VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2019. gada 19. decembrī (*)
Eiropas Savienības preču zīme – Atcelšanas process – Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “Vita” – Lēmums, kas pieņemts pēc Vispārējās tiesas veiktās iepriekšējā lēmuma atcelšanas – Regulas (EK) Nr. 207/2009 65. panta 6. punkts (tagad Regulas (ES) 2017/1001 72. panta 6. punkts) – Res judicata spēks
Lietā T‑690/18
Sony Interactive Entertainment Europe Ltd, Londona (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv S. Malynicz, QC,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO), ko pārstāv J. Crespo Carillo un H. O’Neill, pārstāvji,
atbildētājs,
otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece –
Vieta Audio, SA, Barselona (Spānija),
par prasību par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2018. gada 10. septembra lēmumu lietā R 695/2018‑4 attiecībā uz atcelšanas procesu starp Vieta Audio un Sony Interactive Entertainment Europe,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs E. M. Kolinss [A. M. Collins] (referents), tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un G. De Bāre [G. De Baere],
sekretāre: R. Ukelīte [R. Ūkelytė], administratore,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 22. novembrī,
ņemot vērā atbildes rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 12. aprīlī,
pēc tiesas sēdes 2019. gada 10. oktobrī
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2001. gada 6. jūlijā prasītāja Vitakraft-Werke Wührmann & Sohn GmbH & Co. KG iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) (aizstāta ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.), kas pati aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).
2 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir vārdisks apzīmējums “Vita”.
3 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst tostarp 9. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “datu nesēji ar ierakstītām programmām, datorprogrammas; audio un/vai attēlu datu nesēji ([kas nav] papīra), it īpaši magnētiskās lentes un kasetes, audiolentes, audio kompaktdiski, DAT kasetes (ciparu audiolente), videodiski, videolentes, eksponētas filmas, litogrāfijas”.
4 Preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2002. gada 15. jūlija Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 56/2002.
5 Reģistrācijai pieteiktā preču zīme tika reģistrēta 2005. gada 27. septembrī ar numuru 2290385.
6 Ar 2011. gada 28. marta faksu Forrester Ketley Ltd informēja EUIPO, ka 2011. gada 16. martā Vitakraft-Werke Wührmann & Sohn tai ir nodevusi savas tiesības uz Eiropas Savienības vārdisko preču zīmi “Vita”, ciktāl tā attiecas uz iepriekš 3. punktā minētajām precēm. Forrester Ketley ir pakalpojumu sabiedrība, kas kā prasītāja ir pārstāvējusi Sony Computer Entertainment Europe Ltd, kas ir Sony Interactive Entertainment Europe Ltd priekštece, attiecībā uz preču zīmju tiesību jautājumiem EUIPO.
7 Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “Vita”, tiesības uz kuru tikušas daļēji nodotas, tika reģistrēta ar numuru 9993361.
8 Ar 2011. gada 28. septembra faksu Forrester Ketley informēja EUIPO, ka 2011. gada 15. septembrī tā ir nodevusi apstrīdēto preču zīmi Sony Computer Entertainment Europe.
9 2011. gada 14. oktobrī otra procesa EUIPO dalībniece Vieta Audio, SA saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu (tagad Regulas 2017/1001 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts) iesniedza pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes atcelšanu attiecībā uz visām ar to aptvertajām precēm. Šajā pieteikumā tā apgalvoja, ka apstrīdētā preču zīme nav tikusi faktiski izmantota Eiropas Savienībā attiecīgajā piecu gadu laikposmā, kas ilga no 2006. gada 14. oktobra līdz 2011. gada 13. oktobrim, un ka neesot pamatotu neizmantošanas iemeslu.
10 Atbildot uz pieteikumu par apstrīdētās preču zīmes atcelšanu, 2012. gada 4. maijā Sony Computer Entertainment Europe apstiprināja, ka apstrīdētā preču zīme ir tikusi faktiski izmantota Savienībā attiecīgajā laikposmā saistībā ar attiecīgajām precēm. Tā norādīja, ka tā ir izmantojusi šo preču zīmi attiecībā uz tās video spēļu konsoli ar nosaukumu PlayStation Vita, kā arī attiecībā uz spēlēm un piederumiem, kas uz to attiecas. Tā precizēja, ka šīs jaunās konsoles nosaukums oficiāli tika paziņots 2011. gada jūnijā un pēc tam līdz 2011. gada oktobrim tas esot ticis plaši popularizēts. Eiropā PlayStation Vita konsole esot tikusi oficiāli prezentēta konferencē Gamescom, kas notika Ķelnē (Vācija) 2011. gada augustā, un šī konsole esot laista Savienības tirgū 2012. gada 22. februārī.
11 Lai pamatotu savus apgalvojumus, Sony Computer Entertainment Europe iesniedza rakstveida paziņojumu, kurš datēts ar 2012. gada 4. maiju, kuru sniedzis viens no tās direktoriem un kuram bija pievienoti šādi elementi:
– 2011. gada 7. jūnija paziņojums presei, ar kuru paziņots tās jaunās portatīvās video spēļu konsoles nosaukums, proti, PlayStation Vita;
– ekrānuzņēmums, kas datēts ar 2011. gada 7. jūniju, no interneta vietnes “www.pcmag.com”, kurā ir norādīts uz šo paziņojumu;
– reklāmas brošūras, kas tika izplatīta apmeklētājiem un žurnālistiem konferences laikā, kopija, kurā tostarp ir informācija par konsoli PlayStation Vita, kā arī par videospēlēm, ko paredzēts izmantot šajā konsolē;
– šīs brošūras vāka kopija, uz kura ir redzama konsole PlayStation Vita;
– diskete, kurā iekļauti reklāmas video saistībā ar konsoli PlayStation Vita, kuri esot tikuši izplatīti konferencē Gamescom;
– dažādi raksti presē par konsoli PlayStation Vita, kā arī par spēlēm, ko tajā paredzēts izmantot, kas publicēti oficiālajā PlayStation interneta vietnē Apvienotajā Karalistē un datēti ar 2011. gada 7. jūniju un 22. septembri;
– video ekrānuzņēmums, kas ievietots tiešsaistē videomateriālu interneta vietnē YouTube;
– 2012. gada 28. februāra paziņojums presei par konsoles PlayStation Vita pārdošanas apjomiem pasaulē;
– ekrānuzņēmumi, kas datēti ar 2012. gadu, no PlayStation oficiālās interneta vietnes Apvienotajā Karalistē attiecībā uz aksesuāriem – tostarp atmiņas kartēm – un perifērijas ierīcēm, kas paredzētas konsolei PlayStation Vita.
12 2013. gada 2. janvārī Sony Computer Entertainment Europe atbildēja uz apsvērumiem, ko 2012. gada 31. jūlijā bija iesniegusi otra procesa EUIPO dalībniece, un, lai pierādītu apstrīdētās preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz visām attiecīgajām precēm, iesniedza šādus papildu pierādījumus:
– ar 2012. gada 12. decembri datētu PlayStation oficiālās interneta vietnes ekrānuzņēmumu, kurā bija sīki izklāstīti konsoles PlayStation Vita tehniskie raksturlielumi un specifikācijas;
– ar 2012. gada 12. decembri datētu PlayStation oficiālās interneta vietnes Apvienotajā Karalistē ekrānuzņēmumu, kurā bija informācija par konsoles PlayStation Vita programmatūras atjaunināšanu;
– ar 2013. gada 2. janvāri datētu interneta vietnes Wikipedia ekrānuzņēmumu, kas attiecas uz tās mātessabiedrību un Naughty Dog, Inc., kas ir Amerikas Savienoto Valstu sabiedrība, kura izstrādā videospēles un kuru šī mātessabiedrība pilnībā kontrolē;
– ar 2012. gada 12. decembri datētu PlayStation oficiālās interneta vietnes Apvienotajā Karalistē ekrānuzņēmumu, kurā sniegti piemēri apvienotajiem piedāvājumiem, kuri sastāv no konsolēm PlayStation Vita, spēlēm, aksesuāriem un citiem produktiem.
13 2013. gada 24. aprīļa papildu apsvērumos Sony Computer Entertainment Europe piebilda, ka 2007. gada 25. oktobrī tā ar nosaukumu Aqua Vita ir laidusi Savienības tirgū interaktīvu videospēli, kas ietver virtuālo akvāriju. Tā precizēja, ka šī videospēle kopš pēdējā minētā datuma bija pieejama pārdošanai Savienības tirgū esošajos tās interneta veikalos, un norādīja tajā realizētos tirdzniecības apgrozījumus par katru gadu, sākot no prezentācijas brīža līdz 2013. gadam. Tā saviem apsvērumiem pievienoja, pirmkārt, ar 2013. gada 24. aprīli datētu ekrānuzņēmumu, kurā attēlota PlayStation oficiālā interneta vietne Spānijā, Vācijā un Apvienotajā Karalistē, parādot, ka šī spēle bija pieejama tās interneta veikalos, un, otrkārt, dažādu rakstu kopijas attiecībā uz minēto spēli.
14 Ar 2014. gada 30. jūnija lēmumu Anulēšanas nodaļa atzina apstrīdēto preču zīmi par atceltu attiecībā uz visām precēm, attiecībā uz kurām tā bija reģistrēta, sākot no pieteikuma par atcelšanu iesniegšanas datuma.
15 2014. gada 28. augustā Sony Computer Entertainment Europe, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 58.–64. pantu (tagad Regulas 2017/1001 66.–71. pants), iesniedza EUIPO apelācijas sūdzību par Anulēšanas nodaļas lēmumu.
16 2014. gada 29. oktobrī Sony Computer Entertainment Europe iesniedza rakstveida paziņojumu, kurā izklāstīts apelācijas sūdzības pamatojums, tai pievienojot papildu pierādījumus, tostarp video spēļu kārbu fotogrāfijas, kurās papildus attiecīgā videospēles nosaukumam parādījās apzīmējums “PSVita” (kas ir saīsināta PlayStation Vita versija).
17 Ar 2015. gada 12. novembra lēmumu (lieta R 2232/2014‑5) (turpmāk tekstā – “iepriekšējais lēmums”) EUIPO Apelācijas piektā padome atstāja spēkā Anulēšanas nodaļas lēmumu un noraidīja apelācijas sūdzību.
18 Pirmkārt, pēc tam, kad tā bija atgādinājusi piemērojamos principus (iepriekšējā lēmuma 19.–24. punkts), tā izskatīja jautājumu par apstrīdētās preču zīmes faktiskās izmantošanas laikposmu (iepriekšējā lēmuma 25.–38. punkts). Vispirms tā norādīja, ka attiecīgais laikposms ilga no 2006. gada 14. oktobra līdz 2011. gada 13. oktobrim. Pēc tam tā uzskatīja, ka pirmā apstrīdētās preču zīmes konkrētā izmantošana Savienībā ir notikusi konferencē Gamescom, kas norisinājās Ķelnē laikā no 2011. gada 17. līdz 21. augustam un kurā reklāmas materiāli (it īpaši brošūru un CD‑ROM formā) esot tikuši izplatīti, taču tikai 2012. gada 22. februārī, t.i., ārpus atbilstošā laikposma, konsole PlayStation Vita tika tirgota – it īpaši Savienības tirgū. Tā uzskatīja, ka četru mēnešu izmantošana attiecīgajā laikposmā (proti, no 2011. gada 7. jūnija līdz 13. oktobrim) varētu būt izmantošana ilguma ziņā – ar nosacījumu, ka ir izpildīti visi pārējie nosacījumi. Visbeidzot, tā norādīja, ka tomēr nav konkrētu pierādījumu, kas liecinātu par to, ka Gamescom konferencē tās dalībniekiem tika izplatīti reklāmas materiāli.
19 Otrkārt, Apelācijas piektā padome izskatīja jautājumu par izmantošanas vietu (iepriekšējā lēmuma 39.–42. punkts). It īpaši tā uzskatīja, ka, ja tiktu pierādīts, ka reklāmas materiāli tika izplatīti Gamescom konferences laikā Ķelnē, vārda “vita” izmantošana acīmredzami Savienībā būtu notikusi. No tā šī padome secināja, ka vārda “vita” izmantošana Savienībā attiecīgajā periodā ir notikusi.
20 Treškārt, Apelācijas piektā padome izskatīja jautājumu par izmantošanas raksturu un nozīmīgumu (iepriekšējā lēmuma 43.–52. punkts). Pēc tam, kad tā bija norādījusi, ka Sony Computer Entertainment Europe iesniegto pierādījumu lielākā daļa, kas attiecas uz attiecīgo laikposmu, atbilst veicināšanas un reklāmas materiāliem, tā izvērtēja, cik lielā mērā preču zīmes izmantošana reklāmās varēja būt faktiska izmantošana. Šajā ziņā tā tostarp precizēja, ka reklāma, kas īstenota pirms preču un pakalpojumu faktiskās tirdzniecības, parasti ir pielīdzināma faktiskajai izmantošanai, jo tā ir vērsta uz to, lai radītu noieta tirgus. Tā konstatēja, ka šajā gadījumā, “izpaužot [šīs] jaunās videospēļu konsoles nosaukumu, visā pasaulē modinātās gaidas attiecībā uz jaunās PlayStation video spēļu konsoļu prezentāciju [bija] radījušas faktisku komerciālo varu” (iepriekšējā lēmuma 49. punkts), un pēc tam secināja, ka “[Sony Computer Entertainment Europe] iesniegtie pierādījumi par izstrādājumu izmantošanu liecina par reklāmas un sagatavošanās darbībām jaunās konsoles laišanai tirgū un [atbilst] faktiskas izmantošanas nosacījumiem” (iepriekšējā lēmuma 50. punkts). Visbeidzot, iepriekšējā lēmuma 52. punktā tā konstatēja, ka no Sony Computer Entertainment Europe iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka konsoles PlayStation Vita prezentācija tika gatavota un rūpīgi plānota un ka pēdējā minētā tika pasniegta kā jauna pārnēsājamo spēļu konsole, kurai ir sagatavotas jaunas specifiskas spēles.
21 Ceturtkārt, Apelācijas piektā padome pārbaudīja, vai apstrīdētā preču zīme ir tikusi faktiski izmantota saistībā ar attiecīgajām precēm (iepriekšējā lēmuma 53.–69. punkts).
22 Šajā ziņā vispirms Apelācijas piektā padome norādīja, ka tā bija Nicas klasifikācijas septītā redakcija, kas bija spēkā reģistrācijas pieteikuma par oriģinālo preču zīmi iesniegšanas 2001. gadā brīdī, un līdz ar to bija tā redakcija, kas jāņem vērā. Tomēr tā uzskatīja, ka tajā laikā “spēļu konsoles” jau bija klasificētas kategorijā “spēļu automāti, kas nav tie, kuri izstrādāti, lai tos varētu izmantot tikai ar televīzijas uztvērēju”, vai arī kategorijā “spēles”, kas abas ietilpst 28. klasē, un tādējādi nebija iedalīta tādās kategorijās kā “datu nesēji”, kas ietilpst 9. klasē, vai kā “datorprogrammatūra” (iepriekšējā lēmuma 53. punkts). Tā piebilda, ka, lai gan ir taisnība, ka “izklaides aparāti, kas izstrādāti, lai tos izmantotu tikai ar televīzijas uztvērēju”, ietilpst 9. klasē, šīs preces tomēr atšķiras no precēm, attiecībā uz kurām ir reģistrēta apstrīdētā preču zīme (iepriekšējā lēmuma 54. punkts).
23 Turpinot Apelācijas piektā padome konstatēja, ka Sony Computer Entertainment Europe ir iesniegusi pierādījumus, kas liecina par to, ka reklāmas kampaņas, kas tika veiktas pirms konsoles PlayStation Vita prezentācijas, bija vērstas uz to, lai panāktu, ka par šo konsoli, kā arī jaunajām spēlēm, kas paredzētas izmantošanai tajā, uzzina, bet tajos nav nekādu atsauču uz “datu nesējiem” vai “datorprogrammām” (iepriekšējā lēmuma 55. un 56. punkts). Tā uzskatīja, ka ir svarīgi noteikt, vai “preces, kas tiek izmantotas, ir jāsaprot burtiski kā uzskaitītās preces (it īpaši, datu nesēji un datorprogrammatūra)” (iepriekšējā lēmuma 58. punkts), pirms tā norāda, ka “datu nesēji ar ierakstītām programmām” ir ierīces, kuru funkcija ir datu uzglabāšana, piemēram, “atmiņas kartes, USB zibatmiņas, CD‑ROM, cietie diski u.tml.”, un ka pat tad, ja spēļu konsoles varētu uzglabāt datus, runa nav par to galveno funkciju (iepriekšējā lēmuma 59. punkts).
24 No iepriekš minētā Apelācijas piektā padome secināja, ka Anulēšanas nodaļa pamatoti ir secinājusi, ka visi Sony Computer Entertainment Europe iesniegtie pierādījumi, kā arī viena no tās direktoriem iesniegtais 2012. gada 4. maija paziņojums liecina par izmantošanu attiecībā uz precēm, kas ietilpst 28. klasē, nevis attiecībā uz precēm, kas aptvertas ar apstrīdēto preču zīmi (iepriekšējā lēmuma 60. punkts).
25 Attiecībā uz videospēli Aqua Vita Apelācijas piektā padome tostarp norādīja, ka Sony Computer Entertainment Europe norādītais pārdošanas apjoms nav apstiprināts ne ar vienu rēķinu vai citu elementu, ka turklāt šis apjoms neliecina par šīs spēles būtisku izmantošanu, ņemot vērā attiecīgo tirgu, proti, visu Savienību, un ka ar to, ka minētā spēle bija pieejama Savienības tirgū interneta veikalos, nav pietiekami, lai pierādītu apstrīdētās preču zīmes izmantošanu (iepriekšējā lēmuma 66. un 68. punkts).
26 2016. gada 21. janvārī Sony Computer Entertainment Europe cēla prasību Vispārējā tiesā par iepriekšējo lēmumu, kura tika reģistrēta ar lietas numuru T‑35/16, izvirzot vienu vienīgu pamatu saistībā ar Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu.
27 Ar 2017. gada 12. decembra spriedumu Sony Computer Entertainment Europe/EUIPO – Vieta Audio (“Vita”) (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886) Vispārējā tiesa, pamatojoties uz absolūtu pamatu, kuru tā izvirzīja pēc savas ierosmes, proti, nepietiekamu pamatojumu, atcēla iepriekšējo lēmumu kopumā. Konkrēti, minētā sprieduma 43. punktā Vispārējā tiesa nolēma, ka iepriekšējais lēmums neļāva pietiekami skaidri noteikt iemeslus, kuru dēļ Apelācijas piektā padome uzskatīja, ka Sony Computer Entertainment Europe nav pierādījusi apstrīdētās preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz noteiktām attiecīgo preču kategorijām.
28 Saistībā ar 2017. gada 12. decembra spriedumu lietā “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886), Apelācijas padomju prezidijs nodeva lietu Apelācijas ceturtajai padomei, piešķirot lietai numuru R 695/2018‑4.
29 Ar 2018. gada 10. septembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Apelācijas ceturtā padome apelācijas sūdzību noraidīja. Tā pārbaudīja un pārskatīja, vai Sony Computer Entertainment Europe iesniegtie pierādījumi ļāva apstiprināt apstrīdētās preču zīmes faktisko izmantošanu. Tomēr tā vairākkārt norādīja, ka 2017. gada 12. decembra spriedumā “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886) Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi dažus Apelācijas piektās padomes secinājumus.
30 Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 25. punktā Apelācijas ceturtā padome uzskatīja, ka Vispārējā tiesa 2017. gada 12. decembra spriedumā “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886) ir apstiprinājusi iepriekšējo lēmumu attiecībā uz Apelācijas piektās padomes secinājumiem par izmantošanas ilgumu, vietu un raksturu.
31 Otrkārt, attiecībā uz “datu nesējiem ar ierakstītām programmām” Apelācijas ceturtā padome apstrīdētā lēmuma 41. punktā uzskatīja, ka ar 2017. gada 12. decembra spriedumu “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886) Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi un padarījusi par galīgiem Apelācijas piektās padomes secinājumus iepriekšējā lēmuma 59. un 60. punktā attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ pierādījumi attiecībā uz konsoli PlayStation Vita nepierāda apstrīdētās preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz šīm precēm.
32 Treškārt, attiecībā uz “audio un/vai attēlu datu nesējiem (kas nav papīra)” Apelācijas ceturtā padome apstrīdētā lēmuma 55. un 56. punktā uzskatīja, ka uz atmiņas kartēm arī attiecas šī definīcija, bet ka iesniegtie pierādījumi arī nevar pierādīt šo preču faktisko izmantošanu. Pilnības labad tā apstrīdētā lēmuma 57. punktā piebilda, ka tiktāl, ciktāl prasītāja apgalvo, ka arī konsole PlayStation Vita pieder šai preču kategorijai, argumentācija, kas izklāstīta iepriekšējā lēmuma 59. punktā, attiecībā uz “datu nesējiem ar ierakstītām programmām” var tikt piemērota pēc analoģijas, paturot prātā, ka šo konsoļu pamatfunkcija nav uzglabāt audio datnes un attēlus. Apelācijas ceturtās padomes ieskatā šo argumentāciju Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi 2017. gada 12. decembra sprieduma “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886) 50. punktā.
33 Ceturtkārt, runājot par pierādījumiem attiecībā uz videospēli Aqua Vita, Apelācijas ceturtā padome apstrīdētā lēmuma 59. punktā uzskatīja, ka 2017. gada 12. decembra sprieduma “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886) 54. punktā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka Apelācijas piektā padome iepriekšējā lēmuma 61.–69. punktā ir juridiski pietiekami izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka pierādījumi attiecībā uz videospēli Aqua Vita neļauj pierādīt apstrīdētās preču zīmes faktisku izmantošanu.
Lietas dalībnieku prasījumi
34 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
35 EUIPO prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
36 Pamatojot savu prasību, prasītāja izvirza divus pamatus, no kuriem ar pirmo tiek apgalvots Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punkta (tagad Regulas 2017/1001 72. panta 6. punkts) pārkāpums un pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde, bet ar otro – Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpums.
37 Prasītāja uzskata, ka Apelācijas ceturtā padome ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punktu, jo tā neesot veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu 2017. gada 12. decembra spriedumu “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886). Šādi rīkodamās, tā neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.
38 Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 41., 57. un 59. punktā Apelācijas ceturtā padome esot kļūdaini uzskatījusi, ka Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi noteiktus Apelācijas piektās padomes secinājumus. Tā norāda, ka 2017. gada 12. decembra spriedumā “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886) Vispārējā tiesa ir tikai secinājusi, ka iepriekšējā lēmumā nav sniegts pamatojums un ka līdz ar to tas ir jāatceļ pilnībā. Savukārt Vispārējā tiesa neesot izskatījusi pamatus, ko tai bija izvirzījusi Sony Computer Entertainment Europe, un līdz ar to tā neesot apstiprinājusi lietas dalībnieku argumentu pamatojuma pamatotību.
39 Līdz ar to Apelācijas ceturtā padome kļūdaini neesot izvērtējusi prasītājas argumentus par to, vai pierādījumi, kurus tā bija iesniegusi saistībā ar konsoli PlayStation Vita, varēja pierādīt apstrīdētās preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz “datu nesēju ar ierakstītām programmām” un “audio un/vai attēlu datu nesēju (kas nav papīra)” kategoriju.
40 Attiecībā uz “audio un/vai attēlu datu nesējiem (kas nav papīra)” kategoriju prasītāja norāda, ka Apelācijas ceturtā padome ir kļūdaini uzskatījusi, ka Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi secinājumu, saskaņā ar kuru konsole PlayStation Vita pieder šai preču kategorijai tikai tad, ja tās galvenā funkcija ir audio un attēlu datņu uzglabāšana. Prasītāja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir vienīgi apgalvojusi, ka šajā ziņā iepriekšējā lēmumā juridiski pietiekami ir izklāstīts pamatojums, kas ļauj to saprast.
41 Attiecībā uz “datorprogrammām” prasītāja norāda, ka Apelācijas ceturtā padome esot kļūdaini uzskatījusi, ka Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi iepriekšējo lēmumu attiecībā uz pierādījumu par videospēli Aqua Vita vērtējumu. Prasītāja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir vienīgi atgādinājusi, ka Apelācijas piektās padomes argumentācija šajā ziņā ir pietiekami skaidra.
42 EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa atcēla iepriekšējo lēmumu, pamatojoties uz to, ka Apelācijas piektā padome nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz argumentācijas elementiem, kas bija būtiski, lai pamatotu iepriekšējā lēmuma galīgo secinājumu. Pamatojuma elementi, saistībā ar kuriem Vispārējā tiesa ir identificējusi pamatojuma trūkumu, neietverot tos, kas saistīti ar PlayStation Vita izmantošanu kā “datu nesējus ar ierakstītām programmām” un “audio un/vai attēla nesējus”. Kā to Apelācijas ceturtā padome ir konstatējusi apstrīdētā lēmuma 41. un 59. punktā (skat. iepriekš 31. punktu), Apelācijas piektās padomes secinājumi tādējādi esot kļuvuši galīgi šajā sakarā. Saistībā ar konstatējumu apstrīdētā lēmuma 57. punktā (skat. iepriekš 32. punktu) EUIPO piebilst, ka runa ir par argumentāciju “pilnības labad”, kurai tas piekrīt.
43 Pakārtoti EUIPO norāda, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka Apelācijas piektās padomes secinājumi nav kļuvuši galīgi, apstrīdētajā lēmumā joprojām neesot sniegts pamatojums, jo ir skaidrs, ka Apelācijas ceturtās padomes nostāja par attiecīgajiem punktiem iepriekšējā lēmumā ir identiska Apelācijas piektās padomes nostājai.
44 Vispirms ir jāatgādina, ka, tā kā 2017. gada 12. decembra spriedums “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886) nav ticis pārsūdzēts, tas ir kļuvis galīgs.
45 Turpinājumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atceļošs spriedums ir piemērojams ex tunc, un tādējādi tas ar atpakaļejošo spēku izslēdz atceltu aktu no tiesību sistēmas (skat. spriedumu, 2009. gada 25. marts, Kaul/ITSB – Bayer (“ARCOL”), T‑402/07, EU:T:2009:85, 21. punkts un tajā minētā judikatūra). No šīs pašas judikatūras izriet, ka, lai ievērotu atceļoša sprieduma prasības un lai to pilnībā izpildītu, iestādei, kas ir atceltā akta izdevēja, ir jāievēro ne vien sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, kas to nosaka un kas ir tās nepieciešamais pamatojums tādā ziņā, ka tie ir vajadzīgi, lai noteiktu precīzu nozīmi tam, kas ir nospriests rezolutīvajā daļā. Būtībā tieši šie motīvi ir tie, ar kuriem, pirmkārt, tiek identificēta konkrētā norma, kura tiek uzskatīta par prettiesisku, un, otrkārt, tiek parādīti precīzi rezolutīvajā daļā konstatētā prettiesiskuma iemesli, kas attiecīgajai iestādei ir jāņem vērā, aizstājot atcelto aktu (spriedums, 2009. gada 25. marts, “ARCOL”, T‑402/07, EU:T:2009:85, 22. punkts, un 2011. gada 13. aprīlis, Safariland/ITSB – DEF‑TEC Defense Technology (“FIRST DEFENSE AEROSOL PEPPER PROJECTOR”), T‑262/09, EU:T:2011:171, 41. punkts).
46 Ir arī jānorāda, ka ar 2017. gada 12. decembra spriedumu “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886, 43.–59. punkts un tajos minētā judikatūra) Vispārējā tiesa atcēla iepriekšējo lēmumu, pamatojoties uz absolūtu pamatu, kuru tā izvirzīja pēc savas ierosmes, proti, nepietiekamu pamatojumu.
47 Šajā sakarā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 75. panta pirmo teikumu (tagad Regulas 2017/1001 94. panta 1. punkta pirmais teikums) EUIPO lēmumos ir jānorāda pamatojums. Šādi noteiktā pamatojuma pienākuma apjoms ir tāds pats kā LESD 296. pantā paredzētā pienākuma apjoms. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pamatojumam, kas pieprasīts LESD 296. pantā, ir skaidri un neapšaubāmi jāizklāsta autora, kas pieņēmis attiecīgo tiesību aktu, argumentācija tā, lai ieinteresētajām personām sniegtu iespēju iepazīties ar pieņemtā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai – īstenot tās kontroli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 21. oktobris, KWS Saat/ITSB, C‑447/02 P, EU:C:2004:649, 63.–65. punkts).
48 Otrkārt, ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formāla prasība, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, jo tas attiecas uz strīdīgā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības. Lēmuma pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (spriedums, 2016. gada 22. septembris, Pensa Pharma/EUIPO, C‑442/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:720, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 2017. gada 12. decembra spriedumā “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886) Vispārējās tiesas konstatētā pamatojuma neesamība attiecās uz trīs iepriekšējā lēmuma aspektiem. Pirmkārt, Apelācijas piektā padome nav paskaidrojusi, kāpēc atmiņas karšu ar apzīmējumu “PSVita” attēli nevar pierādīt apstrīdētās preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz “datu nesējiem ar ierakstītām programmām” (spriedums, 2017. gada 12. decembris, “Vita”, T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886, 51. punkts). Otrkārt, tā nav pietiekami skaidri un nepārprotami precizējusi, kādu iemeslu dēļ tā uzskatīja, ka nav tikusi pierādīta apstrīdētās preču zīmes faktiska izmantošana attiecībā uz “datu nesējiem ar ierakstītām programmām, datorprogrammām; audio un/vai attēlu datu nesējiem (kas nav papīra), it īpaši magnētiskajām lentēm un kasetēm, audiolentēm, audio kompaktdiskiem, DAT kasetēm (ciparu audiolentēm), videodiskiem, videolentēm, videodiskiem, eksponētām filmām, litogrāfijām” (spriedums, 2017. gada 12. decembris, “Vita”, T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886, 53. punkts). Treškārt, tā nav paskaidrojusi, kāpēc tā nav izmantojusi pierādījumus, kas liecinātu par apzīmējuma “PSVita” klātbūtni attiecībā uz videospēlēm, kuras paredzēts izmantot konsolē PlayStation Vita (spriedums, 2017. gada 12. decembris, “Vita”, T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886, 55. punkts).
50 Izskatot šo absolūto pamatu, Vispārējā tiesa arī norādīja, ka Apelācijas piektā padome juridiski pietiekami ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka pierādījumi attiecībā uz PlayStation Vita konsoli nevar pierādīt apstrīdētās preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz “datu nesējiem ar ierakstītām programmām” (spriedums, 2017. gada 12. decembris, “Vita”, T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886, 50. punkts). Tas pats attiecās uz iemesliem, kuru dēļ Apelācijas piektā padome uzskatīja, ka ar videospēli Aqua Vita saistītie pierādījumi neļauj pierādīt apstrīdētās preču zīmes faktisku izmantošanu attiecībā uz “datorprogrammām” (spriedums, 2017. gada 12. decembris, “Vita”, T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886, 54. punkts).
51 Ir jānorāda, ka 2017. gada 12. decembra sprieduma “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886) 50. un 54. punktā Vispārējā tiesa ir tikai konstatējusi, ka Apelācijas piektā padome juridiski pietiekami ir sniegusi pamatojumu, uz kura ir balstīts iepriekšējais lēmums. Savukārt no šī sprieduma skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa nav izvērtējusi Sony Computer Entertainment Europe argumentus, kas izvirzīti saistībā ar tās vienīgo pamatu par to, ka Apelācijas piektā padome ir pārkāpusi Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumus, un ka līdz ar to Vispārējā tiesa nav lēmusi par iepriekšējā lēmuma tiesiskumu pēc būtības. No tā izriet, ka res judicata spēks attiecas vienīgi uz iepriekšējā lēmuma pamatojumu kā būtisku formas prasību, nevis uz tā tiesiskumu pēc būtības.
52 Turklāt ir jānorāda, ka res judicata spēks attiecas vien uz sprieduma motīviem, kam vajadzīgais apstiprinājums ir rodams tā rezolutīvajā daļā, un tādējādi tie ir nedalāmi (skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Société des produits Nestlé u.c./Mondelez UK Holdings & Services, C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P, EU:C:2018:596, 52. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to iepriekšējā lēmuma elementi, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka tie ir pareizi pamatoti, nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas ieguvuši res judicata spēku (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Société des produits Nestlé u.c./Mondelez UK Holdings & Services, C‑84/17 P, C‑85/17 P un C‑95/17 P, EU:C:2018:596, 53. punkts). Šajā gadījumā Apelācijas ceturtajai padomei tātad nevarēja būt saistoši šie iepriekšējā lēmuma elementi un tā nevarēja tos apstiprināt apstrīdētajā lēmumā.
53 Līdz ar to Apelācijas ceturtā padome apstrīdētā lēmuma 41. un 59. punktā kļūdaini ir uzskatījusi, ka Apelācijas piektās padomes secinājumi attiecībā uz konsoli PlayStation Vita un videospēli Aqua Vita ir kļuvuši galīgi saskaņā ar 2017. gada 12. decembra spriedumu “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886), un apstrīdētā lēmuma 57. punktā –, ka Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi Apelācijas piektās padomes konstatējumu, ka konsole PlayStation Vita nepieder pie “audio un/vai attēlu datu nesēju (kas nav papīra)” kategorijas, jo tās galvenā funkcija nav audio un attēlu datņu uzglabāšana.
54 Pēc iepriekšējā lēmuma atcelšanas pamatojuma neesamības dēļ un lai izpildītu savu pienākumu, kas izriet no Regulas Nr. 207/2009 65. panta 6. punkta, veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 2017. gada 12. decembra spriedumu “Vita” (T‑35/16, nav publicēts, EU:T:2017:886), Apelācijas ceturtajai padomei tātad bija pienākums no jauna lemt par visiem nozīmīgajiem jautājumiem, lai piemērotu Regulas Nr. 207/2009 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu.
55 Visbeidzot, no iepriekš minētā izriet, ka EUIPO pakārtoti izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā neesot sniegts pamatojums, jo esot skaidrs, ka Apelācijas ceturtās padomes nostāja par attiecīgajiem punktiem ir identiska Apelācijas piektās padomes nostājai šajos pašos punktos, arī nevar tikt atbalstīts. Proti, no apstrīdētā lēmuma neizriet (skat. iepriekš 29.–33. punktu), ka Apelācijas ceturtās padomes nostāja par attiecīgajiem punktiem būtu identiska Apelācijas piektās padomes nostājai iepriekšējā lēmumā. Apstrīdētajā lēmumā Apelācijas ceturtā padome ir kļūdaini konstatējusi, ka Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi noteiktus Apelācijas piektās padomes secinājumus. Līdz ar to tā uzskatīja, ka tai šie secinājumi ir saistoši, turklāt neizvērtējot atbilstošos lietas dalībnieku argumentus un nepaužot par tiem savu nostāju. Turklāt, kā tas jau ir norādīts iepriekš 52. punktā, Apelācijas ceturtajai padomei nevarēja būt saistoši Apelācijas piektās padomes secinājumi un tā nevarēja tos apstiprināt apstrīdētajā lēmumā.
56 Tā kā Apelācijas ceturtā padome nav izpildījusi pienākumu no jauna lemt par visiem atbilstošajiem jautājumiem, ir jāapmierina pirmais pamats šajā ziņā un jāatceļ apstrīdētais lēmums kopumā, nelemjot par citiem iebildumiem un [otro] pamatu.
Par tiesāšanās izdevumiem
57 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā EUIPO spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas ceturtās padomes 2018. gada 10. septembra lēmumu lietā R 695/2018‑4 attiecībā uz atcelšanas procesu starp Vieta Audio, SA un Sony Interactive Entertainment Europe Ltd.
2) EUIPO sedz savus, kā arī atlīdzina Sony Interactive Entertainment Europe tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 19. decembrī.
[Paraksti]