Ziņas par locekļiem

Add

Dzimis 1954. gadā Mortselē (Beļģija), Koen Lenaerts 1977. gadā iegūst grādu tiesību zinātnē Katholieke Universiteit Leuven (Lēvenas Katoliskā universitāte, Beļģija) un pēc tam turpina studijas Harvard University (Hārvarda Universitāte, Amerikas Savienotās Valstis). Tur 1978. gadā iegūst Master of Laws grādu un 1979. gadā – Master in Public Administration grādu. Atgriezies Lēvenas Katoliskajā universitātē, 1982. gadā kļūst par doktoru tiesību zinātnē.

Šajā pašā universitātē 1979. gadā sāk profesionālo karjeru kā asistents un pēc tam 1983. gadā – kā Eiropas tiesību profesors. Universitātes karjeras laikā māca arī Eiropas koledžā Brigē (Beļģija) no 1984. līdz 1989. gadam, kā arī Harvard Law School (Hārvarda Universitātes Juridiskā fakultāte, Amerikas Savienotās Valstis) 1989. gadā kā viesprofesors.

Koen Lenaerts stājas Tiesas dienestā kā tiesneša René Joliet palīgs un šo amatu ieņem laikā no 1984. līdz 1985. gadam, un pēc tam no 1986. līdz 1989. gadam praktizē kā advokāts Briseles Advokātu kolēģijā.

Viņu ieceļ par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas tiesnesi 1989. gada 25. septembrī, proti, šīs jaunizveidotās tiesas izveides dienā. Viņš paliek šajā amatā ilgāk nekā četrpadsmit gadu, līdz 2003. gada 7. oktobrī tiek iecelts par Tiesas tiesnesi. Kolēģi uztic viņam pildīt palātas priekšsēdētāja pienākumus divu secīgu pilnvaru termiņu laikā no 2006. gada 9. oktobra līdz 2012. gada 8. oktobrim un vēlāk – 2012. gada 9. oktobrī – Tiesas priekšsēdētāja vietnieka amatu.

2015. gada 8. oktobrī viņš tiek ievēlēts par Tiesas priekšsēdētāju un kopš tā laika ieņem šo amatu.

Dzimis 1953. gadā Gladsaksē (Gladsaxe) Kopenhāgenā (Dānija), Lars Bay Larsen studē Københavns Universitet (Kopenhāgenas Universitāte, Dānija). 1976. gadā tur iegūst diplomu politikas zinātnēs. 1978. gadā iestājas šīs pašas universitātes Juridiskajā fakultātē un 1983. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē.

Pēc universitātes studiju beigām tiek iecelts par ierēdni Dānijas Tieslietu ministrijā, kur strādā no 1983. līdz 1985. gadam. No 1985. līdz 1986. gadam ir nodaļas vadītājs Advokatsamfund (Dānijas Advokātu kolēģiju apvienība). No jauna iestājies dienestā Dānijas Tieslietu ministrijā, viņš secīgi ieņem dienesta vadītāja amatu no 1986. līdz 1991. gadam, nodaļas vadītāja amatu no 1991. līdz 1995. gadam, Policijas departamenta vadītāja amatu no 1995. līdz 1999. gadam un Juridiskā departamenta vadītāja amatu no 2000. līdz 2003. gadam. Līdztekus tam pārstāv Dāniju K‑4 komitejā no 1995. līdz 2000. gadam, Šengenas Centrālajā grupā no 1996. līdz 1998. gadam un Eiropola valdē no 1998. līdz 2000. gadam. Uzņemts Dānijas Advokātu kolēģijā 1991. gadā, viņš virza savu karjeru uz tieslietu jomu, 2003. gadā kļūst par Højesteret (Augstākā tiesa, Dānija) tiesnesi un pilda šos pienākumus līdz 2006. gadam.

L. Bay Larsen karjerai raksturīga auglīga savstarpējā papildināmība starp juridisko praksi un darbību izglītības jomā: no 1984. līdz 1991. gadam viņš ir Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs un pēc tam – no 1991. līdz 1996. gadam – asociētais profesors ģimenes tiesībās. Kopš 2008. gada pasniedz Eiropas krimināltiesības Luksemburgas Universitātē.

L. Bay Larsen ir Tiesas tiesnesis kopš 2006. gada 11. janvāra. Kolēģi ievēlē viņu par palātas priekšsēdētāju, un šos pienākumus viņš pilda divus secīgus pilnvaru termiņus no 2012. gada 9. oktobra līdz 2018. gada 8. oktobrim. Kopš 2021. gada 8. oktobra L. Bay Larsen ir iestādes priekšsēdētāja vietnieks.

Dzimis 1949. gadā Blagojevgradā (Bulgārija), Alexander Arabadjiev studē tiesības Sofiyski universitet “Sv. Kliment Ohridski” (Sofijas Ohridas Svētā Klimenta universitāte, Bulgārija), kur 1972. gadā iegūst diplomu.

1975. gadā tiek iecelts par Rayonen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas rajona tiesa, Bulgārija) tiesnesi un pilda šos pienākumus līdz 1983. gadam, bet pēc tam līdz 1986. gadam darbojas Okrazhen sad Blagoevgrad (Blagojevgradas apgabaltiesa, Bulgārija) sastāvā. Vēlāk no 1986. līdz 1991. gadam ir Varhoven Sad (Augstākā tiesa, Bulgārija) tiesnesis un no 1991. līdz 2000. gadam – Konstitutsionen sad (Konstitucionālā tiesa, Bulgārija) tiesnesis. Laikposmā no 1997. līdz 1999. gadam ir Eiropas Cilvēktiesību komisijas loceklis.

No 2001. līdz 2006. gadam uz laiku pārtrauc savu tiesneša karjeru, lai iesaistītos Bulgārijas pievienošanās Eiropas Savienībai procesā, kurā aktīvi piedalās ne tikai kā Bulgārijas Parlamenta deputāts, bet arī kā novērotājs Eiropas Parlamentā no 2005. gada augusta līdz 2006. gada decembrim. 2002. un 2003. gadā kā Konventa par Eiropas nākotni loceklis palīdz izstrādāt stratēģiskas atbildes uz izaicinājumiem, ar kuriem sastopas Eiropas Savienība 2004. gada paplašināšanās kontekstā.

2007. gada 12. janvārī, proti, dažas dienas pēc Bulgārijas pievienošanās Eiropas Savienībai, A. Arabadjiev tiek iecelts par Tiesas tiesnesi Tiesā un kopš tā laika pilda šos uzdevumus. Kolēģi ievēlē viņu par palātas priekšsēdētāju, un šajā statusā viņš darbojas Tiesā kopš 2018. gada 9. oktobra.

Dzimusi 1959. gadā Prāgā (Čehoslovākija), Alexandra (Sacha) Prechal 1983. gadā iegūst diplomu Nīderlandes publiskajās tiesībās Rijksuniversiteit Groningen (Groningenas Universitāte, Nīderlande) un 1995. gadā – doktora grādu tiesību zinātnē Universiteit van Amsterdam (Amsterdamas Universitāte, Nīderlande).

Viņas universitātes karjera sākas 1983. gadā: līdz 1987. gadam saistībā ar savu pētniecību tiesību zinātnes jomā pasniedz Universiteit Maastricht (Māstrihtas Universitāte, Nīderlande) Juridiskajā fakultātē, savukārt no 1991. līdz 1995. gadam – Amsterdamas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Pēc tam no 1995. līdz 2003. gadam ir Eiropas tiesību profesore Tilburg University (Tilburgas Universitāte, Nīderlande) Juridiskajā fakultātē un vēlāk Universiteit Utrecht (Utrehtas Universitāte, Nīderlande) Juridiskajā fakultātē. No 2003. gada tur pasniedz daudziem studentiem un veic pētījumus dažādās Savienības tiesību jomās. Kopš tā laika turklāt aktīvi piedalās augstākās izglītības un pētniecības administrēšanā, tostarp kā Europa Instituut de l’Universiteit Utrecht (Utrehtas Universitātes Eiropas institūts) valdes locekle. No 1992. līdz 2007. gadam ieņem zinātniskās koordinatores amatu Eiropas Komisijas juridisko ekspertu tīklā vīriešu un sieviešu vienlīdzības jomā.

Zināšanu līmenis ļauj viņai ne tikai publicēt daudzus rakstus, bet arī iesaistīties darbā tiesību jomā, strādājot vairāku valsts un starptautisko juridisko žurnālu redakcijas kolēģijās. Viņas lietpratību augsti ir novērtējusi Koninklijke Nederlandse Akademie van Wetenschappen (Nīderlandes Karaliskā Zinātņu akadēmija), 2008. gadā uzņemot viņu savu locekļu vidū.

No 1987. līdz 1991. gadam tiesneši Thijmen Koopmans un Paul Kapteyn secīgi uzaicina viņu darboties savā birojā Tiesā tiesneša palīdzes statusā.

2010. gada 10. jūnijā A. Prechal tiek iecelta par šīs tiesas tiesnesi. 2018. gada 9. oktobrī kolēģi ievēlē viņu par palātas priekšsēdētāju, un kopš tā laika viņa pilda šos pienākumus.

Dzimusi 1962. gadā Hāpsalu (Igaunija), Küllike Jürimäe 1986. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē (kas atbilst maģistra grādam) Tartu ülikool (Tartu Universitāte, Igaunija). Augstākās izglītības studijas turpina Igaunijas Diplomātijas skolā, ko pabeidz ar diplomu 1992. gadā. 2003. gadā pēc studiju programmas Università degli Studi di Padova (Padujas Universitāte, Itālija) un University of Nottingham (Notingemas Universitāte, Apvienotā Karaliste) saņem Eiropas maģistres (European Master) grādu cilvēktiesību un demokratizācijas jomā.

No 1986. gada piecus gadus ieņem prokurores amatu Tallinā (Igaunija). No 1991. līdz 1993. gadam veic juriskonsultes un vēlāk – no 1992. līdz 1993. gadam – galvenās padomnieces pienākumus Eesti Kaubandus‑Tööstuskoda (Igaunijas Tirdzniecības un rūpniecības palāta). No 1993. līdz 2004. gadam ir Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa, Igaunija) tiesnese.

2004. gada 12. maijā K. Jürimäe tiek iecelta par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi. Kopš 2013. gada 23. oktobra viņa veic tiesneses pienākumus Tiesā, kur no 2021. gada 8. oktobra ieņem palātas priekšsēdētājas amatu.

Dzimis 1964. gadā Nikosijā (Kipra), Constantinos Lycourgos 1985. gadā Panthéon‑Assas Paris II universitātē (Francija) iegūst diplomu tiesību zinātnē, pēc tam 1987. gadā – padziļināto studiju diplomu Kopienu tiesībās. Šajā pašā universitātē 1991. gadā aizstāv doktora disertāciju tiesību zinātnē.

1993. gadā kļūst par advokātu Kiprā un praktizē Nikosijas Advokātu kolēģijā līdz 1996. gadam, kad tiek iecelts par Kipras ārlietu ministra īpašo padomnieku Eiropas lietās. Ieņem šo amatu līdz 1999. gadam un pēc tam – no 1999. līdz 2002. gadam – pilda padomdevēja pienākumus Savienības tiesību jautājumos Kipras Republikas Juridiskajā dienestā. No 1998. līdz 2003. gadam ir Kipras delegācijas, kas veic sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai, loceklis, savukārt no 2002. līdz 2014. gadam ietilpst Kipras grieķu delegācijās, kuras ir iesaistītas sarunās par vispārēju Kipras jautājuma noregulējumu.

Kompetences līmenis ļauj viņam no 2002. līdz 2007. gadam ieņemt Kipras Republikas galvenā jurista un no 2007. līdz 2014. gadam – galvenā advokāta amatu. No 2003. līdz 2014. gadam ir Kipras Republikas Juridiskā dienesta Eiropas tiesību departamenta vadītājs, turklāt laikā no 2004. līdz 2014. gadam pārstāv Kipras valdību tiesvedībās Eiropas Savienības tiesās.

2014. gada 8. oktobrī C. Lycourgos tiek iecelts par Tiesas tiesnesi un kopš 2021. gada 8. oktobra ieņem tur palātas priekšsēdētāja amatu.

Dzimis 1952. gadā Kilkūnā (Īrija), Eugene Regan studē University College Dublin (Dublinas Universitātes koledža, Īrija), kur 1974. gadā iegūst maģistra grādu politikas un ekonomikas zinātnēs un 1975. gadā – maģistra grādu politekonomijā. Pabeidz savas studijas, 1979. gadā saņemot maģistra grādu starptautiskajās tiesībās un salīdzinošajās tiesībās Université libre de Bruxelles (Briseles Brīvā universitāte, Beļģija).

1975. gadā vienu gadu strādā kā ekonomikas analītiķis Irish Farmers’ Association (IFA) (Īrijas Lauksaimnieku asociācija, Dublina). No 1975. līdz 1979. gadam pilda dažādus uzdevumus saistībā ar Īrijas lauksaimniecības nozaru aizsardzību, vadot IFA biroju Eiropas Ekonomikas kopienā. No 1980. līdz 1984. gadam ir Irish Meat Exporters Association (Īrijas Gaļas eksportētāju asociācija) ģenerāldirektors. No 1985. līdz 1988. gadam ir Eiropas Komisijas konkurences komisāra Peter Sutherland padomnieks politikas jautājumos, savukārt no 1989. līdz 1995. gadam atkal iesaistās darbībā lauksaimniecības nozarē, darbojoties ģenerāldirektora amatā uzņēmumā, kurš ir viens no Īrijas gaļas tirdzniecības tirgus galvenajiem dalībniekiem.

Kopš 1985. gada E. Regan darbojas Honourable Society of King’s Inns (Dublina) kā Barrister; šajā statusā no 1995. līdz 2005. gadam strādā Īrijas advokatūrā, turklāt no 2005. līdz 2015. gadam – kā Senior Counsel. No 2007. līdz 2011. gadam pilda arī Seanad (Īrijas Parlamenta virspalāta, Īrija) locekļa pienākumus.

2015. gada 7. oktobrī E. Regan tiek iecelts par Tiesas tiesnesi. 2018. gada 9. oktobrī kolēģi viņu ievēlē par palātas priekšsēdētāju.

Dzimis 1962. gadā Bedburgā/Erftā (Bedburg/Erft, Vācija), Thomas von Danwitz studē Rheinische Friedrich‑Wilhelms‑Universität Bonn (Reinas Fridriha Vilhelma universitāte Bonnā, Vācija), kur viņš 1986. gadā nokārto pirmo valsts eksāmenu tiesību zinātnē, un pēc tam Ženēvas Universitātē (Šveice). Raksta disertāciju Reinas Fridriha Vilhelma universitātē Bonnā un 1988. gadā iegūst doktora grādu tiesību zinātnē. Pēc studijām École nationale d’administration (Valsts administrācijas skola, Francija) T. von Danwitz 1990. gadā tur saņem starptautisko diplomu valsts administrācijas jomā. 1992. gadā pabeidz juridisko sagatavošanas praksi Ķelnē (Vācija), nokārtojot otro valsts eksāmenu tiesību zinātnē, un 1996. gadā iegūst habilitāciju Reinas Fridriha Vilhelma universitātē Bonnā, kur viņš strādā kā zinātniskais līdzstrādnieks.

Pētniecības darbos koncentrējoties galvenokārt uz Vācijas publiskajām tiesībām un Eiropas tiesībām, T. von Danwitz pasniedz šajās jomās no 1996. gada līdz 2003. gadam kā profesors Ruhr‑Universität Bochum (Rūras Universitāte Bohumā, Vācija), kur viņš no 2000. līdz 2001. gadam ieņem Juridiskās fakultātes dekāna amatu. No 2003. līdz 2006. gadam pasniedz Ķelnes Universitātē (Vācija) un 2006. gadā kļūst par šīs universitātes Publisko tiesību un administratīvās zinātnes institūta direktoru.

Universitātes karjeras laikā strādā kā viesprofesors Tufts University (Tafta Universitāte, Amerikas Savienotās Valstis) Fletcher School of Law and Diplomacy 2000. gadā, Fransuā Rablē Universitātē Tūrā (Francija) no 2001. līdz 2006. gadam un pēc tam Parīzes Panteona‑Sorbonnas Universitātē (Francija) no 2005. līdz 2006. gadam. 2005. gadā stažējas University of California, Berkeley (Kalifornijas Universitāte Bērklijā, Amerikas Savienotās Valstis) pasniedzēja un pētnieka statusā. 2004. gadā kļūst par Vācijas Juristu dienas orgkomitejas (Ständige Deputation des Deutschen Juristentags) locekli un darbojas tajā līdz 2014. gadam.

T. von Danwitz tiek iecelts par Tiesas tiesnesi 2006. gada 7. oktobrī. Kolēģi ievēlē viņu par palātas priekšsēdētāju, un šajā statusā viņš Tiesā darbojas no 2012. gada 9. oktobra līdz 2018. gada 8. oktobrim.

Dzimis 1958. gadā Luksemburgā (Luksemburgas Lielhercogiste), François Biltgen 1981. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē un 1982. gadā – padziļināto studiju diplomu (DEA) Kopienu tiesībās Paris II Panthéon‑Assas universitātes (Francija) Tiesību, ekonomikas un sociālo zinātņu universitātē. Tajā pašā gadā saņem diplomu no Institut d’études politiques de Paris (Parīzes Politikas zinātņu institūts, Francija).

Uzņemts Luksemburgas Lielhercogistes Advokātu kolēģijā 1987. gadā, praktizē kā advokāts no 1987. līdz 1999. gadam. Līdztekus tam īsteno arī politisko karjeru kā Sociālās kristīgo partijas parlamentārās grupas sekretārs Luksemburgas parlamentā no 1983. līdz 1994. gadam, kā Ešas pie Alzetas (Esch‑sur‑Alzette, Luksemburga) pilsētas domes padomdevējs no 1987. līdz 1999. gadam, kur viņš no 1997. līdz 1999. gadam pilda šīs pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieka pienākumus, savukārt no 1994. līdz 1999. gadam darbojas kā Eiropas Savienības Reģionu komitejas Luksemburgas delegācijas locekļa aizstājējs. 1994. gadā uz piecu gadu pilnvaru termiņu ievēlēts par Luksemburgas parlamenta deputātu, aktīvi piedalās likumdošanas darbībā, it īpaši – veicot ziņotāja pienākumus saistībā ar daudziem likumprojektiem, kas attiecas uz Savienības tiesību aktiem.

Pēc 1999. gada parlamenta vēlēšanām tiek uzaicināts Luksemburgas valdībā, lai uzņemtos pienākumus vairākās ministrijās: secīgi darbojas kā darba lietu un nodarbinātības ministrs, reliģijas lietu ministrs, ministrs attiecībām ar parlamentu un komunikācijas lietu ministrs 1999.–2004. gadā; darba lietu un nodarbinātības ministrs, reliģijas lietu ministrs un kultūras, augstākās izglītības un pētniecības ministrs 2004.–2009. gadā, kā arī tieslietu ministrs, civildienesta un administratīvās reformas ministrs, augstākās izglītības un pētniecības ministrs, komunikācijas un plašsaziņas līdzekļu ministrs un reliģijas lietu ministrs 2009.–2013. gadā.

Uzdevumi, ko viņš veic ministra amatos, atspoguļojas arī pienākumos starptautiskajā līmenī. Tādējādi 2005. gadā viņš vada vairākus Eiropas Savienības Padomes sastāvus. 2005. un 2009. gadā F. Biltgen pilda Boloņas procesa ministru konferences līdzpriekšsēdētāja un no 2012. līdz 2013. gadam – Eiropas Kosmosa aģentūras dalībvalstu ministru konferences līdzpriekšsēdētāja pienākumus.

2013. gada 7. oktobrī F. Biltgen tiek iecelts par Tiesas tiesnesi un kopš tā laika ieņem šo amatu.

Dzimis 1957. gadā Sintrā (Portugāle), Nuno Piçarra studē tiesības Universidade de Lisboa (Lisabonas Universitāte, Portugāle), 1980. gadā saņem tur diplomu un 1986. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē. Vēlāk Universidade Nova de Lisboa (Lisabonas Jaunā universitāte, Portugāle) Juridiskajā fakultātē raksta disertāciju un 2003. gadā iegūst doktora grādu tiesību zinātnē.

Universitātes karjeras laikā vispirms no 1981. līdz 1986. gadam ir tiesību zinātnes asistents Lisabonas Universitātes Juridiskajā fakultātē un pēc tam – no 1987. līdz 1996. gadam – viesprofesors Universität des Saarlandes (Zāras Universitāte, Vācija) Eiropas studiju institūtā. Lisabonas Jaunajā universitātē no 2003. līdz 2008. gadam viņš ir tiesību zinātnes profesora palīgs un no 2008. līdz 2018. gadam – tiesību zinātnes asociētais profesors. No 2014. līdz 2018. gadam pasniedz arī kā viesprofesors Universidad Pontificia Comillas (Komiljasas Pāvesta universitāte, Spānija). Viņa iesaiste zinātniskajā pētniecībā atspoguļojas daudzās publikācijās konstitucionālo tiesību un Savienības tiesību jomās, it īpaši saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, personu brīvu pārvietošanos un institucionālajām tiesībām.

1986. gadā N. Piçarra pirmo reizi stājas Tiesas dienestā. Līdz 1987. gadam tur veic jurista lingvista pienākumus un pēc tam – no 1987. līdz 1990. gadam – jurista redaktora pienākumus. 1990. gadā kļūst par tiesas locekļa palīgu Pirmās instances tiesā, kur darbojas priekšsēdētāja José Luís da Cruz Vilaça birojā līdz 1995. gadam un pēc tam tiesneša Rui Manuel Gens de Moura Ramos birojā līdz 1996. gadam.

No 1996. līdz 1999. gadam savā valstī pēc valdības pilnvarojuma pilda tā valsts koordinatora pienākumus, kas atbildīgs par personu brīvas pārvietošanās Eiropas telpā lietām Portugāles Ārlietu ministrijā, kā arī Padomes K4 komitejas un Šengenas nolīgumu pastāvīgās apspriežu struktūras centrālās grupas locekļa pienākumus.

No 2004. līdz 2018. gadam viņš ir Portugāles pārstāvis neatkarīgo ekspertu tīklā FreSsco darba ņēmēju pārvietošanās brīvības un sociālā nodrošinājuma koordinēšanas Eiropas Savienībā jomā, kā arī Eiropas imigrācijas un patvēruma tiesību pētījumu akadēmiskā tīkla “Odisejs” loceklis. No 2015. līdz 2018. gadam ir arī Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (Vīne, Austrija) valdes loceklis.

2018. gada 8. oktobrī N. Piçarra tiek iecelts par Tiesas tiesnesi un kopš tā laika pilda šos pienākumus.

Dzimis 1965. gadā Budapeštā (Ungārija), Zoltán Csehi 1990. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Eötvös Loránd Tudományegyetem (Etveša Loranda Universitāte, Ungārija) un 1991. gadā – maģistra diplomu tiesību zinātnē Ruprecht‑Karls‑Universität Heidelberg (Kārļa Ruprehta Heidelbergas Universitāte, Vācija). Doktorantūru veic Etveša Loranda Universitātē un 2004. gadā aizstāv tur doktora disertāciju tiesību zinātnē. 1992. gadā Etveša Loranda Universitātē saņem arī diplomu mākslas vēsturē.

Uzņemts Budapeštas Advokātu kolēģijā, no 1995. līdz 2016. gadam praktizē Ungārijā kā advokāts. Līdztekus advokāta praksei no 2004. līdz 2016. gadam darbojas kā Pénz és Tőkepiaci Állandó Választottbíróság (Pastāvīgā finanšu tirgu un kapitāla tirgu šķīrējtiesa, Ungārija) šķīrējtiesnesis un ad hoc šķīrējtiesnesis.

Turklāt Z. Csehi iesaistās tiesību mācībās Etveša Loranda Universitātē kā asociētais profesors no 1991. līdz 2005. gadam un kā profesors no 2005. līdz 2016. gadam. Pasniedz arī Pázmány Péter Katolikus Egyetem (Pētera Pazmaņa Katoļu universitāte, Ungārija) kā Komerctiesību katedras vadītājs laikā no 2007. līdz 2013. gadam un kā profesors kopš 2013. gada. No 2013. līdz 2016. gadam šajā universitātē pilda Privāttiesību un komerctiesību katedras vadītāja pienākumus, no 2017. gada strādā kā privāttiesību un komerctiesību pētniecības profesors un kopš 2018. gada – kā Civiltiesību katedras vadītājs. Kopš 2013. gada ir viesprofesors Lionas Katoļu universitātē (Francija).

2016. gada 13. aprīlī Z. Csehi tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un ieņem šo amatu piecus gadus. 2021. gada 7. oktobrī tiek iecelts par Tiesas tiesnesi.

Dzimusi 1967. gadā Veleni de Muntē (Rumānija), Octavia Spineanu‑Matei 1990. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Universitatea Alexandru Ioan Cuza din Iași (Aleksandru Joana Kuzas Jasi Universitāte, Rumānija) (diploms ar izcilību) un 1999. gadā iegūst doktora grādu tiesību zinātnē Academia de Poliție “Alexandru Ioan Cuza” (Aleksandru Joana Kuzas Policijas akadēmija, Rumānija).

1991. gadā sāk profesionālo karjeru kā Judecătoria sectorului 4 București (Bukarestes 4. rajona tiesa, Rumānija) tiesnese un tur pilda pienākumus līdz 1996. gadam. No 1996. līdz 1999. gadam ieņem tiesneses amatu Tribunalul București (Bukarestes tiesa, Rumānija), kur no 1997. līdz 1999. gadam vada Civillietu nodaļu. No 1999. līdz 2005. gadam ir Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) tiesnese un laikā no 1999. līdz 2003. gadam tur pilda arī Civillietu nodaļas priekšsēdētājas pienākumus, savukārt no 2006. līdz 2016. gadam ieņem Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstākā kasācijas tiesa, Rumānija) tiesneses amatu.

No 2006. līdz 2016. gadam O. Spineanu‑Matei ir Eiropas Patentu iestādes (Minhene, Vācija) Paplašinātās apelācijas padomes ārštata locekle.

Kopš 1997. gada nodarbojas arī ar Rumānijas tiesnešu un tiesneša amata kandidātu apmācību kā pasniedzēja Institutul Național al Magistraturii (Valsts tiesnešu institūts, Rumānija), kur viņa ir arī zinātniskās padomes locekle un – no 2011. līdz 2016. gadam – direktore. Darbojas arī Școala Națională de Grefieri (Valsts tiesas sekretāru skola, Rumānija) valdē. No 2012. līdz 2016. gadam ir Universitatea din București (Bukarestes Universitāte, Rumānija) Doktorantūras skolas padomes locekle. Būdama vairāku darbu līdzautore un daudzu rakstu autore tiesību jomā, regulāri piedalās valsts līmeņa un starptautiskajās konferencēs.

2016. gada 19. septembrī O. Spineanu‑Matei tiek iecelta par Vispārējās tiesas tiesnesi. Viņa paliek šajā amatā piecus gadus, līdz 2021. gada 7. oktobrī tiek iecelta par Tiesas tiesnesi.

Dzimis 1947. gadā Ļubļanā (Slovēnija), Marko Ilešič 1970. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Univerza v Ljubljani (Ļubļanas Universitāte, Slovēnija) Juridiskajā fakultātē, pēc tam turpina doktorantūras studijas šajā pašā universitātē un aizstāv disertāciju 1984. gadā. Pilnveido savas zināšanas salīdzinošajās tiesībās, studējot specializācijas programmās, ko organizē Strasbūras Universitāte (Francija) un Universidade de Coimbra (Koimbras Universitāte, Portugāle), un saņem attiecīgos diplomus 1978. un 1980. gadā.

Savu universitātes karjeru sāk 1970. gadā kā asistents Ļubļanas Universitātē, kur vēlāk kā profesors no 1984. līdz 2004. gadam pasniedz civiltiesības, komerctiesības un starptautiskās privāttiesības. Turklāt viņam ir aktīva loma Ļubļanas Universitātes Juridiskās fakultātes administrēšanā, jo no 1995. līdz 2001. gadam viņš ir šīs fakultātes dekāna vietnieks un no 2001. līdz 2004. gadam – dekāns.

Sekmīgi nokārtojis tiesneša amata kandidātu atlases eksāmenu, Marko Ilešič no 1975. līdz 1986. gadam pilda Sodišče združenega dela v Ljubljani (Ļubļanas Darba lietu tiesa, Slovēnija) tiesneša un pēc tam palātas priekšsēdētāja pienākumus. Būdams daudzu publikāciju autors, 1993. gadā tiek ievēlēts par Slovēnijas Juristu biedrību savienības priekšsēdētāju un paliek šajā amatā līdz 2005. gadam.

Ņemot vērā viņa īpašo ieinteresētību sporta tiesībās un it īpaši futbola tiesībās, viņš no 1978. līdz 1986. gadam pilda Sodišče združenega dela za telesno kulturo (Slovēnijas Sporta tiesa) priekšsēdētāja pienākumus un darbojas kā tiesnesis Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) Apelācijas tiesā un Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas (FIFA) Apelācijas tiesā. Turklāt uzņemas administratīvas funkcijas kā Nogometna zveza Slovenije (Slovēnijas Futbola federācija) prezidents no 1985. līdz 1989. gadam, Dienvidslāvijas Futbola federācijas prezidents no 1990. līdz 1991. gadam un Slovēnijas Olimpiskās komitejas izpildkomitejas loceklis un pēc tam priekšsēdētāja vietnieks no 1991. līdz 2005. gadam.

Īpaši iesaistīts juridiskajā praksē komerctiesību jomā, viņš ir Ļubļanas Biržas šķīrējtiesas palātas priekšsēdētājs un Dienvidslāvijas Tirdzniecības palātas šķīrējtiesnesis. Vēlāk pilda šķīrējtiesneša pienākumus Slovēnijas Tirdzniecības palātā un Starptautiskajā Tirdzniecības palātā Parīzē.

M. Ilešič ir pirmais Tiesas tiesnesis no Slovēnijas, kas iecelts amatā 2004. gada 11. maijā. Kolēģi ievēlē viņu par palātas priekšsēdētāju, un šos pienākumus viņš pilda divus secīgus pilnvaru termiņus no 2012. gada 9. oktobra līdz 2018. gada 8. oktobrim.

Dzimis 1955. gadā Mecā (Francija), Jean‑Claude Bonichot 1976. gadā iegūst grādu tiesību zinātnē Mecas Universitātē un pēc tam 1977. gadā – Parīzes Politikas studiju institūta diplomu. Vēlāk mācās Valsts administrācijas skolā un pabeidz to 1982. gadā (Promotion Henri‑François d’Agueseau).

Pēc studiju beigām sāk strādāt Valsts padomē (Conseil d’État) revidenta amatā un līdz 1985. gadam pilda Tiesvedības nodaļas ziņotāja pienākumus. Izraudzīts par valdības komisāru, pilda šos uzdevumus Valsts padomes asamblejā un citos iztiesāšanas sastāvos no 1985. līdz 1987. gadam.

Turklāt viņam tiek uzticēti ārēji pienākumi saistībā ar viņa pieredzi administratīvajā tiesvedībā. 1986. gadā tiek iecelts par pilsētplānošanas un būvniecības ģenerāldirektora juridisko padomnieku Francijas Būvdarbu ministrijā. 1987. gadā kļūst par tiesas locekļa palīgu Eiropas Kopienu Tiesā tiesneša Yves Galmot birojā un pēc tam tiesneša Fernand Grévisse birojā, kur darbojas līdz 1991. gadam. Pēc atgriešanās Francijā tiek iecelts par darba, nodarbinātības un profesionālās izglītības ministra biroja vadītāju un vēlāk – par civildienesta un administrācijas modernizācijas ministra biroja vadītāju.

No 1992. līdz 1999. gadam J.‑C. Bonichot atkal uzņemas valdības komisāra pienākumus Valsts padomē, pēc tam pilda vērtētāja pienākumus, savukārt 2000. gadā tiek iecelts par Valsts padomes Tiesvedības nodaļas 6. apakšnodaļas (apakšnodaļas tagad sauc par “palātām”) priekšsēdētāju un darbojas šajā statusā līdz 2006. gadam. Vienlaikus no 2001. līdz 2006. gadam vada Valsts padomes Juridisko misiju Darbinieku apdrošināšanas valsts kasē.

J.‑C. Bonichot, būdams daudzu publikāciju autors administratīvo tiesību, Savienības tiesību un Eiropas cilvēktiesību jomā, iesaistās arī izglītībā, un viņa universitātes karjera ir daudzveidīga. Proti, no 1988. līdz 2000. gadam viņš ir asociētais profesors Mecas Universitātē, kur vairākus gadus vada Publisko tiesību nodaļu. 1995. gadā strādā arī par Ljēžas Universitātes (Beļģija) Juridiskās fakultātes docentu. 2000. gadā tiek iecelts par Parīzes Panteona‑Sorbonnas Universitātes asociēto profesoru un pilda šos pienākumus līdz 2007. mācību gada beigām. Ar šādu universitātes karjeru viņš kļūst par 2000. gada publisko tiesību profesūras konkursa atlases komisijas locekli.

Darbojas arī kā Francijas Administratīvo zinātņu institūta ģenerālsekretāra vietnieks un pēc tam – ģenerālsekretārs, kā arī Starptautiskā Administratīvo zinātņu institūta izpildkomitejas loceklis.

Ir piedalījies divu juridisko žurnālu dibināšanā: Bulletin de jurisprudence de l’urbanisme, kur pilda redakcijas kolēģijas priekšsēdētāja pienākumus, un Bulletin juridique des collectivités locales.

J.‑C. Bonichot tiek iecelts par Tiesas tiesnesi 2006. gada 7. oktobrī. Viņš tajā darbojas kā palātas priekšsēdētājs no 2009. gada 7. oktobra līdz 2012. gada 9. oktobrim, kā arī – no jauna – no 2018. gada 9. oktobra līdz 2021. gada 8. oktobrim.

Dzimis 1954. gadā Slīmā (Malta), Peter George Xuereb studē Università ta' Malta (Maltas Universitāte) un 1977. gadā tur iegūst diplomu tiesību zinātnē, ko papildina, 1979. gadā saņemot maģistra grādu tiesību zinātnē University of London (Londonas Universitāte, Apvienotā Karaliste). 1982. gadā University of Cambridge (Kembridžas Universitāte, Apvienotā Karaliste) viņam piešķir doktora grādu tiesību zinātnē.

Karjeru P. G. Xuereb sāk kā lektors Ealing College of Higher Education (Apvienotā Karaliste) no 1982. līdz 1984. gadam, University of Exeter (Ekseteras Universitāte, Apvienotā Karaliste) no 1984. līdz 1990. gadam un pēc tam University of London, Queen Mary and Westfield College (Karalienes Marijas un Vestfīldas koledža, Londonas Universitāte) no 1990. līdz 1993. gadam. No 1993. līdz 2016. gadam profesora statusā pasniedz tiesības Maltas Universitātē, kur arī vada Eiropas tiesību un salīdzinošo tiesību katedru. Vienlaikus viņš ir šīs universitātes Eiropas dokumentācijas un pētniecības centra priekšsēdētājs. Saistībā ar šo uzdevumu pildīšanu publicē daudzus darbus dažādās jomās.

1979. gadā uzņemts par advokātu, lai praktizētu Maltas augstākajās tiesās, no 1993. līdz 2016. gadam darbojas arī privātajā jomā kā juriskonsults, tādējādi divreiz palielinot savas profesionālās darbības apjomu. Tieši šādā statusā šajā pašā laikposmā P. G. Xuereb stājas dienestā Maltas Parlamentā kā padomnieks. No 1995. līdz 2016. gadam sekmē Savienības tiesību izplatību kā Maltas Eiropas tiesību asociācijas priekšsēdētājs.

2016. gada 8. jūnijā P. G. Xuereb tiek iecelts par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas tiesnesi. Kopš 2018. gada 8. oktobra viņš ir Tiesas tiesnesis.

Dzimusi 1958. gadā Boloņā (Itālija), Lucia Serena Rossi studē Università di Bologna (Boloņas Universitāte, Itālija) un 1982. gadā tur iegūst diplomu tiesību zinātnē, savukārt 1989. gadā – doktora grādu Eiropas tiesībās.

Līdztekus disertācijas darbam no 1982. līdz 1987. gadam strādā Itālijas Pētniecības institūtā kā juridiskā pētniece. 1985. gadā kļūst par advokāti Itālijā.

No 1991. līdz 1994. gadam L. S. Rossi ieņem starptautisko tiesību docentes amatu Università degli Studi di Urbino (Urbīno Universitāte, Itālija) un no 1994. līdz 1997. gadam – starptautisko tiesību asociētās profesores amatu. Strādājot Boloņas Universitātē, no 1997. līdz 2000. gadam kā asociētā profesore pasniedz starptautiskās un Eiropas tiesības. Iecelta par Eiropas Savienības tiesību profesori, kopš 2000. gada tur pasniedz kursu šajā jomā, tajā pašā laikā mācot arī starptautiskās publiskās tiesības un starptautiskās privāttiesības.

Sekmē Savienības tiesību izplatību, darbojoties vairākās citās universitātēs: no 2000. līdz 2008. gadam strādā kā viesprofesore Robēra Šūmana Universitātē Strasbūrā (Francija), 2004. gadā Nicas Sofijas Antipoles Universitātē (Francija), 2008. gadā Panteona‑Sorbonnas Universitātē (Francija), 2014. gadā Bostonas Universitātē (Amerikas Savienotās Valstis) un no 2005. līdz 2015. gadam – Londonas Karaļa koledžā (Apvienotā Karaliste). Kā vieslektore 2004. gadā pasniedz arī Tōkyō daigaku (Tokijas Universitāte, Japāna) un Ģentes Universitātē (Beļģija), kā arī 2002. un 2009. gadā – Denveras Universitātē (Amerikas Savienotās Valstis). Ir arī vairāku grāmatu autore.

Turklāt no 1998. līdz 2018. gadam L. S. Rossi ieņem Boloņas Universitātes Starptautiskā Eiropas tiesību pētniecības centra direktores amatu. No 2009. līdz 2010. gadam ieņem Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību biedrības Itālijā priekšsēdētāja vietnieces amatu, savukārt laikā no 2011. līdz 2013. gadam ir Zhōngguó Zhèngfǎ Dàxué (Ķīnas Politisko un tiesību zinātņu universitāte, Ķīna) Ķīnas–Eiropas Juridiskās augstskolas kopīgās vadības komitejas locekle. No 2014. līdz 2018. gadam viņa ir Itālijas valdību Eiropas tiesību akadēmijas (ERA) valdes sastāvā, lai tur pārstāvētu Itālijas valdību, kas no 2014. līdz 2017. gadam viņu ir iecēlusi par Itālijas Ministru padomes priekšsēdētāja biroja Eiropas politikas departamenta juridisko padomdevēju.

Daudzu juridisko grāmatu autore un līdzautore, kopš 2019. gada L. S. Rossi darbojas arī kā lektore Eiropas koledžā Brigē (Beļģija) un Luksemburgas Universitātē.

2018. gada 8. oktobrī L. S. Rossi tiek iecelta par Tiesas tiesnesi un kopš tā laika ieņem šo amatu.

Dzimis 1973. gadā Tallinā (Igaunija), Priit Pikamäe 1997. gadā iegūst diplomu tiesību zinātnē Tartu Ülikool (Tartu Universitāte, Igaunija) un turpina studēt tiesību zinātni Puatjē Universitātē (Francija). 2006. gadā kļūst par tiesību zinātnes doktoru Tartu Universitātē.

No 1995. līdz 1996. gadam sāk profesionālo karjeru kā Igaunijas Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta 7. biroja direktors. Vēlāk tiek iecelts par Igaunijas Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktoru un ieņem šo amatu no 1996. līdz 2001. gadam.

Iegūtā praktiskā pieredze rod izmantojumu arī tiesību sistēmā un ļauj viņam veikt tiesneša pienākumus Harju Maakohtu Tallinna kohtumaja (Tallinas pilsētas tiesa, Igaunija) no 2001. līdz 2002. gadam, Tallinna Ringkonnakohtus (Tallinas apelācijas tiesa, Igaunija) no 2002. līdz 2006. gadam, kā arī Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija) no 2006. līdz 2009. gadam. No 2010. līdz 2013. gadam pilda Augstākās tiesas Krimināllietu palātas priekšsēdētāja pienākumus. Igaunijas parlaments viņu ieceļ par Augstākās tiesas priekšsēdētāju laikposmam no 2013. līdz 2019. gadam. Turklāt no 2010. līdz 2016. gadam viņš darbojas kā ad hoc tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā (Strasbūra, Francija).

Līdztekus tiesneša funkcijām ieņem Kohtute Haldamise Nõukoda (Pirmās un otrās instances tiesu administrācijas padome, Igaunija) priekšsēdētāja amatu no 2013. līdz 2019. gadam un pēc tam Eiropas Savienības Augstāko tiesu priekšsēdētāju tīkla priekšsēdētāja amatu no 2017. līdz 2019. gadam.

No 2012. līdz 2017. gadam kā pieaicinātais profesors pasniedz kursu tiesību zinātnē Tartu Universitātē. Tieši šajā saistībā publicē daudzus pētnieciskus rakstus krimināltiesību jomā.

Priit Pikamäe tiek iecelts par ģenerāladvokātu Tiesā 2019. gada 6. februārī un kopš tā laika ieņem šo amatu.

Dzimis 1957. gadā Atēnās (Grieķija), Dimitrios Gratsias 1980. gadā iegūst maģistra grādu tiesību zinātnē Ethniko kai Kapodistriako Panepistimio Athinon (Kapodistrija vārdā nosauktā Atēnu Nacionālā universitāte, Grieķija), kā arī 1981. gadā padziļināto studiju diplomu publiskajās tiesībās Parīzes Panteona‑Sorbonnas Universitātē (Francija). Nākamajā gadā saņem Kopienu tiesību studiju sertifikātu no Universitātes Eiropas un Kopienu studiju centra (Parīzes I universitāte, Francija).

1985. gadā D. Gratsias sāk profesionālo karjeru Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija) un veic tur revidenta pienākumus līdz 1992. gadam. Pēc tam 1992. gadā tiek iecelts par pieteikumu pārzini un 2005. gadā – par valsts padomnieku. Līdztekus šiem pienākumiem uz diviem gadiem (1998–1999) tiek izraudzīts par Anotato Eidiko Dikastirio (Augstākā speciālā tiesa, Grieķija) asociēto locekli un 2006. gadā pilda Eidiko Dikastirio Agogon Kakodikias (Speciālā tiesa, kas izskata lietas pret tiesnešiem, Grieķija) locekļa uzdevumus. 2008. gadā veic Anotato Dikastiko Symvoulio Dioikitikis Dikaiosinis (Administratīvo lietu tiesu valsts padome, Grieķija) locekļa pienākumus. 2009. un 2010. gadā darbojas kā administratīvo tiesu inspektors.

No 1994. līdz 1996. gadam D. Gratsias ir Tiesas locekļa palīgs ģenerāladvokāta Georges Cosmas birojā.

Laikposmā no 2010. gada 25. oktobra līdz 2021. gada 6. oktobrim D. Gratsias ir Vispārējās tiesas tiesnesis un tur pilda palātas priekšsēdētāja pienākumus divus secīgus pilnvaru termiņus no 2013. gada 18. septembra līdz 2019. gada 30. septembrim. Viņš ir Tiesas tiesnesis kopš 2021. gada 7. oktobra.

Dzimusi 1959. gadā Taragonā (Spānija), Maria Lourdes Arastey Sahún studē Universitat de Barcelona (Barselonas Universitāte, Spānija), 1983. gadā iegūst tur diplomu tiesību zinātnē un pēc tam no 1984. līdz 1985. gadam iegūst tiesneša profesionālo izglītību Escuela Judicial (Valsts tiesnešu skola, Spānija).

No 1985. līdz 1989. gadam ir Juzgado de Distrito de Sant Feliu de Llobregat (Sanfeliu de Ļobregatas rajona tiesa, Spānija) tiesnese un Juzgado de Distrito de Barcelona (Barselonas rajona tiesa, Spānija) tiesnese. 1989. gadā vienu gadu ir norīkota par tiesnesi Juzgado de lo Social nº 7 de Barcelona (Barselonas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 7, Spānija) un vēlāk līdz 2009. gadam darbojas Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstā tiesa, Spānija) Sociālo lietu palātā. No 2009. gada ir Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) tiesnese. No 2013. līdz 2021. gadam darbojas arī kā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) (Brisele, Beļģija) Administratīvās tiesas tiesnese.

Līdztekus profesionālajai karjerai M.L. Arastey Sahún iesaistās arī izglītības jomā. No 1998. līdz 2008. gadam Barselonas Universitātē ieņem asociētās profesores amatu darba un sociālā nodrošinājuma tiesību jomā. Pasniedz arī kursus valsts tiesnešu apmācības centros, it īpaši Spānijā (regulāri), Bulgārijā (2008) un Rumānijā (2008), kā arī Centrālamerikas un Karību jūras reģiona Huana Karlosa I skolā (2006). M.L. Arastey Sahún rīko konferences un piedalās semināros daudzās universitātēs. Visbeidzot viņa piedalās vairākās institūcijās, kuru darbība tostarp ir saistīta ar Savienības tiesībām, ar tiesnešu apmācību un kvalifikācijas pārbaudi, kā arī ar alternatīviem strīdu izšķiršanas veidiem.

2021. gada 7. oktobrī M.L. Arastey Sahún tiek iecelta par Tiesas tiesnesi.

Dzimis 1960. gadā Ņūheivenā (Amerikas Savienotās Valstis), Anthony Michael Collins 1984. gadā Trinity College Dublin (Īrija) iegūst diplomu tiesību zinātnē un 1986. gadā Honourable Society of King’s Inns (Dublina) iegūst Barrister‑at‑law diplomu.

Profesionālo karjeru veido, no 1986. līdz 1990. gadam un no 1997. līdz 2003. gadam darbojoties Īrijas Advokātu kolēģijā kā Barrister‑at‑law un pēc tam no 2003. līdz 2013. gadam – kā Senior Counsel. Uz laiku no 1990. līdz 1997. gadam aptur savu Barrister‑at‑law darbību, lai iestātos dienestā Eiropas Kopienu Tiesā tiesneša palīga statusā pie tiesneša Thomas Francis O’Higgins (no 1990. līdz 1991. gadam) un pie tiesneša John L. Murray (no 1991. līdz 1997. gadam). No 2006. līdz 2013. gadam ir Eiropas Advokatūru un juristu biedrību padomes (CCBE) pastāvīgās pārstāvniecības Tiesā un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) tiesā loceklis. Kopš 2015. gada turklāt ieņem asociētā profesora Savienības tiesībās amatu University College Cork (Korkas Universitātes koledža, Īrija). Ir daudzu publikāciju un darbu autors Īrijas administratīvo tiesību un Savienības tiesību jomā.

2013. gada 16. septembrī A. M. Collins tiek iecelts par Vispārējās tiesas tiesnesi un divu pilnvaru termiņu laikā no 2016. gada 21. septembra līdz 2021. gada 7. oktobrim pilda tur palātas priekšsēdētāja pienākumus.

Kopš 2021. gada 7. oktobra viņš ir Tiesas ģenerāladvokāts.

Dzimusi 1971. gadā Jelgavā (Latvija), Laila Medina studē IMO International Maritime Law Institute (SJO Starptautisko jūras tiesību institūts, Malta) un tur 1995. gadā iegūst maģistra grādu starptautiskajās jūras tiesībās. 2002. gadā Rīgas Juridiskajā augstskolā iegūst maģistra grādu Eiropas Savienības tiesībās.

No 1995. gada strādā Latvijas Republikas Satiksmes ministrijā kā Juridiskās nodaļas vadītāja un Jūrlietu departamenta direktora vietniece. Šos pienākumus veic līdz 2002. gadam, kad viņa šajā ministrijā tiek iecelta par valsts sekretāra padomnieci Eiropas lietās.

No 2004. līdz 2005. gadam L. Medina ir Latvijas Republikas Valsts kancelejas Eiropas lietu biroja vadītāja vietniece.

2005. gadā sāk darbu Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā kā Politikas plānošanas departamenta direktore. No 2006. gada Tieslietu ministrijā ir valsts sekretāra vietniece nozaru politikas jautājumos un 2009.–2021. gadā – valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos.

L. Medinas karjera ietver arī izglītības darbību. No 1998. līdz 2006. gadam pasniedz Eiropas tiesības un Eiropas Savienības institucionālās tiesības Valsts administrācijas skolā (Latvija). 2012. gadā pasniedz kursu tiesnešiem un notāriem par Romas III regulu. Visbeidzot kopš 2008. gada viņa ir Biznesa augstskolas “Turība” (Latvija) Juridiskās fakultātes padomes locekle.

2021. gada 7. oktobrī L. Medina tiek iecelta par Tiesas ģenerāladvokāti.

Dzimis 1961. gadā Valensijā (Spānija), Alfredo Calot Escobar studē Universidad de Valencia (Valensijas Universitāte, Spānija) un 1984. gadā iegūst tur diplomu tiesību zinātnē.

1986. gada janvārī tiek pieņemts darbā Valensijas autonomās kopienas Tirdzniecības palātu padomē, lai veiktu tirdzniecības analītiķa pienākumus Spānijas Tirdzniecības birojā Toronto (Kanāda). Tur strādā līdz brīdim, kad, veiksmīgi nokārtojis atklāto konkursu, kas rīkots, lai aizpildītu pirmās spāņu valodas juristu lingvistu amata vietas Tulkošanas direkcijā, 1986. gada 16. jūlijā stājas dienestā Eiropas Kopienu Tiesā.

1990. gadā tiek paaugstināts jurista redaktora amatā un pilda šos pienākumus līdz 1993. gadam, kad tiek pārcelts uz Tiesas Preses un informācijas dienestu.

1995. gadā veiksmīgi nokārto jaunu atklāto konkursu administratoriem, ko organizējis Eiropas Parlaments. Tā rezultātā viņu pieņem darbā Institucionālo lietu komitejas sekretariātā, kur viņš ir atbildīgs par dažādu deputātiem paredzēto juridisko atzinumu sagatavošanu, tostarp saistībā ar Starpvaldību konferenci pirms Amsterdamas līguma noslēgšanas.

1996. gadā viņu pieņem darbā Tiesas sekretāra birojā, kur viņš veic palīga pienākumus līdz 1999. gadam, kad tiek iecelts par ģenerāladvokāta Dámaso Ruiz‑Jarabo Colomer palīgu.

Pateicoties savas profesionālās pieredzes dažādībai, 2000. gadā Tiesas tulkošanas dienestā kļūst par vadītāju spāņu valodas nodaļā, kuras izveidē bija sniedzis ieguldījumu pirms 14 gadiem.

2001. gadā tiek iecelts par Tulkošanas direkcijas direktoru brīdī, kas ir īpaši svarīgs daudzvalodības vēsturē, jo tiek sagatavota Savienības paplašināšanās par desmit jaunām dalībvalstīm un līdz ar to gandrīz divkāršojas oficiālo valodu skaits, palielinoties no vienpadsmit līdz divdesmit valodām.

Pēc izmaiņām iestādes administratīvo dienestu struktūrā A. Calot Escobar 2007. gada jūnijā tiek iecelts par Tulkošanas ģenerāldirekcijas ģenerāldirektoru.

2010. gada 6. oktobrī ievēlēts par Tiesas sekretāru un kopš tā laika – ievērojot 2022. gadā veikto pagarinājumu pēc otrā pilnvaru termiņa beigām – pilda šos pienākumus.