Studējošo tiesības

Studentu tiesības

Tā kā arvien vairāk studentu izvēlas piedalīties tādās pārrobežu studiju programmās kā, piemēram, Erasmus+, Tiesā bieži nonāk lietas saistībā ar studentu tiesībām. Galvenie jautājumi ir šādi:

• Vai tas, ka tiek ierobežotas studentu iespējas studēt augstskolās citās dalībvalstīs, rada diskrimināciju?
• Vai dalībvalsts var atteikt finansiālu atbalstu studentiem no citām dalībvalstīm?
• Vai studentiem, kuru vecāki ir pārrobežu darba ņēmēji, ir kādas tiesības dalībvalstī, kurā strādā viņu vecāki?
• Vai ārvalstu studentiem, kuri ierodas studēt kādā dalībvalstī, var piemērot papildu prasības?

Iespēja iegūt augstāko izglītību

2000. gadu sākumā Komisija vērsās pret Beļģiju un Austriju, jo tās apgrūtināja citu ES dalībvalstu studentu iespējas studēt augstskolās šajās valstīs. Beļģijā un Austrijā bija palielinājies studentu skaits no citām ES dalībvalstīm, it īpaši tām, kurās runā tajās pašās valodās. Ārvalstu studentiem bija jāpierāda, ka viņi atbilst ne tikai uzņemšanas kritērijiem Beļģijas vai Austrijas augstskolā, bet arī uzņemšanas kritērijiem līdzvērtīgā studiju programmā savā dalībvalstī. Tiesa apmierināja pret Beļģiju un Austriju celtās prasības 2004. gadā (C‑65/03 Komisija/Beļģija) un 2005. gadā (C‑147/03 Komisija/Austrija). Tā nosprieda, ka šādu diskrimināciju varētu attaisnot tikai tad, ja tā būtu samērīga un netiktu vērsta pret citu ES dalībvalstu pilsoņiem.

Piemērs šādam attaisnojumam tika sniegts vēlāk, kad kāda Beļģijas tiesa lūdza Tiesu sniegt norādes saistībā ar Beļģijas frančvalodīgās jeb t.s. franču kopienas pieņemtu noteikumu. Šis noteikums ierobežoja skaitu, cik citu dalībvalstu studentu var uzņemt noteiktās medicīnas studiju programmās. Tiesa nosprieda: lai gan šādi ierobežojumi ir netieša diskriminācija pilsonības dēļ, dalībvalstis to var attaisnot ar sabiedrības veselības aizsardzības mērķi. Tiesa noteica, ka Beļģijas tiesai jāizvērtē, vai šis ierobežojums palielinās to absolventu skaitu, kuri varētu sniegt veselības aprūpes pakalpojumus franču kopienā, un vai šo mērķi nevarētu sasniegt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem (C‑73/08 Bressol u.c.).

Studiju finansēšana un studentu stipendijas

Franču students Dany Bidar trīs gadus dzīvoja un mācījās skolā Apvienotajā Karalistē. Vēlāk viņš sāka studēt Londonas Universitātes koledžā (University College London). Viņa pieteikums studējošā kredīta saņemšanai tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka viņš Apvienotajā Karalistē “nedzīvo pastāvīgi”. 2005. gadā Tiesa nosprieda, ka dalībvalsts nedrīkst atteikt aizdevumu vai stipendiju piešķiršanu studentiem, kuri dzīvo šajā dalībvalstī un atbilst kritērijiem, lai uzturētos tās teritorijā. Taču dalībvalsts var piemērot nosacījumus, lai nepieļautu, ka ārvalstu studenti kļūst par pārmērīgu slogu šai valstij. Šāds nosacījums varētu, piemēram, būt, ka students pirms studiju sākšanas attiecīgajā valstī ir nodzīvojis noteiktu laikposmu. Tas liecinātu par zināmu integrācijas pakāpi šīs dalībvalsts sabiedrībā. Taču, tā kā tolaik, kad tika izskatīta Dany Bidar lieta, ārvalstu studentiem nebija iespējams studiju laikā iegūt “pastāvīgi dzīvojošā” statusu, apstrīdētais noteikums tika atzīts par nesaderīgu ar Savienības tiesībām (C‑209/03 Bidar).

Kādā 2008. gada spriedumā saistībā ar Nīderlandē dzīvojošu vācu studentu, kam tika atteikta iztikas stipendija, Tiesa nosprieda, ka prasība, lai studenti pirms studiju sākšanas attiecīgajā valstī būtu nodzīvojuši piecus gadus, ir pieļaujama (C‑158/07 Förster).

Dažus gadus vēlāk Komisija cēla prasību pret Austriju, jo tās tiesību akti paredzēja, ka austriešu studenti par sabiedrisko transportu maksā mazāk nekā ārvalstu studenti. Austrija braukšanas maksas atvieglojumus piešķīra tikai tiem studentiem, kuru vecāki saņem ģimenes pabalstus Austrijā. Šo nosacījumu vieglāk izpildīt varēja austriešu izcelsmes studenti, un Tiesa to atzina par diskriminējošu (C‑75/11 Komisija/Austrija).

2011. gadā divas Vācijas tiesas katra vērsās Tiesā ar jautājumu saistībā ar diviem vācu studentiem, kuriem bija atteikts finansējums pilnam studiju ciklam ārvalstīs, jo viņi nevarēja pierādīt, ka pirms studiju sākšanas Vācijā nodzīvojuši trīs gadus. Abi studenti bija dzimuši Vācijā, vairākus gadus kopā ar vecākiem nodzīvojuši ārvalstīs un tad atgriezušies Vācijā dažus gadus pirms studiju sākšanas. Taču viens no šiem studentiem Vācijā bija atgriezies divus gadus un astoņus mēnešus pirms studiju sākšanas, savukārt otrs students nevarēja pierādīt, ka pirms studiju sākšanas Vācijā bija nodzīvojis trīs gadus. Tiesa nosprieda, ka studiju finansējuma piešķiršana pakārtoti tam, vai ir izpildīts viens vienīgs nosacījums, ir pretrunā ES pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties. Šāds nosacījums nepamatoti izslēdz studentus, kuri – lai arī neatbilst šim nosacījumam – ir saglabājuši ciešas sociālas vai ekonomiskas saiknes ar Vācijas sabiedrību (C‑523/11 Prinz).

Studenti, kuru vecāki ir pārrobežu darba ņēmēji

Tiesības saņemt studiju finansējumu var pakārtot pastāvīgās dzīvesvietas nosacījumam, taču tas var negatīvi ietekmēt studentus, kuru vecāki ir pārrobežu darba ņēmēji. Šādi studenti dzīvo vienā valstī, bet viņu vecāki šķērso valsts robežu, lai strādātu un veiktu sociālās apdrošināšanas iemaksas citā valstī.

2009. gadā Komisija cēla prasību pret Nīderlandi par to, ka finansējumu studijām ārzemēs varēja saņemt tikai tie studenti, kuri Nīderlandē bija nodzīvojuši vismaz trīs no sešiem gadiem pirms studiju sākšanas. Tiesa uzskatīja, ka šāds pastāvīgās dzīvesvietas nosacījums ir pārāk izslēdzošs un rada netiešu diskrimināciju (C‑542/09 Komisija/Nīderlande).

Dažus gadus vēlāk kāda Luksemburgas tiesa vaicāja Tiesai, vai dalībvalsts var atteikt studiju stipendiju studentiem, kuru vecāki ir pārrobežu darba ņēmēji. Tiesa apstiprināja, ka šāds nosacījums ir netieša diskriminācija. Tomēr, lai izvairītos no apzinātas izdevīgāko nosacījumu meklēšanas dažādās dalībvalstīs jeb no t.s. “studiju stipendiju tūrisma”, Tiesa nosprieda, ka stipendijas piešķiršanu var pakārtot nosacījumam, ka studenta vecāki attiecīgajā dalībvalstī ir nostrādājuši noteiktu minimālo laikposmu (C‑20/12 Giersch u.c.).

Ārvalstu studenti

2013. gadā kāda Vācijas tiesa lūdza Tiesu sniegt norādes lietā, kurā bija iesaistīts kāds Tunisijas valstspiederīgais, kura pieteikums Vācijas studenta vīzas saņemšanai bija vairākkārt noraidīts, kaut gan viņš atbilda visiem uzņemšanas nosacījumiem un neradīja draudus sabiedriskajai kārtībai, valsts drošībai vai sabiedrības veselībai. Tiesa norādīja, ka dalībvalstīm jāuzņem tie trešo valstu valstspiederīgie, kuri studiju nolūkā attiecīgajā dalībvalstī vēlas uzturēties ilgāk par trim mēnešiem, ja vien viņi atbilst ES tiesību aktos noteiktajiem uzņemšanas nosacījumiem. Papildu prasību noteikšana vājinātu Eiropas Savienības centienus veicināt ārvalstu studentu mobilitāti un padarīt Eiropas Savienību par pasaules mēroga līderi izglītības jomā (C‑491/13 Mohamed Ali Ben Alaya/Vācija).

Secinājumi

Šo spriedumu kopums liecina par Tiesas apņemšanos aizsargāt jauniešu tiesības un veicināt studentu mobilitāti Eiropas Savienībā.