TIESAS JUDIKATŪRA SAISTĪBĀ AR PAKALPOJUMU SNIEGŠANAS BRĪVĪBU (KODIFICĒTA 2011. GADA DIREKTĪVĀ)

Pēc 1998. gada sprieduma Kohll Tiesa konkretizēja, kāda ir tās judikatūra gadījumā, ja persona nolemj kādā citā dalībvalstī ārstēties, pamatojoties nevis uz 1971. gada regulu, bet gan uz pakalpojumu sniegšanas brīvību. Šie precizējumi attiecas vienīgi uz plānotu (ambulatoro vai stacionāro) medicīnisko aprūpi, bet neattiecas uz neatliekamo medicīnisko aprūpi (negaidīto aprūpi).

Plānota ambulatorā aprūpe bez hospitalizācijas

Ieturot spriedumā Kohll ieņemto kursu, Tiesa atzina, ka iepriekšēja atļauja nav vajadzīga ambulatorajai aprūpei bez hospitalizācijas, ko citā dalībvalstī sniedz pakalpojumu sniedzēji, kurus attiecīgā slimokase nav apstiprinājusi (2003. gada 13. maijs, Müller-Fauré un Van Riet, C-385/99). Turklāt dalībvalstis nedrīkst ar ūdensdziedniecību ārvalstī saistīto izmaksu segšanu pakārtot nosacījumam, ka šai dziedniecībai ir jābūt krietni lielākām izredzēm būt sekmīgai (2004. gada 18. marts, Leichtle, C-8/02).
Dalībvalstīm savā nacionālajā regulējumā ir arī jāparedz iespēja sociāli apdrošinātajām personām saņemt ar citā dalībvalstī veiktām laboratorijas analīzēm un pārbaudēm saistīto izdevumu atmaksu (2011. gada 27. janvāris, Komisija/Luksemburga, C-490/09). Turklāt ar ārvalstī saņemtu ambulatoro aprūpi saistīto izdevumu segšanu dalībvalstis nedrīkst ierobežoti attiecināt tikai uz ārkārtas gadījumu, kad nacionālajā veselības aizsardzības sistēmā nav rodams risinājums šajā sistēmā apdrošinātā pacienta ārstēšanai (2011. gada 27. oktobris, Komisija/Portugāle, C-255/09).

Tiesa tomēr atzina, ka dalībvalstis var noteikt, ka citā dalībvalstī saņemtās ambulatorās aprūpes izdevumu apmaksa ir pakārtota nosacījumam par iepriekšējas atļaujas saņemšanu, ja šai aprūpei ir jāizmanto lieljaudas aprīkojums (piem., magnētiskās rezonanses tomogrāfijai, pozitronu emisijas tomogrāfijai). Proti, ņemot vērā, ka šis aprīkojums ir īpaši resursietilpīgs, attiecībā uz to – gluži tāpat kā stacionārās aprūpes pakalpojumiem – ir jāīsteno plānošanas politika, lai visā valsts teritorijā nodrošinātu racionālu, ilgtspējīgu, līdzsvarotu un pieejamu veselības aprūpi, kā arī pēc iespējas izvairītos no jebkādas finansiālo, tehnisko un cilvēkresursu izšķērdēšanas. Tāpēc iepriekšēja atļauja saistībā ar šo aprūpi ir pamatots pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums (2010. gada 5. oktobris, Komisija/Francija, C-512/08).

Plānota stacionārā aprūpe

Tiesa nosprieda, ka – atšķirībā no ambulatorās aprūpes bez hospitalizācijas (skat. iepriekšējo lappusi) – iepriekšējas atļaujas prasību stacionārās aprūpes gadījumā var attaisnot vajadzība nodrošināt, lai attiecīgajā dalībvalstī būtu pietiekami un pastāvīgi pieejams sabalansēts kvalitatīvas stacionārās aprūpes klāsts un tiktu gādāts par izmaksu kontrolēšanu, izvairoties no finansiālo, tehnisko un cilvēkresursu izšķērdēšanas. Tai pat laikā Tiesa norādīja, ka šādas iepriekšējas atļaujas saņemšanas nosacījumiem ir jābūt pamatotiem, nediskriminējošiem un samērīgiem (2001. gada 12. jūlijs, Smits un Peerboms, C-157/99). No tā izriet, ka ieplānotai stacionārajai aprūpei, lai panāktu tās izdevumu apmaksu atbilstoši vai nu ārstēšanas valstī esošajiem tarifiem (2004. un 2009. gada regulas), vai pacienta valstī esošajiem tarifiem (2011. gada direktīva), allaž ir vajadzīga iepriekšēja atļauja.

Iepriekšēja atļauja var tikt atteikta, ja pacienta valstī eksistē ārvalstīs paredzētajai aprūpei identiska vai vienlīdz iedarbīga aprūpe un ja šī aprūpe savlaicīgi var tikt sniegta pacienta valstī. Šajā ziņā nacionālajām iestādēm ir jāņem vērā pacienta veselības stāvoklis, slimības vēsture, varbūtējā slimības attīstības gaita, sāpju intensitāte un veselības traucējumu iedaba (2003. gada 13. maijs, Müller-Fauré un Van Riet, C-385/99).
Dalībvalsts nedrīkst nedz noteikt, ka hospitalizācijas izmaksas ir atmaksājamas tikai kādām konkrētām personu kategorijām (piem., bērniem), nedz arī ierobežot to atmaksu atkarībā no tā, vai attiecīgā ārstēšana notiek valsts vai privātā slimnīcā. Proti, tik plaša hospitalizācijas izmaksu atmaksāšanas izslēgšana būtu pretrunā Savienības tiesībām, jo tā atturētu pacientus no hospitalizēšanās citās dalībvalstīs vai ar to tiem pat tiktu liegta šāda iespēja (2007. gada 19. aprīlis, Stamatelaki, C-444/05).

Visbeidzot, ja konkrētās stacionārās ārstēšanas tarifi tās veikšanas valstī ir zemāki par pacienta valstī esošajiem, pacientam ir maksājama arī papildkompensācija par summu, kas atbilst starpībai starp šiem abiem tarifiem ("diferenciālā piemaksa") (2001. gada 12. jūlijs, Vanbraekel u.c., C-368/98).