VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

2019. gada 7. novembrī (*)

Institucionālās tiesības – Eiropas Parlaments – Lēmums, ar kuru par neatbilstīgiem atzīti daži politiskās partijas izdevumi saistībā ar 2015. gada dotācijām – Lēmums, ar kuru piešķirta dotācija par 2017. gadu un paredzēts priekšfinansējums 33 % apmērā no dotācijas maksimālās summas un pienākums sniegt bankas garantiju – Objektivitātes pienākums – Tiesības uz aizstāvību – Finanšu regula – Finanšu regulas piemērošanas noteikumi – Regula (EK) Nr. 2004/2003 – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme

Lietā T‑48/17

Alliance for Direct Democracy in Europe ASBL (ADDE), Brisele (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja L. Defalque un L. Ruessmann, vēlāk M. Modrikanen un visbeidzot – Y. Rimokh, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv C. Burgos un S. Alves, pārstāves,

atbildētājs,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt, pirmkārt, Parlamenta 2016. gada 21. novembra lēmumu, ar kuru par neatbilstīgiem atzīti daži izdevumi saistībā ar 2015. gada dotāciju, un, otrkārt, Parlamenta 2016. gada 12. decembra lēmumu FINS‑2017‑13 par dotācijas piešķiršanu prasītājai attiecībā uz 2017. gadu, ciktāl ar minēto lēmumu priekšfinansējums ir aprobežots ar 33 % no dotācijas maksimālās summas, paredzot nosacījumu, ka tiek sniegta bankas garantija,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins] (referents), tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva], R. Barentss [R. Barents], J. Pasers [J. Passer] un G. De Bāre [G. De Baere],

sekretārs: F. Ollers [F. Oller], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2019. gada 8. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja Alliance for Direct Democracy in Europe ASBL (ADDE) ir Eiropas līmeņa politiskā partija Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 2004/2003 (2003. gada 4. novembris) par noteikumiem, kas attiecas uz Eiropas līmeņa politiskajām partijām un to finansēšanu (OV 2003, L 297, 1. lpp.), 2. panta 3. punkta izpratnē.

2        2014. gada 30. septembrī prasītāja saskaņā ar Regulas Nr. 2004/2003 4. pantu iesniedza pieteikumu par finansējumu no Eiropas Savienības vispārējā budžeta attiecībā uz 2015. finanšu gadu.

3        2014. gada 15. decembra sanāksmē Eiropas Parlamenta Prezidijs pieņēma Lēmumu FINS‑2015‑14, ar kuru prasītājai tika piešķirta dotācija par maksimālo summu 1 241 725 EUR apmērā attiecībā uz 2015. finanšu gadu.

4        2016. gada 18. aprīlī ārējais revidents sagatavoja revīzijas ziņojumu, kurā attiecībā uz 2015. finanšu gadu uzskatīja par neatbilstīgiem izdevumus 157 935,05 EUR apmērā.

5        Kopš 2016. gada maija Parlamenta dienesti veica papildu pārbaudes. Pēc šīm pārbaudēm 2016. gada 23. maijā Parlaments nosūtīja prasītājai vēstuli, informējot to par sava prezidija 2016. gada 9. maija lēmumu, kurā precizēti tautas nobalsošanas kampaņu finansēšanas aizlieguma interpretācijas kritēriji.

6        2016. gada 26. un 27. septembrī Parlamenta dienesti veica inspekcijas apmeklējumu prasītājas telpās.

7        2016. gada 30. septembrī prasītāja iesniedza pieteikumu par finansējumu no Eiropas Savienības vispārējā budžeta attiecībā uz 2017. finanšu gadu.

8        Ar 2016. gada 14. oktobra vēstuli Parlamenta finanšu ģenerāldirektors informēja prasītāju, ka saistībā ar ārējās revīzijas ziņojumu un Parlamenta dienestu veiktajām papildu pārbaudēm daži izdevumi ir tikuši atzīti par neatbilstīgiem attiecībā uz 2015. finanšu gadu. Prasītāja tika aicināta iesniegt savus apsvērumus ne vēlāk kā 2016. gada 4. novembrī.

9        2016. gada 2. novembrī prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Parlamenta finanšu ģenerāldirektora 2016. gada 14. oktobra vēstuli. Turklāt tā lūdza to uzklausīt Parlamenta Prezidija sanāksmē, kas bija paredzēta, lai pieņemtu lēmumu par nobeiguma ziņojumu, kuru prasītāja bija iesniegusi attiecībā uz 2015. finanšu gadu.

10      2016. gada 10. novembrī Parlamenta ģenerālsekretārs aicināja Parlamenta Prezidiju par nobeiguma ziņojumu, kuru prasītāja bija iesniegusi attiecībā uz 2015. finanšu gadu, pieņemt lēmumu, atzīstot dažus izdevumus par neatbilstīgiem.

11      2016. gada 21. novembra sanāksmē Parlamenta Prezidijs izskatīja nobeiguma ziņojumu, kuru prasītāja bija iesniegusi attiecībā uz 2015. finanšu gadu pēc tās kontu slēgšanas attiecībā uz minēto finanšu gadu. Prezidijs atzina summu 500 615,55 EUR apmērā par neatbilstīgu un noteica prasītājai piešķirtās gala dotācijas summu 820 725,08 EUR apmērā. Līdz ar to tas pieprasīja prasītājai atmaksāt summu 172 654,92 EUR apmērā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums par 2015. finanšu gadu”).

12      2016. gada 5. decembrī Parlamenta ģenerālsekretārs aicināja Prezidiju pieņemt lēmumu par pieteikumiem par finansēšanu no Eiropas Savienības vispārējā budžeta attiecībā uz 2017. finanšu gadu, kurus bija iesniegušas vairākas Eiropas politiskās partijas un Eiropas politiskie fondi, tostarp prasītāja.

13      2016. gada 12. decembra sanāksmē Eiropas Parlamenta Prezidijs pieņēma Lēmumu FINS‑2017‑13, ar kuru prasītājai tika piešķirta dotācija par maksimālo summu 1 102 642,71 EUR apmērā attiecībā uz 2017. finanšu gadu un kurā bija paredzēts, ka priekšfinansējums ir aprobežots ar 33 % no dotācijas maksimālās summas, turklāt ar nosacījumu, ka pēc pirmā pieprasījuma tiek sniegta bankas garantija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums par 2017. finanšu gadu”). Šis lēmums tika parakstīts un paziņots prasītājai 2016. gada 15. decembrī.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

14      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 27. janvārī, prasītāja cēla šo prasību.

15      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītāja iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu. Minētais pieteikums tika noraidīts ar 2017. gada 14. marta rīkojumu ADDE/Eiropas Parlaments (T‑48/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:170). Lēmuma pieņemšana par tiesāšanās izdevumiem saistībā ar minēto tiesvedību tika atlikta.

16      Pēc tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanas prasītāja tika uzaicināta uz tiesas sēdi, ko sākotnēji bija paredzēts noturēt 2018. gada 6. jūnijā, bet kas tika atlikta prasītājas pārstāvja prombūtnes dēļ.

17      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 30. jūlijā, prasītāja, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 147. pantu, iesniedza pieteikumu par juridisko palīdzību. Parlamenta sniegto apsvērumu gaismā un pēc tam, kad prasītājai tikuši uzdoti daži jautājumi un tai tika lūgts iesniegt noteiktus dokumentus Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, Vispārējā tiesa ar 2019. gada 5. februāra rīkojumu ADDE/Eiropas Parlaments (T‑48/17 AJ, nav publicēts) noraidīja pieteikumu par juridisko palīdzību.

18      Pēc tam, kad prasītāja bija norīkojusi jaunu pārstāvi, lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2019. gada 8. maija tiesas sēdē.

19      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, ciktāl ar to priekšfinansējums tika aprobežots ar 33 % no dotācijas maksimālās summas, turklāt ar nosacījumu, ka tiek sniegta bankas garantija;

–        piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

20      Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu

21      Pamatojot prasību atcelt lēmumu, ar kuru par neatbilstīgiem tika atzīti daži izdevumi attiecībā uz 2015. finanšu gadu, prasītāja izvirza trīs pamatus, kas attiecas, pirmkārt, uz labas pārvaldības principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, otrkārt, Regulas Nr. 2004/2003 7.–9. panta pārkāpumu un, treškārt, samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu.

22      Tā kā prasības pieteikumā nav iekļauta nekāda argumentācija, ar kuru tiktu izvērsts trešais prasības pamats, kas tātad ir formulēts abstrakti, minētais pamats ir nepieņemams, jo ar vienkāršu atsauci uz kādu Savienības tiesību principu, kura pārkāpums tiek apgalvots, nenorādot šī apgalvojuma pamatā esošus faktiskos un tiesiskos apstākļus, nav izpildītas Reglamenta 76. panta d) punktā izvirzītās prasības (spriedums, 2007. gada 3. maijs, Spānija/Komisija, T‑219/04, EU:T:2007:121, 89. punkts).

 Par apgalvoto labas pārvaldības principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

23      Pirmais pamats, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, ir iedalāms divās daļās. Ar šī pamata pirmo daļu prasītāja apgalvo, ka Parlaments esot pārkāpis labas pārvaldības principu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantu, ciktāl, ņemot vērā Parlamenta Prezidija sastāvu, apstrīdētais lēmums par 2015. finanšu gadu neesot uzskatāms nedz par taisnīgu, nedz objektīvu. It īpaši tā norāda, ka šajā prezidijā, kuru veido Parlamenta priekšsēdētājs un četrpadsmit priekšsēdētāja vietnieki, ir tikai viens pārstāvis no tā sauktajām “eiroskeptiķu” partijām. Tāpēc, ņemot vērā tā sastāvu, minētais prezidijs nevarot nodrošināt Eiropas politiskajām partijām un ar to saistītajām politiskajiem fondiem piešķirto līdzekļu neatkarīgu un objektīvu uzraudzību. To turklāt apstiprinot fakts, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 (2014. gada 22. oktobris) par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu (OV 2014, L 317, 1. lpp.) 6. pantu šim nolūkam ir tikusi izveidota neatkarīga iestāde.

24      Turklāt prasītāja apgalvo, ka Ulrike Lunačeka  [Ulrike Lunacek] kundze, Parlamenta priekšsēdētāja vietniece, kas pieder pie Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas un kas ir Parlamenta Prezidija locekle, pirms sanāksmes, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums par 2015. finanšu gadu, ir publiski nākusi klajā ar paziņojumiem, kas liecinot par viņas naidīgumu un neobjektivitāti attiecībā pret prasītāju.

25      Pirmā pamata, kas izvirzīts, lai pamatotu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, otrajā daļā prasītāja norāda uz tiesību uz aizstāvību, it īpaši Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā un tolaik spēkā esošā Parlamenta Reglamenta 224. pantā garantēto tiesību tikt uzklausītam, pārkāpumu. Tā norāda, ka tās 2016. gada 2. novembra rakstveida apsvērumi neesot tikuši darīti zināmi Parlamenta Prezidijam. Pēc prasītājas domām, rakstā, ko Parlamenta ģenerālsekretārs bija adresējis minētajam prezidijam, bija tikai minēts, ka šie apsvērumi ir pieejami pēc pieprasījuma. Tāpat prasītāja apgalvo, ka, neraugoties uz šajā nolūkā izdarīto pieprasījumu, tā nav tikusi uzaicināta, lai šis prezidijs to uzklausītu sanāksmē, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums par 2015. finanšu gadu. Visbeidzot tā norāda, ka apstrīdētais lēmums par 2015. finanšu gadu bija pieņemts un parakstīts jau pirms Parlamenta Prezidija 2016. gada 21. novembra sanāksmes, ņemot vērā, ka šis lēmums tai tika pārsūtīts pa elektronisko pastu pirms paredzētā šīs sanāksmes beigu brīža.

26      Replikas rakstā prasītāja piebilst, ka tās 2016. gada 2. novembra rakstveida apsvērumus neņēma vērā, nekomentēja un neatspēkoja Parlamenta finanšu ģenerāldirektors vai Parlamenta ģenerālsekretārs savā Parlamenta Prezidijam adresētajā rakstā. Prasītājas ieskatā, tai adresētā minētā finanšu ģenerāldirektora 2016. gada 14. oktobra vēstule un Parlamenta Prezidijam adresētais minētā ģenerālsekretāra 2016. gada 10. novembra raksts esot identiski. Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītāja uzskata, ka esot pārkāptas tās tiesības uz to, lai viņu uzklausītu kompetentā institūcija, proti, šis prezidijs.

27      Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

28      Attiecībā uz labas pārvaldības principa pārkāpumu Parlaments apgalvo, ka prasītāja nesniedz nevienu pierādījumu par apgalvoto tā prezidija neobjektivitāti. Turklāt minētā prezidija kompetence pieņemt lēmumus par Eiropas politisko partiju finansēšanu izrietot no tolaik spēkā esošā Parlamenta Reglamenta 224. panta un grozītā Parlamenta Prezidija Lēmuma (2004. gada 29. marts), ar ko paredz īstenošanas kārtību Regulai Nr. 2004/2003 (OV 2014, C 63, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Prezidija 2004. gada 29. marta lēmums”), 4. panta, un prasītāja neesot izvirzījusi nevienu iebildi par šo tiesību normu prettiesiskumu. Papildus tam Parlaments atzīmē, ka Regula Nr. 1141/2014 nav piemērojama šajā lietā un ka katrā ziņā kompetence pieņemt lēmumus par finansējuma pieteikumiem joprojām ir Parlamentam, nevis ar minēto regulu izveidotajai neatkarīgajai iestādei.

29      Atbildes rakstā uz repliku Parlaments norāda, ka prasītājas apgalvojumi par tā prezidija locekļa objektivitātes trūkumu attiecas tikai uz vienu šīs institūcijas locekli. Turklāt, Parlamenta skatījumā, attiecīgie paziņojumi neliecina par objektivitātes trūkumu, bet vienīgi norāda uz to, ka šis loceklis jau bija izvērtējis jautājumu un bija lēmis, kā viņš balsos minētā prezidija sanāksmē.

30      Saistībā ar apgalvojumu par tiesību uz aizstāvību un tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu Parlaments norāda, ka prasītāja ir tikusi aicināta sniegt savus apsvērumus par apstākli, ka vairāki izdevumi varētu tikt atzīti par neatbilstīgiem attiecībā uz 2015. finanšu gadu, un ka tā tos ir sniegusi 2016. gada 2. novembrī. Parlaments norāda, ka tā finanšu ģenerāldirektors izskatīja šos apsvērumus un secināja, ka tie nevar atspēkot konstatējumu par attiecīgo izdevumu neatbilstību. Turklāt tas norāda, ka tās ģenerālsekretāra 2016. gada 10. novembra rakstā, ar kuru tā prezidijs tika aicināts pieņemt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, bija ietverta skaidra atsauce uz minētajiem apsvērumiem. Tas arī norāda, ka minētajā rakstā bija piebilsts, ka ar šiem apsvērumiem pēc pieprasījuma var iepazīties tā sekretariātā. Visbeidzot saistībā ar apgalvojumu, ka minētais lēmums tika pieņemts un parakstīts pirms šī prezidija sanāksmes, Parlaments apgalvo, ka, lai gan šis lēmums bija sagatavots pirms minētās sanāksmes, tas tika nosūtīts prasītājai tikai pēc tam, kad prezidijs to bija izvērtējis un pieņēmis.

31      Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms ir jāizskata pirmā prasības pamata, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, otrā daļa.

32      Saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu tiesības uz labu pārvaldību ietver tostarp ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms attiecībā uz to tiek veikts individuāls pasākums, kas to nelabvēlīgi ietekmē.

33      Saskaņā ar tolaik spēkā esošā Parlamenta Reglamenta 224. panta 3. punktu Parlamenta Prezidijs pēc budžeta gada beigām apstiprina saņēmējās politiskās partijas gala ziņojumu par darbību, kā arī finanšu pārskatu. Atbilstoši šī paša panta 5. punktam Prezidijs rīkojas uz ģenerālsekretāra priekšlikuma pamata. Izņemot minētā panta 1. un 4. punktā paredzētos gadījumus, Prezidijs pirms lēmuma pieņemšanas uzklausa attiecīgās politiskās partijas pārstāvjus.

34      Turklāt tiesību uz aizstāvību ievērošana ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ir piemērojams tad, ja administrācija ir nodomājusi pieņemt personai nelabvēlīgu aktu. Saskaņā ar šo principu tādu lēmumu adresātiem, kuri būtiski skar to intereses, ir jādod iespēja lietderīgi paust savu viedokli par elementiem, ar kuriem administrācija ir paredzējusi pamatot savu lēmumu. Šajā nolūkā tiem ir jādod pietiekams termiņš (spriedums, 2008. gada 18. decembris, Sopropé, C‑349/07, EU:C:2008:746, 36. un 37. punkts).

35      Pirmkārt, runājot par prasītājas iebildumu, saskaņā ar kuru tā neesot tikusi uzklausīta konkrēti uzklausīšanas ietvaros Parlamenta Prezidija sanāksmē, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums par 2015. finanšu gadu, pietiek konstatēt, ka nedz ar aplūkojamo tiesisko regulējumu, nedz ar vispārējo principu par tiesību uz aizstāvību ievērošanu tai nav piešķirtas tiesības uz formālu uzklausīšanu, jo iespēja sniegt savus apsvērumus rakstveidā ir pietiekama, lai nodrošinātu tiesību tikt uzklausītam ievērošanu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2005. gada 27. septembris, Common Market Fertilizers/Komisija, T‑134/03 un T‑135/03, EU:T:2005:339, 108. punkts, un 2013. gada 6. septembris, Bank Melli Iran/Padome, T‑35/10 un T‑7/11, EU:T:2013:397, 105. punkts). Tāpat nav strīda par to, ka prasītāja ir varējusi sniegt savus rakstveida apsvērumus 2016. gada 2. novembrī.

36      Otrkārt, saistībā ar prasītājas iebildumu, ka tās 2016. gada 2. novembra rakstveida apsvērumi neesot tikuši darīti zināmi Parlamenta Prezidijam, ir jānorāda, ka Parlamenta ģenerālsekretāra 2016. gada 10. novembra raksta, ar kuru Parlamenta Prezidijs tika aicināts pieņemt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, 5. un 6. punktā ir ietverta atsauce uz šiem apsvērumiem, norādot, ka tie tika ņemti vērā, un piebilstot, ka oriģināldokumenti ir pieejami pēc pieprasījuma Parlamenta sekretariātā. Līdz ar to šis iebildums ir noraidāms.

37      Treškārt, ir jānoraida prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums par 2015. finanšu gadu esot ticis pieņemts un parakstīts pirms Parlamenta Prezidija sanāksmes, ņemot vērā, ka minētais lēmums tika nosūtīts prasītājai ar elektroniskā pasta vēstuli 2016. gada 21. novembrī plkst. 19.16, proti, pirms minētās sanāksmes beigām. Kā pamatoti norāda Parlaments, nekas neliedza lēmuma projektu sagatavot pirms šīs sanāksmes, kā tas noticis konkrētajā gadījumā. Turklāt Parlaments precizē, ka šis lēmums tika nosūtīts prasītājai tikai pēc tam, kad prezidijs bija izskatījis jautājumu un pieņēmis konkrēto lēmumu. Ir jākonstatē, ka prasītāja nav sniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka šis pēdējais apgalvojums neatbilst patiesībai. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

38      Ceturtkārt, runājot par prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tās 2016. gada 2. novembra rakstveida apsvērumus neņēma vērā, nekomentēja un neatspēkoja Parlamenta finanšu ģenerāldirektors vai Parlamenta ģenerālsekretārs savā 2016. gada 10. novembra rakstā, ir jākonstatē, ka minētajā rakstā ir ietverta skaidra atsauce uz šiem apsvērumiem un norādīts, ka tie ir tikuši ņemti vērā konkrētā priekšlikuma vajadzībām. Līdz ar to Parlaments nevar tikt atzīts par atbildīgu par prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu šajā ziņā. Ciktāl prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā par 2015. finanšu gadu neesot sniegta pietiekama atbilde uz tās apsvērumos izklāstītajiem argumentiem, tai ir jāapstrīd minētā lēmuma būtība, kā tā to turklāt izdarījusi saistībā ar otro prasības pamatu, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu.

39      Līdz ar to pirmā pamata, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, otrā daļa ir noraidāma kā nepamatota.

40      Attiecībā uz pirmā pamata, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, pirmo daļu ir jānorāda, ka saskaņā ar Hartas 41. panta “Tiesības uz labu pārvaldību” 1. punktu ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.

41      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartas 41. panta 1. punktā garantētās tiesības uz jautājumu objektīvu izskatīšanu Savienības iestādēs atspoguļo Savienības tiesību vispārējo principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Spānija/Padome, C‑521/15, EU:C:2017:982, 88. un 89. punkts).

42      Saskaņā ar judikatūru labas pārvaldības princips ietver tostarp pienākumu kompetentajai iestādei rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus lietas nozīmīgus faktus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 8. jūnijs, Schniga/CPVO, C‑625/15 P, EU:C:2017:435, 47. punkts).

43      Turklāt objektivitātes prasība ietver, no vienas puses, subjektīvo objektivitāti tādā nozīmē, ka nevienam attiecīgās institūcijas loceklim, kas atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personīgs pieņēmums, un, no otras puses, objektīvo objektivitāti tādā nozīmē, ka attiecīgajai institūcijai ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai šajā ziņā varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas (spriedumi, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 155. punkts; 2017. gada 20. decembris, Spānija/Padome, C‑521/15, EU:C:2017:982, 91. punkts, un 2019. gada 27. marts, August Wolff un Remedia/Komisija, C‑680/16 P, EU:C:2019:257, 27. punkts).

44      Konkrētāk, saistībā ar paziņojumiem, kas varētu apdraudēt objektivitātes prasības, ir jāatgādina, ka svarīga ir to faktiskā nozīme, nevis burtiskā forma. Turklāt jautājums, vai paziņojumi var tikt atzīti par tiesību uz labu pārvaldību, it īpaši tiesību uz jautājumu objektīvu izskatīšanu, pārkāpumu, ir jāatrisina īpašu apstākļu, kādos ir ticis formulēts strīdus paziņojums, kontekstā. It īpaši ir jāpārbauda, vai paziņojumos ir vienīgi uzsvērta piemērojamo noteikumu pārkāpšanas riska pastāvēšana vai arī ar tiem iepriekš tiek noteikts gala lēmums šajā ziņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98, EU:T:2003:245, 445. un 448. punkts).

45      Turklāt tad, kad Parlamentam ir plaša novērtējuma brīvība, tiesas kontrole, kas piemērojama attiecībā uz šīs brīvības izmantošanu, aprobežojas ar pārbaudi par to, vai ir ievēroti procedūras un pamatojuma sniegšanas noteikumi, vai fakti ir saturiski pareizi un vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 20. maijs, VIP Car Solutions/Parlaments, T‑89/07, EU:T:2009:163, 56. punkts, un 2015. gada 10. novembris, GSA un SGI/Parlaments, T‑321/15, nav publicēts, EU:T:2015:834, 33. punkts). Taču gadījumos, kad Savienības iestādēm ir šāda novērtējuma brīvība, garantiju, ko Savienības tiesību sistēma piešķir administratīvajos procesos, tostarp labas pārvaldības principa un it īpaši objektivitātes pienākuma, ievērošanai ir vēl jo lielāka nozīme (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts). Konkrētajā gadījumā, runājot par administratīvo procesu, kas attiecas uz kompleksiem juridiskiem un grāmatvedības vērtējumiem, ir jākonstatē, ka Parlamentam ir zināma novērtējuma brīvība, pieņemot lēmumu par to izdevumu atbilstību, ko veikusi prasītāja attiecībā uz 2015. finanšu gadu, tostarp atbilstoši Regulas Nr. 2004/2003 7. un 8. pantam.

46      Konkrētais gadījums ir jāizvērtē minēto apsvērumu gaismā.

47      Pirmām kārtām prasītāja norāda, ka pēc savas būtības ar Parlamenta Prezidija sastāvu vien pietiek, lai apšaubītu šīs struktūrvienības objektivitāti. Šim argumentam nevar piekrist trīs iemeslu dēļ.

48      Vispirms ir jānorāda, ka Parlamenta Prezidijs ir koleģiāla struktūrvienība, ko veido Parlamenta priekšsēdētājs un četrpadsmit priekšsēdētāja vietnieki, kurus visus ievēlē balsošanā Parlamenta deputāti – saskaņā ar tolaik spēkā esošā Parlamenta Reglamenta 16. un 17. pantu. Tātad šīs struktūrvienības sastāvam būtu jāatspoguļo pašā Parlamentā pastāvošā daudzveidība.

49      Tālāk nav nozīmes apstāklim, ka ar Regulu Nr. 1141/2014 ir tikusi izveidota neatkarīga iestāde, lai veiktu noteiktus uzdevumus saistībā ar Eiropas politiskajiem fondiem, jo minētā regula nav piemērojama šī strīda pamatā esošajiem faktiem. Proti, saskaņā ar šīs regulas 41. pantu to piemēro tikai no 2017. gada 1. janvāra. Katrā ziņā saskaņā ar šīs pašas regulas 18. panta 4. punktu, to aplūkojot kopsakarā ar Parlamenta Prezidija Lēmuma (2017. gada 12. jūnijs), ar ko paredz īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1141/2014 (OV 2017, C 205, 2. lpp.), 5. panta 1. punktu, kompetence pieņemt lēmumus par finansējuma pieteikumiem joprojām ir šim prezidijam.

50      Visbeidzot, kā pamatoti norāda Parlaments, ir jākonstatē, ka prasītāja atbilstoši LESD 277. pantam nav cēlusi iebildi par prettiesiskumu pret noteikumiem, kas reglamentē Parlamenta Prezidija sastāvu un tā kompetenci pieņemt lēmumus attiecībā uz Eiropas politisko partiju un fondu finansēšanu, it īpaši pret tolaik spēkā esošā Parlamenta Reglamenta 24. un 25. pantu un Prezidija 2004. gada 29. marta lēmuma 4. pantu.

51      Otrām kārtām, runājot par viena no Parlamenta Prezidija locekļiem uzvedību, prasītāja apgalvo, ka minētais loceklis ir publiski formulējis paziņojumus, kas liecina par viņa neobjektivitāti attiecībā uz prasītāju, pirms minētā prezidija 2016. gada 21. novembra sanāksmes.

52      Lai izvērtētu prasītājas iebilduma, kas attiecas uz Parlamenta Prezidija locekļa izdarītajiem paziņojumiem, pamatotību, ir jāņem vērā virkne elementu, piemēram, strīdus paziņojumu saturs, paziņojumus izteikušās personas funkcijas un loma, kura bija šai personai lēmumpieņemšanas procesā.

53      Saistībā ar strīdus paziņojumiem konkrētajā gadījumā ir jānorāda, ka 2016. gada 17. novembrī politiskā grupa, pie kuras pieder attiecīgais Parlamenta Prezidija loceklis, izplatīja paziņojumu presei, kurā bija ietverts minētā locekļa formulētais paziņojums, saskaņā ar kuru “ceram, ka pirmdien revīzijas ziņojums tiks apstiprināts Eiropas Parlamenta Prezidija sanāksmē un ka Parlamenta institūcijas sniegs stingru un nepārprotamu atbildi”, un ka “naudas līdzekļi ir jāatlīdzina un UKIP būtu jāatbild par tās pieļautajām ļaunprātīgām manipulācijām ar Apvienotās Karalistes elektorātu”. Šajā paziņojumā presei bija arī norādīts, ka prasītāja ir Eiropas politiskā partija, kurā dominē UKIP, t.i., UK Independence Party.

54      Turklāt 2016. gada 18. novembrī konkrētais Parlamenta Prezidija loceklis publicēja sociālajos tīklos komentāru, ka “tā ir ārkārtīga bezkaunība – izmantot katru iespēju, lai nomelnotu [Savienību], tajā pašā laikā nelikumīgi ieliekot savā kabatā [Savienības] naudu”. Atbildot uz kādas trešās personas komentāru sociālajos tīklos, Prezidija loceklis piebilda: “Es šeit runāju par naudas līdzekļu krāpniecisku izmantošanu!”

55      Parlamenta Prezidija 2016. gada 21. novembra sanāksmes protokolā, kurš ir pieejams tiešsaistē Parlamenta tīmekļvietnē un par kuru Vispārējā tiesa ir uzdevusi jautājumus Parlamentam tiesas sēdē, ir minēts fakts, ka attiecīgais Prezidija loceklis bija klāt sanāksmē un piedalījās debatēs, kuru rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums par 2015. finanšu gadu. Turklāt atbilstoši šajā protokolā norādītajam vienīgā iejaukšanās no Prezidija locekļu puses šī darba kārtības jautājuma apspriešanas laikā bija tieši šī konkrētā locekļa iejaukšanās, un tas ļauj secināt, ka šai personai bija aktīva loma debatēs, lai gan lēmums tika pieņemts pēc Parlamenta ģenerālsekretāra priekšlikuma.

56      Līdz ar to ir jānorāda, ka Parlamenta Prezidija loceklis ir nācis klajā ar paziņojumiem, kas, no ārējā novērotāja skatpunkta raugoties, ļautu secināt, ka minētais loceklis bija iepriekš noteicis savu nostāju par jautājumu – pirms apstrīdētā lēmuma par 2015. finanšu gadu pieņemšanas. Proti, attiecīgajos paziņojumos ne tikai vienkārši konstatēts, kas pastāv piemērojamo noteikumu pārkāpuma risks, bet arī norādīts, ka līdzekļu saņemšana bija “prettiesiska” un “krāpnieciska”. Turklāt, lai gan šis loceklis nepildīja referenta vai priekšsēdētāja pienākumus, tiesas sēdes laikā Parlaments atzina, ka konkrētais loceklis kopā ar vienu citu locekli bija atbildīgs prezidijā par to lietu uzraudzību, kas attiecas uz Eiropas politisko partiju finansēšanu.

57      Tālāk argumenti, kurus Parlaments ir izvirzījis atbildes rakstā uz repliku un saskaņā ar kuriem ar šīm piezīmēm ir nācis klajā tikai viens tā prezidija loceklis un tās vienkārši norāda uz to, ka šis loceklis jau bija izvērtējis jautājumu un bija lēmis, kā viņš balsos, nav pārliecinoši.

58      Pirmkārt, fakts, ka šaubas par objektivitātes tēlu skar tikai vienu personu koleģiālajā struktūrvienībā, ko veido piecpadsmit locekļi, nav obligāti noteicošs, ņemot vērā, ka šī persona varētu īstenot izšķirošu ietekmi apspriedes laikā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, 2015. gada 23. aprīlis, Morice pret Franciju, CE:ECHR:2015:0423JUD 002936910, 89. punkts). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecīgajam loceklim bija aktīva loma prezidija sanāksmes laikā, kā par to liecina protokols (skat. šā sprieduma 55. punktu).

59      Otrkārt, saistībā ar Parlamenta argumentu, ka strīdus paziņojumos ir vienīgi norādīts, kā balsos attiecīgais tā prezidija loceklis, ir jānorāda, ka ir svarīgi ne tikai tas, lai minētais prezidijs savus lēmumus pieņemtu objektīvi, bet arī tas, lai tas sniegtu pietiekamas garantijas, lai šajā ziņā varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas – atbilstoši šā sprieduma 43. punktā minētajai judikatūrai. Ņemot vērā minēto paziņojumu, kas tikuši formulēti pirms apstrīdētā lēmuma par 2015. finanšu gadu pieņemšanas, kategorisko un nepārprotamo saturu, ir jākonstatē, ka konkrētajā gadījumā ir nodarīts nopietns kaitējums objektivitātes tēlam.

60      Šajā kontekstā Parlamentam nav pamata atsaukties uz to, ka tā prezidija loceklis, kas ir strīdus paziņojumu autors, varētu izteikt savu personīgo viedokli, jo principā koleģiālās struktūrvienības, kurai ir lēmumpieņemšanas pilnvaras, locekļi nedrīkst publiski paust savu personīgo viedokli par nepabeigtu lietu, jo pretējā gadījumā rastos risks, ka objektivitātes prasībai tiks atņemta tās būtība.

61      Proti, Parlamentam ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas šaubas par tā locekļu objektivitāti, kad viņi pieņem administratīva rakstura lēmumus, un tas nozīmē, ka locekļiem ir jāatturas no publiskiem paziņojumiem saistībā ar to, ka Eiropas politiskās partijas labi vai slikti apsaimnieko tām piešķirtos naudas līdzekļus, ja lietas vēl ir izskatīšanas stadijā.

62      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmā prasības pamata, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, pirmā daļa ir jāapmierina.

 Par apgalvoto Regulas (EK) Nr. 2004/2003 7.–9. panta pārkāpumu

63      Ar otro prasības pamatu, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, prasītāja apgalvo, ka Parlaments esot pārkāpis Regulas Nr. 2004/2003 7.–9. pantu, secinot, ka daži izdevumi ir neatbilstīgi, ciktāl tie tikuši izmantoti valsts politisko partiju un tautas nobalsošanas kampaņas finansēšanai. It īpaši tā apstrīd secinājumus par neatbilstību, kas attiecas uz, pirmkārt, noteiktu Apvienotajā Karalistē veikto aptauju finansēšanu, otrkārt, maksājumiem par labu trīs padomdevējiem Apvienotajā Karalistē un, treškārt, dažiem maksājumiem saistībā ar Parti populaire Beļģijā. Ceturtkārt, tā apstrīd minētā lēmuma pamatotību, ciktāl tajā par neatbilstīgiem ir atzīti maksājumi par labu vienam piegādātājam tāpēc, ka it kā pastāv interešu konflikts.

64      Ņemot vērā secinājumu, kas izdarīts, izskatot pirmo prasības pamatu, kurš izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, konkrētajā gadījumā Vispārējā tiesa uzskata, ka otrā prasības pamata ietvaros būtu jālemj tikai par iebildumu, kas attiecas uz to izdevumu atzīšanu par neatbilstīgiem, kuri ir saistīti ar 2015. gada decembrī septiņās dalībvalstīs veikto aptauju.

65      Prasītāja apstrīd Parlamenta izmantoto interpretāciju, saskaņā ar kuru septiņās dalībvalstīs veiktā aptaujas finansēšana ir pretrunā Regulas Nr. 2004/2003 7. panta 1. punktam, kurš attiecas uz valsts politisko partiju netiešas finansēšanas aizliegumu. Turklāt tā apstrīd faktu, ka ar šo aptauju saistītie izdevumi varētu tikt atzīti par neatbilstīgiem saskaņā ar minētās regulas 8. panta ceturtajā daļā paredzēto tautas nobalsošanas kampaņu finansēšanas aizliegumu.

66      Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

67      Parlaments uzsver, ka aptaujas, kas tika veiktas pēc parlamenta vēlēšanām Apvienotajā Karalistē laikposmā no 2015. gada jūnija līdz decembrim, daļēji attiecās uz valsts politikas jautājumiem, it īpaši uz referendumu par Brexit. Atbildes rakstā uz repliku tas norāda, ka septiņās dalībvalstīs veiktā aptauja ietvēra jautājumus saistībā ar Apvienotās Karalistes dalību Savienībā un par respondentu nostāju attiecībā uz referendumu par Brexit.

68      Tiesas sēdē atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, Parlaments norādīja, ka septiņās dalībvalstīs veiktā aptauja bija orientēta uz Apvienoto Karalisti un būtībā attiecās uz referendumu par Brexit – par labu UKIP.

69      Runājot par aptaujām, kas tika veiktas pēc parlamenta vēlēšanām Apvienotajā Karalistē laikposmā no 2015. gada jūnija līdz decembrim, no apstrīdētā lēmuma par 2015. finanšu gadu izriet, ka ar tām saistītie izdevumi ir tikuši atzīti par neatbilstīgiem divu iemeslu dēļ, proti, sakarā ar Regulas Nr. 2004/2003 7. panta 1. punktā paredzēto valsts politiskās partijas netiešas finansēšanas aizliegumu un sakarā ar šīs pašas regulas 8. panta ceturtajā daļā noteikto aizliegumu finansēt tautas nobalsošanas kampaņas. Proti, atbilstoši minētajā lēmumā norādītajam šīs aptaujas it īpaši attiecās uz referendumu par Brexit un dažas no šīm aptaujām attiecas arī daļēji uz valsts politikas jautājumiem.

70      Saskaņā ar Regulas Nr. 2004/2003 7. panta 1. punktu Eiropas politisko partiju finansējumu no Eiropas Savienības vispārējā budžeta vai no jebkāda cita avota nedrīkst izmantot, lai tieši vai netieši finansētu citas politiskās partijas, it īpaši valsts partijas vai valsts kandidātus.

71      Ir jāatgādina, ka valsts partijas netieša finansēšana ir konstatējama tad, ja tā iegūst finansiālu priekšrocību, lai gan nekāds tiešs līdzekļu pārskaitījums nav veikts, piemēram, izvairoties no dažiem izdevumiem, kas pretējā gadījumā būtu veicami (spriedums, 2018. gada 27. novembris, Mouvement pour une Europe des nations et des libertés/Parlaments, T‑829/16, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:840, 72. punkts). Šī vērtējuma vajadzībām būtu jāņem vērā netiešo pierādījumu kopums, kuri attiecas tostarp uz finansētās darbības laiku, ģeogrāfisko tvērumu un saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. novembris, Mouvement pour une Europe des nations et des libertés/Parlaments, T‑829/16, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:840, 83. punkts).

72      Runājot par tautas nobalsošanas kampaņu finansēšanas aizliegumu, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 2004/2003 8. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka atbilstīgus izdevumus neizmanto, lai finansētu tautas nobalsošanas kampaņas.

73      Turklāt savā 2016. gada 9. maija lēmumā Parlamenta Prezidijs precizēja, ka jautājums, vai kāda Eiropas politiskās partijas darbība ir uzskatāma par tautas nobalsošanas kampaņu, ir atkarīgs it īpaši no dažiem nosacījumiem, proti, pirmkārt, vai informācija par šāda referenduma iespējamo rīkošanu jau bija sniegta sabiedrībai, pat ja tas vēl nav ticis publiski izsludināts; otrkārt, vai pastāv tieša un acīmredzama saikne starp konkrēto politiskās partijas darbību un jautājumu, uz kuru attiecas referendums; treškārt, vai laika atstarpe starp konkrēto politiskās partijas darbību un referendumam – pat neoficiāli – paredzēto datumu ir neliela. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Parlaments neapstrīd faktu, ka apstrīdētajā lēmumā par 2015. finanšu gadu tika piemēroti minētā prezidija 2016. gada 9. maija lēmumā izklāstītie kritēriji.

74      Tieši šo apsvērumu gaismā ir jāizvērtē apstrīdētā lēmuma par 2015. finanšu gadu pamatotība, ciktāl tajā par neatbilstīgiem atzīti izdevumi saistībā ar septiņās dalībvalstīs veikto aptauju.

75      Analizējot dokumentu, kas ietver septiņās dalībvalstīs veiktās aptaujas rezultātus, ir secināms, ka tā tika veikta Beļģijā, Francijā, Ungārijā, Nīderlandē, Polijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē, izmantojot izlasi aptuveni 1000 personu apmērā katrā valstī. Jautājumi, kas bija vienādi visās septiņās dalībvalstīs, attiecās uz šo dalībvalstu dalību Savienībā, uz to, kā respondenti balsotu eventuālā referendumā par dalību Savienībā, uz dalības Savienībā nosacījumu reformu, uz to, kā Vācijas Federatīvā Republika pārvaldīja bēgļu krīzi, uz bēgļu uzņemšanu katrā no septiņām dalībvalstīm, uz draudiem drošībai septiņās dalībvalstīs, uz septiņu dalībvalstu dalību Eiropas bruņotajos spēkos un uz Šengenas zonu.

76      Pirmkārt, ir jākonstatē, ka septiņās dalībvalstīs veiktās aptaujas daļa, kas attiecas uz Apvienoto Karalisti, ietilpst Regulas Nr. 2004/2003 8. panta ceturtajā daļā paredzētā tautas nobalsošanas kampaņu finansēšanas aizlieguma piemērošanas jomā, ņemot vērā, ka tiesību akti saistībā ar referenduma rīkošanu Apvienotajā Karalistē tika galīgi apstiprināti 2015. gada decembrī, proti, minētās aptaujas laikā, un ka šīs aptaujas daļas saturs lielā mērā bija cieši saistīts ar šo referendumu.

77      Turpretim ir jākonstatē, ka šie apsvērumi nav piemērojami attiecībā uz aptaujas daļu, kas veikta pārējās sešās dalībvalstīs, kur tolaik nebija paredzams nekāds referendums. Turklāt Parlaments nav izvirzījis argumentus un – vēl jo mazāk – pierādījis, ka minētā aptaujas daļa varētu izrādīties kaut kādā mērā lietderīga saistībā ar tautas nobalsošanas kampaņu par Brexit Apvienotajā Karalistē. Tātad, no šī skatpunkta raugoties, minētā aptaujas daļa nevar tikt uzskatīta par tādu, kas būtu domāta tautas nobalsošanas kampaņas finansēšanai.

78      Otrkārt, runājot par valsts politiskās partijas netiešas finansēšanas aizliegumu, ir jānoraida Parlamenta arguments, saskaņā ar kuru aptaujas daļa, kas attiecās uz pārējām sešām dalībvalstīm, būtu kaut kādā mērā lietderīga UKIP. Proti, nav ticis pierādīts, ka minētās aptaujas daļas saturs būtu kaut kādā mērā lietderīgs UKIP. Turklāt ir jāuzsver, ka minētā aptaujas daļa tika veikta sešās dalībvalstīs, izņemot Apvienoto Karalisti, kurās UKIP nav iedibinājusies.

79      Iepriekš minēto apsvērumu gaismā šis iebildums ir jāapmierina.

80      Ņemot vērā šā sprieduma 62. un 79. punktā izdarītos secinājumus, ir jāatceļ apstrīdētais lēmums par 2015. finanšu gadu.

 Par prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu

81      Pamatojot prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, prasītāja izvirza trīs pamatus, kas saistīti, pirmkārt, ar labas pārvaldības principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, otrkārt, ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”) 134. panta un Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Regulas Nr. 966/2012 piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regulas piemērošanas noteikumi”) 206. panta pārkāpumu un, treškārt, ar samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu.

 Par apgalvoto labas pārvaldības principa un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

82      Pirmais prasības pamats, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, ir iedalāms divās daļās. Pirmajā pamata daļā prasītāja apgalvo, ka Parlaments ir pārkāpis labas pārvaldības principu, kā arī Hartas 41. pantu. Šajā ziņā tā atsaucas uz šā sprieduma 23. punktā minētajiem argumentiem, kuri sniegti saistībā ar pirmā prasības pamata, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, pirmo daļu.

83      Pirmā pamata, kas izvirzīts, lai pamatotu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, otrajā daļā prasītāja norāda uz tiesību uz aizstāvību, it īpaši Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā un tolaik spēkā esošā Parlamenta Reglamenta 224. pantā garantēto tiesību tikt uzklausītam, pārkāpumu. Šīs pamata daļas atbalstam prasītāja, pirmkārt, atsaucas uz šā sprieduma 25. punktā minētajiem argumentiem, kuri sniegti saistībā ar pirmā prasības pamata, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, otro daļu. Otrkārt, tā piebilst, ka apstrīdētais lēmums par 2017. finanšu gadu ir balstīts uz ārējo revidentu sagatavoto “papildu ziņojumu” par tās finansiālo dzīvotspēju, kurš tai neesot ticis darīts zināms un kuru tā neesot varējusi komentēt. Treškārt, tā norāda, ka šis pēdējais minētais apstrīdētais lēmums to ir ietekmējis nelabvēlīgi, jo tā nebija spējīga iegūt prasīto bankas garantiju un tas galu galā izraisīja tās likvidāciju 2017. gada 26. aprīlī.

84      Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

85      Ir jānorāda, ka, ciktāl runa ir par pirmā pamata, kas izvirzīts, lai pamatotu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, pirmo daļu, prasītāja atsaucas uz argumentiem, kas tikuši izvērsti saistībā ar tās prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, tomēr neizvirzot apgalvojumu par neobjektivitāti, kas izrietētu no Parlamenta Prezidija locekļa paziņojumiem pirms apstrīdētā lēmuma par 2017. finanšu gadu pieņemšanas.

86      Ciktāl prasītāja norāda uz Parlamenta Prezidija neobjektivitāti tā sastāva dēļ, pirmā pamata, kas izvirzīts, lai pamatotu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota tādu pašu iemeslu dēļ, kuri ir izklāstīti šā sprieduma 40.–50. punktā.

87      Runājot par pirmā pamata, kas izvirzīts, lai pamatotu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, otro daļu, kura attiecas uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar tolaik spēkā esošā Parlamenta Reglamenta 224. panta 1. punktu Parlamenta Prezidijs lemj par Eiropas politiskās partijas iesniegtu finansēšanas pieteikumu. Turklāt saskaņā ar šī paša panta 5. punktu, izņemot 1. un 4. punktā norādītos gadījumus, minētais prezidijs pirms lēmuma pieņemšanas uzklausa attiecīgās politiskās partijas pārstāvjus.

88      Līdz ar to ir jākonstatē, ka tolaik spēkā esošā Parlamenta Reglamenta 224. pants nepiešķir politiskajām partijām specifiskas tiesības tikt uzklausītām, pirms Parlamenta Prezidijs pieņem savu lēmumu par to finansēšanas pieteikumiem.

89      Tomēr, neraugoties uz šo konstatējumu, kas attiecas uz tolaik spēkā esošā Parlamenta Reglamenta 224. pantu, ir jāpārbauda, vai konkrētās lietas apstākļos prasītājai var būt pamats atsaukties uz tiesībām tikt uzklausītam, kuras izrietētu tieši no Hartas 41. panta 2. punkta. Proti, no judikatūras izriet, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana ir Savienības tiesību pamatprincips, kas jānodrošina pat tad, ja vispār nav tiesiskā regulējumā vai ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā šāda formalitāte nav skaidri paredzēta (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 86. punkts, un 1999. gada 9. jūlijs, New Europe Consulting un Brown/Komisija, T‑231/97, EU:T:1999:146, 42. punkts).

90      Principā gadījumā, kad kāda persona iesniedz Savienības iestādei pieteikumu, it īpaši pieteikumu par finansējumu, tiesības tikt uzklausītam ir jāuzskata par ievērotām, ja iestāde pieņem savu lēmumu procedūras nobeigumā uz pieteikuma iesniedzēja sniegto elementu pamata, nesniedzot tam papildu iespēju tikt uzklausītam – papildus argumentiem, kurus tas ir varējis izvirzīt sava pieteikuma iesniegšanas brīdī (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 13. decembris, Windpark Groothusen/Komisija, T‑109/94, EU:T:1995:211, 48. punkts, un 2016. gada 15. septembris, AEDEC/Komisija, T‑91/15, nav publicēts, EU:T:2016:477, 24. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Euris Consult/Parlaments, T‑637/11, EU:T:2014:237, 119. punkts).

91      Tomēr izņēmuma kārtā ir iespēja atsaukties uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, ja Savienības iestāde balstās uz faktiskiem vai tiesiskiem apsvērumiem, par kuriem pieteikuma iesniedzējs nezināja, vai pierādījumiem, kas nav viņa iesniegtie pierādījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 13. decembris, Windpark Groothusen/Komisija, T‑109/94, EU:T:1995:211, 48. punkts; 2014. gada 30. aprīlis, Euris Consult/Parlaments, T‑637/11, EU:T:2014:237, 119. punkts, un 2016. gada 15. septembris, AEDEC/Komisija, T‑91/15, nav publicēts, EU:T:2016:477, 24. punkts), vai ja šī iestāde pārmet pieteikuma iesniedzējam noteiktu rīcību, bet nesniedz viņam iespēju lietderīgi darīt zināmu savu nostāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 9. jūlijs, New Europe Consulting un Brown/Komisija, T‑231/97, EU:T:1999:146, 5. un 42.–44. punkts). Turklāt ir jānorāda, ka saistībā ar procedūrām, kas attiecas uz muitas nodokļu maksāšanu, ir ticis nospriests, ka tiesību uz aizstāvību pārkāpums ir konstatējams gadījumā, ja prasītājam nebija iespējas darīt zināmu savu nostāju par apstrīdētajā tiesību aktā izmantoto faktu vai dokumentu atbilstību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 25. punkts; 1998. gada 19. februāris, Eyckeler & Malt/Komisija, T‑42/96, EU:T:1998:40, 86.–88. punkts, un 1998. gada 17. septembris, Primex Produkte Import-Export u.c./Komisija, T‑50/96, EU:T:1998:223, 63.–71. punkts).

92      Prasītājas izvirzītais iebildums ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.

93      Aplūkojamajā gadījumā, pirmkārt, apstrīdētais lēmums par 2017. finanšu gadu nenoliedzami ir uzskatāms par individuālu pasākumu attiecībā pret prasītāju Hartas 41. panta 2. punkta izpratnē.

94      Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Parlaments, runa ir par pasākumu, kas prasītāju ietekmē nelabvēlīgi, jo lēmums par finansējuma piešķiršanu ir pakārtots nosacījumiem, kuri rada ievērojamas izmaksas, proti, pienākumam sniegt bankas garantiju un priekšfinansējuma ierobežojumam līdz 33 % no dotācijas maksimālās summas (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1974. gada 23. oktobris, Transocean Marine Paint Association/Komisija, 17/74, EU:C:1974:106, 15.–17. punkts, kas attiecas uz tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu saistībā ar atbrīvojuma piešķiršanu ar nosacījumiem atbilstoši tiesību normai, kas tagad ir LESD 101. panta 3. punkts).

95      Treškārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētais lēmums par 2017. finanšu gadu ir balstīts uz ārējo revidentu sagatavoto “papildu ziņojumu” par tās finansiālo dzīvotspēju, kurš tai neesot ticis darīts zināms un kuru tā neesot varējusi komentēt.

96      Šajā ziņā, lai gan Parlaments atzīst, kas tas “papildu ziņojumu” pašu par sevi nav darījis zināmu prasītājai pirms apstrīdētā lēmuma par 2017. finanšu gadu pieņemšanas, ir jānorāda, ka Parlamenta ģenerālsekretāra 2016. gada 10. novembra un 5. decembra rakstos, ar kuriem Prezidijs tika aicināts pieņemt apstrīdētos lēmumus un kurus iesniegusi pati prasītāja, bija norādīts uz ārējo revidentu šaubām par prasītājas finansiālo dzīvotspēju. Tiesas sēdē atbildot uz jautājumiem, prasītāja apstiprināja, ka bija saņēmusi minētā ģenerālsekretāra 2016. gada 10. novembra rakstu tajā pašā mēnesī. Turklāt šīs šaubas par prasītājas finansiālo dzīvotspēju ir atspoguļotas arī ārējo revidentu 2016. gada 18. aprīļa revīzijas ziņojumā, ar kuru, kā atzīst pati prasītāja savā 2016. gada 10. maija vēstulē ārējiem revidentiem, tā bija iepazinusies.

97      Līdz ar to, ņemot vērā, ka prasītāja jau bija zinājusi par šaubām attiecībā uz tās finansiālo dzīvotspēju, kuras bija pamatā apstrīdētajam lēmumam par 2017. finanšu gadu, tā nevar apgalvot, ka ir tikušas pārkāptas tās tiesības tikt uzklausītai par faktiskajiem apstākļiem, kurus tā jau bija zinājusi pirms apstrīdētā lēmuma par 2017. finanšu gadu pieņemšanas.

98      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmais prasības pamats, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, ir jānoraida kā nepamatots.

 Par apgalvoto Finanšu regulas 134. panta un Finanšu regulas piemērošanas noteikumu 206. panta pārkāpumu

99      Ar otro prasības pamatu, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, prasītāja apgalvo, ka priekšfinansējuma aprobežošana ar 33 % no dotācijas maksimālās summas, turklāt ar nosacījumu, ka tiks sniegta bankas garantija, ir pretrunā Finanšu regulas 134. pantam un Finanšu regulas piemērošanas noteikumu 206. pantam.

100    Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka Finanšu regulas 134. pants un Finanšu regulas piemērošanas noteikumu 206. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā Finanšu regulas 204.j pantu, kas tika ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 1142/2014 (2014. gada 22. oktobris), ar ko groza Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 attiecībā uz Eiropas politisko partiju finansēšanu (OV 2014, L 317, 28. lpp.). Tās ieskatā, tā nav atradusies nevienā no šajā tiesību normā norādītajām situācijām, kas ļautu prasīt sniegt bankas garantiju.

101    Prasītāja piebilst, ka priekšfinansējuma aprobežošana ar 33 % no dotācijas maksimālās summas, pievienojot nosacījumu, ka tiek sniegta bankas garantija, esot acīmredzami kļūdaina, jo apstrīdētais lēmums par 2017. finanšu gadu esot ticis pieņemts, ņemot vērā tās finansiālo stāvokli 2015. gada beigās, nevis šo pasākumu noteikšanas brīdī, proti, 2016. gada decembrī. To esot apstiprinājis ārējais revidents. Prasītājas ieskatā, tās finansiālais stāvoklis 2016. gada decembrī bija stabils. It īpaši tā uzsver, ka tā bija ieguvusi potenciālo ziedotāju saistības un ka vairākas valsts delegācijas ir piekritušas palielināt savu iemaksu par summu, kas varētu sasniegt no 30 000 līdz 100 000 EUR.

102    Visbeidzot prasītāja atkārto, ka fakts, ka Parlaments ir ņēmis vērā ārējās revīzijas [atzinumu] par tās finansiālo dzīvotspēju, kurš tai nav ticis darīts zināms, ir uzskatāms par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

103    Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

104    Saskaņā ar Finanšu regulas 134. panta “Priekšfinansējuma garantija” 1. punktu, ja atbildīgais kredītrīkotājs, izskatot katru gadījumu atsevišķi un veicot riska analīzi, to atzīst par vajadzīgu un samērīgu, viņš var prasīt, lai labuma guvējs vispirms sniegtu garantiju, kas ierobežotu ar priekšfinansējuma samaksu saistītos finansiālos riskus.

105    Saskaņā ar Finanšu regulas piemērošanas noteikumu 206. panta 1. punktu, lai samazinātu finanšu riskus, kas ir saistīti ar priekšfinansējuma maksājumu, atbildīgais kredītrīkotājs var, pamatojoties uz riska novērtējumu, vai nu pieprasīt, lai saņēmējs iepriekš iesniegtu garantiju, kuras summa var sasniegt priekšfinansējuma summu, izņemot nelielas vērtības dotācijas, vai arī sadalīt maksājumu vairākās iemaksās.

106    Turklāt no Prezidija 2004. gada 29. marta lēmuma 6. panta izriet, ka, izņemot gadījumus, kad Parlamenta Prezidijs pieņem lēmumu par pretējo, dotāciju izmaksā saņēmējiem kā priekšfinansējumu ar vienu maksājumu, kas atbilst 80 % no dotācijas maksimālās summas, 15 dienu laikā pēc lēmuma piešķirt dotāciju pieņemšanas dienas. Priekšfinansējums pilnā apmērā no dotācijas maksimālās summas ir iespējams, ja saņēmējs atbilstoši Finanšu regulas piemērošanas noteikumu 206. pantam sniedz priekšfinansējuma garantiju, kas sedz 40 % no piešķirtās dotācijas.

107    Šā sprieduma 104.–106. punktā minētās tiesību normas lasot kopā, ir secināms, ka Parlamentam ir pilnvaras, pirmkārt, pieprasīt bankas garantijas izveidi un, otrkārt, ierobežot priekšfinansējuma summu, lai samazinātu Savienības finansiālus riskus saistībā ar priekšfinansējuma samaksu.

108    No šā sprieduma 104.–106. punktā minēto tiesību normu analīzes izriet, ka Parlamentam ir novērtējuma brīvība noteikt, no vienas puses, Savienības finansiālu risku esamību un, no otras puses, pasākumus, kas ir piemēroti un nepieciešami, lai aizsargātu Savienību pret šo risku. It īpaši Parlamentam ir novērtējuma brīvība, lai lemtu, vai šā sprieduma 107. punktā minētie divi pasākumu veidi būtu jāpiemēro kopā, un lai attiecīgā gadījumā noteiktu priekšfinansējuma summu.

109    Tieši šo principu gaismā ir jāizvērtē argumenti, kurus prasītāja sniegusi saistībā ar otro prasības pamatu, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu.

110    Pirmkārt, kā pamatoti norāda Parlaments, ir jākonstatē, ka Finanšu regulas 204.j pants, kas ieviests ar Regulu Nr. 1142/2014, nav piemērojams šīs lietas pamatā esošajiem faktiem. Proti, saskaņā ar minētās regulas 2. pantu šo regulu piemēro tikai no 2017. gada 1. janvāra. Katrā ziņā minētās tiesību normas interpretācija, ko piedāvā prasītāja, ir kļūdaina, jo no šīs normas formulējuma izriet, ka Parlaments var pieprasīt iepriekš iesniegt garantiju arī tad, ja attiecīgai politiskajai partijai draud nenovēršams risks, ka tā tostarp bankrotēs vai tiks likvidēta, nevis tikai tad, ja šī partija jau atrodas šādā situācijā.

111    Otrkārt, Parlaments nav pieļāvis kļūdu, kad tas 2016. gada 12. decembrī, t.i., apstrīdētā lēmuma par 2017. finanšu gadu pieņemšanas brīdī, ņēma vērā apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu, kurš tika pieņemts tikai pirms dažām dienām, proti, 2016. gada 21. novembrī, un ar kuru par neatbilstīgu tika atzīta [izdevumu] summa 500 615,55 EUR apmērā un tika pieprasīts atmaksāt 172 654,92 EUR. Tāpat Parlaments nav pieļāvis kļūdu, kad tas ņēma vērā ārējā revidenta “papildu ziņojumu”, pamatojoties uz pieejamo informāciju, kas lika šaubīties par prasītājas finansiālo dzīvotspēju situācijā, kurā tai nebija papildu pašas resursu.

112    Tālāk, lai gan prasītājas valdes 2016. gada 6. decembra sanāksmē un tās pašas dienas kopsapulcē ir notikušas diskusijas par nepieciešamību iegūt papildu līdzekļus par summu 100 000 EUR apmērā, tomēr šo sanāksmju protokols nesniedz elementus, kas ļautu saprātīgi paredzēt šīs summas iegūšanu.

113    Ņemot vērā šos apstākļus, ir jāsecina, ka Parlaments, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka Savienībai pastāv finansiāls risks saistībā ar iespējamo dotācijas piešķiršanu prasītājai attiecībā uz 2017. finanšu gadu.

114    Runājot par prasītājas argumentu, kurš attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu saistībā ar “papildu ziņojumu” un kurā tiek atkārtota pirmā pamata, kas izvirzīts, lai pamatotu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, otrā daļa, tas ir noraidāms tādu pašu iemeslu dēļ, kādi ir izklāstīti šā sprieduma 87.–95. punktā.

115    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrais prasības pamats, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, ir jānoraida kā nepamatots.

 Par apgalvoto samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu

116    Saistībā ar trešo prasības pamatu, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, prasītāja norāda uz, pirmkārt, samērīguma principa pārkāpumu un, otrkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

117    Pirmkārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētais lēmums par 2017. finanšu gadu esot pretrunā samērīguma principam tāpēc, ka Parlamentam esot bijusi iespēja paredzēt alternatīvus pasākumus, piemēram, noteikt, ka dotācija tiek izbeigta gadījumā, ja saņēmējs tiek atzīts par bankrotējušu vai tiek likvidēts, vai arī alternatīvi – vienkārši aprobežot priekšfinansējumu ar 33 % no dotācijas summas, nepieprasot bankas garantiju.

118    Otrkārt, prasītāja norāda uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ciktāl citiem saņēmējiem, kuru finansiālā dzīvotspēja tāpat bija apšaubāma, Parlaments lūdza sniegt priekšlikumus par to finansiālā stāvokļa uzlabošanas pasākumiem. Taču, lai gan tas būtu bijis sagaidāms, Parlaments prasītājai neesot piedāvājis šādu iespēju un uzreiz esot nolēmis aprobežot tai piešķiramā priekšfinansējuma summu, izvirzot nosacījumu par bankas garantijas sniegšanu.

119    Parlaments apstrīd prasītājas argumentus.

120    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, nozīmē, ka Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos leģitīmos mērķus, paturot prātā – ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, būtu jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais (spriedums, 2009. gada 11. jūnijs, Agrana Zucker, C‑33/08, EU:C:2009:367, 31. punkts).

121    Kā norādīts šā sprieduma 107. un 108. punktā, no konkrētajā lietā piemērojamajām tiesību normām izriet, ka Parlamentam ir novērtējuma brīvība noteikt vispirms Savienības finansiālu risku esamību un pēc tam pasākumus, kas ir piemēroti un nepieciešami, lai aizsargātu Savienību pret šo risku.

122    Šī prasības pamata ietvaros prasītāja apstrīd Parlamenta noteikto pasākumu, proti, priekšfinansējuma aprobežošanas ar 33 % no kopējās dotācijas summas, vienlaicīgi izvirzot prasību par bankas garantiju, nepieciešamību.

123    Taču ir jākonstatē, ka prasītājas minētie alternatīvie pasākumi nebūtu ļāvuši aizsargāt Savienības finanšu intereses tādā pašā veidā, kā tas darīts ar Parlamenta noteiktajiem pasākumiem. Proti, dotācijas izbeigšana brīdī, kad saņēmējs tiek atzīts par bankrotējušu vai tiek likvidēts, neļauj nodrošināt, ka Parlaments varētu eventuāli atgūt izmaksātos līdzekļus. Tas pats attiecas uz vienkāršu priekšfinansējuma aprobežošanu ar 33 % no dotācijas summas, nepieprasot bankas garantiju, jo tas nevarētu garantēt, ka Parlaments eventuāli atgūtu izmaksātos līdzekļus.

124    Līdz ar to, ņemot vērā Parlamenta rīcības brīvību noteikt pasākumus, kas ir piemēroti un nepieciešami, lai aizsargātu Savienību pret finansiālo risku, ir jānoraida prasītājas iebildums saistībā ar samērīguma principa pārkāpumu.

125    Otrkārt, ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs Savienības tiesību princips un nediskriminācijas princips ir tā īpaša izteiksme. Minētais princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un lai dažādas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedums, 2017. gada 5. jūlijs, Fries, C‑190/16, EU:C:2017:513, 29. un 30. punkts).

126    Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka no Parlamenta Prezidija 2016. gada 12. decembra sanāksmes, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums par 2017. finanšu gadu, protokola izriet, ka minētais prezidijs ir noteicis līdzīgus finansiālā riska samazināšanas pasākumus attiecībā uz septiņiem saņēmējiem, tostarp prasītāju.

127    Turklāt, pat ja patiešām no Parlamenta ģenerālsekretāra 2016. gada 5. septembra raksta attiecībā uz pārējiem saņēmējiem un no 2016. gada 10. novembra raksta attiecībā uz prasītāju, kas bija adresēti Parlamenta Prezidijam, izriet, ka Parlaments bija paredzējis lūgt dažiem saņēmējiem to finansiālā stāvokļa uzlabošanas pasākumus, šī iespēja bija paredzēta visiem – saistībā ar dotācijas pieteikumiem attiecībā uz 2017. finanšu gadu. Turklāt nav norāžu, kas liecinātu, ka Parlaments faktiski būtu piedāvājis šo iespēju noteiktiem saņēmējiem, bet ne prasītājai.

128    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, prasītājas iebildums, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ir jānoraida un līdz ar to trešais prasības pamats, kas izvirzīts, lai atbalstītu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu, kopumā ir noraidāms kā nepamatots.

129    Tādēļ prasība atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu ir jānoraida kā nepamatota.

 Par tiesāšanās izdevumiem

130    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Konkrētajā lietā, tā kā prasība atcelt apstrīdēto lēmumu par 2015. finanšu gadu tiek apmierināta, savukārt prasība atcelt apstrīdēto lēmumu par 2017. finanšu gadu tiek noraidīta, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks pats sedz savus tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Parlamenta 2016. gada 21. novembra lēmumu, ar kuru par neatbilstīgiem atzīti daži izdevumi saistībā ar 2015. finanšu gada dotāciju.

2)      Noraidīt prasību atcelt Parlamenta 2016. gada 12. decembra lēmumu FINS201713 par dotācijas piešķiršanu prasītājai attiecībā uz 2017. finanšu gadu.

3)      Alliance for Direct Democracy in Europe ASBL un Eiropas Parlaments paši sedz savus tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā.

Collins

Kancheva

Barents

Passer

 

      De Baere

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 7. novembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – angļu.