Tiesvedības darbība

A | Tiesa 2024. gadā

Tiesā galvenokārt var vērsties ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ja valsts tiesai ir šaubas par Savienības tiesību normas interpretāciju vai tās spēkā esamību, tā aptur tajā izskatāmo tiesvedību un vēršas Tiesā. Saņēmusi Tiesas nolēmumā ietverto skaidrojumu, valsts tiesa var atrisināt tajā izskatāmo strīdu. Lietās, kurās atbilde vajadzīga ļoti īsā termiņā (piemēram, saistībā ar patvērumu, robežkontroli, bērnu nolaupīšanu utt.), ir paredzēta steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.

Tiesā var iesniegt arī tiešās prasības, kuras vērstas uz to, lai panāktu Savienības akta atcelšanu (“atcelšanas prasība”) vai konstatētu, ka dalībvalsts neievēro Savienības tiesības (“prasība sakarā ar pienākumu neizpildi”). Ja dalībvalsts nepilda spriedumu, ar kuru ir konstatēta pienākumu neizpilde, otras prasības, kas tiek saukta par prasību sakarā ar “divkāršu neizpildi”, iznākumā Tiesa tai var piemērot naudas sodu.

Turklāt apelācijas sūdzības var tikt vērstas pret Vispārējās tiesas pasludinātiem nolēmumiem. Tiesa var atcelt šos Vispārējās tiesas nolēmumus.

Visbeidzot, Tiesā var iesniegt lūgumus sniegt atzinumu, lai pārbaudītu nolīguma, ko Savienība paredz noslēgt ar trešo valsti vai starptautisku organizāciju, saderību ar Līgumu noteikumiem (tos iesniedz dalībvalsts vai kāda Eiropas iestāde).

Tiesas darbība un attīstība

Koen Lenaerts

Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājs

Pagājušais gads iezīmējās ar Eiropas Savienības tiesu sistēmas struktūras likumdošanas reformas pieņemšanu un īstenošanu ar Parlamenta un Padomes Regulu 2024/2019, kuras mērķis pēc Tiesas lūguma bija līdzsvarot tiesvedību slodzi starp abām Savienības tiesām, izmantojot Vispārējās tiesas tiesnešu skaita divkāršu palielināšanos, par kuru 2015. gadā tika nolemts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā 2015/2422. Tādējādi Tiesai būtu jāspēj turpināt saprātīgos termiņos pildīt savu Savienības tiesību interpretēšanas uzdevumu, lai gan ir ievērojami pieaudzis tajā iesniegto lietu skaits, kā arī sarežģītu un sensitīvu lietu skaits, kas it īpaši attiecas uz konstitucionāla rakstura jautājumiem vai jautājumiem, kuri saistīti ar pamattiesībām. 2024. gadā tādējādi Tiesā tika ierosinātas vairāk nekā 900 jaunas lietas – skaits, kas tuvinās 2019. gada rekordam, – apstiprinot pēdējos gados novēroto pieauguma tendenci un uzsverot šīs reformas nepieciešamību.

Konkrēti reforma būtībā izpaudās kā daļēja Tiesas prejudiciālā nolēmuma kompetences nodošana Vispārējai tiesai. Šī nodošana, kas ir spēkā kopš 2024. gada 1. oktobra, attiecas uz sešām konkrētām jomām, proti, kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, akcīzes nodokli, Muitas kodeksu, preču tarifu klasifikāciju kombinētajā nomenklatūrā, kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu kavēšanos vai atcelšanu un siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu.

Tomēr Tiesai joprojām ir kompetence izskatīt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas, lai gan ietilpst vienā un/vai otrā no šīm konkrētajām jomām, attiecas arī uz citām jomām vai arī rada patstāvīgus jautājumus par primāro tiesību (tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartas), starptautisko publisko tiesību vai Savienības tiesību vispārējo principu interpretāciju.

Reformas rezultātā Tiesas darba slodzei prejudiciālo nolēmumu jomā vajadzētu būtiski samazināties, kā to apstiprina sākotnējie aprēķini par pagājušā gada pēdējiem trim mēnešiem.

Otrs reformas komponents ir vērsts uz to, lai saglabātu apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumiem procedūru efektivitāti. Lai Tiesai ļautu pievērsties apelācijas sūdzībām, kurās izvirzīti svarīgi tiesību jautājumi, apelācijas sūdzības pieļaujamības noteikšanas mehānisms kopš 2024. gada 1. septembra ietver arī Vispārējās tiesas nolēmumus, kuri attiecas uz lēmumiem, ko pieņēmušas sešas jaunas neatkarīgas apelācijas padomes, kas izveidotas kādā no Savienības struktūrām, birojiem vai aģentūrām, kuras ir pievienojušās četrām apelācijas padomēm, kas sākotnēji tika paredzētās, ieviešot šo mehānismu. Šis mehānisms arī ir attiecināts uz lietām, kas saistītas ar tādu līgumu izpildi, kuros ietverta šķīrējklauzula.

Visbeidzot, reformas mērķis ir palielināt prejudiciālā nolēmuma procedūras pārredzamību un tādējādi padarīt Tiesas vai Vispārējās tiesas pieņemtos nolēmumus saprotamākus. Turpmāk prejudiciālā nolēmuma lietās iesniegtie rakstveida apsvērumi tiks publicēti iestādes tīmekļvietnē saprātīgā termiņā pēc lietas pabeigšanas, ja vien apsvērumu autors tam neiebilst.

Papildus Eiropas Savienības Tiesas statūtu grozījumiem reformas īstenošanas rezultātā tika grozīts Tiesas Reglaments un Vispārējās tiesas Reglaments, tostarp, lai precizētu “vienas pieturas aģentūras” ietvaros iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu sākotnējās izskatīšanas kārtību un procedūru, kas piemērojama lūgumiem, kurus Tiesa nodevusi Vispārējai tiesai. Tiesas Reglamentā ietverti arī citi jauninājumi ar mērķi ņemt vērā no veselības krīzes gūtās mācības un tehnoloģiju attīstību, tostarp attiecībā uz lietas dalībnieku vai to pārstāvju iespēju uzstāties tiesā ar videokonferences starpniecību, ievērojot precīzus juridiskus un tehniskus nosacījumus, personas datu aizsardzību lietu izskatīšanā, procesuālo dokumentu iesniegšanas un izsniegšanas kārtību, izmantojot lietojumprogrammu e-Curia, kā arī atsevišķu tiesas sēžu pārraidīšanu internetā.

Ieteikumi valsts tiesām par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierosināšanu, kā arī Praktiskie norādījumi lietas dalībniekiem tika attiecīgi pielāgoti.

Tiesas sastāva ziņā 2024. gada jūnijā iestādi satricināja M. Ilešiča [M. Ilešič] (Slovēnija), kurš bija Tiesas tiesnesis kopš 2004. gada, aiziešana mūžībā.

2024. gada janvārī Tiesu atstāja tiesnesis M. Safjans [M. Safjan] (Polija), un oktobrī tā piedzīvoja ļoti nozīmīgu sastāva daļēju nomaiņu, beidzoties astoņu locekļu, proti, Tiesas priekšsēdētāja vietnieka L. Beja Larsena [L. Bay Larsen] (Dānija), tieneša Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (Francija), tiesneses S. Prehalas [S. Prechal] (Nīderlande), tiesneša P. Dž. Švīreba [P. G. Xuereb] (Malta), tiesneses L. S. Rosi [L. S. Rossi] (Itālija), tiesneša N. Vāla [N. Wahl] (Zviedrija) un ģenerāladvokātu P. Pikamēes [P. Pikamäe] (Igaunija) un E. Kolinsa [A. Collins] (Īrija) pilnvarām, turklāt amatā stājās deviņi jauni locekļi, proti, tiesnesis B. Smulderss [B. Smulders] (Nīderlande), ģenerāladvokāts D. Špīlmans [D. Spielmann] (Luksemburga), tiesneši M. Kondinanci [M. Condinanzi] (Itālija) un F. Šalīns [F. Schalin] (Zviedrija), ģenerāladvokāts A. Bjondi [A. Biondi] (Itālija), tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] (Francija) un N. Fengers [N. Fenger] (Dānija), tiesnese R. Frendo [R. Frendo] (Malta) un ģenerāladvokāts R. Norkus [R. Norkus] (Lietuva).

Pagājušā gada statistika liecina par ļoti lielu Tiesā ierosināto lietu skaitu (920 lietas, kas ir gandrīz par simt lietām vairāk nekā katrā no iepriekšējiem trim gadiem) un Tiesas pabeigto lietu skaitu (863 lietas, kas ir par 80 lietām vairāk nekā iepriekšējā gadā); šis pēdējais minētais skaitlis lielā mērā ir izskaidrojams ar ierobežojumiem, kas saistīti ar daļēju Tiesas sastāva atjaunošanos. Tādējādi izskatāmo lietu skaits 2024. gada 31. decembrī bija 1206. Vidējais tiesvedības ilgums, ņemot vērā visus lietu veidus kopā, 2024. gadā bija 17,7 mēneši.

920

ierosinātas lietas

573

prejudiciālā nolēmuma tiesvedības, no tām

steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības

Dalībvalstis, kuras iesniegušas lielāko skaitu lūgumu

Itālija

Vācija

Polija

Austrija

Bulgārija

tiešās prasības, no tām

prasības sakarā ar pienākumu neizpildi un

prasības sakarā ar “divkāršu neizpildi”

277

apelācijas sūdzības par Vispārējās tiesas nolēmumiem

juridiskās palīdzības lūgumi

lūgums sniegt atzinumu

Lietas dalībnieks, kas nespēj segt tiesāšanās izmaksas, var lūgt piešķirt juridisko palīdzību.

863

izskatītas lietas

580

prejudiciālā nolēmuma tiesvedības, no tām

steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības

tiešās prasības, no tām konstatēti

pienākumu neizpildes gadījumi

dalībvalstīs

spriedums par “dubulto neizpildi”

213

apelācijas sūdzības par Vispārējās tiesas nolēmumiem, tai skaitā

gadījumos Vispārējās tiesas nolēmums tika atcelts

Vidējais tiesvedības ilgums:

17,7 mēneši

Vidējais steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ilgums:

3,3 mēneši

1206

izskatāmas lietas 2024. gada 31. decembrī

Galvenās tēmas

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa

141

Valsts atbalsts un konkurence

137

Ekonomikas un monetārā politika

103

Tiesību aktu tuvināšana

Vide

Nodokļi

Kopējā ārpolitika un drošības politika

Sociālā politika

Intelektuālais īpašums

Skatīt detalizētu Tiesas statistiku

Tiesas locekļi

Tiesas sastāvā ir 27 tiesneši un 11 ģenerāladvokāti.

Tiesnešus un ģenerāladvokātus amatā ieceļ dalībvalstu valdības, savstarpēji vienojoties, pēc apspriešanās ar komiteju, kurai ir jāsniedz atzinums par attiecīgajam amatam izvirzīto kandidātu piemērotību. Tiesnešus ieceļ amatā uz sešiem gadiem, un viņu pilnvaru termiņu var atjaunot.

Viņus izraugās no tādu personu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma un kuras atbilst prasībām, kādas attiecīgās dalībvalstis izvirzījušas augstākajiem tiesnešu amatiem, vai kuru kompetence ir vispāratzīta.

Tiesneši, veicot savus pienākumus, rīkojas pilnīgi objektīvi un neatkarīgi.

Tiesas tiesneši no sava vidus ieceļ priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku. Tiesneši un ģenerāladvokāti ieceļ amatā sekretāru uz sešu gadu termiņu.

R. Frendo

tiesnese

R. Norkus

ģenerāladvokāts

A. Calot Escobar

Tiesas sekretārs

Protokolārā kārtība kopš 2024. gada 9. oktobra

B | Vispārējā tiesa 2024. gadā

Vispārējā tiesā pirmajā instancē galvenokārt var vērsties ar tiešajām prasībām, ko ceļ fiziskas vai juridiskas personas (privātpersonas, uzņēmumi, apvienības utt.), ja tās ir skartas tieši un individuāli, un dalībvalstis par Eiropas Savienības iestāžu un struktūru tiesību aktiem, kā arī ar tiešajām prasībām par tāda kaitējuma atlīdzinājumu, kuru nodarījušas iestādes vai to darbinieki.

Vispārējās tiesas nolēmumus var pārsūdzēt Tiesā tikai par tiesību jautājumiem. Lietās, kurās jau veikta dubulta pārbaude (neatkarīgā apelācijas padomē un pēc tam Vispārējā tiesā), Tiesa pieņem apelācijas sūdzību tikai tad, ja šī sūdzība izvirza Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai svarīgu jautājumu.

Kopš 2024. gada 1. oktobra Vispārējai tiesai ir arī kompetence izskatīt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko nodevusi Tiesa, kuri attiecas tikai uz vienu vai vairākām šādām konkrētām jomām: kopējā pievienotās vērtības nodokļa sistēma; akcīzes nodoklis; Muitas kodekss; preču tarifu klasifikācija kombinētajā nomenklatūrā; kompensācija un atbalsts pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu ilgu kavēšanos vai atcelšanu; siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma.

Liela daļa šo strīdu ir ekonomiska rakstura: intelektuālais īpašums (Eiropas Savienības preču zīmes un dizainparaugi), konkurence, valsts atbalsts un banku un finanšu uzraudzība. Vispārējās tiesas kompetencē ir arī izskatīt strīdus civildienesta jomā starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem.

Vispārējās tiesas darbība un attīstība

Marc van der Woude

Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētājs

Vispārējai tiesai 2024. gads ir bijis īpaši nozīmīgs, jo tas iezīmējās ar Regulas 2024/2019, kas reformēja Eiropas Savienības tiesu iestāžu uzbūvi, stāšanos spēkā. Tiesas kompetences prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā daļēja nodošana Vispārējai tiesai tādējādi stājās spēkā 2024. gada 1. oktobrī.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem Vispārējās tiesas kompetencē tagad ir izskatīt un izlemt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas attiecas tikai uz vienu vai vairākām no šādām sešām konkrētām jomām: kopējo PVN sistēmu, akcīzes nodokļiem, Muitas kodeksu, preču tarifa klasifikāciju kombinētajā nomenklatūrā, kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu vai transporta pakalpojumu kavēšanu vai atcelšanu, kā arī siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (jaunais 50.b pants). Laikā no 2024. gada 1. oktobra līdz 31. decembrim lēmums par nodošanu ir pieņemts par 19 lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.

Iekšēji Vispārējai tiesai bija jāreorganizē tās struktūra, ieceļot desmit tiesnešus palātā, kura ir atbildīga par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšanu, kā arī šīs palātas priekšsēdētāju, proti, Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieku S. Papasavu. Lai nodrošinātu optimālu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšanu, Vispārējā tiesa ir arī norīkojusi trīs tiesnešus pildīt ģenerāladvokāta funkcijas. Turklāt tās Reglamentā tagad ir paredzēta iespēja, it īpaši dažās prejudiciālu nolēmumu lietās, lemt viduspalātā, kuras sastāvā ir deviņi tiesneši.

Tāpat arī kopš 2024. gada 1. septembra ir paredzēts apelācijas sūdzības pieļaujamības noteikšanas mehānisms attiecībā uz Vispārējās tiesas nolēmumiem par lēmumu, kuru pieņēmusi neatkarīga apelācijas padome, kas izveidota kādā no Savienības struktūrām, birojiem vai aģentūrām (jauns Tiesas statūtu 58.a pants, kas arī ir iekļauts ar Regulu 2024/2019). Šis reformas komponents arī palielina Vispārējās tiesas atbildību par tiesību saskaņotības un vienveidības nodrošināšanu konkrētajās tiesību jomās.

Šī reforma sakrita ar piecu Vispārējās tiesas locekļu, kuri tika iecelti par tiesnešiem Tiesā, došanos prom 2024. gada 7. oktobrī. Tādējādi Vispārējo tiesu atstāja tiesnesis S. Žervazonī [S. Gervasoni], palātu priekšsēdētāji D. Špīlmans [D. Spielmann] un F. Šalīns [F. Schalin], tiesnese R. Frendo [R. Frendo] un tiesnesis R. Norkus [R. Norkus]. Vispārējā tiesa viņiem izsaka pateicību par ilggadējo un nozīmīgo ieguldījumu tās judikatūrā. Tajā pašā dienā tiesneši E. Kasaņabērs [H. Cassagnabère] un R. Meijers [R. Meyer] deva zvērestu kā jaunie Vispārējās tiesas locekļi.

Šī apjomīgā reorganizācija un tiesas locekļu aiziešana tomēr nepalēnināja tiesvedību Vispārējā tiesā, jo 2024. gadā tā spēja pabeigt 922 lietas. Tā kā šī paša gada laikā tika ierosinātas tikai 786 lietas, izskatāmo lietu skaits tādējādi samazinājās. Vidējais tiesvedības ilgums – 18,5 mēneši – liecina par efektīvu lietu vadību, ar piebildi, ka Vispārējā tiesa spēj reaģēt vēl ātrāk, ja to prasa lietas specifika. Tādējādi tā spēja pasludināt savu pirmo spriedumu digitālo tirgu jomā 8,2 mēnešu laikā (spriedums T‑1077/23 Bytedance/Komisija).

2024. gadā 20,2 % no pabeigtajām lietām tika pabeigtas paplašinātos sastāvos. Turklāt Vispārējā tiesa turpina pieeju, atbilstoši kurai lietas, kas ir īpaši svarīgas tostarp tiesiskumam, tiek izskatītas virspalātā 15 tiesnešu sastāvā (skat. nodaļu “Atskats uz gada nozīmīgākajiem spriedumiem”). Šajā formālajā sastāvā Vispārējā tiesa ir izspriedusi lietas Ordre néerlandais des avocats du barreau de Bruxelles u.c./Padome, Medel u.c./Padome un Fridman u.c./Padome, kā arī Timchenko un Timchenko/Padome.

Ar savu jauno kompetenci prejudiciālu nolēmumu jomā, kā arī ar jaunajiem pienākumiem, kas izriet no apelācijas sūdzības pieļaujamības noteikšanas mehānisma paplašināšanas, Vispārējās tiesas rīcībā ir visi nepieciešamie instrumenti, lai efektīvi un proaktīvi izskatītu tajā iesniegtās lietas, vienlaikus gatavojoties nākamajam trīsgadu laikposmam, kas sāksies 2025. gada oktobrī.

786

ierosinātas lietas

667

tiešās prasības, no tām:

par intelektuālo un rūpniecisko īpašumu

268

ES civildienesta jomā

par valsts atbalstu un konkurenci

prasības, ko cēlušas dalībvalstis

juridiskās palīdzības lūgumi

lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu

Lietas dalībnieks, kas nespēj segt tiesāšanās izmaksas, var lūgt piešķirt juridisko palīdzību.

Judikatūras jauninājumi

Savvas Papasavvas

Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks

2024. gads iezīmē virspalātas – Vispārējās tiesas formālākā sastāva –, kura līdz šim sanāca tikai reti un epizodiski, atgriešanos priekšplānā. Virspalāta, kuras sastāvā ir piecpadsmit tiesneši, izskata svarīgākās lietas, kā arī lietas, kas saistītas ar juridiskiem sarežģījumiem vai īpašiem apstākļiem (Vispārējās tiesas Reglamenta 28. panta pirmā daļa). Tādējādi pagājušajā gadā šī palāta pasludināja sešus nolēmumus, kas apvieno vairākas lietas, pirmkārt, saistībā ar Krievijas īstenoto agresiju pret Ukrainu un, otrkārt, saistībā ar atveseļošanas un noturības mehānisma īstenošanu NextGenerationEU atveseļošanas plāna kontekstā.

Vispirms, Vispārējā tiesa 2024. gada 11. septembra spriedumos Fridman u.c./Padome un Timchenko un Timchenko/Padome (T‑635/22 un T‑644/22) apstiprināja Padomes kompetenci personām, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, noteikt pienākumus ziņot par līdzekļiem un sadarboties ar kompetentajām valsts iestādēm, no vienas puses, un pielīdzināt šo pienākumu neizpildi līdzekļu iesaldēšanas pasākumu apiešanai, no otras puses.

Turpinot, 2024. gada 2. oktobra spriedumos Ordre néerlandais des avocats du barreau de Bruxelles u.c./Padome, Ordre des avocats à la cour de Paris un Couturier/Padome un ACE/Padome (T‑797/22, T‑798/22 un T‑828/22) Vispārējā tiesa apstiprināja, ka ir likumīgs aizliegums tieši vai netieši sniegt juridisko konsultāciju pakalpojumus Krievijas valdībai un Krievijā iedibinātām juridiskām personām, vienībām vai struktūrām (Padomes Regula (ES) Nr. 833/2014 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā). Lietās tika izskatīts jautājums par to, vai pastāv pamattiesības uz advokāta palīdzību, it īpaši situācijās, kurām nav nekādas saiknes ar tiesvedību. Vispārējā tiesa prasības noraidīja, bet īpaši precizēja tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants) un tiesību uz profesionālo noslēpumu (7. pants) tvērumu.

Visbeidzot, Vispārējā tiesa 2024. gada 4. jūnija rīkojumā Medel u.c./Padome (no T‑530/22 līdz T‑533/22) noraidīja prasības atcelt īstenošanas lēmumu, ar kuru Padome apstiprināja Polijas atveseļošanas un noturības plāna novērtējumu un precizēja starpposma rādītājus un mērķrādītājus, kas šai dalībvalstij ir jāsasniedz, lai varētu tai darīt pieejamas apstrīdētajā lēmumā piešķirtās finanšu iemaksas. Virspalāta uzskatīja, ka prasītājas – četras starptautiskā līmenī tiesnešus pārstāvošas apvienības, kuru biedri parasti ir valstu profesionālās apvienības, tajā skaitā Polijas tiesnešu apvienības, – nevarēja atsaukties uz locus standi.

Šis virspalātai dotais jaunais impulss noteikti turpināsies arī 2025. gadā, jo šobrīd šajā palātā tiek izskatītas citas lietas. Iespējams, ka to papildinās lietu nodošana viduspalātai, kas izveidota ar Regulu (ES, Euratom) 2024/2019, lai papildinātu Vispārējai tiesai pieejamo formālo sastāvu arsenālu.

922

izskatītas lietas

832

tiešās prasības, no tām:

par intelektuālo un rūpniecisko īpašumu

276

par valsts atbalstu un konkurenci

ES civildienesta jomā

lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

Vidējais tiesvedības ilgums

18,5 mēneši

Nolēmumu, par kuriem tika iesniegta apelācijas sūdzība Tiesā, īpatsvars

35 %

1705

izskatāmas lietas (2024. gada 31. decembrī)

Galvenās tēmas

Institucionālās tiesības

552

Intelektuālais un rūpnieciskais īpašums

322

Ekonomikas un monetārā politika

167

Valsts atbalsts un konkurence

153

ES civildienests

112

Ierobežojoši pasākumi

Piekļuve dokumentiem

Lauksaimniecība

Publiskais iepirkums

Sabiedrības veselība

Skatīt detalizētu Vispārējās tiesas statistiku

Vispārējās tiesas locekļi

Vispārējās tiesas sastāvā ir pa diviem tiesnešiem no katras dalībvalsts.

Tiesnešus izraugās no tādu personu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma un kurām ir nepieciešamā kompetence augstu tiesnešu amatu pildīšanai. Tiesnešus amatā ieceļ dalībvalstu valdības, savstarpēji vienojoties, pēc apspriešanās ar komiteju, kurai ir jāsniedz atzinums par kandidātu piemērotību. Tiesnešus ieceļ amatā uz sešiem gadiem, un viņu pilnvaru termiņu var atjaunot. Tiesneši no sava vidus uz trijiem gadiem ievēl priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku. Viņi ieceļ amatā sekretāru uz sešu gadu termiņu.

Tiesneši, veicot savus pienākumus, rīkojas pilnīgi objektīvi un neatkarīgi.

V. Di Bucci

Vispārējās tiesas sekretārs

Protokolārā kārtība kopš 2024. gada 9. oktobra

C | Judikatūra 2024. gadā

Fokuss

Mobilitātes pakotne 2020: godīga konkurence un darba apstākļu uzlabošana drošākai, ilgtspējīgākai un taisnīgākai ceļu nozarei

Spriedums Lietuva u.c./Parlaments un Padome, 2024. gada 4. oktobris (no C‑541/20 līdz C‑555/20)

2020. gada Mobilitātes pakotne

2020. gadā Eiropas Savienība pieņēma reformu kopumu autotransporta nozarē, lai sasniegtu divus galvenos mērķus:

1. Uzlabot transportlīdzekļu vadītāju darba apstākļus:

– aizliedzot pavadīt iknedēļas atpūtas laikposmus transportlīdzekļos;

– garantējot regulāru atgriešanos dzīvesvietā vai darbības centrā (reizi trīs vai četrās nedēļās), lai tajā izmantotu savu atpūtas laikposmu;

– pārceļot uz agrāku laiku datumu, kad stājas spēkā pienākums uzstādīt otrās paaudzes viedos tahogrāfus.

2. Izveidot godīgu konkurenci:

– pieprasot transportlīdzekļiem atgriezties darbības centrā dalībvalstī, kurā attiecīgais transporta uzņēmums veic uzņēmējdarbību, ik pēc astoņām nedēļām;

– ieviešot četru dienu nogaidīšanas periodu pēc kabotāžas cikla brauciena uzņēmējā dalībvalstī (kad pārvadātājiem, kas nav dalībvalsts rezidenti, nav atļauts veikt kabotāžas pārvadājumus ar to pašu transportlīdzekli šajā dalībvalstī);

– klasificējot noteiktos īpašos gadījumos transportlīdzekļu vadītājus kā “norīkotus darba ņēmējus”, lai viņi varētu izmantot uzņēmējā dalībvalstī spēkā esošos darba un atalgojuma nosacījumus.

Kabotāža ir pārvadājums, ko dalībvalstī nodrošina pārvadātājs, kas tajā neveic uzņēmējdarbību. Tā ir pieļaujama, ja vien to neveic tā, ka rodas pastāvīga darbība šajā dalībvalstī.

Otrās paaudzes viedais tahogrāfs ir elektroniska ierīce, kas reģistrē transportlīdzekļa vadītāju braukšanas laiku, pārtraukumus un atpūtas laikposmus. Tas palīdz nodrošināt ceļu satiksmes drošību, transportlīdzekļu vadītāju darba apstākļu ievērošanu un krāpšanas novēršanu.

Mobilitātes pakotni veido trīs likumdošanas akti, kas attiecas uz autotransporta tiesisko regulējumu. Šī vērienīgā reforma izraisīja asas debates, kas noveda pie virknes tiesvedību. Tādējādi septiņas dalībvalstis – Lietuva, Bulgārija, Rumānija, Kipra, Ungārija, Malta un Polija – cēla Tiesā piecpadsmit prasības par atsevišķu Mobilitātes pakotnes normu atcelšanu.

Tiesas spriedums lielākoties apstiprināja tās pamatotību.

Atzīstot, ka transportlīdzekļu vadītāju darba apstākļu uzlabošana var palielināt transporta uzņēmumu izmaksas, Tiesa uzsvēra, ka šie noteikumi, kas ir piemērojami bez izšķirības visā Savienībā, nediskriminē transporta uzņēmumus, kas iedibināti dalībvalstīs, kuras atrodas “Savienības perifērijā”. Šo noteikumu iespējami lielāka ietekme uz atsevišķiem uzņēmumiem ir atkarīga no to saimnieciskās darbības izvēles sniegt savus pakalpojumus saņēmējiem, kuri atrodas dalībvalstīs, kas atrodas tālu no to uzņēmējdarbības veikšanas vietas.

Attiecībā uz kvalificēšanu par “norīkotu darba ņēmēju” (kas transportlīdzekļa vadītājiem ļauj izmantot minimālos darba un atalgojuma nosacījumus uzņēmējā dalībvalstī, nevis, iespējams, mazāk labvēlīgus nosacījumus tajā valstī, kurā pārvadātājs veic uzņēmējdarbību), tas ir pasākums ar mērķi nodrošināt taisnīgus darba apstākļus un apkarot negodīgas konkurences praksi. Lai gan šis pavērsiens ir izdevīgs darbiniekiem, tas izraisīja debates starp dalībvalstīm, jo dažas no tām, īpaši tās, kurās ir zemas algu izmaksas, bažījās par izmaksu pieaugumu saviem uzņēmumiem un jauno noteikumu administratīvo sarežģītību. Tiesa atstāja spēkā šo Savienības likumdevēja veikto pasākumu ar mērķi panākt taisnīgu līdzsvaru starp dažādām skartajām interesēm.

Attiecībā uz pienākumu ievērot četru dienu nogaidīšanas periodu pēc kabotāžas cikla uzņēmējā dalībvalstī Tiesa uzsvēra, ka tas ir paredzēts, lai aizsargātu vietējos uzņēmumus un novērstu negodīgu konkurenci, nepieļaujot, ka atkārtoti kabotāžas pārvadājumi novestu pie de facto pastāvīgas darbības uzņēmējā dalībvalstī. Dažas dalībvalstis apstrīdēja šo pienākumu, jo tas ierobežotu uzņēmumu elastību, tiem liekot pielāgot savus maršrutus nolūkā izvairīties no neaktivitātes periodiem, kas rada ienākumu zaudējumus. Tiesa noraidīja šos argumentus, uzsverot, ka ar pasākumu vienīgi tika aizliegts veikt kabotāžas pārvadājumus tajā pašā uzņēmējā dalībvalstī minētajā laikposmā, kas neliedz veikt citus starptautiskos vai kabotāžas pārvadājumus citās dalībvalstīs.

Tomēr Tiesa atcēla pienākumu transportlīdzekļiem reizi astoņās nedēļās atgriezties transporta uzņēmuma darbības centrā. Tā nosprieda, ka Parlaments un Padome nebija pierādījuši, ka to rīcībā ir pietiekami pierādījumi, lai novērtētu šā pasākuma samērīgumu un tā sociālās, vides un ekonomiskās sekas.

Fokuss

Bioloģiskā ražošana un bioloģisko produktu marķēšana

Spriedums Herbaria Kräuterparadies II (C‑240/23)

Vācijas uzņēmums Herbaria ražo dzērienu “Blutquick”, kas tiek tirgots kā uztura bagātinātājs. Šī dzēriena sastāvā ir bioloģiski ražotas sastāvdaļas, kā arī pievienoti vitamīni, kas nav augu izcelsmes, un dzelzs glikonāts. Uz tā iepakojuma ir Savienības bioloģiskās ražošanas logotips un norāde uz “kontrolētu bioloģisko lauksaimniecību”.

2012. gada janvārī Vācijas iestādes aizliedza Herbaria atsaukties uz aizsargātu bioloģisko ražošanu, jo Savienības tiesību aktos vitamīnus un minerālvielas pārstrādes produktiem ar norādi “bioloģisks” ir atļauts pievienot tikai tad, ja to izmantošana ir prasīta tiesību aktos.

Tiesa, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pirmajā lietā (lieta C‑137/13), bija nospriedusi, ka šo vielu izmantošana tiesību aktos ir prasīta tikai tad, ja Savienības tiesību noteikumā vai ar to saderīgā valsts tiesību noteikumā tieši ir prasīts pārtikas produktam tās pievienot, lai to varētu tirgot. Tā kā vitamīnu un dzelzs glikonāta, kas pievienots “Blutquick”, gadījums neatbilst šai prasībai, Herbaria prasība tika noraidīta Vācijas tiesā, kas vērsās Tiesā.

Pēc tam lieta tika iesniegta Vācijas Federālajā administratīvajā tiesā, kurā Herbaria vairs neapstrīdēja aizliegumu izvietot Eiropas Savienības bioloģiskās ražošanas logotipu, bet apgalvoja, ka nav vienlīdzīgas attieksmes pret tās produktu un līdzīgu produktu, kas importēts no Amerikas Savienotajām Valstīm.

Proti, Amerikas Savienotās Valstis saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem ir atzītas par trešo valsti, kuras ražošanas un kontroles noteikumi ir līdzvērtīgi Eiropas Savienības noteikumiem. Pēc Herbaria domām, tas ļautu Savienībā tirgot produktus no Amerikas Savienotajām Valstīm, kas atbilst to ražošanas noteikumiem, kā bioloģiskus produktus. Šāda situācija radītu nevienlīdzīgu attieksmi, jo konkurējošie amerikāņu produkti varētu būt marķēti ar Savienības bioloģiskās ražošanas logotipu, neievērojot tajā piemērojamos bioloģiskās ražošanas noteikumus.

Vācijas Federālā administratīvā tiesa vērsās pie Tiesas ar šo jautājumu.

Tiesa spriedumā atzina, ka Savienības bioloģiskās lauksaimniecības logotipu var izmantot tikai tiem produktiem, kas atbilst visām Regulas par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu prasībām. Šo logotipu tātad nevar izmantot produktiem, kas ražoti trešā valstī saskaņā ar noteikumiem, kuri ir tikai līdzvērtīgi Savienības tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem. Šis aizliegums attiecas arī uz norāžu uz šādu ražošanu izmantošanu.

Tiesa uzsver, ka atļauja izmantot šo logotipu un norādes gan attiecībā uz produktiem, kas ražoti Savienībā vai trešās valstīs un atbilst Eiropas bioloģiskās ražošanas standartiem, gan attiecībā uz produktiem, kas ražoti trešās valstīs saskaņā ar standartiem, kuri ir tikai līdzvērtīgi šiem standartiem, kaitētu godīgai konkurencei iekšējā tirgū. Tas varētu arī maldināt patērētājus, lai gan logotipa jēga ir skaidri un nepārprotami informēt patērētājus, ka produkts pilnībā atbilst regulā noteiktajām prasībām.

Tiesa turpretī nospriež, ka trešās valsts bioloģiskās ražošanas logotipu var izmantot šajā valstī ražotiem produktiem, pat ja tajā ir ietverti termini, kas attiecas uz bioloģisko ražošanu.

Eiropas Savienības bioloģiskās ražošanas logotips

Eiropas Savienības bioloģiskās ražošanas logotips sniedz saskaņotu vizuālo identitāti Savienībā ražotiem bioloģiskiem produktiem. Tas ļauj patērētājiem vieglāk atpazīt bioloģiskos produktus un palīdz lauksaimniekiem tos tirgot visās dalībvalstīs.

Bioloģiskās ražošanas logotips ir paredzēts tikai tiem produktiem, kurus kā bioloģiskus ir sertificējusi apstiprināta iestāde, garantējot atbilstību stingriem ražošanas, pārstrādes, transportēšanas un uzglabāšanas standartiem. Produkts var būt marķēts ar bioloģiskās ražošanas logotipu tikai tad, ja tas satur vismaz 95 % bioloģisko sastāvdaļu, un tikai tad, ja atlikušie 5 % atbilst stingriem nosacījumiem. Viena un tā pati sastāvdaļa nevar būt gan bioloģiskā, gan nebioloģiskā formā.

Regula 2018/848

Regulas 2018/848 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu mērķis ir nodrošināt godīgu konkurenci, pareizu iekšējā tirgus darbību šajā nozarē un patērētāju uzticību produktiem, kas marķēti kā bioloģiski ražoti.

Tajā izklāstīti vispārīgi un sīki izstrādāti ražošanas noteikumi. Attiecībā uz marķēšanu tā prasa ievērot noteikumus par patērētāju informēšanu, jo īpaši, lai izvairītos no jebkādas neskaidrības vai maldināšanas. Tajā ir arī paredzēti īpaši noteikumi par bioloģisko un pārejas produktu marķēšanu, lai aizsargātu gan uzņēmēju, kuri vēlas, lai viņu produkti būtu pareizi identificēti un gūtu labumu no godīgas konkurences, gan patērētāju intereses.

Citi Tiesas spriedumi par bioloģiskiem produktiem

2017. gada 12. oktobra spriedums Kamin und Grill Shop (C‑289/16)

Saskaņā ar Regulu 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu uzņēmējam, kas tirgo bioloģiskos produktus, ir pienākums pakļaut savu uzņēmējdarbību kontroles sistēmai. Uzņēmēji, kas produktus pārdod tālāk tieši galapatērētājam vai lietotājam, var tikt atbrīvoti no šī pienākuma ar zināmiem nosacījumiem. Tiesa nosprieda, ka ir nepieciešams, lai pārdošana notiek, klātesot gan uzņēmējam vai tā pārdevējam, gan galapatērētājam. Līdz ar to uzņēmēji, kas šos produktus tirgo tiešsaistē, nevar izmantot šo atbrīvojumu.

2019. gada 26. februāra spriedums Œuvre d'assistance aux bêtes d'abattoirs (C‑497/17)

Regula 834/2007 neļauj izmantot Savienības bioloģiskās ražošanas logotipu uz produktiem, kas iegūti no dzīvniekiem, kuri nokauti rituālā kaušanā bez iepriekšējas apdullināšanas atbilstoši Regulā 1099/2009 par dzīvnieku aizsardzību nonāvēšanas laikā paredzētajiem nosacījumiem.

2021. gada 29. aprīļa spriedums Natumi (C‑815/19)

Regula Nr. 889/2008, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Regulu 834/2007, neļauj izmantot pulveri, kas iegūts no aļģes lithothamnium calcareum attīrītām, samaltām un žāvētām nogulām, kā lauksaimnieciskas izcelsmes nebioloģisku sastāvdaļu bioloģisko pārtikas produktu (jo īpaši bioloģisko rīsu un sojas dzērienu) pārstrādē, lai tos bagātinātu ar kalciju.

Fokuss

Publiska piekļuve Covid-19 vakcīnu pirkuma līgumiem

Spriedumi Auken u.c./Komisija un Courtois u.c./Komisija(T‑689/21 un T‑761/21)

2020. gada jūnijā Eiropas Savienība uzsāka īstenot savu stratēģiju Covid-19 vakcīnu iegādes jomā. Šajā ietvarā Komisija parakstīja līgumu ar 27 dalībvalstīm, kurā tā tika pilnvarota to vārdā slēgt pirkuma priekšlīgumus ar ražotājiem.

Tā kā agrīna vakcinācijas izmantošana ir sabiedrības veselības interesēs, farmācijas uzņēmumiem tika saīsināts vakcīnu izstrādes termiņš. Lai kompensētu šiem uzņēmumiem radītos riskus, Komisija un dalībvalstis savā vakcinācijas stratēģijā iekļāva principu, ka risks tiek dalīts starp ražotāju un dalībvalstīm, tādējādi samazinot ražotāja atbildību nevēlamas reakcijas uz tā produktu gadījumā.

Publiskotās līgumu versijas bija rediģētas, nesniedzot informāciju par finanšu riskiem, ziedojumiem vai tālākpārdošanu, kā arī deklarācijām par interešu konflikta neesamību.

2021. gadā iedzīvotāji un Eiropas Parlamenta deputāti apstrīdēja Eiropas Komisijas daļēju atteikumu sniegt pilnīgu piekļuvi dažiem dokumentiem, kas saistīti ar 2020. gada vakcīnu pirkuma līgumiem. Pieteikumi par piekļuvi attiecās uz farmācijas uzņēmumiem paredzētām kompensācijas klauzulām. Saskaņā ar šīm klauzulām laboratorijām bija jāatlīdzina cietušajiem zaudējumi, ja bija pieļauts trūkums saistībā ar tīšu pārkāpumu vai nopietnu neizpildi ražošanas laikā, savukārt citos gadījumos šī atbildība bija noteikta dalībvalstīm.

Iedzīvotāji un deputāti arī prasīja piekļuvi vakcīnu iegādes sarunu grupas locekļu deklarācijām par interešu konflikta neesamību. Viņi vēlējās nodot atklātībai veidu, kā notika sarunas, it īpaši par 2021. gada maija gigalīgumu par 1,8 miljardu papildu vakcīnas devu pirkumu 35 miljardu EUR apmērā.

Komisija bija piešķīrusi tikai daļēju piekļuvi šiem dokumentiem un bija publicējusi rediģētas versijas, atsaucoties uz darījumu konfidencialitāti un privātās dzīves aizsardzību.

Izskatot divas prasības par Komisijas lēmumiem, Vispārējā tiesa tos daļēji atcēla.

Attiecībā uz lūgumu par plašāku piekļuvi kompensācijas klauzulām Vispārējā tiesa atgādināja, ka iemesls to iekļaušanai līgumos – proti, kompensēt riskus, kas radušies farmācijas uzņēmumiem saistībā ar saīsinātu vakcīnu izstrādes termiņu – bija dalībvalstu apstiprināts un vispārpieejams. Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija nav pierādījusi, kā plašāka piekļuve šīm klauzulām, dažām līgumos ietvertajām definīcijām (piemēram, “tīšs pārkāpums” un “visas saprātīgi iespējamās pūles”), kā arī noteikumiem par vakcīnu ziedošanu un tālākpārdošanu konkrēti kaitētu attiecīgo farmācijas uzņēmumu komerciālajām interesēm.

Attiecībā uz prasību atklāt – deklarācijās par interešu konflikta neesamību – sarunu grupas locekļu identitāti Vispārējā tiesa apstiprināja, ka tā bija vērsta uz sabiedrības interešu mērķi. Tikai atklājot šo identitāti, var pārbaudīt, vai sarunu grupas locekļi neatrodas interešu konfliktā. Šāda līguma sarunu procesa pārredzamība stiprina Savienības pilsoņu uzticību Komisijas vakcīnu stratēģijai un palīdz cīnīties pret nepatiesas informācijas izplatīšanu. Vispārējā tiesa tātad nosprieda, ka Komisija nav pareizi izsvērusi iesaistītās intereses, kas attiecas uz interešu konflikta neesamību un privātās dzīves aizskāruma risku.

Sabiedrības piekļuve dokumentiem: būtisks pārskatāmības elements

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1049/2001 mērķis ir nodrošināt sabiedrībai pēc iespējas plašākas tiesības piekļūt Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem. Tās mērķis ir stiprināt iestāžu pārskatāmību, leģitimitāti un atbildību.

Tomēr šīs tiesības nav absolūtas. Ir paredzēti izņēmumi, lai aizsargātu noteiktas sabiedrības vai privātās intereses, piemēram, sabiedrības drošību, iekšējo apspriežu un juridisko atzinumu konfidencialitāti, finanšu, ekonomiskās vai komerciālās intereses vai arī personas datu aizsardzību.

Iestādēm jāpanāk līdzsvars starp pārskatāmību un šo interešu aizsardzību, katrā gadījumā izvērtējot, vai informācijas izpaušana varētu tām kaitēt. Informācijas izpaušanu galu galā var prasīt, ja ir pierādītas sevišķi svarīgas sabiedrības intereses.

Ja piekļuve tiek atteikta, pieteikuma iesniedzējs var prasīt pārskatīšanu attiecīgajā iestādē un pēc tam – ja piekļuve atkal tiek atteikta – vērsties pie Eiropas Ombuda vai celt prasību Eiropas Savienības Vispārējā tiesā.

Daži Vispārējās tiesas un Tiesas noteiktie principi

Spriedumā De Capitani/Parlaments (T‑540/15) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka piekļuvi noteiktiem dokumentiem, kas saistīti ar likumdošanas procesu, Savienības iestādes var atteikt tikai pienācīgi pamatotos gadījumos.

Iestādei vai struktūrai, kas atsaka piekļuvi, jāpierāda, kā tā “konkrētā, efektīvā un saprātīgi paredzamā” veidā apdraudētu intereses, kuras aizsargā kāds no Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem. Kā Tiesa nosprieda spriedumā ClientEarth/Komisija (C‑57/16 P), hipotētisks vai neskaidrs kaitējums nav pietiekams, lai pamatotu šādu atteikumu.

Jautājums par piekļuvi dalībvalsts vai iestādes iesniegtajiem procesuālajiem dokumentiem tiesvedībā Eiropas Savienības Tiesā ir aplūkots vairākos nozīmīgos spriedumos. Lietā Komisija/Breyer (C‑213/15 P) Tiesa atzina, ka Komisijas rīcībā esošie dalībvalsts procesuālie dokumenti ietilpst Regulas Nr. 1049/2001 piemērošanas jomā. Lai gan šo procesuālo dokumentu konfidencialitāte jāsaglabā tiesvedības laikā, Komisija nevar bez cita iemesla atteikt piekļuvi šiem dokumentiem pēc tiesvedības pabeigšanas.

Tiesa jau bija noteikusi šo vispārējo neizpaušanas prezumpciju tiesvedības laikā spriedumā Zviedrija u.c./API un Komisija (C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P) attiecībā uz Savienības iestādes iesniegtajiem procesuālajiem dokumentiem. Tomēr pēc tam, kad tiesvedība ir pabeigta, katrs pieteikums jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, lai pārliecinātos, vai ir piemērojami regulā paredzētie izņēmumi.

Fokuss

Ierobežojoši pasākumi saistībā ar darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība

Spriedumi Mazepin/Padome, 2024. gada 20. marts (T‑743/22); Friedman u.c./Padome un Timchenko un Timchenko/Padome, 2024. gada 11. septembris (T‑635/22 un T‑644/22); NSD/Padome, 2024. gada 11. septembris (T‑494/22)

Ierobežojoši pasākumi jeb “sankcijas” ir viens no galvenajiem Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas instrumentiem. Tie var būt aktīvu iesaldēšana, aizliegums ieceļot Savienības teritorijā vai ekonomiskās sankcijas. To mērķis ir aizstāvēt Savienības pamatvērtības, būtiskas intereses un drošību, izdarot spiedienu uz personām vai vienībām, tostarp trešo valstu valdībām, uz kurām tās attiecas, lai tās mainītu savu politiku vai rīcību.

Kopš 2014. gada Krievijas veiktās darbības, ar kurām tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un, galvenokārt, tās 2022. gadā uzsāktais agresijas karš pret šo valsti ir pastiprinājuši Savienības sankcijas pret fiziskām un juridiskām personām, kas sniedz atbalstu Krievijas valdībai. Padomes lēmumi šajā jomā, kuru likumība un tvērums ir apstrīdēti, ir izskatīti desmitos tiesvedību Eiropas Savienības Vispārējā tiesā.

Tie ilustrē līdzsvara meklējumus starp piemēroto sankciju stingrību, kas nepieciešama to efektivitātei, un indivīda tiesību aizsardzību. Vispārējā tiesa apstiprināja Savienības plašās pilnvaras vērsties pret Krievijas valdības ekonomisko un materiālo atbalstu, vienlaikus prasot pierādījumus un stingru pamatojumu noteiktajiem pasākumiem.

Spriedums NSD/Padome (T‑494/22)

Vispārējā tiesa atstāja spēkā Krievijas komercsabiedrībai National Settlement Depository (NSD) noteiktās sankcijas. Šī komercsabiedrība, kuru Padome uzskatīja par Krievijas finanšu sistēmai būtisku, sniedza materiālu un finansiālu atbalstu gan Krievijas valdībai, gan centrālajai bankai.

Vispārējā tiesa norādīja, ka NSD kā sistēmiski nozīmīga finanšu iestāde veicināja Krievijas valdības ievērojamu līdzekļu mobilizāciju, kas tika izmantoti Ukrainu destabilizējošām darbībām. Tā arī noraidīja NSD argumentus par to, ka ierobežojošie pasākumi izraisīja to klientiem piederošo līdzekļu iesaldēšanu, uz kuriem sankcijas neattiecās, uzsverot, ka šie klienti varēja vērsties valsts tiesās, lai apstrīdētu savu tiesību uz īpašumu pārkāpumu kā NSD piemēroto pasākumu blakusefektu.

Spriedums Mazepin/Padome (T‑743/22)

Eiropas Savienības Vispārējā tiesa atcēla bijušā Formula 1 pilota Nikita Mazepin paturēšanu sankcionēto personu sarakstā. Padome viņa vārdu iekļāva, jo viņš ir saistīts ar savu tēvu Dmitry Mazepin, ietekmīgu uzņēmēju, kura darbība rada ievērojamus ienākumus Krievijas valdībai un kurš esot bijis galvenais sponsors sava dēla kā sacīkšu braucēja darbībai Haas komandā.

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka saikne starp Dmitry Mazepin un viņa dēlu nebija pietiekami pierādīta, it īpaši norādot, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī dēls vairs nebija attiecīgās komandas sacīkšu pilots. Turklāt Vispārējā tiesa uzsvēra, ka tikai ar ģimenes attiecībām kā tādām vien nepietiek, lai pierādītu kopīgas intereses, kas attaisno sankciju saglabāšanu pret Nikita Mazepin.

Spriedumi Fridman u.c./Padomeun Timchenko un Timchenko/Padome (T‑635/22 un T‑644/22)

Vispārējā tiesa atstāja spēkā pienākumu sankcionētajām personām un vienībām ziņot par saviem līdzekļiem un sadarboties ar kompetentajām iestādēm, lai izvairītos no līdzekļu iesaldēšanas apiešanas ar juridiskām un finanšu sistēmām. Tika nospriests, ka šie Padomes noteiktie pienākumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu sankciju efektivitāti un vienveidību visās dalībvalstīs. Vispārējā tiesa arī noraidīja apgalvojumus par to, ka Padome ir īstenojusi krimināltiesiskās pilnvaras, kas ir rezervētas dalībvalstīm, uzskatot, ka šiem pasākumiem nav krimināltiesiska rakstura un ka to noteikšana atbilst Savienības tiesībās paredzētajai sistēmai kopumā.

Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju

Kopš 2014. gada marta Savienība pakāpeniski ir noteikusi mērķtiecīgus ierobežojošus pasākumus pret Krieviju, jo īpaši reaģējot uz Krimas nelikumīgo aneksiju (2014. gadā) un militāro agresiju pret Ukrainu (2022. gadā).

Šo pasākumu mērķis ir vājināt Krievijas ekonomisko bāzi, tai atņemot kritiski svarīgas tehnoloģijas un tirgus un ievērojami samazinot tās spēju karot. Savienība arī ir noteikusi sankcijas pret Baltkrieviju, Irānu un Ziemeļkoreju, reaģējot uz to atbalstu Krievijai karā pret Ukrainu.

Sankcijas ir vērstas pret vairāk nekā 2300 fiziskām un juridiskām personām (bankām, politiskajām partijām, uzņēmumiem, paramilitārām grupām). Tās ietver:

aizliegumu ieceļot Eiropas Savienībā;
aktīvu iesaldēšanu;
līdzekļu bloķēšanu.

Padome lēš, ka Savienībā iesaldēto privāto aktīvu vērtība ir 24,9 miljardi EUR. Savienībā bloķēto Krievijas Centrālās bankas aktīvu apjoms sasniedz 210 miljardus EUR.

Ierobežojošie pasākumi, kas noteikti ar Padomes lēmumiem, tiek pastāvīgi uzraudzīti. Tos vajadzības gadījumā pagarina vai groza, ja Padome uzskata, ka to mērķi nav sasniegti.

Atskats uz gada nozīmīgākajiem spriedumiem

Pamattiesības

Eiropas Savienība nodrošina pamattiesību aizsardzību, jo īpaši ar Pamattiesību hartu, kurā uzskaitītas Eiropas pilsoņu individuālās, pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības. Cilvēktiesību ievērošana ir viena no vērtībām, uz kurām balstās Eiropas Savienība, un būtisks pienākums tās politikas un programmu īstenošanā.

ES Pamattiesību harta – saistoši noteikumi ar reālu ietekmi

2022. gadā, reaģējot uz Krievijas agresijas pastiprināšanos pret Ukrainu, Eiropas Savienības Padome noteica sankcijas nolūkā izdarīt spiedienu uz Krieviju. Šie pasākumi ietver aizliegumu sniegt juridisko konsultāciju pakalpojumus Krievijas valdībai un Krievijā iedibinātām juridiskām personām, organizācijām vai struktūrām. Beļģijas un Francijas advokāti lūdza Eiropas Savienības Vispārējo tiesu atcelt šo aizliegumu. Viņuprāt, tādējādi tiekot pārkāptas pamattiesības, kas garantē piekļuvi advokāta juridiskai konsultācijai. Vispārējā tiesa atgādināja par pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ietver tiesības saņemt advokāta konsultāciju un pārstāvību pastāvošā vai iespējamā strīdā. Tomēr tā norādīja, ka apstrīdētais aizliegums neattiecas uz juridisko konsultāciju pakalpojumiem saistībā ar tiesvedību vai fiziskām personām sniegtiem pakalpojumiem. Līdz ar to tā noraidīja prasības.

Spriedumi Ordre néerlandais des avocats du barreau de Bruxelles u.c./Padome, Ordre des avocats à la Cour de Paris un Couturier/Padome un ACE/Padome, 2024. gada 2. oktobris (T‑797/22, T‑798/22 un T‑828/22)
2006. gadā laikrakstā Le Monde bija publicēts raksts, kurā futbola klubs Real Madrid tika saistīts ar baumām par dopinga lietošanu. Laikraksts, kas Spānijā tika notiesāts par apmelošanu, apstrīdēja šī sprieduma izpildi Francijā, pamatojoties uz preses brīvību. Tiesa, kurā par šo jautājumu vērsās Francijas Kasācijas tiesa, nosprieda, ka spriedumu savstarpēju atzīšanu var ierobežot, ja tā acīmredzami pārkāpj pamattiesības. Tiesa uzskata, ka nesamērīgas sankcijas pret plašsaziņas līdzekļiem, piemēram, pārmērīga zaudējumu atlīdzība, var radīt risku, ka prese atturēsies no sabiedrībai svarīgu jautājumu atspoguļošanas, kas nav savienojams ar Eiropas Savienības demokrātiskajām vērtībām.

Spriedums Real Madrid Club de Fútbol, 2024. gada 4. oktobris (C‑633/22)

Personas dati

Eiropas Savienībā ir detalizēts regulējums personas datu aizsardzībai. Šo datu apstrādei un glabāšanai jāatbilst tiesiskajā regulējumā paredzētajiem likumības nosacījumiem, tostarp nepārsniedzot absolūti nepieciešamās robežas un nesamērīgi neietekmējot tiesības uz privāto dzīvi.

Tiesa digitālajā pasaulē

Vācijas pilsonis Vācijas tiesā apstrīdēja Vīsbādenes pilsētas atteikumu izsniegt jaunu personas apliecību bez viņa pirkstu nospiedumiem. Vācijas tiesa lūdza Tiesu pārbaudīt, vai ir spēkā Eiropas regula, kas paredz, ka personas apliecībās ir jāietver divi pirkstu nospiedumi. Tiesa nosprieda, ka šis pienākums, kas pamatots ar nepieciešamību apkarot viltotu personas apliecību izgatavošanu un identitātes piesavināšanos, ir saderīgs ar pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. Tomēr tā atzina par spēkā neesošu regulu, kas pieņemta, balstoties uz kļūdainu juridisko pamatu, vienlaikus saglabājot tās iedarbību līdz 2026. gada 31. decembrim, lai varētu pieņemt jaunu dokumentu. Regula bija kļūdaini pamatota ar LESD 21. panta 2. punktu (pilsoņu brīva pārvietošanās), nevis LESD 77. panta 3. punktu (brīvības, drošības un tiesiskuma telpa), kas prasa vienprātību Padomē.

Spriedums Landeshauptstadt Wiesbaden, 2024. gada 21. marts (C‑61/22)
Personu iekļāva Bulgārijas kriminālreģistrā saistībā ar izmeklēšanu par nepatiesu liecību sniegšanu. Pēc tam, kad tai tika piespriesta nosacīta brīvības atņemšana uz vienu gadu un tā šo sodu bija izcietusi, tā lūdza to izslēgt no reģistra. Saskaņā ar Bulgārijas tiesību aktiem tās dati šajā reģistrā tiek glabāti bez jebkāda termiņa ierobežojuma, izņemot personas nāvi. Bulgārijas Augstākā administratīvā tiesa uzdeva jautājumu Tiesai par šī regulējuma saderīgumu ar Savienības tiesībām. Tiesa atbildēja, ka notiesāto personu biometrisko un ģenētisko datu vispārīga un nediferencēta glabāšana līdz viņu nāves brīdim ir pretrunā Savienības tiesībām. Valsts regulējumā ir jāiekļauj pārziņa pienākums regulāri pārbaudīt, vai šī glabāšana joprojām ir nepieciešama, un datu subjektam ir jāļauj prasīt savu datu dzēšanu, ja tas tā vairs nav.

Spriedums Direktor na Glavna direktsia “Natsionalna politsia” pri MVR – Sofia, 2024. gada 30. janvāris (C‑118/22)
Divos atsevišķos spriedumos Tiesa ir sniegusi būtiskus skaidrojumus attiecībā uz iestāžu izmeklēšanas pilnvarām.

Lietā, kas bija saistīta ar Francijas dekrētu ar mērķi darbus, uz kuriem attiecas autortiesības, aizsargāt pret internetā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, Tiesa precizēja, ka dalībvalstis var noteikt interneta pakalpojumu sniedzējiem pienākumu glabāt IP adreses vispārīgā un nediferencētā veidā, lai kompetentā valsts iestāde varētu identificēt personu, kuru tur aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tomēr šī glabāšana nedrīkst ļaut izdarīt precīzus secinājumus par datu subjekta privāto dzīvi. Lai sasniegtu šādu rezultātu, datu glabāšanas kārtībai jānodrošina dažādo glabāto datu kategoriju faktiska izolētība. Netipiskās situācijās, kad valsts procedūras īpatnības, sasaistot savāktos datus un informāciju, var ļaut izdarīt precīzus secinājumus par datu subjekta privāto dzīvi, piekļuvei ir jābūt pakārtotai iepriekšējai tiesas vai neatkarīgas administratīvas iestādes veiktai pārbaudei.

Spriedums La Quadrature du Net II, 2024. gada 30. aprīlis (C‑470/21)
Kādā Austrijas lietā policija mēģināja atbloķēt pasta sūtījuma, kurā bija kanabiss, saņēmēja mobilo tālruni. Saņemot jautājumu par šīs izmeklēšanas pamatotību, ņemot vērā direktīvu par policijas un tiesu iestāžu izmantoto personas datu aizsardzību, Tiesa precizēja, ka piekļuve mobilajā tālrunī esošiem datiem nav obligāti ierobežota tikai ar smagas noziedzības apkarošanas mērķiem. Proti, pretējā gadījumā rastos nesodāmības risks par noziedzīgiem nodarījumiem kopumā un tātad – risks brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidei Savienībā. Šādai piekļuvei, kas ir nopietna iejaukšanās datu subjektu tiesībās uz savu personas datu aizsardzību, tomēr ir nepieciešama iepriekšēja tiesas vai neatkarīgas iestādes atļauja, un tai ir jābūt samērīgai. Valsts likumdevējam ir arī jādefinē faktori, kas jāņem vērā šādas piekļuves gadījumā, piemēram, attiecīgo noziedzīgo nodarījumu raksturs, un telefona īpašnieks jāinformē, tiklīdz informācijas sniegšana vairs nevar apdraudēt izmeklēšanu.

Spriedums Bezirkshauptmannschaft Landeck, 2024. gada 4. oktobris (C‑548/21)

Vienlīdzīga attieksme un darba tiesības

Eiropas Savienībā ir gandrīz 200 miljoni strādājošo. Tātad liels iedzīvotāju skaits tieši gūst labumu no Eiropas darba tiesību normām, kurās ir noteikti minimālie standarti darba un nodarbinātības apstākļu jomā un kas tādējādi papildina dalībvalstu īstenoto politiku.

Tiesa – kā tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme un aizsargātas minoritāšu tiesības

Comune di Copertino (Itālija) publiskā sektora darbinieks, pēc tam, kad bija uzteicis darbu, lai dotos priekšlaicīgā pensijā, lūdza samaksāt finansiālu atlīdzību par neizmantotām atvaļinājuma dienām. Tomēr Itālijas tiesību aktos šīs tiesības nav paredzētas publiskā sektora darbiniekiem. Tiesa, kurai bija uzdots jautājums par Darba laika direktīvas interpretāciju, apstiprināja, ka darbiniekam ir tiesības uz finansiālu atlīdzību, ja viņš nav izmantojis visu atvaļinājumu pirms līguma termiņa beigām, pat darbinieka uzteikuma gadījumā. Ekonomiski apsvērumi, piemēram, publisko izdevumu pārvaldība, nevar attaisnot šo tiesību atņemšanu. Tomēr izņēmumu var paredzēt, ja darba ņēmējs brīvprātīgi nav izmantojis savu atvaļinājumu un darba devējs viņu ir pietiekami informējis par risku zaudēt atvaļinājumu un ir mudinājis to izmantot.

Spriedums Comune di Copertino,2024. gada 18. janvāris (C‑218/22)
Bijušais profesionālais futbolists Francijā, uzskatot, ka daži FIFA noteikumi bija šķērslis viņa pieņemšanai darbā Beļģijas klubā, tos apstrīdēja Beļģijas tiesās. Šie noteikumi, kas izriet no FIFA reglamenta par spēlētāju statusu un pāreju (transfēru), nosaka spēlētājam un viņa jaunajam klubam pienākumu maksāt zaudējumu atlīdzību, ja spēlētājs savu līgumu lauž bez “pamatota iemesla” pirms tā termiņa beigām. Tie var arī radīt sporta sankcijas, piemēram, aizliegumu uzņēmējam klubam pieņemt darbā jaunus spēlētājus, un liedz izsniegt starptautiskā transfēra sertifikātu, kamēr pastāv strīds saistībā ar darba līguma laušanu. Tiesa, kurā vērsās Monsas apelācijas tiesa, nosprieda, ka šie noteikumi neatbilst darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un Eiropas Savienības konkurences tiesībām.

Spriedums FIFA, 2024. gada 4. oktobris (C‑650/22)

Eiropas Savienības pilsonība

Ikviena persona, kurai ir dalībvalsts pilsonība, automātiski ir Eiropas Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību. Savienības pilsoņiem ir īpašas tiesības, ko garantē Eiropas līgumi.

Eiropas Komisija cēla prasību Eiropas Savienības Tiesā pret Čehiju un Poliju, pamatojot, ka šīs dalībvalstis paredz tiesības pievienoties politiskajai partijai tikai saviem pilsoņiem. Komisijas ieskatā šāda situācija nostāda Savienības pilsoņus, kuri dzīvo šajās divās valstīs, bet nav šo valstu pilsoņi, neizdevīgākā situācijā attiecībā uz tiesībām piedalīties pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tiesa piekrita Komisijai un secināja, ka Čehija un Polija ir pārkāpušas savus Līgumos paredzētos pienākumus. Proti, dalībvalstī dzīvojošiem pilsoņiem, kuriem nav šīs valsts pilsonības, ir jābūt vienlīdzīgai piekļuvei tiem pašiem līdzekļiem, tostarp piederībai politiskai partijai, kādi ir šīs valsts pilsoņiem, lai lietderīgi izmantotu savas vēlēšanu tiesības. Tiesa uzskatīja, ka šo atšķirīgo attieksmi nevar pamatot ar Polijas vai Čehijas nacionālās identitātes respektēšanu.

Spriedumi Komisija/Čehijas Republika (C‑808/21) un Komisija/Polija, 2024. gada 19. novembris (C‑814/21)
Tiesa nosprieda, ka dalībvalsts nevar atteikties atzīt citā dalībvalstī likumīgi iegūtu vārda un dzimumidentitātes maiņu. Šis atteikums ir šķērslis tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties Savienības teritorijā. Tā kā personas identitāte, tostarp vārds un dzimums, ir būtiska, šāds atteikums rada administratīvas un privātas grūtības, kas ir pretrunā Savienības tiesībām.

Spriedums Mirin,2024. gada 4. oktobris (C‑4/23)

Patērētāji

Eiropas patērētāju politikas mērķis ir aizsargāt patērētāju veselību, drošību, kā arī ekonomiskās un juridiskās intereses neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienībā viņi dzīvo, ceļo vai iepērkas.

Tiesa – kā tiek garantētas Savienības patērētāju tiesības

Vācijas patērētāju apvienība Vācijas tiesā apstrīdēja lielveikalu tīkla Aldi Süd reklāmu par cenu samazināšanu. Saskaņā ar apvienības viedokli Aldi Süd nav tiesīgs aprēķināt cenu samazinājumu, pamatojoties uz cenu tieši pirms piedāvājuma, bet saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem tam tas ir jādara, pamatojoties uz zemāko cenu, kas piemērota pēdējo 30 dienu laikā. Tiesa, kurai Vācijas tiesa uzdeva jautājumu, apstiprināja, ka reklamētā cenu samazinājuma aprēķināšanai ir jāņem vērā zemākā cena pēdējo 30 dienu laikā. Tādējādi tirgotājiem tiek liegta iespēja maldināt patērētājus, palielinot pieprasīto cenu pirms cenu samazinājuma paziņošanas, līdz ar to parādot viltus cenu samazinājumu.

Spriedums Aldi Süd, 2024. gada 26. septembris (C‑330/23)

Vide

Eiropas Savienība apņemas saglabāt un uzlabot vides kvalitāti un aizsargāt cilvēku veselību. Tās pieeja balstās uz piesardzības un prevencijas principiem, kā arī uz principu “piesārņotājs maksā”.

Tiesa un vide

Eiropas direktīva kopš 2019. gada aizliedz laist tirgū izstrādājumus, kas izgatavoti no oksonoārdāmās plastmasas, kura sadrumstalojas oksidēšanās rezultātā. Lielbritānijas uzņēmumi, kas ražo oksidēšanos veicinošu piedevu, kura, kā tie apgalvo, ļauj plastmasai bioloģiski noārdīties ātrāk nekā oksonoārdāmai plastmasai, vērsās Eiropas Savienības Vispārējā tiesā. Tie prasīja atlīdzināt kaitējumu, kas tiem nodarīts ar to, ka aizliegums laist tirgū oksonoārdāmu plastmasu attiecas arī uz plastmasu, ko tie dēvē par “oksobioloģiski noārdāmu”. Vispārējā tiesa prasību noraidīja, uzskatot, ka Eiropas likumdevējs nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu. Proti, saskaņā ar zinātniskiem pētījumiem oksidēšanos veicinošu piedevu saturošas plastmasas bionoārdīšanās notiek mazā mērā vai pat nemaz. Turklāt šāda veida plastmasa nav piemērota nekāda veida kompostēšanai. Visbeidzot, tās pārstrādāšana izrādās problemātiska, jo pašreizējās tehnoloģijas neļauj identificēt un atšķirt oksidēšanos veicinošas piedevas saturošu plastmasu no parastās plastmasas.

Spriedums Symphony Environmental Technologies un Symphony Environmental/Parlaments u.c., 2024. gada 31. janvāris (T‑745/20)
Par vilku, kas ir Bernes konvencijā stingri aizsargājama suga, Tiesa ir taisījusi divus spriedumus, kuros tā ir pievērsusies Dzīvotņu direktīvai. Austrijā vides aizsardzības organizācijas Tiroles tiesā pārsūdzēja pagaidu atļauju vilka, kas bija nokāvis aptuveni 20 aitas, nogalināšanai. Tiesa atstāja spēkā vilku medību aizliegumu šajā dalībvalstī, jo sugas populācija nav labvēlīgā aizsardzības statusā. Arī Spānijā Ibērijas vilka aizsardzības apvienība apstrīdēja Kastīlijas un Leonas autonomās kopienas likumu, kurā vilks ir noteikts kā suga, kuru var medīt uz ziemeļiem no Duero upes (kur uz to var attiecināt pārvaldības pasākumus, savukārt uz dienvidiem no upes tam ir stingra aizsardzība). Atbildot uz Spānijas tiesas jautājumiem, Tiesa atteicās atļaut noteikt vilku kā sugu, kuru var medīt reģionālā līmenī, ja tās aizsardzības statuss valsts līmenī ir nelabvēlīgs.

Spriedumi WWF Österreich u.c., 2024. gada 11. jūlijs (C‑601/22), un ASCEL, 2024. gada 29. jūlijs (C‑436/22)
Tēraudlietuve Ilva, kas atrodas Taranto, Apūlijā (Itālijas dienvidos), ir viena no lielākajām tēraudlietuvēm Eiropā. Tās piesārņojošo ietekmi uz vidi un vietējo iedzīvotāju veselību 2019. gadā konstatēja Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Pasākumi šīs ietekmes mazināšanai ir plānoti kopš 2012. gada, taču to īstenošana regulāri tikusi atlikta. Daudzi tēraudlietuves apkārtnes iedzīvotāji vērsās Itālijas tiesā. Tiesa, kurā bija vērsusies Milānas tiesa, uzskatīja, ka šķietami nav izpildītas svarīgas prasības attiecībā uz ekspluatācijas atļaujas piešķiršanu un uzturēšanu, kas paredzētas Rūpniecisko emisiju direktīvā. Tēraudlietuves ekspluatācija tātad būs jāaptur, ja izrādīsies, ka tā rada smagu un būtisku apdraudējumu videi un cilvēku veselībai.

Spriedums Ilva u.c., 2024. gada 25. jūnijs (C‑626/22)

Informācijas sabiedrība

Eiropas Savienībai ir būtiska nozīme informācijas sabiedrības attīstībā, lai radītu inovācijai un konkurētspējai labvēlīgu vidi, vienlaikus aizsargājot patērētāju tiesības un piedāvājot tiesisko drošību. Tā nodrošina godīgus un atvērtus digitālos tirgus un novērš šķēršļus pārrobežu tiešsaistes pakalpojumiem iekšējā tirgū, lai nodrošinātu to brīvu apriti.

Tiesa digitālajā pasaulē

Itālijas likums tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, kas iedibināti ārpus Itālijas, piemēram, Airbnb, Expedia, Google un Amazon, noteica administratīvus pienākumus ar deklarēto mērķi nodrošināt Savienības tiesību aktu efektīvu piemērošanu. Šiem pakalpojumu sniedzējiem tostarp jāreģistrējas īpašā reģistrā, jāsniedz saimnieciskie pārskati un jāveic finanšu iemaksas. Tiesa, kurā vērsās Itālijas tiesa, nosprieda, ka šie pasākumi nav saderīgi ar Savienības tiesībām. Tā atgādināja, ka uz tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem galvenokārt attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā tie veic uzņēmējdarbību, šajā gadījumā – Īrijā vai Luksemburgā. Dalībvalstīm, piemēram, Itālijai, kurās tie darbojas, ir saistošs savstarpējas atzīšanas princips, un parasti tās nedrīkst ieviest papildu pienākumus, kas var ierobežot šo pakalpojumu sniegšanas brīvību.

Spriedumi Airbnb Ireland un Amazon Services Europe (apvienotās lietas C‑662/22 un C‑667/22), Expedia (C-663/22), Google Ireland un Eg Vacation Rentals Ireland (apvienotās lietas C‑664/22 un C‑666/22), Amazon Services Europe (C-665/22), 2024. gada 30. maijs
Bytedance Ltd ir sabiedrība, kas ar savu meitasuzņēmumu starpniecību piedāvā tiešsaistes sociālās tīklošanas platformu TikTok. Komisija noteica Bytedance platformas pamatpakalpojuma vārtziņa statusu atbilstoši Eiropas Digitālo tirgu aktam (Digital Market Act), kas sabiedrībai liek ievērot mērķtiecīgu juridisko pienākumu kopumu nolūkā ļaut citiem uzņēmumiem konkurēt ar vārtzini un novērst konkrētu negodīgo praksi. Izskatot Bytedance prasību par šo lēmumu, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa atgādināja, ka Savienības likumdevējs pieņēma Eiropas Digitālo tirgu aktu, lai uzlabotu iekšējā tirgus darbību. Konstatējot, ka šajā regulā paredzētie kritēriji, it īpaši pasaules tirgus vērtība un lietotāju skaits, šajā gadījumā ir izpildīti, Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija varēja pamatoti atzīt Bytedance par vārtzini, un tātad prasību noraidīja.

Spriedums Bytedance/Komisija, 2024. gada 17. jūlijs (T‑1077/23)

Konkurence, valsts atbalsts un tax rulings

Eiropas Savienība nodrošina brīvas konkurences aizsardzības noteikumu ievērošanu. Darbības, kuru mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, ir aizliegtas, un par tām var piemērot naudas sodus. Turklāt ir aizliegts valsts atbalsts, ja tas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, un Komisijai šajā ziņā Līgumos ir uzticēta nozīmīga kontroles misija.

Vispārējā tiesa – kā tiek nodrošināts, ka Savienības iestādes ievēro Savienības tiesības

Fēmarnbelta fiksētā savienojuma projekts paredz tuneļa izbūvi zem Baltijas jūras starp Rēdbiju, kas atrodas Lollandes salā Dānijā, un Putgardenu, kas atrodas Vācijā. Dānijas valsts uzņēmums Femern A/S ir atbildīgs par tā finansēšanu, būvniecību un ekspluatāciju. Komisija nolēma, ka finanšu pasākumi, ko Dānija piešķīrusi Femern A/S, ir valsts atbalsts, kas tomēr ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Dānija un divi prāmju operatori – Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland – Eiropas Savienības Vispārējā tiesā lūdza atcelt šo lēmumu. Tā noraidīja prasības, uzskatot, ka Femern A/S piešķirtās selektīvās priekšrocības nostiprina tās pozīcijas transporta pakalpojumu tirgū salīdzinājumā ar citiem tirgū esošajiem uzņēmumiem un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tomēr fiksētā savienojuma projekts ir visas Eiropas interesēs, sniedzot svarīgu ieguldījumu Savienības transporta politikas mērķu sasniegšanā.

Spriedumi Scandlines Danmark unScandlines Deutschland/Komisija; Dānija/Komisija un Scandlines Danmark un Scandlines Deutschland/Komisija, 2024. gada 28. februāris (T‑7/19, T‑364/20 un T‑390‑20)
ASV uzņēmumu Qualcomm, kas ražo mikroshēmas tālruņiem un planšetdatoriem, Icera apsūdz par plēsonīgām cenām. Nvidia, pēc tam, kad bija iegādājusies Icera, sniedza jaunu informāciju par šīm apsūdzībām. 2019. gadā Eiropas Komisija par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu uzlika Qualcomm 242 miljonu EUR naudas sodu, apsūdzot, ka tā ar zaudējumiem pārdeva mikroshēmas Huawei un ZTE, lai likvidētu savu konkurentu Icera. Eiropas Savienības Vispārējā tiesa noraidīja lielāko daļu Qualcomm argumentu, izņemot par naudas soda aprēķinu. Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija ir nepamatoti atkāpusies no tās 2006. gada pamatnostādnēm, un samazināja naudas sodu līdz 238,7 miljoniem EUR.

Spriedums Qualcomm/Komisija, 2024. gada 18. septembris (T‑671/19)
2017. gadā Eiropas Komisija uzņēmumam Google uzlika naudas sodu aptuveni 2,4 miljardu EUR apmērā par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu vairāku valstu interneta meklēšanas tirgos. Komisija konstatēja, ka 13 Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstīs Google savos meklēšanas rezultātos deva priekšroku savam salīdzinošās iepirkšanās pakalpojumam, nevis konkurentu salīdzinošās iepirkšanās pakalpojumiem. Proti, Google rezultāti tika prezentēti pirmajā vietā, izcelti pievilcīgās “boxes”, turpretim konkurējošo salīdzinošās iepirkšanās pakalpojumu meklēšanas rezultāti tika rādīti tikai kā vienkārši vispārējas meklēšanas rezultāti un bieži algoritmi tos ievietoja zemāk. Eiropas Savienības Vispārējā tiesa būtībā apstiprināja šo lēmumu, un Tiesa noraidīja Google un Alphabet apelācijas sūdzību, apstiprinot naudas sodu.

Spriedums Google un Alphabet/Komisija (Google Shopping), 2024. gada 10. septembris (C‑48/22 P)
Uzņēmums Google savu reklāmas platformu AdSense sāka izmantot 2003. gadā. Šī platforma ļauj tīmekļvietņu operatoriem gūt ienākumus, rādot reklāmas, kas saistītas ar lietotāju veiktu meklēšanu. Lai izmantotu šo pakalpojumu, dažiem tīmekļvietņu izdevējiem bija jāparaksta līgumi ar Google, kuros bija ietvertas klauzulas, kas liedz vai ierobežo konkurējošu reklāmu rādīšanu. 2019. gadā pēc vairāku uzņēmumu, tostarp Microsoft un Expedia, sūdzībām Eiropas Komisija par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu uzņēmumam Google uzlika 1,49 miljardu EUR naudas sodu. Izskatot prasību par šo lēmumu, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas vērtējumā attiecībā uz klauzulu darbības ilgumu un tirgus daļu, uz kuru tās attiecas, un tāpēc nav pareizi konstatējusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas esamību. Vispārējā tiesa tādējādi pilnībā atcēla šo lēmumu.

Spriedums Google AdSense/Komisija, 2024. gada 18. septembris (T‑334/19)
2021. gadā Komisija konstatēja, ka bankas Deutsche Bank, Bank of America, Crédit Agricole un Credit Suisse (tagad UBS Group) ir piedalījušās kartelī ASV dolāros denominēto pārvalstisko, valsts un aģentūru obligāciju (“SSA obligāciju”) nozarē, apmainoties ar sensitīvu informāciju un saskaņojot savas tirdzniecības stratēģijas. Komisija uzlika naudas sodus Bank of America (12,6 miljoni EUR), Credit Suisse (11,9 miljoni EUR) un Crédit Agricole (3,9 miljoni EUR), savukārt Deutsche Bank par sadarbību tika atbrīvota no naudas soda. Lemjot par Crédit Agricole un Credit Suisse celto prasību, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa apstiprināja Komisijas konstatēto pārkāpumu un atstāja spēkā 2021. gadā uzliktos naudas sodus.

Spriedums Crédit agricole un Crédit agricole Corporate and Investment Bank/Komisija un UBS Group un Credit Suisse Securities (Europe)/Komisija, 2024. gada 6. novembris (T‑386/21 un T‑406/21)
2018. gadā Lielbritānijas telekomunikāciju uzņēmums Vodafone paziņoja Eiropas Komisijai par nodomu iegādāties Liberty Global darbību telekomunikāciju jomā Vācijā, Čehijā, Ungārijā un Rumānijā. Eiropas Komisija 2019. gadā sniedza piekrišanu ar nosacījumiem. Bažījoties par Vodafone dominējošo stāvokli noteiktos tirgos, trīs Vācijas uzņēmumi cēla prasību Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lai panāktu Komisijas lēmuma atcelšanu. Vispārējā tiesa noraidīja šīs prasības, uzskatot, ka Komisija ir pamatoti atzinusi, ka apvienošanās dalībnieki nav konkurenti attiecīgajos tirgos, proti, televīzijas signāla pārraides pakalpojumu mazumtirdzniecības tirgū Vācijā.

Spriedumi NetCologne/Komisija, Deutsche Telekom/Komisija un Tele Columbus/Komisija, 2024. gada 13. novembris (T‑58/20, T‑64/20 un T‑69/20)
Tiešie nodokļi principā ir dalībvalstu kompetencē. Tomēr, tos nosakot, jāievēro tādi Eiropas Savienības pamatnoteikumi kā valsts atbalsta aizliegums. Tādējādi Savienība uzrauga to dalībvalstu iepriekšējo nodokļu nolēmumu (“tax rulings”) likumību, ar kuriem uzņēmumiem tiek piemērots īpašs nodokļu režīms. 2016. gadā Eiropas Komisija uzskatīja, ka atsevišķi Apple grupas uzņēmumi laikā no 1991. līdz 2014. gadam ir guvuši labumu no nodokļu priekšrocībām, kas uzskatāms par Īrijas piešķirtu valsts atbalstu. Šis atbalsts attiecās uz nodokļu režīmu peļņai, kas gūta no Apple darbībām ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm. 2020. gadā Eiropas Savienības Vispārējā tiesa atcēla Komisijas lēmumu, nospriežot, ka tā nav pietiekami pierādījusi, ka pastāv selektīvas priekšrocības par labu šiem uzņēmumiem. Apelācijas kārtībā Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu un pasludināja galīgo spriedumu, atstājot spēkā Komisijas lēmumu. Īrija ir piešķīrusi Apple atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, nodrošinot šim uzņēmumam nodokļu režīmu, kas ir atkāpe no Īrijas noteikumiem par nerezidentu uzņēmumu peļņas aplikšanu ar nodokļiem. Tādēļ šai dalībvalstij ir pienākums atgūt šo atbalstu.

Spriedums Komisija/Īrija u.c., 2024. gada 10. decembris (C‑465/20 P)

Intelektuālais īpašums

Eiropas Savienības pieņemtais regulējums intelektuālā īpašuma (autortiesības) un rūpnieciskā īpašuma (preču zīmju tiesību, dizainparaugu aizsardzības, patentu tiesību) aizsardzībai uzlabo uzņēmumu konkurētspēju, veicinot radošumu un inovācijām labvēlīgu vidi.

Intelektuālais īpašums Vispārējā tiesā

2021. gada septembrī sabiedrība Escobar Inc (Puertoriko, Amerikas Savienotās Valstis) iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) pieteikumu, lai vārdisku preču zīmi “Pablo Escobar” reģistrētu kā Savienības preču zīmi. Tiek uzskatīts, ka 1993. gadā mirušais kolumbietis Pablo Escobar bija narkotiku barons un narkoterorists, kurš izveidoja Medellín karteli (Kolumbija). EUIPO atteicās reģistrēt preču zīmi, uzskatot, ka tā ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai un vispārpieņemtiem morāles principiem. Izskatot sabiedrības Escobar prasību par šo atteikumu, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa atstāja spēkā EUIPO lēmumu, uzsverot, ka Pablo Escobar vārds ir saistīts ar narkotiku kontrabandu un narkoterorismu un tāpēc šī preču zīme tiktu uztverta kā pretēja morāles pamatnormām, kā arī nedalāmajām un universālajām vērtībām, uz kurām ir balstīta Savienība.

Spriedums Escobar/EUIPO (“Pablo Escobar”), 2024. gada 17. aprīlis (T‑255/23)
Eiropas Savienības preču zīme “Big Mac” tika reģistrēta 1996. gadā par labu amerikāņu tīklam McDonald’s. 2017. gadā Īrijas ātrās ēdināšanas tīkls Supermac’s, uzskatot, ka šī preču zīme nav tikusi faktiski izmantota attiecībā uz konkrētām precēm un pakalpojumiem, iesniedza EUIPO pieteikumu par tās atcelšanu. EUIPO apmierināja Supermac’s pieteikumu, bet tikai daļēji. Supermac’s, kas nebija apmierināta, vērsās Eiropas Savienības Vispārējā tiesā. Tiesa vēl vairāk ierobežoja aizsardzību, ko McDonald’s saņēma ar preču zīmi “Big Mac”. Amerikāņu tīkls tādējādi zaudēja šo preču zīmi attiecībā uz ēdieniem, kas gatavoti no putnu gaļas, un vistas gaļas sviestmaizēm, restorānu pakalpojumiem un “drive-in”, kā arī līdzņemamo ēdienu gatavošanu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka McDonald’s nav pierādījis, ka ir faktiski izmantojis preču zīmi “Big Mac” Savienībā nepārtrauktā piecu gadu laikposmā attiecībā uz šīm precēm un pakalpojumiem.

Spriedums Supermac’s/EUIPO McDonald’s International Property (“BIG MAC”), 2024. gada 5. jūnijs (T‑58/23)
2022. gada 24. februārī, pirmajā Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā dienā, ukraiņu robežsargs Roman Gribov, kas atradās Čūsku salā Melnajā jūrā, izkliedza kara saucienu uz Krievijas kuģiem: “Русский военный корабль, иди на **й” (“Russian warship, go f**k yourself” angļu valodā). Administration of the State Border Guard Service of Ukraine iesniedza EUIPO pieteikumu kā Eiropas Savienības preču zīmi reģistrēt preču zīmi, kas sastāv no šī kara sauciena un tā tulkojuma angļu valodā. EUIPO šo pieteikumu noraidīja. Izskatot Ukrainas pārvaldes iestādes celto prasību, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa šo noraidījumu atstāja spēkā. Tā uzskatīja, ka šī frāze, kas kļuvusi par Ukrainas cīņas pret Krievijas agresiju simbolu, netiktu uztverta kā komerciālas izcelsmes norāde.

Spriedums Administration of the State Border Guard Service of Ukraine/EUIPO (“RUSSIAN WARSHIP, GO F**K YOURSELF”), 2024. gada 13. novembris (T‑82/24)
2016. gadā Vācijas sabiedrība Puma reģistrēja EUIPO Kopienas dizainparaugu sporta apaviem. Nīderlandes sabiedrība Handelsmaatschappij J. Van Hilst lūdza EUIPO atzīt šo dizainparaugu par spēkā neesošu, apgalvojot, ka divpadsmit mēnešus pirms reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dziedātāja Rihanna, nesen ieceltā Puma mākslinieciskā direktore, bija ievietojusi sociālajā tīklā Instagram attēlus, kuros viņa valkā apavus ar līdzīgām dizainparauga iezīmēm. EUIPO uzskatīja, ka dizainparaugs tādējādi ir bijis publiskots pirms reģistrācijas pieteikuma, pamatojot tā atcelšanu. Eiropas Savienības Vispārējā tiesa noraidīja Puma sūdzību par EUIPO lēmumu un apstiprināja, ka attēli, kas iegūti no konkrētā Instagram konta, ir pietiekami, lai pierādītu agrāku dizainparauga izpaušanu, jo tie ļauj identificēt visas tā būtiskās iezīmes.

Spriedums Puma/EUIPO – Handelsmaatschappij J. Van Hilst (Apavi), 2024. gada 6. marts (T‑647/22)

Tirdzniecības politika

Kopējā tirdzniecības politika ir Eiropas Savienības ekskluzīva kompetence, kuras ietvaros tā tostarp slēdz starptautiskus tirdzniecības līgumus. Tas, ka Savienība pauž vienotu nostāju pasaules arēnā, tai rada spēcīgas pozīcijas starptautiskajā tirdzniecībā. Tomēr Savienības rīcībai šajā jomā ir jāatbilst Savienības konstitucionālajam regulējumam.

2019. gadā ES un Marokas nolīgumi par zvejniecību un lauksaimniecības produktiem tika attiecināti uz Rietumsahāras teritoriju bez tās iedzīvotāju skaidras piekrišanas. Front Polisario, ko ANO ir atzinusi par priviliģētu sahravi tautas pārstāvi, Eiropas Savienības Padomes lēmumus, ar ko apstiprināti šie nolīgumi, apstrīdēja Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, kura tos atcēla. Tiesa, skatot apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumiem, atzina, ka nolīgumi ir pretrunā starptautiskajām tiesībām, jo nav bijuši pienācīgi apspriesti ar sahravi tautu, kurai ir tiesības uz pašnoteikšanos. Nevarēja arī prezumēt, ka tās piekrišana ir sniegta, jo nolīgumi nesniedza nekādu konkrētu labumu sahravi tautai samērīgas finansiālas kompensācijas veidā, ņemot vērā Rietumsahāras dabas resursu un tai piegulošo ūdeņu izmantošanu.

Spriedumi Komisija un Padome/Front Polisario, 2024. gada 4. oktobris (apvienotās lietas C‑778/21 P un C‑798/21 P; apvienotās lietas C‑779/21 P un C‑799/21 P)
Francijas lauksaimnieku arodbiedrība Francijas iestādē apstrīdēja Rietumsahārā audzētu meloņu un tomātu marķēšanu. Šos produktus eksportēja uz Eiropas Savienību, kā izcelsmes valsti norādot Maroku, ko Confédération paysanne nosodīja kā maldinošu un pretēju starptautiskajām tiesībām. Tā lūdza īpašu marķējumu, kurā būtu norādīta to patiesā izcelsme. Tiesa precizēja, ka Savienības tiesību aktu izpratnē Rietumsahāra ir no Marokas atšķirīga teritorija. Līdz ar to uz produktiem no šīs teritorijas ir jānorāda to faktiskā izcelsme, proti, Rietumsahāra, lai nodrošinātu pārskatāmu informāciju un izvairītos no patērētāju maldināšanas. Tomēr Tiesa arī nosprieda, ka dalībvalstis, tai skaitā, Francija, nevar vienpusēji noteikt importa aizliegumus nepareizi marķētiem produktiem. Šī ir Savienības ekskluzīvā kompetence tās kopējās tirdzniecības politikas ietvaros.

Spriedums Confédération paysanne (Melones un tomāti no Rietumsahāras),2024. gada 4. oktobris (C‑399/22)

Migrācija un patvērums

Eiropas Savienība ir pieņēmusi normu kopumu efektīvas, humānas un drošas Eiropas migrācijas politikas izveidošanai. Kopējā Eiropas patvēruma sistēma nosaka minimālos standartus visu patvēruma meklētāju un viņu pieteikumu apstrādei Savienībā kopumā.

Saskaņā ar Kvalificēšanas direktīvu personas, kas reģistrētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūrā Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNRWA), ir izslēgtas no bēgļa statusa Eiropas Savienībā. Tomēr šīm personām principā bēgļa statuss ir jāiegūst, ja šīs struktūras palīdzība vai aizsardzība tiek izbeigta. Izskatāmajā lietā par Palestīnas izcelsmes bezvalstniekiem Bulgārijas tiesa vērsās Tiesā, lai noskaidrotu kritērijus, kas ļauj uzskatīt, ka šī palīdzība ir izbeigta. Tiesa uzsvēra, ka, ņemot vērā Gazas joslā valdošo situāciju, UNRWA nespēja nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus vai minimālus drošības apstākļus konkrētajā teritorijā ir uzskatāma par šādu izbeigšanu.

Spriedums Zamestnik-predsedatel na Darzhavna agentsia za bezhantsite (Bēgļa statuss – Palestīnas izcelsmes bezvalstnieks), 2024. gada 13. jūnijs (C‑563/22)
Tiesa piesprieda Ungārijai samaksāt 200 miljonu EUR naudas sodu un 1 miljonu EUR dienā kavējuma naudu par sprieduma, ko tā bija pasludinājusi patvēruma jomā 2020. gada decembrī, neizpildi. Ungārija neizpildīja savus pienākumus attiecībā uz piekļuvi starptautiskās aizsardzības procedūrai, pieteikuma iesniedzēju aizturēšanu tranzīta zonās un valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izraidīšanu. Apzināti izvairoties no Savienības kopējās politikas piemērošanas, tā ir nopietni apdraudējusi dalībvalstu solidaritātes principu un Savienības tiesību vienotību. Šī nepieredzētā un ārkārtīgi smagā neizpilde uz citām dalībvalstīm pārnes nepamatotu atbildību par patvēruma meklētāju uzņemšanu un pārvaldību.

Spriedums Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana II), 2024. gada 13. jūnijs (C‑123/22)

Tiesiskā sadarbība

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa ietver pasākumus, lai veicinātu dalībvalstu tiesisko sadarbību. Šīs sadarbības pamatā ir spriedumu un tiesu nolēmumu savstarpēja atzīšana, un tās mērķis ir saskaņot valstu tiesību aktus, lai apkarotu starptautisku noziedzību, garantējot cietušo, aizdomās turēto un aizturēto personu tiesību aizsardzību Savienībā.

Itālijas tiesa piesprieda vīrietim, kurš bija nogalinājis savu bijušo partneri, izmaksāt kompensāciju cietušās ģimenes locekļiem. Tomēr vainīgā maksātnespējas dēļ Itālijas valsts piešķīra kompensāciju tikai cietušās bērniem un laulātajam. Cietušās vecāki, māsa un bērni vērsās Itālijas tiesā, lai saņemtu “taisnīgu un samērīgu” kompensāciju. Tiesa, kurai tika uzdots jautājums par Direktīvas par kompensāciju noziegumos cietušajiem interpretāciju, nosprieda, ka valsts sistēma, kurā citi ģimenes locekļi tiek automātiski izslēgti no jebkādas kompensācijas saņemšanas tikai tādēļ vien, ka personai ir citi ģimenes locekļi, negarantē “taisnīgu un samērīgu kompensāciju” netiešiem cietušajiem. Šādā sistēmā ir jāņem vērā citi apsvērumi, piemēram, mirušā nāves materiālās sekas šiem ģimenes locekļiem vai tas, ka viņi bija mirušā apgādībā.

Spriedums Burdene, 2024. gada 7. novembris (C‑126/23)
Francijas policijai izdevās piekļūt šifrētu telesakaru pakalpojumam EncroChat, ko visā pasaulē izmanto šifrētos mobilajos tālruņos narkotisko vielu nelikumīgai tirdzniecībai. Izmantojot Eiropola serveri, Vācijas Federālais kriminālpolicijas birojs varēja iepazīties ar šādi pārtvertajiem datiem, kas attiecās uz EncroChat lietotājiem Vācijā. Pēc Vācijas prokuratūras izdotajiem Eiropas izmeklēšanas rīkojumiem Francijas tiesa atļāva šos datus nodot un izmantot kriminālprocesos Vācijā. Berlīnes apgabaltiesai tātad radās jautājumi par šo rīkojumu likumību. Tiesa atbildēja, ka ar dažiem nosacījumiem prokurors var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kura mērķis ir panākt citas dalībvalsts jau savākto pierādījumu nodošanu. Tā izdošanai netiek prasīts, lai būtu ievēroti izdošanas valstī piemērojamie vākšanas nosacījumi. Tomēr ir jābūt iespējai vēlāk veikt tiesā datu subjektu pamattiesību ievērošanas pārbaudi.

Spriedums M.N. (EncroChat), 2024. gada 30. aprīlis (C‑670/22)

Kopējā ārpolitika un drošības politika

Eiropas Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) būtisko instrumentu – ierobežojošus pasākumus jeb “sankcijas” – izmanto kā daļu no integrētas un visaptverošas pieejas, kas tostarp ietver politisko dialogu. Savienība tos jo īpaši izmanto, lai aizsargātu Savienības vērtības, pamatintereses un drošību, novērstu konfliktus un stiprinātu starptautisko drošību. Sankciju nolūks ir radīt izmaiņas politikā vai to personu vai organizāciju rīcībā, uz kurām tās attiecas, lai veicinātu KĀDP mērķu sasniegšanu.

2008. gadā Eiropas Savienība sāka civilo misiju Eulex Kosovo, lai veiktu izmeklēšanu par noziegumiem un 1999. gadā Kosovā pazudušajiem vai nogalinātajiem cilvēkiem. Nākamajā gadā tā izveidoja īpašu komisiju, lai izskatītu sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem, ko, īstenojot savas pilnvaras, izdarījusi Eulex Kosovo. Izskatot sūdzības, ko bija iesnieguši Kosovā pazudušo vai nogalināto cilvēku tuvinieki KS un KD, šī komisija konstatēja vairāku pamattiesību pārkāpumu. Pēc tam KS un KD vērsās Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lūdzot atlīdzināt kaitējumu, kas, iespējams, saistīts ar misijas laikā veiktajām izmeklēšanām. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tai acīmredzami nav kompetences to izskatīt.

Apelācijas sūdzībā Tiesa izskaidroja Savienības tiesu kompetences kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) ietvaros. Tiesa nosprieda, ka tās kompetencē ir interpretēt vai pārbaudīt tādas KĀDP darbības vai bezdarbības likumību, kas nav tieši saistīta ar politiskām vai stratēģiskām izvēlēm (piemēram, akti, kas attiecas uz Eulex Kosovo darbinieku pieņemšanu darbā). Tā uzsvēra, ka šāda izņēmuma no tās kompetences šaura interpretācija KĀDP jomā atbilst tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, šajā ziņā atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Tādēļ Tiesa daļēji atcēla Vispārējās tiesas nolēmumu un konstatēja, ka Savienības tiesu kompetencē ir lemt par dažiem aktiem vai rīcību, uz kuru prasītāji atsaucas savā prasībā par zaudējumu atlīdzību.

Spriedums KS un KD/Padome u.c., 2024. gada 10. septembris (apvienotās lietas C‑29/22 P un C‑44/22 P)
Vēl KĀDP jomā Eiropas Savienības Vispārējā tiesa apstiprināja, ka ir likumīgs Eiropas Savienības Padomes noteiktais aizliegums sniegt juridiskas konsultācijas Krievijas valdībai un Krievijā reģistrētām juridiskām personām, organizācijām un struktūrām (skat. par šo pašu spriedumu arī rubriku “Pamattiesības” un nodaļu “Judikatūras jauninājumi”).

Spriedums Ordre néerlandais des avocats du barreau de Bruxelles u.c./Padome (T‑797/22, T‑798/22, T‑828/22)

Pētniecības un dokumentācijas direkcijas sagatavotajā rezumējumu apkopojumā tiesību speciālistiem tiek piedāvāta Tiesas un Vispārējās tiesas nozīmīgāko nolēmumu izlase un Judikatūras ikmēneša biļeteni.

Tiesvedības darbība

A | Tiesa 2024. gadā B | Vispārējā tiesa 2024. gadā C | Judikatūra 2024. gadā

A | Tiesa 2024. gadā

Tiesas darbība un attīstība

Koen Lenaerts

Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētājs

Tiesas locekļi

In memoriam

K. Lenaerts

T. von Danwitz

F. Biltgen

K. Jürimäe

C. Lycourgos

I. Jarukaitis

M. L. Arastey Sahún

M. Szpunar

S. Rodin

A. Kumin

N. Jääskinen

D. Gratsias

M. Gavalec

J. Kokott

A. Arabadjiev

M. Campos Sánchez-Bordona

E. Regan

N. J. Cardoso da Silva Piçarra

J. Richard de la Tour

A. Rantos

I. Ziemele

J. Passer

N. Emiliou

Z. Csehi

O. Spineanu-Matei

T. Ćapeta

L. Medina

B. Smulders

D. Spielmann

M. Condinanzi

F. Schalin

A. Biondi

S. Gervasoni

N. Fenger

R. Frendo

R. Norkus

A. Calot Escobar

B | Vispārējā tiesa 2024. gadā

Vispārējās tiesas darbība un attīstība

Marc van der Woude

Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētājs

Judikatūras jauninājumi

Savvas Papasavvas

Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vietnieks

Vispārējās tiesas locekļi

M. van der Woude

S. Papasavvas

A. Marcoulli

R. da Silva Passos

J. Svenningsen

M. J. Costeira

K. Kowalik-Bańczyk

A. Kornezov

L. Truchot

O. Porchia

R. Mastroianni

P. Škvařilová-Pelzl

M. Jaeger

H. Kanninen

J. Schwarcz

M. Kancheva

E. Buttigieg

V. Tomljenović

L. Madise

N. Półtorak

I. Reine

P. Nihoul

U. Öberg

C. Mac Eochaidh

G. De Baere

T. Pynnä

J. Laitenberger

A | Tiesa 2024. gadā
B | Vispārējā tiesa 2024. gadā
C | Judikatūra 2024. gadā