Ziņas par locekļiem

Add

Dzimis 1954. gadā Mortselē (Beļģija), Koen Lenaerts 1977. gadā iegūst grādu tiesību zinātnē Katholieke Universiteit Leuven (Lēvenas Katoliskā universitāte, Beļģija) un pēc tam turpina studijas Harvard University (Hārvarda Universitāte, Amerikas Savienotās Valstis). Tur 1978. gadā iegūst Master of Laws grādu un 1979. gadā – Master in Public Administration grādu. Atgriezies Lēvenas Katoliskajā universitātē, 1982. gadā kļūst par doktoru tiesību zinātnē.

Šajā pašā universitātē 1979. gadā sāk profesionālo karjeru kā asistents un pēc tam 1983. gadā – kā Eiropas tiesību profesors. Universitātes karjeras laikā māca arī Eiropas koledžā Brigē (Beļģija) no 1984. līdz 1989. gadam, kā arī Harvard Law School (Hārvarda Universitātes Juridiskā fakultāte, Amerikas Savienotās Valstis) 1989. gadā kā viesprofesors.

Koen Lenaerts stājas Tiesas dienestā kā tiesneša René Joliet palīgs un šo amatu ieņem laikā no 1984. līdz 1985. gadam, un pēc tam no 1986. līdz 1989. gadam praktizē kā advokāts Briseles Advokātu kolēģijā.

Viņu ieceļ par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas tiesnesi 1989. gada 25. septembrī, proti, šīs jaunizveidotās tiesas izveides dienā. Viņš paliek šajā amatā ilgāk nekā četrpadsmit gadu, līdz 2003. gada 7. oktobrī tiek iecelts par Tiesas tiesnesi. Kolēģi uztic viņam pildīt palātas priekšsēdētāja pienākumus divu secīgu pilnvaru termiņu laikā no 2006. gada 9. oktobra līdz 2012. gada 8. oktobrim un vēlāk – 2012. gada 9. oktobrī – Tiesas priekšsēdētāja vietnieka amatu.

2015. gada 8. oktobrī viņš tiek ievēlēts par Tiesas priekšsēdētāju un kopš tā laika ieņem šo amatu.

Dzimis 1962. gadā Bedburgā/Erftā (Bedburg/Erft, Vācija), Thomas von Danwitz studē Rheinische Friedrich‑Wilhelms‑Universität Bonn (Reinas Fridriha Vilhelma universitāte Bonnā, Vācija), kur viņš 1986. gadā nokārto pirmo valsts eksāmenu tiesību zinātnē, un pēc tam Ženēvas Universitātē (Šveice). Raksta disertāciju Reinas Fridriha Vilhelma universitātē Bonnā un 1988. gadā iegūst doktora grādu tiesību zinātnē. Pēc studijām École nationale d’administration (Valsts administrācijas skola, Francija) T. von Danwitz 1990. gadā tur saņem starptautisko diplomu valsts administrācijas jomā. 1992. gadā pabeidz juridisko sagatavošanas praksi Ķelnē (Vācija), nokārtojot otro valsts eksāmenu tiesību zinātnē, un 1996. gadā iegūst habilitāciju Reinas Fridriha Vilhelma universitātē Bonnā, kur viņš strādā kā zinātniskais līdzstrādnieks.

Pētniecības darbos koncentrējoties galvenokārt uz Vācijas publiskajām tiesībām un Eiropas tiesībām, T. von Danwitz pasniedz šajās jomās no 1996. gada līdz 2003. gadam kā profesors Ruhr‑Universität Bochum (Rūras Universitāte Bohumā, Vācija), kur viņš no 2000. līdz 2001. gadam ieņem Juridiskās fakultātes dekāna amatu. No 2003. līdz 2006. gadam pasniedz Ķelnes Universitātē (Vācija) un 2006. gadā kļūst par šīs universitātes Publisko tiesību un administratīvās zinātnes institūta direktoru.

Universitātes karjeras laikā strādā kā viesprofesors Tufts University (Tafta Universitāte, Amerikas Savienotās Valstis) Fletcher School of Law and Diplomacy 2000. gadā, Fransuā Rablē Universitātē Tūrā (Francija) no 2001. līdz 2006. gadam un pēc tam Parīzes Panteona‑Sorbonnas Universitātē (Francija) no 2005. līdz 2006. gadam. 2005. gadā stažējas University of California, Berkeley (Kalifornijas Universitāte Bērklijā, Amerikas Savienotās Valstis) pasniedzēja un pētnieka statusā. 2004. gadā kļūst par Vācijas Juristu dienas orgkomitejas (Ständige Deputation des Deutschen Juristentags) locekli un darbojas tajā līdz 2014. gadam.

T. von Danwitz tiek iecelts par Tiesas tiesnesi 2006. gada 7. oktobrī. Kolēģi viņu ievēlē par palātas priekšsēdētāju, un šajā statusā viņš Tiesā darbojas no 2012. gada 9. oktobra līdz 2018. gada 8. oktobrim. Kopš 2024. gada 8. oktobra T. von Danwitz ir iestādes priekšsēdētāja vietnieks.

Dzimis 1958. gadā Luksemburgā (Luksemburgas Lielhercogiste), François Biltgen 1981. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē un 1982. gadā – padziļināto studiju diplomu (DEA) Kopienu tiesībās Paris II Panthéon‑Assas universitātes (Francija) Tiesību, ekonomikas un sociālo zinātņu universitātē. Tajā pašā gadā saņem diplomu no Institut d’études politiques de Paris (Parīzes Politikas zinātņu institūts, Francija).

Uzņemts Luksemburgas Lielhercogistes Advokātu kolēģijā 1987. gadā, praktizē kā advokāts no 1987. līdz 1999. gadam. Līdztekus tam īsteno arī politisko karjeru kā Sociālās kristīgo partijas parlamentārās grupas sekretārs Luksemburgas parlamentā no 1983. līdz 1994. gadam, kā Ešas pie Alzetas (Esch‑sur‑Alzette, Luksemburga) pilsētas domes padomdevējs no 1987. līdz 1999. gadam, kur viņš no 1997. līdz 1999. gadam pilda šīs pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieka pienākumus, savukārt no 1994. līdz 1999. gadam darbojas kā Eiropas Savienības Reģionu komitejas Luksemburgas delegācijas locekļa aizstājējs. 1994. gadā uz piecu gadu pilnvaru termiņu ievēlēts par Luksemburgas parlamenta deputātu, aktīvi piedalās likumdošanas darbībā, it īpaši – veicot ziņotāja pienākumus saistībā ar daudziem likumprojektiem, kas attiecas uz Savienības tiesību aktiem.

Pēc 1999. gada parlamenta vēlēšanām tiek uzaicināts Luksemburgas valdībā, lai uzņemtos pienākumus vairākās ministrijās: secīgi darbojas kā darba lietu un nodarbinātības ministrs, reliģijas lietu ministrs, ministrs attiecībām ar parlamentu un komunikācijas lietu ministrs 1999.–2004. gadā; darba lietu un nodarbinātības ministrs, reliģijas lietu ministrs un kultūras, augstākās izglītības un pētniecības ministrs 2004.–2009. gadā, kā arī tieslietu ministrs, civildienesta un administratīvās reformas ministrs, augstākās izglītības un pētniecības ministrs, komunikācijas un plašsaziņas līdzekļu ministrs un reliģijas lietu ministrs 2009.–2013. gadā.

Uzdevumi, ko viņš veic ministra amatos, atspoguļojas arī pienākumos starptautiskajā līmenī. Tādējādi 2005. gadā viņš vada vairākus Eiropas Savienības Padomes sastāvus. 2005. un 2009. gadā F. Biltgen pilda Boloņas procesa ministru konferences līdzpriekšsēdētāja un no 2012. līdz 2013. gadam – Eiropas Kosmosa aģentūras dalībvalstu ministru konferences līdzpriekšsēdētāja pienākumus.

2013. gada 7. oktobrī F. Biltgen tiek iecelts par Tiesas tiesnesi un kopš 2024. gada 8. oktobra pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus.

Dzimusi 1962. gadā Hāpsalu (Igaunija), Küllike Jürimäe 1986. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē (kas atbilst maģistra grādam) Tartu ülikool (Tartu Universitāte, Igaunija). Augstākās izglītības studijas turpina Igaunijas Diplomātijas skolā, ko pabeidz ar diplomu 1992. gadā. 2003. gadā pēc studiju programmas Università degli Studi di Padova (Padujas Universitāte, Itālija) un University of Nottingham (Notingemas Universitāte, Apvienotā Karaliste) saņem Eiropas maģistres (European Master) grādu cilvēktiesību un demokratizācijas jomā.

No 1986. gada piecus gadus ieņem prokurores amatu Tallinā (Igaunija). No 1991. līdz 1993. gadam veic juriskonsultes un vēlāk – no 1992. līdz 1993. gadam – galvenās padomnieces pienākumus Eesti Kaubandus‑Tööstuskoda (Igaunijas Tirdzniecības un rūpniecības palāta). No 1993. līdz 2004. gadam ir Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija) tiesnese.

2004. gada 12. maijā K. Jürimäe tiek iecelta par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi. Kopš 2013. gada 23. oktobra viņa veic tiesneses pienākumus Tiesā, kur no 2021. gada 8. oktobra ieņem palātas priekšsēdētājas amatu.

Dzimis 1964. gadā Nikosijā (Kipra), Constantinos Lycourgos 1985. gadā Panthéon‑Assas Paris II universitātē (Francija) iegūst diplomu tiesību zinātnē, pēc tam 1987. gadā – padziļināto studiju diplomu Kopienu tiesībās. Šajā pašā universitātē 1991. gadā aizstāv doktora disertāciju tiesību zinātnē.

1993. gadā kļūst par advokātu Kiprā un praktizē Nikosijas Advokātu kolēģijā līdz 1996. gadam, kad tiek iecelts par Kipras ārlietu ministra īpašo padomnieku Eiropas lietās. Ieņem šo amatu līdz 1999. gadam un pēc tam – no 1999. līdz 2002. gadam – pilda padomdevēja pienākumus Savienības tiesību jautājumos Kipras Republikas Juridiskajā dienestā. No 1998. līdz 2003. gadam ir Kipras delegācijas, kas veic sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai, loceklis, savukārt no 2002. līdz 2014. gadam ietilpst Kipras grieķu delegācijās, kuras ir iesaistītas sarunās par vispārēju Kipras jautājuma noregulējumu.

Kompetences līmenis ļauj viņam no 2002. līdz 2007. gadam ieņemt Kipras Republikas galvenā jurista un no 2007. līdz 2014. gadam – galvenā advokāta amatu. No 2003. līdz 2014. gadam ir Kipras Republikas Juridiskā dienesta Eiropas tiesību departamenta vadītājs, turklāt laikā no 2004. līdz 2014. gadam pārstāv Kipras valdību tiesvedībās Eiropas Savienības tiesās.

2014. gada 8. oktobrī C. Lycourgos tiek iecelts par Tiesas tiesnesi un kopš 2021. gada 8. oktobra ieņem tur palātas priekšsēdētāja amatu.

Dzimis 1973. gadā Prienos (Lietuva), Irmantas Jarukaitis 1997. gadā iegūst Vilniaus universitetas (Viļņas Universitāte, Lietuva) diplomu tiesību zinātnē un 2008. gadā – doktora grādu. Viņa profesionālā karjera noris šajā pašā universitātē, kur no 1999. līdz 2018. gadam viņš pasniedz kā asistents un pēc tam kā asociētais profesors. Viņš uzņemas arī citus uzdevumus juridiskajā pētniecībā; par to liecina daudzas publikācijas Eiropas tiesību un konstitucionālo tiesību jomā. Līdztekus akadēmiskajiem pienākumiem aktīvi iesaistās Lietuvas Eiropas tiesību asociācijas izveidē un ir tās līdzdibinātājs.

1997. gadā stājas savas valsts civildienestā, konkrēti, Lietuvas Republikas Tieslietu ministrijas Eiropas tiesību departamentā, kur no 2002. līdz 2003. gadam ieņem galvenā speciālista un vēlāk nodaļas vadītāja amatu un no 2004. līdz 2010. gadam – ģenerāldirektora vietnieka amatu. No 2010. līdz 2018. gadam veic pienākumus tieslietu jomā kā Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) tiesnesis, savukārt no 2012. līdz 2017. gadam ir šīs tiesas priekšsēdētāja vietnieks. No 2015. līdz 2017. gadam ir šīs tiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs un vienlaikus darbojas kā Teisėjų taryba (Tiesu padome, Lietuva) loceklis.

2018. gada 8. oktobrī I. Jarukaitis tiek iecelts par Tiesas tiesnesi un kopš 2024. gada 8. oktobra pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus.

Dzimusi 1959. gadā Taragonā (Spānija), Maria Lourdes Arastey Sahún studē Universitat de Barcelona (Barselonas Universitāte, Spānija), 1983. gadā iegūst tur diplomu tiesību zinātnē un pēc tam no 1984. līdz 1985. gadam iegūst tiesneša profesionālo izglītību Escuela Judicial (Valsts tiesnešu skola, Spānija).

No 1985. līdz 1989. gadam ir Juzgado de Distrito de Sant Feliu de Llobregat (Sanfeliu de Ļobregatas rajona tiesa, Spānija) tiesnese un Juzgado de Distrito de Barcelona (Barselonas rajona tiesa, Spānija) tiesnese. 1989. gadā vienu gadu ir norīkota par tiesnesi Juzgado de lo Social nº 7 de Barcelona (Barselonas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 7, Spānija) un vēlāk līdz 2009. gadam darbojas Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa, Spānija) Sociālo lietu palātā. No 2009. gada ir Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) tiesnese. No 2013. līdz 2021. gadam darbojas arī kā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) (Brisele, Beļģija) Administratīvās tiesas tiesnese.

Līdztekus profesionālajai karjerai M.L. Arastey Sahún iesaistās arī izglītības jomā. No 1998. līdz 2008. gadam Barselonas Universitātē ieņem asociētās profesores amatu darba un sociālā nodrošinājuma tiesību jomā. Pasniedz arī kursus valsts tiesnešu apmācības centros, it īpaši Spānijā (regulāri), Bulgārijā (2008) un Rumānijā (2008), kā arī Centrālamerikas un Karību jūras reģiona Huana Karlosa I skolā (2006). M.L. Arastey Sahún rīko konferences un piedalās semināros daudzās universitātēs. Visbeidzot viņa piedalās vairākās institūcijās, kuru darbība tostarp ir saistīta ar Savienības tiesībām, ar tiesnešu apmācību un kvalifikācijas pārbaudi, kā arī ar alternatīviem strīdu izšķiršanas veidiem.

2021. gada 7. oktobrī M. Lourdes Arastey Sahún tiek iecelta par Tiesas tiesnesi un kopš 2024. gada 8. oktobra pilda palātas priekšsēdētājas pienākumus.

Dzimis 1971. gadā Krakovā (Polija), Maciej Szpunar 1995. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē Uniwersytet Śląski (Silēzijas Universitāte, Polija) un 1996. gadā – Eiropas koledžā Brigē (Beļģija). 2000. gadā aizstāv doktora disertāciju tiesību zinātnē, 2009. gadā kļūst par habilitēto doktoru tiesību zinātnē un pēc tam 2013. gadā – par tiesību zinātnes profesoru Silēzijas Universitātē. 1998. gadā saistībā ar savu universitātes darbu dodas uz Jesus College de Cambridge (Apvienotā Karaliste) Visiting Scholar statusā, 1999. gadā viesojas Ljēžas Universitātē (Beļģija) un 2003. gadā – Eiropas Universitātes institūtā Florencē (Itālija).

2001. gadā tiek uzņemts Katovices Advokātu kolēģijā un praktizē kā advokāts līdz 2008. gadam. Tieši šajā laikposmā viņš darbojas Polijas Tieslietu ministrijas Civiltiesību kodifikācijas komisijas Starptautisko privāttiesību komitejā.

No 2008. līdz 2009. gadam ir Eiropas Integrācijas komitejas biroja (Polija) valsts sekretāra vietnieks un pēc tam no 2010. līdz 2013. gadam strādā Polijas Ārlietu ministrijā. Šo trīs gadu laikā pārstāv Polijas valdību daudzās lietās, ko izskata Eiropas Savienības tiesas.

Joprojām iesaistīts universitātes pētniecībā, viņš ir vairāku juridisko žurnālu redakcijas kolēģiju sastāvā un tādējādi sagatavo arī daudzas publikācijas Eiropas tiesību un starptautisko privāttiesību jomā.

2013. gada 23. oktobrī M. Szpunar tiek iecelts par Tiesas ģenerāladvokātu un kopš 2018. gada 11. oktobra pilda pirmā ģenerāladvokāta pienākumus.

Dzimis 1963. gadā Zagrebā (Horvātija), Siniša Rodin 1987. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Sveučilište u Zagrebu (Zagrebas Universitāte, Horvātija) un turpina studijas Amerikas Savienoto Valstu universitātēs, kur 1992. gadā iegūst University of Michigan (Mičiganas Universitāte) maģistra diplomu tiesību zinātnē. Atgriezies Horvātijā, studijas turpina Zagrebas Universitātē, kur 1995. gadā kļūst par doktoru tiesību zinātnē. No 2001. līdz 2002. gadam darbojas Harvard University (Hārvarda Universitāte, Amerikas Savienotās Valstis) kā Fulbright Fellow un Visiting Scholar.

Tieši Zagrebas Universitātē 1987. gadā viņš sāk profesionālo karjeru kā docents. Kopš 2003. gada tajā ieņem Savienības tiesību profesora amatu un 2006. gadā – Žana Monē profesūras posteni, kas viņam 2011. gadā piešķirts ad personam. 2012. gadā kļūst par viesprofesoru Cornell Law School (Kornelas Universitātes Juridiskā fakultāte, Amerikas Savienotās Valstis). Universitātes karjeras gaitā S. Rodin publicē daudzus darbus, kas veicinājuši Savienības tiesību izplatību Horvātijā.

No 2006. līdz 2011. gadam S. Rodin ietilpst Horvātijas delegācijā, kas risināja sarunas par Horvātijas pievienošanos Savienībai, kā arī no 2009. līdz 2010. gadam ir Horvātijas konstitucionālās reformas komisijas loceklis un Darba grupas par Horvātijas pievienošanos Savienībai priekšsēdētājs.

Būdams pirmais Horvātijas tiesnesis Tiesā, S. Rodin tur pilda savus pienākumus kopš 2013. gada 4. jūlija.

Dzimis 1965. gadā Grācā (Austrija), Andreas Kumin studē tiesības Karl‑Franzens‑Universität Graz (Grācas Universitāte, Austrija), kur vispirms 1987. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē un pēc tam 1990. gadā – doktora grādu tiesību zinātnē. Šī pati universitāte 1988. gadā izsniedz viņam pirmā līmeņa diplomu tulkošanas zinātnē. 1991. gadā, iesaistoties civildienesta mācībās, Francijā turpina studijas École nationale d’administration (Valsts administrācijas skola), no kuras 1992. gadā saņem “starptautiskā garā valsts administrācijas studiju cikla” diplomu.

Profesionālo karjeru ierēdņa statusā sāk 1990. gadā Austrijas Ārlietu ministrijā un strādā tur līdz 1994. gadam, vispirms Juridiskajā dienestā un pēc tam Ekonomikas un Eiropas integrācijas politikas ģenerāldirekcijā. No 1994. līdz 2000. gadam darbojas kā padomnieks Austrijas pastāvīgajā pārstāvniecībā Apvienoto Nāciju Organizācijā un specializētajās iestādēs Ženēvā (Šveice). No 2000. līdz 2019. gadam atkal strādā Austrijas Ārlietu ministrijā, vispirms kā nodaļas “Eiropas Savienības pirmā pīlāra juridiskie jautājumi” vadītājs un pēc tam – no 2005. līdz 2019. gadam – kā šīs ministrijas Eiropas tiesību departamenta vadītājs.

Līdz ar daudzu publikāciju sagatavošanu Savienības tiesību jomā viņš sāk universitātes karjeru, 2007. gadā strādājot par pasniedzēju Leopold‑Franzens‑Universität Innsbruck (Insbrukas Universitāte, Austrija) Eiropas un starptautisko tiesību institūtā, tostarp docenta amatā, no 2012. līdz 2018. gadam pasniedz Diplomatische Akademie Wien (Vīnes Starptautisko zinātņu augstskola, Austrija) un kopš 2014. gada piedalās vairāku Wirtschaftsuniversität Wien (Vīnes Ekonomikas universitāte, Austrija) organizēto semināru vadīšanā. Visbeidzot laikposmam no 2014. līdz 2019. gadam viņam noslēgts profesora līgums ar Grācas Universitātes Eiropas tiesību institūtu, kur viņš kopš 2020. gada turpina strādāt jau kā goda profesors.

2019. gada 20. martā A. Kumin tiek iecelts par Tiesas tiesnesi un kopš tā laika pilda šos pienākumus.

Dzimis 1958. gadā Mikeli (Somija), Niilo Jääskinen 1980. gadā iegūst Helsingin yliopisto (Helsinku Universitāte, Somija) diplomu tiesību zinātnē un 1982. gadā – padziļināto studiju diplomu tiesību zinātnē. 2008. gadā šajā universitātē aizstāv doktora disertāciju tiesību zinātnē. Jau ļoti agri demonstrē ieinteresētību pasniedzēja karjerā un tieši Helsinku Universitātē 1980. gadā kļūst par lektoru tiesībās – šos pienākumus pilda līdz 1986. gadam.

1983. gadā vienu gadu pilda tiesneša palīga un pagaidu tiesneša pienākumus Rovaniemen kihlakunnanoikeus (Rovaniemi pirmās instances tiesa, Somija). No 1987. līdz 1989. gadam ir Somijas Tieslietu ministrijas juridiskais padomnieks un pēc tam – no 1990. līdz 1995. gadam – Eiropas tiesību nodaļas vadītājs. Līdztekus tam laikā no 1989. līdz 1990. gadam darbojas kā Somijas Ārlietu ministrijas juridiskais padomnieks. Būdams atbildīgs par juridiskiem un institucionāliem jautājumiem, piedalās sarunās par Somijas pievienošanos Eiropas Savienībai, savukārt no 1995. līdz 2000. gadam ir Somijas Parlamenta Lielās komisijas padomnieks un sekretārs Eiropas lietās.

Iestājies dienestā Somijas tieslietu sistēmā, N. Jääskinen laikā no 2000. līdz 2002. gadam strādā kā Korkein hallinto‑oikeus (Augstākā administratīvā tiesa, Somija) pagaidu tiesnesis un vēlāk – no 2003. līdz 2009. gadam – kā šīs tiesas tiesnesis.

2009. gada 7. oktobrī viņš kļūst par Tiesas ģenerāladvokātu un ieņem šo amatu līdz 2015. gada 7. oktobrim. Pēc atgriešanās savā valstī atkal pilda tiesneša pienākumus Augstākajā administratīvajā tiesā no 2015. līdz 2019. gadam un veic priekšsēdētāja vietnieka pienākumus no 2018. līdz 2019. gadam.

2019. gada 7. oktobrī N. Jääskinen tiek iecelts par Tiesas tiesnesi un kopš tā laika pilda šos pienākumus.

Dzimis 1957. gadā Atēnās (Grieķija), Dimitrios Gratsias 1980. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē Ethniko kai Kapodistriako Panepistimio Athinon (Kapodistrija vārdā nosauktā Atēnu Nacionālā universitāte, Grieķija), kā arī 1981. gadā padziļināto studiju diplomu publiskajās tiesībās Parīzes Panteona‑Sorbonnas Universitātē (Francija). Nākamajā gadā saņem Kopienu tiesību studiju sertifikātu no Universitātes Eiropas un Kopienu studiju centra (Parīzes I universitāte, Francija).

1985. gadā D. Gratsias sāk profesionālo karjeru Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija) un veic tur revidenta pienākumus līdz 1992. gadam. Pēc tam 1992. gadā tiek iecelts par pieteikumu pārzini un 2005. gadā – par valsts padomnieku. Līdztekus šiem pienākumiem uz diviem gadiem (1998–1999) tiek izraudzīts par Anotato Eidiko Dikastirio (Augstākā speciālā tiesa, Grieķija) asociēto locekli un 2006. gadā pilda Eidiko Dikastirio Agogon Kakodikias (Speciālā tiesa, kas izskata lietas pret tiesnešiem, Grieķija) locekļa uzdevumus. 2008. gadā veic Anotato Dikastiko Symvoulio Dioikitikis Dikaiosinis (Administratīvo lietu tiesu valsts padome, Grieķija) locekļa pienākumus. 2009. un 2010. gadā darbojas kā administratīvo tiesu inspektors.

No 1994. līdz 1996. gadam D. Gratsias ir Tiesas locekļa palīgs ģenerāladvokāta Georges Cosmas birojā.

Laikposmā no 2010. gada 25. oktobra līdz 2021. gada 6. oktobrim D. Gratsias ir Vispārējās tiesas tiesnesis un tur pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus divus secīgus pilnvaru termiņus no 2013. gada 18. septembra līdz 2019. gada 30. septembrim. Viņš ir Tiesas tiesnesis kopš 2021. gada 7. oktobra.

Dzimis 1961. gadā Zlīnā (Čehoslovākija), Miroslav Gavalec vispirms iegūst inženiera mehāniķa diplomu termomehānikas un kodoliekārtu jomā České vysoké učení technické v Praze (Prāgas Politehniskā universitāte, Čehoslovākija) un no 1986. līdz 1991. gadam pilda dažādus pienākumus kodolenerģijas nozarē.

Ieinteresēts sociālajās zinātnēs, no 1990. līdz 1995. gadam studē tiesību zinātni Univerzita Komenského v Bratislave (Bratislavas Komenska universitāte, Slovākija), kur 1995. gadā iegūst maģistra diplomu tiesību zinātnē un 2010. gadā – doktora grādu (PhD) tiesību zinātnē.

2001. gadā tiek iecelts par Okresný súd Bratislava III (Bratislavas III rajona tiesa, Slovākija) tiesnesi komerclietās un ģimenes lietās, kā arī administratīvo lietu tiesnesi. Šajā tiesā strādā līdz 2005. gadam, kad iestājas Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa), kur vispirms darbojas kā Administratīvo lietu nodaļas tiesnesis un – sākot no 2009. gada – kā Administratīvo lietu nodaļas 1. palātas priekšsēdētājs.

Līdztekus karjerai tieslietu jomā M. Gavalec iesaistās arī izglītības darbībā. No 2005. līdz 2011. gadam viņš ir lektors Paneurópska vysoká škola (Viseiropas augstskola, Slovākija) Ekonomikas zinātņu un pārvaldības institūtā.No 2006. līdz 2014. gadam pasniedz Viseiropas augstskolas Administratīvo tiesību institūtā un Privāttiesību institūtā.

Turklāt M. Gavalec no 2005. līdz 2020. gadam ir Eiropas Savienības Tiesnešu foruma vides tiesībaizsardzībai loceklis un no 2006. līdz 2015. gadam – Eiropas Administratīvo tiesu tiesnešu asociācijas biedrs.

2021. gada 7. oktobrī M. Gavalec tiek iecelts par Tiesas tiesnesi.

Dzimusi 1957. gadā Frankfurtē pie Mainas (Vācija), Juliane Kokott no 1976. līdz 1982. gadam studē tiesības Universität Bonn (Bonnas Universitāte, Vācija) un université de Genève (Ženēvas Universitāte, Šveice). Saņēmusi Fulbright stipendiju, iestājas American University, Washington DC (Amerikas Universitāte, Vašingtona, Amerikas Savienotās Valstis) un 1983. gadā tur iegūst maģistra grādu (LL.M). Pēc atgriešanās Eiropā iegūst doktora grādu tiesību zinātnē Universität Heidelberg (Heidelbergas Universitāte, Vācija) 1985. gadā un Harvard University (Hārvarda Universitāte, Amerikas Savienotās Valstis) 1990. gadā. Turklāt 1985. gadā saņem Académie Internationale de Droit Constitutionnel (Starptautiskā Konstitucionālo tiesību akadēmija, Tunisa) diplomu.

1991. gadā J. Kokott sāk universitātes karjeru University of California, Berkeley (Kalifornijas Universitāte Bērklijā, Amerikas Savienotās Valstis) kā viesprofesore. Turpina to Vācijā, kur viņa ir Vācijas un ārvalstu publisko tiesību, starptautisko tiesību un Eiropas tiesību profesore Universität Augsburg (Augsburgas Universitāte) 1992. gadā, Heidelbergas Universitātē 1993. gadā un Heinrich‑Heine‑Universität Düsseldorf (Heinriha Heines Diseldorfas Universitāte) 1994.–1999. gadā. 1999. gadā viņai tiek piedāvāts profesores amats Universität St. Gallen (Sanktgallenes Universitāte, Šveice), kur viņa pasniedz starptautiskās tiesības, starptautiskās tirdzniecības tiesības un Eiropas tiesības. 2000. gadā viņu uzaicina ieņemt Sanktgallenes Universitātes Eiropas un starptautisko tirdzniecības tiesību institūta direktores amatu, un pēc tam no 2001. līdz 2003. gadam viņa pilda šīs universitātes Tirdzniecības tiesību specializācijas programmas direktora vietnieces pienākumus.

Sadarbojas ar Vācijas valdību, kas 1995. gadā viņu ieceļ par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Samierināšanas un arbitrāžas tiesas tiesneša aizstājēju. Līdz 2003. gadam ir Wissenschaftliche Beirat “Globale Umweltveränderungen” der Bundesregierung (WBGU; Federālās valdības konsultatīvā padome “Globālas vides izmaiņas”, Vācija) priekšsēdētāja vietniece.

2003. gada 7. oktobrī J. Kokott tiek iecelta par Tiesas ģenerāladvokāti. No 2006. līdz 2007. gadam viņa pilda pirmā ģenerāladvokāta pienākumus.

Dzimis 1949. gadā Blagojevgradā (Bulgārija), Alexander Arabadjiev studē tiesības Sofiyski universitet “Sv. Kliment Ohridski” (Sofijas Ohridas Svētā Klimenta universitāte, Bulgārija), kur 1972. gadā iegūst diplomu.

1975. gadā tiek iecelts par Rayonen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas rajona tiesa, Bulgārija) tiesnesi un pilda šos pienākumus līdz 1983. gadam, bet pēc tam līdz 1986. gadam darbojas Okrazhen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas apgabaltiesa, Bulgārija) sastāvā. Vēlāk no 1986. līdz 1991. gadam ir Varhoven Sad (Augstākā tiesa, Bulgārija) tiesnesis un no 1991. līdz 2000. gadam – Konstitutsionen sad (Konstitucionālā tiesa, Bulgārija) tiesnesis. Laikposmā no 1997. līdz 1999. gadam ir Eiropas Cilvēktiesību komisijas loceklis.

No 2001. līdz 2006. gadam uz laiku pārtrauc savu tiesneša karjeru, lai iesaistītos Bulgārijas pievienošanās Eiropas Savienībai procesā, kurā aktīvi piedalās ne tikai kā Bulgārijas Parlamenta deputāts, bet arī kā novērotājs Eiropas Parlamentā no 2005. gada augusta līdz 2006. gada decembrim. 2002. un 2003. gadā kā Konventa par Eiropas nākotni loceklis palīdz izstrādāt stratēģiskas atbildes uz izaicinājumiem, ar kuriem sastopas Eiropas Savienība 2004. gada paplašināšanās kontekstā.

2007. gada 12. janvārī, proti, dažas dienas pēc Bulgārijas pievienošanās Eiropas Savienībai, A. Arabadjiev tiek iecelts par Tiesas tiesnesi Tiesā un kopš tā laika pilda šos uzdevumus. Kolēģi viņu ievēlē par palātas priekšsēdētāju, un šajā statusā viņš Tiesā darbojas no 2018. gada 9. oktobra līdz 2024. gada 7. oktobrim.

Dzimis 1952. gadā Kilkūnā (Īrija), Eugene Regan studē University College Dublin (Dublinas Universitātes koledža, Īrija), kur 1974. gadā iegūst maģistra grādu politikas un ekonomikas zinātnēs un 1975. gadā – maģistra grādu politekonomijā. Studijas pabeidz, 1979. gadā saņemot maģistra grādu starptautiskajās tiesībās un salīdzinošajās tiesībās Université libre de Bruxelles (Briseles Brīvā universitāte, Beļģija).

1975. gadā vienu gadu strādā par ekonomikas analītiķi Irish Farmers’ Association (IFA; Īrijas Lauksaimnieku asociācija, Dublina). No 1975. līdz 1979. gadam pilda dažādus uzdevumus saistībā ar Īrijas lauksaimniecības nozaru aizsardzību, vadot IFA biroju Eiropas Ekonomikas kopienā. No 1980. līdz 1984. gadam ir Irish Meat Exporters Association (Īrijas Gaļas eksportētāju asociācija) ģenerāldirektors. No 1985. līdz 1988. gadam ir Eiropas Komisijas konkurences komisāra Peter Sutherland padomnieks politikas jautājumos, savukārt no 1989. līdz 1995. gadam atkal iesaistās darbībā lauksaimniecības nozarē, darbojoties ģenerāldirektora amatā uzņēmumā, kas ir viens no galvenajiem Īrijas gaļas tirdzniecības tirgus dalībniekiem.

Kopš 1985. gada E. Regan darbojas Honorable Society of King’s Inns (Dublina) kā Barrister; šajā statusā no 1995. līdz 2005. gadam strādā Īrijas advokatūrā, turklāt no 2005. līdz 2015. gadam – kā Senior Counsel. No 2007. līdz 2011. gadam pilda arī Seanad (Īrijas Parlamenta virspalāta, Īrija) locekļa pienākumus.

2015. gada 7. oktobrī E. Regan tiek iecelts par Tiesas tiesnesi. 2018. gada 9. oktobrī kolēģi viņu ievēlē par palātas priekšsēdētāju, un šos pienākumus Tiesā viņš pilda līdz 2024. gada 7. oktobrim.

Dzimis 1957. gadā Sintrā (Portugāle), Nuno Piçarra studē tiesības Universidade de Lisboa (Lisabonas Universitāte, Portugāle), 1980. gadā saņem tur diplomu un 1986. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē. Vēlāk Universidade Nova de Lisboa (Lisabonas Jaunā universitāte, Portugāle) Juridiskajā fakultātē raksta disertāciju un 2003. gadā iegūst doktora grādu tiesību zinātnē.

Universitātes karjeras laikā vispirms no 1981. līdz 1986. gadam ir tiesību zinātnes asistents Lisabonas Universitātes Juridiskajā fakultātē un pēc tam – no 1987. līdz 1996. gadam – viesprofesors Universität des Saarlandes (Zāras Universitāte, Vācija) Eiropas studiju institūtā. Lisabonas Jaunajā universitātē no 2003. līdz 2008. gadam viņš ir tiesību zinātnes profesora palīgs un no 2008. līdz 2018. gadam – tiesību zinātnes asociētais profesors. No 2014. līdz 2018. gadam pasniedz arī kā viesprofesors Universidad Pontificia Comillas (Komiljasas Pāvesta universitāte, Spānija). Viņa iesaiste zinātniskajā pētniecībā atspoguļojas daudzās publikācijās konstitucionālo tiesību un Savienības tiesību jomās, it īpaši saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, personu brīvu pārvietošanos un institucionālajām tiesībām.

1986. gadā N. Piçarra pirmo reizi stājas Tiesas dienestā. Līdz 1987. gadam tur veic jurista lingvista pienākumus un pēc tam – no 1987. līdz 1990. gadam – jurista redaktora pienākumus. 1990. gadā kļūst par tiesas locekļa palīgu Pirmās instances tiesā, kur darbojas priekšsēdētāja José Luís da Cruz Vilaça birojā līdz 1995. gadam un pēc tam tiesneša Rui Manuel Gens de Moura Ramos birojā līdz 1996. gadam.

No 1996. līdz 1999. gadam savā valstī pēc valdības pilnvarojuma pilda tā valsts koordinatora pienākumus, kas atbildīgs par personu brīvas pārvietošanās Eiropas telpā lietām Portugāles Ārlietu ministrijā, kā arī Padomes K4 komitejas un Šengenas nolīgumu pastāvīgās apspriežu struktūras centrālās grupas locekļa pienākumus.

No 2004. līdz 2018. gadam viņš ir Portugāles pārstāvis neatkarīgo ekspertu tīklā FreSsco darba ņēmēju pārvietošanās brīvības un sociālā nodrošinājuma koordinēšanas Eiropas Savienībā jomā, kā arī Eiropas imigrācijas un patvēruma tiesību pētījumu akadēmiskā tīkla “Odisejs” loceklis. No 2015. līdz 2018. gadam ir arī Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (Vīne, Austrija) valdes loceklis.

2018. gada 8. oktobrī N. Piçarra tiek iecelts par Tiesas tiesnesi un kopš tā laika pilda šos pienākumus.

Dzimis 1953. gadā Atēnās (Grieķija), Athanasios Rantos 1976. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Panepistimio Athinon (Atēnu Universitāte, Grieķija) un papildina savas studijas, 1990. gadā saņemot maģistra grādu ar specializāciju Eiropas tiesībās Briseles Brīvajā universitātē (Beļģija). 1992. gadā kļūst par Fellow Ženēvas (Šveice) un Strasbūras (Francija) Starptautisko cilvēktiesību institūtā.

1978. gadā vienu gadu darbojas Atēnu Advokātu kolēģijā un pēc tam stājas dienestā Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija): tur laikā no 1979. līdz 2020. gadam secīgi pilda revidenta, pieteikumu pārziņa un padomnieka pienākumus, kā arī kļūst par tās priekšsēdētāja vietnieku un vēlāk par priekšsēdētāju. No 2000. līdz 2020. gadam ir Anotato Eidiko Dikastirio (Augstākā speciālā tiesa, Grieķija) loceklis un no 2011. līdz 2020. gadam – Eidiko Dikastirio Agogon Kakodikias (Speciālā tiesa, kas izskata lietas pret tiesnešiem, Grieķija) priekšsēdētājs. No 1996. līdz 2020. gadam ir Anotato Symvoulio Dioikitikis Dikaiosynis (Augstākā administratīvo tiesu padome, Grieķija) loceklis un vēlāk tās priekšsēdētājs. Turklāt no 2011. līdz 2020. gadam pilda Peitharchiko Symvoulio Melon Didaktikou Ereunitikou Prosopikou ton Anotaton Ekpaideutikon Idrymaton (Augstākā izglītības iestāžu mācībspēku disciplināro lietu padome) priekšsēdētāja pienākumus.

Papildus uzdevumiem tieslietu jomā A. Rantos veic daudzus pienākumus vairāku likumprojektu izstrādes komiteju priekšsēdētāja statusā. Viņš ir bijis Κentriki Nomoparaskeuastiki Epitropi (Centrālā likumprojektu izstrādes komiteja, Grieķija) loceklis. Ieinteresēts izglītības jomā, viņš turklāt no 1990. līdz 1994. gadam pasniedz Eiropas tiesības un administratīvās tiesības Ethniki Scholi Dimosias Dioikisis (Valsts administrācijas skola, Grieķija), kā arī no 1995. līdz 2016. gadam – Ethniki Scholi Dikastikon Leitourgon (Nacionālā tiesnešu skola, Grieķija). Pārdomās par dažādiem juridiskiem tematiem rodas vairāki pētniecības darbi, kuri lielākoties tiek publicēti.

2020. gada 10. septembrī A. Rantostiek iecelts par Tiesas ģenerāladvokātu un kopš tā laika pilda šos pienākumus.

Dzimusi 1970. gadā Jelgavā, Ineta Ziemele 1993. gadā Latvijas Universitātē iegūst diplomu tiesību zinātnē, ko tajā pašā gadā papildina ar studijām Aarhus Universitet (Orhūsas Universitāte, Dānija), pētot Amerikas Savienoto Valstu tiesību sistēmu, Eiropas Kopienu tiesības un politiku, kā arī politikas zinātnes. 1994. gadā iegūst maģistra grādu starptautiskajās tiesībās Lunds Universitet (Lundas Universitāte, Zviedrija) un pabeidz savas studijas Cambridge University (Kembridžas Universitāte, Apvienotā Karaliste), kur 1999. gadā aizstāv doktora disertāciju tiesību zinātnē.

Profesionālo karjeru sāk kā Latvijas parlamenta deputāta palīdze no 1990. līdz 1992. gadam un pēc tam – no 1992. līdz 1995. gadam – kā Latvijas Republikas Saeimas Ārlietu komisijas konsultante. 1995. gadā izraudzīta par Latvijas Ministru prezidenta padomnieci un šos pienākumus no 1999. līdz 2001. gadam pilda arī Eiropas Padomes Cilvēktiesību ģenerāldirektorātā Strasbūrā (Francija).

Turklāt I. Ziemele kopš 1993. gada iesaistās apmācībā, strādājot par Latvijas Universitātes Tiesību teorijas un politikas zinātņu katedras un Starptautisko un jūras tiesību katedras asistenti. Vēlāk, līdz 1999. gadam, pasniedz starptautiskās tiesības un Eiropas tiesības un vienlaikus dibina Latvijas Universitātes Cilvēktiesību institūtu, kuru vada līdz šim pašam gadam. Turklāt I. Ziemele ir Soderberga profesore un pēc tam viesprofesore Rīgas Juridiskajā augstskolā, kur kopš 2001. gada ieņem starptautisko tiesību un cilvēktiesību profesores amatu. No 2001. līdz 2005. gadam viesprofesores statusā pasniedz arī Lundas Universitātes Raula Valenberga institūtā (Institut Raoul Wallenberg).

I. Ziemeles karjera tieslietu jomā sākas 2005. gadā, kad viņa tiek iecelta par tiesnesi Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā, un šos uzdevumus līdz 2014. gadam viņa veic arī kā palātas priekšsēdētāja. Iecelta par Latvijas Republikas Satversmes tiesas tiesnesi 2015. gadā, viņa pilda tās priekšsēdētājas amata pienākumus no 2017. līdz 2020. gadam.

Kopš 2017. gada ir korespondētājlocekle Latvijas Zinātņu akadēmijā, ar ko sadarbojas, veicot pētniecības darbu tiesību zinātnes jomā, kuru rezultāts ir daudzas publikācijas.

2020. gada 6. oktobrī I. Ziemele tiek iecelta par Tiesas tiesnesi un kopš tā laika ieņem šo amatu.

Dzimis 1965. gadā Budapeštā (Ungārija), Zoltán Csehi 1990. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Eötvös Loránd Tudományegyetem (Etveša Loranda Universitāte, Ungārija) un 1991. gadā – maģistra diplomu tiesību zinātnē Ruprecht‑Karls‑Universität Heidelberg (Kārļa Ruprehta Heidelbergas Universitāte, Vācija). Doktorantūru veic Etveša Loranda Universitātē un 2004. gadā aizstāv tur doktora disertāciju tiesību zinātnē. 1992. gadā Etveša Loranda Universitātē saņem arī diplomu mākslas vēsturē.

Uzņemts Budapeštas Advokātu kolēģijā, no 1995. līdz 2016. gadam praktizē Ungārijā kā advokāts. Līdztekus advokāta praksei no 2004. līdz 2016. gadam darbojas kā Pénz és Tőkepiaci Állandó Választottbíróság (Pastāvīgā finanšu tirgu un kapitāla tirgu šķīrējtiesa, Ungārija) šķīrējtiesnesis un ad hoc šķīrējtiesnesis.

Turklāt Z. Csehi iesaistās tiesību mācībās Etveša Loranda Universitātē kā asociētais profesors no 1991. līdz 2005. gadam un kā profesors no 2005. līdz 2016. gadam. Pasniedz arī Pázmány Péter Katolikus Egyetem (Pētera Pazmaņa Katoļu universitāte, Ungārija) kā Komerctiesību katedras vadītājs laikā no 2007. līdz 2013. gadam un kā profesors kopš 2013. gada. No 2013. līdz 2016. gadam šajā universitātē pilda Privāttiesību un komerctiesību katedras vadītāja pienākumus, no 2017. gada strādā kā privāttiesību un komerctiesību pētniecības profesors un kopš 2018. gada – kā Civiltiesību katedras vadītājs. Kopš 2013. gada ir viesprofesors Lionas Katoļu universitātē (Francija).

2016. gada 13. aprīlī Z. Csehi tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un ieņem šo amatu piecus gadus. 2021. gada 7. oktobrī tiek iecelts par Tiesas tiesnesi.

Dzimusi 1967. gadā Veleni de Muntē (Rumānija), Octavia Spineanu‑Matei 1990. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Universitatea Alexandru Ioan Cuza din Iași (Aleksandru Joana Kuzas Jasi Universitāte, Rumānija) (diploms ar izcilību) un 1999. gadā iegūst doktora grādu tiesību zinātnē Academia de Poliție “Alexandru Ioan Cuza” (Aleksandru Joana Kuzas Policijas akadēmija, Rumānija).

1991. gadā sāk profesionālo karjeru kā Judecătoria sectorului 4 București (Bukarestes 4. rajona tiesa, Rumānija) tiesnese un tur pilda pienākumus līdz 1996. gadam. No 1996. līdz 1999. gadam ieņem tiesneses amatu Tribunalul București (Bukarestes tiesa, Rumānija), kur no 1997. līdz 1999. gadam vada Civillietu nodaļu. No 1999. līdz 2005. gadam ir Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) tiesnese un laikā no 1999. līdz 2003. gadam tur pilda arī Civillietu nodaļas priekšsēdētājas pienākumus, savukārt no 2006. līdz 2016. gadam ieņem Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā kasācijas tiesa, Rumānija) tiesneses amatu.

No 2006. līdz 2016. gadam O. Spineanu‑Matei ir Eiropas Patentu iestādes (Minhene, Vācija) Paplašinātās apelācijas padomes ārštata locekle.

Kopš 1997. gada nodarbojas arī ar Rumānijas tiesnešu un tiesneša amata kandidātu apmācību kā pasniedzēja Institutul Național al Magistraturii (Valsts tiesnešu institūts, Rumānija), kur viņa ir arī zinātniskās padomes locekle un – no 2011. līdz 2016. gadam – direktore. Darbojas arī Școala Națională de Grefieri (Valsts tiesas sekretāru skola, Rumānija) valdē. No 2012. līdz 2016. gadam ir Universitatea din București (Bukarestes Universitāte, Rumānija) Doktorantūras skolas padomes locekle. Būdama vairāku darbu līdzautore un daudzu rakstu autore tiesību jomā, regulāri piedalās valsts līmeņa un starptautiskajās konferencēs.

2016. gada 19. septembrī O. Spineanu‑Matei tiek iecelta par Vispārējās tiesas tiesnesi. Viņa paliek šajā amatā piecus gadus, līdz 2021. gada 7. oktobrī tiek iecelta par Tiesas tiesnesi.

Dzimusi 1971. gadā Jelgavā (Latvija), Laila Medina studē IMO International Maritime Law Institute (SJO Starptautisko jūras tiesību institūts, Malta) un tur 1995. gadā iegūst maģistra grādu starptautiskajās jūras tiesībās. 2002. gadā Rīgas Juridiskajā augstskolā iegūst maģistra grādu Eiropas Savienības tiesībās.

No 1995. gada strādā Latvijas Republikas Satiksmes ministrijā kā Juridiskās nodaļas vadītāja un Jūrlietu departamenta direktora vietniece. Šos pienākumus veic līdz 2002. gadam, kad viņa šajā ministrijā tiek iecelta par valsts sekretāra padomnieci Eiropas lietās.

No 2004. līdz 2005. gadam L. Medina ir Latvijas Republikas Valsts kancelejas Eiropas lietu biroja vadītāja vietniece.

2005. gadā sāk darbu Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā kā Politikas plānošanas departamenta direktore. No 2006. gada Tieslietu ministrijā ir valsts sekretāra vietniece nozaru politikas jautājumos un 2009.–2021. gadā – valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos.

L. Medinas karjera ietver arī izglītības darbību. No 1998. līdz 2006. gadam pasniedz Eiropas tiesības un Eiropas Savienības institucionālās tiesības Valsts administrācijas skolā (Latvija). 2012. gadā pasniedz kursu tiesnešiem un notāriem par Romas III regulu. Visbeidzot kopš 2008. gada viņa ir Biznesa augstskolas “Turība” (Latvija) Juridiskās fakultātes padomes locekle.

2021. gada 7. oktobrī L. Medina tiek iecelta par Tiesas ģenerāladvokāti.

Dzimis 1960. gadā Hāgā (Nīderlande), Bernardus (Ben) Maria Polycarpus Smulders 1983. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē Universiteit Leiden (Leidenes Universitāte, Nīderlande). Studijas turpina London School of Economics and Political Science (Londonas Ekonomikas un politisko zinātņu skola, Apvienotā Karaliste) un 1984. gadā saņem maģistra grādu. 2010. gadā apmeklē mācības London Business School (Apvienotā Karaliste), 2011. gadā mācās INSEAD Fontainebleau (Francija) un 2018. gadā – Stanford Business School (Amerikas Savienotās Valstis).

1985. gadā B. M. P. Smulders sāk profesionālo karjeru kā advokāts Amsterdamas advokatūrā un šos pienākumus pilda līdz 1990. gadam.

1991. gadā sāk strādāt Eiropas Komisijas Juridiskajā dienestā un darbojas tur līdz 1994. gadam grupā “Kapitāla brīva aprite, brīvība veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvība, nodokļi, muitas savienība un ekonomiskā un monetārā savienība” un grupā “Valsts atbalsta un antidempinga kontrole”.

Komisijā B. M. P. Smulders turpina karjeru kā par ārējām attiecībām un paplašināšanos atbildīgā komisāra Hans van den Broek biroja loceklis (1995–1999), par iekšējo tirgu, nodokļiem un muitas savienību atbildīgā komisāra Frits Bolkestein biroja loceklis (1999–2000) un Komisijas priekšsēdētāja Romano Prodi (2000–2004) biroja loceklis. No 2004. līdz 2008. gadam viņš ir konkurences komisāres Neelie Kroes biroja vadītājs, pēc tam – galvenais juridiskais padomnieks direktora statusā Komisijas Juridiskā dienesta grupā “Iestādes un ekonomiskā un monetārā savienība” (2008–2014). No 2014. līdz 2019. gadam viņš ir Komisijas priekšsēdētāja pirmā vietnieka Frans Timmermans biroja vadītājs, savukārt no 2020. līdz 2022. gadam – galvenais juridiskais padomnieks direktora statusā Komisijas Juridiskā dienesta grupā “Pasaules Tirdzniecības organizācija un tirdzniecības politika”. No 2022. līdz 2024. gadam darbojas kā ģenerāldirektora vietnieks Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātā, kur ir atbildīgs par valsts atbalsta kontroli.

Kopš 2012. gada viņš atsevišķos gadījumos pilda tiesneša aizstājēja pienākumus Gerechtshof Den Haag (Hāgas apelācijas tiesa, Nīderlande) Civillietu un komerclietu palātā, it īpaši lietās, kas attiecas uz valsts atbildību Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā, starptautiskajām publiskajām tiesībām vai jautājumiem par imunitāti pret izpildi trešās valstīs. Turklāt viņš īsteno universitātes karjeru, galvenokārt starptautisko tiesību un Eiropas tiesību jomā, kā lektors Fondazione Collegio Europeo di Parma (Parmas Eiropas koledža, Itālija) kopš 2003. gada un Paris‑Panthéon‑Assas universitātē (Francija) kopš 2019. gada un kā viesprofesors Vrije Universiteit Brussel (Briseles Brīvā universitāte, Beļģija) un Eiropas koledžā Brigē (Beļģija) kopš 2013. gada. No 1994. līdz 2005. gadam pasniedz arī Universiteit van Amsterdam (Amsterdamas Universitāte, Nīderlande) un Radboud Universiteit Nijmegen (Neimegenas Radbūda universitāte, Nīderlande). No 2002. līdz 2022. gadam B. M. P. Smulders ir Leidenes Universitātes Juridiskās fakultātes Europa Instituut pilnvaroto padomes loceklis un vēlāk – priekšsēdētājs. No 2008. līdz 2024. gadam darbojas kā Common Market Law Review redakcijas kolēģijas loceklis.

Viņš ir daudzu darbu un rakstu autors, it īpaši konkurences tiesību, institucionālo tiesību, tiesiskās valsts aizsardzības, iekšējā tirgus un ekonomiskās un monetārās savienības jomā.

B. M. P. Smulders iecelts par Tiesas tiesnesi 2024. gada 7. oktobrī.

Dzimis 1962. gadā Luksemburgā (Luksemburgas Lielhercogiste), Dean Spielmann 1988. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Lēvenas Katoliskajā universitātē (Beļģija) un pēc tam turpina studijas Kembridžas Universitātes Ficviljama koledžā (Apvienotā Karaliste), kur 1990. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē.

No 1989. līdz 2004. gadam praktizē kā advokāts Luksemburgas Advokātu kolēģijā un vienlaikus turpina universitātes karjeru, pasniedzot tostarp krimināltiesību, cilvēktiesību un tiesvedības Eiropas Cilvēktiesību tiesā jomā. No 1991. līdz 1997. gadam ir pētnieciskais asistents Lēvenas Katoliskajā universitātē un no 1996. līdz 2006. gadam – asociētais lektors Luksemburgas Universitātē. No 1997. līdz 2009. gadam pasniedz arī Nansī II universitātē (Francija), kā arī 2017. un 2018. gadā – Parīzes Politikas zinātņu institūtā (Francija).

Turklāt viņš ir daudzu darbu un rakstu autors, kā arī vairāku juridisko žurnālu zinātnisko komiteju un redakcijas kolēģiju loceklis.

2000. gadā tiek iecelts par Cilvēktiesību konsultatīvās komisijas (Luksemburga) locekli un darbojas šajā komisijā līdz 2004. gadam. No 2002. līdz 2004. gadam ir arī Eiropas Advokatūru un juristu biedrību padomes (CCBE) Cilvēktiesību komitejas un Krimināltiesību komitejas loceklis, kā arī Eiropas Savienības Neatkarīgo ekspertu tīkla pamattiesību jautājumos loceklis.

Izraudzīts 2004. gadā par Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Strasbūra, Francija) tiesnesi, viņš secīgi kļūst par nodaļas priekšsēdētāju 2011. gadā, priekšsēdētāja vietnieku 2012. gadā un pēc tam par priekšsēdētāju – laikam no 2012. līdz 2015. gadam.

2016. gada 13. aprīlī D. Spielmann tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un no 2019. gada 30. septembra līdz 2024. gada 6. oktobrim pilda tur palātas priekšsēdētāja pienākumus.

Kopš 2024. gada 7. oktobra viņš ir Tiesas ģenerāladvokāts.

Dzimis 1964. gadā Bjellā [Biella] (Itālija), Massimo Condinanzi 1988. gadā iegūst grādu tiesību zinātnē Università degli Studi di Genova (Dženovas Universitāte, Itālija). 1993. gadā iegūst doktora grādu Eiropas Kopienu tiesībās Università degli Studi di Bologna (Boloņas Universitāte, Itālija).

Universitātes profesionālo karjeru M. Condinanzi sāk 1990. gadā kā mācību un zinātnisko darbību asistents Università degli Studi di Milano (Milānas Universitāte, Itālija) Juridiskās fakultātes Starptautisko tiesību institūtā un pilda šos pienākumus līdz 1996. gadam. No 1996. līdz 1998. gadam šajā pašā fakultātē darbojas kā pētnieks starptautisko tiesību jomā.

1997. gadā stājas dienestā Eiropas Kopienu Tiesā kā tiesas locekļa palīgs vispirms pie ģenerāladvokāta Giuseppe Tesauro un pēc tam pie ģenerāladvokāta Antonio Saggio.

Atgriezies Itālijā 1998. gadā, pasniedz starptautiskās tiesības Boloņas Universitātē kā asociētais profesors starptautiskajās tiesībās un pasniedz Eiropas Savienības tiesības Università Cattolica del Sacro Cuore (Svētās sirds katoļu universitāte, Itālija) Pjačencā. No 2001. līdz 2004. gadam pasniedz Dženovas universitātē, savukārt no 2004. līdz 2005. gadam – Milānas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Tieši šajā fakultātē 2005. gadā kļūst par štata profesoru Savienības tiesībās un kopš tā laika šos pienākumus pilda Eiropas Savienības tiesību profesora un Eiropas Savienības strīdu izskatīšanas tiesību profesora statusā. No 2014. līdz 2018. gadam joprojām šajā pašā fakultātē darbojas kā Itālijas un pārnacionālo publisko tiesību katedras Starptautisko tiesību un Eiropas Savienības tiesību nodaļas koordinators. Bijis viesprofesors Paris‑Panthéon‑Assas universitātē (Francija), Montesquieu Bordeaux IV universitātē (Francija), Universitatea “Alexandru Ioan Cuza” din Iași (Aleksandru Joana Kuzas universitāte Jašos, Rumānija) un Ženēvas Universitātē (Šveice). Bijis doktordarbu, it īpaši Eiropas Savienības strīdu izskatīšanas tiesību jomā, atlases komisijas loceklis un referents Paris‑Panthéon‑Assas universitātē, Montesquieu Bordeaux IV universitātē un Monpeljē Universitātē (Francija).

Joprojām ieinteresēts Eiropas Savienības strīdu izskatīšanas tiesībās, viņš kopš 2023. gada ir Revue du contentieux européen atbildīgais redaktors.

No 2016. līdz 2018. gadam un no 2019. līdz 2023. gadam koordinē Pārkāpuma procedūru risināšanas misijas struktūru Itālijas Republikas Ministru padomes prezidentūrā.

Kopš 2005. gada praktizē arī kā advokāts Bjellas un Milānas advokatūrā un šajā statusā piedalās daudzās lietās, kas izskatītas Savienības tiesās.

Līdztekus šīm darbībām viņš ir Trīres Eiropas tiesību akadēmijas (ERA, Vācija) valdes loceklis un lektors un kopš 2018. gada – Scuola Superiore della Magistratura (Tieslietu sistēmas darbinieku augstskola, Itālija) vecākais pasniedzējs.

M. Condinanzi ir daudzu darbu un rakstu autors, it īpaši Savienības tiesību jomā, un bieži vien kā organizators piedalījies vairākās valstu un starptautiskās juridiskās konferencēs. 2017. gadā piedalījies redakcijas koordinēšanā izdevumam, kurā pirmo reizi “pants pēc panta” komentēti Eiropas Savienības tiesu reglamenti itāļu valodā. No 2017. līdz 2023. gadam bijis arī koordinators pētniecības vienībā, kas īstenoja valsts nozīmes pētniecības programmu (PRIN 2017) Dove va l’Europa? (“Kurp dodas Eiropa?”).

M. Condinanzi iecelts par Tiesas tiesnesi 2024. gada 7. oktobrī.

Dzimis 1964. gadā Stokholmā (Zviedrija), Fredrik Schalin 1991. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Stockholms universitet (Stokholmas Universitāte, Zviedrija), savukārt 1990. gadā saņem diplomu tiesību zinātnē un 1994. gadā padziļinātu studiju diplomu Kopienu un Eiropas tiesībās Parīzes Panteona‑Sorbonnas Universitātē (Francija).

Profesionālo karjeru sāk kā tiesneša palīgs Södertälje tingsrätt (Sēderteljes pirmās instances tiesa, Zviedrija) no 1991. līdz 1993. gadam un pēc tam Svea hovrätt (Sveas apelācijas tiesa Stokholmā, Zviedrija) no 1994. līdz 1995. gadam. No 1995. līdz 1996. gadam ieņem tiesneša amatu Gotlands tingsrätt (Gotlandes pirmās instances tiesa, Zviedrija) un Norrtälje tingsrätt (Norteljes pirmās instances tiesa, Zviedrija), kā arī no 1996. līdz 1997. gadam – Sveas apelācijas tiesā.

1997. gadā ir Zviedrijas Finanšu ministrijas parlamentārās komisijas sekretāra vietnieks, savukārt 1999. gadā tiek norīkots par Zviedrijas Ārlietu ministrijas juridisko padomnieku Eiropas jautājumos.

1998. gadā stājas dienestā Tiesā kā tiesneša Hans Ragnemalm palīgs un no 1999. līdz 2006. gadam darbojas šajā pašā statusā tiesneša Stig von Bahr birojā.

Pēc atgriešanās savā valstī F. Schalin no 2006. līdz 2008. gadam praktizē kā jurists un – pēc uzņemšanas Stokholmas Advokātu kolēģijā 2008. gadā – kā advokāts. 2009. gadā atkal sāk strādāt tieslietu jomā – par Södertörns tingsrätt (Sēderternes pirmās instances tiesa, Zviedrija) tiesnesi un vēlāk par šīs tiesas palātas priekšsēdētāju un pilda šos pienākumus līdz 2016. gadam.

Turklāt iesaistās izglītības darbā: no 2006. līdz 2008. gadam ir lektors Stokholmas Universitātē un kopš 2011. gada – Domstolsakademin (Zviedrijas Tiesu akadēmija).

2016. gada 8. jūnijā F. Schalin tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un no 2022. gada 19. septembra līdz 2024. gada 6. oktobrim ieņem tur palātas priekšsēdētāja amatu.

Kopš 2024. gada 7. oktobra viņš ir Tiesas tiesnesis.

Dzimis 1965. gadā Florencē (Itālija), Andrea Biondi studē Università degli Studi di Firenze (Florences Universitāte, Itālija), kur 1990. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē un 1996. gadā – doktora grādu salīdzinošajās tiesībās.

Universitātes karjeru sāk 1993. gadā University College London (Londonas Universitātes koledža, Apvienotā Karaliste) un no 1994. līdz 1997. gadam turpina University of Birmingham (Birmingemas Universitāte, Apvienotā Karaliste). 1997. gadā sāk strādāt King’s College London (Londonas Karaļa koledža, Apvienotā Karaliste), kur 2006. gadā kļūst par Eiropas Savienības tiesību profesoru un kopš tā laika pilda šos pienākumus. No 2001. līdz 2024. gadam ir arī Londonas Karaļa koledžas Eiropas tiesību centra direktors.

Visā karjeras laikā A. Biondi regulāri pasniedz kā viesprofesors universitātēs ar vispāratzītu reputāciju, tostarp Libera Università Internazionale degli Studi Sociali Guido Carli “LUISS” (Gvido Karli Starptautiskā brīvā sociālo zinātņu universitāte, Itālija), Università Bocconi (Bokoni Universitāte, Itālija), Università degli Studi di Roma “La Sapienza” (Romas Universitāte La Sapienza, Itālija), Freie Universität Berlin (Berlīnes Brīvā universitāte, Vācija), Paris II Panthéon‑Assas universitātē (Francija), Georgetown University (Džordžtaunas Universitāte, Amerikas Savienotās Valstis) un Eiropas Koledžas filiālē Natolinā (Polija).

2021. gadā ir Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) Apelācijas padomes priekšsēdētāja vietnieks.

2001. gadā A.Biondi uzņemts Itālijas Advokātu kolēģijā un no 2003. līdz 2024. gadam secīgi darbojas divos Londonas advokātu birojos kā padomdevējs eksperts.

Viņš ir daudzu darbu un publikāciju autors, it īpaši Savienības tiesību jomā.

2024. gada 7. oktobrī A.Biondi iecelts par Tiesas ģenerāladvokātu.

Dzimis 1967. gadā Vuaronā (Francija), Stéphane Gervasoni 1988. gadā iegūst diplomu Grenobles Politikas pētījumu institūtā (IEP, Francija) un 1993. gadā – Valsts administrācijas skolā (ENA, Francija) (Promotion Léon Gambetta).

1993. gadā sāk profesionālo karjeru Valsts padomē (Parīze, Francija) revidenta statusā, pēc tam darbojas tur kā pieteikumu pārzinis no 1996. līdz 2008. gadam, kad tiek iecelts par valsts padomnieku. Strādājot šajos amatos, līdz 1997. gadam pilda tiesneša referenta pienākumus Tiesvedības nodaļā un vienlaikus darbojas arī Sociālo lietu nodaļā (no 1996. līdz 1997. gadam). Līdztekus tam no 1994. līdz 1996. gadam pilda arī valdības komisāra Īpašajā pensiju kasāciju komisijā pienākumus, tobrīd uz laiku ir norīkots Valsts padomē un no 1995. līdz 1997. gadam darbojas kā Francijas Civildienesta ministrijas un Parīzes pilsētas juridiskais padomnieks.

1997. gadā S. Gervasoni sāk strādāt Jonas (Francija) departamenta prefektūrā par ģenerālsekretāru, vienlaikus līdz 1999. gadam pildot Oksēras apgabala prefekta vietnieka pienākumus. Pēc tam no 1999. līdz 2001. gadam ir Savojas (Francija) departamenta prefektūras ģenerālsekretārs un Šamberī (Francija) apgabala prefekta vietnieks.

Ieguvis pieredzi darbā Valsts padomē un valsts administrācijā, S. Gervasoni stājas dienestā Eiropas Kopienu Tiesā, kur no 2001. līdz 2005. gadam pilda tiesneša Jean‑Pierre Puissochet palīga pienākumus. 2005. gada 5. oktobrī, proti, Eiropas Savienības Civildienesta tiesas izveides dienā, tiek iecelts par šīs jaunizveidotās tiesas tiesnesi. Tur pilda pienākumus līdz 2011. gada 6. oktobrim, tostarp no 2008. gada 6. oktobra līdz 2011. gada 6. oktobrim – kā palātas priekšsēdētājs.

No 2011. līdz 2013. gadam S. Gervasoni atkal darbojas Valsts padomē Tiesvedības nodaļas astotās palātas priekšsēdētāja vietnieka amatā.

Iesaistās arī izglītības darbībā: no 1993. līdz 1995. gadam strādā par docentu Parīzes Politikas pētījumu institūtā (IEP) un kopš 2016. gada – Luksemburgas Universitātē. Turklāt no 2001. līdz 2005. gadam ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) Sūdzību izskatīšanas komisijas pilntiesīgais loceklis un no 2011. līdz 2013. gadam – Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) Sūdzību izskatīšanas komisijas loceklis.

2013. gada 16. septembrī S. Gervasoni tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi. Kolēģi divas reizes ievēlē viņu par palātas priekšsēdētāju, un šajā statusā viņš darbojas no 2016. gada 21. septembra līdz 2022. gada 19. septembrim.

Dzimis 1968. gadā Kopenhāgenā, Niels Fenger 1992. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Københavns Universitet (Kopenhāgenas Universitāte, Dānija) un 2004. gadā – doktora grādu tiesību zinātnē Aarhus Universitet (Orhūsas Universitāte, Dānija).

Profesionālo karjeru sāk Dānijas Tieslietu ministrijā, kur ieņem nodaļas vadītāja amatu Eiropas Savienības tiesību birojā no 1992. līdz 1993. gadam un Civiltiesību birojā no 1993. līdz 1994. gadam. 1994. gadā stājas dienestā Eiropas Savienības Tiesā kā Tiesas locekļa palīgs ģenerāladvokāta Michael Bendik Elmer birojā.

Atgriezies Dānijā 1995. gadā, pētnieka statusā Kopenhāgenas Universitātē pasniedz administratīvās tiesības un Savienības tiesības. No 1996. līdz 2000. gadam atkal strādā Dānijas Tieslietu ministrijā par nodaļas vadītāju Konstitucionālo un administratīvo tiesību birojā.

2001. gadā pilda nodaļas vadītāja pienākumus Dānijas Iekšlietu ministrijā, būdams atbildīgs par pašvaldību lēmumu tiesiskuma kontroli tirdzniecības un vides jomā. 2002. gadā iecelts par Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) Uzraudzības iestādes Juridiskā dienesta direktoru un pilda šos pienākumus līdz 2009. gadam, pārstāvot šo iestādi Eiropas Savienības Tiesā un EBTA Tiesā.

No 2009. līdz 2017. gadam ieņem administratīvo tiesību profesora amatu Kopenhāgenas Universitātē. Ir vairāku darbu un rakstu autors Savienības tiesību, administratīvo tiesību un Dānijas tiesās piemērojamo procesuālo normu jomā.

No 2014. līdz 2015. gadam un pēc tam no 2017. līdz 2019. gadam ir Østre Landsret (Austrumu reģiona apelācijas tiesa, Dānija) tiesnesis.

No 2014. līdz 2016. gadam darbojas arī Dānijas komisijā, kas lemj par apelācijas sūdzību pieņemamību civillietās un krimināllietās.

No 2019. līdz 2024. gadam N. Fenger ieņem Dānijas parlamentārā ombuda amatu.

N. Fenger iecelts par Tiesas tiesnesi 2024. gada 7. oktobrī.

Dzimusi 1971. gadā Maltā (dzimtā pilsēta – Zejtuna), Ramona Frendo 1993. gadā iegūst Università ta’ Malta (Maltas Universitāte) diplomu tiesību zinātnē un 1995. gadā – doktora grādu tiesību zinātnē. Studijas turpina University of Cambridge (Kembridžas Universitāte, Apvienotā Karaliste), kur 1996. gadā saņem maģistra grādu kriminoloģijā. 2018. gadā papildina universitātes studiju kursu ar Eiropas tiesību trešā cikla diplomu King’s College London (Londonas Karaļa koledža, Apvienotā Karaliste).

R. Frendo karjeru sāk kā advokāte Maltas Advokātu kolēģijā un praktizē no 1996. līdz 2019. gadam. Turklāt zināšanas vairākās jomās ļauj viņai no 1997. līdz 1998. gadam ieņemt juridiskās padomnieces amatu Maltas Sociālā nodrošinājuma ministrijā, kā arī no 1997. līdz 2019. gadam strādāt par juridisko eksperti Valetas (Malta) tiesās un no 2006. līdz 2019. gadam – vairākās apdrošināšanas sabiedrībās.

No 2006. līdz 2019. gadam ir Maltas Valsts šķīrējtiesnešu grupas locekle un no 2009. līdz 2019. gadam – Maltas Nodarbinātības lietu komisijas locekle. Darbojas kā Valsts ģimenes lietu komisijas (Malta) locekle no 2012. līdz 2013. gadam, kad kļūst arī par Vispārējās tiesu sistēmas reformas komisijas (Malta) locekli, savukārt no 2014. līdz 2016. gadam ir Tiesību reformas komisijas (Malta) locekle. 2016. gadā izraudzīta par Maltas valdības īpašo padomnieci Eiropas Savienības Padomes Vīzu darba grupā, vada šo darba grupu Maltas prezidentūras laikā Padomē 2017. gada pirmajā pusē.

2019. gada 20. martā R. Frendo tiek iecelta par Vispārējās tiesas tiesnesi. Šajā amatā strādā piecus gadus, savukārt 2024. gada 7. oktobrī tiek iecelta par Tiesas tiesnesi un kopš tā laika pilda šos pienākumus.

Dzimis 1979. gadā Klaipēdā (Lietuva), Rimvydas Norkus 2001. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē Viļņas Universitātē (Lietuva). Pēc tam sāk doktorantūras studijas tiesību zinātnē Mykolo Romerio universitetas (Mikola Romera Universitāte, Lietuva), kur 2005. gadā aizstāv disertāciju.

Profesionālās karjeras sākumā no 1999. līdz 2000. gadam strādā par tiesneša palīgu Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas apelācijas tiesa) un no 2000. līdz 2003. gadam šajā pašā tiesā pilda priekšsēdētāja padomnieka pienākumus. No 2003. līdz 2009. gadam ir Lietuvos vyriausiasis administracinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) Tiesu prakses dienesta direktors.

No 2009. līdz 2010. gadam darbojas kā jurists lingvists Eiropas Parlamentā, savukārt pēc atgriešanās savā valstī no 2010. līdz 2012. gadam pilda Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Lietuvas Augstākā tiesa) Juridiskās pētniecības departamenta direktora pienākumus. No 2012. līdz 2013. gadam ir Lietuvas apelācijas tiesas tiesnesis, savukārt pēc tam vienu gadu pilda Lietuvas Augstākās tiesas tiesneša un – no 2014. līdz 2019. gadam – tās priekšsēdētāja pienākumus. Turklāt no 2016. līdz 2018. gadam viņš ir Lietuvos Teisėjų taryba (Lietuvas Tieslietu padome) priekšsēdētājs.

No 2007. līdz 2008. gadam R. Norkus iesaistās arī izglītības darbā kā asociētais profesors Mikola Romera Universitātē, un no 2012. līdz 2019. gadam šīs universitātes Privāttiesību institūts nodarbina viņu kā profesoru. Viņš ir arī daudzu juridisko publikāciju autors.

Dzimis 1961. gadā Valensijā (Spānija), Alfredo Calot Escobar studē Universidad de Valencia (Valensijas Universitāte, Spānija) un 1984. gadā iegūst tur diplomu tiesību zinātnē.

1986. gada janvārī tiek pieņemts darbā Valensijas autonomās kopienas Tirdzniecības palātu padomē, lai veiktu tirdzniecības analītiķa pienākumus Spānijas Tirdzniecības birojā Toronto (Kanāda). Tur strādā līdz brīdim, kad, veiksmīgi nokārtojis atklāto konkursu, kas rīkots, lai aizpildītu pirmās spāņu valodas juristu lingvistu amata vietas Tulkošanas direkcijā, 1986. gada 16. jūlijā stājas dienestā Eiropas Kopienu Tiesā.

1990. gadā tiek paaugstināts jurista redaktora amatā un pilda šos pienākumus līdz 1993. gadam, kad tiek pārcelts uz Tiesas Preses un informācijas dienestu.

1995. gadā veiksmīgi nokārto jaunu atklāto konkursu administratoriem, ko organizējis Eiropas Parlaments. Tā rezultātā viņu pieņem darbā Institucionālo lietu komitejas sekretariātā, kur viņš ir atbildīgs par dažādu deputātiem paredzēto juridisko atzinumu sagatavošanu, tostarp saistībā ar Starpvaldību konferenci pirms Amsterdamas līguma noslēgšanas.

1996. gadā viņu pieņem darbā Tiesas sekretāra birojā, kur viņš veic palīga pienākumus līdz 1999. gadam, kad tiek iecelts par ģenerāladvokāta Dámaso Ruiz‑Jarabo Colomer palīgu.

Pateicoties savas profesionālās pieredzes dažādībai, 2000. gadā Tiesas tulkošanas dienestā kļūst par vadītāju spāņu valodas nodaļā, kuras izveidē bija sniedzis ieguldījumu pirms 14 gadiem.

2001. gadā tiek iecelts par Tulkošanas direkcijas direktoru brīdī, kas ir īpaši svarīgs daudzvalodības vēsturē, jo tiek sagatavota Savienības paplašināšanās par desmit jaunām dalībvalstīm un līdz ar to gandrīz divkāršojas oficiālo valodu skaits, palielinoties no vienpadsmit līdz divdesmit valodām.

Pēc izmaiņām iestādes administratīvo dienestu struktūrā A. Calot Escobar 2007. gada jūnijā tiek iecelts par Tulkošanas ģenerāldirekcijas ģenerāldirektoru.

2010. gada 6. oktobrī ievēlēts par Tiesas sekretāru un kopš tā laika – ievērojot 2022. gadā veikto pagarinājumu pēc otrā pilnvaru termiņa beigām – pilda šos pienākumus.