Patērētāju tiesības

Patērētāju aizsardzība

Patērētāju aizsardzība Savienības tiesībās aptver plašu jomu klāstu, un tās mērķis ir nodrošināt, lai darījumi starp uzņēmumiem un patērētājiem būtu taisnīgi, pārredzami un droši. Tiesa savā judikatūrā ir skaidrojusi, kā ES patērētāju aizsardzības tiesības jāsaprot, jāievieš un saskanīgi jāpiemēro visās dalībvalstīs. Galvenie jautājumi ir šādi:

• Kā Eiropas Savienība nodrošina, lai preču marķējums patērētājiem sniegtu pareizu un nemaldinošu informāciju?
• Kāda veida komercpraksi aizliedz Savienības tiesības, lai aizsargātu patērētājus no maldinošas vai agresīvas uzņēmumu rīcības?
• Kā Savienības tiesības aizsargā patērētājus, ja precēm ir trūkumi vai tās “neatbilst” pirkuma līgumam?
• Kā Savienības tiesības aizsargā patērētājus pret negodīgiem līgumu noteikumiem, it īpaši saistībā ar aizdevumiem ārvalstu valūtā un valūtas maiņas kursa risku?

Marķēšanas prasības

Skaidrs un pareizs preču marķējums Eiropas Savienībā ir patērētāju aizsardzības stūrakmens. Patērētājiem jābūt pienācīgi informētiem par iegādāto pārtikas produktu un dzērienu sastāvdaļām, lai varētu pieņemt labi informētus lēmumus par savu uzturu.

2014. gadā kāda Vācijas tiesa vaicāja Tiesai, vai pārtikas marķējums, kas rada nepatiesu iespaidu, varētu būt maldinošs pat tad, ja sastāvdaļu uzskaitījums ir pareizs. Uzņēmums Teekanne tirgoja augļu tēju, uz kuras iepakojuma bija attēlotas avenes un vaniļas ziedi, kā arī apraksts “dabīgie aromatizētāji” un “aveņu un vaniļas garša”. Patiesībā šajā augļu tējā nebija ne aveņu, ne vaniļas sastāvdaļu. Tiesa nosprieda – pat ja sastāvdaļu uzskaitījums ir pareizs un izsmeļošs, preces marķējums var izrādīties maldinošs, ja tas norāda, ka precē ir tādas sastāvdaļas, kuru patiesībā tajā nav. Patērētājiem ir tiesības uz pareizu, neitrālu un objektīvu informāciju, kas nav maldinoša (C‑195/14 Teekanne).

Tajā pašā gadā kāda Francijas tiesa lūdza Tiesu sniegt norādes lietā par nātrija saturu pudelēs pildītā minerālūdenī. 2009. gadā Francijas iestādes uzņēmumam Neptune Distribution – gāzēto minerālūdeņu Saint‑Yorre un Vichy Célestins tirgotājam – bija uzdevušas no preču iepakojuma svītrot norādes, ka ūdenī ir zems sāls jeb nātrija saturs, piemēram, apgalvojumu, ka tajā sāls ir “mazāk nekā litrā piena”. Francijas Tiesa vaicāja Tiesai, vai nātrija saturs jāaprēķina, ņemot vērā tikai galda sāli (nātrija hlorīdu) vai arī aprēķinā būtu jāiekļauj visas nātrija formas, piemēram, nātrija bikarbonāts. Tiesa nosprieda, ka uz pudelēs pildīta ūdens iepakojuma jānorāda visas nātrija formas – gan galda sāls, gan nātrija bikarbonāts. Patērētājs varētu tikt maldināts, ja uz minerālūdens iepakojuma norādīts, ka tajā ir maz sāls, bet patiesībā tajā ir augsts nātrija bikarbonāta saturs (C‑157/14 Neptune Distribution).

Agresīva un maldinoša komercprakse

Savienības tiesības aizliedz negodīgu, maldinošu un agresīvu komercpraksi, kas varētu negatīvi ietekmēt patērētāju ekonomisko rīcību. Šāda komercprakse ir tostarp nepatiesa reklāma, slēptas izmaksas un maldinoša pārdošanas taktika, kas var likt patērētājiem pieņemt lēmumus, ko tie citādi nebūtu pieņēmuši.

2011. gadā kāda Apvienotās Karalistes tiesa vaicāja Tiesai, vai Savienības tiesības ļauj uzņēmumiem iekasēt no patērētāja jebkādu, pat mazu, maksu, lai saņemtu balvu, ko patērētājs laimējis. Pieci Apvienotās Karalistes uzņēmumi bija sūtījuši patērētājiem reklāmas materiālus, informējot, ka viņi laimējuši balvu, taču, lai to saņemtu, jāpiezvana un jānosūta īsziņa uz paaugstināta tarifa tālruņa numuru. Šie uzņēmumi arī prasīja patērētājiem segt papildu izmaksas, lai gūtu labumu no laimētās balvas: piemēram, dažas reklāmas piedāvāja kruīzu pa Vidusjūru, taču laimētājiem bija arī jāmaksā par apdrošināšanu un labāku kajīti, jāsedz izdevumi par ēdieniem un dzērieniem un ostas nodevas. Tiesa norādīja, ka ir aizliegta agresīva tirgotāju prakse, kas maldina patērētājus, liekot viņiem domāt, ka tie laimējuši balvu, kaut gan patiesībā, lai balvu saņemtu, no viņiem tiek prasīta samaksa. Šāda prakse ir aizliegta pat tad, ja maksa salīdzinājumā ar balvas vērtību ir maza vai tirgotājs no tās negūst tiešu labumu (C‑428/11 Purely Creative).

2015. gadā kāda Vācijas tiesa lūdza Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar uzņēmumu Comtech, kurš pēcpārdošanas pakalpojumiem izmantoja īpašu 0180. līnijas tālruņa numuru. Kaut gan 0180. līnijas numuru parasti izmanto atbalsta dienesti un tam piemēro iekšzemes tarifu, zvani uz šo numuru bija dārgāki nekā zvani uz standarta fiksētā vai mobilā tīkla numuru. Kāda Vācijas patērētāju aizsardzības apvienība apstrīdēja šo praksi kā negodīgu komercpraksi. Tiesa nosprieda, ka maksa par zvanu uz pēcpārdošanas tālruņa numuru nedrīkst pārsniegt maksu par standarta zvanu. Augstāku tarifu ieturēšana varētu atturēt patērētājus no atbalsta dienestu izmantošanas, lai iegūtu informāciju vai aizstāvētu savas tiesības, un tā savukārt būtu negodīga komercprakse (C‑568/15 Zentrale zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs Frankfurt am Main).

Divus gadus vēlāk kāda Itālijas tiesa uzdeva Tiesai prejudiciālus jautājumus par t.s. “nepasūtītu preču pārdošanu”, proti, samaksas prasīšanu par preci vai pakalpojumu, kas patērētājam piegādāts, kaut arī patērētājs šādu preci vai pakalpojumu nav pieprasījis. Lieta attiecās uz uzņēmumiem Wind Tre un Vodafone Italia, kuri pārdeva SIM kartes ar iepriekš iestatītiem un aktivizētiem interneta un automātiskā atbildētāja pakalpojumiem, par kuriem tika ieturēta maksa, ja vien lietotāji no tiem nepārprotami neatteicās. Patērētāji nebija pienācīgi informēti par šādu maksu, un tas varēja radīt situācijas, kad lietotnēs, kas ir “vienmēr aktivizētas”, bez lietotāja ziņas tiek izveidots interneta pieslēgums. Tiesa norādīja, ka šāda prakse ir “nepasūtītu preču pārdošana” un ir negodīga un agresīva komercprakse. Patērētāji nevarēja “brīvi izvēlēties” šos pakalpojumus, jo viņi nebija informēti par to maksu vai apstākli, ka šie pakalpojumi iepriekš ir aktivizēti un iestatīti SIM kartē (C‑54/17, C‑55/17 Wind Tre).

Preces ar trūkumiem

Saskaņā ar Savienības tiesībām visām precēm jāatbilst pirkuma līgumā noteiktajām specifikācijām. Tas nozīmē, ka kvalitātes, funkcionalitātes un lietošanas mērķa ziņā precei jāatbilst tās aprakstam. Precei arī jābūt izmantojamai nolūkiem, kuriem to parasti lieto, jāatbilst jebkuram uzrādītajam paraugam vai modelim, jāiekļauj visi vajadzīgie piederumi un jāatbilst tam, ko patērētājs var pamatoti gaidīt.

2013. gadā kāda Nīderlandes tiesa lūdza Tiesu sniegt norādes lietā, ko bija ierosinājusi Faber kundze. Viņa bija iegādājusies lietotu automašīnu, kas 2008. gada septembrī, proti, četrus mēnešus pēc iegādes dienas, aizdegās un tika pilnībā iznīcināta. Faber kundze cēla prasību pret autoservisu, kurā bija nopirkusi automašīnu. Taču autoserviss savu atbildību neatzina, un, tā kā automašīna jau bija demontēta, tehnisko izmeklēšanu nebija iespējams veikt. Tiesa nosprieda, ka jebkurš preces defekts, kas atklājas sešu mēnešu laikā pēc attiecīgās preces piegādes, tiek uzskatīts par tādu defektu, kas bijis jau šīs preces piegādes laikā. Patērētājam jāpierāda, ka defekts bijis un ka tas atklājies sešu mēnešu laikā, taču viņam nav jāpierāda defekta cēlonis vai rašanās iemesls (C‑497/13 Froukje Faber).

Dažus gadus iepriekš kāda Vācijas tiesa bija Tiesai vaicājusi, vai Savienības tiesības ļauj pārdevējiem pieprasīt no patērētājiem atlīdzību par bojātas preces lietošanu pirms tās nomaiņas. Šajā lietā kāda patērētāja Vācijā atdeva atpakaļ bojātu plīti mājsaimniecības preču veikalam Quelle, kurš to nomainīja pret jaunu plīti, bet no patērētājas iekasēja 69,97 EUR par sākotnējās plīts lietošanu. Tiesa nosprieda, ka patērētājiem nav jāmaksā pārdevējiem atlīdzība par bojātas preces lietošanu līdz tās nomaiņai. Pārdevēji ir atbildīgi par savu preču trūkumiem, tāpēc viņiem jāuzņemas atbildība par sekām (C‑404/06 Quelle).

Trīs gadus vēlāk divas Vācijas tiesas vaicāja Tiesai, vai Savienības tiesības uzliek pārdevējiem pienākumu segt izmaksas par defektīvas preces noņemšanu un aizstājošās preces uzstādīšanu. Vienā no šīm lietām Wittmer kungs bija iegādājies pulētas flīzes, bet pēc to ieklāšanas viņš atklāja defektus, kuru dēļ flīzes vajadzēja pilnībā nomainīt, taču tas izmaksāja četras reizes dārgāk nekā flīžu sākotnējā cena. Otrā lietā Putz kundze bija iegādājusies trauku mazgājamo mašīnu, kas izrādījās defektīva. Viņa vienojās ar pārdevēju par trauku mazgājamās mašīnas nomaiņu, taču pieprasīja, lai pārdevējs vai nu noņem defektīvo trauku mazgājamo mašīnu un uzstāda jauno, vai arī sedz ar vecās ierīces noņemšanu un jaunās ierīces uzstādīšanu saistītās izmaksas. Tiesa piekrita Putz kundzei, taču norādīja, ka apmērs, kādā atlīdzināmas noņemšanas un uzstādīšanas izmaksas, var tikt ierobežots līdz summai, kas ir samērīga ar kvalitatīvās preces vērtību un nomainītās preces defekta lielumu (C‑65/09 un C‑87/09 Gebr Weber un Putz).

Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos

Savienības tiesībās noteikts, ka patērētājiem nav saistoši negodīgi noteikumi līgumos, kas noslēgti ar pārdevējiem vai piegādātājiem. Šis princips paredzēts Direktīvā par negodīgiem līgumu noteikumiem, un tā mērķis ir aizsargāt patērētājus no nelīdzsvarotības līdzēju tiesībās un pienākumos, kas varētu rasties tipveida līgumos, kuri nav individuāli apspriesti. Par to Tiesa spriedusi daudzās lietās.

Virknē lietu Tiesai ir lūgts skaidrot, vai valstu tiesām pēc savas ierosmes jāpārbauda līguma noteikuma iespējamais negodīgums.

Vienā no šādām lietām kāda ungāru patērētāja Sustikné Győrfi kundze bija noslēgusi mobilā tālruņa abonēšanas līgumu, kas ietvēra noteikumu, ka jebkuru strīdu saistībā ar šo līgumu izskatīs konkrēta tiesa Ungārijā. Šī tiesa atradās 275 km attālumā no Sustikné Győrfi kundzes dzīvesvietas, un nokļūšana līdz tai ar sabiedrisko transportu bija sarežģīta. Šī Ungārijas tiesa, kurā vēlāk tika celta prasība, vaicāja Tiesai, vai šāds līguma noteikums ir negodīgs. Tiesa nosprieda, ka valstu tiesām pašām pēc savas ierosmes jāpārbauda līguma noteikumu iespējamais negodīgums, pat ja patērētājs šādu jautājumu nav izvirzījis (C‑243/08 Pannon GSM).

Vēlāk kādā citā lietā Tiesa precizēja, ka šis pienākums jāievēro arī maksātnespējas procesā. Šajā lietā kādam pārim Čehijā tika pieprasīts pilnībā atmaksāt patēriņa kredītu, kā arī lielu līgumsoda apmēru, jo viņi bija noklusējuši faktu, ka īpašumam iepriekš bija piemērots izpildes rīkojums. Tiesa norādīja, ka valstu tiesām jānodrošina, lai patēriņa kredītlīgumos iekļautā informācija būtu izklāstīta skaidri un lakoniski (C‑377/14 Radlinger un Radlingerová).

Pēc tam kādā lietā Tiesa vēl vairāk precizēja šo pienākumu pārbaudīt visus līguma noteikumus, pat ja patērētājs tos nav apstrīdējis. Tiesa to secināja saistībā ar kādu Ungārijā skatītu lietu, kurā patērētāja Lintner kundze apstrīdēja aizdevuma līguma noteikumu par bankas tiesībām vienpusēji grozīt līgumu, taču neapstrīdēja citus līguma noteikumus, kurus arī varēja uzskatīt par negodīgiem (C‑511/17 Lintner/UniCredit Bank Hungary).

Taču Tiesa ir arī skaidrojusi valstu tiesu rīcības robežas. Kāda Spānijas tiesa bija samazinājusi automašīnas iegādei paredzētā kredītlīgumā noteikto nokavējuma procentu apmēru no 29 % līdz 19 %. Atbildot uz jautājumu, ko bija uzdevusi augstākas instances tiesa, kas izskatīja apelācijas sūdzību, Tiesa nosprieda, ka valstu tiesas nedrīkst koriģēt negodīga līguma noteikuma saturu – tām vienīgi jāatstāj šis noteikums bez piemērošanas (C‑618/10 Banco Español de Crédito).

Negodīgu noteikumu piemēri

2022. gadā kāda Polijas tiesa vaicāja Tiesai, vai bezprocentu kredīta izmaksas ir negodīgas, ja tās ir pārmērīgi augstas salīdzinājumā ar sniegto pakalpojumu. Trīs patērētāji Polijā noslēdza kredītlīgumus, kuros bija iekļautas ievērojamas papildu izmaksas un komisijas maksas, turklāt dažas no tām varēja samaksāt tikai skaidrā naudā patērētāja dzīvesvietā. Tiesa nosprieda, ka līguma noteikums ir negodīgs, ja tas rada līdzēju tiesību ievērojamu nelīdzsvarotību, kas kaitē patērētājam, piemēram, ja bezprocentu kredīta izmaksas ir acīmredzami nesamērīgas ar aizdevuma apmēru vai sniegto pakalpojumu (C‑321/22 Provident Polska).

Gadu vēlāk kāda Latvijas tiesa lūdza Tiesu sniegt norādes lietā saistībā ar līgumu, ko uz 15 gadiem kāds jauns basketbolists bija noslēdzis ar uzņēmumu, kas viņam piedāvāja karjeras atbalsta pakalpojumus. Līgums aptvēra dažādus pakalpojumus, tostarp trenēšanu, medicīnisko atbalstu un mārketinga pakalpojumus, kas sniegti apmaiņā pret 10 % atlīdzību no visiem neto ienākumiem, ko šis spēlētājs gūs no profesionālās darbības sportā. Basketbolistam gūstot panākumus, viņa ienākumi pārsniedza 16 miljonus EUR, un tas nozīmēja, ka viņam jāmaksā 1,6 miljoni EUR šim uzņēmumam. Tika apšaubīta šīs ilgtermiņa un, iespējams, apgrūtinošās saistības atbilstība Savienības tiesībām. Tiesa nosprieda, ka šādi līguma noteikumi varētu būt uzskatāmi par negodīgiem. Valsts tiesai jāizvērtē šo noteikumu godīgums, ņemot vērā to, vai tie ir skaidri un saprotami. Līguma noteikumiem jābūt arī pārredzamiem: patērētājam jābūt sniegtai pietiekamai informācijai, lai viņš spētu izvērtēt savu saistību finansiālās sekas (C‑365/23 Arce).

Aizdevumi ārvalstu valūtā

Tiesa arī vairākkārt spriedusi par ārvalstu valūtās ņemtiem aizdevumiem un vērtējusi, vai šādu aizdevumu noteikumi, it īpaši saistībā ar valūtas maiņas kursa risku, ir godīgi un patērētājiem saprotami. Tiesa ir izskatījusi daudzas lietas, kurās patērētāji ņēmuši aizdevumus ārvalstu valūtā un valūtas kursa izmaiņu dēļ viņiem vajadzējis atmaksāt ievērojami lielākas summas.

Tiesa ir nospriedusi, ka bankām, piešķirot aizdevumu ārvalstu valūtā, jāsniedz pietiekami daudz informācijas, lai patērētāji spētu pieņemt piesardzīgus un labi informētus lēmumus. Patērētājiem jāspēj pilnībā saprast un izvērtēt šādu līgumu noteikumu finansiālās sekas (C-186/16 Andriciuc u.c.). Vēlāk Tiesa šo atziņu izvērsa citā lietā, norādot, ka noteikumam par valūtas maiņas kursa risku jābūt tādam, lai patērētājs saprastu gan tā formulējumu, gan no tā konkrēti izrietošās sekas (C‑51/17 OTP Bank un OTP Faktoring).

Tiesa arī precizējusi – ja patērētājs ņem aizdevumu ārvalstu valūtā, neapzinoties kāda līguma noteikuma negodīgumu, viņa prasībām atmaksāt summas, kas samaksātas, pamatojoties uz šo līguma noteikumu, nav piemērojams nekāds noilgums. Tiesa arī norādīja, ka aizdevēja sniegtā informācija par valūtas maiņas kursa risku nav pārredzama, ja tā balstīta uz pieņēmumu, ka maiņas kurss saglabāsies stabils visā aizdevuma laikā (C‑609/19, C‑776/19, C‑782/19 BNP Paribas Personal Finance).

Patērētāju aizsardzība tiešsaistē

Mūsdienu digitālajā laikmetā iepirkšanās tiešsaistē kļuvusi par neatņemamu ikdienas dzīves daļu, pamatīgi izmainot to, kā patērētāji iegādājas preces un pakalpojumus. Tiešsaistes pirkumu pieaugums ne tikai radikāli mainījis mazumtirdzniecību, bet arī radījis unikālus izaicinājumus un riskus patērētājiem. Tiesa ir skatījusi daudzas lietas saistībā ar patērētāju tiesībām, iepērkoties tiešsaistē. Galvenie jautājumi ir šādi:

• Kādi ir izņēmumi no patērētāja “atteikuma tiesībām”, iepērkoties tiešsaistē?
• Kā būtu jāapzīmē pasūtījuma poga, lai informētu patērētājus par “pienākumu maksāt”?

Atteikuma tiesības

“Atteikuma tiesības” ir patērētāja tiesības pārdomāt, vai “attālināti” iegādāta prece vai pakalpojums ir vajadzīgs. Sākotnēji atteikuma tiesības tika paredzētas tikai pirkumiem no katalogiem un pasūtījumiem pa pastu, taču tagad tās attiecas arī uz pirkumiem tiešsaistē un ir viens no būtiskākajiem tiešsaistes iepirkšanās aspektiem. Saskaņā ar Savienības tiesībām patērētājiem ir vismaz 14 dienas no pirkuma piegādes dienas, lai īstenotu atteikuma tiesības. Patērētājs pirkumu var atdot atpakaļ, nenorādot nekādu iemeslu, un saņemt pilnu pirkuma maksas atmaksu.

Piegādes izmaksu atlīdzināšana

2008. gadā radās jautājums, vai klientam ir tiesības saņemt ne tikai ar preci, bet arī ar tās piegādi saistīto izmaksu atmaksu. Kāda Vācijas patērētāju organizācija bija cēlusi prasību pret Heinrich Heine, uzņēmumu, kas veic tirdzniecību pa pastu. Heine par piegādi iekasēja standarta maksu – 4,95 EUR. Preču atpakaļnosūtīšanas gadījumā šī summa netika atmaksāta. Tiesa norādīja, ka tas attur patērētājus no atteikuma tiesību izmantošanas, tāpēc piegādes izmaksas ir jāatlīdzina. Tomēr Tiesa arī norādīja, ka no patērētāja var prasīt, lai viņš sedz preces atpakaļnosūtīšanas izmaksas. Šādi tiek līdzsvaroti sadalītas izmaksas starp patērētāju un pārdevēju (C‑511/08 Heinrich Heine).

Preču atdošana atpakaļ pēc ilgāka laika

2007. gadā kāda Vācijas tiesa vaicāja Tiesai, vai patērētājam jāmaksā pārdevējam atlīdzība par preces izmantošanu pirms tās atdošanas atpakaļ. Messner kundze tiešsaistē bija iegādājusies lietotu klēpjdatoru, tomēr pēc astoņiem mēnešiem nolēma to atdot atpakaļ. Viņa klēpjdatoru atdeva atpakaļ ārpus parastā atteikuma termiņa, taču nebija saņēmusi Vācijas tiesību aktos paredzēto paziņojumu par šā termiņa sākumu. Pārdevējs apgalvoja, ka jebkurā gadījumā Messner kundzei jāsamaksā atlīdzība par astoņus mēnešus ilgo klēpjdatora lietošanu, norādot, ka līdzīga datora noma uz astoņiem mēnešiem būtu izmaksājusi konkrētu summu. Tiesa nosprieda, ka patērētājiem, kas izmanto atteikuma tiesības, nav jāmaksā par preču lietošanu, ja vien tās nav lietotas nepienācīgi, piemēram, pretēji labticības principam. Atteikuma tiesības ļauj patērētājiem pārbaudīt un izmēģināt preces, nebaidoties, ka par to būs jāmaksā sods (C‑489/07 Pia Messner).

Atpakaļ atdoto preču stāvoklis

Jautājumi, it īpaši ar higiēnu saistītu apsvērumu dēļ, radušies arī par to, kādā stāvoklī jābūt precēm, tās atdodot atpakaļ.

2017. gadā kāda Vācijas tiesa lūdza Tiesu sniegt norādes lietā saistībā ar atpakaļ atdotu matraci, no kura virsmas pirms atdošanas klients bija noņēmis aizsargplēvi. Tiesa nosprieda, ka aizsargplēves noņemšana nevar būt šķērslis patērētājam izmantot tiesības atteikties no pirkumiem tiešsaistē. Tiesa norādīja, ka matraci var iztīrīt vai dezinficēt, līdzīgi kā apģērbu mazumtirgotāji rīkojas ar atpakaļ atdotiem apģērbiem, lai varētu tos pārdot tālāk (C‑681/17 slewo).

Biļetes uz pasākumiem

Atteikuma tiesību izmantošanai tomēr ir robežas. Savienības tiesībās ir skaidri noteikts, ka klienti nevar atteikties no iegādātām biļetēm uz brīvā laika pavadīšanas pasākumiem, kas saistīti ar konkrētiem datumiem. Tas tā ir tālab, lai pasargātu pasākumu rīkotājus no situācijām, ka personas no biļetēm atsakās pēdējā brīdī, tādējādi iespējami apgrūtinot to tālākpārdošanu. 2022. gada spriedumā Tiesa apstiprināja, ka šis ierobežojums attiecas arī uz biļetēm, ko pārdod starpnieki, piemēram, biļešu tirdzniecības uzņēmumi (C‑96/21 CTS Eventim).

Tiešsaistes pasūtījuma pogas

Saskaņā ar Savienības tiesībām patērētājam, iepērkoties tiešsaistē, nepārprotami jāapliecina, ka viņš apzinās: pasūtījuma veikšana nozīmē “pienākumu maksāt”. Šāds apliecinājums varētu būt, piemēram, klikšķināšana uz “pasūtījuma pogas” kādā tīmekļvietnē.

2021. gadā kāda Vācijas tiesa lūdza Tiesu sniegt norādes lietā, kurā bija iesaistīts patērētājs, kurš kādā viesnīcu rezervēšanas tīmekļvietnē bija nospiedis pogu “pabeigt rezervāciju”. Tiesa nosprieda, ka, pirms patērētājs veic pasūtījumu tiešsaistē, tirgotājam viņš jāinformē par pienākumu maksāt, kas izriet no šā pasūtījuma. Pasūtījuma poga var arī nebūt ar norādi “izdarīt pasūtījumu ar pienākumu maksāt”, taču tai jābūt skaidri apzīmētai un jānorāda, ka tad, kad patērētājs uz tās noklikšķinās, viņam radīsies pienākums maksāt (C‑249/21 Fuhrmann‑2).

Secinājumi

Šo spriedumu kopums apliecina Tiesas apņemšanos aizsargāt patērētāju tiesības gan tradicionālos tirgos, gan strauji augošajā e‑komercijas pasaulē. Vai tas būtu saistībā ar preču marķēšanu un negodīgiem līgumu noteikumiem, vai atteikuma tiesībām un tiešsaistes pasūtījuma pogām, Tiesa konsekventi ir izkopusi savu judikatūru, lai nodrošinātu, ka patērētāju aizsardzība nezaudē noturību un aktualitāti.