Tiesas darbības statistika - 2025

Ierosinātās lietas

Tāpat kā iepriekšējos gadus, arī aizgājušo gadu iezīmēja būtisks jaunu lietu pieplūdums, jo kancelejas reģistrā 2025. gadā tika reģistrētas 889 lietas. Šis skaitlis liecina par nelielu samazinājumu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (2024), kad kancelejas reģistrā tika reģistrētas 920 lietas, tomēr, ja ņemam vērā 65 lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri 2025. gadā tika iesniegti Tiesā un – veicot Tiesas Reglamenta 93.a pantā paredzēto iepriekšējo izvērtējumu – nodoti Vispārējai tiesai, tad patiesībā Tiesā 2025. gadā tika iesniegtas 954 lietas, un šis skaitlis ļoti līdzinās 2019. gadā sasniegtajam rekordam, kad Tiesā tika reģistrētas 966 lietas.

Rūpīgāk izvērtējot 2025. gadā Tiesā iesniegto lietu sadalījumu, nav pārsteidzoši, ka lielāko šo jauno lietu daļu veido lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu. Papildus iepriekš minētajiem 65 lūgumiem, kas nosūtīti Vispārējai tiesai, jo tie attiecas tikai uz vienu vai vairākām īpašām statūtu 50.b pantā norādītajām jomām, 2025. gadā kancelejas reģistrā tika reģistrēti 580 jauni lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tas ir augstākais rādītājs pēdējos piecos gados.

Tāpat kā 2024. gadā, arī 2025. gadā lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu saņemti gandrīz no visām dalībvalstīm – ievērojamu skaitu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedza Itālijas (110 lūgumi, puse no tiem iesniegti tikai 2025. gada februārī vien) un Polijas tiesas (63 lūgumi, proti, lielākais skaits kopš šīs valsts pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā).

Ievērojamais Itālijas tiesu iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu skaits lielā mērā skaidrojams ar šo tiesu jautājumiem par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai [1] tiesību normu, un konkrētāk – jēdziena “droša izcelsmes valsts”, interpretāciju, jo šīs tiesas saskārās ar trešo valstu valstspiederīgo celtu prasību pret valsts iestāžu pieņemtajiem izraidīšanas pasākumiem masveida pieplūdumu.

Attiecībā uz Polijas tiesu iesniegtajiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu – šo tiesu uzmanība galvenokārt bija pievērsta patērētāju tiesību aizsardzības jomai, jo vairāk nekā puse no Polijas tiesu 2025. gadā Tiesai iesniegtajiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu bija saistīti ar Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos [2] vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem [3] tiesību normu interpretāciju.

Pretstatā īpaši augstajam Itālijas un Polijas tiesu iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu skaitam 2025. gadā – Vācijas un Francijas lūgumu skaits joprojām bija ļoti zems, attiecīgi tikai 61 un 17 lūgumi. Francijas tiesu iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu skaits ir viens no zemākajiem reģistrētajiem pēdējos divdesmit gados, savukārt daļa Vācijas tiesu iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas tieši uz tām īpašajām jomām, kurās prejudiciālā kompetence tika nodota Vispārējai tiesai, konkrētāk, uz kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu un kompensāciju un atbalstu pasažieriem iekāpšanas atteikuma un transporta pakalpojumu kavēšanās vai atcelšanas dēļ. Tāpēc 61 lūgumam, ko izskatīs Tiesa pati, jāpieskaita vairāk nekā divdesmit lūgumi, kas tika iesniegti Tiesā un kompetences apsvērumu dēļ nodoti Vispārējai tiesai.

Papildus lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu no iepriekš minētajām četrām valstīm jānorāda arī uz joprojām augsto Austrijas un Bulgārijas tiesu iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu skaitu – proti, attiecīgi 47 un 42 lūgumi 2025. gadā, kā arī uz pirmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko kāda Apvienotās Karalistes tiesa iesniegusi kopš šīs valsts izstāšanās no Eiropas Savienības un pārejas perioda beigām 2020. gada 31. decembrī. Pamatojoties uz Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas [4] 158. panta 1. punktu, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu 2025. gada 24. oktobrī iesniedza High Court of Justice (King’s Bench Division), un tas attiecas uz to, kā interpretēt iepriekš minētā līguma 17. panta 2. punktu par Savienības pilsoņu vai Apvienotās Karalistes valstspiederīgo apgādībā esošo ģimenes locekļu uzturēšanās tiesībām un uzturēšanās atļaujām [5].

Tāpat kā iepriekšējos gados, apelācijas par Vispārējās tiesas nolēmumiem un tiešās prasības 2025. gadā skaitliski veidoja otro un trešo Tiesā iesniegto lietu kategoriju. Ar 245 lietām apelācijas sūdzības, apelācijas sūdzības par pagaidu noregulējuma pasākumiem un lēmumiem par iestāšanos lietā nedaudz samazinājušās salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kad apelācijas sūdzību skaits visās kategorijās kopā bija 277 lietas, savukārt tiešo prasību skaits nedaudz palielinājies. Papildus dažām atcelšanas prasībām un vienai prasībai par zaudējumu atlīdzību Tiesā 2025. gadā tika celtas 50 prasības sakarā ar pienākumu neizpildi. Tās skar aptuveni divdesmit dalībvalstis un attiecas uz tik dažādiem jautājumiem kā vides aizsardzība – visos tās veidos (gaisa kvalitāte, dzeramā ūdens kvalitāte, komunālo notekūdeņu attīrīšana, atkritumu apsaimniekošana, trokšņa kaitīgās ietekmes novēršana un samazināšana, dabisko dzīvotņu saglabāšana u.c.) –, sociālā politika un cīņa pret secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī transports, nodokļi un kapitāla brīva aprite. Tā, 2025. gada martā Eiropas Komisija cēla prasības pret sešām dažādām dalībvalstīm, jo tās nebija pieņēmušas vai paziņojušas pasākumus, kas nepieciešami, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2021/2167 (2021. gada 24. novembris) par kredītu apkalpotājiem un kredītu pircējiem un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2014/17/ES [6].

Visbeidzot, šis pārskats par ierosinātajām lietām noteikti būtu nepilnīgs, ja netiktu pieminēts Eiropas Komisijas 2025. gada 21. novembrī iesniegtais lūgums sniegt atzinumu par pārskatītā Nolīguma par Eiropas Savienības pievienošanos 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajai Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai projekta saderību ar Līgumiem. Šis lūgums, kas iesniegts saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 218. panta 11. punktu, ir turpinājums diviem iepriekšējiem lūgumiem par to pašu jautājumu, kuri tika iesniegti attiecīgi 1994. gada aprīlī un 2013. gada jūlijā un kuru iznākumā pirmajā gadījumā tika konstatēts, ka Kopienai nav kompetences pievienoties Konvencijai par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību [7], un otrajā – ka nolīguma par Eiropas Savienības pievienošanos minētajai konvencijai projekts nav saderīgs ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktu un 8. protokolu par šo pantu [8]. Šis lūgums sniegt atzinumu attiecas tieši uz tekstu, kas izstrādāts sarunās pēc šī atzinuma par nesaderību (1/25).

Noslēdzot šo īso pārskatu par ierosinātajām lietām, jānorāda, ka ievērojamai to daļai bija pievienots pieteikums paātrināt tiesvedību, jo pieteikums vai priekšlikums par paātrinātās tiesvedības vai steidzamības tiesvedības piemērošanu tika iesniegts vismaz 88 lietās, un tas atbilst 10 % no visām lietām, kas 2025. gadā tika iesniegtas Tiesā. Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība pagājušajā gadā faktiski tika īstenota četrās lietās [9], un tika apmierināti divi lūgumi piemērot paātrināto tiesvedību [10], turklāt pēdējo minēto tiesvedību sensitīvā lietā par to, kā interpretēt pantus Padomes Direktīvā 2001/55/EK (2001. gada 20. jūlijs) par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas [11], uzsāka pats Tiesas priekšsēdētājs.

Pabeigtās lietas

2025. gadā Tiesā tika reģistrēts liels skaits lietu, tomēr iepriekšējo gadu iezīmēja arī intensīva ar tiesas spriešanu saistīta darbība, jo Tiesa pabeidza 774 lietu izskatīšanu, un tas ir diezgan tuvu iepriekšējo gadu rādītājiem (792 pabeigtas lietas 2020. gadā, 772 lietas – 2021. gadā, 808 lietas – 2022. gadā un 783 lietas – 2023. gadā). Tas, protams, ir ievērojami mazāk par 2024. gadā pabeigto lietu skaitu (862 lietas), tomēr jāatgādina, ka attiecīgo gadu iezīmēja daļēja Tiesas sastāva atjaunošana un vienlaikus nepieciešamība pabeigt ievērojamu skaitu lietu, pirms amatu atstāj tie tiesneši, kam beidzies pilnvaru termiņš.

Turklāt jāatgādina, ka šo rindu rakstīšanas laikā tiesnešu kolēģija joprojām ir nepilnīga, jo vēl nav aizstāts tiesnesis, kurš Tiesu atstāja 2024. gada februārī, savukārt otrs tiesnesis, kurš pilnvaru termiņa laikā 2024. gada jūnijā aizgāja mūžībā, faktiski tika aizstāts tikai gadu vēlāk – 2025. gada jūnijā. Šādi faktori ir ārpus Tiesas kontroles, tomēr tie neizbēgami ietekmē tiesas produktivitāti.

Nav pārsteidzoši, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu un apelācijas sūdzības veido lielāko daļu no tiesas pabeigtajām lietām, jo tas precīzi atspoguļo to proporciju Tiesā iesniegtajās lietās – 2025. gadā Tiesa izskatīja 561 prejudiciālo lietu un 156 apelācijas sūdzības, proti, vairāk nekā 92 % no kopējā pagājušajā gadā pabeigto lietu skaita.

Tāpat kā iepriekšējos gados, arī 2025. gadā lietas pārsvarā tika pabeigtas ar spriedumu. Proti, pagājušajā gadā tika pasludināti 447 spriedumi, savukārt rīkojumi, ar kuriem izbeidz tiesvedību (un kas nav svītrošana no reģistra), lietas nodošana atpakaļ Vispārējai tiesai vai tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas veidoja mazāk nekā 20 % no pabeigtajām lietām. Tomēr šo rīkojumu skaits (116) proporcionāli lielāks bija apelācijas lietās nekā prejudiciālo nolēmumu lietās. Lai gan rīkojumi, kas pieņemti, pamatojoties uz Reglamenta 53. un/vai 99. pantu, veidoja tikai 12 % no 2025. gadā pabeigtajām prejudiciālā nolēmuma lietām, rīkojumi, kas pieņemti, vai nu pamatojoties uz 170.a un 170.b pantu, vai pamatojoties uz Reglamenta 181. vai 182. pantu, veidoja 35 % no visām iepriekšējā gadā pabeigtajām apelācijas sūdzībām.

Attiecībā uz apelācijas sūdzībām, ko Tiesa pabeidza 2025. gadā, īpaši jāatzīmē Vispārējās tiesas nolēmumu atcelšanas rādītāja samazinājums. Lai gan šis rādītājs 2022., 2023. un 2024. gadā bija aptuveni 20 %, 2025. gadā tas samazinājās līdz 15 %. No 156 apelācijas sūdzībām, kas tika pabeigtas pagājušajā gadā, tikai 24 gadījumos Tiesa pārsūdzēto spriedumu vai rīkojumu atcēla. Vairākumā gadījumu (19) Tiesa lietu nosūtīja atpakaļ Vispārējai tiesai.

Konkrētāk, attiecībā uz apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtēšanas palātas darbību jāatzīmē, ka pagājušajā gadā tika pieņemtas divas apelācijas sūdzības, no kurām pirmā attiecas uz jauno statūtu 58.a panta piemērošanas jomu pēc 2024. gada tiesību aktu reformas. Šajā gadījumā runa ir par apelācijas sūdzību, kas iesniegta par Vispārējās tiesas lēmumu par tāda līguma izpildi, kurā ietverta šķīrējklauzula Līguma par Eiropas Savienības darbību 272. panta izpratnē. 2024. gadā iesniegtā apelācijas sūdzība 2025. gada 29. aprīlī tika atzīta par daļēji pieļaujamu, un tā pašlaik tiek izskatīta Tiesā [12].

Analizējot datus par lietu pabeigšanas veidu, var secināt, ka pēdējā gadā ir samazinājies to lietu, kurās sagatavoti ģenerāladvokāta secinājumi, skaits un procentuālais īpatsvars. 2025. gadā ģenerāladvokāta secinājumi tika sniegti 239 pabeigtajās lietās, un tas veido 31 % no kopējā 2025. gadā pabeigto lietu skaita, savukārt 2024. gadā ģenerāladvokāta secinājumi tika sniegti 336 lietās un 2023. gadā – 283 lietās, un tie attiecīgi bija 39 % un 36 % no šajos gados kopējā pabeigto lietu skaita. Šo samazinājumu daļēji varētu izskaidrot ar prejudiciālās kompetences nodošanu Vispārējai tiesai, jo tai tagad jāizmanto ģenerāladvokāta secinājumi, lai pieņemtu nolēmumu lietās, kuras tai nodevusi Tiesa, tomēr galvenokārt tas izskaidrojams ar patiesi jaunu tiesību jautājumu neesību citās jomās, tāpēc Tiesa plašāk izmanto statūtu 20. panta piektajā daļā paredzēto iespēju izskatīt lietas bez ģenerāladvokāta secinājumiem. Kā redzams turpmākajos grafikos, tādu lietu skaits, kurās sniegti ģenerāladvokāta secinājumi, 2025. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu patiesi pieaudzis tikai enerģētikas un personu brīvas pārvietošanās jomās.

Attiecībā uz pabeigto lietu sadalījumu no iztiesāšanas sastāva skatpunkta lielāko nolēmumu skaitu pieņēmušas triju tiesnešu palātas, jo tās 2025. gadā pabeigušas 352 lietas. Piecu tiesnešu palātas tajā pašā gadā pabeidza 255 lietas, savukārt virspalātas pabeigto lietu skaits sasniedza 35. Tas ir diezgan būtisks samazinājums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kurā šāds iztiesāšanas sastāvs bija izskatījis 75 lietas. Kā jau iepriekš minēts, šī atšķirība izskaidrojama ar lielo skaitu nolēmumu, kas pieņemti pirms Tiesas sastāva daļējas atjaunošanas 2024. gada oktobrī, un to vidū tostarp bija spriedums par piecpadsmit prasībām saistībā ar Kopienas tiesisko regulējumu transporta jomā.

Visbeidzot – vidējais tiesvedības ilgums bija 16,7 mēneši (ņemot vērā visus lietu veidus kopā) salīdzinājumā ar 17,7 mēnešiem pirms gada. Tiesvedības ilguma samazināšanās attiecas uz visu veidu lietām, jo prejudiciālā nolēmuma lietās tas samazinājies no 17,2 mēnešiem līdz 16,9 mēnešiem, tiešo prasību lietās – no 21,5 mēnešiem līdz 20 mēnešiem un apelācijas tiesvedībā – no 18,4 mēnešiem līdz 15,1 mēnesim.

Izskatāmās lietas

Ņemot vērā nelīdzsvarotību starp pagājušajā gadā ierosināto lietu skaitu un pabeigto lietu skaitu, ir loģiski, ka izskatāmo lietu skaits 2025. gada 31. decembrī salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir palielinājies. Proti, tās ir 1322 lietas salīdzinājumā ar 1207 lietām pirms gada. Prejudiciālās lietas un apelācijas sūdzības (attiecīgi ar 772 un 443 lietām) joprojām veido Tiesā izskatāmo strīdu dominējošo daļu.

[1] 2013. gada 29. jūnija OV L 180, 60. lpp.

[2] 1993. gada 21. aprīļa OV L 95, 29. lpp.

[3] 2008. gada 22. maija OV L 133, 66. lpp.

[4] 2020. gada 31. janvāra OV L 29, 7. lpp.

[5] Lieta C‑286/25 Crossryn.

[6] 2021. gada 8. decembra OV L 438, 1. lpp. Šīs prasības, kas reģistrētas ar numuriem C‑207/25, C‑208/25, C‑210/25, C‑212/25, C‑213/25 un C‑215/25, vērstas attiecīgi pret Somiju, Bulgāriju, Spāniju, Ungāriju, Nīderlandi un Portugāli.

[7] Atzinums 2/94 (Kopienas pievienošanās ECPAK), 1996. gada 28. marts (EU:C:1996:140).

[8] Atzinums 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), 2014. gada 18. decembris (EU:C:2014:2454).

[9] Tās ir lietas C‑135/25 PPU Kachev (spriedums pasludināts 2025. gada 20. maijā, EU:C:2025:366), C‑219/25 PPU Kamekris (spriedums pasludināts 2025. gada 19. jūnijā, EU:C:2025:456), C‑313/25 PP Adrar (spriedums pasludināts 2025. gada 4. septembrī, EU:C:2025:647) un C‑712/25 PPU Rastochev (spriedums pasludināts 2026. gada 12. februārī, EU:C:2026:101).

[10] Skatīt lietas C‑280/25 Lin II un C‑440/25 Ebilum.

[11] Lieta C‑195/25 Framholm (spriedums pasludināts 2025. gada 20. novembrī, EU:C:2025:904).

[12] Lieta C‑881/24 P SC/Eulex Kosovo (2025. gada 29. aprīļa rīkojums, EU:C:2025:313).