TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2014. gada 27. februārī (*)
Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācija – Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos – Padomes lēmums – Juridiskā pamata izvēle – LESD 48. pants – LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunkts
Lieta C‑656/11
par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam, ko 2011. gada 16. decembrī cēla
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja C. Murrell, vēlāk – M. Holt, pārstāvji, kuriem palīdz A. Dashwood, QC,
prasītāja,
ko atbalsta
Īrija, ko pārstāv E. Creedon un L. Williams, kā arī J. Stanley, pārstāvji, kuriem palīdz N. J. Travers, BL, kas norādīja adresi Luksemburgā,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja G. Marhic un M. Veiga, vēlāk – A. De Elera, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Francijas Republika, ko pārstāv G. de Bergues un N. Rouam, pārstāvji,
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja V. Kreuschitz, vēlāk – S. Pardo Quintillán un J. Enegren, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
personas, kas iestājušās lietā.
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], K. Toadere [C. Toader] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] (referents),
ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 16. oktobra tiesas sēdi,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā prasības pieteikumā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu atcelt Padomes 2011. gada 16. decembra Lēmumu 2011/863/ES par nostāju, kas Eiropas Savienībai jāieņem Apvienotajā komitejā, kura izveidota saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, attiecībā uz to, lai aizstātu minētā nolīguma II pielikumu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju (OV L 341, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2 LESD 48. pants, kas ir daļa no Līguma par Eiropas Savienības darbību trešās daļas IV sadaļā ietvertajiem noteikumiem par pārvietošanās brīvību, ir formulēts šādi:
“Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz tādus pasākumus sociālā nodrošinājuma jomā, kas vajadzīgi, lai īstenotu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību; šajā nolūkā tie izveido sistēmu, kas nodrošina to, ka algotiem vai pašnodarbinātiem migrējošiem darba ņēmējiem un viņu apgādājamiem:
a) summē visus laikposmus, ko saskaņā ar dažu valstu tiesību aktiem ņem vērā, lai piešķirtu un saglabātu tiesības saņemt pabalstu un aprēķinātu tā lielumu;
b) maksā pabalstus personām, kas ir dalībvalstu iedzīvotāji.
[..]”
3 LESD 79. pantā, kas ir daļa no Līguma par Eiropas Savienības darbību trešās daļas V sadaļā ietvertajiem noteikumiem par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ir paredzēts:
“1. Savienība īsteno kopēju imigrācijas politiku, kuras mērķis ir visos posmos nodrošināt efektīvu migrācijas plūsmas vadību, taisnīgu attieksmi pret trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, un novērst nelikumīgu ieceļošanu un cilvēku tirdzniecību, kā arī paredzēt pastiprinātus pasākumus to apkarošanai.
2. Piemērojot 1. punktu, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus šādās jomās:
[..]
b) to trešo valstu pilsoņu tiesību noteikšana, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, ietverot nosacījumus, kas attiecas uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību citās dalībvalstīs;
[..].”
4 LES un LESD pievienotā Protokola par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu (21. protokols) 1. un 3. pantā ir noteikts, ka šīs dalībvalstis nepiedalās ierosināto pasākumu noteikšanā, ko veic Padome saskaņā ar LESD trešās daļas V sadaļu, izņemot, ja trīs mēnešu laikā, sākot no priekšlikuma vai iniciatīvas iesniegšanas, tās pauž savu gribu to darīt.
5 Turklāt 21. protokola 2. pantā ir noteikts:
“Saskaņā ar 1. pantu un ievērojot 3., 4. un 6. pantu, nekādi [LESD] trešās daļas V sadaļas noteikumi, nekādi pasākumi, kas noteikti, piemērojot šo sadaļu, nekādi noteikumi starptautiskos nolīgumos, ko Savienība noslēgusi, piemērojot šo sadaļu, nedz arī kādi Eiropas Savienības Tiesas lēmumi, kas interpretē šos noteikumus vai pasākumus, Apvienotajai Karalistei vai Īrijai nav saistoši vai piemērojami [..].”
EK un Šveices nolīgums par personu brīvu pārvietošanos
6 Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos (turpmāk tekstā – “EK un Šveices nolīgums par personu brīvu pārvietošanos”) tika parakstīts 1999. gada 21. jūnijā un Kopienas vārdā apstiprināts ar Padomes un Komisijas 2002. gada 4. aprīļa Lēmumu 2002/309/EK, Euratom attiecībā uz nolīgumu par zinātnisku un tehnoloģisku sadarbību par septiņu nolīgumu noslēgšanu ar Šveices Konfederāciju (OV L 114, 1. lpp.).
7 Saskaņā ar EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos preambulu līgumslēdzējas puses ir nolēmušas savā starpā ieviest šo brīvo pārvietošanos, pamatojoties uz Kopienā piemērojamajām tiesību normām.
8 EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos 8. pantā ar nosaukumu “Sociālās nodrošināšanas programmu koordinēšana” ir noteikts, ka saskaņā ar šī nolīguma II pielikumu (turpmāk tekstā – “II pielikums par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu”) šāda koordinēšana tiek paredzēta, lai tostarp nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi, noteiktu piemērojamos tiesību aktus, veiktu kopsummas aprēķināšanu, ar ko piešķirtu un saglabātu tiesības uz pabalstiem un uz šādu pabalstu aprēķināšanu, ņemot vērā visus laika posmus, ievērojot attiecīgo valstu tiesību aktus, izmaksātu pabalstus personām, kas uzturas Līgumslēdzēju pušu teritorijā, kā arī paātrinātu savstarpēju administratīvu palīdzību un sadarbību starp iestādēm un struktūrām.
9 Saskaņā ar II pielikuma par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu 1. pantu:
“1. Attiecībā uz sociālā nodrošinājuma shēmu koordinēšanu Līgumslēdzējas puses vienojas savā starpā piemērot Kopienas tiesību aktus, uz kuriem dota atsauce, kādi tie ir spēkā [EK un Šveices] nolīguma [par personu brīvu pārvietošanos] parakstīšanas dienā un kā tie grozīti ar šā pielikuma A iedaļu, vai arī šiem tiesību aktiem līdzvērtīgus noteikumus.
2. Termins “dalībvalstis”, kas ietverts šā pielikuma A iedaļā minētajos tiesību aktos, jāsaprot tā, ka papildus dalībvalstīm, uz ko attiecas šie Kopienas tiesību akti, tiek ietverta arī Šveice.”
10 II pielikuma par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu A iedaļā ar nosaukumu “Minētie tiesību akti” ir norādīta Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu nodarbinātām personām, pašnodarbinātajiem un viņu ģimenes locekļiem, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp.), un Padomes 1972. gada 21. marta Regula (EEK) Nr. 574/72, ar ko nosaka īstenošanas procedūru Regulai (EEK) Nr. 1408/71 (OV L 74, 1. lpp.), kā arī vairākas regulas, ar kurām šīs divas regulas ir grozītas.
Regulas (EK) Nr. 883/2004 un (EK) Nr. 987/2009
11 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.) 90. panta 1. punktu no šīs regulas piemērošanas dienas tiek atcelta Regula Nr. 1408/71. Šajā tiesību normā tomēr ir paredzēts, ka šī pēdējā minētā regula paliek spēkā un tai arī turpmāk ir juridiskas sekas, tostarp attiecībā uz EK un Šveices nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos, kamēr šis nolīgums nav grozīts, ņemot vērā Regulu Nr. 883/2004.
12 Šīs regulas preambulas 3. apsvērumā ir noteikts:
“[Regula Nr. 1408/71] ir vairākas reizes grozīta un atjaunināta, lai ņemtu vērā ne vien pārmaiņas Kopienas līmenī, ieskaitot Tiesas spriedumus, bet arī pārmaiņas tiesību aktos valstu līmenī. Šiem faktoriem ir tādas sekas, ka Kopienas koordinācijas noteikumi ir kļuvuši sarežģīti un gari. Tādējādi šo noteikumu aizstāšanai, tos vienlaicīgi modernizējot un vienkāršojot, ir būtiska nozīme personu brīvas pārvietošanās mērķa sasniegšanā.”
13 Regulas Nr. 883/2004 2. panta ar nosaukumu “Personas, uz kurām attiecas šī regula” 1. punktā ir noteikts:
“Šī regula attiecas uz dalībvalstu piederīgajiem, uz bezvalstniekiem un uz bēgļiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuri ir pakļauti vai bijuši pakļauti vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu apgādību zaudējušām personām.”
14 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004 (OV L 284, 1. lpp.), 96. panta 1. punktu Regula Nr. 574/72 tiek atcelta no 2010. gada 1. maija. Tomēr šī pēdējā minētā regula paliek spēkā un tai arī turpmāk ir juridiskas sekas, tostarp attiecībā uz EK un Šveices nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos, kamēr šis nolīgums nav grozīts, pamatojoties uz Regulu Nr. 987/2009.
15 Šīs regulas preambulas 1. apsvērumā ir noteikts:
“Ar [Regulu Nr. 883/2004] modernizē dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas noteikumus, precizējot vajadzīgos pasākumus un procedūras noteikumu īstenošanai un raugoties, lai noteikumi tiktu vienkāršoti visu iesaistīto dalībnieku interesēs. Būtu jānosaka īstenošanas noteikumi.”
Apstrīdētais lēmums
16 2010. gada 28. jūnijā Eiropas Komisija iesniedza pirmo priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko groza II pielikumu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu. Pamatojoties uz šo priekšlikumu, Padome pieņēma 2010. gada 6. decembra Lēmumu 2011/505/ES par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā jāpieņem Apvienotajā komitejā, kura izveidota saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, attiecībā uz to, lai aizstātu minētā nolīguma II pielikumu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju (OV 2011, L 209, 1. lpp.). Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunktu, to piemērojot kopā ar LESD 218. panta 9. punktu.
17 Apvienotā Karaliste norādīja, ka, lai arī tā nepiedalīsies Padomes lēmuma pieņemšanā, tā tomēr vēlas panākt tādu vienošanos ar Šveices Konfederāciju, ar kuru no sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas tiktu izslēgtas ekonomiski neaktīvas personas. Tā kā Šveices iestādes bija norādījušas, ka tās nevar piekrist ne šim priekšlikumam, ne Apvienotās komitejas lēmuma priekšlikumam to pašreizējā redakcijā, Komisija 2011. gada 24. oktobrī iesniedza jaunu Padomes lēmuma priekšlikumu, kura juridiskais pamats bija LESD 48. pants, to piemērojot kopā ar LESD 218. panta 9. punktu.
18 Padome pieņēma apstrīdēto lēmumu atbilstoši šim pamatam, un pret šo lēmumu balsoja vienīgi Apvienotā Karaliste un Īrija. Pēc tā pieņemšanas Apvienotā komiteja 2012. gada 31. martā pieņēma lēmumu, ar kuru tika aizstāts II pielikums par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu. Šis lēmums stājās spēkā 2012. gada 1. aprīlī.
19 Apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērumā ir noteikts:
“Lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu saskaņotu un pareizu piemērošanu un izvairītos no administratīviem un iespējamiem juridiskiem sarežģījumiem, nolīguma II pielikums [par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu] jāgroza, iekļaujot jaunus Savienības tiesību aktus, kas [EK un Šveices] nolīgumā [par personu brīvu pārvietošanos] pašlaik nav minēti.”
20 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu Savienības nostājas, kas jāieņem Apvienotajā komitejā, pamatā ir šīs komitejas lēmuma projekts, kas ietverts apstrīdētā lēmuma I pielikumā.
21 Šī Apvienotās komitejas lēmuma projekta preambulas 2. un 3. apsvērums ir izteikti šādi:
“2) Nolīguma II pielikumā par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju jaunākie grozījumi tika izdarīti ar 2006. gada 6. jūlija Lēmumu Nr. 1/2006 [..], un tagad tas būtu jāatjaunina, lai ņemtu vērā Eiropas Savienības jaunos tiesību aktus, kas šajā laikā stājušies spēkā, jo īpaši [Regulu Nr. 883/2004] un minētās regulas īstenošanai pieņemtos pasākumus.
3) Regula [Nr. 883/2004] ir aizstājusi Regulu [Nr. 1408/71].”
22 Saskaņā ar šī lēmuma projekta 1. pantu:
“II pielikumu [par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu] aizstāj ar šā lēmuma pielikumu.”
23 Šajā pēdējā minētajā pielikumā ir ietverta jauna II pielikuma par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu redakcija, kurā ar atsauci uz Regulu Nr. 883/2004, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 988/2009 (OV L 284, 43. lpp.), un uz Regulu Nr. 987/2009 ir aizstātas sākotnējās atsauces uz Regulām Nr. 1408/71 un Nr. 574/72, kā arī uz regulām, ar kurām tajās ir izdarīti grozījumi.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā
24 Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
25 Padome lūdz prasību noraidīt un piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
26 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 22. maija rīkojumu Īrijai tika atļauts iestāties lietā Apvienotās Karalistes prasījumu atbalstam, bet Francijas Republikai un Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.
Par prasību
Lietas dalībnieku argumenti
27 Apvienotā Karaliste, kuru atbalsta Īrija, iebilst Padomei pret to, ka tā par apstrīdētā lēmuma materiālo juridisko pamatu ir izvēlējusies LESD 48. pantu.
28 Šīs lietas dalībnieces apgalvo, ka LESD 48. pants, kura mērķis ir atvieglot ekonomiski aktīvu personu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās brīvību Savienības iekšienē, nevar būt apstrīdētā lēmuma, ar kuru aizstāj II pielikumu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, materiālais juridiskais pamats, kam tostarp ir tādas sekas, ka Šveices pilsoņiem, kuri nav ekonomiski aktīvi un kuri nav ekonomiski aktīvas personas ģimenes locekļi, tiek piešķirtas tiesības, kādas tiem līdz tam nebija. Šīs lietas dalībnieces uzskata, ka šāda akta pieņemšanai piemērots juridiskais pamats ir LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunkts, jo ar šo tiesību normu Eiropas Parlamentam un Padomei ir piešķirta kompetence noteikt pasākumus, kuri attiecas uz “to trešo valstu pilsoņu tiesību noteikšanu, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, ietverot nosacījumus, kas attiecas uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību citās dalībvalstīs”.
29 Neizvēloties LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunktu par apstrīdētā lēmuma juridisko pamatu, Padome esot pārkāpusi Apvienotās Karalistes un Īrijas tiesības, kas šīm dalībvalstīm izriet no 21. protokola, nepiedalīties minētā lēmuma pieņemšanā un nebūt saistītām ar šo lēmumu.
30 Šī iebilduma pamatojumam Apvienotā Karaliste apgalvo, ka LESD 48. pants ir algotu vai pašnodarbinātu migrējošu darba ņēmēju, kas ir dalībvalstu pilsoņi, brīvas pārvietošanās Savienības iekšienē principam aksesuāra tiesību norma. Ar šo pantu piešķirtā kompetence nevarot tikt paplašināta, lai pieņemtu aktus par labu trešo valstu pilsoņiem vai ekonomiski neaktīvām personām.
31 Tā kā atsauce uz pašnodarbinātiem migrējošiem darba ņēmējiem LESD 48. pantā tika pievienota ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību, Apvienotā Karaliste arī uzskata, ka tad, ja šī līguma autoru iecere būtu bijusi tajā iekļaut arī ekonomiski neaktīvas personas, tie tā arī būtu rīkojušies.
32 Apvienotā Karaliste turklāt norāda, ka LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunkts vēl pavisam nesen bija juridiskais pamats tādiem aktiem sociālā nodrošinājuma jomā, kuri ir piemērojami trešo valstu pilsoņiem. No šīs tiesību normas nevarot atkāpties tādēļ, ka apstrīdētajā lēmumā ir veikta tikai EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos atjaunināšana, jo akta saturs ir tas, kas nosaka, vai to var pieņemt tās kompetences ietvaros, kas ir piešķirta ar noteiktu LESD normu, nevis tā saistība ar iepriekšējiem aktiem.
33 Šī dalībvalsts tāpat uzskata, ka nevar arī atsaukties uz judikatūru, kas izriet no 1971. gada 31. marta sprieduma lietā 22/70 Komisija/Padome, saukta par “AETR lietu” (Recueil, 263. lpp.), un kas pašlaik ir kodificēta LESD 3. panta 2. punktā un 216. panta 1. punktā. No šīs judikatūras nevarot secināt, ka iekšēja akta, ar kuru ir noteikti kopīgi noteikumi, pieņemšanai varētu būt tādas sekas, ka tiek paplašināta Savienībai ar attiecīgo juridisko pamatu piešķirtā materiālā kompetence pretrunā kompetenču piešķiršanas principam.
34 Īrija uzsver, ka Padome nedrīkst paplašināt LESD 48. panta piemērošanas jomu, pamatojoties uz to, ka EK un Šveices nolīgumā par personu brīvu pārvietošanos ir ietvertas ar LESD 45. un 48. pantā ietvertajām normām salīdzināmas normas, jo, pirmkārt, primāro tiesību piemērošanas jomu nevar paplašināt ar atvasināto tiesību aktiem, noslēdzot asociācijas nolīgumus ar trešajām valstīm, un, otrkārt, piemērots juridiskais pamats apstrīdētajam lēmumam ir jānosaka nevis ar atsauci uz nolīgumu, kuru izpildot šis lēmums ir pieņemts, bet gan atbilstoši attiecīgo pasākumu mērķim un saturam. Turklāt Īrija atspēko ideju, ka Apvienotās Karalistes un Īrijas nepievienošanās lēmumam, kas pieņemts saskaņā ar LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunktu, varētu apdraudēt EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos mērķu īstenošanu.
35 Pēc uzaicinājuma tiesas sēdē izklāstīt apsvērumus par secinājumiem, kādi ir jāizdara no 2013. gada 26. septembra sprieduma lietā C‑431/11 Apvienotā Karaliste/Padome, Apvienotā Karaliste un Īrija apgalvoja, ka secinājums, pie kura šajā spriedumā nonāca Tiesa, nav piemērojams apstrīdētajam lēmumam šajā lietā, kas ir ticis pieņemts atšķirīgos apstākļos.
36 Šajā spriedumā izdarītie Tiesas secinājumi tostarp balstoties uz konstatējumu, ka pastāv cieša asociācija starp Savienību un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstīm un ka 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) mērķis ir nodrošināt visplašāko iespējamo preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti visā Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) tādējādi, ka Savienības teritorijā īstenotais tirgus tiktu paplašināts attiecībā uz EBTA dalībvalstīm. Tomēr, pirmkārt, nepastāvot analoga instrumenta, kas saista Savienību ar Šveices Konfederāciju. Otrkārt, EK un Šveices nolīgums par personu brīvu pārvietošanos neatbilstot šīm raksturiezīmēm un daudzos aspektos, salīdzinot ar EEZ līgumu, tajā ietvertās ambīcijas, liberalizācija un tiesiskā integrācija esot daudz zemākā līmenī.
37 Padome, ko atbalsta Francijas Republika un Komisija, apstrīd šo analīzi un apgalvo, ka LESD 48. pants ir materiālais juridiskais pamats, kas bija jāizvēlas apstrīdētā lēmuma pieņemšanai.
38 Tā norāda, ka apstrīdētā lēmuma mērķis ir panākt, ka Savienības acquis par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 883/2004 un tās īstenošanas regulu, proti, Regulu Nr. 987/2009, ir piemērojams gan Šveices pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas Savienības teritorijā, gan Savienības dalībvalsts pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas Šveices Konfederācijas teritorijā. Regulas Nr. 883/2004 pienesums ejot daudz tālāk par grozījumiem, kas veikti attiecībā uz Regulas Nr. 1408/71 piemērojamību personām, jo ar to tiek aizstāti, atjaunināti un vienkāršoti šīs nozares noteikumi. Tātad apstrīdētā lēmuma mērķis esot atjaunināt starp līgumslēdzējām pusēm spēkā jau esošos noteikumus par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu.
39 Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma saturu Padome norāda, ka ar to ir noteikta nostāja, kāda Savienībai jāieņem Apvienotajā komitejā, un tajā būtībā ir paredzēta iepriekš minēto regulu iekļaušana II pielikumā par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, aizstājot Regulu Nr. 1408/71 un ar to saistītos aktus, kuri Savienībā vairs nav piemērojami.
40 Iepriekš minēto regulu iekļaušana II pielikumā par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu tieši izrietot no saistībām, ko Savienība ir uzņēmusies saistībā ar EK un Šveices nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos. Šī nolīguma galvenā būtība, kā tas tostarp izrietot no šī nolīguma 8. panta, kurā ir pārņemts LESD 48. panta formulējums, esot ieviest šo brīvo pārvietošanos starp Savienību un Šveices Konfederāciju tādā pašā veidā, kā tā ir ieviesta Savienības iekšienē. Atbilstoši EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos uzbūvei un vispārīgajiem mērķiem tajā ir iekļaujami visi jaunie Savienības atvasināto tiesību akti attiecīgajā jomā, lai nodrošinātu tiesību un pienākumu vienveidīgumu un līdzvērtību attiecībā uz šī nolīguma piemērošanas jomu.
41 Turklāt, kā apgalvo Padome un Komisija, kaut arī EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos līgumslēdzējas puses ir uzņēmušās saistības veikt visus pasākumus, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu to saistību izpildi, kas tām ir paredzētas minētajā nolīgumā, vienas vai vairāku dalībvalstu izslēgšana praksē nozīmētu, ka varētu tikt apdraudēta šī nolīguma mērķu īstenošana, un tas būtu pretrunā Savienības saistībām pret Šveices Konfederāciju.
42 Attiecībā uz ekonomiski neaktīvām personām Padome, Francijas Republika un Komisija norāda, ka vairums no šīm personām jau tāpat ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā un ka darba ņēmēja jēdziens šajā jomā vienmēr ir ticis interpretēts ļoti plaši. Jaunā ekonomiski neaktīvo personu kategorija, kas ietilpst Regulas Nr. 883/2004 ratione personae, esot ļoti ierobežota, un tā esot vēl ierobežotāka saistībā ar EK un Šveices nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos. LESD 48. pants tātad varot būt piemērots un pietiekams juridiskais pamats, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, tostarp attiecībā uz šo personu papildkategoriju, jo sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas mehānisma paplašināšana attiecībā uz ekonomiski neaktīviem Šveices pilsoņiem nav ne apstrīdētā lēmuma mērķis, ne tā galvenā sastāvdaļa.
43 Saistībā ar LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunktu Padome apgalvo, ka normu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu grozīšana nav pasākums, kas attiecas uz kopējās imigrācijas politikas pilnveidošanu. Apstrīdētā lēmuma mērķis neesot nodrošināt efektīvu migrācijas plūsmu pārvaldību, atvieglot pārbaudes pie ārējām robežām, reglamentēt imigrāciju Savienības iekšienē vai arī nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret Šveices pilsoņiem.
44 Šajā ziņā Komisija uzsver, ka EK un Šveices nolīgums par personu brīvu pārvietošanos attiecas ne tikai uz “vienlīdzīgu attieksmi”, kas jānodrošina pret Šveices pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas kādā dalībvalstī, bet tas ļauj gan šīs valsts, gan Savienības pilsoņiem, kad tie uzturas otras līgumslēdzējas puses teritorijā, iegūt tiesības, kas ir līdzvērtīgas Savienības tiesību aktos ietvertajām tiesībām. Šis nolīgums un apstrīdētais lēmums tātad garantē visu šo pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos, nezaudējot savas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, un bez diskriminācijas.
45 Francijas Republika piebilst, ka LESD 48. pants ir speciālāka tiesību norma par LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lai pieņemtu lēmumu ar mērķi ieviest sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas mehānismu.
46 Tiesas sēdē Padome un Komisija apgalvoja, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Apvienotā Karaliste/Padome noteiktie kritēriji akta, ar kuru tiek grozīts spēkā esošs nolīgums, juridiskā pamata noteikšanai ir piemērojami arī apstrīdētajam lēmumam un apstiprina, ka LESD 48. pants ir piemērots juridiskais pamats.
Tiesas vērtējums
47 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēle ir jāpamato ar objektīvu informāciju, ko tiesa var pārbaudīt, tostarp ar šī tiesību akta mērķi un saturu. Ja no Savienības tiesību akta pārbaudes izriet, ka tam ir divi mērķi vai divas sastāvdaļas, un ja vienu no šiem mērķiem vai sastāvdaļām var atzīt par galveno, bet otram ir tikai palīgraksturs, tad tiesību akts ir jāpamato tikai ar vienu juridisko pamatu, proti, ar to, ar ko ir saistīts galvenais vai izšķirošais mērķis vai sastāvdaļa (2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑338/01 Komisija/Padome, Recueil, I‑4829. lpp., 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 19. jūlija spriedums lietā C‑130/10 Parlaments/Padome, 42. un 43. punkts).
48 Šajā ziņā nav nozīmes juridiskajam pamatam, kas ir izvēlēts, lai pieņemtu citus Savienības tiesību aktus, kuriem attiecīgā gadījumā ir līdzīgas īpašības, jo akta juridiskais pamats ir jānosaka, ņemot vērā šim aktam piemītošo mērķi un saturu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Apvienotā Karaliste/Padome, 67. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad uzreiz ir noraidāms Apvienotās Karalistes arguments par to, ka LESD 79. panta 2. punkta b) apakšpunkts jau ir izmantots par juridisko pamatu tādiem aktiem sociālā nodrošinājuma jomā, kuri ir piemērojami trešo valstu pilsoņiem.
49 Tāpat Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēles tiesiskumu neietekmē sekas, ko tas var izraisīt attiecībā uz to, vai ir jāpiemēro 21. protokols un 22. protokols par Dānijas nostāju, kas ir pievienots LES un LESD.
50 Turpretī, izvēloties juridisko pamatu, var būt nozīme kontekstam, kādā šis akts iekļaujas. Tādējādi, ja ar šādu aktu ir paredzēts grozīt jau spēkā esošā nolīgumā ietvertus noteikumus, ir jāņem vērā arī šis konteksts un it īpaši šī nolīguma mērķis un saturs (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Apvienotā Karaliste/Padome, 48. punkts).
51 Šajā lietā apstrīdētā lēmuma mērķis bija noteikt nostāju, kāda Savienībai jāieņem Apvienotajā komitejā, kas ir izveidota ar EK un Šveices nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos, saistībā ar grozījumiem II pielikumā par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, tādēļ, pirmkārt, ir jāpārbauda konteksts, kādā šis lēmums iekļaujas, un tostarp šī nolīguma mērķis un saturs attiecībā uz sociālā nodrošinājuma jomu.
52 Kā Tiesa ir norādījusi 2009. gada 12. novembra sprieduma lietā C‑351/08 Grimme (Krājums, I‑10777. lpp.) 26. un 27. punktā, EK un Šveices nolīgums par personu brīvu pārvietošanos iekļaujas septiņu nozaru nolīgumu sērijā, kuri noslēgti starp tām pašām līgumslēdzējām pusēm 1999. gada 21. jūnijā. Minētie nolīgumi ir parakstīti pēc tam, kad Šveices Konfederācija 1992. gada 6. decembrī noraidīja EEZ līgumu.
53 Kaut arī Šveices Konfederācija nav izvēlējusies iesaistīties EEZ un Savienības iekšējā tirgū, to tomēr ar Savienību saista vairāki divpusēji nolīgumi, kuri aptver daudzas nozares un kuros ir paredzētas īpašas tiesības un pienākumi, kas dažos aspektos ir analoģiski tiem, kas ir paredzēti LESD. Šo nolīgumu, tostarp EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos, mērķis ir ekonomisko saišu nostiprināšana starp Savienību un Šveices Konfederāciju (2011. gada 6. oktobra spriedums lietā C‑506/10 Graf un Engel, Krājums, I‑9345. lpp., 33. punkts).
54 EK un Šveices nolīgums par personu brīvu pārvietošanos Kopienas vārdā tika apstiprināts ar Lēmumu 2002/309, pamatojoties uz EKL 310. pantu (jaunajā redakcijā – LESD 217. pants), ar kuru Kopienai ir piešķirta kompetence ar vienu vai vairākām valstīm vai starptautiskām organizācijām slēgt asociācijas nolīgumus, kuros tiek noteiktas savstarpējas tiesības un pienākumi, kopīga rīcība un īpašas procedūras.
55 Attiecībā uz šī nolīguma saturu ir jānorāda, ka saskaņā ar tā preambulu līgumslēdzējas puses ir nolēmušas savā starpā ieviest personu brīvu pārvietošanos, pamatojoties uz Kopienā piemērojamajām tiesību normām.
56 Attiecībā uz sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos 8. pantā līdz ar to ir pārņemtas normas, kas pašlaik ir ietvertas LESD 48. panta a) un b) punktā, lai, pirmkārt, nodrošinātu kopsummas aprēķināšanu, ar ko tiktu piešķirtas un saglabātas tiesības uz pabalstiem un uz šādu pabalstu aprēķināšanu, ņemot vērā visus laika posmus, ievērojot attiecīgo valstu tiesību aktus, un, otrkārt, izmaksātu pabalstus personām, kas uzturas dalībvalstu teritorijās.
57 No II pielikuma par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu 1. un 2. panta, kā arī no tā A iedaļas, uz kuru ir izdarīta atsauce EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos 8. pantā, izriet, ka līgumslēdzējas puses ir vienojušās savā starpā piemērot Regulas Nr. 1408/71 un Nr. 574/72. Šajā ziņā termins “dalībvalstis”, kas ir minēts šajos aktos, attiecas arī uz Šveices Konfederāciju.
58 Ņemot vērā šīs EK un Šveices nolīguma par personu brīvu pārvietošanos tiesību normas, Tiesa 2010. gada 18. novembra sprieduma lietā C‑247/09 Xhymshiti (Krājums, I‑11845. lpp.) 31. punktā jau ir konstatējusi, ka, piemērojot šīs regulas, Šveices Konfederācija ir jāpielīdzina Eiropas Savienības dalībvalstij.
59 No iepriekš minētā izriet, ka Savienība, 2002. gadā noslēdzot EK un Šveices nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos, attiecībā uz Šveices Konfederāciju ir paplašinājusi tās tiesisko regulējumu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā, kurš tolaik bija ietverts Regulā Nr. 1408/71 un Regulā Nr. 574/72. Ar šo tiesisko regulējumu, kurš ir šādi paplašināts, ir piešķirtas tiesības gan Šveices pilsoņiem, kuri atrodas Savienības teritorijā, gan Savienības dalībvalstu pilsoņiem, kuri atrodas Šveices teritorijā.
60 Otrkārt, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma saturu ir jākonstatē, ka ar šo lēmumu pieņemtā Savienības nostāja, kā tas izriet gan no iepriekš minētā lēmuma nosaukuma, tā 1. panta, kā arī no tā I pielikuma, bija tāda, ka II pielikumā par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu atsauce uz Regulām Nr. 1408/71 un Nr. 574/72 un regulām, ar kurām tās ir grozītas, ir jāizstāj ar atsauci uz Regulu Nr. 883/2004, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 988/2009, un ar atsauci uz Regulu Nr. 987/2009. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar Regulām Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009 ir atceltas Regulas Nr. 1408/71 un Nr. 574/72, tās tomēr paturot spēkā attiecībā uz EK un Šveices nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos tik ilgi, kamēr tas nebūs ticis grozīts atbilstoši šīm jaunajām regulām.
61 Treškārt, attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā nosprausto mērķi ir jānorāda, ka, ņemot vērā tostarp Regulas Nr. 883/2004 preambulas 3. apsvērumu un Regulas Nr. 987/2009 preambulas 1. apsvērumu, šo regulu mērķis ir aizstāt normas par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, kuras ir vairākkārt grozītas un atjauninātas, lai ņemtu vērā Savienībā notikušās izmaiņas, ieskaitot Tiesas spriedumus un valstu tiesību aktos veiktās izmaiņas, šīs normas modernizējot un vienkāršojot.
62 Lasot kopā apstrīdētā lēmuma preambulas 3. apsvērumu un 1. pantu, kā arī Apvienotās komitejas lēmuma projekta preambulas 2. un 3. apsvērumu, kas ir pievienots apstrīdētā lēmuma pielikumā, no tiem izriet, ka tā mērķis saistībā ar šīm izmaiņām ir aktualizēt II pielikumu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, tajā iekļaujot Regulas Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009, lai arī turpmāk nodrošinātu Savienības tiesību aktu saskaņotu un pareizu piemērošanu un izvairītos no administratīviem un iespējamiem juridiskiem sarežģījumiem.
63 No tā izriet, ka apstrīdētā lēmuma galvenais mērķis ir pēc jauna Savienības tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā atjaunināt arī to tiesisko regulējumu, kas ir paplašināts attiecībā uz Šveices Konfederāciju ar EK un Šveices nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos, un tādējādi turpināt sociālo tiesību paplašināšanu attiecīgo valstu pilsoņu labā, kā tas jau ir bijis iecerēts un, sākot no 2002. gada, praktiski īstenots ar iepriekš minēto EK un Šveices nolīgumu (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Apvienotā Karaliste/Padome, 57. punkts).
64 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā kontekstu, kādā iekļaujas apstrīdētais lēmums, kā arī tā saturu un mērķi, šis lēmums pamatoti varēja tikt pieņemts, pamatojoties uz LESD 48. pantu.
65 Šo konstatējumu neatspēko Apvienotās Karalistes arguments, atbilstoši kuram LESD 48. panta mērķis ir atvieglot dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās brīvību iekšējā tirgū un tas nevar būt juridiskais pamats aktam, kura mērķis ir atvieglot pārvietošanās brīvību starp Savienību un trešo valsti. Kā izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Apvienotā Karaliste/Padome, LESD 48. pants var būt piemērots juridiskais pamats, lai pieņemtu tādu lēmumu kā attiecīgais lēmums, ja, kā tas ir Šveices Konfederācijas gadījumā, trešā valsts saskaņā ar nolīgumu, kas apstiprināts, pamatojoties uz LESD 217. pantu, jau ir tikusi pielīdzināta Savienības dalībvalstij Regulu Nr. 1408/71 un Nr. 574/72 piemērošanas nolūkā un ja šāda lēmuma galvenais mērķis ir ņemt vērā šo regulu atjaunināšanu, kas ir veikta ar Regulām Nr. 883/2004 un Nr. 987/2009.
66 Iepriekš minēto konstatējumu neatspēko arī Apvienotās Karalistes arguments, atbilstoši kuram ar Regulas Nr. 883/2004 2. panta 1. punktu tās piemērojamība personām ir paplašināti attiecināta uz visām ekonomiski neaktīvām personām un tātad arī attiecībā uz tām personām, kurām vēl nebija piešķirtas tiesības ar Regulu Nr. 1408/71. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka normu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu paplašināta attiecināšana uz Šveices pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas Savienības teritorijā un ietilpst šajā ekonomiski neaktīvo personu kategorijā, kurai Regula Nr. 1408/71 vēl nebija piemērojama, nevar tikt uzskatīta par apstrīdētā lēmuma galveno vai dominējošo mērķi vai sastāvdaļu, bet, tieši otrādi, tā ir jāuzskata par aksesuāru, ņemot vērā visa II pielikumā par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu iekļautā tiesiskā regulējuma atjaunināšanu kopumā.
67 Līdz ar to prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
68 Atbilstoši Tiesas reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, Apvienotajai Karalistei jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
69 Saskaņā ar minētā reglamenta 140. panta 1. punktu Īrija, Francijas Republika un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
3) Īrija, Francijas Republika un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
[Paraksti]