EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)

2013. gada 19. jūnijā

Lieta F‑89/11

Charles Dieter Goetz

pret

Eiropas Savienības Reģionu komiteju

Civildienests – Ierēdņi – Ārpuslīgumiskā atbildība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pieņemamība – Termiņa prasības celšanai sākums – OLAF izmeklēšana – Administratīvā izmeklēšana – Disciplinārlieta Disciplinārlietu kolēģijā – Administrācijas pienākums ievērot pienācīgu rūpību – Disciplinārlietas ilgums – Atbildība par disciplinārlietas, kura pabeigta bez soda noteikšanas, sākšanu

Priekšmets      Prasība, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kuru piemēro EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.b pantu, ar ko C. D. Goetz būtībā lūdz piespriest Eiropas Savienības Reģionu komitejai atlīdzināt, pirmkārt, morālo kaitējumu, kas viņam esot radies no pārmērīgi ilgā nenoteiktības stāvokļa, kādā viņš atradās kopš apsūdzību izvirzīšanas pret viņu, otrkārt, morālo kaitējumu, kas viņam esot radies Reģionu komitejas kļūdu un nolaidības dēļ saistībā ar administratīvā procesa un viņa disciplinārlietas norisi, treškārt – mantisko kaitējumu, kas viņam esot radies no piespiedu priekšlaicīgas pensionēšanās

Nolēmums      Prasību noraidīt. C. D. Goetz sedz savus un atlīdzina Eiropas Savienības Reģionu komitejas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Termiņi – Iestādei adresēts lūgums atlīdzināt zaudējumus – Saprātīga termiņa ievērošana – Termiņa ilgums un tā sākums

(Tiesas statūtu 46. pants; Civildienesta noteikumu 90. pants)

2.      Ierēdņi – Iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība – Apstākļi – Ierēdnim vai darbiniekam radītu zaudējumu atlīdzināšana – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Piemērojamība

(LESD 268. un 270. pants un 340. panta otrā daļa; Civildienesta noteikumu 24., 90. un 91. pants)

3.      Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Prasījumi, ar kuriem tiek lūgts atlīdzināt morālo kaitējumu, ko radījis pārmērīgs disciplinārlietas ilgums – Pieņemamība – Apstākļi

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants)

4.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Termiņi – Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) un administrācijas pienākums ievērot pienācīgu rūpību – Novērtēšana – Neievērošana – Īpašie apstākļi – Pierādīšanas pienākums

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Civildienesta noteikumu IX pielikums)

5.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Termiņi – Administrācijas pienākums rīkoties saprātīgā termiņā – Iepriekšēja izmeklēšana pirms disciplinārlietas uzsākšanas – Administrācijas novērtējuma brīvība – Piemērojamība

(Civildienesta noteikumu IX pielikums)

6.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Process Disciplinārlietu kolēģijā – Civildienesta noteikumu IX pielikumā noteiktie termiņi – Neobligāti termiņi

(Civildienesta noteikumu IX pielikums)

7.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Disciplinārā procedūra un kriminālprocess, kas notiek vienlaicīgi uz to pašu faktu pamata – Disciplinārlietas apturēšana – Pamatojums – Attiecīgā ierēdņa lūgums sagaidīt tiesu iestāžu nolēmumu attiecībā uz viņu – Pieļaujamība

(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 25. pants)

8.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Iecēlējinstitūcijas un Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) kompetence – Piemērojamība

(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pants; Komisijas Lēmums 1999/352)

9.      Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Iekšējā audita ziņojums – Izslēgšana

(Civildienesta noteikumu 90. pants)

10.    Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanas sākšana, pēc kuras iecēlējinstitūcija ierosina disciplinārlietu – Novērtējuma brīvība – Piemērojamība – Būtisku netiešu pierādījumu nepieciešamība – Nevainīguma prezumpcijas principa ievērošana

(Civildienesta noteikumu IX pielikums)

1.      Ja prasība par nodarīto kaitējumu attiecas tieši uz zaudējumu atlīdzināšanu tādā ziņā, ka tā ir vērsta uz tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kurus izraisījusi kļūda vai bezdarbība, kuru bez tiesiskām sekām nevar kvalificēt par nelabvēlīgu aktu, prasījumi ir pieņemami tikai tad, ja prasītājs tos administrācijai vispirms ir iesniedzis saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību saprātīgā termiņā, kuru sāk skaitīt no brīža, kad varbūtējais kaitējums faktiski ir nodarīts, pēc tam saistībā ar sūdzību par lēmumu noraidīt prasību atlīdzināt zaudējumus Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētajos termiņos.

Šajā ziņā, pat ja termiņa saprātīgums ir jānovērtē atkarībā no katras lietas apstākļiem un it īpaši no strīda nozīmes attiecībā uz ieinteresēto personu, lietas sarežģītības un attiecīgo lietas dalībnieku rīcības, var salīdzinoši piemērot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā ārpuslīgumiskās atbildības prasību jomā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu, pat ja tiesvedībās starp Savienību un tās darbiniekiem tas nav piemērojams.

(sal. ar 95. un 96. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2007. gada 19. aprīlis, C‑282/05 P Holcim (Deutschland)/Komisija, 33. punkts; 2008. gada 17. jūlijs, C‑51/05 P Komisija/Cantina sociale di Dolianova u.c., 63. punkts.

Pirmās instances tiesa: 2004. gada 5. oktobris, T‑144/02 Eagle u.c./Komisija, 71. punkts.

Civildienesta tiesa: 2007. gada 2. maijs, F‑23/05 Giraudy/Komisija, 69. punkts.

2.      Uz prasībām par tādu zaudējumu atlīdzību, kurus iestāde radījusi ierēdnim vai darbiniekam, kas ir iesniegtas, pamatojoties uz LESD 270. pantu un Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantu, attiecas īpaši noteikumi, salīdzinājumā ar noteikumiem, kas izriet no vispārējiem principiem, kuri nosaka Savienības ārpuslīgumisko atbildību atbilstoši LESD 268. pantam un 340. panta otrajai daļai. Faktiski no Civildienesta noteikumiem izriet, ka atšķirībā no jebkuras citas privātpersonas Savienības ierēdni vai darbinieku ar iestādi, pie kuras viņš pieder, saista darba attiecības, kurām ir raksturīgs konkrēto savstarpējo tiesību un pienākumu līdzsvars, kas ir atspoguļots iestādes pienākumā ņemt vērā attiecīgās personas intereses. No tā izriet, ka darba devēja statusā Savienībai ir papildu atbildība, kas izpaužas kā pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko tās darbiniekiem ir radījusi tās kā darba devēja pieļautā nelikumība, turklāt, lai noteiktu iestādes ārpuslīgumisko atbildību Eiropas Savienības civildienesta strīdos, nav vajadzības pierādīt, ka ir noticis pietiekami būtisks pārkāpums vai iestādes novērtējuma brīvības robežu acīmredzama un būtiska neievērošana.

(sal. ar 98. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: 2010. gada 16. decembris, T‑143/09 P Komisija/Petrilli, 46. punkts un tajā minētā judikatūra; 2012. gada 12. jūlijs, T‑308/10 P Komisija/Nanopoulos, 103. un 104. punkts.

3.      Tas, ka morālais kaitējums, uz kuru ierēdnis atsaucas disciplinārlietas pārmērīgi ilgās norises dēļ, nebija pilnībā izveidojies dienā, kad viņš iesniedza prasību atlīdzināt kaitējumu, nav uzskatāms par prasījumu atlīdzināt zaudējumus saistībā ar procesa pārmērīgo ilgumu pieņemamības nosacījumu. Faktiski citā gadījumā administrācija varētu bezgalīgi novilcināt lietas pabeigšanu, lai kavētu tās atbildības iestāšanos par lietas pārmērīgo ilgumu.

(sal. ar 122. punktu)

Atsauce

Pirmās instances tiesa: 2006. gada 11. aprīlis, T‑394/03 Angeletti/Komisija.

4.      Administrācijai, izskatot personas situāciju, ir pienākums ievērot pienācīgu rūpību. Šis pienākums ir Savienības tiesību vispārējs princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesa un kurš kā tiesību uz labu pārvaldību daļa ir pārņemts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā, un tā neievērošanas gadījumā iestājas Savienības atbildība. Ja atklājas, ka administrācija nav ievērojusi pienācīgu rūpību, tai ir jāpierāda tādu īpašu apstākļu esamība, kas var attaisnot šo rīcību.

Šajā ziņā attiecībā uz disciplinārlietām iecēlējinstitūcijai vai attiecīgā gadījumā Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) ir pienākums ievērot pienācīgu rūpību kopš brīža, kad tam ir kļuvuši zināmi fakti un darbības, kas var veidot ierēdņa Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu nezipildi, novērtējot, vai ir jāsāk izmeklēšana, kā arī – attiecīgā gadījumā – veicot šo izmeklēšanu un minētās iestādes gadījumā – turpinot disciplinārlietu. Konkrēti attiecībā uz disciplinārlietu šai iestādei ir jānodrošina, ka ikviens nākamais nolēmums tiek pieņemts saprātīgā termiņā attiecībā pret iepriekšējo.

Novērtējot, vai administrācijas pienācīgas rūpības neievērošana konkrētajam ierēdnim ir apgrūtinājusi viņa tiesību uz aizstāvību īstenošanu, tādējādi – tāpat kā noteikums par noilgumu – pamatojot šī procesa rezultātā pieņemtā soda atcelšanu, ir jāņem vērā laikposms no dienas, kad apstrīdētie fakti ir notikuši, līdz dienai, kad iecēlējinstitūcija vai OLAF par tiem ir uzzinājuši. Savukārt šim laikposmam nav nozīmes, novērtējot, vai minētā iestāde un OLAF personai ir nodarījuši kaitējumu, kurš ir jāatlīdzina, pārmērīgi ilgi atstājot personu bailēs par to, ka tā tiek turēta aizdomās par Civildienesta noteikumos paredzēto pienākumu neizpildi, jo šādā gadījumā, tā kā šīs iestādes vai OLAF rīcībā nenonāca neviens pierādījums, ka pastāv šī konkrētā ierēdņa pienākumu neizpilde, ne vienam, ne otram nevar pārmest, ka tie būtu šo ierēdni pārmērīgi ilgi turējuši nenoteiktības stāvoklī sakarā ar pienācīgas rūpības neesamību.

(sal. ar 123. un 125.–127. punktu)

Atsauces

Tiesa: 2006. gada 21. septembris, C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, 35. punkts.

Pirmās instances tiesa: Angeletti/Komisija, minēts iepriekš, 162. punkts.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 13. janvāris, F‑124/05 un F‑96/06 A un G/Komisija, 395. punkts; 2012. gada 8. marts, F‑12/10 Kerstens/Komisija, 124.–126. punkts.

5.      Iecēlējinstitūcijas izvēle papildus Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanai sākt iekšēju administratīvu izmeklēšanu noteikti paildzina disciplinārlietas izskatīšanu, tomēr principiāli nevar uzskatīt, ka minētās iekšējās administratīvās izmeklēšanas īstenošana šo laikposmu pārmērīgi paildzinātu. Faktiski, ja apstrīdētie fakti ir samērā sarežģīti vai ja administrācijai nav pietiekamas kompetences, lai novērtētu, vai konkrētas darbības, piemēram, finanšu jomā, ir nelikumīgas, iecēlējinstitūcijai var nākties izmantot trešo personu pakalpojumus, lai gūtu skaidrību par to aktu piemērojamību, uz kuriem OLAF ir norādījis izmeklēšanas ziņojumā.

(sal. ar 135. un 136. punktu)

6.      Civildienesta noteikumu IX pielikumā nav minēts nekāds termiņš, kurā – kad iecēlējinstitūcija ir pieņēmusi lēmumu sākt disciplinārlietu Disciplinārlietu kolēģijā – tai savs ziņojums ir jāiesniedz Disciplinārlietu kolēģijā. Katrā ziņā Civildienesta noteikumu IX pielikumā minētie termiņi nav obligāti, un var būt nepieciešami ilgāki termiņi nekā šajā pielikumā minētie, lai pietiekami pilnīgi novērtētu faktus un ieinteresētajai personai nodrošinātu visas Civildienesta noteikumos paredzētās garantijas.

(sal. ar 141. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1997. gada 18. decembris, T‑12/94 Daffix/Komisija, 130. un 131. punkts; 2004. gada 10. jūnijs, T‑307/01 François/Komisija, 47. punkts.

7.      Pamats, kas ir saistīts ar vēlmi apmierināt tāda ierēdņa, par kuru tiek izskatīta disciplinārlieta un valsts krimināllieta, lūgumu sagaidīt valsts iestāžu nolēmumu attiecībā uz viņu, šķiet, var likumīgi pamatot disciplinārlietas apturēšanu un tādējādi disciplinārlietas izskatīšanas paildzināšanu.

Šajā ziņā ir skaidrs, ka Civildienesta noteikumu IX pielikuma 25. pantā nav prasīts, lai Disciplinārlietu kolēģija apturētu darbu. Pirmkārt, saskaņā ar šo pantu vienlaicīga krimināllieta neliedz turpināt disciplinārlietas izskatīšanu, bet tikai liedz iecēlējinstitūcijai pieņemt lēmumu. Otrkārt, administrācijai disciplinārlieta ir jāaptur vienīgi tad, ja ierēdnis pierāda, ka attiecībā uz viņu ir ierosināta krimināllieta, jēdziens, kas tādēļ, ka tas apzīmē publiskas apsūdzības procesa uzsākšanu ar mērķi noteikt sodu, nevar ietvert izmeklēšanas, informācijas un pierādījumu vākšanas esamību, bet nozīmē tikai to, ka ir ierosināta krimināllieta.

Tomēr tas, ka Disciplinārlietu kolēģijai nav jāaptur disciplinārlietas izskatīšana, nenozīmē, ka disciplinārlietas apturēšana nav pamatota. Faktiski, lai noteiktu, vai šāda apturēšana ir lietderīga, ir jāņem vērā vienīgi tie fakti, kas ir tās disciplinārās iestādes vai struktūras rīcībā, kura, pieņemot lēmumu, par to ir paziņojusi.

Savukārt pamati, kas ir saistīti ar lietas sarežģītību, savācamo liecību skaitu un citiem pierādījumu vākšanas pasākumiem, kurus Disciplinārlietu kolēģija ir paredzējusi, šķiet, neļauj pamatot disciplinārlietas apturēšanu un tādējādi disciplinārlietas izskatīšanas laika paildzināšanu, tomēr tiem ir jāliek Disciplinārlietu kolēģijai piesaistīt vairāk resursu prasītāja lietas izskatīšanai. Tāpat arī – kas attiecas uz vasaras darba grafiku – tas nevar pamatot disciplinārlietas apturēšanu.

(sal. ar 147. un 150.–153. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2012. gada 17. jūlijs, F‑54/11 BG/Ombuds, 70. punkts.

8.      Lai arī Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. pantā ir noteikts, ka pēc Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) izmeklēšanas iecēlējinstitūcijai, nevis OLAF ir jālemj par disciplinārlietas sākšanu un attiecīgi par iespēju noteikt sodu, no šiem noteikumiem – neapšaubot OLAF izmeklēšanas neatkarības principu, kas ir noteikts Lēmuma 1999/352, ar ko izveido OLAF, 3. pantā – nevar secināt, ka minētā iestāde var izbeigt OLAF izmeklēšanu.

(sal. ar 159. punktu)

9.      Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkta izpratnē par nelabvēlīgu aktu nevar uzskatīt iestādes iekšējā audita ziņojumu, kurā ir izvērtēta dienesta darbība, nevis kādas personas darbības, un kurš tātad nav saistīts ar tāda ierēdnim nelabvēlīga akta nelikumību, par kuru viņam sūdzība – lai tā būtu pieņemama – ir jāiesniedz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētajā trīs mēnešu termiņā.

(sal. ar 170. punktu)

10.    Eiropas Birojam krāpšanas apkarošanai (OLAF) un iecēlējinstitūcijai savstarpēji ir plaša novērtējuma brīvība nolemt, vai, ņemot vērā to rīcībā esošo informāciju, ir jāsāk izmeklēšana un pēc tam – vajadzības gadījumā – kāda no Civildienesta noteikumu IX pielikuma 4. un 5. pantā paredzētajām disciplinārlietām.

Tomēr šī plašā novērtējuma brīvība nevar pamatot to, ka attiecīgā gadījumā OLAF vai minētā iestāde ierosina lietu, pat ja tās rīcībā nav pat neviena sākotnēja pierādījuma par attiecīgajām personām. Tādējādi, lai aizsargātu attiecīgā ierēdņa tiesības, gan OLAF, gan iecēlējinstitūcijai ir jānodrošina, lai pirms izmeklēšanas uzsākšanas to rīcībā būtu norādes, ka attiecīgā persona varētu būt pārkāpusi Civildienesta noteikumus, un pirms disciplinārlietas sākšanas – pietiekami konkrēti un atbilstoši pierādījumi, lai savas aizdomas pamatotu. Turklāt OLAF un minētajai iestādei ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcijas princips, saskaņā ar kuru visu disciplinārlietas laiku tiem ir jādarbojas samērīgi ar mērķi.

(sal. ar 184. un 185. punktu)

Atsauces

Vispārējā tiesa: Komisija/Nanopoulos, minēts iepriekš, 150. un 152. punkts.

Civildienesta tiesa: Giraudy/Komisija, minēts iepriekš, 99. punkts.