EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2012. gada 16. maijā


Lieta F‑42/10


Carina Skareby

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Pienākums sniegt palīdzību – Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pants – Psiholoģiskā vardarbība no priekšnieka puses

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kas ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru C. Skareby lūdz atcelt Komisijas 2009. gada 23. jūlija lēmumu noraidīt viņas kopā ar sūdzību par psiholoģisku vardarbību iesniegto lūgumu sniegt palīdzību un, ciktāl nepieciešams, atcelt iecēlējinstitūcijas 2010. gada 19. februāra lēmumu, ar kuru noraidīta viņas sūdzība

Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītāja sedz savus, kā arī atlīdzina trīs ceturtdaļas Komisijas tiesāšanās izdevumu. Komisija sedz vienu ceturtdaļu savu tiesāšanās izdevumu pati.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Interese celt prasību – Ierēdņa, kas esot psiholoģiskās vardarbības upuris, prasība, kas vērsta pret lūguma sniegt palīdzību noraidījumu – Intereses celt prasību saglabāšana, neraugoties uz to, ka fakti ir seni un nepastāv atkārtošanās risks, un prasības par kaitējuma atlīdzību saglabāšana

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

2.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Iepriekšēja izmeklēšana pirms disciplinārlietas uzsākšanas – Administrācijas rīcības brīvība – Apjoms

(Civildienesta noteikumu IX pielikums)

3.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība ar mērķi diskreditēt ieinteresēto personu vai pasliktināt tās darba apstākļus – Prasība par rīcības atkārtošanos – Prasība, ka rīcībai jābūt tīšai – Apjoms – Prasības par psiholoģiskās vardarbības izdarītāja ļaunprātīgo nodomu neesamība

(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)

4.      Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Pienākums norādīt pamatojumu – Apjoms – Nepietiekams pamatojums – Trūkumu novēršana procesa laikā – Nosacījumi

(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa)

1.      Runājot par tik nopietnu jautājumu kā psiholoģiska vardarbība, jāpiekrīt, ka iespējamais no šādas vardarbības cietušais, kurš tiesā apstrīd iestādes atteikumu izskatīt pēc būtības viņa lūgumu sniegt palīdzību, principā saglabā judikatūrā prasīto leģitīmo interesi kā nosacījumu prasības pieteikuma pieņemamībai, lai gan viņš neprasa nedz to, lai tiek atlīdzināts kaitējums, kurš radies apgalvotās psiholoģiskās vardarbības rezultātā, nedz sākt disciplinārlietu pret prezumēto psiholoģiskās vardarbības izdarītāju, un ka psiholoģiskā vardarbība tiek uzskatīta par beigušos pirms vairākiem gadiem.

Šāds risinājums vispirms ir vajadzīgs pašu psiholoģiskās vardarbības faktu, kuri var radīt ārkārtīgi iznīcinošas sekas cietušā veselības stāvoklim, smaguma dēļ. Darbinieks, kurš sevi uzskata par cietušu no psiholoģiskas vardarbības, saglabā interesi celt prasību neatkarīgi no tā, vai šāda vardarbība turpinās, vai arī no tā, vai attiecīgais ierēdnis vai darbinieks iesniedz ar mērķi iesniegt vai pat viņam tikai ir tiesības iesniegt citas prasības, tostarp prasību atlīdzināt zaudējumus, saistībā ar psiholoģisku vardarbību. Tas, ka iestāde eventuāli atzīst psiholoģiskas vardarbības esamību, pats par sevi var radīt labvēlīgas sekas vardarbībā cietušās personas rekonstrukcijas terapeitiskajā procesā.

(sal. ar 29., 31. un 32. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2009. gada 30. novembris, F‑80/08 Wenig/Komisija, 35. punkts.

2.      Administrācijai ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz tai uzticēto administratīvo izmeklēšanu veikšanu. It īpaši, tā kā administrācijas resursi ir ierobežoti, tai ir jāizmeklē tajā ierosinātās lietas samērīgi, proti, tādā veidā, kas ļauj katrai lietai veltīt taisnīgu tās rīcībā esošā laika daļu. Turklāt administrācijai arī ir plaša novērtējuma brīvība, lai izvērtētu liecinieku sniegtās sadarbības kvalitāti un lietderību.

(sal. ar 38. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 13. janvāris, F‑124/05 un F‑96/06 A un G/Komisija, 173. punkts.

3.      Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā nav paredzēts, ka psiholoģiskās vardarbības kvalificēšanas nepieciešamais elements ir prezumētā psiholoģiskās vardarbības izdarītāja ļaunprātīgais nodoms. Šajā tiesību normā psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība] ir definēta kā “nepiedienīga rīcība”, kuras pierādīšanai ir nepieciešams, lai būtu izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmais nosacījums ir saistīts ar to, ka pastāv fiziska rīcība, mutiska vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība, kas izpaužas “kādā laika posmā, [..] atkārtojas vai ir sistemātiska” un kas ir “tīša”. Otrais nosacījums, kas no pirmā ir nošķirts ar saikli “un”, paredz, ka šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība “rada kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei”. Tā kā apstākļa vārds “tīša” ir saistīts ar pirmo, nevis ar otro nosacījumu, var izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētajai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt brīvprātīgai, kas no šīs normas piemērošanas jomas izslēdz rīcību, kas ir notikusi nejauši. Savukārt, otrkārt, nav prasīts, lai fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība būtu izdarīta ar nodomu radīt kaitējumu personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei. Citiem vārdiem, psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē var pastāvēt, kaut arī vardarbības izdarītājam nav bijis nodoma ar savu rīcību diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek vien ar to, ka šī rīcība, kas ir īstenota nevilšus, objektīvi ir radījusi šādas sekas.

Šajā ziņā, lai strīdīgo rīcību atzītu par psiholoģisko vardarbību, tai objektīvi ir jārada sekas, kuras diskreditē cietušo vai pasliktina viņa darba apstākļus. Tā kā saskaņā ar Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktu attiecīgajai rīcībai ir jābūt ļaunprātīgai, no tā izriet, ka rīcības atzīšana par vardarbību ir pakļauta nosacījumam, ka uz rīcību attiecas pietiekami objektīva realitāte tādā nozīmē, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs, kuram ir normāls jūtīgums un kurš atrodas tādos pašos apstākļos, to uzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu.

(sal. ar 63. un 65. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2010. gada 9. marts, F‑26/09 N/Parlaments, 72. punkts.

4.      Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst Civildienesta noteikumu 25. panta otrās daļas prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu.

Turklāt sākotnējā pamatojuma nepietiekamība var tikt novērsta, sniedzot papildu precizējumus pat tiesas procesa laikā, ja pirms prasības celšanas ieinteresētajai personai bijuši zināmi fakti, kas veido pamatojuma aizsākumu.

(sal. ar 74. un 75. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 2005. gada 15. septembris, T‑132/03 Casini/Komisija, 36. punkts; 2007. gada 11. decembris, T‑66/05 Sack/Komisija, 65. punkts.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 1. decembris, F‑89/09 Gagalis/Padome, 67. punkts; 2011. gada 13. septembris, F‑4/10 Nastvogel/Padome, 66. punkts.