Prasība, kas celta 2019. gada 10. jūnijā – Front Polisario/Padome

(Lieta T-344/19)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Front populaire pour la libération de la Saguia el-Hamra et du Rio de oro (Front Polisario) (pārstāvis: G. Devers, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atzīt tās prasību atcelt tiesību aktu par pieņemamu;

atcelt apstrīdēto lēmumu;

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Lai pamatotu savu prasību, kas vērsta pret Padomes Lēmumu (ES) 2019/441 (2019. gada 4. marts) par to, lai noslēgtu Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti, tā īstenošanas protokolu un nolīgumam pievienoto vēstuļu apmaiņu (OV 2019, L 77, 4. lpp.), prasītāja izvirza vienpadsmit pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Padomei nav kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu, jo Eiropas Savienībai un Marokas Karalistei nav kompetences noslēgt Rietumsahārai piemērojamu starptautisku nolīgumu Front Polisario pārstāvētās sahravi tautas vietā.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildīts pienākums izvērtēt jautājumu par pamattiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, jo Padome pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas šo jautājumu nav izvērtējusi.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Padome nav ievērojusi savu pienākumu izpildīt Tiesas spriedumus, jo apstrīdētajā lēmumā neesot ņemti vērā 2018. gada 27. februāra sprieduma Western Sahara Campaign UK (C-266/16, EU:C:2018:118) motīvi.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka nav ievēroti pamatprincipi un pamatvērtības, uz ko Savienība balstās, rīkodamās starptautiskajā arēnā, jo:

pirmkārt – pārkāpjot tautu tiesības uz to nacionālās vienotības respektēšanu – apstrīdētajā lēmumā tiek noliegta sahravi tautas pastāvēšana, to apzīmējot ar terminiem “Rietumsahāras tauta” un “attiecīgie iedzīvotāji”;

otrkārt – pārkāpjot tautu tiesības brīvi rīkoties ar saviem dabas resursiem – ar apstrīdēto lēmumu tiek noslēgts starptautisks nolīgums, kurā bez sahravi tautas piekrišanas tiek reglamentēts, kā Savienības kuģi izmanto tās zvejas resursus;

treškārt, ar apstrīdēto lēmumu – Marokas Karalistes teritoriālās aneksijas politikas un šīs politikas īstenošanai nepieciešamo sistemātisko pamattiesību pārkāpumu kontekstā – ar Marokas Karalisti tiek noslēgts okupētajai Rietumsahārai piemērojams starptautisks nolīgums;

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, jo apstrīdētais lēmums ir pretrunā Savienības konsekventi un atkārtoti izteiktajiem paziņojumiem, ka ir jāievēro pašnoteikšanās un līgumu relatīvās iedarbības principi.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts samērīguma princips, jo, ņemot vērā Rietumsahāras atšķirīgo un īpašo statusu, pašnoteikšanās tiesību neaizskaramību un Rietumsahāras tautai piemītošo trešās personas statusu, Padomes ziņā nebija veikt samērīguma izsvēršanu starp apgalvotajiem ar zvejniecības nolīgumu panāktajiem “ieguvumiem” un tā ietekmi uz sahravi dabas resursiem.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka pastāv pretruna ar kopējo zivsaimniecības politiku, jo, piemērojot ar apstrīdēto lēmumu noslēgto nolīgumu, Savienības kuģi varēs piekļūt sahravi tautas zvejas resursiem bez tās piekrišanas un par to Marokas iestādēm tiks maksāta finansiāla atlīdzība, kaut arī Rietumsahāras ūdeņi nav Marokas “ūdeņi” Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas 61. un 62. panta izpratnē.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas pašnoteikšanās tiesības, jo:

pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā sahravi tautu apzīmējot ar jēdzienu “Rietumsahāras tauta” un “attiecīgie iedzīvotāji”, tajā tiek noliegta sahravi tautas kā pašnoteikšanās tiesību subjekta nacionālā vienotība;

otrkārt – pārkāpjot sahravi tautas tiesības brīvi rīkoties ar saviem dabas resursiem – ar apstrīdēto lēmumu tiek noslēgts starptautisks nolīgums, kurā bez tās piekrišanas tiek reglamentēts, kā Savienības kuģi izmanto tās zvejas resursus;

treškārt, pārkāpjot sahravi tautas tiesības uz tās nacionālās teritorijas nedalāmību, apstrīdētajā lēmumā ir noliegts Rietumsahāras atšķirīgais un īpašais statuss un atzīta tās prettiesiskā sadalīšana, kas veikta ar Marokas izveidoto uzbērumu.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts līgumu relatīvās iedarbības princips, jo ar apstrīdēto lēmumu tiek noliegts, ka sahravi tautai ES un Marokas attiecībās ir trešās personas statuss un tai bez tās piekrišanas ir uzliktas starptautiskas saistības attiecībā uz tās nacionālo teritoriju un dabas resursiem.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās krimināltiesības, jo:

pirmkārt, ar apstrīdēto lēmumu tiek noslēgts Rietumsahārai piemērojams starptautisks nolīgums, lai gan Marokas okupācijas spēkiem nav jus tractatus attiecībā uz šo teritoriju un tiem ir aizliegts izmantot tās dabas resursus;

otrkārt, piemērojot ar apstrīdēto lēmumu noslēgto nolīgumu, Savienības subsidēs Marokas infrastruktūru okupētajā sahravi teritorijā, lai Maroka varētu tajā pastāvīgi izvietot savus civiliedzīvotājus un bruņotos spēkus;

treškārt, izmantojot jēdzienu “Rietumsahāras tauta” un “attiecīgie iedzīvotāji”, apstrīdētajā lēmumā ir atbalstīta Marokas kolonistu nelikumīgā pārvietošana uz okupēto sahravi teritoriju.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāptas Savienības saistības attiecībā uz starptautiskās atbildības tiesībām, jo, noslēdzot Rietumsahārai piemērojamu starptautisku nolīgumu ar Maroku, apstrīdētajā lēmumā ir akceptēti smagie starptautisko tiesību pārkāpumi, kurus Marokas okupācijas spēki ir izdarījuši pret sahravi tautu, un ar to tiek sniegta palīdzība un atbalsts no šiem pārkāpumiem izrietošās situācijas saglabāšanai.

____________