VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2019. gada 12. jūlijā (*)

Valsts atbalsts – Atbalsta shēma, ko Francija īstenojusi laikā no 1994. līdz 2008. gadam – Ildefransas reģiona piešķirtas subsīdijas investīcijām – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu – “Pastāvoša valsts atbalsta” un “jauna valsts atbalsta” jēdzieni – LESD 107. pants – LESD 108. pants – Regulas (ES) 2015/1589 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunkts – Noilguma termiņš – Regulas 2015/1589 17. pants

Lietā T‑289/17

Keolis CIF, Menilamelo [Mesnil-Amelot] (Francija), un citi prasītāji, kuru nosaukumi ir iekļauti 1. pielikumā (1), ko pārstāv R. Sermier un D. Epaud, advokāti,

prasītāji,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Armati, C. Georgieva-Kecsmar un T. Maxian Rusche, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts daļēji atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/1470 (2017. gada 2. februāris) par atbalsta shēmām SA.26763 2014/C (ex 2012/NN), kuras Francija ir īstenojusi attiecībā uz uzņēmumiem, kas veic pārvadājumus ar autobusiem Ildefransas reģionā (Région Île-de-France) (OV 2017, L 209, 24. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši V. Valančus [V. Valančius] un U. Ēbergs [U. Öberg] (referents),

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        Ar šo prasību prasītāji Keolis CIF un citi prasītāji, kuru nosaukumi ir iekļauti pielikumā, lūdz daļēji atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/1470 (2017. gada 2. februāris) par atbalsta shēmām SA.26763 2014/C (ex 2012/NN), kuras Francija ir īstenojusi attiecībā uz uzņēmumiem, kas veic pārvadājumus ar autobusiem Ildefransas reģionā (Région Île-de-France) (OV 2017, L 209, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2        Prasītāji ir uzņēmumi, kas reģistrēti saskaņā ar Francijas tiesībām, un tie īsteno savu darbību Ildefransas reģionā (Francija; turpmāk tekstā – “Reģions”), kur tie apsaimnieko pasažieru pārvadājumu pa autoceļiem tīklu.

3        1994. gada 20. oktobrī Ildefransas Reģionālā padome [conseil régional d’Île-de-France] pieņēma délibération CR 3494, relative à l’aide pour l’amélioration des services de transport en commun routier exploités par des entreprises privées ou en régie [lēmumu CR 34‑94 par atbalstu, lai uzlabotu privāto uzņēmumu vai aģentūru nodrošinātos sabiedriskā transporta pa autoceļiem pakalpojumus], lai atkārtoti īstenotu atbalsta pasākumu kopumu, kas iepriekš tika īstenots minēto uzņēmumu interesēs. Tam attiecīgi 1998. un 2001. gadā sekoja divi lēmumi, proti, lēmums CR 44‑98 un lēmums CR 47‑01 (turpmāk tekstā kopā ar lēmumu CR 34‑94 – “strīdīgie lēmumi”), līdz aplūkotā atbalsta shēma tika atcelta 2008. gadā.

4        Piemērojot strīdīgos lēmumus, Reģions piešķīra finanšu atbalstu tā teritorijas pārvaldes iestādēm, kuras ar privātiem regulāra sabiedriskā transporta pa autoceļiem uzņēmumiem bija noslēgušas līgumu par regulāru autobusu maršrutu apsaimniekošanu, vai arī apsaimniekoja šādas līnijas pašas ar aģentūras starpniecību. Pārvaldes iestādes vēlāk minēto atbalstu atmaksāja minētajiem pārvadājumu uzņēmumam (turpmāk tekstā – “gala saņēmēji”).

5        Atbalsts tika piešķirts subsīdiju investīcijām veidā un tika paredzēts, lai veicinātu jaunu transportlīdzekļu iegādi un jauna aprīkojuma uzstādīšanu gala saņēmējiem nolūkā uzlabot publiskā transporta piedāvājumu un novērst negatīvās blakusparādības, kas saistītas ar īpaši noslogoto ceļu satiksmi Reģiona tīklā.

6        Francijas iestādes norāda, ka laikā no 1994. līdz 2008. gadam no aplūkotās atbalsta shēmas labumu guva 135 uzņēmumi, tostarp arī visi prasītāji. Atbalsta izmantošana tika nodrošināta ar apsaimniekošanas nolīgumu papildinājumiem, kas tika noslēgti starp pārvaldes iestādēm un gala saņēmējiem. Papildinājumus līdzparakstīja Ildefransas Reģionālās padomes priekšsēdētājs, un tajos tika detalizēti aprakstīti gala saņēmēju pienākumi apmaiņā pret atbalsta izmaksu.

7        2008. gada 17. oktobrī Eiropas Komisijā tika iesniegta sūdzība par iespējami prettiesiskām valsts atbalsta shēmām, ko veido atbalsta pasākumi, kurus atsevišķu autobusa pārvadājumu uzņēmumu interesēs laikā no 1994. gada līdz 2008. gadam īstenoja Reģions savā teritorijā un vēlāk, sākot no 2008. gada – syndicat des transports d’Île-de-France [Ildefransas Transporta apvienība] (turpmāk tekstā – “STIF”) (Francija).

8        Ar 2014. gada 11. marta vēstuli Komisija paziņoja Francijas Republikai par savu lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā. Publicējot šo lēmumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2014, C 141, 38. lpp.), Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par aplūkoto pasākumu.

9        Francijas Republika savus apsvērumus Komisijai iesniedza 2014. gada 30. aprīlī. Visi ieinteresēto personu, tostarp Keolis grupas uzņēmumu, kuru veido prasītāji, iesniegtie apsvērumi tika paziņoti Francijas Republikai, kas tos nekādi nekomentēja.

10      Komisija 2016. gada 21. jūnijā saņēma kopīgu piezīmi no četrām no septiņām ieinteresētajām personām nolūkā precizēt to nostāju pēc tam, kad bija pasludināts 2015. gada 6. oktobra spriedums Komisija/Andersen (C‑303/13 P, EU:C:2015:647). 2016. gada 9. novembrī Reģions papildināja savus apsvērumus kā ieinteresētā persona.

11      2017. gada 2. februārī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu un izbeidza LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru.

12      Apstrīdētajā lēmumā Komisija tostarp uzskatīja, ka subsīdijas investīcijām, kuras Reģions bija piešķīris saistībā ar aplūkoto atbalsta shēmu laikā no 1994. gada līdz 2008. gadam, ir uzskatāmas par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas nav ietekmējis tirdzniecību starp dalībvalstīm tādā veidā, kas būtu pretrunā kopējām interesēm, un tādējādi ir saderīgs ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta izpratnē. Turpretī tā konstatēja, ka, ciktāl šis atbalsts netika paziņots un ir jāuzskata par “jaunu atbalstu”, tas tika īstenots prettiesiski, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu.

13      Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:

1. pants

Atbalsta shēma, kuru [Francijas Republika] nelikumīgi ir īstenojusi laikā no 1994. līdz 2008. gadam kā subsīdijas investīcijām, kuras saskaņā ar Lēmumu CR 34‑94, CR 44‑98 un CR 47‑01 piešķīra Ildefransas reģions, ir saderīga ar iekšējo tirgu.

[..]

4. pants

Šis lēmums ir adresēts Francijas Republikai.”

II.    Tiesvedība valsts tiesās

14      2004. gada maijā Syndicat autonome des transporteurs de voyageurs [Pasažieru pārvadātāju autonomā savienība] (turpmāk tekstā – “SATV”) lūdza Ildefransas Reģionālās padomes priekšsēdētājam atcelt strīdīgos lēmumus. Pēc tam, kad šis lūgums tika noraidīts, SATV cēla prasību tribunal administratif de Paris [Parīzes Administratīvajā tiesā] (Francija), lūdzot atcelt Ildefransas Reģiona padomes priekšsēdētāja 2004. gada 17. jūnija lēmumu.

15      Ar 2008. gada 10. jūlija spriedumu Nr. 0417015 tribunal administratif de Paris apmierināja SATV prasību un deva rīkojumu Reģionam iesniegt Ildefransas Reģionālajai padomei jaunu lēmumu, pamatojoties uz to, ka atbalsta noteikums, kas īstenots, piemērojot strīdīgos lēmumus, netika paziņots Komisijai. Turklāt tribunal administratif de Paris deva rīkojumu Reģionam atcelt strīdīgos lēmumus.

16      Reģions, lai gan iesniedza apelāciju par šo nolēmumu, 2008. gada 16. oktobrī pieņēma lēmumu CR 80‑08 par strīdīgo lēmumu atcelšanu.

17      Ar 2010. gada 12. jūlija spriedumu Nr. 08PA04753 cour administrative d’appel de Paris [Parīzes Administratīvā apelācijas tiesa] (Francija) apstiprināja tribunal administratif de Paris 2008. gada 10. jūlija spriedumu Nr. 0417015. Reģions par šo nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État [Valsts padomē] (Francija). Ar 2012. gada 23. jūlija spriedumu Nr. 343440 Conseil d’État šo kasācijas sūdzību noraidīja.

18      2015. gada 27. janvārī prasītāji iesniedza trešās personas protesta pieteikumu par cour administrative d’appel de Paris 2010. gada 12. jūlija spriedumu.

19      Pēc tam, kad cour administrative d’appel de Paris 2015. gada 27. novembrī noraidīja trešās personas protesta pieteikumu (spriedums Nr. 15PA00385), prasītāji iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État, kas prasības pieteikuma iesniegšanas dienā joprojām tika izskatīta.

20      Pēc tam, kad SATV 2008. gada 27. oktobrī iesniedza jaunu prasības pieteikumu, tribunal administratif de Paris ar 2013. gada 4. jūnija spriedumu Nr. 0817138 deva rīkojumu Reģionam izdot izpildrakstus, kas ļautu atgūt atbalstu, kas izmaksāts, pamatojoties uz strīdīgajiem lēmumiem. 2015. gada 27. novembrī cour administrative d’appel de Paris noraidīja Reģiona apelācijas sūdzību par šo nolēmumu (spriedums Nr. 13PA03172). Reģions iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État, kas prasības pieteikuma iesniegšanas dienā joprojām tika izskatīta.

III. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

21      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 16. maijā, prasītāji, pamatojoties uz LESD 263. pantu, cēla šo prasību, lūdzot daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu.

22      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par pieņemamu;

–        atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tajā ir konstatēts, galvenokārt, ka atbalsta shēma, kas īstenota saistībā ar lēmumiem CR 34‑94, CR 44‑98 un CR 47‑01, ir uzskatāma par jaunu atbalsta shēmu, kas “tika īstenota prettiesiski”, un, pakārtoti, ka noilgums ir piemērojams vienīgi subsīdijām, kas izmaksātas līdz 1994. gadam;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt, atzīt prasību par nepieņemamu;

–        pakārtoti, prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

IV.    Juridiskais pamatojums

A.      Par pieņemamību

24      Komisija, neizvirzot iebildi par nepieņemamību kā atsevišķu dokumentu, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu, lūdz atzīt prasību par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka prasītājiem nav locus standi un intereses celt prasību.

25      Prasītāji norāda, ka prasība ir pieņemama, ciktāl tiem esot gan locus standi, gan interese celt prasību par apstrīdēto lēmumu.

26      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības tiesa ir tiesīga izvērtēt, ņemot vērā katras lietas apstākļus, vai pareiza tiesvedība pamato prasības noraidīšanu pēc būtības, nelemjot vispirms par tās pieņemamību (spriedumi, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00 P, EU:C:2002:118, 51. un 52. punkts, un 2015. gada 14. septembris, Brouillard/Tiesa, T‑420/13, nav publicēts, EU:T:2015:633, 18. punkts).

27      Šīs lietas apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka procesuālās ekonomijas nolūkos vispirms ir jāizvērtē prasības pamatotība, sākotnēji nelemjot par tās pieņemamību.

B.      Par lietas būtību

28      Savas prasības pamatojumam prasītāji būtībā izvirza divus pamatus. Pirmais pamats izriet, pirmkārt, no LESD 108. panta 1. punkta, to lasot kopā ar Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 249, 9. lpp.), 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunktu, pārkāpuma, ciktāl Komisija apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini uzskatījusi, ka atbalsts, kas piešķirts saistībā ar aplūkoto atbalsta shēmu laikā no 1994. gada līdz 2008. gadam, ir jauns atbalsts, kas, to nepaziņojot, tika īstenots prettiesiski, un, otrkārt, no pienākuma norādīt pamatojumu saistībā ar minētās regulas 1. panta b) punkta v) apakšpunkta piemērošanu, ciktāl Komisija neesot pienācīgi izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatot, ka minētais atbalsts jau tā ieviešanas brīdī bija uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Otrais pamats, kas izvirzīts pakārtoti, izriet no šīs pašas regulas 17. panta 2. punkta pārkāpuma, ciktāl Komisija apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini secinājusi, ka noilgums ir iestājies vienīgi atbalstam, kas saistībā ar aplūkoto atbalsta shēmu tika izmaksāts līdz 1994. gada maijam.

1.      Par pirmo pamatu, kas izriet no LESD 108. panta 1. punkta, to lasot kopā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunktu, pārkāpuma un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma

a)      Par pirmā pamata pieņemamību

29      Komisija uzskata, ka pirmais pamats daļēji nav pieņemams, ciktāl prasītāju norādītie argumenti saistībā ar iebildumu, kas izriet no Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunkta pārkāpuma, netika izvirzīti valsts tiesvedībās saistībā ar aplūkoto atbalsta shēmu, un daļēji neefektīvs, ciktāl šie paši argumenti nevar likt apstrīdēt valsts tiesu secinājumus par minētās shēmas jauno iedabu.

30      Prasītāji apstrīd Komisijas argumentus.

31      Šajā ziņā jāatgādina, ka, pretēji tam, ko Komisija apgalvo savos procesuālajos rakstos, Vispārējai tiesai nav jāvērtē, vai tajā izvirzītie pamati un argumenti ir vai nav bijis kasācijas sūdzības vai strīda valsts tiesās priekšmets. Faktiski pietiek ar to, ka Savienības tiesā celtas prasības atcelt tiesību aktu rezultāts var radīt priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis, un ka akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas šajā ziņā (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Turklāt saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, ja atbalsts ir piešķirts nelikumīgi, valsts tiesām saskaņā ar savas valsts tiesībām ir jāīsteno visas nepieciešamās ar šo prettiesiskumu saistītās juridiskās sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 21. jūlijs, Xunta de Galicia, C‑71/04, EU:C:2005:493, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      No tā izriet, ka, lai gan jautājums par to, vai aplūkotā atbalsta shēma ir pastāvoša vai jauna, netika izvirzīts saistībā ar tiesvedībām valsts tiesās, apstrīdētā lēmuma daļēja atcelšana, balstoties uz šo pamatu, varētu radīt juridiskas sekas prasītājiem un tiem radīt priekšrocību, ciktāl tādējādi faktiski valsts tiesas tiktu atbrīvotas no pienākuma, kas tām noteikts LESD 108. panta 3. punktā.

34      Tādējādi pirmais pamats ir jāatzīst par pieņemamu. Tiktāl, ciktāl saskaņā ar iepriekš 32. punktā minēto judikatūru valsts tiesu pienākums īstenot visas ar apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu saistītās sekas varētu tām likt apšaubīt to iepriekš izdarītos secinājumus saistībā ar aplūkoto atbalsta shēmu lēmumos, kas tika pieņemti pirms apstrīdētā lēmuma, Komisijas argumentācija nolūkā konstatēt, ka šis pamats nav efektīvs, ir jānoraida.

b)      Par pirmā pamata pamatotību

35      Prasītāji būtībā norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā subsīdijas investīcijām, ko Reģions piešķīra laikā no 1994. līdz 2008. gadam, ir kļūdaini kvalificējusi kā jaunu atbalsta shēmu un nav pienācīgi pamatojusi savu vērtējumu šajā ziņā.

36      Savu apgalvojumu pamatojumam prasītāji izvirza trīs galvenos iebildumus. Pirmkārt, tie norāda, ka aplūkotā atbalsta shēma ir jākvalificē kā pastāvoša atbalsta shēma, piemērojot Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunktu, pamatojoties uz to, ka iespēja pārvaldes iestādēm piešķirt subsīdijas uzņēmumiem, kas nodrošina pasažieru publisko transportu pa autoceļiem, tika ieviesta ar décret n o 49-1473, du 14 novembre 1949, relatif à la coordination et à l’harmonisation des transports ferroviaires et routiers ([1949. gada 14. novembra Dekrēta Nr. 49‑1473 par dzelzceļa un autoceļu pārvadājumu koordinēšanu un saskaņošanu]; 1949. gada 15. novembra JORF, 11104. lpp.; turpmāk tekstā – “1949. gada dekrēts”) 19. pantu, pirms Francijā 1958. gada 1. janvārī stājās spēkā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgums (tagad – LESD). Otrkārt, tie uzskata, ka, tā kā Savienības dalībvalstu publiskā transporta tirgi konkurencei bija slēgti līdz 1995. gadam – datumam, kas norādīts 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), saistībā ar minēto tirgu atvēršanu Komisija nevarēja uzskatīt, ka atbalsts, kas tika piešķirts saskaņā ar aplūkoto atbalsta shēmu, jau bija uzskatāms par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tā ieviešanas brīdī, un tādējādi to nevarot uzskatīt par pastāvošo atbalstu Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunkta pirmā teikuma izpratnē. Treškārt, tie norāda, ka Komisijas veiktā analīze saistībā ar to, vai aplūkotā atbalsta shēma ir uzskatāma par jaunu vai pastāvošu atbalstu, ņemot vērā Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunktu, tiem neļauj uzzināt iemeslus, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka reģiona piešķirtās subsīdijas investīcijām jau kopš to pirmā īstenošanas brīža bija jāuzskata par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

37      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pamata par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību mērķis ir pierādīt būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un tamdēļ tas kā tāds ir jāizskata nošķirti no apstrīdētā lēmuma pamatojuma precizitātes novērtējuma, kura kontrole ir veicama šī lēmuma pamatotības pārbaudes ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink's France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts, un 2005. gada 15. decembris, Itālija/Komisija, C‑66/02, EU:C:2005:768, 26. punkts).

38      Tādējādi iebildums, kas izriet no pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma, piemērojot Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunktu, ir jāizvērtē pirms citiem iebildumiem, kas celti saistībā ar šo pamatu un attiecas uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības.

1)      Par iebildumu, kas izriet no pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma

39      Prasītāji būtībā iebilst, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot pietiekami detalizēti izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka Reģiona piešķirtās subsīdijas investīcijām saistībā ar aplūkoto valsts atbalsta shēmu bija jāuzskata par valsts atbalsta shēmu kopš to ieviešanas un tādējādi tās būtu jākvalificē kā jauns atbalsts, piemērojot Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunkta otro teikumu.

40      Komisija apstrīd prasītāju argumentus.

41      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu tiesību akti ir jāpamato. Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktu tiesības uz labu pārvaldību ietver pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.

42      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un konteksta, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojumā skaidrā un nepārprotamā veidā jānorāda iestādes argumentācija, lai, no vienas puses, dotu iespēju Savienības tiesai īstenot tiesiskuma pārbaudi un, no otras puses, ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar pieņemtā akta motivāciju, lai tās varētu aizsargāt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pietiekami pamatots (skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 278. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta otrās daļas prasības, ir jāvērtē, ievērojot ne tikai šā akta formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo juridisko noteikumu kopumu (spriedums, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 279. punkts).

44      Tomēr, lai gan Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas, tai ir jāizklāsta fakti un juridiskie apsvērumi, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 280. punkts).

45      Attiecībā uz pasākuma klasificēšanu par valsts atbalstu pienākums norādīt pamatojumu prasa, ka ir jābūt norādītiem iemesliem, kuru dēļ Komisija uzskata, ka attiecīgais pasākums ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā (spriedums, 2000. gada 13. jūnijs, EPAC/Komisija, T‑204/97 un T‑270/97, EU:T:2000:148, 36. punkts).

46      Turklāt pat gadījumos, kad no apstākļiem, kuros atbalsts ir piešķirts, izriet, ka tas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucēt vai apdraudēt konkurenci, Komisijai šie apstākļi vismaz ir jāmin sava lēmuma motīvu daļā (spriedumi, 1988. gada 7. jūnijs, Grieķija/Komisija, 57/86, EU:C:1988:284, 15. punkts; 1996. gada 24. oktobris, Vācija u.c./Komisija, C‑329/93, C‑62/95 un C‑63/95, EU:C:1996:394, 52. punkts, un 1998. gada 30. aprīlis, Vlaamse Gewest/Komisija, T‑214/95, EU:T:1998:77, 64. punkts).

47      Faktiski tirdzniecības ietekme starp dalībvalstīm nevar būt vienīgi hipotētiska vai prezumējama, pretējā gadījumā LESD 107. panta 1. punkts zaudētu nozīmi. Tādējādi ir jānosaka iemesls, kura dēļ aplūkotais pasākums izkropļo vai draud izkropļot konkurenci un ar savu paredzamo ietekmi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (spriedums, 2017. gada 18. maijs, Fondul Proprietatea, C‑150/16, EU:C:2017:388, 30. punkts).

48      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunktu par pastāvošu atbalstu uzskata atbalstu, kas nebija atbalsts tā ieviešanas laikā, bet pēc tam iekšējā tirgus attīstības dēļ – dalībvalstij neieviešot izmaiņas – kļuva par atbalstu. Turpretī pasākumi, kas kļūst par atbalstu tādēļ, ka Savienības tiesību akti nosaka kādas darbības liberalizāciju, pēc datuma, kas noteikts liberalizācijai, netiek uzskatīti par pastāvošu atbalstu.

49      Apstrīdētā lēmuma 226. un 237. apsvērumā Komisija konstatēja, ka, ciktāl gala saņēmēji subsidēto materiālu varēja izmantot, veicot neregulārus pārvadājumus, vai citos regulāra pārvadājuma tirgos, kas atvērti konkurencei Francijā vai Savienības teritorijā, atbalsts, kas tika piešķirts saistībā ar aplūkoto atbalsta shēmu, varēja kropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tādējādi ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē kopš tā pirmā īstenošanas brīža.

50      Šī secinājuma pamatojumam Komisija min tribunal administratif de Paris 2008. gada 10. jūlija spriedumu Nr. 0417015 un cour administrative d’appel de Paris 2010. gada 12. jūlija spriedumu Nr. 08PA 04753, kuros ir konstatēta aplūkotās atbalsta shēmas nelikumīga īstenošana.

51      Turklāt, norādījusi, ka reģionālo atbalstu piešķiršana tika noteikta strīdīgajos lēmumos, kuri pirmo reizi tika pieņemti 1994. gadā un ir uzskatāmi par aplūkotās atbalsta shēmas juridisko pamatu, Komisija pienācīgi ņēma vērā administratīvā procesa dalībnieku argumentus, ar kuriem tika norādīts, ka minētā shēma tika ieviesta vai nu pirms Francijā stājās spēkā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgums, vai pirms 1994. gada, kad regulāra sabiedriskā transporta pa autoceļiem tirgus vēl nebija atvērts konkurencei, proti, 1984. gadā vai, agrākais, 1979. gadā.

52      Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 234.–237. apsvēruma izriet, ka Komisija jautājumu, vai valsts atbalsta shēmas esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē varēja konstatēt jau saistībā ar iespējamo atbalstu, kas tika piešķirts līdz 1994. gadam, izvērtēja vienīgi, lai atbildētu uz Reģiona un atsevišķu ieinteresēto personu, kas piedalījās administratīvajā procesā, argumentiem.

53      Tādējādi no apstrīdētā lēmuma 234.–237. apsvēruma nevar secināt, ka pati Komisija būtu uzskatījusi, ka aplūkotā atbalsta shēma varēja tikt ieviesta jebkurā brīdī laikā no 1979. līdz 2008. gadam. Gluži pretēji, tā uzskata, ka laikposms no 1979. līdz 1994. gadam bija pirms aplūkotās atbalsta shēmas ieviešanas. Šādos apstākļos tai nevar tikt pārmests, ka tā nebūtu izskaidrojusi, kādēļ šajā laikposmā izmaksātās subsīdijas varēja tikt kvalificētas kā valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

54      Turklāt Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā nav pietiekami detalizēti izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka ir jānoraida ieinteresēto personu argumenti, ar kuriem tiek apgalvots, ka aplūkotā atbalsta shēma tika ieviesta pirms 1994. gada un ka tā ir jākvalificē kā pastāvoša atbalsta shēma, jo attiecīgajā datumā pasažieru regulāro pārvadājumu tirgus vēl nebija atvērts konkurencei.

55      Faktiski apstrīdētā lēmuma 226. un 237. apsvērumā Komisija izskaidroja, ka, lai gan aplūkotā atbalsta shēma tika ieviesta pirms 1994. gada, tā varēja kropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un tādējādi atbilst LESD 107. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem jau kopš ieviešanas brīža, ņemot vērā gala saņēmēju dalību pasažieru neregulāro pārvadājumu tirgū.

56      No tā izriet, ka Komisija ir sniegusi pamatojumu, kurš, lai gan, neapšaubāmi, ir īss, tomēr šajā gadījumā pietiekams, lai prasītāji varētu saprast iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka kopš aplūkotās atbalsta shēmas izveides atbalsts, kas tika piešķirts saskaņā ar minēto shēmu, varēja kropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un tādējādi ir uzskatāms par jaunu atbalstu Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunkta izpratnē.

57      Tādējādi iebildums, kas izriet no pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma, ir jānoraida.

2)      Par iebildumu, kas izriet no Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunkta pārkāpuma

58      Prasītāji norāda, ka aplūkotā atbalsta shēma ir pastāvošā atbalsta shēma, kuras juridiskais pamats ir 1949. gada dekrēts un kura tika ieviesta, pirms 1958. gada 1. janvārī Francijā stājās spēkā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgums. Tie atgādina, ka saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunktu par pastāvošu tiek uzskatīts atbalsts, kas ieviests pirms LESD stāšanās spēkā attiecīgajā dalībvalstī.

59      Prasītāji arī norāda, ka kopš Pirmā pasaules kara autobusu transporta privātie operatori Reģiona teritorijā mēdza noslēgt nolīgumus ar Francijas teritoriālajām iestādēm, lai pēdējās minētās palīdzētu segt ar to darbību vai investīcijām saistītos izdevumus. Šāda subsīdiju prakse tika formalizēta ar 1949. gada dekrēta 19. pantu, kurš tika atcelts vienīgi 2012. gadā, turklāt līdz šim datumam nekad netika grozīts, un tā mērķis bija īstenot loi n o 49874, du 5 juillet 1949, relative à diverses dispositions d’ordre économique et financier ([1949. gada 5. jūlija Likuma Nr. 49‑874 par dažādiem saimnieciska un finansiāla rakstura noteikumiem]; 1949. gada 6. jūlija JORF, 6637. lpp.) 7. pantā norādītos principus. Komisija neesot ņēmusi vērā šos apstākļus un vienīgi esot norādījusi, ka 1949. gada dekrētu nevarot uzskatīt par Reģiona atbalsta noteikuma juridisko pamatu.

60      Komisija apstrīd prasītāju argumentus. Tā atgādina, ka apstrīdētā lēmuma 236. apsvērumā tā konstatēja, ka 1949. gada dekrētā nav definēts neviens no aplūkotās atbalsta shēmas galvenajiem parametriem, proti, ilgums, budžets, saņēmēji, aktīvu, par kuriem var saņemt subsīdijas, būtība un subsīdiju likme, un tas nerada nekādas tiesības saņemt subsīdijas.

61      1949. gada dekrētā bija paredzēts:

2. pants

Pasažieru pārvadājuma pakalpojumi, kam ir piemērojami koordinēšanas un saskaņošanas pasākumi, piemērojot 1949. gada 5. jūlija likuma 7. panta noteikumus, ir:

[..]

2. Turpmāk uzskaitītie pasažieru sabiedriskā transporta pa autoceļiem pakalpojumi [..]:

Regulāri pakalpojumi, tostarp sezonas un periodiskie pakalpojumi [..];

Neregulāri pakalpojumi, proti, tie, kas, lai gan veikti pēc pieprasījuma, atbilst vispārējām sabiedrības vajadzībām un tiek atjaunoti konkrētā katra gada laikposmā [..].

19. pants

Teritoriālā iestāde var subsidēt autoceļu pakalpojumu, noslēdzot ar uzņēmumu līgumu, kurā ir noteikti tā pienākumi papildus tiem, kādi ir paredzēti ekspluatācijas noteikumos.

Tarifā, kas noteikts saskaņā ar šo līgumu, ir jāievēro visi iepriekšējos pantos ietvertie noteikumi.”

62      Attiecībā uz jautājumu, vai atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar aplūkoto atbalsta shēmu, izriet no 1949. gada dekrēta, pirmkārt, jāprecizē, ka 1949. gada dekrētā paredzētie noteikumi subsīdiju piešķiršanai atšķīrās no atbalsta noteikumiem saskaņā ar lēmumu CR 34‑94. Kā pamatoti norāda Komisija, lēmumā CR 34‑94 subsīdijas investīcijām Reģions piešķīra pārvaldes iestādēm, pirms tās tika atmaksātas gala saņēmējiem. Šāds līdzekļu atmaksāšanas mehānisms 1949. gada dekrētā nepastāvēja.

63      Otrkārt, no Conseil d’État 2012. gada 23. jūlija sprieduma Nr. 343440 izriet, ka subsīdiju, kas tika piešķirtas saskaņā ar lēmumu CR 34‑94, nolūks bija vienīgi atvieglot materiālu iegādi Ildefransas sabiedriskā transporta uzņēmumiem, un aplūkotās atbalsta shēmas mērķis vai ietekme nebija apmaiņā pret to paredzēt tarifu noteikšanas saistības gala saņēmējiem. Tā tas nav 1949. gada dekrēta 19. panta gadījumā, kurā vispārīgi ir paredzēta iespēja Francijas teritoriālajām iestādēm noslēgt līgumus par subsīdiju piešķiršanu ar šiem pašiem uzņēmumiem, paredzot piemēroto tarifu kontroli. Šī dekrēta 11. pantā tādējādi bija noteikts, ka “pakalpojumiem, par kuriem ir noslēgts līgums ar teritoriālo iestādi, tarifus nosaka [..] atbilstoši līgumam, kas noslēgts starp uzņēmumu un iestādi, kas izmaksā subsīdiju”.

64      Treškārt, strīdīgajos lēmumos nav nevienas atsauces uz 1949. gada dekrētu. Šajos lēmumos vienīgi ir minēts Code général des collectivités territoriales, la loi n o 821153, du 30 décembre 1982, d’orientation des transports intérieurs ([Vispārējais teritoriālo iestāžu kodekss, 1982. gada 30. decembra Likums Nr. 82‑1153 par iekšzemes transporta orientāciju]; 1982. gada 31. decembra JORF, 4004. lpp.) un vairāki agrāki lēmumi un dekrēti, kas pieņemti saskaņā ar valsts tiesībām, to vidū nav 1949. gada dekrēta.

65      Ceturtkārt, strīdīgie lēmumi ietilpst īpašā tiesiskajā regulējumā, kas attiecas uz transporta organizēšanu Ildefransā, kas pirmo reizi tika precizēts ordonnance n o 59151, du 7 janvier 1959, relative à l’organisation des transports de voyageurs dans la région parisienne ([1959. gada 7. janvāra Rīkojumā Nr. 59‑151 par pasažieru pārvadājumu organizēšanu Parīzes reģionā]; 1959. gada 10. janvāra JORF, 696. lpp.), gandrīz desmit gadus pēc 1949. gada dekrēta pieņemšanas.

66      No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka 1949. gada dekrēts nebija aplūkotās atbalsta shēmas juridiskais pamats.

67      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāji Vispārējā tiesā nav iesnieguši pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka aplūkotā atbalsta shēma ir jākvalificē kā pastāvošā atbalsta shēma saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunktu.

68      Tas, ka prasītāji norāda, ka vienkāršā subsīdiju prakse pastāvēja jau kopš Pirmā pasaules kara laikiem, nav pietiekami, lai pierādītu, ka laikposmā, pirms Francijā stājās spēkā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgums, pastāvēja valsts pasākums, kas varēja tikt uzskatīts par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

69      Tādējādi iebildums, kas izriet no Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunkta pārkāpuma, ir jānoraida.

3)      Par iebildumu, kas izriet no Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunkta pārkāpuma

70      Prasītāji būtībā norāda, ka Komisija ir pieļāvusi Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunkta pārkāpumu, ciktāl tā apstrīdētajā lēmumā nav uzskatījusi, ka Reģiona piešķirtais atbalsts ir uzskatāms par pastāvošo atbalsta shēmu saskaņā ar šo tiesību normu. Šajā ziņā tie it īpaši uzskata, ka, ciktāl Savienības dalībvalstu sabiedriskā transporta tirgi tika atvērti konkurencei vienīgi no 1995. gada, datuma, kas noteikts 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) saistībā ar minēto tirgu atvēršanu, subsīdijas, kas tika piešķirtas saskaņā ar strīdīgajiem lēmumiem, nevarēja tikt uzskatītas par atbalsta shēmu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo tās tika piešķirtas pirmo reizi.

71      Komisija apgalvo, kā tribunal administratif de Paris noteica 2008. gada 10. jūlija spriedumā Nr. 0417015, ka gala saņēmēji darbojās vienlaicīgi pasažieru regulāro pārvadājumu tirgū un pasažieru neregulāro pārvadājumu tirgū. Tomēr pasažieru neregulāro pārvadājumu tirgus jau esot liberalizēts 1979. gadā. No tā izrietot, ka aplūkotā atbalsta shēma esot varējusi ietekmēt konkurenci starp dalībvalstīm šajā tirgū neatkarīgi no ieviešanas datuma, ja vien tas ir laikā no 1979. līdz 2008. gadam.

72      Komisija piebilst, ka datums, kas jāņem vērā saistībā ar pasažieru regulāro pārvadājumu tirgus atvēršanu, ir datums, kurā stājās spēkā loi n o 93122, du 29 janvier 1993, relative à la prévention de la corruption et à la transparence de la vie économique et des procédures publiques ([1993. gada 29. janvāra Likums Nr. 93‑122 par korupcijas novēršanu un saimnieciskās dzīves un publisko procedūru pārskatāmību]; 1993. gada 30. janvāra JORF, 1588. lpp.; turpmāk tekstā – “Sapēna likums”), kas ļāva Francijas tirgū ienākt investoriem un tirgus dalībniekiem un ar kuru Francijas tiesībās tika transponēta Padomes Direktīva 93/38/EEK (1993. gada 14. jūnijs), ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē (OV 1993, L 199, 84. lpp.).

73      Komisija uzskata, ka tas, ka no 2003. gada 24. jūlija sprieduma Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415) izriet, ka atsevišķas dalībvalstis atvēra savu tirgu konkurencei 1995. gadā, neizslēdz to, ka Francija varēja savu tirgu atvērt jau 1993. gadā.

74      Jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunktā ietvertais jēdziens “iekšējā tirgus attīstība” var tikt saprasts kā tāds, kas attiecas uz attiecīgā pasākuma ietekmētās nozares ekonomiskā un juridiskā konteksta izmaiņām. Šādas izmaiņas var it īpaši izrietēt no tirgus, kas sākotnēji bijis slēgts konkurencei, liberalizēšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. marts, Freistaat Sachsen un Land SachsenAnhalt/Komisija, T‑443/08 un T‑455/08, EU:T:2011:117, 188. punkts).

75      Saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunktu ar Savienības tiesību aktiem noteikts kādas darbības liberalizācijas datums ir jāņem vērā tikai tādēļ, lai tiktu izslēgts, ka pēc šī datuma pasākums, kas nebija valsts atbalsts pirms šīs liberalizācijas, vēlāk tiktu kvalificēts par pastāvošu atbalstu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 16. janvāris, EDF/Komisija, T‑747/15, EU:T:2018:6, 369. punkts).

76      Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma, konkrētāk, no šī lēmuma 18. apsvēruma a) punkta, 19., 183. un 186. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka aplūkotā atbalsta shēma tika ieviesta 1994. gadā un atcelta 2008. gadā, tādējādi sākotnējais 1979. gada lēmums par atbalstu ir jāuzskata par atbalsta shēmu, kas atšķiras no shēmas, kas tika ieviesta ar lēmumu CR 34‑94 un turpmākiem lēmumiem.

77      Attiecībā uz jautājumu, vai aplūkotā atbalsta shēma ir jākvalificē kā pastāvoša atbalsta shēma atbilstoši Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunktam vai atbilstoši judikatūrai, saskaņā ar kuru atbalsta shēma, kas ieviesta tirgū, kas sākotnēji bija slēgts konkurencei, liberalizējot šo tirgu, ir jāuzskata par pastāvošu atbalsta shēmu (spriedums, 2000. gada 15. jūnijs, Alzetta u.c./Komisija, T‑298/97, T‑312/97, T‑313/97, T‑315/97, no T‑600/97 līdz T‑607/97, T‑1/98, no T‑3/98 līdz T‑6/98 un T‑23/98, EU:T:2000:151, 143. punkts), jāatgādina, ka Sapēna likums, ar kuru tika noteikta pasažieru regulāro pārvadājumu tirgus liberalizācija visā Francijas teritorijā, izņemot Ildefransu, tika pieņemts 1993. gadā, proti, pirms dienas, kad stājās spēkā lēmums CR 34‑94, un ka šis pēdējais datums atbilstoši analīzei, ko Komisija veica apstrīdētajā lēmumā un kas tika atgādināta iepriekš 76. punktā, saskan ar aplūkotās atbalsta shēmas ieviešanas datumu.

78      Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskata, ka gala saņēmēji kopš 1994. gada varēja izmantot aprīkojumu, kas tika finansēts ar atbalstu, kas tika piešķirts saskaņā ar aplūkoto atbalsta shēmu citos pasažieru regulāro pārvadājumu tirgos, kas bija atvērti konkurencei, un tādējādi minētais atbalsts varēja ietekmēt konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm un tikt uzskatīts par jaunu atbalstu, sākot no šī datuma.

79      Šo secinājumu neapstrīd prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru Sapēna likums tika pieņemts pirms jebkādas formālas regulāro pārvadājumu tirgus liberalizācijas ar Savienības tiesību aktiem. Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar liberalizācijas datumu, kas izriet no Eiropas tiesiskā regulējuma stāšanās spēkā, nepietiek, lai izslēgtu, ka pasākumu var kvalificēt par jaunu atbalstu, ja, pamatojoties uz tirgus attīstības kritēriju, var pierādīt, ka pasākums tika pieņemts tirgū, kas pilnībā vai daļēji jau bija atvērts konkurencei pirms attiecīgās darbības ar Savienības tiesību aktiem veiktas liberalizācijas datuma (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 16. janvāris, EDF/Komisija, T‑747/15, EU:T:2018:6, 369. punkts).

80      Šajā ziņā jāuzsver, ka prasītāji nav apstrīdējuši subsīdiju, kas piešķirtas saskaņā ar strīdīgajiem lēmumiem, kvalifikāciju par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē 1994.–2008. gada laikposmā. Turklāt Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru attiecībā uz šo laikposmu tika ievēroti visi LESD 107. panta 1. punktā paredzētie kritēriji, atbilst valsts tiesu nolēmumos ietvertajai analīzei, proti, īpaši tribunal administratif de Paris 2008. gada 10. jūlija spriedumam Nr. 0417015 un cour administrative d’appel de Paris 2010. gada 12. jūlija spriedumam Nr. 08PA04753, kas tostarp minēti apstrīdētā lēmuma 226. apsvērumā.

81      Turklāt, lai gan Komisija, kā apgalvo prasītāji, esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka aplūkotā atbalsta shēma tika ieviesta tikai 1994. gadā, vienīgi ar šo kļūdu nepietiek, lai apstrīdētu secinājumu, saskaņā ar kuru tā ir jāuzskata par jaunu atbalsta shēmu. Faktiski, kā jau tika norādīts iepriekš 49. punktā, no apstrīdētā lēmuma 226. un 237. apsvēruma izriet, ka, pat pieļaujot iespējamību, saskaņā ar kuru aplūkotā atbalsta shēma būtu jāaplūko kā tāda, kas tika ieviesta jau 1979. gadā vai, vēlākais, 1994. gadā, datumā, kad pasažieru regulāro pārvadājumu tirgus vēl bija slēgts konkurencei, gala saņēmēji varēja izmantot materiālus, ko daļēji finansēja Reģions saistībā ar neregulāro pārvadājumu darbībām, kas ir atvērtas konkurencei.

82      Šajā gadījumā prasītāji nav iesnieguši nekādus pierādījumus, lai pierādītu, ka neregulāro pārvadājumu tirgus nebija tirdzniecības starp dalībvalstīm priekšmets laikposmā pirms aplūkotās atbalsta shēmas ieviešanas vai pat tās ieviešanas laikā.

83      Turklāt cour administrative d’appel de Paris jau bija uzsvērusi pasažieru neregulāro pārvadājumu tirgus nozīmi tās 2015. gada 27. novembra spriedumā Nr. 15PA00385. Tādējādi, pamatojoties uz valsts tiesu nolēmumiem, Komisija konstatēja, ka aplūkotā atbalsta shēma ir jāuzskata par tādu, kas jau kopš tās ieviešanas ir ietekmējusi tirdzniecību starp dalībvalstīm un konkurenci, arī gadījumā, ja tā būtu tikusi ieviesta 1979. gadā.

84      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iebildums, kas izriet no Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunkta pārkāpuma, ir jānoraida tāpat kā pirmais pamats kopumā.

2.      Par otro pamatu, kas izriet no Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkta pārkāpuma

85      Prasītāji būtībā apstrīd secinājumu apstrīdētā lēmuma 239. apsvērumā, saskaņā ar kuru, tā kā pirmā prasība valsts tiesās tika celta 2004. gada maijā, noilgums ir iestājies vienīgi tam atbalstam, kas saskaņā ar aplūkoto atbalsta shēmu tika piešķirts līdz 1994. gada maijam.

86      Konkrētāk, prasītāji uzskata, ka, pretēji tam, ko Komisija norādīja apstrīdētā lēmuma 239. apsvērumā, valsts tiesās 2004. gada maijā neesot celta neviena prasība, kas varētu pārtraukt noilguma termiņu Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkta izpratnē. 2004. gada 4. maijs atbilstot dienai, kurā SATV lūdza Reģionam atcelt aplūkoto atbalsta shēmu, šis lūgums tribunal administratif de Paris tika iesniegts vienīgi 2004. gada 23. jūlijā.

87      Prasītāji uzskata, ka Komisija nav izskaidrojusi, kā vēršanos valsts tiesā var pielīdzināt “darbībai, kuru veic Komisija vai dalībvalsts pēc Komisijas lūguma” Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkta izpratnē. Apstrīdētajā lēmumā nospriežot, ka noilguma termiņu var pārtraukt pirmā prasība, kuru prasītāju konkurents iesniedz valsts tiesās, Komisija esot paplašinājusi šīs tiesību normas piemērošanas jomu un tādējādi neesot ievērojusi tiesiskās drošības principu.

88      Turklāt prasītāji uzskata, ka Komisija esot atkāpusies no 2014. gada 11. marta vēstules teksta, kuru tā prasītājiem bija nosūtījusi, uzsākot iepriekšējās izskatīšanas stadiju, un kurā bija paredzēts, ka noilgums nav iestājies vienīgi atbalstam, kas piešķirts pēc 1998. gada.

89      Komisija apgalvo, ka otrais pamats nav efektīvs. Tā uzskata, ka tās analīze par atbalsta, kas piešķirts saskaņā ar aplūkoto atbalsta shēmu, ņemot vērā valsts tiesvedību, noilgumu izriet nevis no Regulas 2015/1589 17. panta interpretācijas, bet gan no LESD 108. panta 3. punkta interpretācijas.

90      Komisija uzskata, ka LESD 108. panta 3. punktā ir paredzēts, ka valsts tiesas saglabā savu ekskluzīvo kompetenci atļaut atbalstu un noteikt to atgūšanu. Noilguma termiņš esot noteikts valsts tiesībās, un to varot pārtraukt pirmais mēģinājums celt prasību valsts tiesās, ko veic gala saņēmēju konkurents.

91      Jānorāda, ka Regulas 2015/1589 17. panta 2. punktā ir paredzēti noteikumi desmit gadu noilguma termiņa aprēķināšanai, no kura ir atkarīgas Komisijas pilnvaras atbalsta atgūšanas jomā, savukārt minētās regulas 17. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “jebkāds atbalsts, attiecībā uz kuru ir beidzies noilguma termiņš, uzskatāms par pastāvošu atbalstu”. Šīs pašas regulas 1. panta b) punkta iv) apakšpunktā ir precizēts, ka pastāvošais atbalsts ietver “atbalstu, ko uzskata par pastāvošu atbalstu saskaņā ar šīs regulas 17. pantu”.

92      Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 238.–240. apsvēruma izriet, ka jautājumu par strīdīgā atbalsta noilgumu Komisija izvērtēja vienīgi nolūkā pārbaudīt, vai šajā lēmumā iepriekš veiktais secinājums par to, ka aplūkotā atbalsta shēma ir jauna, var likt apšaubīt faktu, ka daļai no šī atbalsta ir iestājies noilgums. Konkrētāk, apstrīdētā lēmuma 239. apsvēruma mērķis ir apstiprināt, ka “jebkurš atbalsts, kuru Reģions ir izmaksājis pēc 1994. gada maija, [..] šīs procedūras ietvaros ir uzskatāms par jaunu atbalstu”.

93      No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma 239. apsvērumā minētajiem apsvērumiem ir tieša saikne ar šajā lēmumā veikto analīzi saistībā ar to, vai aplūkotā atbalsta shēma ir jauna vai pastāvoša, tādējādi, pretēji Komisijas apgalvotajam, tā šajā apsvērumā vēlējās piemērot Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta iv) apakšpunktu, to lasot kopā ar šīs regulas 17. pantu.

94      Turklāt jākonstatē, ka Regulas 2015/1589 17. pantā ietvertie noteikumi noilguma jomā attiecas vienīgi uz “Komisijas pilnvarām atbalsta atgūšanas jomā”. Šī tiesību norma faktiski ir jālasa pēc minētās regulas 16. panta 1. punkta, kurā būtībā ir paredzēts, ka vienīgi negatīva lēmuma saistībā ar nelikumīgo atbalstu gadījumā, proti, pēc tam, kad ir konstatēta strīdīgā atbalsta nesaderība ar iekšējo tirgu, Komisija var pieņemt lēmumu par atgūšanu.

95      No tā izriet, ka Regulas 2015/1589 17. pantā paredzētos noteikumus noilguma jomā, tāpat kā minētās regulas 1. panta b) punkta iv) apakšpunktu nevar piemērot gadījumā, kad, kā tas ir šajā gadījumā, Komisija ir atzinusi nelikumīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu pēc tā piešķiršanas.

96      Tāpat Regulas 2015/1589 17. pantā paredzēto desmit gadu noilguma termiņu nevar interpretēt tādējādi, ka tas attiektos arī uz valsts iestāžu pilnvarām atgūt procentus par laikposmu, kurā aplūkotais atbalsts tika prettiesiski izmaksāts.

97      Šajā ziņā no pašas Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkta redakcijas izriet, ka šīs tiesību normas mērķis ir pilnībā reglamentēt jautājumu par piemērojamo noilgumu gadījumā, ja Komisija pieņem lēmumu par atbalsta atgūšanu. Tādējādi prasības celšana valsts tiesās, ko veic konkurents, nav uzskatāma par “darbībām attiecībā uz nelikumīgu atbalstu, kuras veic Komisija vai dalībvalsts pēc Komisijas lūguma” Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkta izpratnē.

98      Šādos apstākļos, pat ja valsts tiesas attiecībā uz aplūkoto atbalsta shēmu būtu nolēmušas, ka saskaņā ar to piešķirtajam atbalstam ir iestājies noilgums, skaitot no pirmās prasības celšanas tajā, ko veicis gala saņēmēja konkurents, šis lēmums nevarētu būt saistošs Komisijai.

99      Tāpat ir jāuzskata, ka valsts iestāžu pilnvaras saistībā ar iespējamu aplūkotā atbalsta vai procentu atgūšanu par laikposmu, kurā aplūkotais atbalsts tika nelikumīgi izmaksāts, ir pakļautas vienīgi valsts tiesībās paredzētiem noilguma noteikumiem, kas ir piemērojami valsts tiesā.

100    Faktiski Tiesa 2006. gada 5. oktobra sprieduma Transalpine Ölleitung in Österreich (C‑368/04, EU:C:2006:644) 34. un 35. punktā precizēja, ka, lai gan Regulā [2015/1589] ir iekļauti procesuāli noteikumi, kuri attiecas uz visām administratīvajām procedūrām valsts atbalsta jomā, kas tiek izskatītas Komisijā, ar to tiek kodificēta un pastiprināta Komisijas prakse valsts atbalstu pārbaudes jomā un tajā nav nevienas normas par valsts tiesu pilnvarām un pienākumiem, ko joprojām reglamentē Līguma normas saskaņā ar Tiesas interpretāciju.

101    Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, Komisija nevarēja īstenot savas atgūšanas pilnvaras attiecībā uz atbalsta, kas piešķirts saistībā ar aplūkoto atbalsta shēmu, gala saņēmējiem, jo tā apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā bija secinājusi, ka aplūkotā atbalsta shēma ir saderīga ar iekšējo tirgu.

102    Otrkārt, jāatgādina, ka, ja Komisija, kā tas ir apstrīdētajā lēmumā, konstatē atbalsta nelikumību, Savienības tiesības valsts tiesām nosaka pienākumu tā saņēmējam piespriest procentu maksājumu par laikposmu, kurā aplūkotais atbalsts tika nelikumīgi izmaksāts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 12. februāris, CELF un ministre de la Culture et de la Communication, C‑199/06, EU:C:2008:79, 51., 52. un 55. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, Alpiq RomIndustries un Alpiq RomEnergie/Komisija, T‑129/13, nav publicēts, EU:T:2014:895, 39. punkts). Tomēr, pat nepastāvot ārkārtas apstākļiem, tās tiem nenosaka pienākumu atgūt arī nelikumīgo atbalstu, ja tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Attiecīgajā gadījumā tādējādi vienīgi saskaņā ar valsts tiesībām valsts tiesai atbilstoši iepriekš 32. punktā atgādinātajai judikatūrai iespējami ir pilnvaras piespriest nelikumīgā atbalsta atgūšanu, neierobežojot attiecīgās dalībvalsts tiesības vēlāk īstenot šo atbalstu no jauna vai apmierināt prasības par tādu zaudējumu atlīdzību, kas radušies atbalsta nelikumības dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 12. februāris, CELF un ministre de la Culture et de la Communication, C‑199/06, EU:C:2008:79, 55. punkts).

103    Tādējādi, pat ja tiktu uzskatīts, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta iv) apakšpunktu un 17. pantu apstrīdētā lēmuma 239. apsvērumā, šāds apstāklis nevar radīt juridiskas sekas prasītājiem.

104    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, otrais pamats ir jāatzīst par neefektīvu, pamatojoties uz to, ka Regulas 2015/1589 17. panta 2. punkts šajā gadījumā nebija jāpiemēro, ņemot vērā aplūkotās atbalsta shēmas saderību ar iekšējo tirgu.

105    Tā kā visi pamati, kas tika izvirzīti šīs prasības pamatojumam, ir noraidīti, minētā prasība ir jānoraida.

V.      Par tiesāšanās izdevumiem

106    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

107    Tā kā šajā gadījumā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, viņiem ir jāpiespriež papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Keolis CIF un citi prasītāji, kuru nosaukumi ir norādīti pielikumā, papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Pelikánová

Valančius

Öberg

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 12. jūlijā.

Paraksti


Satura rādītājs



*      Tiesvedības valoda – franču.


1      Pārējo prasītāju saraksts ir pievienots tikai lietas dalībniekiem paziņotās versijas pielikumā.