CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2011. gada 29. septembrī


Lieta F‑74/10


Eugène Émile Kimman

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Civildienesta noteikumu 43. pants – Civildienesta noteikumu 45. pants – 2009. gada novērtējums – Klasificēšana snieguma līmenī – Lēmums par paaugstināšanas amatā punktu piešķiršanu – Novērtējuma ziņojums – “Ad hoc” grupas atzinums – Pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums – Pēc savas ierosmes norādīts pamats – Pierādīšanas pienākums

Priekšmets      Prasība, kura celta atbilstoši LESD 270. pantam, kas ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, ar kuru E. E. Kimman lūdz galvenokārt atcelt viņa novērtējuma ziņojumu par laika posmu no 2008. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. decembrim

Nolēmums      Prasību noraidīt. Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina vienu ceturtdaļu E. E. Kimman tiesāšanās izdevumu. E. E. Kimman sedz trīs ceturtdaļas savu tiesāšanās izdevumu pats.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pieņemšana – Ierēdņi, kas pilda personāla pārstāvības pienākumus – Komisijas ieviesta sistēma

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Pamati – Nepietiekams pamatojums – Konstatējums pēc savas iniciatīvas – Ierobežojumi

3.      Ierēdņi – Prasība – Iepriekšēja administratīva sūdzība – Sūdzības un prasības savstarpēja atbilstība – Priekšmeta un pamata identiskums – Pamati un argumenti, kas nav iekļauti sūdzībā, bet kas ar to ir cieši saistīti – Pieņemamība

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

4.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Novērtējuma pasliktināšanās salīdzinājumā ar iepriekšējo novērtējumu – Pienākums norādīt pamatojumu

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

5.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pieņemšana – Ierēdņi, kas pilda personāla pārstāvības pienākumus – Komisijas ieviesta sistēma

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

6.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Novērtētāju rīcības brīvība – Pārbaude tiesā – Ierobežojumi – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Jēdziens

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

7.      Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

8.      Ierēdņi – Paaugstināšana amatā – Administrācijas piešķirtie paaugstināšanas amatā punkti – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms

(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa un 45. pants)

1.      Komisijas pieņemto Civildienesta noteikumu 43. panta vispārīgo īstenošanas noteikumu I pielikuma 6. panta 8. punktā ir noteikts novērtētāja pienākums, sastādot novērtējuma ziņojumu par ierēdni, kas veic personāla vai arodbiedrības pārstāvja pienākumus, ņemt vērā ‟ad hoc” grupas atzinumu par šī ierēdņa sniegumu, spējām un uzvedību dienestā, pildot šos pienākumus. Tikai vienkārša atsauce uz ‟ad hoc” grupas atzinumu nav pietiekama, lai būtu izpildīts novērtētāju pienākums ņemt vērā šo atzinumu.

(skat. 37. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2007. gada 25. aprīlis, F‑71/06 Lebedef-Caponi/Komisija, 47. punkts.

2.      Pamatam par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību ir absolūts raksturs, kurš Savienības tiesai jebkurā gadījumā ir jāaplūko pēc savas ierosmes. Līdz ar to pamata par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību norāde pēc savas ierosmes nav obligāta tikai tad, ja prasītājs, kaut gan norādīja šādu iebildumu savā sūdzībā, to nav atkārtojis savā prasības pieteikumā, bet tā ir obligāta vienmēr, lai gan ir pirmstiesas stadijā izvirzīti argumenti. Absolūta pamata izvirzīšanai pēc savas ierosmes nav mērķa labot prasības pieteikuma trūkumus, bet gan ievērot normu, kura sava svarīguma dēļ nav pieejama lietas dalībniekiem, un tas jādara vienalga kurā tiesvedības stadijā. No tā izriet, ka iestāde nevar atsaukties uz šāda absolūta pamata nepieņemamību tikai tādēļ, ka prasītājs to nav norādījis savā sūdzībā.

Šo konstatējumu nevar atspēkot ar argumentu, ka nebūtu jāatļauj pēc savas ierosmes izvirzīt pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ja prasītājs administrācijai nav sniedzis iespēju novērst apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību vai nepietiekamību pirmstiesas stadijā, to nenorādot savā sūdzībā ietvertajos iebildumos, jo iestādei katrā ziņā vienmēr ir pienākums pildīt tai noteiktos pienākumus, tostarp arī pienākumu norādīt pamatojumu.

Tomēr šāda pamata norādīšana pēc savas ierosmes attiecas tikai uz acīmredzamu pamatojuma neesamību vai nepietiekamību, nevis uz konkrētu pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Līdz ar to, ja novērtējuma ziņojumā ir sniegts pietiekams pamatojums, kā tas jādara atbilstoši vispārīgajam pienākumam norādīt pamatojumu, Savienības tiesai, izvirzot [šādu pamatu] pēc savas ierosmes, nav jāpārbauda, vai šajā novērtējuma ziņojumā ietvertie novērtējumi ir nelabvēlīgāki par tiem, kas bija iepriekšējā novērtējuma ziņojumā, un šādā gadījumā nav jāpārliecinās, ka administrācija ir izpildījusi savu konkrēto pienākumu norādīt pamatojumu.

(skat. 44., 45. un 49. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1994. gada 27. oktobris, T‑508/93 Mancini/Komisija, 36. punkts; 2006. gada 3. oktobris, T‑171/05 Nijs/Revīzijas palāta, 31. punkts un tajā minētā judikatūra.

Civildienesta tiesa: 2008. gada 6. marts, F‑46/06 Skareby/Komisija, 96. punkts.

3.      Noteikums par atbilstību starp iepriekšēju administratīvu sūdzību un prasību ir spēkā tikai tad, ja ar prasības pieteikumu tiek grozīts sūdzības pamats, šo pēdējo jēdzienu ‟pamats” interpretējot plaši. Kas attiecas uz prasījumiem atcelt tiesību aktu, ar ‟tiesvedības pamatu” jāsaprot prasītāja iesniegtā prasība par apstrīdētā akta iekšējo tiesiskumu vai arī alternatīvi tā ārējā tiesiskuma apstrīdēšana.

(skat. 46. punktu)

Atsauces

Civildienesta tiesa: 2010. gada 1. jūlijs, F‑45/07 Mandt/Parlaments, 119. punkts; 2010. gada 23. novembris, F‑50/08 Bartha/Komisija, 34. punkts; 2010. gada 15. decembris, F‑14/09 Almeida Campos u.c./Padome, 28. punkts; 2011. gada 13. janvāris, F‑77/09 Nijs/Revīzijas palāta, 129. punkts.

4.      Iestādei ir pienākums norādīt pienācīgu un detalizētu pamatojumu visiem novērtējuma ziņojumiem un ļaut attiecīgajai personai izteikt apsvērumus par šo pamatojumu, šo prasību ievērošanai ir īpaša nozīme tad, ja novērtējums ir nelabvēlīgāks salīdzinājumā ar iepriekšējo novērtējumu.

(skat. 48. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2002. gada 12. jūnijs, T‑187/01 Mellone/Komisija, 27. punkts; 2005. gada 25. oktobris, T‑50/04 Micha/Komisija, 36. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 10. novembris, F‑93/08 N/Parlaments, 86. punkts.

5.      Komisijas izveidotajā novērtējuma sistēmā “ad hoc” grupas atzinuma, kas sniegts Civildienesta noteikumu 43. pantā paredzēto novērtējuma ziņojumu izstrādes procedūrā un kas pēc savas būtības ir tikai sagatavojošs akts, pamatojuma neesamība vai nepietiekamība ir procesuāls pārkāpums. Tomēr, lai procesuālā pārkāpuma rezultātā atceltu lēmumu, ir jākonstatē, ka gadījumā, ja šāda pārkāpuma nebūtu, procedūras rezultātā būtu ticis sasniegts atšķirīgs rezultāts.

Šāda atzinuma pamatojuma neesamībai vai nepietiekamībai var būt ietekme uz galīgo ziņojuma saturu tikai, ciktāl ar to tiek pilnībā noraidīti novērtētāja sniegtie novērtējumi. Savukārt, ja pārsūdzības procesā ar atzinumu apstiprina novērtējuma ziņojumu, jāuzskata, ka šī atzinuma autori netieši ir snieguši savu novērtējumu, kas ir ietverts ziņojumā, tādējādi nav iemesla uzskatīt, ka, ja šim atzinumam būtu bijis sniegts pamatojums, tad novērtētājs būtu grozījis ziņojumu.

(skat. 76. un 77. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1990. gada 21. marts, C‑142/87 Beļģija/Komisija, 48. punkts; 2001. gada 18. oktobris, C‑241/00 P Kish Glass/Komisija, 36. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2002. gada 23. aprīlis, T‑372/00 Campolargo/Komisija, 39. punkts.

6.      Novērtētājiem ir atzīta plaša rīcības brīvība viņu novērtējumos par ierēdņu, kuri viņiem jānovērtē, darbu. Tādējādi novērtējuma ziņojumu satura pārbaude tiesā, ko veic Savienības tiesa, ir tikai par procedūras likumību, faktu saturisko pareizību, kā arī to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai arī nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana. Civildienesta tiesas kompetencē nav pārbaudīt administrācijas veiktā ierēdņa profesionālo spēju novērtējuma pamatotību, ja tas ietver kompleksus spriedumus par atbilstību, kas pēc sava rakstura nav objektīvi pārbaudāmi.

Šajā ziņā kļūdu vērtējumā var kvalificēt par acīmredzamu tikai tad, ja tā ir viegli konstatējama, izmantojot vienu no kritējiem, kurus likumdevējs ir attiecinājis uz administrācijas lēmumu pieņemšanas brīvības īstenošanu.

Līdz ar to, lai konstatētu, ka administrācija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot faktiskos apstākļus, kas attaisno apstrīdētā lēmuma atcelšanu, pierādījumiem, kurus prasītājam ir jāsniedz, ir jābūt pietiekamiem, lai ar tiem varētu atspēkot administrācijas lēmumā izmantotā faktu vērtējuma ticamību. Citiem vārdiem sakot, ja, lai gan ir prasītāja norādītie elementi, administrācijas veikto faktu novērtējumu tik un tā var uzskatīt par ticamu, pamats par acīmredzamu kļūdu vērtējumā ir jānoraida.

It īpaši tas attiecas uz gadījumu, kad aplūkojamajā lēmumā ir pieļautas tādas kļūdas vērtējumā, kurām, tās aplūkojot kopā, ir tikai maznozīmīgs raksturs, kas nevarēja ietekmēt administrācijas lēmumu.

It īpaši runājot par novērtējuma ziņojumos iekļauto vērtējumu pārbaudi tiesā, ir jo vairāk pamatoti tas, ka tiesa pārbauda tikai acīmredzamu kļūdu esamību, ka Civildienesta tiesai nav tiešu zināšanu par novērtēto ierēdņu situāciju un ka novērtēšanas procedūra no administratīvā viedokļa ietver garantijas, kuras liek tajā piedalīties novērtētajam ierēdnim, tā priekšniekiem un apelācijas orgānam.

(skat. 89.–94. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1996. gada 12. decembris, T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, 59. punkts; 2000. gada 6. jūlijs, T‑139/99 AICS/Parlaments, 39. punkts; 2008. gada 12. februāris, T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, 221. punkts; 2008. gada 21. maijs, T‑495/04 Belfass/Padome, 63. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 29. septembris, F‑114/07 Wenning/Eiropols, 111. punkts un tajā minētā judikatūra; 2010. gada 23. februāris, F‑7/09 Faria/ITSB, 44. punkts un tajā minētā judikatūra; 2011. gada 24. marts, F‑104/09 Canga Fano/Padome, 35. punkts, spriedums pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑281/11 P.

7.      Novērtējuma ziņojuma sastādīšanas laikā, ievērojot pienākumu norādīt pamatojumu un ja novērtējums ir skaidri individualizēts, nevis bezpersonisks, novērtētāju plašā rīcības brīvība nozīmē, ka tiem nav pienākuma to sagatavotajos ziņojumos norādīt visus faktiskos un tiesību apstākļus, kas pamato viņu novērtējumu, vai ilustrēt tos ar konkrētiem piemēriem, nedz arī pārbaudīt un katrā ziņā atspēkot visus attiecīgā ierēdņa apstrīdētos punktus. Faktiski novērtējuma ziņojuma mērķis ir izveidot rakstveida formālu pierādījumu par ierēdņa veiktā darba kvalitāti tādā veidā, ka tas nebūtu tikai aprakstošs veikto pienākumu uzskaitījums konkrētajā laika posmā, bet lai tas ietvertu arī saskarsmes īpašību novērtējumu, kuras novērtējamais ierēdnis parādīja savas profesionālās darbības veikšanas laikā. Novērtējuma ziņojuma mērķis ir nevis sniegt izsmeļošu pienākumu tabulu, kurus katrs ierēdnis veica, pildot pienākumus saistībā ar savu amatu, bet, balstoties uz noteicošo informāciju, sniegt papildu informāciju par viņa kompetenci, sniegumu un uzvedību dienestā. Līdz ar to, lai novērtējuma ziņojumu atzītu par tiesisku, principā pietiek, ka tajā tiek sniegtas norādes par ierēdņa sniegumu, spējām un uzvedību dienestā, pildot pienākumus.

(skat. 95. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2008. gada 22. decembris, C‑198/07 P Gordon/Komisija, 44. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2007. gada 12. septembris, T‑249/04 Combescot/Komisija, 86. punkts.

Civildienesta tiesa: 2009. gada 10. septembris, F‑139/07 van Arum/Parlaments, 88. un 101. punkts; N/Parlaments, minēts iepriekš, 46. punkts.

8.      Pieņemot lēmumu piešķirt paaugstināšanas amatā punktus, administrācijai nav pienākuma attiecīgajam ierēdnim norādīt, kā tā novērtēja katru no kritērijiem, kas tai lika pieņemt šādu lēmumu, ja šis lēmums kopumā ir pietiekami pamatots un ja turklāt uz administratīvo aktu attiecas likumības prezumpcija. Tādējādi prasītājs nevar tikai konstatēt, ka administrācija nav minējusi veidu, kādā tā ir ņēmusi vērā kritēriju par paaugstināšanas amatā punktu piešķiršanu, lai konstatētu, ka pastāv kļūda vērtējumā vai kļūda tiesību piemērošanā.

(skat. 115. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2009. gada 10. septembris, F‑47/07 Behmer/Parlaments, 97. punkts.