Diskriminācija invaliditātes dēļ

Lai arī "invaliditāti" Tiesa pirmoreiz definēja 2006. gadā, šī definīcija tika pārskatīta 2013. gadā, lai tajā iekļautu definīciju, kas ir paredzēta ANO Konvencijā "Par personu ar invaliditāti tiesībām", ko Savienība ratificēja 2009. gadā. Tiesai bija izdevība izspriest vairākas lietas par diskrimināciju invaliditātes dēļ, parasti saistībā ar atlaišanu no darba.

Tiesa definē invaliditāti kā ierobežojumu, kurš izriet tostarp no ilgstošiem fiziskiem, garīgiem vai psihiskiem traucējumiem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt attiecīgās personas dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem. Tiesa turklāt uzsvēra, ka slimība nav automātiski pielīdzināma invaliditātei. Turpretim gadījumā, ja slimība vai cita veselības problēma atbilst šai definīcijai (kā tas var būt, piemēram, aptaukošanās gadījumā), tā neatkarīgi no savas iedabas un izcelsmes ir jāuzskata par invaliditāti.

Tādējādi persona, kas ir atlaista no darba ar šādu slimību saistītu iemeslu dēļ, cieš no diskriminācijas invaliditātes dēļ (spriedumi, 2006. gada 11. jūlijs, Chacón Navas, C-13/05; 2013. gada 11. aprīlis, Ring un Skouboe Werge, C-335/11 un C-337/11; 2014. gada 18. decembris, FOA, C-354/13).

2008. gadā Tiesa turklāt nosprieda, ka Savienības tiesības aizsargā darbiniekus, kuri tiek diskriminēti viņu bērnu invaliditātes dēļ. Proti, tiešas diskriminācijas aizliegums attiecas ne tikai uz personām, kam ir invaliditāte, bet aptver arī darbiniekus, kuriem ir jārūpējas par savu bērnu invalīdu (spriedums, 2008. gada 17. jūlijs, Coleman, C-303/06).