atkarībā no attiecīgo valstu, tostarp Serbijas, izcelsmes importa, pārsniedz de minimis robežu, kas noteikta pamatregulas 9. panta 3. punktā;

–        Serbijas izcelsmes importa apjomi ir atzīti par nenozīmīgiem;

–        Serbijas eksporta cena atšķiras no attiecīgo četru pārējo valstu cenām.

53      Attiecībā, pirmkārt, uz Serbijas izcelsmes importu, no apstrīdētās regulas 232. apsvēruma izriet, ka tie ir atzīti par nenozīmīgiem pamatregulas 3. panta 4. punkta izpratnē, jo Serbijas izcelsmes importa apjoms ir samazinājies no 427 558 t 2015. gadā līdz apmēram 354 000 t izmeklēšanas laikā, proti, tā tirgus daļa ir tikai 1,04 % apmērā.

54      Apstrīdētās regulas 232. apsvērumā ir norādīts šādi:

“Komisija par “nenozīmīgu” parasti uzskata tirgus daļu, kas sākumposmā mazāka par pamatregulā noteikto 1 % robežvērtību. Tomēr šajā gadījumā Komisija par nenozīmīgu atzina arī 1,04 %, jo 0,04 % ir jāuzskata par nebūtisku vērtību, it sevišķi ņemot vērā, ka Serbijas izcelsmes importa apjomi relatīvi ir krietni mazāki par katras no pārējām četrām valstīm apjomiem. Serbijas izcelsmes importa apjomi patiešām bija gandrīz uz pusi mazāki par Brazīlijas apjomiem, un Brazīlijas izcelsmes importa apjoma rādītāji ir otrie mazākie rādītāji.”

55      Apstrīdētās regulas 234. apsvērumā, atbildot uz prasītājas argumentu, ka “Serbijas eksports ir jānovērtē kopumā ar importu no četrām pārējām valstīm, jo Serbijas eksports pārsniedza 1 % de minimis robežvērtību[, un] ka attiecībā uz 1 % robežvērtību nedrīkst pieļaut nekādus izņēmumus, lai cik mazs būtu pārsniegtais apmērs” (apstrīdētās regulas 233. apsvērums), Komisija piebilda:

“Lēmuma par to, vai imports ir jāvērtē kopumā, pamatā ir jābūt visiem pamatregulas 3. panta 3. punktā izklāstītajiem kritērijiem. Pamatregulas 3. panta 4. punktā nevienam no šiem atsevišķajiem kritērijiem nav piešķirta nekāda īpaša nozīme. Lai gan tiesa, ka kādas valsts importu nevar vērtēt kopumā, ja tā apjoms ir nenozīmīgs, pretējais nenozīmē, ka tie ipso facto ir jāvērtē kopumā. Turklāt pamatregulā nav tieši noteiktas nekādas nenozīmības robežvērtības. Lai gan pamatregulas 5. panta 7. punktu var izmantot kā norādes saistībā ar nenozīmīgiem importa apjomiem, 3. panta 4. punktā nav nekādas atsauces uz šīm robežvērtībām. Drīzāk šis formulējums Komisijai nodrošina pietiekamu elastību, lai tā varētu veikt analīzi katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā to, ka “papildu” apjoms 0,04 % apmērā bija nebūtisks.”

56      Importa apjoms (tonnās) un tirgus daļas (noteiktas salīdzinot importa apjomu un Savienības patēriņu brīvā tirgū) attiecībā uz Serbiju, kā arī četrām pārējām valstīm, ir norādītas apstrīdētās regulas 3. tabulā (skat. šīs pašas regulas 232. apsvērumu).

57      Otrkārt, attiecībā uz importa cenām, kas norādītas apstrīdētās regulas 4. tabulā, Komisija šīs regulas 235. apsvērumā ir norādījusi, ka, pirmkārt, “lai gan arī Serbijas vidējās pārdošanas cenas attiecīgajā periodā samazinājās, Serbijas vidējā pārdošanas cena izmeklēšanas periodā (EUR 365 par tonnu) ir augstākā cena izmeklēšanas periodā un ievērojami augstāka par vidējām pārdošanas cenām Brazīlijas, Irānas, Krievijas un Ukrainas gadījumā, proti, no EUR 319 par tonnu līdz EUR 346 par tonnu” un, otrkārt, “Serbijas vidējās pārdošanas cenas ir bijušas ievērojami augstākas nekā pārējo četru attiecīgo valstu vidējās pārdošanas cenas”.

58      Apstrīdētās regulas 236. apsvērumā Komisija ir piebildusi, ka “cenu noteikšana kopā ar nenozīmīgu apjomu liek domāt, ka Serbijas ražotājs eksportētājs drīzāk ir uzņēmums, kas seko citu cenām, nevis nosaka attiecīgā ražojuma cenu”. Tā uzskata, ka “to parāda arī tas, ka tā cenas pazeminājums laikposmā no 2015. gada līdz izmeklēšanas periodam ir mazāks arī relatīvā izteiksmē, ja to salīdzina ar pārējo četru attiecīgo valstu cenu samazinājumu”.

59      Šajā ziņā rakstveida procesā Komisija ir apgalvojusi, ka pirmais pamats esot jānoraida kā neefektīvs, ciktāl prasītāja neapstrīd secinājumu, ko tā atbilstoši pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktam ir izdarījusi, pamatojoties uz apstrīdētās regulas 235. un 236. apsvērumā norādīto vērtējumu, un ar ko pietiek apstrīdētās regulas pamatojumam, jo trīs pamatregulas 3. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi ir kumulatīvi.

60      Tomēr jākonstatē, pirmkārt, ka pretēji tam, ko apgalvo arī Komisija rakstveida procedūrā, pirmā pamata, ko prasītāja izvirzījusi šajā lietā, formulējums neattiecas vienīgi uz pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu, bet tajā vienkārši ir atsauce uz minētās regulas 3. panta 4. punktu. Otrkārt, lai gan prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā regulā nav konstatēti, pirmām kārtām, atšķirīgi konkurences nosacījumi Serbijā un četrās pārējās valstīs vai, otrām kārtām, atšķirīgi konkurences nosacījumi piecās valstīs un Savienībā, tas ir tieši tāpēc, ka, pirmām kārtām, tā apstrīd pēdējās minētās regulas 235. un 236. apsvērumā norādīto vērtējumu un, otrām kārtām, tā uzskata šo vērtējumu par nenozīmīgu, ievērojot pamatregulas 3. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktu. Visbeidzot, treškārt, jānorāda, ka Komisija nav skaidri un nepārprotami konstatējusi, ka attiecībā uz Serbijas izcelsmes importu vērtējums kopumā nav piemērots, ņemot vērā konkurences nosacījumus, lai gan tā šādu vērtējumu ļoti precīzi izdarīja attiecībā uz četrām pārējām valstīm (skat. apstrīdētās regulas 241. apsvērumu).

61      Turklāt atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu tiesas sēdē Komisija pieļāva, ka eksportētāju piemērotajām cenām arī varēja būt nozīme, pārbaudot pamatregulas 3. panta 4. punktā paredzēto otro nosacījumu (importa apjoms, kas nav nenozīmīgs), tā precizēja, ka tādējādi apstrīdētās regulas 235. un 236. apsvērums varot arī tikt saprasti kā “kvalitatīvs vērtējums”, kas pastiprina Serbijas izcelsmes importa apjomu nozīmīguma “kvantitatīvo vērtējumu”, kas ir norādīts pēdējās minētās regulas 232. līdz 234. apsvērumā, un konstatēja, ka šādā aspektā iebildumam nolūkā noraidīt šo pamatu kā neefektīvu “neesot priekšmeta”.

62      Tādējādi šis pamats nav jānoraida kā neefektīvs, bet, tieši pretēji, ir jāpārbauda tā pamatotība un tas jādara vispirms attiecībā uz pamatregulas 3. panta 4. punktā paredzēto otro nosacījumu (importa apjoms, kas nav nenozīmīgs).

63      Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka atšķirībā no pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta pirmās daļas, kurā precīzi ir definēts pirmais nosacījums (dempinga starpība), atsaucoties uz de minimis līmeni minētās regulas 9. panta 3. punkta izpratnē, tas ir, 2 %, pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta otrā daļa, kas attiecas uz otro nosacījumu, neietver nevienu norādi un tajā tikai ir prasīts, lai katras valsts izcelsmes imports nebūtu “nenozīmīgs”, pēdējo minēto terminu nedefinējot precīzāk.

64      Protams, pamatregulas 5. panta 7. punktā ir noteikts, ka procedūra netiek uzsākta pret valstīm, kuru imports ir mazāks par tirgus daļu 1 % apmērā, ja vien šīs valstis kopā nepārstāv 3 % vai vairāk no Savienības patēriņa. Turklāt 2017. gada 25. janvāra spriedumā Rusal Armenal/Padome (T‑512/09 RENV, EU:T:2017:26, 104. un 105. punkts) Vispārējā tiesa saistībā ar importu, kas pārstāv tirgus daļu 5,26 % apmērā, nosprieda, ka šī tiesību norma ir precīzi vērsta uz to, lai izskaidrotu apstākļus, kuros importa daļa Savienības patēriņā ir pārāk niecīga, lai šo importu varētu uzskatīt par importu par dempinga cenām, un ka tādējādi pastāv papildu attiecības starp minēto tiesību normu un minētās regulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu.

65      Tomēr, pirmkārt un kā turklāt ir atzinusi prasītāja, saistībā ar otro nosacījumu (importa apjoms, kas nav nenozīmīgs) pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā nav nekādas norādes uz šīs regulas 5. panta 7. punktu vai citu šīs pašas regulas normu.

66      Otrkārt, Komisija pamatoti apgalvo, ka pamatregulas 5. panta 7. punkts un šīs regulas 3. panta 4. punkts attiecas uz dažādām izmeklēšanas stadijām. Minētās regulas 5. panta 7. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka šajā tiesību normā paredzētajā gadījumā procedūra vēl nav pat sākta. Turpretim šīs pašas regulas 3. panta 4. punkts attiecas uz importu, attiecībā uz kuru notiek izmeklēšana, ko sākusi Komisija pēc procedūras uzsākšanas (skat. attiecīgās regulas 6. panta 1. punktu).

67      Tādējādi, lai gan, kā pamatoti ir norādījusi Komisija apstrīdētās regulas 234. apsvērumā, pamatregulas 5. panta 7. punkts var sniegt norādes par nenozīmīgiem importa apjomiem, tas tomēr nenozīmē, ka pēdējās minētās regulas 3. panta 4. punkta ietvaros attiecīgās valsts izcelsmes imports, kas veido tirgus daļu, kura pārsniedz 1 %, nevar tikt uzskatīts par nenozīmīgu.

68      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar patstāvīgo judikatūru kopējās tirdzniecības politikas jomā un tostarp tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, it īpaši, nosakot kaitējumu, Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ. Tādējādi Savienības tiesai ir jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 18. septembris, Since Hardware (Guangzhou)/Padome, T‑156/11, EU:C:2012:431, 134. un 136. punkts un tajos minētā judikatūra).

69      Šajā lietā Serbijas izcelsmes importa apjoms izmeklēšanas laikposmā veidoja tirgus daļu 1,04 % apmērā, un tādējādi tas bija ļoti tuvs situācijai, kurā principā pamatregulas 5. panta 7. punktā Komisijai ir aizliegts uzsākt izmeklēšanu (tas ir, “tirgus daļa ir mazāka par 1 %”). Turklāt no apstrīdētās regulas 232. apsvēruma izriet, ka Serbijas izcelsmes importa apjoms ir ievērojami mazāks par katras no četrām pārējām valstīm izcelsmes importu. It īpaši, kā izriet no šī paša apsvēruma, šie apjomi patiešām bija gandrīz uz pusi mazāki par Brazīlijas apjomiem, un Brazīlijas izcelsmes importa apjoma rādītāji ir otrie mazākie.

70      Šādos apstākļos, kuru faktisko pareizību turklāt prasītāja nav apstrīdējusi, nešķiet, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, proti, pilnvaru nepareizu izmantošanu iepriekš 68. punktā minētās judikatūras izpratnē.

71      Ir taisnība, ka iepriekš 37. punktā minētajā skaidrojumā Komisija ir paskaidrojusi PTO struktūrām, ka attiecībā uz importa seku vērtējumu kopumā “[Savienība] ir konstatējusi nozīmīgu importa apjomu salīdzinājumā ar [pamatregulas] 5. panta 7. punktu” un ka, “citiem vārdiem sakot, imports [tiek] uzskatīts par nenozīmīgu, ja tā tirgus daļa ir mazāka par 1 %, ja vien izmeklēšanas attiecībā uz vairākām valstīm gadījumā šo valstu tirgus daļa kopā nav 3 % vai vairāk”.

72      Turklāt praksē Komisija regulāri atsaucas uz pamatregulas 5. panta 7. punktu saistībā ar minētās regulas 3. panta 4. punktu.

73      Papildus prasītājas minētajiem piemēriem, kuros Komisija ir atsaukusies vai nu tieši uz pamatregulas 5. panta 7. punktu, norādīdama, ka “importa no katras valsts apjoms nav nenozīmīgs [šīs tiesību normas] izpratnē”, vai arī uz patēriņa Savienībā robežvērtību 1 % apmērā, norādīdama, ka “abu iepriekš minēto ražotāju importa apjoms bija de minimis izmeklēšanas laikposmā, proti, skaidri mazāks par 1 % no Kopienas patēriņa”, Komisija ir arī atsaukusies uz minēto tiesību normu tādā pašā veidā vairākās citās lietās (skat., piemēram, attiecībā uz pirmo situāciju Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/763 (2015. gada 12.maijs), ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas, Japānas, Korejas Republikas, Krievijas Federācijas un Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes orientēta grauda struktūras elektrotehniskā silīcijtērauda plakanu velmējumu importam (OV 2015, L 120, 10. lpp.), 127. apsvērumu un Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1294/2009 (2009. gada 22. decembris), ar ko pēc termiņa beigu pārskatīšanas, kuru veica saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 384/96 11. panta 2. punktu, uzliek galīgo antidempinga maksājumu, ko piemēro dažu tādu Vjetnamas un Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa, un ko attiecina arī uz šā paša ražojuma importu no Makao īpašās pārvaldes apgabala, neatkarīgi no tā, vai ražojumi ir vai nav deklarēti ar izcelsmi Makao īpašās pārvaldes apgabalā (OV 2009, L 352, 1. lpp.), 217. apsvērumu; attiecībā uz otro situāciju – Komisijas Lēmuma 2006/781/EK (2006. gada 15. novembris), ar ko izbeidz antidempinga procedūru, kas atteicas uz Ķīnas Tautas Republikas, Korejas Republikas, Malaizijas un Taizemes izcelsmes krāsaino televizoru katodstaru lampu importu (OV 2006, L 316, 18. lpp.), 76. apsvērumu, un attiecībā uz trešo situāciju – Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2019/576 (2019. gada 10. aprīlis), ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu par Krievijas, Trinidādas un Tobāgo un Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes urīnvielas un amonija nitrāta maisījumu importu (OV 2019, L 100, 7. lpp.), 115. apsvērumu, Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2017/141 (2017. gada 26. janvāris), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Taivānas izcelsmes nerūsējošā tērauda cauruļu piederumu sadurmetināšanai, pabeigtu vai nepabeigtu, importu (OV 2017, L 22, 14. lpp.), 168. apsvērumu un Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2016/181 (2016. gada 10. februāris), ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Krievijas Federācijas izcelsmes auksti velmētu plakanu tērauda velmējumu importam (OV 2016, L 37, 1. lpp.), 109. apsvērumu).

74      Turklāt arī citās lietās, kaut arī Komisija nav tieši atsaukusies uz pamatregulas 5. panta 7. punktu, tā tomēr ir atsaukusies uz de minimis līmeni vai robežvērtību, tātad, iespējams, uz minētajā tiesību normā paredzēto robežvērtību (skat., piemēram, Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 585/2012 (2012. gada 26. jūnijs), ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas, ievērojot Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 2. punktu, nosaka galīgo antidempinga maksājumu konkrētu Krievijas un Ukrainas izcelsmes dzelzs vai tērauda bezšuvju cauruļvadu un cauruļu importam un izbeidz termiņbeigu pārskatīšanas procedūru attiecībā uz konkrētu Horvātijas izcelsmes dzelzs vai tērauda bezšuvju cauruļvadu un cauruļu importu (OV 2012, L 174, 5. lpp.), 89. apsvērumu un Padomes Regulas (EK) Nr. 1256/2008 (2008. gada 16. decembris), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu dažu metinātu dzelzs vai neleģēta tērauda cauruļu un cauruļvadu importam, kuru izcelsme ir Baltkrievijā, Ķīnas Tautas Republikā un Krievijā, saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 384/96 5. pantā noteikto procedūru, kuru izcelsme ir Taizemē, pēc termiņa beigu pārskatīšanas saskaņā ar minētās regulas 11. panta 2. punktu, kuru izcelsme ir Ukrainā, pēc termiņa beigu pārskatīšanas saskaņā ar minētās regulas 11. panta 2. punktu un pēc starpposma pārskatīšanas saskaņā ar tās 11. panta 3. punktu, un ar ko izbeidz procedūru attiecībā uz Bosnijas un Hercegovinas un Turcijas izcelsmes attiecīgā ražojuma importu (OV 2008, L 343, 1. lpp.), 236. apsvērumu).

75      Savukārt gadījumi, kad Komisija vienkārši ir konstatējusi, ka attiecīgā importa apjoms nav nenozīmīgs pamatregulas 3. panta 4. punkta izpratnē, neatsaucoties uz šis regulas 5. panta 7. punktu vai uz de minimis līmeni vai robežvērtību, drīzāk ir reti, it īpaši tās nesenajā praksē (skat., piemēram, Komisijas Regulas (EK) Nr. 1742/2000 (2000. gada 4. augusts), ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu dažu Indijas, Indonēzijas, Malaizijas, Korejas Republikas, Taivānas un Taizemes izcelsmes polietilēntereftalāta veidu importam [neoficiāls tulkojums] (OV 2000, L 199, 48. lpp.), 105. apsvērumu, Komisijas Regulas (EK) Nr. 1472/2000 (2000. gada 6. jūlijs), ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu dažu Indijas un Korejas Republikas, Taivānas un Taizemes izcelsmes poliestera štāpeļšķiedru importam [neoficiāls tulkojums] (OV 2000, L 166, 1. lpp.), 65. apsvērumu un Komisijas Regulas (EK) Nr. 178/98 (1998. gada 23. janvāris), ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu Indijas, un Ukrainas izcelsmes kālija permanganāta importam [neoficiāls tulkojums] (OV 1998, L 19, 23. lpp.), 32. apsvērumu).

76      Tomēr, kā pamatoti norāda Komisija, tādas regulas tiesiskums, ar kuru tiek noteikti antidempinga maksājumi vai, kā šajā lietā, noslēgta procedūra, nenosakot antidempinga maksājumus, ir jānovērtē, ievērojot tiesību normas, it īpaši pamatregulas normas, nevis pamatojoties uz apgalvoto iepriekšējo Komisijas vai Padomes lēmumu pieņemšanas praksi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 18. oktobris, Crown Equipment (Suzhou) un Crown Gabelstapler/Padome, T‑351/13, nav publicēts, EU:T:2016:616, 107. punkts).

77      Attiecībā uz iepriekš 37. punktā minēto skaidrojumu Komisija pamatoti apgalvo, ka minētais dokuments nevar tikt uzskatīts par pamatnostādnēm, no kurām izrietētu tās novērtējuma brīvības pašierobežojums 138. punktā minētās judikatūras, proti, 2005. gada 25. oktobra sprieduma Groupe Danone/Komisija (T‑38/02, EU:T:2005:367) izpratnē. No šī dokumenta, kurš ir adresēts kādai PTO komitejai, izriet, ka Komisijas mērķis nebija ierobežot novērtējuma brīvību, kas tai ir atbilstoši pamatregulai, bet tikai informēt PTO struktūras par tās ierasto praksi.

78      Turklāt, tā kā pamatregulā ir noteikts, ka gadījumos, kad netiek sasniegta minētās regulas 5. panta 7. punktā paredzētā robežvērtība 1 % apmērā, izmeklēšanas attiecībā tikai uz vienu valsti gadījumā procedūra netiek uzsākta (šīs regulas 5. panta 7. punkts) un kaitējums parasti tiek uzskatīts par nenozīmīgu (šīs pašas regulas 9. panta 3. punkts), Komisijai loģiski būtu izmantot šo robežvērtību kā atsauces punktu, lai novērtētu importa apjoma nenozīmīgumu attiecīgās regulas 3. panta 4. punkta izpratnē, tomēr neuzskatot, ka minētā robežvērtība ir piemērojama saskaņā ar šo tiesību normu.

79      Turklāt divi no trim dokumentiem, kurus persona, kas iestājusies lietā, ir norādījusi iestāšanās raksta 28. punktā, pat tad, ja to konteksts atšķiras (pārskatīšanas procedūra un cēloņsakarības pārbaude), pierāda, ka Komisija jau ir parādījusi gatavību importu, kas pārstāv tirgus daļu, kura pārsniedz 1 %, uzskatīt par niecīgu, proti, nenozīmīgu (skat. it īpaši Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1342/2013 (2013. gada 12. decembris), ar ko pēc termiņbeigu pārskatīšanas atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 2. punktam atceļ antidempinga maksājumu Krievijas Federācijas izcelsmes dzelzs un tērauda trošu un tauvu importam (OV 2013, L 338, 1. lpp.), 51., 52. un 79. apsvērumu un Komisijas Regulas (EK) Nr. 540/2002 (2002. gada 26. marts), ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu dažu Indijas, Indonēzijas, Malaizijas, Korejas Republikas, Taivānas un Taizemes izcelsmes polietilēntereftalāta veidu importam [neoficiāls tulkojums] (OV 2002, L 83, 3. lpp.), 162.–166. apsvērumu).

80      Līdz ar to, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Komisija šajā lietā varēja uzskatīt, ka Serbijas izcelsmes imports ir nenozīmīgs pamatregulas 3. panta 4. punkta izpratnē, lai gan importa līmenis ir pieaudzis no 0,48 % 2013. gadā līdz 1,04 % izmeklēšanas laikposmā. Kaut arī no minētās regulas 3. panta 3. punkta izriet, ka attiecībā uz importa par dempinga cenām apjomu ir jāpārbauda, vai minētais imports ir būtiski pieaudzis vai nu absolūtā daudzumā, vai arī attiecībā pret ražošanu vai patēriņu Savienībā, gadījumā, ja – kā tas ir šajā lietā – šāds pieaugums (pat būtisks relatīvā izteiksmē) izpaužas apjomā, kas paliek nenozīmīgs, šis pieaugums nevar ietekmēt tā lēmuma tiesiskumu, kuru Komisija ir pieņēmusi, piemērojot šīs regulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu.

81      Turklāt apstrīdētās regulas 248. apsvērumā Komisija pamatoti varēja uzskatīt, ka fakts, ka Serbijas vidējās pārdošanas cenas izmeklēšanas laikposmā bija ievērojami lielākas nekā attiecīgajās četrās valstīs, apstiprina ideju, ka tik vājš importa apjoms nevar kaitēt Savienības ražošanas nozarei.

82      Šajā ziņā ir jānorāda, ka jautājums par importa apjoma nenozīmīgumu pamatregulas 3. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē (kurā ir paredzēti nosacījumi, lai vairāk nekā vienas izcelsmes valsts ražojuma importa sekas, attiecībā uz kurām vienlaicīgi notiek antidempinga izmeklēšanas, varētu tikt novērtētas kopumā) ir ne tikai jautājums par vienkārši šī apjoma daudzumu (pat relatīvā izteiksmē, salīdzinājumā ar Savienības tirgu vai attiecībā uz trešo valstu izcelsmes importa apjomu), bet ir arī par tā kvalitāti, tas ir, citiem elementiem, kas norāda uz sekām, kuras šis apjoms var radīt.

83      Jākonstatē, ka atbildē uz tiesas sēdē Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu Komisija pamatoti ir apgalvojusi, ka gadījumā, ja cenas, kas tiek saistītas ar importu no kādas valsts, kura apjoms atbilst nozīmīgākai tirgus daļai, ir lielākas, tikai šis fakts, nepastāvot vajadzībai analizēt minētās cenas padziļināti, kā to prasa prasītāja šajā lietā (skat. iepriekš 42.–44. punktu), var palielināt šī apjoma nenozīmīgumu.

84      Jāpiebilst, ka šajā lietā, cenas, kas saistītas ar Serbijas izcelsmes importu, ir lielākas nekā importa no četrām pārējām valstīm cenas visā pārbaudes laikposmā (skat. apstrīdētās regulas 4. tabulu).

85      Šādos apstākļos ir jānoraida prasītājas argumenti par otro nosacījumu (nenozīmīgs importa apjoms), un tādējādi, tā kā pamatregulas 3. panta 4. punktā paredzētie nosacījumi ir kumulatīvi, pirmais pamats jānoraida kopumā, nepastāvot vajadzībai pārbaudīt, otrkārt, vai, pamatojoties uz apstrīdētās regulas 235. un 236. apsvērumā paskaidrotajiem elementiem, Komisija varēja arī secināt, ka importa seku vērtējums kopumā nav atbilstošs, ņemot vērā konkurences nosacījumus pamatregulas 3. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un tiesību kļūdu, ciktāl Komisija uzskatīja, ka nebija “nepieciešams” paredzēt aizsardzības pasākumus pret Serbijas Republiku, un to darīja pat ar pamatojumu bez vērtējuma kopumā

86      Prasītāja apgalvo, ka, pat pieņemot, ka Komisija Serbijas izcelsmes importu un četru pārējo valstu importu pamatoti nav vērtējusi kopumā, tai esot bijis jāpārbauda, vai vienīgi Serbijas izcelsmes imports par dempinga cenām palīdzēja izraisīt būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

87      Prasītāja uzskata, ka, ievērojot it īpaši pamatregulas 16. apsvērumu, šīs regulas 9. panta 2. punkts jāinterpretē, ievērojot Savienības antidempinga regulējuma mērķi, kas ir novērst, ka trešo valstu ražotāju eksportētāju dempinga prakse rada būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

88      Ciktāl saskaņā ar pamatregulas 9. panta 3. punktu, “ja lietas izskatīšana ir uzsākta, ievērojot [minētās regulas] 5. panta 9. punktu, kaitējumu parasti uzskata par nenozīmīgu, ja attiecīgā importa apjoms ir mazāks par [šīs regulas] 5. panta 7. punktā norādītajiem apjomiem”, no šīs pašas regulas 9. panta 3. punkta nevar secināt, ka imports, kas nedaudz pārsniedz attiecīgās regulas 5. panta 7. punktā paredzēto robežvērtību 1 % apmērā, a priori var tikt uzskatīts par importu, kas rada nenozīmīgu kaitējumu. Tikai no tā var secināt, ka nenozīmīgs imports, ja tas ir mazāks par minēto robežvērtību, var tikt vai netikt uzskatīts par importu, kas rada nenozīmīgu kaitējumu.

89      Šajā ziņā pamatregulas 3. pantā ir svarīgas norādes par kaitējuma esamības noteikšanu. Prasītāja apgalvo, ka tā turklāt savos apsvērumos par papildu galīgo informācijas dokumentu, kas datēti ar 2017. gada 4. augustu, ir pieprasījusi kaitējuma saistībā ar Serbijas izcelsmes importu neatkarīgu novērtējumu.

90      Neraugoties uz to, Komisija steidzīgi esot lēmusi par jautājumu par pasākumu pret Serbijas Republiku nepieciešamību. Tā neesot pārbaudījusi, kā tai būtu bijis jādara, vai Serbijas izcelsmes imports pats par sevi varēja izraisīt ievērojamu kaitējumu, ņemot vērā dažādus pamatregulas 3. pantā pasludinātos novērtējuma elementus, proti, palielinātu dempinga starpību (38,7 %), datus par cenu un mērķa cenu samazinājumu un kopējo importa līmeņa pieaugumu (kas pieauga no 0,48 % 2013. gadā līdz 1,04 % izmeklēšanas laikposmā). No apstrīdētās regulas 240. un 248. apsvēruma skaidri izrietot, ka vienīgais Komisijas izvirzītais iemesls secināt, ka nebija nepieciešams neviens pasākums pret Serbijas izcelsmes importu, esot tāds, ka tas ir de minimis. Tas esot nepareizi, jo šis imports pārstāvot tirgus daļu 1,04 % apmērā, kas pārsniedz skaidri definēto robežvērtību 1 % apmērā.

91      Prasītāja uzskata, ka vidējās cenas, kas šajā ziņā ir minētas apstrīdētās regulas 248. apsvērumā, tikai daļēji atspoguļo situāciju, jo Serbijā vienīgais ražotājs faktiski pārdodot par cenām, kas ir salīdzināmas ar dažu citu ražotāju cenām, kuri tiek uzskatīti par tādiem, kas radījuši kaitējumu Savienības ražotājiem, un kuriem Komisija ir noteikusi antidempinga maksājumus.

92      Tam, ka Serbijas ražotājs eksportētājs, iespējams, ir “sekotājs cenai” neesot nozīmes. Kaitējumu radot cenas noteikšana, kas ir mazāka par Savienības ražošanas cenām par konkurējošiem ražojumiem. Ja Serbijas cenas faktiski ir mazākas par Savienības cenām, nav nozīmes, vai Serbijas ražotājs seko citu eksportētāju cenām (praktizējot dempinga cenas) vai tas ir izraisījis cenu pazemināšanos. Gan vienā, gan otrā gadījumā Savienības ražošanas nozarei esot nodarīts kaitējums. Tā kā ir dempings, kaitējums un cēloņsakarība, Komisijai esot bijis jānosaka maksājumi nediskriminējoši par visiem importiem neatkarīgi no to izcelsmes. Tā nevarot apgalvot, it īpaši kopš Serbijas ražotājs ir nonācis sabiedrības, kas pieder Ķīnas Tautas Republikai, kontrolē, ka Serbijas cenu problēma automātiski tiktu atrisināta, ieviešot pasākumus pret attiecīgajām četrām pārējām valstīm tāpēc, ka Serbijas ražotājs eksportētājs esot “sekotājs cenām”.

93      Serbijas izcelsmes importa pārbaudes paviršais un daļējais raksturs apstiprinot vispārējo sajūtu, ka Komisijas lēmums izbeigt procedūru attiecībā uz Serbiju nav pieņemts atbilstoši piemērojamām tiesību normām, bet pamatojoties uz citiem (politiskiem) apsvērumiem, kam tomēr nav nozīmes saistībā ar analīzi, kura ir jāveic, piemērojot pamatregulu. Turklāt tas, ka nav citu apstrīdētajā regulā norādītu iemeslu, esot LESD 296. panta pārkāpums.

94      Komisija, kuru atbalsta persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šos argumentus.

95      Atbilstoši pamatregulas 9. panta 2. punkta pirmajam teikumam, ja nav nepieciešams nekāds aizsardzības pasākums, izmeklēšana vai procedūra tiek slēgta.

96      Atbilstoši pamatregulas redakcijā, kas bija spēkā tās pieņemšanas datumā, 9. panta 3. punktam attiecībā uz procedūrām, kas sāktas saskaņā ar minētās regulas 5. panta 9. punktu, kaitējums parasti tiek uzskatīts par nenozīmīgu, ja attiecīgais imports ir mazāks par šīs regulas 5. panta 7. punktā noteiktajiem apjomiem. Šīs pašas procedūras nekavējoties tiek izbeigtas, ja tiek konstatēts, ka dempinga starpība procentos no eksporta cenas ir mazāka par 2 %, ņemot vērā to, ka izmeklēšana tiek izbeigta tikai tad, ja starpība ir mazāka par 2 %, attiecībā uz individuāliem eksportētājiem, un uz tiem turpina attiekties procedūra, un attiecībā uz tiem var tikt uzsākta jauna izmeklēšana jebkuras vēlākas pārskatīšanas laikā, kas izdarīta attiecībā uz attiecīgo valsti atbilstoši pamatregulas 11. pantam.

97      Šajā lietā prasītāja būtībā apgalvo, pirmkārt, ka lēmums izbeigt procedūru attiecībā uz Serbijas izcelsmes importu esot balstīts uz šī importa paviršu un daļēju pārbaudi un, otrkārt, ka citu iemeslu neesamība, izņemot tos, kas ir norādīti apstrīdētās regulas apsvērumos, esot LESD 296. panta pārkāpums.

98      Attiecībā uz iebildumu par LESD 296. panta pārkāpumu – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka minētajā normā prasītajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jānorāda Savienības iestādes, kas ir izdevusi attiecīgo aktu, pamatojums, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu, lai aizstāvētu savas tiesības un lai Savienības tiesa varētu veikt pārbaudi (skat. spriedumu, 2017. gada 25. janvāris, Rusal Armenal/Padome, T‑512/09 RENV, EU:T:2017:26, 139. punkts un tajā minētā judikatūra).

99      Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie vai juridiskie apstākļi, jo pamatojuma prasības ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai akta tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu tiesisko noteikumu kopumu, kas reglamentē attiecīgo jomu. Pietiek ar to, ka akta autors izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kam ir būtiska nozīme regulas kontekstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. janvāris, Rusal Armenal/Padome, T‑512/09 RENV, EU:T:2017:26, 140. punkts un tajā minētā judikatūra).

100    It īpaši iestādēm nav pienākuma paust nostāju par visiem argumentiem, ko tām ir izvirzījušas ieinteresētās personas; ir pietiekami, ka tās izklāsta faktus un juridiskos apsvērumus, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma uzbūvē (skat. spriedumu, 2017. gada 25. janvāris, Rusal Armenal/Padome, T‑512/09 RENV, EU:T:2017:26, 141. punkts un tajā minētā judikatūra).

101    Šajā lietā apstrīdētās regulas 240. apsvērumā, kas ir dempinga starpības, Serbijas izcelsmes importa apjoma un Serbijas eksporta cenu analīzes rezultāts, ir norādīts, ka “tādēļ Komisija secināja, ka Serbijas izcelsmes imports nav jāvērtē kopumā ar pārējo četru valstu izcelsmes importu”, un ka “saistībā ar šo konstatējumu, ka Serbijas izcelsmes imports ir de minimis līmenī, aizsardzības pasākumi Serbijas izcelsmes karsti velmētu plakanu tērauda velmējumu importam nav nepieciešami”, un ka “tādējādi saskaņā ar pamatregulas 9. panta 2. punktu ir jāizbeidz procedūra attiecībā uz Serbijas izcelsmes importu”.

102    Turklāt apstrīdētās regulas 248. apsvēruma pirmajā ievilkumā ir norādīts, ka “Serbijas izcelsmes importa apjomus atzina par de minimis. Tādēļ tie ir nenozīmīgi un nav atzīstami par tādiem, kas kaitē [Savienības] ražošanas nozarei”, un “tas, ka Serbijas vidējās pārdošanas cenas izmeklēšanas periodā bija ievērojami augstākas nekā četru pārējo attiecīgo valstu vidējās pārdošanas cenas, ir vēl viens rādītājs, ka šie mazie importa apjomi nevarēja kaitēt [Savienības] ražošanas nozarei”.

103    Jākonstatē, ka apstrīdētās regulas 240. un 248. apsvērumā skaidri un nepārprotami ir izklāstīts Komisijas pamatojums attiecībā uz vajadzību pieņemt aizsardzības pasākumus saistībā ar Serbijas izcelsmes importu pamatregulas 9. panta 2. punkta izpratnē.

104    Jautājums, vai Komisija varēja nolemt izbeigt procedūru attiecībā uz Serbijas izcelsmes importu, pamatojoties tikai uz elementiem, kas norādīti it īpaši apstrīdētās regulas 240. un 248. apsvērumā, vai arī šajos ietvaros tai bija jāpārbauda citi elementi, piemēram, (palielināta) dempinga starpība, dati par cenu un mērķa cenu samazinājumu un minētā importa līmeņa kopējais pieaugums un līdz ar to minētā regula jāpamato, ievērojot šos citus elementus, kas attiecas uz lietas būtību, un tādējādi jāpārbauda iebildums par šī importa paviršu un daļēju pārbaudi, kas ir atspoguļota iepriekš 97. punktā.

105    Turklāt jānorāda, ka apstrīdētās regulas 237. līdz 239. apsvērumā Komisija tieši ir pamatojusi to, ka nav ņemti vērā dati par Serbijas ražotāju eksportētāju cenu un mērķa cenu samazinājumu. Attiecībā uz pēdējā minētā dempinga starpību un kopējo importa līmeņa pieaugumu no minētās regulas 230. apsvēruma un 3. tabulas izriet, ka, pirmkārt, Komisija apzinājās faktu, ka minētās starpības pārsniedza de minimis robežvērtību, kas noteikta pamatregulas 9. panta 3. punktā, un, otrkārt, ka tā minēto pieaugumu nav atstājusi bez uzmanības.

106    Iebildums par LESD 296. panta pārkāpumu tādēļ ir jānoraida.

107    Attiecībā uz iebildumu par Serbijas izcelsmes importa paviršu un daļēju pārbaudi no apstrīdētās regulas 240. apsvēruma un 2. panta izriet, ka Komisijas lēmums izbeigt antidempinga procedūru par Serbijas izcelsmes importu ir pamatots ar pamatregulas 9. panta 2. punktu un ar secinājumu, ka “Serbijas izcelsmes imports ir de minimis līmenī”.

108    Apstrīdētās regulas 248. apsvērumā Komisija ir piebildusi, ka “tas, ka Serbijas vidējās pārdošanas cenas izmeklēšanas periodā bija ievērojami augstākas nekā četru pārējo attiecīgo valstu vidējās pārdošanas cenas, ir vēl viens rādītājs, ka šie mazie importa apjomi nevarēja kaitēt [Savienības] ražošanas nozarei”.

109    Kaut arī tas var šķist “pavirši un daļēji” it īpaši tādēļ, ka lēmums, ko Komisija ir pieņēmusi atbilstoši pamatregulas 9. panta 2. punktam, ir balstīts uz tiem pašiem elementiem, kas ir lēmuma, kuru tā pieņēmusi atbilstoši pēdējās minētās regulas 3. panta 4. punktam, pamatā, tas apstrīdētās regulas 2. pantu nepadara prettiesisku šādu iemeslu dēļ.

110    Pamatregulas 9. panta 2. punktā ir noteikts, ka izmeklēšana vai procedūra ir izbeigta, “ja aizsardzības pasākumi nav nepieciešami”, neprecizējot apstākļus, kuros ir jāuzskata, ka ir šāds gadījums.

111    Tādējādi pamatregulas 9. panta 2. punktā ir atstāta noteikta novērtējuma brīvība Komisijai.

112    Turklāt, kā jau iepriekš ir norādīts 68. punktā, no patstāvīgās judikatūras izriet, ka kopējās tirdzniecības politikas jomā, tostarp tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, it īpaši, nosakot kaitējumu (kam atbilstoši pamatregulas 3. panta 1. punktam ir jābūt nozīmīgam), Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un juridisko situāciju sarežģītības dēļ. Tātad Savienības tiesai ir jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras.

113    Protams, principā jautājums par to, vai konkrētā gadījumā ir vai nav jānosaka antidempinga maksājums, ir jāpamato ar detalizētu analīzi, tostarp par dempinga esamību (pamatregulas 2. pants) un kaitējuma esamību (minētās regulas 3. pants).

114    Tomēr no pamatregulas teksta izriet, ka šāda detalizēta analīze nav vajadzīga vienmēr un ka izmeklēšana vai procedūra var būt jāizbeidz, tostarp pamatojoties tikai un vienīgi uz dempinga starpību vai importa apjomiem. Atbilstoši pamatregulas 9. panta 3. punktam procedūras nekavējoties tiek izbeigtas, ja tiek konstatēts, ka dempinga starpība procentos no eksporta cenas ir mazāka par 2 %. Atbilstoši šai pašai tiesību normai kaitējums parasti tiek uzskatīts par nenozīmīgu tad, ja attiecīgais imports ir mazāks par šīs regulas 5. panta 7. punktā noteiktajiem apjomiem.

115    Šajā lietā, pirmkārt, no apstrīdētās regulas 240. un 248. apsvēruma izriet, ka tas tieši vienam no šiem elementiem, proti, Serbijas izcelsmes importa apjomam, bija centrālā loma Komisijas pamatojumā.

116    Otrkārt, no apstrīdētās regulas 232. apsvēruma izriet, ka Serbijas izcelsmes importa apjoms izmeklēšanas laikposmā pārstāvēja tirgus daļu 1,04 % apmērā.

117    Tirgus daļa 1,04 % apmērā izmeklēšanas laikposmā, kuras faktisko pareizību prasītāja nav apstrīdējusi, ir ļoti tuva robežvērtībai (1 %), līdz kurai trešās valsts izcelsmes importa izraisītais kaitējums atbilstoši pamatregulas 9. panta 3. punktam, skatītam kopā ar minētās regulas 5. panta 7. punktu, parasti tiek uzskatīts par nenozīmīgu.

118    Turklāt, kā jau ir norādīts iepriekš 108. punktā (skat. arī iepriekš 57., 58. un 81. punktu), no apstrīdētās regulas izriet (skat. 235., 236. un 248. apsvērumu), ka Serbijas vidējās pārdošanas cenas ir lielākas nekā attiecīgo četru pārējo valstu pārdošanas cenas un ka šajā ziņā Komisija ir uzskatījusi – šis fakts apstiprina ideju, ka tik vājš importa līmenis nevar nodarīt kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

119    No minētā izriet, ka pretēji tam, ko varētu secināt vienīgi no apstrīdētās regulas 240. apsvēruma, secinājums, ka nebija nepieciešams pieņemt aizsardzības pasākumus attiecībā pret Serbijas izcelsmes importu, neesot balstīts vienīgi uz šī importa “de minimis” līmeni, bet uz mijiedarbību starp šo elementu un iepriekš 118. punktā izklāstīto.

120    Jākonstatē, ka iepriekš 83. un 84. punktā izklāstītajiem iemesliem analoģisku iemeslu dēļ, pamatojoties uz šo mijiedarbību, Komisija varēja pamatoti secināt, ka nav nepieciešams pieņemt aizsardzības pasākumus pret importu, kura apjoms, protams, pārsniedza pamatregulas 9. panta 3. punktā paredzēto robežvērtību, bet, kā šajā lietā, saglabājās ļoti tuvs šai robežvērtībai.

121    Šādos apstākļos nav pierādīts, ka Komisija būtu pārsniegusi novērtējuma brīvību, kas tai ir saistībā ar pamatregulas 9. panta 2. punkta piemērošanu.

122    Turklāt jānoraida iebildums par Serbijas izcelsmes importa paviršu un daļēju pārbaudi, un tātad otrais pamats ir jānoraida pilnībā kā nepamatots.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz pamatregulas 20. panta 2. punkta pārkāpumu, prasītājas tiesību uz informāciju un tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kā arī uz Pamattiesību hartas 41. pantā paredzēto tiesību uz labu pārvaldību neievērošanu, Komisijai atsakoties paziņot Serbijas eksportētājam datus par cenu un mērķa cenu samazinājumu

123    Vispirms prasītāja uzsver, ka pamatregulas 3. panta 3. punktā esot norādīts, ka cenas samazinājums ir elements, kas jāņem vērā, lai novērtētu importa par dempinga cenām ietekmi uz kaitējuma noteikšanu. Tādējādi cenu samazinājums un mērķa cenu samazinājums esot atbilstoši elementi, lai atbildētu uz jautājumu, vai pasākumi pret Serbijas Republiku ir “nepieciešami” minētās regulas 9. panta 2. punkta izpratnē.

124    Prasītāja norāda, ka vairākkārt ir lūgusi paziņot attiecīgos elementus, tas ir, 2017. gada 10. aprīlī pēc informācijas dokumenta, kurā ir norādīts, ka procedūra pret Serbijas Republiku var tikt izbeigta tādēļ, ka Serbijas ražotājs eksportētājs ir “sekotājs cenai”, 2017. gada 2. maijā saistībā ar apsvērumiem par minēto informācijas dokumentu un 2017. gada 30. maijā vēstulē, kas adresēta komandai, kura Komisijā nodarbojas ar lietu. Tā uzsver, ka 2017. gada 7. augusta apsvērumos par galīgo informāciju tā esot atkārtojusi argumentu, ka Serbijas Republikas izslēgšana juridiski neesot pamatota, jo Serbijas izcelsmes imports neesot de minimis tāpēc, ka tas pārsniedzot likumā noteikto robežvērtību 1 % apmērā, un ka Komisija neesot paziņojusi pierādījumus, kas pamatotu secinājumu, ka Serbijas ražotājs eksportētājs ir “sekotājs cenai”, uz kuru tā pamatojas, lai izbeigtu procedūru pret Serbijas Republiku.

125    Turklāt prasītāja apgalvo, ka 2017. gada 4. maija uzklausīšanā uzklausīšanas amatpersona tika paudusi piekrišanu attiecībā uz tās lūgumu paziņot kaitējuma starpības aprēķinus un “Serbijas cenu samazinājumu”. Ziņojumā par 2017. gada 27. jūlija noklausīšanos turklāt ir norādīts, ka “attiecībā uz [Serbijas Republikas] izslēgšanu uzklausīšanas amatpersonai nav izdevies saprast, kādu iemeslu dēļ dati par cenu samazinājumu Serbijai nav paziņoti, kaut arī tie ražošanas nozarei palīdzētu saprast lēmuma pamatā esošos iemeslus”.

126    Neraugoties uz to, Komisija sistemātiski esot atteikusies paziņot attiecīgos elementus visas procedūras laikā, kuras rezultātā ir pieņemta apstrīdētā regula.

127    Pamatojums, kas attaisno atteikumu paziņot “Serbijas cenu samazinājuma” aprēķinu, kas ietverts apstrīdētās regulas 238. apsvērumā, esot kļūdains divu iemeslu dēļ.

128    Pirmkārt, vidējo cenu paziņošana nevarot aizstāt datus par samazinājumu. Samazinājums esot izdarīts, pamatojoties uz [salīdzinājumu] “ražojums pret ražojumu” (RKN pret RKN), kas ļauj salīdzināt cenas precīzi. Lielākas vidējās cenas, kas ir izklāstītas apstrīdētās regulas 235. apsvērumā, varot vai nu parādīt to, ka Serbijas importam cenas un mērķa cenas ir samazinātas mazāk nekā četru pārējo valstu importam, vai arī ka vērtības diapazons ir lielāks Serbijas eksportam, bet tas nav konstatēts, jo prasītā cenu un mērķa cenu samazinājuma analīze nav paziņota. Nav iespējams zināt, vai Komisija ir salīdzinājusi līdzīgus ražojumus, ja nav pieejams salīdzinājuma “ražojums pret ražojumu” sīkāks sadalījums.

129    Otrkārt, iemesls, kura dēļ Komisija nesliecās uz cenu samazinājumu izmeklēšanas laikposmā, neesot savienojams ar apstrīdētās regulas 235. un 236. apsvērumā norādīto pamatojumu, kurā minētā iestāde precīzi esot balstījusies uz vidējām cenām izmeklēšanas laikposmā, lai kļūdaini secinātu, ka Serbijas importa apjoms ir nenozīmīgs un ka Serbijas ražotājs eksportētājs ir “sekotājs cenām”.

130    Turklāt Komisija nevarot pamatoti apgalvot, ka nebija nepieciešams izpaust datus par cenu samazinājumu un mērķa cenu samazinājumu, jo tā tās nav ņēmusi vērā. Šāda nostāja tiesības uz aizstāvību padara iluzoras, lai arī to ievērošanai ir vislielākā nozīme antidempinga izmeklēšanu procedūrās. Prasītāja uzskata, ka ir iespējama analoģija ar izmeklēšanām konkurences jomā, kurā Savienības tiesa uzskatīja, ka Komisija viena pati nav tiesīga izlemt, vai attiecīgais uzņēmums var tikt atbrīvots no atbildības, pamatojoties uz dokumentiem. Procesuālo tiesību vienlīdzības princips un tā izpausme konkurences lietās, vienlīdzība attiecībā uz informētības līmeni, kādam ir jābūt Komisijai un aizstāvībai, prasa, lai uzņēmums, attiecībā uz kuru notiek izmeklēšana, varētu novērtēt dokumentu pierādījuma spēku.

131    Prasītāja uzskata, ka attiecīgās informācijas paziņošana un šīs informācijas objektīva pārbaude novestu pie atšķirīga rezultāta. Tā apgalvo, ka tad, ja tā būtu varējusi iepazīties ar “Serbijas cenu samazinājuma” aprēķiniem, tā būtu varējusi atspēkot apgalvojumu, ka ražotājs eksportētājs ir “sekotājs cenai”, parādot, ka kaitējums, ko pēdējais minētais ir radījis Savienības ražošanas nozarei, nav nenozīmīgs pamatregulas 9. panta 3. punkta izpratnē. Tā apgalvo, ka tā būtu varējusi izmanot šo informāciju, lai Komisijai izklāstītu izšķirošus argumentus, apgalvojot, ka norādītā pieeja esot kļūdaina un to nepamatojot publiskajā lietā iekļautie pierādījumi.

132    Prasītāja piebilst, ka tā arī varēja informēt dalībvalstis par savām bažām. Vispirms jānorāda, ka pēdējie minētie ir pauduši bezprecedenta atrunu pakāpi attiecībā uz Komisijas priekšlikumu šajā lietā – priekšlikumu, ko, piemērojot pamatregulas 15. panta 1. punktu, izveidotā komiteja sākotnēji noraidīja ar kvalificētu balsu vairākumu.

133    Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd šos argumentus.

134    Atbilstoši pamatregulas 20. panta 2. punktam minētā panta 1. punktā norādītie lietas dalībnieki, tostarp sūdzības iesniedzēji, var pieprasīt galīgo informāciju par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata paredzēts ieteikt iestādei galīgos pasākumus vai izbeigt izmeklēšanu vai lietas izskatīšanu, neieviešot pasākumus, un īpaša uzmanība esot jāvelta informācijai par faktiem vai apsvērumiem, kas atšķiras no tiem, kurus izmantoja, ieviešot pagaidu pasākumus.

135    Šajā gadījumā no apstrīdētās regulas 228. līdz 240. (un 248.) apsvēruma izriet, ka Komisijas secinājums, pirmkārt, par to, ka Serbijas izcelsmes imports nav jāvērtē kopumā ar importu no četrām pārējām valstīm, un, otrkārt, ka procedūra ir jāizbeidz attiecībā uz Serbijas izcelsmes importu, ir balstīts uz trim iepriekš 52. punktā minētajiem apsvērumiem.

136    No Vispārējā tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka prasītāja tika informēta par šiem apsvērumiem gan 2017. gada 4. aprīlī ar informācijas dokumentu (skat. šī dokumenta 129. līdz 137. punktu, kas lietai pievienots kā prasības pieteikuma A.30 pielikums), gan 2017. gada 17. jūlijā galīgās informācijas ietvaros (skat. galīgās informācijas 188. līdz 195. punktu, kas lietā iekļauts kā prasības pieteikuma A.31 pielikums), un ka tai bija iespēja administratīvās procedūras laikā pienācīgi paust savu viedokli par šiem apsvērumiem un atbilstību (it īpaši skat. apstrīdētās regulas 23., 24. un 32. apsvērumu).

137    No minētā izriet, ka saskaņā ar pamatregulas 20. panta 2. punktu prasītāja tika informēta par būtiskiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata bija paredzēts ieteikt izbeigt procedūru attiecībā uz Serbijas izcelsmes importu, nenosakot pasākumus, ka tai bija iespējams pienācīgi paust savu viedokli un ka tātad tās tiesības uz aizstāvību šajā lietā ir ievērotas.

138    Šajā ziņā jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana nevar likt Savienības iestādēm ievērot ieinteresētās personas viedokli. Ieinteresētās personas viedokļa iesniegšanas lietderīgums prasa vienīgi, lai būtu bijusi iespēja šo viedokli iesniegt savlaicīgi – tā, lai Savienības iestādes ar pienācīgu vērību varētu ar to iepazīties un izvērtēt tā atbilstību pieņemamā akta saturam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. decembris, Crown Equipment (Suzhou) un Crown Gabelstapler/Padome, T‑643/11, EU:T:2014:1076, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    Turklāt no iepriekš minētā izriet, ka Komisija varēja, nepieļaudama kļūdu, izbeigt procedūru attiecībā uz Serbijas izcelsmes importu, pamatojoties vienīgi uz iepriekš 52. punktā minētajiem apsvērumiem.

140    Prasītājas argumentācija par analoģiju ar judikatūru konkurences jomā, konkrētāk, 1995. gada 29. jūnija spriedumu ICI/Komisija (T‑36/91, EU:T:1995:118), kura 111. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka “Komisijai nav jālemj, vai dokumenti, kas iegūti attiecīgo lietu izmeklēšanas laikā, var atbrīvot no atbildības attiecīgos uzņēmumus”, ka “procesuālo tiesību vienlīdzības princips un tā izpausme konkurences lietās, vienlīdzība attiecībā uz informētības līmeni, kādam ir [jābūt] Komisijai un aizstāvībai, prasa, lai [attiecīgais uzņēmums], attiecībā uz kuru notiek izmeklēšana, varētu novērtēt dokumentu, ko Komisija nav pievienojusi paziņojumam par iebildumiem, pierādījuma spēku”, un ka nevar piekrist, ka “Komisijai, lemjot par pārkāpumu, vienai pašai ir [attiecīgie] dokumenti un tātad tā vienpersoniski var izlemt tos izmantot vai neizmantot pārkāpuma konstatēšanai, bet prasītājai tiem nebija piekļuves un tātad tā nevarēja pieņemt atbilstoši lēmumu tos izmantot vai neizmantot savai aizstāvībai”, ir jānoraida.

141    Protams, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka prasības, kas rodas no tiesību uz aizstāvību ievērošanas, ir jāievēro ne tikai procedūrās, kuru rezultātā var piemērot sankcijas, bet arī tajās izmeklēšanas procedūrās, kas notiek pirms antidempinga regulu pieņemšanas, kuras var skart attiecīgos uzņēmumus tieši un individuāli un radīt tiem nelabvēlīgas sekas. Konkrētāk, paziņojot informāciju ieinteresētajiem uzņēmumiem izmeklēšanas procedūras gaitā, lai tiktu ievērotas to tiesības uz aizstāvību, šiem uzņēmumiem šī procesa laikā ir jādod iespēja pienācīgi paust savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu pareizību un atbilstību un par pierādījumiem, ko izmantojusi Komisija, pamatojot savus apgalvojumus par dempinga esamību un tā radītajiem zaudējumiem (skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑301/16, EU:T:2019:234, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

142    Tomēr šajā gadījumā ne prasītāja, ne katrā ziņā tās dalībnieki neatrodas salīdzināmā situācijā ar uzņēmumu, kuram, iespējams, tiks uzlikta sankcija vai antidempinga maksājums. No minētā izriet, ka tā nevar pamatoti izsecināt savu argumentu no tās minētās judikatūras.

143    Attiecībā uz apgalvoto labas pārvaldības principa neievērošanu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka administratīvā procedūrā aizsardzības jomā pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Savienības dalībvalstis, Komisijai ir jāievēro Savienības pamattiesības, tostarp tiesības uz labu pārvaldību, kas paredzētas Pamattiesību hartas 41. pantā. Judikatūras atziņa par labas pārvaldības principu ir tāda, ka gadījumos, kad Savienības iestādēm ir novērtējuma brīvība, Savienības tiesību sistēmā nodrošināto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme. Viena no šīm garantijām tostarp ir kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus izskatāmās lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. janvāris, Rusal Armenal/Padome, T‑512/09 RENV, EU:T:2017:26, 189. punkts un tajā minētā judikatūra).

144    Iepriekš 113. un 114. punktā jau ir norādīts, ka, lai arī principā lēmums par jautājumu, vai konkrētā gadījumā ir vai nav jānosaka antidempinga maksājums, ir jāpamato ar detalizētu analīzi tostarp par dempinga pastāvēšanu (pamatregulas 2. pants) un kaitējuma esamību (minētās regulas 3. pants), šāda detalizēta analīze netiek prasīta vienmēr un izmeklēšanas vai procedūras izbeigšana var tostarp notikt, pamatojoties vienīgi uz dempinga starpību vai importa apjomiem.

145    Šajā lietā no otrā pamata pārbaudes izriet, ka Komisija pamatoti ir nolēmusi izbeigt procedūru attiecībā uz Serbijas izcelsmes importu, pamatojoties vienīgi uz importa apjomiem un datiem par vidējām pārdošanas cenām, neanalizējot datus par cenu un mērķa cenu samazinājumu.

146    Tātad jākonstatē, ka Komisija ir pārbaudījusi visus elementus, kas attiecas uz šo lietu, un tādējādi nav pārkāpusi labas pārvaldības principu.

147    Tātad arī trešais pamats ir jānoraida.

148    Šo secinājumu neatspēko Serbijas Republikas cenu un mērķa cenu samazinājuma robežas, ko prasītāja prasa iesniegt. Šāds lūgums tātad arī ir jānoraida.

149    Līdz ar to prasība ir jānoraida kopumā, nelemjot par tās pieņemamību.

 Par tiesāšanās izdevumiem

150    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

151    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai papildus savu tiesāšanās izdevumu segšanai jāpiespriež atlīdzināt Komisijas un personas, kas ir iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus atbilstoši to prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Eurofer, Association Européenne de l’Acier, AISBL, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati un atlīdzina Eiropas Komisijas un HBIS Group Serbia Iron & Steel LLC Belgrade tiesāšanās izdevumus.

Collins

Barents

Passer

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2020. gada 12. martā.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.