Nozīmīgākie Tiesas nolēmumi

Savienības tiesību pamati

Van Gend en Loos

Savu, iespējams, viszināmāko spriedumu Tiesa taisījusi lietā Van Gend en Loos (1963. gads).

Kāda Nīderlandes tiesa vaicāja Tiesai, vai valstu tiesas drīkst pašas piemērot Savienības tiesību aktu, kas liedz valstīm palielināt muitas tarifus tirdzniecībai Eiropas Savienībā. Nīderlandes iestādes bija palielinājušas tarifus noteiktām ķīmiskām vielām. Transporta uzņēmumam Van Gend en Loos, kas Nīderlandē importēja ķīmiskas vielas no Vācijas, tika prasīts maksāt šos augstākos tarifus. Tāpēc tas cēla prasību Nīderlandes tiesā. Tiesa atzina, ka Nīderlandes tiesai bija jāpiemēro Savienības tiesības. Šādi tika radīta “tiešās iedarbības” doktrīna. Tas nozīmē, ka privātpersonas var tieši atsaukties uz konkrētiem Savienības tiesību noteikumiem strīdos valstu tiesās.

Costa/ENEL

Gadu vēlāk Tiesa spriedumā Costa/ENEL (1964. gads) noteica vēl vienu ievērojamu Savienības tiesību principu.

Kāda Itālijas tiesa bija lūgusi Tiesu sniegt norādes par kolīziju jeb pretrunām starp kādu Savienības tiesību aktu un vēlāk pieņemtu Itālijas tiesību aktu, ar kuru tika nacionalizēts kāds elektroenerģijas uzņēmums. Tiesa nosprieda, ka kolīzijas gadījumā Savienības tiesības ir “pārākas” un valsts tiesību akts jāatstāj bez piemērošanas. To sauc par Savienības tiesību “pārākuma” doktrīnu.

Tiešās iedarbības un pārākuma doktrīnas kopā veido Savienības tiesību stūrakmeni.

Francovich

Turpmākajos gados Tiesa turpināja kaldināt svarīgus Savienības tiesību principus. Ar spriedumu Andrea Francovich u.c./Itālijas Republika (1991. gads) Tiesa ieviesa “valsts atbildības” principu.

Vairāki darbinieki Itālijā nesaņēma darba samaksu, jo viņu darba devējs tika pasludināts par maksātnespējīgu. Strīda brīdī jau pastāvēja Savienības direktīva, kuras mērķis bija aizsargāt darbiniekus šādās situācijās. Taču Itālija nebija ieviesusi šo direktīvu savā tiesību sistēmā. Darbinieki sūdzējās, ka kaitējums viņiem nodarīts Itālijas neizdarības dēļ. Tiesa nosprieda, ka privātpersonas var celt prasību pret Savienības dalībvalsti par kaitējumu, kas nodarīts tāpēc, ka šī valsts nav ievērojusi Savienības tiesības.

Preču brīva aprite

Dassonville

Tiesai bija arī svarīga nozīme preču brīvas aprites attīstībā Eiropas Savienībā. Ar spriedumu Procureur du Roi/Benoît un Gustave Dassonville (1974. gads) Tiesa ieviesa tā dēvēto “Dassonville formulu”.

Savienības tiesības liedz dalībvalstīm noteikt ierobežojumus no citām ES dalībvalstīm importētu preču daudzumam. Atbilstoši Savienības tiesībām nav arī atļauti nekādi valstu noteikumi, kuru iedarbība ir līdzvērtīga šādiem daudzuma ierobežojumiem (t.s. “līdzvērtīgā iedarbība”). Šajā lietā Beļģija pieprasīja importēta skotu viskija izcelsmes sertifikātus. Gustave Dassonville, kurš bija vairumtirgotājs Francijā, un viņa dēls Benoît, kurš vadīja uzņēmuma filiāli Beļģijā, Francijā iegādājās “Johnny Walker” un “Vat 69” viskija pudeles pārdošanai Beļģijā. Tā kā Francijā šādi izcelsmes sertifikāti netika prasīti, viņi tos nevarēja iesniegt Beļģijas iestādēm. Tāpēc Beļģijā pret viņiem tika sākts kriminālprocess.

Tiesa nosprieda, ka valsts tiesību aktiem, kas vai nu tieši, vai netieši ierobežo tirdzniecību Eiropas Savienībā, ir importa ierobežojumiem līdzvērtīga iedarbība.

Cassis de Dijon

Spriedumā Dassonville izdarītie secinājumi tālāk tika izvērsti spriedumā Rewe‑Zentral AG/Bundesmonopolverwaltung für Branntwein (1979. gads), kas pazīstams arī kā spriedums Cassis de Dijon lietā.

Vācija bija liegusi liķiera “Cassis de Dijon” importēšanu no Francijas un pārdošanu Vācijā, jo tas neatbilda Vācijas prasībām par spirta saturu alkoholiskajos dzērienos. Lai Vācijā kādu alkoholisko dzērienu pārdotu kā liķieri, tā spirta saturam bija jābūt lielākam par 25 %. Savukārt “Cassis de Dijon” spirta saturs bija tikai 16 %. Vācijas lielveikals Rewe‑Zentral apstrīdēja šo noteikumu Vācijas tiesā, kas pēc tam uzdeva prejudiciālus jautājumus Tiesai. Tiesa norādīja, ka jebkuru produktu, kas likumīgi ražots un pārdots vienā ES dalībvalstī, jāļauj laist tirgū citās ES dalībvalstīs. To sauc par “savstarpējas atzīšanas” principu.

Personu brīva pārvietošanās

Grzelczyk

Papildus preču brīvai apritei Tiesa ir stiprinājusi arī personu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, piemēram, spriedumā Rudy Grzelczyk/Centre Public d’Aide Sociale d’Ottignies‑Louvain‑la‑Neuve (2001. gads).

Kāds franču students, kurš dzīvoja Beļģijā, pirmos trīs studiju gadus uzturēja pats sevi, bet ceturtajam studiju gadam lūdza saņemt minimālā ienākuma pabalstu. Taču šāds pabalsts viņam tika liegts, jo viņš bija ārvalstnieks. Tiesa secināja, ka tā ir netaisnīga attieksme, jo ES pilsonība cilvēkus padara vienlīdzīgus likuma priekšā neatkarīgi no valstspiederības.

Ruiz Zambrano

Desmit gadus vēlāk spriedumā Ruiz Zambrano (2011. gads) Tiesa vēl izvērstāk sprieda par ES pilsonības jēdzienu.

Šī lieta attiecās uz diviem Beļģijā dzimušiem bērniem ar Beļģijas pilsonību. Viņu vecāki bija Kolumbijas pilsoņi, un viņiem draudēja deportācija, tāpēc arī viņu bērniem būtu bijis jāatstāj Eiropas Savienība. Tiesa nosprieda, ka ES dalībvalstīm jāpiešķir uzturēšanās un darba atļauja tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuru apgādībā esošie nepilngadīgie bērni ir attiecīgās dalībvalsts pilsoņi. Ja vecākiem tiek liegtas šādas tiesības, viņu bērni nevar pilnībā izmantot tiesības, ko piešķir ES pilsonība. Šajā lietā tika nostiprināts princips, ka ES pilsonība piešķir noteiktas tiesības ne tikai pašam pilsonim, bet arī viņa ģimenes locekļiem.

Pamattiesības

Internationale Handelsgesellschaft

Spriedumā Internationale Handelsgesellschaft (1970. gads) Tiesa pievērsās jautājumam par pamattiesību aizsardzību.

Vācijas uzņēmums Internationale Handelsgesellschaft apstrīdēja ES lauksaimniecības produktu eksporta licencēšanas sistēmu. Uzņēmums apgalvoja, ka šī sistēma traucē tam īstenot Vācijas konstitūcijā garantētās tiesības brīvi nodarboties ar uzņēmējdarbību.

Vācijas tiesa, kas izskatīja lietu, vaicāja Tiesai, vai Eiropas Savienībai ir pienākums ievērot noteiktus cilvēktiesību standartus. Tiesa secināja, ka pamattiesību ievērošana ir būtisks Savienības tiesību vispārējais princips, par kura ievērošanu jārūpējas Tiesai.

Defrenne

Šis princips plašāk tika izvērsts spriedumā Defrenne/SABENA (1976. gads).

Stjuarte Defrenne kundze cēla prasību pret savu bijušo darba devēju, Beļģijas aviosabiedrību SABENA, un prasīja atlīdzinājumu par nesaņemto darba samaksu un citiem no darba attiecībām izrietošiem prasījumiem, jo sievietes un vīrieši, kas strādāja gaisakuģu apkalpē un veica identiskus pienākumus, nebija saņēmuši vienlīdzīgu darba samaksu. Tiesa nosprieda, ka uz principu par vienlīdzīgu samaksu vīriešiem un sievietēm var atsaukties valstu tiesās strīdos starp privātpersonām un darba devējiem. Lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību darbavietā, Defrenne kundze varēja atsaukties uz Savienības tiesībām valsts tiesā, kas izskatīja prasību pret viņu nodarbinājušo aviosabiedrību.

Secinājumi

Šie nozīmīgie Tiesas nolēmumi ievērojami ir sekmējuši Savienības tiesību attīstību un pilsoņu tiesību aizsardzību. Tie apliecina Eiropas Savienības apņemšanos veicināt taisnīgumu, vienlīdzību un tiesiskumu un veido tiesisko vidi, kādā pilsoņi dzīvo visās dalībvalstīs.