CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2010. gada 1. decembrī

Lieta F‑89/09

Spyridon Gagalis

pret

Eiropas Savienības Padomi

Civildienests – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījums darbā – Daļēja pastāvīga invaliditāte – Lēmums atlīdzināt 75 % no izdevumiem par ūdensdziedniecības terapiju – Ārstēšanās izdevumu atlīdzināšana saskaņā ar Civildienesta noteikumu 72. pantu un papildu atlīdzināšana saskaņā ar Civildienesta noteikumu 73. pantu – Atteikums atlīdzināt uzturēšanās izdevumus – Papildu atlīdzināšanas atteikums – Civildienesta noteikumu 73. panta 3. punkta un Vispārējo noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 9. panta interpretācija

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru S. Gagalis lūdz, pirmkārt, atcelt Padomes Ģenerāldirekcijas “Personāls un administrācija” ģenerāldirektora, kurš rīkojās kā Padomes iecēlējinstitūcija, 2008. gada 9. decembra lēmumu, ar kuru prasītājam tika atteikts atlīdzināt 75 % no uzturēšanās izdevumiem, kas saistīti ar ūdensdziedniecības terapiju, saskaņā ar Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 73. pantu, kā arī atcelt 2009. gada 15. jūlija lēmumu, ar kuru viņa sūdzība tika daļēji noraidīta, un, otrkārt, piespriest Padomei izmaksāt papildu summu EUR 1551,38 apmērā, tai pieskaitot nokavējuma procentus

Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītājs sedz tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Sociālais nodrošinājums – Nelaimes gadījumu un arodslimību apdrošināšana – Izdevumu atlīdzība

(Civildienesta noteikumu 72. pants un 73. panta 3. punkts; Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 9. pants)

2.      Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība

(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa)

1.      Attiecībā uz tādu ārstēšanās izdevumu atmaksu, kuri ir saistīti ar nelaimes gadījumu, un it īpaši lūgumu atlīdzināt ar ūdensdziedniecības terapiju saistītos izdevumus, ieskaitot uzturēšanās izdevumus, no Civildienesta noteikumu 73. panta 3. punkta otrās daļas un no Noteikumu par ierēdņu apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 9. panta teksta izriet, ka pastāv saikne starp šīm divām normām un Civildienesta noteikumu 72. pantu. Lai gan Civildienesta noteikumu 73. panta 3. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka izdevumus, kuri radušies nelaimes gadījuma rezultātā, atlīdzina “vienīgi, ja summa, kas ierēdnim samaksāta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 72. pantu, pilnībā nesedz radušos”, minēto noteikumu 9. panta 1. punkta trešajā daļā ir noteikts, ka nelaimes gadījuma rezultātā radušos izdevumus atlīdzina “pēc tam, kad no Civildienesta noteikumu 72. pantā paredzētās slimības apdrošināšanas shēmas ir atlīdzināta daļa no [izdevumiem], kuri no šīs shēmas ir jāatlīdzina atbilstoši tajā paredzētajiem noteikumiem”.

Līdz ar to gan Civildienesta noteikumu 73. panta 3. punkts, gan Noteikumu par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumu un arodslimību riskiem 9. panta 1. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir paredzēta tikai to izdevumu papildu atlīdzināšana, kuri ir radušies par Civildienesta noteikumu 72. pantā minētajiem pakalpojumiem, proti, pēc tam, kad daļa no šīm izmaksām ir atlīdzināta no slimības apdrošināšanas shēmas. Nelaimes gadījumu apdrošināšanas shēma ir papildinoša, un līdz ar to tajā nav paredzēta nekāda veida to izdevumu atlīdzināšana, kas ir radušies par pakalpojumiem, uz kuriem neattiecas slimības apdrošināšanas shēma, un kas tādēļ nav atlīdzināmi saskaņā ar slimības apdrošināšanas shēmu.

(skat. 41. un 42. punktu)

2.      No Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas izriet, ka jebkurš individuāls lēmums, kas ir pieņemts, piemērojot Civildienesta noteikumus, un kas ir nelabvēlīgs, ir jāpamato. Pienākuma norādīt pamatojumu nelabvēlīgam lēmumam mērķis ir, pirmkārt, sniegt attiecīgajam ierēdnim nepieciešamās norādes, lai viņš zinātu, vai lēmums ir pamatots, un, otrkārt, sniegt iespēju to pārbaudīt tiesas ceļā. Šāda pienākuma mērķis ir tostarp ļaut ieinteresētajai personai uzzināt lēmuma, kas ir pieņemts attiecībā pret to, pamatojumu, lai tā iespējami varētu izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus, kuri ir nepieciešami viņas tiesību un interešu aizstāvībai.

Sākotnējā pamatojuma nepietiekamība var tikt novērsta, administrācijai sniedzot papildu precizējumus pat tiesas procesa laikā, ja pirms prasības celšanas ieinteresētajai personai jau bija zināmi fakti, kas veido pamatojuma aizsākumu. Turklāt lēmums ir pietiekami pamatots, ja akts, par kuru ir iesniegta prasība, ir pieņemts situācijā, kas ir zināma attiecīgajam ierēdnim un kas tam ļauj saprast viņam piemērojamā pasākuma piemērojamību.

(skat. 65. un 67. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa tiesa: 2003. gada 27. marts, T‑33/00 Martínez Páramo u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑105. un II‑541. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra; 2004. gada 25. marts, T‑145/02 Petrich/Komisija, Recueil FP, I‑A‑101. un II‑447. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra; 2005. gada 15. septembris, T‑132/03 Casini/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑253. un II‑1169. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra.