CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)

2010. gada 30. septembrī

Lieta F‑29/09

Giorgio Lebedef un Trevor Jones

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Atalgojums – Civildienesta noteikumu 64. pants – Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmā daļa un 9. pants – Korekcijas koeficients – Vienlīdzīga attieksme

Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar EKL 236. pantu un EAEKL 152. pantu un ar kuru G. Lebedef un T. Jones lūdz atcelt iespējamo Komisijas lēmumu, ar kuru viņiem ir atteikts noteikt to ierēdņu, kuru dienesta vieta ir Luksemburgas pilsētā (Luksemburga), pirktspēju tādā pašā līmenī, kāds ir noteikts ierēdņiem ar dienesta vietu Briselē (Beļģija), un pakārtoti atcelt viņu algas paziņojumus, kas izsniegti kopš 2008. gada jūnija

Nolēmums Prasību noraidīt. Prasītāji sedz visus tiesāšanās izdevumus, izņemot Eiropas Savienības Padomes, kas ir persona, kura iestājusies lietā Komisijas prasījumu atbalstam, tiesāšanās izdevumus. Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Kopsavilkums

1.      Iebilde par prettiesiskumu – Tiesību akti, uz kuru prettiesiskumu var atsaukties

(EKL 230. panta otrā daļa, 236. un 241. pants; LESD 236. panta otrā daļa, 270. un 277. pants)

2.      Ierēdņi – Prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Paziņojums par algu

(LESD 265. pants; Civildienesta noteikumu 90. pants un 91. panta 1. punkts, XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmā daļa)

3.      Ierēdņi – Atalgojums – Korekcijas koeficienti – Noteikšana – Padomes pilnvaras – Rīcības brīvība – Robežas – Vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana – Pārbaude tiesā – Robežas

(Civildienesta noteikumu 64. un 65. pants)

4.      Ierēdņi – Atalgojums – Korekcijas koeficienti – Korekcijas koeficienta neesamība Beļģijai un Luksemburgai – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Pierādīšanas pienākums

(Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmā daļa)

5.      Ierēdņi – Principi – Tiesiskās paļāvības aizsardzība – Nosacījumi

1.      EKL 241. pantā (pēc grozījumiem – LESD 277. pants) ir paredzēts, ka lietās, kurās tiek apstrīdēts šajā normā minēto regulu tiesiskums, jebkura puse var atsaukties uz EKL 230. panta otrajā daļā (pēc grozījumiem – LESD 263. panta otrā daļa) izklāstītajiem iemesliem, it īpaši, lai pamatotu prasību, kas vērsta pret piemērošanas pasākumu, pat tad, ja ir beidzies termiņš šīs regulas pārsūdzēšanai. Šis papildu tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir tāda vispārējā principa izpausme, ar kuru tiek garantēts, ka jebkurai personai ir vai ir bijusi iespēja apstrīdēt Savienības aktu, ar kuru ir pamatots pret šo personu vērsts lēmums. EKL 241. pantā paredzētā norma noteikti ir jāpiemēro tiesvedībā Savienības tiesā atbilstoši EKL 236. pantam (pēc grozījumiem – LESD 270. pants).

Tomēr iespēja, kas paredzēta EKL 241. pantā – atsaukties uz regulas nepiemērojamību –, nav autonomas tiesības celt prasību un tās var īstenot tikai kā blakustiesības tādējādi, ka gadījumā, ja nav tiesību celt pamata prasību vai ja pamata prasība nav pieņemama, iebilde par prettiesiskumu nav pieņemama.

(skat. 29. un 30. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1979. gada 6. marts, 92/78 Simmenthal/Komisija, Recueil, 777. lpp.; 1981. gada 16. jūlijs, 33/80 Albini/Padome un Komisija, Recueil, 2141. lpp., 17. punkts; 1984. gada 19. janvāris, 262/80 Andersen u.c./Parlaments, Recueil, 195. lpp.; 2003. gada 10. jūlijs, C‑11/00 Komisija/ECB, Recueil, 7147. lpp., 74.–78. punkts; 1987. gada 7. jūlijs, 89/86 un 91/86 Étoile commerciale un CNTA/Komisija, Recueil, 3005. lpp., 22. punkts.

2.      Algas paziņojumam pēc tā rakstura un priekšmeta principā nav nelabvēlīga akta pazīmes Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punkta un 91. panta 1. punkta nozīmē, jo tajā tikai tiek naudas izteiksmē izteikts iepriekšējo administratīvo lēmumu, kas attiecas uz ierēdņa personīgo un tiesisko stāvokli, saturs. Tomēr, ciktāl tajā skaidri parādās tāda individuāli piemērojama administratīva lēmuma esamība un saturs, kas ir līdz tam palicis nepamanīts, jo tas nav ticis formāli paziņots ieinteresētajai personai, algas paziņojumu, kurā ir sniegts finansiālo tiesību aprēķins, var uzskatīt par nelabvēlīgu aktu, par kuru var iesniegt sūdzību un vajadzības gadījumā prasību un kas nosaka prasības iesniegšanas termiņa sākumu.

Šajā ziņā tādas prasības ietvaros, ar kuru būtībā tiek pārmests iestādei, ka tā nav uzņēmusies politisku iniciatīvu, lai nākotnē tiktu noteikts īpašs korekcijas koeficients Luksemburgai, kas nozīmē, ka būtu jāatceļ Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmā daļa, un lai saglabātos ierēdņu tiesības celt prasību, jāpiekrīt, ka ierēdņi var apstrīdēt savu algas paziņojumu attiecībā uz Civildienesta noteikumu normu, ar kuru tiek noteiktas viņu finansiālās tiesības, izvirzot iebildi par prettiesiskumu, kas tostarp pamatojas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

Protams, ņemot vērā, ka Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punktā ir atļauts tikai ierēdņiem lūgt administrācijai, kas rīkojas iecēlējinstitūcijas statusā, pieņemt attiecībā uz viņiem lēmumu, šādam lūgumam nav piemērojama minētā norma, jo politiska iniciatīva nav kvalificējama kā “lēmums, kurš tiek pieņemts attiecībā uz ierēdni”.

Tomēr, ņemot vērā procesuālas grūtības, kas rastos indivīdam, kurš atbilstoši LESD 265. pantam vēlētos celt prasību par bezdarbību pret iestādi, lai tiktu atcelta kāda Savienības likumdevēja pieņemtās regulas norma, ja tiktu izslēgta ierēdņa iespēja apstrīdēt viņa algas paziņojumu tādēļ, ka ir mainījušies faktiskie apstākļi, piemēram, ekonomiskie apstākļi, šajā ziņā izvirzot iebildi par prettiesiskumu pret kādu Civildienesta noteikumu normu, kura – lai gan tā šķita esam pamatota tās pieņemšanas brīdī – pēc attiecīgā ierēdņa domām ir kļuvusi par prettiesisku, jo ir mainījušies apstākļi, būtu praktiski neiespējami celt prasību, kuras mērķis ir nodrošināt vispārējā vienlīdzīgas attieksmes principa, kas ir atzīts Savienības tiesībās, ievērošanu, un tādējādi tiktu radīts nesamērīgs kaitējums tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

(skat. 33. un 40.–42. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1993. gada 16. februāris, C‑107/91 ENU/Komisija, Recueil, I‑599. lpp., 16. un 17. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 24. marts, T‑181/97 Meyer u.c./Tiesa, Recueil FP, I‑A‑151. un II‑481. lpp.; 2005. gada 16. februāris, T‑354/03 Reggimenti/Parlaments, Krājums‑CDL, I‑A‑33. un II‑147. lpp., 38. un 39. punkts.

Civildienesta tiesa: 2008. gada 23. aprīlis, F‑103/05 Pickering/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑101. un II‑A‑1‑527. lpp., 72. un 75. punkts; 2008. gada 23. aprīlis, F‑112/05 Bain u.c./Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑1‑111. un II‑A‑1‑579. lpp., 73. un 76. punkts.

3.      Korekcijas koeficientu, kuri ietekmē ierēdņu atalgojumu un kuri ir paredzēti Civildienesta noteikumu 64. un 65. pantā, mērķis ir atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam garantēt, ka visiem ierēdņiem tiek uzturēta vienāda pirktspēja neatkarīgi no to dienesta vietas.

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 65. panta 2. punktu Padomei jākonstatē, vai pastāv būtiskas dzīves dārdzības atšķirības dažādās dienesta vietās, un vajadzības gadījumā tās ir jāņem vērā, pielāgojot korekcijas koeficientus. Arī Savienības likumdevējam ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips, kura mērķis ir garantēt paredzēto korekcijas koeficientu noteikšanu.

Vienlīdzīgas attieksmes princips tomēr nevar noteikt pienākumu sasniegt perfekti vienādu ierēdņu pirktspēju neatkarīgi no viņu dienesta vietas, bet gan tikai būtisku dzīves dārdzības atbilstību aplūkojamās dienesta vietās. Šajā ziņā, ņemot vērā jomas sarežģītību, Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, un tiesai vajadzētu pārbaudīt tikai to, vai iestādes ir ievērojošas saprātīgas robežas, ņemot vērā konkrētus to ievērotos apsvērumus, un ka tās nav izmantojušas savas pilnvaras acīmredzami kļūdainā veidā.

(skat. 62., 63. un 67. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1981. gada 19. novembris, 194/80 Benassi/Komisija, Recueil, 2815. lpp., 5. punkts; 1992. gada 23. janvāris, C‑301/90 Komisija/Padome, Recueil, I‑221. lpp., 19., 24. un 25. punkts; 2004. gada 29. aprīlis, C‑187/03 P Drouvis/Komisija, Krājumā nav publicēts, 25. punkts un tajā minētā judikatūra.

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 7. decembris, T‑544/93 un T‑566/93 Abello u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑271. un II‑815. lpp., 76. punkts.

4.      Prasības ietvaros, kuru ir cēluši Luksemburgā strādājoši ierēdņi, kas norāda iespējami diskriminējošo attieksmi pret viņiem tādēļ, ka šai dalībvalstij nav noteikts īpašs korekcijas koeficients atbilstoši Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmajai daļai, nevar no prasītājiem pieprasīt, lai viņi Civildienesta tiesā juridiski pietiekami pierādītu dzīves dārdzības Luksemburgā ievērojamu un ilgstošu paaugstināšanos salīdzinājumā ar Briseli, kas varētu pierādīt nevienlīdzīgu attieksmi pret ierēdņiem atkarībā no to dienesta vietas. Viņu pienākums ir tikai iesniegt pietiekami būtisku rādītāju kopumu, kas atainotu iespējamās pirktspējas atšķirības, tādējādi pierādīšanas pienākumu nododot atbildētājai iestādei, un vajadzības gadījumā pamatotu Eurostat administratīvo pētījumu uzsākšanu.

Turklāt gadījumā, kad atbildētājai iestādei tiek pārmesta Civildienesta noteikumu XI pielikuma 3. panta 5. punkta pirmās daļas piemērošana, neveicot pētījumu par iespējamām pirktspējas atšķirībām starp Briseli un Luksemburgu, tiesas kontrole nav tikai par to, vai ir pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, bet arī par to, vai ieinteresētās personas ir iesniegušas pietiekami pamatotus rādītājus, piemēram, skaitliskus vai cita veida pētījumus, no apstiprināta avota, kas attaisnotu šāda pētījuma veikšanu.

(skat. 64., 66. un 68. punktu)

5.      Neesot administrācijas precīziem solījumiem, kas viņam būtu sniegti, ierēdnis nevar pamatoties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, lai apstrīdētu Civildienesta noteikumu normas likumību un iebilstu pret tās piemērošanu. Administrācijas solījumi, kuros netiek ņemtas vērā Civildienesta noteikumu normas, nevar radīt tiesisku paļāvību personai, kurai tie ir adresēti.

(skat. 72. punktu)

Atsauces

Pirmās instances tiesa: 1990. gada 27. marts, T‑123/89 Chomel/Komisija, Recueil, II‑131. lpp., 26.–30. punkts; 2004. gada 7. jūlijs, T‑175/03 Schmitt/AER, Krājums‑CDL, I‑A‑211. un II‑939. lpp., 46. un 47. punkts.