TIESAS JUDIKATŪRA PAR 1971. GADA REGULU (KODIFICĒTA 2004. UN 2009. GADA REGULĀS)

Pēc spriedumiem Kohll un Decker Tiesai vairākkārt ir bijusi izdevība interpretēt 1971. gada regulu. Tas tika darīts divās pamatjomās, proti, par plānotu stacionāro aprūpi un par neplānotu stacionāro aprūpi.

Plānota stacionārā aprūpe

Ja citā dalībvalstī plānotajai hospitalizācijai vajadzīgā atļauja ir bijusi nepamatoti atteikta un vienalga kādu iemeslu dēļ tikusi piešķirta pēc šīs hospitalizācijas, pacients ir tiesīgs saņemt radušos izdevumu atmaksu gluži tāpat kā gadījumā, ja šī atļauja būtu izdota savlaicīgi (2001. gada 12. jūlijs, Vanbraekel u.c., C-368/98).
Lai atļauju ārstēties slimnīcā ārvalstī pacientam varētu atteikt, pamatojoties uz to, ka, uzgaidījis kādu laiku, viņš varētu ārstēties savas mītnes valsts slimnīcā, valsts iestādēm ir jāpārliecinās, ka noteiktais uzgaidīšanas termiņš nav ilgāks par laiku, kāds no medicīniskā viedokļa ir pieņemams, ievērojot pacienta veselības stāvokli un klīniskās vajadzības (2006. gada 16. maijs, Watts, C-372/04). Iepriekšēja atļauja nevar tikt atteikta arīdzan tad, ja pirmās nepieciešamības medicīnisko preču trūkuma dēļ pacientam ir liegta iespēja stacionāro aprūpi savlaicīgi saņemt savā valstī (2014. gada 9. oktobris, Petru, C-268/13).

Turpretim iepriekšēja atļauja var tikt atteikta, ja konkrētie ārvalstī sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi netiek apmaksāti pacienta sociālā nodrošinājuma sistēmā. Tomēr, ja ārvalstī pielietotā ārstēšanas metode atbilst pacienta dalībvalstī apmaksātajiem aprūpes pakalpojumiem, iepriekšēja atļauja nevar tikt atteikta, aizbildinoties ar to, ka attiecīgā metode šajā dalībvalstī netiek izmantota (2010. gada 5. oktobris, Elchinov, C-173/09).
Ja pacients ir saņēmis atļauju ārstēties citas dalībvalsts slimnīcā un sedz daļu no hospitalizācijas izmaksām, viņš var pieprasīt savai slimokasei viņam pilnībā vai daļēji šīs izmaksas atmaksāt atbilstoši tam, cik izmaksā līdzvērtīga ārstēšana viņa valstī (2006. gada 16. maijs, Watts, C-372/04).

Neplānota stacionārā aprūpe

1971. gada regulā, kuru aizstājusi Regula Nr. 883/04, bija paredzēts, ka darbiniekam vai pašnodarbinātajam, kuram, uzturoties citā dalībvalstī, veselības stāvokļa dēļ nekavējoties ir vajadzīga veselības aprūpe (neatliekamā medicīniskā aprūpe), ir tiesības uz to, lai šo aprūpi, neprasot iepriekšēju atļauju, apmaksātu viņa slimokase atbilstoši valstī, kurā notikusi ārstēšana, esošajiem tarifiem.

Ja pensionārs ceļo uz kādu citu dalībvalsti un tur neatliekamā kārtā ir jāievieto slimnīcā, viņa slimokase nedrīkst pakārtot ārstēšanās izdevumu segšanu nedz nosacījumam, ka iepriekš jāsaņem atļauja, nedz nosacījumam, ka slimībai, ar ko sirgst šī persona, būtu bijis jāizpaužas pēkšņi, pat ja šāds nosacījums ir piemērojams algotu darbinieku un pašnodarbinātu personu gadījumā. Atšķirību attieksmē pret pensionāriem salīdzinājumā ar strādājošajiem izskaidro Savienības likumdevēja vēlme sekmēt pensionāru faktisko mobilitāti, ievērojot, ka viņi ir vārīgāki un veselības ziņā atkarīgāki (2003. gada 23. februāris, IKA, C-326/00).
Turklāt, ja iepriekšēju atļauju saņēmusī persona tiek ārstēta citā dalībvalstī un attiecīgās valsts ārsti nolemj neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas nolūkā viņu pārvest uz slimnīcu, kas atrodas kādā valstī ārpus Savienības (piemēram, Šveicē), pacients joprojām ir tiesīgs saņemt ārstēšanās izdevumu apmaksu. Proti, pacienta slimokasei ir jāuzticas ārstēšanas vietas dalībvalsts ārstiem, kuri vislabāk spēj novērtēt, kāda aprūpe pacientam ir vajadzīga (2005. gada 12. aprīlis, Keller, C-145/03).

Visbeidzot, ja neatliekamā stacionārā aprūpe tiek sniegta kādas citas dalībvalsts apceļošanas laikā, pacienta slimokase varatteiktiesatmaksātizmaksas, kuras ārstēšanas valstī sedz pacienti (piemēram, pacienta līdzmaksājumu) (2010. gada 15. jūnijs, Komisija/Spānija, C-211/08).