Apraksts

Sastāvs

Kompetence

Tiesvedība

Judikatūra

 

Sastāvs

vignette-tpi  

Vispārējās tiesas sastāvā ir pa diviem tiesnešiem no katras dalībvalsts. Tiesnešus amatā ieceļ dalībvalstu valdības, savstarpēji vienojoties, pēc apspriešanās ar komiteju, kurai ir jāsniedz atzinums par kandidātu piemērotību. Tiesnešus ieceļ amatā uz sešiem gadiem, un viņu pilnvaru termiņu var atjaunot. Tiesneši no sava vidus uz trijiem gadiem ievēl priekšsēdētāju. Viņi uz sešiem gadiem ieceļ amatā sekretāru.


Tiesneši savus pienākumus veic, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību. Atšķirībā no Tiesas Vispārējā tiesā nav pastāvīgu ģenerāladvokātu. Tomēr īpašos gadījumos šo pienākumu var uzticēt pildīt tiesnesim.

Vispārējās tiesas lietas tiek izskatītas palātās trīs vai piecu tiesnešu sastāvā, bet atsevišķos gadījumos lietu var izskatīt tiesnesis vienpersoniski. Vispārējā tiesa var izskatīt lietu arī virspalātā (piecpadsmit tiesneši), ja to prasa lietas juridiskā sarežģītība vai svarīgums.

Tiesneši no sava vidus uz trijiem gadiem ievēlē palātu, kuras izskata lietas piecu tiesnešu sastāvā, priekšsēdētājus. Vispārējai tiesai ir sava kanceleja, bet citām tās vajadzībām Vispārējā tiesa izmanto iestādes administratīvās un valodu struktūrvienības.

 

Kompetence

Vispārējās tiesas kompetencē ir:

  • prasības, ko ceļ fiziskas vai juridiskas personas, par Eiropas Savienības iestāžu un struktūru aktu, kas adresēti šīm personām vai skar tās tieši un individuāli, atcelšanu (tās ir, piemēram, prasības, ko uzņēmums ceļ par Komisijas lēmumu, ar kuru tam uzlikts naudas sods), kā arī prasības par reglamentējošiem aktiem, kas tās skar tieši un kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem, un prasības, ko šīs pašas personas ceļ, lai konstatētu, ka minētās iestādes un struktūras nav pieņēmušas lēmumu;
  • pret Komisiju celtās dalībvalstu prasības;
  • dalībvalstu celtās prasības pret Padomi saistībā ar tās izdotajiem tiesību aktiem valsts atbalsta, tirdzniecības aizsardzības pasākumu ("dempinga") jomā un aktiem, ar kuriem Padome īsteno izpildes pilnvaras;
  • prasības par tāda kaitējuma novēršanu, ko radījušas Eiropas Savienības iestādes un struktūras vai to darbinieki;
  • prasības, pamatojoties uz līgumiem, kurus noslēgusi Eiropas Savienība un kuros skaidri noteikta Vispārējās tiesas kompetence;
  • prasības intelektuālā īpašuma jomā, kas vērstas pret Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO) un Kopienas Augu šķirņu biroju (CPVO);
  • strīdi starp Eiropas Savienības iestādēm un to darbiniekiem saistībā ar darba attiecībām un sociālā nodrošinājuma sistēmu.

Vispārējās tiesas pieņemtos nolēmumus divu mēnešu laikā var pārsūdzēt Tiesā, iesniedzot apelācijas sūdzību par tiesību jautājumiem.

 

Tiesvedība

Vispārējai tiesai ir savs Reglaments. Tiesvedība principā ietver rakstveida un mutvārdu daļu.
Tiesvedību uzsāk ar rakstveida prasības pieteikumu, ko Vispārējās tiesas kancelejai adresē advokāts vai pārstāvis. Galvenie prasības punkti tiek ietverti paziņojumā, kas visās oficiālajās valodās tiek publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Sekretārs izsniedz prasības pieteikumu pretējai pusei, kura divu mēnešu laikā iesniedz iebildumu rakstu. Tiešajās prasībās prasītājam principā ir iespēja noteiktā termiņā iesniegt replikas rakstu, uz kuru atbildētājs var atbildēt, iesniedzot atbildes rakstu uz repliku.

Jebkura persona, kas pamato, ka Vispārējā tiesā izskatāmās lietas iznākums skar tās intereses, kā arī dalībvalstis un Eiropas Savienības iestādes var iestāties lietā. Persona, kas iestājas lietā, iesniedz iestāšanās rakstu, atbalstot vai noraidot kāda lietas dalībnieka prasījumus; pēc tam par šo rakstu lietas dalībnieki var iesniegt savus apsvērumus.

Iespējamā mutvārdu daļa notiek atklātā tiesas sēde. Tās laikā tiesneši var uzdot jautājumus lietas dalībnieku pārstāvjiem. Tiesnesis referents ziņojuma tiesas sēdē kopsavilkumā apkopo katra lietas dalībnieka un personu, kas iestājušās lietā (ja tādas ir), izteiktos apgalvojumus par faktiem un argumentus. Šis ziņojums tiek izplatīts tiesvedības valodā.

Tiesneši apspriežas, pamatojoties uz tiesneša referenta sagatavoto sprieduma projektu, un spriedums tiek pasludināts atklātā tiesas sēdē.

Tiesvedība Vispārējā tiesā ir bezmaksas. Turpretim Vispārējā tiesa nesedz advokāta, kurš ir tiesīgs praktizēt dalībvalsts tiesā un kuram ir jāpārstāv lietas dalībnieki, izmaksas. Tomēr ikviena persona, kas nespēj segt tiesāšanās izmaksas, var lūgt juridisko palīdzību.

Pagaidu noregulējums

Vispārējā tiesā celta prasība neaptur apstrīdētā akta piemērošanu. Tomēr Vispārējā tiesa var izdot rīkojumu apturēt šī tiesību akta piemērošanu vai noteikt citus pagaidu pasākumus.

Pagaidu pasākumus var noteikt tikai tad, ja ir ievēroti trīs nosacījumi:

  1. pamatprasība pirmšķietami nedrīkst šķist bez nopietna pamata,
  2. pieteikuma iesniedzējs pierāda, ka pasākumi, kurus nenosakot, viņam tiktu nodarīts smags un nelabojams kaitējums, ir steidzami;
  3. pagaidu pasākumi ievēro līdzsvaru starp lietas dalībnieku interesēm un vispārējām interesēm.

Rīkojumam ir pagaidu raksturs, un tas nekādi neietekmē Vispārējās tiesas lēmumu pamatlietā. Turklāt šo rīkojumu var pārsūdzēt Tiesas priekšsēdētāja vietniekam.

Paātrinātais process

Šī tiesvedība dod iespēju Vispārējai tiesai ātri pieņemt lēmumu par lietas būtību īpaši steidzamās lietās.
Pieteikumu par paātrināto tiesvedību var iesniegt prasītājs vai atbildētājs. Vispārējā tiesa var par to lemt arī pēc savas ierosmes.

 

Judikatūra

Vide un patērētāji

Savienība aizliedz tirdzniecību ar roņu izcelsmes produktiem, ja vien tie nav iegūti medībās, ko iztikas vajadzībām tradicionāli veic inuīti. 2013. gadā Vispārējā tiesa apstiprināja šā aizlieguma tiesiskumu. Proti, tā uzskatīja, ka, tā kā jautājumā par roņu izcelsmes produktu tirdzniecību dalībvalstis ir pieņēmušas atšķirīgus noteikumus, Savienībai ir tiesības šo produktu tirdzniecības noteikumus saskaņot, lai, ņemot vērā dzīvnieku labturības apsvērumus, novērstu traucējumus tirgū.

Inuit Tapiriit Kanatami/Komisija, T‑526/10, 2013. gada 25. aprīlis

 

Ģenētiski modificētus organismus (ĢMO) Savienībā drīkst laist tirgū tikai tad, ja tiem ir saņemta atļauja. 2010. gadā Komisija atļāva tirgū laist ģenētiski modificētu kartupeļu šķirni ‘Amflora’, jo bija saņēmusi zinātnisku atzinumu par to, ka šī kartupeļu šķirne neapdraud ne cilvēku veselību, ne vidi. Šo Komisijas atļauju Vispārējā tiesa gan atcēla tāpēc, ka Komisija, neiesniegdama šīs atļaujas projektu kompetentajām komitejām, bija pārkāpusi procesuālos noteikumus.

Ungārija/Komisija, T‑240/10, 2013. gada 13. decembris

 

Pakalpojumu sniegšanas brīvība

Atbilstoši Savienības tiesībām notikumus, ko dalībvalsts atzīst par sabiedrībai īpaši svarīgiem, ir jāvar translēt ne tikai maksas televīzijā, bet arī brīvi pieejamā televīzijā. 2011. gadā Vispārējā tiesa apstiprināja, ka dalībvalsts drīkst pieprasīt, lai brīvi pieejamā televīzijā tiktu translētas visas Pasaules kausa izcīņas futbolā un Eiropas futbola čempionāta spēles. Vispārējā tiesa šādi nolēma, pamatojoties gan uz sabiedrības tiesībām saņemt informāciju, gan uz vajadzību nodrošināt, ka sabiedrībai šo notikumu televīzijas pārraides ir vispārpieejamas.

FIFA/Komisija, T‑385/07, 2011. gada 17. februāris

 

Pakalpojumu sniegšanas brīvība

2007. gadā Eiropas Savienības Personāla atlases birojs (EPSO) publicēja paziņojumu par uzaicinājumu pieteikties darbam Eiropas iestādēs līgumdarbinieku statusā. Šis paziņojums tika sagatavots tikai vācu, angļu un franču valodā. Šo uzaicinājumu Vispārējā tiesa atcēla tāpēc, ka tas bija diskriminējošs valodas dēļ, jo šā uzaicinājuma publicēšana trijās valodās liedza ar to iepazīties kādiem citiem iespējamiem kandidātiem un bija labvēlīgāka attiecībā pret vāciski, angliski vai franciski runājošajiem kandidātiem.

Itālija/Komisija, T‑205/07, 2011. gada 3. februāris

 

Preču zīmes – intelektuālais un rūpnieciskais īpašums

2012. gadā Vispārējā tiesa nosprieda, ka apzīmējums “VIAGUARA” nav reģistrējams kā Kopienas preču zīme dzērieniem tāpēc, ka attiecībā uz zālēm ir reģistrēta preču zīme “VIAGRA”. Lai arī atzīstot, ka dzērieni un zāles ir atšķirīgi produkti, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apzīmējums “VIAGUARA” iespējami netaisnīgi gūtu labumu no preču zīmes “VIAGRA” reputācijas, proti, patērētājs var sliekties iegādāties šos dzērienus, domādams tajos rast attiecīgajām zālēm līdzīgas īpašības (konkrēti, ka tie paaugstina dzimumdziņu).

Viaguara/ITSB, T‑332/10, 2012. gada 25. janvāris

 

Slavenās rokgrupas “The Beatles” dibinātā sabiedrība Apple Corps iebilda pret vārda “BEATLE” reģistrāciju attiecībā uz elektriskiem riteņkrēsliem, kas paredzēti personām ar kustību traucējumiem. Vispārējā tiesa šo iebildumu apmierināja, uzskatot, ka ar vārdu “BEATLE”, iespējams, tiktu nepamatoti gūts labums no Apple Corps piederošo preču zīmju (THE) BEATLES reputācijas un noturīgā pievilcīguma. Proti, šis ar Apple Corps piederošajām preču zīmēm saistītais visnotaļ pozitīvais brīvības, jaunības un kustīguma tēls varētu būt vilinošs personām ar kustību traucējumiem.

You Q/ITSB, T‑369/10, 2012. gada 29. marts

 

2010. gadā Monako mēģināja panākt, lai Eiropas Savienībā tiktu aizsargāta starptautiska preču zīme “MONACO”. Taču šī aizsardzība tai tika atteikta tostarp attiecībā uz izklaides un sporta pasākumu, kā arī viesu izmitināšanas pakalpojumiem. Vispārējā tiesa šo lēmumu atstāja negrozītu, jo vārds “MONACO”, tostarp tās firstu ģimenes, autosporta Formula 1 Grand prix sacīkšu rīkošanas un cirka festivāla popularitātes dēļ, atsauc atmiņā kādu ģeogrāfisku teritoriju un tikai apraksta attiecīgo pakalpojumu ģeogrāfisko izcelsmi vai galamērķi. Tāpēc tā nav aizsargājama kā preču zīme Eiropas Savienībā.

MEM/ITSB (“MONACO”), T‑197/13, 2015. gada 15. janvāris

 

Konkurence

2004. gadā Komisija uzņēmumam Microsoft piemēroja naudas sodu 497 miljonu euro apmērā, jo uzskatīja, ka tas ļaunprātīgi izmantojis savu dominējošo stāvokli, gadiem ilgi atteikdamies saviem konkurentiem izpaust informāciju, kas ļautu izstrādāt un izplatīt ar Windows savietojamus alternatīvus risinājumus. Šo naudas sodu Vispārējā tiesa atstāja negrozītu kādā 2007. gada spriedumā. Savukārt 2008. gadā Komisija šim uzņēmumam piemēroja kavējuma naudu 899 miljonu euro apmērā par kavēšanos izpildīt tās 2004. gada lēmumu un izpaust saviem konkurentiem attiecīgo informāciju paredzētajā termiņā un pret samērīgu atlīdzību. Vispārējā tiesa piekrita Komisijas vērtējumam, taču šo kavējuma naudu samazināja līdz 860 miljoniem euro, lai ņemtu vērā apstākli, ka Komisija bija ļāvusi uzņēmumam Microsoft kādu laiku turpināt īstenot zināmu praksi.

Microsoft/Komisija, T‑201/04, 2007. gada 17. septembris, un T‑167/08, 2012. gada 27. jūnijs

 

2009. gadā vācu uzņēmumam E.ON un franču uzņēmumam GDF Suez Komisija piemēroja naudas sodu katram 553 miljonu euro apmērā. Tā pārmeta, ka šie uzņēmumi bija vienojušies savstarpēji aizliegt otra valsts tirgū pārdot gāzi, kas no Krievijas atgādāta uz Vāciju un Franciju. Vispārējā tiesa piekrita Komisijas vērtējumam, taču katru naudas sodu samazināja līdz 320 miljoniem euro, lai ņemtu vērā Komisijas kļūdu jautājumā par šīs aizliegtās vienošanās ilgumu (proti, gadu mazāk, nekā Komisija apgalvoja).

E.ON Energie AG/Komisija, T‑360/09, un GDF Suez/Komisija, T‑370/09, 2012. gada 29. jūnijs

 

Mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas pārvalda autortiesības tostarp attiecībā uz muzikālajiem darbiem. Tās piešķir tiesības šos darbus pret atlīdzību izmantot komerclietotājiem, kuri to lūdz. 2008. gadā Komisija konstatēja, ka 24 šā veida organizācijas ierobežo konkurenci, muzikālo darbu izmantošanas licences piešķirot tikai attiecībā uz savas valsts teritoriju. Komisijas nolemto Vispārējā tiesa atcēla pierādījumu trūkuma dēļ, vēl jo vairāk tāpēc, ka licenču teritoriālie ierobežojumi ir izskaidrojami ar vajadzību efektīvi apkarot muzikālo darbu neatļautu izmantošanu.

CISAC/Komisija, T‑442/08, 2013. gada 12. aprīlis

 

2011. gadā par saderīgu ar Savienības tiesībām Komisija atzina uzņēmuma Microsoft iecerēto koncentrāciju, lai pārņemtu savā kontrolē Skype. Divi Skype konkurenti vērsās Vispārējā tiesā, norādīdami, ka iecerētā apvienošanās radīs pret konkurenci vērstas sekas. Tomēr Vispārējā tiesa šo Komisijas lēmumu atstāja negrozītu, jo atzina, ka šī apvienošanās neierobežo konkurenci nedz patērētāju interneta saziņas pakalpojumu tirgū, nedz profesionālo lietotāju interneta saziņas pakalpojumu tirgū.

Cisco Systems un Messagenet/Komisija, T‑79/12, 2013. gada 11. decembris

 

Valsts atbalsts

Austrijā visi elektroenerģijas patērētāji sedz izmaksas, kas valstij rodas saistībā ar zaļās elektroenerģijas ražošanas veicināšanu. 2008. gadā Austrijas valsts nolēma noteikt apmēru, līdz kuram šīs izmaksas sedz energoietilpīgie uzņēmumi. Taču Komisija uzskatīja, ka šī maksimālā apmēra noteikšana ir ar Savienības tiesībām nesaderīgs valsts atbalsts. Vispārējā tiesa tai piekrita, uzskatot, ka šis maksimālais apmērs ir sava veida atbrīvojums no parafiskālas nodevas par labu vieniem uzņēmumiem un par sliktu citiem un šo atšķirīgo attieksmi neattaisno izvirzītais mērķis. Šis atbalsts nebija saderīgs arī ar Pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai.

Austrija/Komisija, T‑251/11, 2014. gada 11. decembris

 

ING ir nīderlandiešu finanšu iestāde, kas sniedz banku un apdrošināšanas pakalpojumus. Saistībā ar finanšu krīzi Nīderlande tai sniedza atbalstu kapitāla palielinājuma formā, kura atmaksāšanas nosacījumi laika gaitā mainījās. Komisija uzskatīja, ka šo jauno nosacījumu rezultātā ir sniegts valsts atbalsts vēl 2 miljardu euro apmērā. Taču Vispārējā tiesa nosprieda, ka valsts atbalsta esamība nav konstatējama, jo Komisija nebija pārbaudījusi, vai privāts ieguldītājs tādā pašā situācijā kā Nīderlandes valsts būtu atteicies piekrist šādām atmaksāšanas nosacījumu izmaiņām un tātad šādai papildu priekšrocībai.

Nīderlande/Komisija, T‑29/10, T‑33/10, 2012. gada 2. marts

 

Nopietnās finansiālās grūtībās nonākušajai itāļu aviosabiedrībai Alitalia 2008. gadā Itālijas valsts piešķīra 300 miljonu euro lielu aizdevumu, nolemdama arī pārdot savu līdzdalību šajā uzņēmumā. Šo Alitalia saņemto aizdevumu Komisija kvalificēja par nelikumīgu (jo tādā pašā situācijā esošs privāts ieguldītājs to nebūtu piešķīris), taču atļāva tās aktīvu pārdošanu, ja vien tā tiek veikta par tirgus cenu. Uzskatīdams, ka Alitalia saņēmusi ar Savienības tiesības nesaderīgu valsts atbalstu, uzņēmums Ryanair vērsās Vispārējā tiesā, kura gan Komisijas vērtējumu atstāja visādā ziņā negrozītu.

Ryanair/Komisija, T‑123/09, 2012. gada 28. marts

 

Lauksaimniecība

2011. gadā Komisija noteica obligātu marķējumu citrusaugļiem, kas pēc ražas novākšanas tiek apstrādāti ar konservantiem vai citām ķīmiskām vielām. Spānija lūdza Vispārējai tiesai šo pienākumu atcelt tāpēc, ka tas attiecas tikai uz citrusaugļu ražotājiem, taču ne pārējo pēc novākšanas apstrādāto augļu ražotājiem, un tādējādi ir diskriminējošs. Vispārējā tiesa tomēr uzskatīja, ka citrusaugļu mizas – atšķirībā no citu augļu (banānu, arbūzu, meloņu) mizām – var tikt izmantotas kulinārijā un tāpēc marķēšanas pienākums nediskriminējot nodrošina patērētāju tiesību vienveidīgu aizsardzību augstā līmenī.

Spānija/Komisija, T‑481/11, 2014. gada 13. novembris

 

Sabiedrības veselība

“Orphacol” ir zāles, kuras paredzētas, lai ārstētu kādas ļoti reti sastopamas, taču smagas aknu slimības, kas var izraisīt zīdaiņu nāvi. 2009. gadā franču uzņēmums Laboratoires CTRS lūdza Komisiju izsniegt šo zāļu tirdzniecības atļauju, ko Komisija gan atteicās darīt tāpēc, ka CTRS nebija iesniegusi klīnisko pētījumu rezultātus. Vispārējā tiesa šo lēmumu atcēla tāpēc, ka atbilstoši piemērojamajiem noteikumiem CTRS nebija pienākuma iesniegt šādus rezultātus, jo šo zāļu sastāvā esošās aktīvās vielas Savienībā ir bijušas plaši lietotas medicīnā jau vismaz 10 gadus.

Laboratoires CTRS/Komisija, T‑301/12, 2013. gada 4. jūlijs

 

Savienības ārējās attiecības

Ierobežojošie pasākumi jeb “sankcijas” ir būtisks ārpolitikas instruments, ar kuru Savienība vēlas mudināt kādu valsti mainīt savu politiku vai izturēšanos. Tie var izpausties kā ieroču embargo, naudas līdzekļu iesaldēšana, aizliegums ieceļot Savienības teritorijā vai to šķērsot, aizliegums veikt importēšanu vai eksportēšanu un tamlīdzīgi. Šie pasākumi var būt vērsti pret valdībām, uzņēmumiem, fiziskām personām, kā arī grupām un organizācijām (piemēram, teroristu grupējumiem).

Savienības Padome ir piemērojusi sankcijas ne tikai tādām teroristu organizācijām kā Al‑Qaeda, bet vēl arī kādām trīsdesmit valstīm, kuru vidū ir Afganistāna, Baltkrievija, Kotdivuāra, Ēģipte, Irāna, Lībija, Krievija, Sīrija, Tunisija, Ukraina un Zimbabve.

 

Bašāra al Asada[Bashar Al Assad] brālēna Eyad Makhlouf naudas līdzekļus Padome iesaldēja tāpēc, ka viņš bija Rami Makhlouf (viena no ietekmīgākajiem sīriešu biznesmeņiem) brālis un strādāja Sīrijas civiliedzīvotājus vajājošajā izlūkdienestā. Vispārējā tiesa šo iesaldēšanu atstāja negrozītu, jo uzskatīja, ka E. Makhlouf nav iesniedzis pierādījumus, kas ļautu atspēkot konstatējumu, ka viņš sniedzis atbalstu Sīrijas režīmam. Turklāt E. Makhlouf tiesības uz aizstāvību nav tikušas pārkāptas, jo viņam bija dota iespēja iedarbīgi aizstāvēties pret Padomi.

Makhlouf/Padome, T‑383/11, 2013. gada 13. septembris

 

2010. gadā Irānas uzņēmuma Fulmen un tās direktora naudas līdzekļi tika iesaldēti tāpēc, ka, pēc Padomes domām, tie bija iesaistīti elektroiekārtu montāžā kādā Irānas kodolprogrammas vajadzībām paredzētā slepenā objektā. Taču Vispārējā tiesa šo iesaldēšanu atcēla, jo uzskatīja, ka Padome ir balstījusies vienīgi uz nepamatotiem apgalvojumiem un tādējādi nekādi nav pierādījusi uzņēmuma Fulmen un tā direktora darbošanos attiecīgajā objektā. Vispārējā tiesa nosprieda, ka Padomei bija pienākums iesniegt šādus pierādījumus.

Fulmen un Fereydoun Mahmoudian/Padome, T‑439/10 un T‑440/10, 2012. gada 21. marts

 

Ekonomiskā politika

“Centrālie darījumu partneri” ir finanšu iestādes, kas nodrošina noteiktu darījumu ieskaitu, pārvaldot pušu kredītrisku. 2011. gadā ECB noteica prasību, ka ar euro strādājošajiem centrālajiem darījumu partneriem ir jāatrodas kādā eurozonas valstī. Šajā zonā neietilpstošā Apvienotā Karaliste lūdz šo pienākumu atcelt, jo tādējādi Apvienotajā Karalistē esošie centrālie darījumu partneri tiek nostādīti neizdevīgākā stāvoklī. Vispārējā tiesa tai piekrita, uzskatīdama, ka ECB kompetencē nav noteikt šādu atrašanās vietas nosacījumu.

Apvienotā Karaliste/ECB, T‑496/11, 2015. gada 4. marts

 

Piekļuve dokumentiem

2009. gadā Nīderlandes eirodeputāte Sophie Int’ Veld lūdza piekļuvi Padomes Juridiskā dienesta atzinumam par sarunu sākšanu starp Savienību un ASV par SWIFT nolīgumu (saskaņā ar kuru terorisma apkarošanas nolūkā ASV iestādēm paredzēts atļaut piekļuvi Eiropas banku datiem). Padome atteica piekļuvi šim atzinumam kopumā. Vispārējā tiesa šo atteikumu daļēji atcēla (proti, ciktāl šis atteikums neattiecas uz nolīguma specifisko saturu un norādījumiem par sarunu stratēģiju), jo uzskatīja, ka Padome, pārbaudot, vai attiecīgās informācijas izpaušana būtu attaisnojama ar sabiedrības primārām interesēm, nav nedz ar kādiem konkrētiem faktiem pierādījusi, ka būtu apdraudēta juridisko atzinumu aizsardzība, nedz ņēmusi vērā, ka attiecīgais atzinums attiecas uz personas datu aizsardzības specifisko jomu.

In’t Veld/Padome, T‑529/09, 2012. gada 4. maijs