Sports

Ievads

Sports Eiropā bieži vien ietver pārrobežu aspektus, jo sportistu pārejā no viena kluba uz citu (transfērs), sacensību rīkošanā un sporta pasākumu apraidē nereti ir iesaistītas vairākas valstis. Tiesa vairākkārt ir skaidrojusi, kā Savienības tiesības attiecas uz dažādiem sporta aspektiem. Galvenie jautājumi ir šādi:

• Kādas ir sportistu kā darba ņēmēju tiesības saistībā ar pārvietošanās brīvību?
• Vai sporta federāciju tiesības, konkrēti, tiesības atļaut jebkādu starptautisku sacensību rīkošanu, ir pretrunā ES konkurences tiesībām?
• Vai ekskluzīvās apraides tiesības var ierobežot, lai sabiedrībai nodrošinātu iespēju vērot liela mēroga sporta pasākumus bezmaksas televīzijā?

Sportistu brīva pārvietošanās

Iespējams, viena no zināmākajām lietām visā Tiesas pastāvēšanas vēsturē ir Bosman lieta. Vārds “Bosman” sporta leksikā kļuvis par ierastu jēdzienu un radījis pavisam jaunu veidu, kā notiek sportistu pāreja starp futbola klubiem. Šīs lietas un tajā iedibināto principu pamatā ir kāda sportista patiesi piedzīvotais.

Jean‑Marc Bosman spēlēja futbolu Beļģijas klubā RFC Liège. Kad 1990. gadā beidzās viņa līguma termiņš, Bosman kungs vēlējās nomainīt komandu un pāriet uz Francijas klubu Dunkerque. Taču pāreja uz šo klubu viņam tika liegta, jo Dunkerque nevēlējās maksāt RFC Liège prasīto maksu. RFC Liège atstādināja Bosman kungu, un visi Eiropas klubi, kas būtu varējuši viņu pieņemt darbā, Bosman kungu iekļāva melnajā sarakstā, tādējādi viņš zaudēja ne tikai darbu, bet arī iespēju atrast jaunu darbu.

Izskatījusi kādas Beļģijas tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa nosprieda, ka sportistu pārejas maksas noteikumi ierobežo to spēlētāju brīvu pārvietošanos, kuri vēlas spēlēt citā dalībvalstī, jo viņiem netiek ļauts atstāt iepriekšējo klubu pat pēc līguma termiņa beigām vai arī viņi tiek atturēti no šādas rīcības. Tiesa arī norādīja, ka futbola līgas nedrīkst ierobežot tajās spēlējošo citu ES dalībvalstu pilsoņu skaitu, kas piedalās klubu spēlēs. Līdz ar Bosman spriedumu aizsākās spēlētāju brīva pāreja starp klubiem, un tagad viņiem ir plašākas iespējas pārvietoties Eiropas Savienībā (C‑415/93 Bosman).

Bosman lieta atstāja ietekmi ne tikai uz futbolu, bet arī citiem sporta veidiem, piemēram, basketbolu, handbolu un kriketu. Tiesa šo principu izvērsa vēlākās lietās, nosakot, ka tas attiecas arī uz noteiktiem spēlētājiem, kuri nav ES pilsoņi. Tas ir piemērojams arī to valstu sportistiem, kurām ar Eiropas Savienību ir nolīgums, kurā iekļauti noteikumi par personu brīvu pārvietošanos. Šādas lietas ir, piemēram, Kolpak lieta (C‑438/00 Deutscher Handballbund), kurā bija iesaistīts handbola spēlētājs no Slovākijas, pirms tā kļuva par dalībvalsti, un Simutenkov lieta (C‑265/03 Simutenkov), kurā bija iesaistīts futbolists no Krievijas, kurš spēlēja Spānijā.

2008. gadā kāda Francijas tiesa lūdza Tiesu sniegt norādes par “joueur espoir” jeb “jaunās cerības” spēlētāja līgumu. Olivier Bernard bija noslēdzis šādu līgumu ar futbola klubu Olympique Lyonnais. Ar šo līgumu viņš apņēmās trenēties Olympique Lyonnais un, ja klubs piedāvātu, noslēgt ar to savu pirmo profesionālā spēlētāja līgumu. Tomēr pēc treniņu beigām Bernard kungs parakstīja līgumu ar Newcastle United, un Olympique Lyonnais prasīja atlīdzinājumu. Tiesa atzina, ka šādi līgumi ierobežo spēlētāju brīvu pārvietošanos. Tomēr futbola klubi var prasīt atlīdzinājumu par to jauno spēlētāju trenēšanu, kuri pēc tam savu pirmo profesionālā spēlētāja līgumu paraksta ar klubu citā dalībvalstī, taču pieprasītajam atlīdzinājumam jābūt saistītam ar faktiskajām trenēšanas izmaksām (C‑325/08 Olympique Lyonnais).

2022. gadā kāda Beļģijas tiesa vērsās Tiesā ar lietu, kurā bija iesaistīts kāds bijušais profesionālais futbolists, kurš dzīvoja Francijā un bija apstrīdējis dažus FIFA noteikumus par spēlētāju pāreju starp klubiem. Viņš apgalvoja, ka šie noteikumi liedzot viņam spēlēt kādā Beļģijas klubā. Apstrīdētajos noteikumos bija noteikts – ja spēlētājs izbeidz līgumu pirms termiņa beigām un bez “pamatota iemesla”, gan attiecīgajam spēlētājam, gan viņa jaunajam klubam jāmaksā atlīdzinājums iepriekšējam klubam. Jaunajam klubam varēja arī draudēt sankcijas un citas negatīvas sekas, piemēram, aizliegums uz laiku reģistrēt jaunus spēlētājus un kavēšanās starptautiskā transfēra sertifikātu izsniegšanā. Tiesa nosprieda, ka apstrīdētie FIFA noteikumi ir pretrunā Savienības tiesībām, jo liedz to profesionālo futbolistu brīvu pārvietošanos, kuri vēlas uzlabot prasmes jaunā klubā (C‑650/22 FIFA).

Sporta federācijas un konkurences tiesības

Divos nolēmumos, kas tika pasludināti 2023. gada nogalē, Tiesa vērtēja konkurences tiesību un sporta regulējuma mijiedarbību. Konkurences tiesības aizliedz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu tirgū. Savukārt dažādus sporta veidus parasti pārvalda viena organizācija, kas nosaka attiecīgā sporta veida noteikumus un rīko sacensības.

Pirmajā no šīm lietām bija iesaistīta Starptautiskā Slidošanas savienība (ISU), kas sniedz atļauju rīkot visas starptautiskās slidošanas sacensības. ISU ir tiesības aizliegt sportistiem piedalīties sacensībās, ja viņi piedalās neatļautos sporta pasākumos (C‑124/21 P International Skating Union/Komisija).

Otrās lietas pamatā bija apstāklis, ka FIFA un UEFA draudēja piemērot sodus jebkuram klubam vai spēlētājam, kurš piedalītos Eiropas Superlīgā (C‑333/21 European Superleague Company).

Abās lietās Tiesa nosprieda, ka šādi noteikumi ir prettiesiski. FIFA, UEFA un ISU pilnvaras nebija ierobežotas ne ar kādiem noteikumiem, kas nodrošinātu, ka to rīcība ir pārredzama, objektīva, nediskriminējoša un samērīga. Tādējādi tika traucēta brīva konkurence ES tirgū. Tiesa arī norādīja, ka šādi noteikumi kaitē spēlētājiem un sportistiem, jo viņiem tiek liegts piedalīties jaunās un inovatīvās sacensībās. Šie noteikumi kaitēja arī plašsaziņas līdzekļiem un skatītājiem, jo viņiem tika liegta iespēja vērot šīs sacensības.

2021. gadā kāda Beļģijas tiesa lūdza Tiesu sniegt norādes lietā, kurā bija iesaistīts futbolists un kāds Beļģijas futbola klubs, kuri apstrīdēja noteikumus par pašmāju jeb “vietējiem spēlētājiem”. Šo noteikumu mērķis bija veicināt pašmāju spēlētāju talanta attīstību. Tiesa atzina, ka šādi noteikumi neatbilst ES konkurences tiesībām, jo ierobežo klubu spēju savstarpēji sacensties un piesaistīt talantīgus spēlētājus neatkarīgi no vietas, kur viņi trenējušies. Tiesa arī nosprieda, ka šādi noteikumi, iespējams, netieši diskriminē spēlētājus no citām dalībvalstīm. Tā atstāja Beļģijas tiesas ziņā izlemt, vai šos noteikumus attaisno mērķis veicināt jaunu profesionālā futbola spēlētāju piesaistīšanu un apmācīšanu vietējā līmenī (C‑680/21 Royal Antwerp Football Club).

Sporta pasākumu vērošana

Sporta pasākumu apraides tiesību īpašnieki principā var pārdot apraides tiesības jebkuram pēc savas izvēles. Tomēr saskaņā ar Savienības tiesībām dalībvalstis var uzstāt, lai “sabiedrībai īpaši svarīgi” notikumi tiktu pārraidīti bezmaksas kanālos. Tas samazina atlīdzību, ko šīs organizācijas var iekasēt par apraides tiesībām. Apvienotā Karaliste un Beļģija kā “īpaši svarīgu” bija norādījušas ikvienu Pasaules kausa izcīņas futbola spēli, un Apvienotā Karaliste kā tādas bija norādījusi arī Eiropas futbola čempionāta (EURO) spēles. FIFA un UEFA iebilda, ka daudzas no šīm spēlēm nav īpaši svarīgas ne Apvienotajai Karalistei, ne Beļģijai. Šīs organizācijas uzskatīja, ka Apvienotajai Karalistei un Beļģijai nav svarīgas, piemēram, grupas spēles, kurās nepiedalās komandas no šīm valstīm. Vispārējā tiesa piekrita Apvienotās Karalistes un Beļģijas viedoklim. Tā norādīja, ka visas dalībvalstis var atzīt šīs spēles par sabiedrībai nozīmīgiem notikumiem. Vispārējā tiesa norādīja, ka arī “parastās” spēles var ietekmēt valstu komandu virzību un sacensības kopumā. Lai gan šo spēļu apraide bezmaksas televīzijā ierobežotu FIFA un UEFA ekskluzīvās apraides tiesības, Vispārējā tiesa nosprieda, ka šo ierobežojumu var pamatot ar vajadzību aizsargāt sabiedrības tiesības uz informāciju un nodrošināt brīvu piekļuvi sabiedrībai nozīmīgiem notikumiem (T‑385/07, T‑55/08, T‑68/08 FIFA un UEFA/Komisija).

2008. gadā kāda Apvienotās Karalistes tiesa uzdeva Tiesai prejudiciālu jautājumu par kārtību, kā tiek pārdotas Anglijas Premjerlīgas apraides tiesības. Katrai raidorganizācijai bija ļauts pārraidīt spēles tikai konkrētā reģionā. Tas nozīmēja, ka televīzijas skatītāji varēja vērot tikai tās Premjerlīgas spēles, kuras pārraidīja viņu dalībvalsts raidorganizācija. Vairāki bāri Apvienotajā Karalistē iegādājās dekoderkartes no Grieķijas, kas ļāva rādīt Premjerlīgas spēles. Tiesa norādīja, ka jebkura licencēšanas sistēma, kas raidorganizācijām piešķir ekskluzīvas apraides tiesības kādā dalībvalstī un liedz skatītājiem vērot šīs pārraides ar dekoderkarti citā dalībvalstī, ir pretrunā Savienības tiesībām. Taču tā nosprieda – ja spēles tiek rādītas publiskās vietās, piemēram, bāros, ir vajadzīga atļauja, ja pārraidē iekļauti elementi, ko aizsargā autortiesības, piemēram, sākumkadri vai mūzika (C‑403/08 un C‑429/08 Football Association Premier League u.c., Murphy).

Vēlāk kādā lietā Tiesa skatīja jautājumu par sporta pasākumus atspoguļojošu īsu videoklipu izmantošanu ziņu raidījumos. Saskaņā ar Savienības tiesībām raidorganizācijām jābūt tiesībām izmantot videoklipus īsos ziņu sižetos par sabiedrībai nozīmīgiem notikumiem pat tad, ja uz šādu notikumu attiecas ekskluzīvas apraides tiesības. No ziņu organizācijas var prasīt samaksu, taču tai jābūt saistītai ar tehniskām izmaksām par piekļuvi signālam. Raidorganizācija Sky Österreich, kurai piederēja ekskluzīvas tiesības pārraidīt noteiktus sporta pasākumus, apgalvoja, ka šādi netiek ņemtas vērā citas izmaksas saistībā ar licencēšanu un producēšanu. Tomēr Tiesa atzina, ka atlīdzību saistībā ar piekļuves piešķiršanu apraidēm var prasīt tikai par tehniskām izmaksām, kas tieši saistītas ar signāla nodrošināšanu. Šāds ierobežojums aizsargā pilsoņu pamattiesības uz informāciju un nodrošina sabiedrības piekļuvi svarīgākajai informācijai par tādiem nozīmīgiem notikumiem kā futbola spēles, neraugoties uz ekskluzivitātes nolīgumiem (C‑283/11 Sky Österreich).

Secinājumi

Atzīstot sporta svarīgo nozīmi mūsu sabiedrībā, Tiesa un Vispārējā tiesa ar šiem spriedumiem ir nodrošinājušas, ka ikviens var izmantot tiesības brīvi pārvietoties un gūt labumu no aizsardzības, ko piešķir ES konkurences tiesības.