Eiropas Savienības oficiālās valodas un dalībvalstu valsts valodas

Savienības 24 oficiālās valodas, kuru saraksts ir sniegts Regulā 1/58, nesakrīt ar dalībvalstu valsts valodām. Dažas no šīm valodām, piemēram, luksemburgiešu valoda (valsts valoda Luksemburgā līdz ar franču un vācu valodu), nav Savienības oficiālās valodas.

Pirms pievienošanās Savienībai katra topošā dalībvalsts precizē, kuru valodu tā vēlas lietot kā oficiālo valodu Savienības kontekstā. Oficiālo valodu saraksts tāpēc ir mainīgs. Jaunām dalībvalstīm pievienojoties Savienībai, sarakstā tiek iekļautas jaunas valodas, un, iespējams, kāda valoda varētu tikt svītrota izstāšanās no Savienības dēļ. Līdz šim izstāšanās klauzulu vienīgo reizi ir izmantojusi Apvienotā Karaliste, kuras oficiālā valoda Savienībā bija angļu valoda. Tomēr šī valoda netika svītrota no Savienības oficiālo valodu saraksta, jo tā ir valsts valoda divās dalībvalstīs (Īrijā un Maltā), turklāt bieži tiek izmantota par saziņas valodu Eiropas iestādēs un starptautiskajā sadarbībā: dalībvalstu vienprātīgais balsojums Eiropas Savienības Padomē, kas nepieciešams šādai svītrošanai, pat netika plānots.

Katrai Savienības oficiālajai valodai ir savs ISO (International Organization for Standardization) kods, ko galvenokārt izmanto, lai identificētu dažādas viena un tā paša dokumenta valodu versijas: