Tiesvedības darbība

Stacijas operatore vairākkārt lūdza darba devējam, lai viņa tiktu norīkota darbā noteiktā laikā. Viņas lūgums bija pamatots ar nepieciešamību rūpēties par dēlu, kuram ir smaga invaliditāte un pilnīga invaliditāte. Darba devējs viņai uz laiku piešķīra dažus pielāgojumus. Tomēr atteicās padarīt šos pielāgojumus par pastāvīgiem. Operatore šo atteikumu apstrīdēja, un lieta tika nodota Itālijas Kasācijas tiesai. Šī tiesa vērsās Tiesā, jo tai bija šaubas par Savienības tiesību interpretāciju saistībā ar tāda darba ņēmēja aizsardzību pret netiešu diskrimināciju, kurš rūpējas par savu nepilngadīgo bērnu ar smagu invaliditāti, bet pats nav persona ar invaliditāti. Tiesa atbildēja, apstiprinot, ka netiešas diskriminācijas invaliditātes dēļ aizliegums atbilstoši Pamatdirektīvai par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības un profesijas jomā attiecas arī uz darba ņēmēju, kurš cietis no diskriminācijas, jo sniedz palīdzību savam bērnam ar invaliditāti.

2025. gada 11. septembra spriedums lietā Bervidi (C‑38/24)

Dānijas Valsts mājokļu likums paredz samazināt valsts ģimenes mājokļu īpatsvaru “transformācijas rajonos”. Šos rajonus it īpaši raksturo tas, ka pēdējos piecos gados tajos dzīvojošo “imigrantu no valstīm, kas nav Rietumu valstis, un viņu pēcnācēju” īpatsvars ir pārsniedzis 50 %. Saskaņā ar šo likumu tika izbeigta vai drīzumā bija jāizbeidz īre daļā no valsts ģimenes mājokļiem, kas atrodas divos Slāgelses un Kopenhāgenas pašvaldību dzīvojamos rajonos. Dānijas tiesa, kas izskata strīdus par šiem uzteikumiem, jautāja, vai attiecīgais tiesiskais regulējums uzskatāms par tiešu vai netiešu diskrimināciju etniskās izcelsmes dēļ. Spriedumā Tiesa precizēja situācijas, kas var tikt uzskatītas par diskrimināciju etniskās izcelsmes dēļ. Tā uzsvēra, ka etniskā izcelsme ir balstīta uz vairākiem faktoriem. Viens kritērijs, aplūkojot izolēti, piemēram, valstspiederība vai dzimšanas valsts, nav pietiekams, lai noteiktu piederību pie kādas etniskas grupas. Lai izvērtētu iespējamo tiešo diskrimināciju, valsts tiesai būs jāpārbauda, vai kritērijs, kas saistīts ar imigrantu un viņu pēcnācēju īpatsvaru, patiešām ir balstīts uz “transformācijas rajonu” iedzīvotāju vairākuma etnisko piederību un vai šī iemesla dēļ pret viņiem tiek piemērota mazāk labvēlīga attieksme, piemēram, palielināts īres līguma priekšlaicīgas izbeigšanas risks. Ja valsts tiesa konstatēs iespējamu netiešu diskrimināciju, tai būs jāpārbauda, vai tā tomēr ir pamatota. Šajā ziņā tai it īpaši jāpārliecinās, vai attiecīgajā likumā samērīgi īstenoti vispārējo interešu mērķi un it īpaši ievērotas pamattiesības uz mājokļa neaizskaramību.

2025. gada 18. decembra spriedums lietā Slagelse Almennyttige Boligselskab, Afdeling Schackenborgvaenge (C‑417/23)

Divos spriedumos Polijas Konstitucionālā tiesa dažus Līgumu noteikumus, kā tos interpretējusi Tiesa, atzina par nesaderīgiem ar valsts konstitūciju, turklāt Tiesas judikatūru par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā skaidri kvalificēja kā tādu, kas pārsniedz tai piešķirtās pilnvaras (ultra vires). Uzskatīdama, ka šajos spriedumos nav ievēroti vairāki Savienības tiesību pamatprincipi, tostarp to pārākums, Komisija pret Poliju vērsās Tiesā ar prasību sakarā ar pienākumu neizpildi. Tiesa apmierināja šo prasību un nosprieda, ka Polija nav izpildījusi pienākumus, jo tās Konstitucionālā tiesa ir pārkāpusi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kā arī nav ievērojusi pārākumu, autonomiju, efektivitāti, Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu un Tiesas nolēmumu saistošo spēku. Tiesa arī apmierināja Komisijas prasību, ciktāl tā attiecās uz nopietniem pārkāpumiem triju Polijas Konstitucionālās tiesas tiesnešu un priekšsēdētājas iecelšanā, apšaubot Konstitucionālās tiesas kā neatkarīgas un objektīvas ar likumu noteiktas tiesas statusu Savienības tiesību izpratnē.

2025. gada 18. decembra spriedums lietā Komisija/Polija (Tiesas judikatūras ultra vires pārbaude – Savienības tiesību pārākums) (C‑448/23)

Pēc Krievijas militārās agresijas pret Ukrainu 2022. gadā Eiropas Savienība pieņēma virkni ierobežojošu pasākumu. 2023. gadā Eiropas Savienības Padome paplašināja kritērijus, ar kuriem personām un vienībām atļauj piemērot šos pasākumus. Jauns kritērijs līdz ar to ļauj iesaldēt tādu vienību līdzekļus un saimnieciskos resursus, kuras darbojas Krievijas IT nozarē un kurām ir licence, ko pārvalda Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta (FSB) Licencēšanas, sertificēšanas un valsts noslēpumu aizsardzības centrs, vai ieroču un militārā ekipējuma licence, ko pārvalda Krievijas Rūpniecības un tirdzniecības ministrija. Krievijas komercsabiedrībai Positive Group PAO, kas darbojas kiberdrošības jomā, ir piešķirta šāda licence ar tās meitasuzņēmuma starpniecību, un tā ir iekļauta sankcijām pakļauto vienību sarakstā. Tā lūdza šo iekļaušanu atcelt, bet Vispārējā tiesa prasību noraidīja. Tā uzskatīja, ka izmantotais kritērijs ir skaidrs, juridiski paredzams un samērīgs ar izvirzītajiem mērķiem, proti, izdarīt spiedienu uz Maskavu un ierobežot tās spēju veikt kara darbības, tostarp informācijas jomā. Padome, nepieļaujot kļūdu, varēja uzskatīt, ka šādi pasākumi jāpiemēro pret komercsabiedrību, jo tā ir atkarīga no FSB licences, pat ja tā izsniegta šīs sabiedrības meitasuzņēmumam.

2025. gada 10. septembra spriedums lietā Positive Group/Padome (T‑573/23)

Trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikumu var noraidīt paātrinātas robežprocedūras laikā, ja dalībvalsts viņa izcelsmes valsti atzinusi par “drošu”. Tiesa precizēja, ka šādu norādi var veikt ar leģislatīvu aktu, ar nosacījumu, ka tam var piemērot efektīvu pārbaudi tiesā. Informācijas avotiem, kas ir šīs norādes pamatā, jābūt pieejamiem pieteicējam un valsts tiesai. Tomēr dalībvalsts nevar iekļaut valsti drošu izcelsmes valstu sarakstā, ja pēdējā minētā valsts nenodrošina pietiekamu aizsardzību visiem tās iedzīvotājiem.

2025. gada 1. augusta spriedums apvienotajās lietās Alace un Canpelli (C‑758/24 un C‑759/24)

Divi patvēruma meklētāji Īrijā bija spiesti dzīvot necienīgos apstākļos pēc tam, kad valsts, lai viņiem atteiktu izmitināšanu, atsaucās uz savu centru pārpilnību. Tiesa uzskatīja, ka šāda veida atteikums pat masveida un neparedzama starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pieplūduma kontekstā ir nopietns Savienības tiesību pārkāpums un var izraisīt valsts atbildību. Tiesa atgādināja, ka dalībvalstīm saskaņā ar Uzņemšanas direktīvu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem jāgarantē tādi uzņemšanas apstākļi, kas nodrošina pienācīgu dzīves līmeni, nodrošinot vai nu mājokli, finansiālu palīdzību, talonus, vai arī šo iespēju kombināciju, lai garantētu cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.

2025. gada 1. augusta spriedums lietā The Minister for Children, Equality, Disability, Integration and Youth u.c. (C‑97/24)

Irākas izcelsmes vīrietis bija lūdzis patvērumu Grieķijā, atsaucoties uz reālu apdraudējumu viņa dzīvībai. Viņa pieteikums tika noraidīts un prasība atzīta par “acīmredzami nepamatotu” tikai tāpēc, ka viņš personīgi neieradās kompetentajā komitejā. Grieķijas tiesību aktos bija paredzēta automātiska prezumpcija par ļaunprātīgu tiesvedību šādā gadījumā. Tiesa nosprieda, ka šāds noteikums pārkāpj Savienības tiesību aktus: prasība ierasties personīgi, lai tiktu izskatīts prasības pieteikums, ir nesamērīga, jo tās mērķis ir tikai attiecīgās personas klātbūtnes pārbaude, nevis faktiska uzklausīšana. Grieķijai, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību, vajadzēja piedāvāt mazāk ierobežojošus alternatīvus risinājumus, piemēram, advokāta pārstāvību, atrašanos uz vietas vai vienkāršu pierādījumu par klātbūtni.

2025. gada 3. jūlija spriedums lietā Al Nasiria (C‑610/23)

Vācijas komercsabiedrība pārdeva uztura bagātinātāju, kura sastāvā ir safrāns un meloņu sula, un apgalvoja, ka tas uzlabo garastāvokli un samazina stresu un nogurumu. Kāda apvienība apstrīdēja šo reklāmas praksi tiesās, uzskatot, ka tiek izmantotas veselīguma norādes, kas ir pretrunā Savienības tiesībām. Tiesa nosprieda: kamēr Komisija nav pabeigusi zinātnisko novērtējumu par veselīguma norādēm, kas attiecas uz augu izcelsmes vielām, un nav tās iekļāvusi oficiālajos sarakstos, šīs norādes nedrīkst izmantot reklāmā, ja vien uz tām neattiecas pārejas režīms, bet šajā gadījumā tas tā nav.

2025. gada 30. aprīļa spriedums lietā Novel Nutriology (C‑386/23)

2019. gadā Itālijas komercsabiedrība Nero Lifestyle Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) iesniedza vārdiskas preču zīmes “NERO CHAMPAGNE” reģistrācijas pieteikumu. Pret šo pieteikumu iebilda Comité interprofessionnel du vin de Champagne un Institut national de l’origine et de la qualité. Tie norādīja, ka ar preču zīmi varētu tikt ļaunprātīgi gūts labums no ACVN “Champagne” reputācijas, kuras aizsardzība sniedz ar to ģeogrāfisko izcelsmi saistītas kvalitātes garantiju. EUIPO iebildumus daļēji noraidīja, un profesionālās organizācijas vērsās Vispārējā tiesā. Spriedumā Vispārējā tiesa atcēla EUIPO lēmumu un iebildumus apmierināja. Tāpēc preču zīmes “NERO CHAMPAGNE” reģistrācija tika atteikta.

2025. gada 25. jūnija spriedums lietā Comité interprofessionnel du vin de Champagne un INAO/EUIPO – Nero Lifestyle (“NERO CHAMPAGNE”) (T‑239/23)

Rubika kubu nevar aizsargāt kā Savienības preču zīmi: Vispārējā tiesa apstiprināja šīs slavenās trīsdimensiju mozaīkmīklas reģistrēto preču zīmju atcelšanu. EUIPO uzskatīja, ka kuba forma, režģa struktūra un skaldņu diferenciācija atbilst šī kuba funkcionēšanai nepieciešamajiem tehniskajiem elementiem un tas padara neiespējamu to aizsardzību ar preču zīmju tiesībām. Spin Master, kas ir attiecīgo preču zīmju īpašniece, apgalvoja, ka atsevišķi elementi, tostarp krāsas, nav tehniski. Vispārējā tiesa šos argumentus noraidīja, paskaidrojot, ka krāsas ir tikai nebūtiska nianse, lai būtu iespējams atšķirt skaldnes, un ka būtiskie formas elementi – kvadrāti, režģa struktūra un skaldņu diferenciācija – paredzēti tehniskām vajadzībām, proti, lai nodrošinātu mozaīkmīklas sastāvdaļu rotāciju un identifikāciju. Tā kā visas būtiskās kuba īpašības ir saistītas ar tā funkcionalitāti, to nevar aizsargāt kā preču zīmi, tāpēc EUIPO lēmumi tika apstiprināti.

2025. gada 9. jūlija spriedums lietās Spin Master Toys UK/ EUIPO – Verdes Innovations (Kuba forma ar režģa struktūras skaldnēm, kuras atšķiras pēc krāsas) (no T‑1170/23 līdz T‑1173/23)

Vispārējā tiesa atcēla EUIPO lēmumus, ar kuriem Ferrari tika atņemtas tiesības uz vārdisku preču zīmi “TESTAROSSA” automobiļiem, rezerves daļām, piederumiem un mēroga modeļiem pēc tam, kad EUIPO uzskatīja, ka preču zīme no 2010. līdz 2015. gadam nav faktiski izmantota. Vispārējā tiesa konstatēja – lai gan Testarossa modelis kopš 1996. gada vairs netika ražots, attiecīgajā laikposmā pilnvaroti koncesionāri un izplatītāji pārdeva lietotas automašīnas un šī izmantošana kopā ar Ferrari sniegto sertifikācijas pakalpojumu bija uzskatāma par faktisku preču zīmes izmantošanu ar netiešu ražotāja piekrišanu. Tāds pats nolēmums tika pieņemts attiecībā uz rezerves daļām un piederumiem, kuru izcelsme tika pārbaudīta, veicot sertifikācijas pakalpojumus. Attiecībā uz mēroga modeļiem tā nosprieda, ka preču zīmi izmantojušas trešās personas ar norādi “Ferrari oficiāli licencēts produkts”, tas garantēja rotaļlietu komerciālo izcelsmi un pierādīja faktisku izmantošanu ar netiešu Ferrari piekrišanu. Tāpēc Vispārējā tiesa secināja, ka preču zīmi “TESTAROSSA” Ferrari turpinājusi izmantot attiecībā uz visām attiecīgajām precēm.

2025. gada 2. jūlija spriedums lietās Ferrari/EUIPO – Hesse (“TESTAROSSA”) (T‑1103/23 un T‑1104/23)

Apple ietur komisijas maksu no tās App Store pārdoto trešo personu lietotņu pārdošanas cenas. Divi Nīderlandes fondi, kas aizstāv vairāku neidentificētu, bet identificējamu Apple ierīču lietotāju kolektīvās intereses, uzskata, ka šīs komisijas maksas ir pārmērīgas un šiem lietotājiem tiek nodarīti zaudējumi. Šie fondi sūdzējās par Apple pretkonkurences rīcību un šajā kontekstā vērsās Nīderlandes tiesās. Apple tomēr apstrīdēja Nīderlandes tiesu jurisdikciju, jo notikums, kas rada kaitējumu, nav iestājies Nīderlandē, konkrētāk, Amsterdamā. Atbildot uz šajā ziņā uzdotu jautājumu, Tiesa norādīja, ka attiecīgais App Store ir īpaši paredzēts Nīderlandes tirgum. Tāpēc šajā virtuālajā telpā veikto pirkumu laikā nodarītais apgalvotais kaitējums var rasties šajā teritorijā neatkarīgi no attiecīgo lietotāju atrašanās vietas konkrētā pirkuma brīdī. Tāpēc Nīderlandes tiesai ir starptautiska un teritoriāla jurisdikcija.

2025. gada 2. decembra spriedums lietā Stichting Right to Consumer Justice un Stichting App Stores Claims (C‑34/24)

Pret bijušo ETA vadītāju, kurai Francijā jau ir piespriests brīvības atņemšanas sods uz 20 gadiem par nodarījumiem, kas saistīti ar terorismu, Spānijā tiek veikta kriminālvajāšana par to pašu 1997. gadā izdarīto teroraktu, un tas varētu palielināt viņas kopējo sodu vismaz līdz 50 gadiem bez tiesību aktos noteikta ierobežojuma. Tiesa, kurā Spānijas tiesa vērsās par ne bis in idem principa piemērošanu, atgādināja, ka nevienu personu Savienībā nevar saukt pie atbildības divreiz par vieniem un tiem pašiem nodarījumiem, pat ja juridiskā kvalifikācija dažādās valstīs ir atšķirīga. Spānijas tiesai jāpārbauda, vai Francijā izskatītie fakti pēc būtības ir identiski tiem, par kuriem persona tiek apsūdzēta Spānijā.

2025. gada 11. septembra spriedums lietā MSIG (C‑802/23)

Kāda sieviete atklāja, ka Rumānijas vietnē www.publi24.ro bija publicēts nepatiess sludinājums, kurā tika apgalvots, ka viņa sniedz seksuālus pakalpojumus, tajā bija ietvertas fotogrāfijas un tālruņa numurs, kas bija izmantots bez viņas piekrišanas. Vietnes pārvaldītājs Russmedia Digital stundas laikā sludinājumu izņēma, tomēr tas jau bija nokopēts citās vietnēs. Pēc tam, kad šī sieviete bija ieguvusi kompensāciju pirmajā instancē, bet apelācijas instancē minētā komercsabiedrība no atbildības tika atbrīvota, pamatojoties uz to, ka tā ir tikai mitināšanas pakalpojuma sniedzējs, viņa vērsās ar lietu Klužas apelācijas tiesā, kas lūdza Tiesas palīdzību jautājumā par tiešsaistes tirdzniecības vietas pienākumiem saistībā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu (VDAR). Tiesa nosprieda, ka tiešsaistes tirdzniecības vietas operators ir atbildīgs par tā platformā publicēto sludinājumu personas datu apstrādi un pirms publicēšanas tam jāidentificē sludinājumi, kuros ir sensitīvi dati, jāpārbauda datu subjekta identitāte vai nepārprotama piekrišana, kā arī jāatsaka publicēšana, ja šāda piekrišana netiek sniegta. Tiesa arī precizēja, ka operatoram jāīsteno tehniski pasākumi, lai novērstu sensitīvu sludinājumu nelikumīgu kopēšanu citās vietnēs, un ka tas nevar atsaukties uz Direktīvā par elektronisko tirdzniecību paredzēto atbrīvojumu no atbildības, lai izvairītos no VDAR noteiktajiem pienākumiem.

2025. gada 2. decembra spriedums lietā Russmedia Digital un Inform Media Press (C‑492/23)

Kāda apvienība Francijas Personas datu aizsardzības iestādē apstrīdēja SNCF Connect klientiem noteikto pienākumu, veicot pirkumu tiešsaistē, norādīt “Monsieur” vai “Madame”, jo uzskatīja, ka saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu (VDAR) šāda dzimtiskās identitātes vākšana nav nepieciešama. Tiesa atgādināja, ka var vākt tikai tos datus, kas ir absolūti noderīgi, un ka apstrāde ir likumīga tikai tad, ja tā ir nepieciešama līguma izpildei vai ja to pamato skaidri izskaidrotas leģitīmas intereses. Visbeidzot Tiesa precizēja, ka šādu apstrādi nevar attaisnot ar leģitīmām interesēm, ja par tām nav paziņots, ja tās pārsniedz absolūti nepieciešamo vai ja pastāv risks, ka tiks pārkāptas pamattiesības, it īpaši ar dzimumu saistītas diskriminācijas jomā. Ar klientu uzrunu saistīto datu vākšana nav objektīvi obligāti nepieciešama, it īpaši, ja tās mērķis ir komerciālās saziņas personalizācija.

2025. gada 9. janvāra spriedums lietā Mousse (C‑394/23)

Austrijas klientei tika atteikts lūgums noslēgt telefonijas līgumu par 10 EUR mēnesī pēc tam, kad privāta komercsabiedrība pilnībā automatizētā veidā bija secinājusi, ka viņa nav maksātspējīga. Austrijas tiesa konstatēja, ka šī komercsabiedrība nav ievērojusi Vispārīgo datu aizsardzības regulu (VDAR), jo nav paskaidrojusi, kā tās lēmums tika pieņemts. Tiesa noteica, ka datu subjektam ir tiesības uz saprotamu paskaidrojumu, ja tiek apstrādāti viņa personas dati: jānorāda, kuri dati ir izmantoti un kā tie ietekmējuši rezultātu, iespējams, norādot, kas būtu mainījies, ja noteikti dati atšķirtos. Uzņēmums nevar aizbildināties ar komercnoslēpumu, atsakoties sniegt šādu informāciju; ja tiek norādīts uz šādu noslēpumu, tiesai vai uzraudzības iestādei jālemj par to, cik lielā mērā piekļuvi var piešķirt.

2025. gada 27. februāra spriedums lietā Dun & Bradstreet Austria (C‑203/22)

Francijas pilsonis Philippe Latombe lūdza atcelt Eiropas Komisijas lēmumu, ar kuru atļauta personas datu pārsūtīšana no Eiropas Savienības uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņš uzskatīja, ka ASV sistēma nenodrošina pietiekamu aizsardzību, jo īpaši Data Protection Review Court (DPRC) neatkarības trūkuma dēļ un ASV izlūkdienestu veiktās lielapjoma datu vākšanas dēļ. Vispārējā tiesa prasību noraidīja. Tā uzskatīja, ka Amerikas Savienotās Valstis kopš jaunā 2022. gada prezidenta dekrēta pieņemšanas ir pastiprinājušas tiesisko regulējumu datu aizsardzības jomā un ka DPRC ir pietiekamas neatkarības garantijas. Proti, tiesnešus var atcelt tikai pamatota iemesla dēļ, un izlūkošanas iestādes nevar ietekmēt viņu darbu. Vispārējā tiesa arī uzskatīja, ka lielapjoma datu vākšana nav pretrunā Savienības tiesībām, jo DPRC nodrošina vēlāku pārbaudi tiesā. Turklāt Eiropas Komisijai joprojām būs pienākums pastāvīgi uzraudzīt atbilstību šim regulējumam, un tā varēs apturēt lēmuma pieņemšanu, ja ASV sistēmas sniegtā aizsardzība samazināsies.

2025. gada 3. septembra spriedums lietā Latombe/Komisija (T‑553/23)

Vispārējā tiesa piesprieda Eiropas Komisijai samaksāt 400 EUR zaudējumu atlīdzību Vācijas pilsonim, kura personas dati tika pārsūtīti uz Amerikas Savienotajām Valstīm pēc tam, kad viņš bija reģistrējies kādam pasākumam Konferences par Eiropas nākotni tīmekļvietnē. Izmantojot EU Login iespēju “pieslēgties ar Facebook”, attiecīgās personas IP adrese tika nosūtīta Meta Platforms, nesniedzot atbilstošu garantiju un nepamatojoties ne uz vienu tolaik piemērojamu lēmumu par aizsardzības līmeņa pietiekamību. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šī pārsūtīšana ir attiecināma uz Komisiju, kura nebija ievērojusi nevienu no Savienības tiesībās paredzētajiem nosacījumiem datu nosūtīšanai uz trešo valsti. Tā atzina, ka ir noticis pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām, pārkāpums un nodarīts morālais kaitējums saistībā ar nenoteiktību attiecībā uz datu apstrādi, un tas izraisa Savienības ārpuslīgumisko atbildību.

2025. gada 8. janvāra spriedums lietā Bindl/Komisija (T‑354/22)

Grieķija tika notiesāta par to, ka nebija izpildījusi 2014. gada spriedumu, ar kuru tai tika uzdots izbeigt izmantot atkritumu poligonu Zakintas nacionālajā jūras parkā, kas ir bruņurupuča Caretta-Caretta aizsargātā dzīvotne. Neraugoties uz informācijas apmaiņu ar Komisiju no 2014. līdz 2023. gadam, atkritumu poligons netika slēgts vai pārveidots atbilstoši Savienības direktīvām par atkritumiem, un tas turpināja saņemt atkritumus līdz 2017. gada beigām. Konstatējusi šo ilglaicīgo pienākumu neizpildi, Tiesa Grieķijai noteica kavējuma naudu 12 500 EUR par katru kavējuma dienu līdz pilnīgai sprieduma izpildei, kā arī 5,5 miljonu EUR naudas sodu, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, apdraudējumu veselībai un videi, kā arī atkārtotos Grieķijas pārkāpumus atkritumu apsaimniekošanā.

2025. gada 9. oktobra spriedums lietā Komisija/Grieķija (Sprieduma par Zakintas atkritumu poligonu izpilde) (C‑368/24)

The New York Times žurnāliste lūdza Eiropas Komisijai atļauju piekļūt īsziņām, ar kurām apmainījušies tās priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena un Pfizer izpilddirektors; žurnāliste uzskatīja, ka šīs īsziņas izmantotas sarunās par Covid‑19 vakcīnu iegādi. Komisija pieteikumu noraidīja, apgalvojot, ka tās rīcībā šādu īsziņu neesot. Vispārējā tiesa tomēr konstatēja, ka sniegtie paskaidrojumi ir neskaidri un mainīgi un Komisija nav skaidri norādījusi nedz to, kur un kā tā meklējusi šos dokumentus, nedz arī – vai īsziņas tika dzēstas vai pazaudētas. Turklāt žurnāliste bija sniegusi ticamus pierādījumus, ka šāda sarakste, visticamāk, bija notikusi. Vispārējā tiesa uzskatīja – Eiropas iestāde nevar vienkārši noliegt, ka tās rīcībā ir dokumenti, nesniegdama nopietnus pierādījumus, it īpaši attiecībā uz tik svarīgiem publiskiem lēmumiem. Tāpēc tā atcēla Komisijas lēmumu, ar kuru tika atteikta piekļuve dokumentiem.

2025. gada 14. maija spriedums lietā Stevi un The New York Times/Komisija (T‑36/23)