Dzimumu līdztiesība darbavietā

Ievads

Dzimumu līdztiesība darbavietā ir viens no Savienības tiesību pamatprincipiem. Šis vispārīgais princips ir nostiprināts vairākos Tiesas spriedumos, nodrošinot taisnīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm profesionālajā vidē. Galvenie jautājumi ir šādi:

• Kā interpretēt un piemērot ES principu par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm darbavietā?
• Vai ir atļauta pozitīvā diskriminācija?
• Kā rīkoties, ja noteikums šķiet dzimumneitrāls, bet patiesībā ietekmē vienu dzimumu vairāk nekā otru?
• Vai šie noteikumi ir piemērojami arī citām sociālajām garantijām, piemēram, pensijām un bērna kopšanas atvaļinājumam?
• Kādas tiesības Savienības tiesību akti piešķir darbiniecēm, kas ir grūtniecības stāvoklī?
• Kā ES princips par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm darbavietā tiek īstenots militārajā dienestā?

Dzimumu līdztiesība darbavietā: vispārīgie principi

Pirmā ievērojamā lieta Tiesā saistībā ar dzimumu līdztiesību bija Defrenne lieta. 1975. gadā prejudiciālus jautājumus Tiesai uzdeva kāda Beļģijas tiesa, kas izskatīja lietu, kurā stjuarte Defrenne kundze bija cēlusi prasību pret Beļģijas aviosabiedrību SABENA. Defrenne kundze sūdzējās, ka viņa bijusi spiesta pensionēties 40 gadu vecumā, lai gan salona apkalpes locekļiem vīriešiem bija ļauts strādāt ilgāk. Turklāt vairākus gadus viņa par to pašu darbu bija saņēmusi mazāku atalgojumu nekā viņas kolēģi vīrieši. Tiesa nosprieda, ka principam par vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm piemīt “tiešā iedarbība”. Tas nozīmē, ka uz šo principu var atsaukties valstu tiesās lietās starp privātpersonām un darba devējiem. Defrenne kundze varēja atsaukties uz Savienības tiesībām lietā pret savu darba devēju, lai pieprasītu vienādu samaksu par vienādu darbu (43/75 Defrenne).

2019. gadā kāda Apvienotās Karalistes tiesa uzdeva Tiesai prejudiciālus jautājumus lietā, kurā bija iesaistīti britu lielveikala Tesco darbinieki – viņi apgalvoja, ka nav saņēmuši vienādu samaksu par vienādi vērtīgu darbu. Prasību Apvienotās Karalistes tiesā bija cēluši darbinieki, kas strādāja Tesco veikalos un bija saņēmuši mazāku atalgojumu nekā šī uzņēmuma noliktavu darbinieki, kuri pārsvarā bija vīrieši. Tā kā prasītāji un noliktavu darbinieki neveica identisku darbu, radās jautājums, vai “tiešā iedarbība” piemīt arī principam “vienāda samaksa par vienādi vērtīgu darbu”, proti, vai uz to var atsaukties valstu tiesās. Tesco apgalvoja, ka šim principam nav tiešās iedarbības un darbinieki to nevar izmantot Apvienotās Karalistes tiesā. Tiesa nepiekrita Tesco viedoklim un nosprieda, ka Savienības tiesības par vienādu darba samaksu attiecas ne tikai uz “vienādu darbu”, bet arī uz “vienādi vērtīgu darbu” (C‑624/19 Tesco Stores).

Pozitīvā diskriminācija

Tiesa ir arī atbildējusi uz jautājumu par pozitīvās diskriminācijas pieļaujamību. Skolotājs Marschall kungs bija pieteicies paaugstināšanai amatā, bet tika informēts, ka prioritāte tiks dota kandidātei sievietei. Tas tika pamatots ar noteikumu, ka gadījumā, ja visi kandidāti ir vienlīdz kvalificēti, priekšroka dodama sievietēm, it īpaši valsts dienestā, kur augsti atalgotos amatos strādā vairāk vīriešu nekā sieviešu. Tiesa nosprieda, ka saskaņā ar Savienības tiesībām šāda pozitīvā diskriminācija ir pieļaujama, lai novērstu nevienlīdzību darbavietā, ja vien priekšroka netiek dota automātiski. Kandidātus vīriešus nedrīkst izslēgt jau kandidātu atlases procesa sākumā, un katrs kandidāts jānovērtē objektīvi (C‑409/95 Marschall).

Netiešā diskriminācija

1986. gadā kāda Vācijas tiesa lūdza prejudiciālu nolēmumu lietā, kurā bija iesaistīta Weber kundze, kas 15 gadu bija strādājusi nepilna laika darbu Vācijas universālveikalā Bilka‑Kaufhaus. Weber kundzei tika liegta pensijas izmaksa, jo līgumā bija paredzēts – lai saņemtu pensiju, viņai tur 15 gadu būtu jānostrādā pilna laika darba režīmā. Weber kundze apgalvoja – tā kā nepilna laika darbu vairāk strādā tieši sievietes, šis līguma noteikums ir diskriminējošs un rada sievietēm nelabvēlīgu situāciju. Tiesa norādīja, ka jebkurš noteikums, kas liedz nepilnu darba laiku strādājošiem darbiniekiem saņemt pensiju, var radīt netiešu diskrimināciju, ja tas skar ievērojami vairāk sieviešu nekā vīriešu. Šāds noteikums ir attaisnojams tikai tad, ja tas balstīts uz objektīviem iemesliem (170/84 Bilka).

2016. gadā kāda Grieķijas tiesa vērsās Tiesā ar jautājumu par minimālo auguma garumu, lai varētu iestāties policijas skolā. Kalliri kundzei tika liegta dalība konkursā uzņemšanai Grieķijas policijas skolā, jo viņa bija īsāka par 1,70 m. Viņa apgalvoja, ka šis noteikums ir diskriminējošs pret sievietēm. Tiesa piekrita viņas viedoklim, jo šis noteikums šķietami radīja nelabvēlīgu situāciju daudz lielākam skaitam sieviešu nekā vīriešu. Prasību par konkrētu auguma garumu var attaisnot, ja tā ir piemērota leģitīma mērķa sasniegšanai. Taču šajā lietā prasība par konkrētu auguma garumu nebija nepieciešama, proti, fiziskās spējas, kas vajadzīgas policijas darba veikšanai, nav saistītas ar kādu minimālu auguma garumu, un to novērtēšanai var izmantot taisnīgākas metodes, kas ir mazāk nelabvēlīgas sievietēm (C‑409/16 Kalliri).

Sociālās garantijas

2014. gadā kāda Grieķijas tiesa vaicāja Tiesai, vai grieķu tiesnesim Maïstrellis kungam varēja liegt apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, tāpēc ka viņa laulātā tajā laikā nestrādāja. Grieķijā ierēdnēm, kurām ir bērni, vienmēr ir tiesības uz apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Taču ierēdņiem uz to ir tiesības tikai tad, ja bērna māte strādā. Tiesa norādīja, ka nav pieļaujami tādi valsts tiesību akti, kas liedz ierēdnim tiesības uz apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu atkarībā no tā, vai viņa sieva strādā. Šāda situācija ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ. Tas turklāt nostiprina tradicionālās dzimumu lomas, piešķirot sievietēm galvenās aprūpētājas lomu saistībā ar vecāku pienākumu veikšanu, savukārt vīriešiem – pakārtotu lomu (C-222/14 Maïstrellis).

Četrus gadus vēlāk kāda Spānijas tiesa vērsās Tiesā saistībā ar jautājumu par labvēlīgāku attieksmi pret sievietēm, kurām ir divi vai vairāki bērni. Šīs sievietes saņēma pensijas piemaksu kā atzinību par viņu demogrāfisko ieguldījumu sociālā nodrošinājuma sistēmā. Saņemt šādu piemaksu lūdza arī divu bērnu tēvs, taču viņam tā tika atteikta. Tiesa secināja, ka šāds noteikums ir tieši diskriminējošs un pārkāpj Savienības tiesības par dzimumu līdztiesību. Tā arī norādīja, ka sieviešu demogrāfiskais ieguldījums sociālā nodrošinājuma sistēmā nav pietiekams iemesls, lai pamatotu nevienlīdzīgu attieksmi (C‑450/18 WA/INSS).

Darbinieces, kas ir grūtniecības stāvoklī

1988. gadā Tiesa saņēma prejudiciālus jautājumus no divu valstu – Nīderlandes un Dānijas – tiesām saistībā ar grūtnieču nepieņemšanu darbā un atlaišanu no darba.

Vienā no šīm lietām Dekker kundze netika pieņemta darbā mācību centrā pēc tam, kad bija paziņojusi, ka ir trešajā grūtniecības mēnesī, lai gan darba devējs bija atzinis, ka viņa ir vispiemērotākā kandidāte šim darbam. Darba devējs paskaidroja, ka Dekker kundzi nav iespējams pieņemt darbā, jo mācību centra apdrošināšana nesegtu viņas ikdienas pabalstus grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā (C‑177/88 Dekker).

Otrā lietā Hertz kundze tika atlaista no nepilna laika darba veikalā Aldi, jo bija izmantojusi slimības atvaļinājumu grūtniecības izraisītu komplikāciju dēļ. Aldi informēja Hertz kundzi par viņas darba līguma uzteikumu, jo atlaist darbiniekus, kuri bieži kavē darbu slimības dēļ, bija “ierasta prakse” (C‑179/88 Handels‑ og Kontorfunktionærernes Forbund).

Abos gadījumos Tiesa darba devēju rīcību atzina par diskriminējošu, jo atteikšanās pieņemt darbā sievieti grūtniecības dēļ vai viņas atlaišana no darba ir pretrunā principam par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm.

Judikatūru par darbinieču atlaišanu grūtniecības dēļ Tiesa turpināja pilnveidot arī vēlākos spriedumos, noteikdama, ka:

• aizliegums no darba atlaist grūtnieces ir piemērojams darba līgumiem gan uz noteiktu, gan nenoteiktu laiku. Darba līguma uz noteiktu laiku nepagarināšana ir diskriminējoša, ja tas tiek darīts tāpēc, ka darbiniece ir grūtniecības stāvoklī (C‑438/99 Jiménez Melgar un C‑109/00 Tele Danmark A/S);
• darbinieces atlaišana no darba grūtniecības laikā ir diskriminācija dzimuma dēļ, ja viņa atlaista tāpēc, ka kavējusi darbu ar grūtniecību saistītas slimības dēļ (C‑394/96 Brown);
• darbinieces atlaišana no darba grūtniecības vai bērna piedzimšanas dēļ ir pretrunā Savienības tiesībām, pat ja darbiniece par to bijusi informēta tikai pēc atgriešanās no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma (C‑460/06 Paquay);
• strādājošas grūtnieces rīcībā jābūt saprātīgam termiņam, kurā viņa var apstrīdēt savu atlaišanu. Īss laikposms, piemēram, divas nedēļas, nav pietiekams, lai konsultētos ar juristu un apstrīdētu atlaišanu no darba (C‑284/23 Haus Jacobus).

2008. gadā kāda Vācijas tiesa iztaujāja Tiesu lietā, kurā oficiante Mayr kundze tika atlaista no darba vēlīnā mākslīgās apaugļošanas procedūras posmā. Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesības pret diskrimināciju dzimuma dēļ aizsargā arī sievietes, kurām tiek veikta mākslīgās apaugļošanas procedūra, jo šāda medicīniskā procedūra ietekmē tikai sievietes (C‑506/06 Mayr).

Darbs militārajā dienestā

1997. gadā kāda Apvienotās Karalistes tiesa uzdeva Tiesai prejudiciālus jautājumus par dzimumu līdztiesību saistībā ar iespēju strādāt bruņotajos spēkos. Sirdar kundzei, kas strādāja par pavāri Lielbritānijas bruņotajos spēkos un Karaliskajā Artilērijā, tika atteikta pāreja uz Karaliskajiem Jūras spēkiem, jo tajā laikā sievietes tur netika nodarbinātas. Tiesa atzina, ka Savienības tiesības ļauj noteiktās vienībās, piemēram, frontes speciālo uzdevumu vienībā, īpašo darba apstākļu dēļ nodarbināt tikai vīriešus. Taču šādi izņēmumi pieļaujami tikai stingri ierobežotos gadījumos. Tiesa uzsvēra, ka bruņoto spēku vispārējā organizācijā un pārvaldībā jāievēro Savienības princips par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm (C‑273/97 Sirdar).

Gadu vēlāk kāda Vācijas tiesa vaicāja Tiesai, vai sievietēm var liegt ieņemt tādus militārā dienesta amatus, kuros būtu jālieto ieroči. Kreil kundzei tika liegts ieņemt amatu Vācijas federālās armijas ieroču elektronikas apkopes dienestā, jo saskaņā ar Vācijas tiesībām sievietes brīvprātīgi amatus varēja ieņemt tikai medicīnas vai militārās mūzikas dienestos. Tiesa nosprieda, ka vispārējs aizliegums sievietēm ieņemt tādu militārā dienesta amatu, kurā jālieto ieroči, ir pretrunā Savienības tiesībām. Šādu aizliegumu, kas skar gandrīz visus amatus militārajā dienestā Vācijas federālajā armijā, nevar attaisnot ar attiecīgo amatu saistīto uzdevumu vai darbību īpašo raksturu (C‑285/98 Kreil).

Secinājumi

Šo spriedumu kopums uzskatāmi parāda Tiesas apņemšanos aizsargāt dzimumu līdztiesību darbavietā, kā to prasa Savienības tiesības. Tiesa gādā, lai visās tajā izskatāmajās lietās tiktu novērsta diskriminējoša rīcība un vienlīdzīga attieksme tiktu ievērota kā viens no Savienības tiesību pamatprincipiem.