Par Tiesu

Kas strādā Tiesā?

Tiesneši

Tiesā ir 27 tiesneši, pa vienam no katras ES dalībvalsts.

Katra dalībvalsts izvirza savu tiesnesi. Nav noteikumu par to, kā izvēlēties tiesnesi – katra dalībvalsts pati var noteikt kārtību, kā to darīt. Taču izvēlētajai personai jābūt neatkarīgai un vai nu jāatbilst prasībām, lai ieņemtu augstāko tiesneša amatu dalībvalstī, kas viņu izvirza, vai arī jābūt atzītam Savienības tiesību ekspertam. Īpaša komiteja izvērtē kandidātus, lai pārliecinātos, vai viņi ir piemēroti tiesneša vai ģenerāladvokāta amatam. Tā pazīstama kā “Komiteja 255”; tās nosaukums aizgūts no Līguma par Eiropas Savienības darbību 255. panta, saskaņā ar kuru tā tika izveidota. Pēc tam visas dalībvalstis, savstarpēji vienojoties, oficiāli ieceļ tiesnešus amatā.

Tiesnešus ieceļ amatā uz sešiem gadiem. Viņus amatā var iecelt arī atkārtoti.

Vai zinājāt?

Tiesnesis, kurš visilgāk strādājis Tiesā, ir tās pašreizējais priekšsēdētājs Koen Lenaerts – viņš pirmo reizi amatā tika iecelts 2003. gadā.

Tiesneši ievēlē priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku uz trim gadiem.

Pašreizējais priekšsēdētājs Koen Lenaerts pirmo reizi šajā amatā tika ievēlēts 2015. gadā.

Cik tiesnešu izskata vienu lietu?

Ne visi tiesneši izskata katru lietu. Katra lieta tiek iedalīta kādai tiesnešu palātai. Tiesnešu skaits tajā atspoguļo to, cik svarīga vai sarežģīta ir konkrētā lieta.

Tiesā ir palātas, kuru sastāvā ir

• 15 tiesneši (to dēvē par virspalātu)
• 5 tiesneši
• 3 tiesneši

Tiesa var sanākt arī plēnumā, kurā ir 27 tiesneši. Tas notiek tikai izņēmuma gadījumos, kad jāizskata īpaši svarīgas lietas.

Virspalātu vada Tiesas priekšsēdētājs. Tās sastāvā ir arī priekšsēdētāja vietnieks un trīs to palātu priekšsēdētāji, kurās darbojas pieci tiesneši. Atlikušie desmit tiesneši pēc tam tiek izraudzīti atbilstoši skaidri noteiktai rotācijas sistēmai, lai nodrošinātu vienmērīgu lietu sadali.

Virspalāta sanāk, lai skatītu īpaši sarežģītas vai Savienības tiesību attīstībai svarīgas lietas vai arī – kad to pieprasa dalībvalsts vai ES iestāde.

Pārējās lietas izskata triju vai piecu tiesnešu palātas. Piecu tiesnešu palātu priekšsēdētājus amatā ievēlē uz trim gadiem, bet triju tiesnešu palātu priekšsēdētājus – uz vienu gadu.

Aptuveni 45 % lietu izskata palātas triju tiesnešu sastāvā. Aptuveni 40 % lietu izskata palātas piecu tiesnešu sastāvā, un aptuveni 10 % lietu – virspalāta.

Ģenerāladvokāti

Tiesai palīdz arī 11 ģenerāladvokāti. Viņus amatā ieceļ tāpat kā tiesnešus.

Vai zinājāt?

Tā kā ģenerāladvokātu ir mazāk nekā dalībvalstu, ne katra valsts var vienlaikus iecelt ģenerāladvokātu. Katrai no piecām lielākajām dalībvalstīm – Spānijai, Vācijai, Francijai, Itālijai un Polijai – ir pastāvīgas tiesības iecelt ģenerāladvokātu. Atlikušās sešas amata vietas tiek sadalītas starp pārējām 22 dalībvalstīm rotācijas kārtībā. Katra dalībvalsts ieceļ ģenerāladvokātu uz vienu termiņu, kas ilgst sešus gadus. Tiesības iecelt ģenerāladvokātu tad pāriet nākamajai dalībvalstij sarakstā. Šī kārtība tiek noteikta alfabētiskā secībā pēc katras dalībvalsts nosaukuma tās valodā.

Ģenerāladvokātiem ir ļoti īpaša loma. Atšķirībā no tiesnešiem viņi neizlemj lietas.

Pirms tiesneši izlemj lietu, ģenerāladvokāts viņiem sniedz neatkarīgus “secinājumus”. Šajos secinājumos ģenerāladvokāts izvērtē lietu un ierosina, kā varētu atrisināt tajā izvirzītos problēmjautājumus.

Ģenerāladvokāti nesniedz secinājumus katrā lietā. Viņi tiek iesaistīti tikai tad, ja lietā rodas jauni tiesību jautājumi un secinājumi būtu noderīgi.

Tiesneši var izlemt lietu pēc saviem ieskatiem – viņiem nav jāvadās pēc ģenerāladvokāta secinājumiem.

Jebkurā gadījumā ģenerāladvokāta secinājumi palīdz Tiesai lēmumu pieņemšanas procesā, sniedzot tai citu – neatkarīgu – viedokli.

Sekretārs

Sekretāram ir divējāda loma. Viņš ir atbildīgs par tiesvedību netraucētu norisi un vienlaikus pilda arī iestādes ģenerālsekretāra pienākumus.

Pildot ģenerālsekretāra funkcijas, sekretārs Tiesas priekšsēdētāja uzdevumā atbild par dažādām jomām.

Sekretārs ir atbildīgs arī par Eiropas Savienības Tiesas gada budžeta sagatavošanu un apspriešanu, kā arī nodrošina līdzekļu pareizu izlietojumu.

Viņš pārstāv Eiropas Savienības Tiesu tās sadarbībā ar dažādām ES iestādēm un struktūrām un sadarbojas ar virkni citu ārēju personu un organizāciju.

Sekretāru amatā ievēlē tiesneši un ģenerāladvokāti uz sešu gadu termiņu ar tiesībām tikt ievēlētam amatā atkārtoti.

Vai zinājāt?

Sekretāra amatā Tiesā visilgāk ir strādājis pats pirmais sekretārs Albert van Houtte, kas šo amatu ieņēma gandrīz 29 gadus – no 1953. gada marta līdz1982. gada februārim. Eiropas Savienības Tiesas pirmsākumos, kad tā vēl bija salīdzinoši maza, galvenais sekretāra uzdevums bija sniegt juridisko atbalstu. Iestādei paplašinoties, mainījās arī sekretāra loma, un viņš pakāpeniski uzņēmās vairāk pienākumu kā ģenerālsekretārs.

Pašreizējais Tiesas sekretārs ir Alfredo Calot Escobar, kas šo amatu ieņem kopš 2010. gada.

Darbinieki

Eiropas Savienības Tiesā pašlaik nodarbināti nedaudz vairāk nekā 2300 darbinieku.

Lielākā daļa darbinieku ir Savienības ierēdņi, kas tiek izraudzīti stingrā atlases procedūrā. Eiropas Savienības Tiesā strādā darbinieki no visām ES dalībvalstīm.

Aptuveni puse Eiropas Savienības Tiesas darbinieku strādā Daudzvalodības ģenerāldirekcijā, kuras uzdevums ir nodrošināt Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu un citu publikāciju pieejamību visās 24 oficiālajās ES valodās.

Lai uzzinātu vairāk par Tiesas darbinieku darbu, apmeklējiet katram Tiesas dienestam veltīto tīmekļa lapu.

Lai uzzinātu vairāk par to, kā pieteikties darbam Tiesā, apmeklējiet mūsu lapas, kas veltītas darba iespējām.

Kādas lietas izskata Tiesa?

Tiesas uzdevums ir nodrošināt, lai Savienības tiesības tiktu vienādi interpretētas un piemērotas visā Eiropas Savienībā. Tiesa to paveic, izskatot lietas, kurās dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi par to, kā jāsaprot un jāpiemēro Savienības tiesībās noteiktais. Lielāko daļu lietu Tiesā uzsāk valstu tiesas. Šādas lietas sauc par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr dažas lietas Tiesā nonāk tieši – tās sauc par “tiešajām prasībām”.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

Savienības tiesības ir daļa no katras ES dalībvalsts tiesībām. Tas nozīmē, ka uz Savienības tiesībām var tieši atsaukties valstu tiesās Eiropas Savienībā. Tāpēc valstu tiesneši var tieši piemērot Savienības tiesības. To sauc par Savienības tiesību “tiešo iedarbību”.

Ja valstu tiesām nav īsti skaidrs, kā interpretēt Savienības tiesības kādā lietā, tās var uzdot Tiesai jautājumus. Šādi valstu tiesas var noskaidrot, ko nozīmē kāda Savienības tiesību norma, vai pat to, vai tā ir spēkā. Tas savukārt ļauj valstu tiesām piemērot Savienības tiesības un izlemt, vai valsts tiesības un prakse atbilst tām.

Šādus jautājumus vajadzības gadījumā var uzdot jebkura neatkarīga tiesa Eiropas Savienībā.

Valstu tiesām, kuru spriedumus nevar pārsūdzēt, ir pienākums uzdot šādus jautājumus, ja atbilde nav skaidra un tā ir nepieciešama, lai izspriestu lietu.

Pēc tam Tiesa izvērtē uzdotos jautājumus.

Tiesa uzklausa:

• puses, kuras iesaistītas valsts tiesā izskatāmajā lietā
• jebkuru ES dalībvalsti, kas vēlas iesaistīties lietā – bieži vien tā ir, piemēram, valsts, kuras tiesa uzdevusi prejudiciālu jautājumu
• Komisiju un citas ES iestādes, kuras vēlas izklāstīt savus apsvērumus

Pēc tam Tiesa pasludina nolēmumu. Nolēmumā valsts tiesai tiek sniegtas atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem. Tas ļauj valsts tiesai galīgi izspriest tajā izskatāmo lietu.

Tiesas nolēmums par Savienības tiesībām ir galīgs un saistošs. Valsts tiesai jālemj atbilstoši Tiesas sniegtajām atbildēm. Arī citu valstu tiesām visā Eiropas Savienībā jāievēro šis nolēmums, ja tās izskata līdzīgas lietas.

Šādi Tiesa un valsts tiesas sadarbojas, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienībā tiek piemērota vienota Savienības tiesību interpretācija.

Prejudiciālā nolēmuma lietās ir izkristalizējušies daudzi svarīgākie Savienības tiesību principi. Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu veido lielāko daļu Tiesā izskatīto lietu (60 %).

Lielāko daļu šo lietu izskata Tiesa. Tomēr lietas, kas saistītas ar PVN, siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, muitu, akcīzes nodokļiem vai preču tarifu klasifikāciju un atlīdzinājumu aviopasažieriem, izskata Vispārējā tiesa.

Tiešās prasības

Tiešās prasības ir lietas, kas Tiesā nonāk tieši. Tikai ES iestādes un dalībvalstis var celt šādas prasības Tiesā tieši.

Noteiktos gadījumos pilsoņi vai uzņēmumi var celt prasības Vispārējā tiesā. Lai uzzinātu vairāk, skatiet tīmekļa lapu par Vispārējo tiesu.

Pastāv dažādu veidu tiešās prasības. Visbiežāk tiek celtas prasības sakarā ar pienākumu neizpildi un atcelšanas prasības.

Prasības sakarā ar pienākumu neizpildi

Šīs prasības, kuras bieži dēvē arī par pārkāpuma procedūrām, tiek celtas pret ES dalībvalstīm par Savienības tiesību neievērošanu.

Viena dalībvalsts var celt šādu prasību pret citu dalībvalsti, taču tas notiek reti.

Lielāko daļu šo prasību ceļ Komisija.

Komisija regulāri uzrauga, vai dalībvalstis ievēro Savienības tiesības. Komisija to dara ne tikai pati pēc savas ierosmes, bet arī pamatojoties uz sūdzībām, ko tā saņem no pilsoņiem.

Ja Komisija uzskata, ka dalībvalsts neievēro tiesības, tā sāk oficiālu procedūru pret šo dalībvalsti. Šai procedūrai ir trīs posmi. Pirmajos divos posmos dalībvalsts tiek brīdināta par iespējamo problēmu un tai tiek dota iespēja to novērst. Ja dalībvalsts problēmu nenovērš vai ja Komisija nepiekrīt atbildes reakcijai, Komisija ceļ prasību Tiesā.

Tad Tiesa lemj, vai dalībvalsts ir pārkāpusi tiesības.

Pēdējos gados šīs lietas veido mazāk nekā 5 % no visām Tiesā ierosinātajām lietām.

Dažos gadījumos, ja dalībvalsts nav pieņēmusi valsts tiesību aktus, lai ieviestu noteiktus Savienības tiesību aktus, ko sauc par direktīvām, tai var nekavējoties piemērot naudas sodu.

Citos gadījumos, ja Tiesa nospriež, ka dalībvalsts ir pārkāpusi Savienības tiesības, šai dalībvalstij jārīkojas, lai izpildītu Tiesas nolēmumu.

Ja dalībvalsts neievēro Tiesas spriedumu, Komisija var celt vēl vienu prasību. Ja Tiesa otro reizi atzīst dalībvalsti par vainīgu, tā šai dalībvalstij var piemērot naudas sodus. Tā var būt gan fiksēta summa par agrāko dalībvalsts rīcību, gan sods, kas periodiski uzkrājas, līdz dalībvalsts izpilda Tiesas nolēmumu.

Atcelšanas prasības

Šīs prasības tiek celtas, lai panāktu, ka tiek atcelts kāds Savienības tiesību akts vai lēmums. Lieta tiek ierosināta pret ES iestādi, aģentūru vai citu struktūru, kas pieņēmusi lēmumu vai izdevusi tiesību aktu.

Ja prasību ceļ dalībvalsts par tiesību aktiem, kurus pieņēmis Eiropas Parlaments un/vai Padome, lietu izskata Tiesa. Izņēmums no šā noteikuma ir tad, kad dalībvalsts apstrīd Padomes lēmumu par valsts atbalstu, antidempingu un īstenošanas pilnvarām. Šādas prasības jāceļ Vispārējā tiesā.

Tiesa arī izskata prasības, ko viena iestāde cēlusi pret citu iestādi.

Visas pārējās prasības, konkrēti – tās, kuras cēluši pilsoņi, uzņēmumi vai citas organizācijas, izskata Vispārējā tiesa. Lai uzzinātu vairāk, skatiet tīmekļa lapu par Vispārējo tiesu.

Prasības sakarā ar bezdarbību

Šīs prasības ir līdzīgas atcelšanas prasībām. Taču tās ceļ nevis tad, kad iestāde ir pieņēmusi kādu lēmumu, bet gan tad, kad iestāde, aģentūra vai struktūra nav pieņēmusi lēmumu. Šādas prasības var celt tikai tad, kad iestādei tiek lūgts rīkoties un tai ir pienākums to darīt.

Šādas lietas ir ļoti retas.

Tāpat kā atcelšanas prasību gadījumā, Tiesa izskata dalībvalstu un iestāžu celtas prasības sakarā ar bezdarbību. Savukārt Vispārējā tiesa izskata privātpersonu celtas prasības.

Jāņem vērā – lai gan iedzīvotāji var vērst Komisijas uzmanību uz iespējamu Savienības tiesību pārkāpumu, ko pieļāvusi kāda dalībvalsts, Komisijai nav pienākuma celt prasību pret šo dalībvalsti. Šādā gadījumā pret Komisiju nevar celt prasību sakarā ar bezdarbību.

Pārsūdzības

Tāpat kā visās tiesību sistēmās, arī ES tiesību sistēmā ir mehānisms, kas ļauj noteiktus Vispārējās tiesas nolēmumus pārsūdzēt Tiesā.

Pārsūdzības var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem, nevis par to, kā Vispārējā tiesa konstatējusi un izvērtējusi faktiskos lietas apstākļus.

Dažās lietu kategorijās Vispārējā tiesa darbojas kā apelācijas tiesa. Daudzām ES aģentūrām un struktūrām, kuras pieņem lēmumus, piemēram, ES Intelektuālā īpašuma birojam vai Eiropas Ķimikāliju aģentūrai, ir sava neatkarīga apelācijas padome. Šādos gadījumos pašas aģentūras apelācijas padome jau būs izvērtējusi sākotnējo lēmumu, pirms lieta tiek iesniegta Vispārējā tiesā. Tāpēc šos Vispārējās tiesas nolēmumus var pārsūdzēt tikai tad, ja Tiesa to atļauj ar īpašu procedūru. Pārsūdzība tiek izskatīta, ja tajā izvirzīts Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai būtisks jautājums.

Visas pārsūdzības jāiesniedz divu mēnešu laikā no Vispārējās tiesas nolēmuma pieņemšanas brīža.

Ja Tiesa piekrīt pārsūdzībai, tā var vai nu izlemt lietu pati, vai nosūtīt to atpakaļ Vispārējai tiesai atkārtotai izvērtēšanai. Pārsūdzības tiek apmierinātas aptuveni 25 % gadījumu.

Aptuveni ceturtā daļa no visām lietām Tiesā ir pārsūdzības.

Procesa norise

Tiesas procesu reglamentē Eiropas Savienības Tiesas Statūti un Tiesas Reglaments.

Tiesas procesam ir divas pamata daļas – rakstveida daļa un mutvārdu daļa.

Lietas puses savus argumentus Tiesai iesniedz rakstiski. Arī ES dalībvalstis un iestādes var iesniegt Tiesai rakstiskus apsvērumus. Šī ir procesa rakstveida daļa.

Daudzās lietās tiek rīkota arī tiesas sēde. Tiesas sēdes ir atklātas, un vissvarīgākās no tām tiek straumētas mūsu tīmekļvietnē. Lai par tiesas sēžu vērošanu uzzinātu vairāk, skatiet mūsu tīmekļa lapas par straumēšanu un to, kā apmeklēt tiesas sēdi. Dažus mēnešus pēc tiesas sēdes ģenerāladvokāts sniedz secinājumus, ja tie ir lūgti. Šī ir procesa mutvārdu daļa.

Kad mutvārdu daļa beigusies, tiesneši apspriežas un vienojas par nolēmumu.

Spriedums tad tiek pasludināts atklātā tiesas sēdē.

Lietas izskatīšana no sākuma līdz beigām ilgst vidēji 16–18 mēnešus.

Lai uzzinātu vairāk, skatiet mūsu tīmekļa lapu par procesu Tiesā.